Faraons
Boļeslavs Pruss


Poļu literatūras klasiķis Boļestavs Pruss (1847–1912) savā romānā attēlo Ēģipti 11. gadsimtā p. m. ē. Autors rāda cīņu par varu starp jaunu, cēlsirdīgu faraonu un priesteru kārtu, attēlo tā laika Ēģiptes sadzīvi, mākslu, zinātni, reliģiju un tikumus. Autoram ir labi izdevies uz tā laika Ēģiptes vēsturiskā fona attēlot sabiedrības pārvaldes un cīņas par varu metodes, kuras savā būtībā ir palikušas nemainīgas līdz pat šīm dienām. Grāmata ieteicama katram, kurš interesējas par politiku, socialoģiju un sabiedriskajiem procesiem un it īpaši žurnālistiem, politiķiem un politologiem.


Boļeslavs Pruss

Faraons


(Faraon)

No poļu valodas tulkojusi Irēna Birzvalka, 1985

Sērija: Klasikas bibliotēka

Izdeva: Liesma

Izdots: 1985-1986

Valoda: Latviešu val.


PIRMĀ GRĀMATA


Ievads


Āfrikas ziemeļaustrumu nostūri atrodas Ēģipte — pasaules vecākās civilizācijas dzimtene. Pirms trijiem, četriem un pat pieciem tūkstošiem gadu, kad Viduseiropā zvērādās tērpušies barbari vēl mitinājās alās, Ēģipte jau bija valsts ar augsti attīstītu sabiedrisko iekārtu, valsts, kur plauka lauksaimniecība, amatniecība un literatūra. Taču vislielāko ievērību Ēģipte guva ar saviem inženierdarbiem un kolosālajām celtnēm, kuru atliekas izraisa pat mūsdienu tehniķu apbrīnu.

Ēģipte ir auglīga ieleja starp Lībijas un Arābijas tuksnesi. Tās dziļums ir pārsimt metri, garums — simt trīsdesmit jūdzes, platums — viena jūdze. Lībijas pakalnu lēzenās, kailās nogāzes šīs ielejas rietumpusē un Arābijas augstienes stāvās, plaisām izvagotās kraujas austrumpusē veido tādu kā gaiteni, pa kuru plūst Nīlas upe.

Upei plūstot uz ziemeļiem, gaiteņa sienas pazeminās, bet divdesmit piecu jūdžu attālumā no Vidusjūras pēkšņi pašķiras, un Nīla, sadalījusies vairākās attekās, nonāk plašā līdzenumā, kuram ir trijstūra apveids. Šim trijstūrim, ko sauc par Nīlas deltu, pamatā ir Vidusjūras piekraste, bet virsotnē — vieta, kur Nīla izplūst no aizas pie Kairas pilsētas un kur atrodas senās galvaspilsētas Memfisas drupas.

Ja kādam izdotos pacelties divdesmit jūdžu augstumā, viņš ieraudzītu visu zemi tās īpatnējos apveidos un krāsu brīnumainā zaigojumā,

No šāda augstuma uz baltu un oranžu smilšu fona Ēģipte liktos kā čūska, kas, sparīgi izlocīdamās, laužas cauri tuksnesim uz Vidusjūru un jau iegremdējusi tajā savu trijstūraino galvu ar divām mirdzošām acīm: kreiso — Aleksandriju un labo — Damjetu.

Oktobrī, kad Nīla applūdina visu Ēģipti, šī garā čūska iegūst zilu ūdens nokrāsu, bet februārī, upes palienei pārklājoties ar pavasara augiem, tā mēdz būt zaļa ar gaišzilu svītru gar muguru un neskaitāmām gaišzilām dzīsliņām uz galvas — tie ir deltu šķērsojošie kanāli. Martā gaišzilā svītra sašaurinās un čūskas āda laistās saulē briestošas labības zeltainā krāsā. Pēdīgi jūnija sākumā, sausuma laikā, Nīlas svītra jau ir tikko samanāma uz čūskas ķermeņa, kuru gluži kā sēru plīvurs klāj pelēka putekļu kārta.

Ēģiptes galvenā īpatnība ir tās karstais klimats: janvārī šeit mēdz būt desmit grādu silts, augustā — divdesmit septiņi grādi. Dažkārt karstums sasniedz četrdesmit grādus, kas atbilst romiešu pirts temperatūrai. Turklāt Vidusjūras tuvumā, deltas rajonā, lietus nolīst ne biežāk kā desmit reizes gadā, bet Augšēģiptē — reizi desmit gados.

Šādos apstākļos Ēģipte būtu nevis civilizācijas šūpulis, bet gan viena no tām tuksnešainajām aizām, kādu Sahāras tuksnesī ir ne mazums, ja vien svētās Nīlas ūdeņi ik gadus neatspirdzinātu zemi. No jūnija beigām līdz septembra beigām ūdens Nīlā nemitīgi ceļas un pakāpeniski applūdina gandrīz visu Ēģipti. No oktobra beigām līdz nākamā gada maijam pavasara ūdeņi pamazām krītas, atsegdami aizvien zemākas vietas. Upes ūdens ir tik piesātināts ar minerālvielām un organiskajām atliekām, ka iegūst brūnganu nokrāsu un, līmenim noplokot, applūdinātajos apvidos nogulsnējas auglīgas dūņas, kas aizstāj vislabāko mēslojumu. Šis dūņas un karstais klimats dod iespēju tuksnešu ieskautajiem ēģiptiešiem novākt trīs ražas gadā, turklāt iegūstot no katra sējuma grauda trīssimt ražas graudu.

Taču Ēģipte nav vienmuļš līdzenums, tās reljefs vietām ir paugurains. Tādēļ dažus Ēģiptes novadus pali nesasniedz — un tie dzer svētīgo ūdeni reizi divos trīs mēnešos, bet citi novadi to neredz cauru gadu. Turklāt mēdz būt gadi, kad ūdens pieplūdums upē ir mazāks, un tad zeme nesaņem auglīgās dūņas. Beidzot, svelmainajā laikā, kad zeme ātri izkalst, to nākas laistīt kā puķu podu.

Visi šie apstākļi noteica, ka tautai, kas apdzīvoja Nīlas ieleju, bija vai nu jāiet bojā — ja tā būtu vāja, vai arī jāiemācās regulēt ūdeņus — ja tā būtu ģeniāla. Senie ēģiptieši, būdami ģeniāli, radīja civilizāciju.

Jau pirms sešiem tūkstošiem gadu ēģiptieši ievēroja, ka ūdens līmenis Nīlā ceļas, kad saule ir zem Sīriusa zvaigznes, un krītas, kad tā tuvojas Svaru zvaigznājam. Šis novērojums pamudināja ēģiptiešus sākt astronomiskus novērojumus un laika skaitīšanu.

Lai saglabātu ūdeni visam gadam, viņi izveidoja vairākus tūkstošus jūdžu garu kanālu tīklu, bet, lai novērstu plūdus, būvēja varenus aizsprostus un raka ūdenskrātuves. Mākslīgais Mericla ezers, piemēram, aizņēma trīssimt kvadrātkilometru lielu platību, un tā dziļums bija divpadsmit stāvi. Turklāt gar Nīlu un kanāliem cēla. vienkāršas, taču ērtas hidrauliskas ierīces, ar kurām varēja smelt auglīgo ūdeni un aplaistīt ar to laukus, kas atradās vienu vai divus stāvus augstāk. Piedevām vajadzēja ik gadus attīrīt piesērējušos kanālus, labot aizsprostus un būvēt augstu izvietotus ceļus karaspēkam, lai tas varētu veikt pārgājienus jebkurā gadalaikā.

Šie grandiozie darbi līdzās zināšanām astronomijā, mērniecībā, mehānikā un būvniecībā prasīja lielisku darba organizāciju. Gan aizsprostu nostiprināšana, gan kanālu attīrīšana tika veikta milzīgā platībā un bija jāizdara paredzētajā laikā. Tas radīja nepieciešamību izveidot desmitiem tūkstošu lielu strādnieku armiju, kas darbotos saskaņā ar noteiktu plānu un vienotā vadībā, — armiju, kurai bija vajadzīgi bezgala daudzi mazi un lieli komandieri, neskaitāmas nodaļas, kas izpildītu dažnedažādus darbus, vērstus uz vienu mērķi, — armiju, kas prasīja milzīgus pārtikas krājumus, kā arī papildspēkus un līdzekļus.

Ēģipte prata organizēt šādu strādnieku armiju, un šai armijai tā var pateikties par saviem diženajiem veikumiem. To acīmredzot radījuši priesteri — ēģiptiešu prātnieki, un viņi arī izstrādājuši plānus darbiem, kuri vēlāk tika veikti pēc ķēniņu jeb faraonu rīkojumiem. Tādā kārtā ēģiptiešu tauta sava uzplaukuma laikā veidoja it kā vienotu organismu, kurā priesteri iemiesoja domu, faraons — gribu, tauta — ķermeni, bet paklausība — cementu.

Tādējādi pati Ēģiptes daba, kas prasīja lielu, nepārtrauktu un neatlaidīgu darbu, radīja šīs valsts sabiedriskās organizācijas pamatu: tauta strādāja, faraons valdīja, priesteri sastādīja plānus» Un, kamēr šie trīs spēki vienoti tiecās uz mērķiem, kurus tiem norādīja pati daba, tikmēr sabiedrība plauka un radīja savus nemirstīgos darbus.

Labsirdīgā, dzīvespriecīgā un nebūt ne kareivīgā ēģiptiešu tauta dalījās divās šķirās: zemkopjos un amatniekos. Daļai zemkopju acīmredzot piederēja sīki zemes gabali, taču vairums rentē ja faraonu, priesteru un augstmaņu zemi. Amatnieki, kas darināja apģērbu, mēbeles, mājsaimniecības piederumus un traukus, bija neatkarīgi. Tie, kas strādāja lielos būvdarbos, veidoja tādu kā armiju.

Katrai nozarei, pirmām kārtām celtniecībai, bija vajadzīgs vilcējspēks un darbarīki: kādam taču bija augām dienām jāsmeļ ūdens no kanāliem vai jāpienes akmeņi no akmeņlauztuvēm uz būvlaukumu. Šos vissmagākos mehāniskos darbus, sevišķi akmeņlauztuvēs, darīja notiesātie vai gūstekņi.

īstenie ēģiptieši lepojās ar savas ādas vara krāsu un nicinoši izturējās pret melnajiem etiopiešiem, dzeltenajiem semītiem un baltajiem eiropiešiem. Adas krāsa, kas ļāva atšķirt tautieti no svešinieka, palīdzēja saglabāt tautas vienotību lielākā mērā nekā reliģija, ko var pieņemt, vai valoda, ko var iemācīties.

Taču laika gaitā, kad valsts ēka sāka plaisāt, Ēģiptē aizvien lielākā skaitā ieplūda svešzemnieki. Tie vājināja tautas saliedētību, sašķēla sabiedrību un galu galā, pārplūdinājuši valsti, uzņēma sevī tās pamatiedzīvotājus.

Faraons pārvaldīja valsti, balstīdamies uz pastāvīgu armiju un miliciju vai policiju, kā arī uz neskaitāmajiem ierēdņiem, no kuriem pamazām veidojās dzimšu aristokrātija. Viņš tika dēvēts par likumdevēju, virspavēlnieku, visbagātāko zemesīpašnieku, augstāko tiesnesi, virspriesteri un pat par dieva dēlu un dievu. Faraons ne tikai ļāva tautai un ierēdņiem godināt sevi kā dievu, bet dažkārt pat cēla sev altārus un kvēpināja vīraku paša veidolu priekšā.

Līdzās faraoniem un bieži vien pāri viņiem stāvēja priesteri — prātnieku kārta, kas noteica valsts likteņus. Tagad grūti pat iedomāties to ārkārtējo lomu, kāda bija priesteru kārtai Ēģiptē. Viņi bija jaunās paaudzes skolotāji, pareģotāji, tātad padomdevēji pieaugušiem cilvēkiem, soģi mirušajiem, kuriem viņu griba un zināšanas it kā nodrošināja nemirstību. Priesteri ne tikai izpildīja rituālus dievību un faraonu priekšā, bet arī ārstēja slimniekus, vadīja sabiedrisko darbu gaitu kā inženieri, ietekmēja politiku kā astrologi, bet pirmām kārtām kā cilvēki, kas pazīst savu zemi un tās kaimiņus.

Ēģiptes vēsturē īpaši svarīga nozīme ir attiecībām, kas pastāvēja starp priesteru kārtu un faraoniem. Visbiežāk faraons pakļāvās priesteru gribai, dāsni ziedoja dieviem un cēla svētnīcas. Tad viņš mēdza dzīvot ilgi un viņa pieminekļos iemūžinātais vārds un attēls saglabājās no paaudzes paaudzē, slavas apmirdzēti. Taču daudzi faraoni valdīja īsu laiku, un aizmirsti tika ne vien viņu darbi, bet pat viņu vārdi. Vairākkārt gadījās arī, ka faraona dinastija beidza pastāvēt un klafu — ar čūsku apvīto faraona cepuri — uzlika galvā priesteris.

Ēģipte plauka, kamēr vienotā tauta, enerģiskie ķēniņi un gudrie priesteri strādāja vispārības labā. Taču pienāca laiks, kad karu rezultātā Ēģiptes iedzīvotāju skaits ievērojami samazinājās, nepanesamais darbs, smagais jūgs un ierēdņu ieraušanas kāre salauza tās spēkus, bet svešzemnieku pieplūdums iedragāja nacionālo vienotību. Un, kad piedevām vēl aziātiskajā greznībā izplēnēja faraonu enerģija un priesteru gudrība un šie abi spēki uzsāka savā starpā cīņu par monopoltiesībām aplaupīt tautu, Ēģipte nonāca svešzemnieku varā — un civilizācijas gaisma, kas tūkstošiem gadu bija starojusi virs Nīlas, apdzisa.

Turpmākais stāsts attiecas uz vienpadsmito gadsimtu pirms Kristus dzimšanas, kad krita divdesmitā dinastija un pēc saules dēla, mūžam dzīvā Ramzesa XIII, troni sagrāba un savu pieri ar urēju rotāja mūžam dzīvais saules dēls Sens Amons Herhors — Amona tempļa virspriesteris.


Pirmā nodaļa


Ramzesa XII laimīgās valdīšanas trīsdesmit trešajā gadā Ēģipte svētīja divējus svētkus, kas pildīja uzticamo pavalstnieku sirdis ar lepnumu un skurbu prieku.

Mehira mēnesī, decembrī, ar dārgām dāvanām apbērts, Tēbās atgriezās dievs Honss, kas trīs gadus un deviņus mēnešus bija ceļojis pa Buhtenas zemi, izdziedējis tur ķēniņmeitu Bentrešu un izdzinis ļauno garu ne vien no ķēniņa nama, bet ari no visa Buhtenas cietokšņa.

Un farmuti mēnesī, februāri, Augšēģiptes un Lejasēģiptes pavēlnieks, Feniķijas un deviņu tautu valdnieks Meri Amons Ramzess XII, apspriedies ar dieviem, kuriem bija līdzīgs, iecēla par troņmantnieku savu divdesmit divus gadus veco dēlu Ramzesu.

Šī izvēle gaužām iepriecināja dievbijīgos priesterus, cienījamos nomarhus, varonīgo armiju, uzticamo tautu un visu ēģiptiešu zemes dzīvo radību, tālab ka no hetu princeses dzimušie faraona vecākie dēli nezināmu burvestību iespaidā bija ļaunā gara apsēsti. Viens no viņiem, jau divdesmit septiņus gadus vecs, sasniedzis pilngadību, nespēja paiet, otrs bija pārgriezis sev vēnas un nomiris, bet trešais, vīna dzeršanai nodevies, zaudēja prātu un, iedomājies, ka ir pērtiķis, augas dienas pavadīja kokos.

Vienīgi ceturtais dēls, Ramzess, kuru bija dzemdējusi ķēniņiene Nikotrise, virspriestera Amenhotepa meita, bija stiprs kā vērsis Apijs, drosmīgs kā lauva un gudrs kā priesteri. Kopš bērnības viņš uzturējās karavīru vidū un, vēl būdams vienkāršs princis, mēdza sacīt:

«Ja dievi mani būtu radījuši nevis par ķēniņa jaunāko dēlu, bet gan par faraonu, es, gluži kā Ramzess Lielais, iekarotu deviņas Ēģiptei nezināmas tautas, uzbūvētu templi, kas lieluma ziņā pārspētu Tēbas, bet sev uzceltu piramīdu, kurai blakus Heopsa kapenes izskatītos kā rožu krūms līdzās augstai palmai.»

Saņēmis tik ilgoto troņmantnieka titulu, jaunais princis lūdza tēvu žēlīgi iecelt viņu par Menfatas korpusa komandieri, uz ko Ramzess XII, apspriedies ar dieviem, kuriem bija līdzīgs, atbildēja, ka to darīšot, ja troņmantnieks pierādīšot savas spējas komandēt lielu karaspēku kaujas apstākļos.

Šai sakarā tika sasaukta padome, kura vadīja kara ministrs Herhors, visdižākās svētnīcas — Tēbu Amona tempļa virspriesteris.

Padome nolēma: troņmantnieks mesores mēneša vidū (jūlija sākums) savāks desmit pulkus, kuri izvietojušies starp Memfisu un Buto pilsētu pie Sebenitas līča. Ar šo desmittūkstoš vīru lielo korpusu, kas sagatavots kaujai, apgādāts ar kara mašīnām un pajūgiem, troņmantnieks dosies uz austrumiem — uz karavānu ceļu, kurš stiepjas no Memfisas līdz Hetemai gar Gošenas zemes un Ēģiptes tuksneša robežu.

Vienlaikus ģenerālis Nitagers, tās armijas virspavēlnieks, kas sargā Ēģipti no Āzijas tautu iebrukumiem, no Rūgto ezeru puses dosies pretī troņmantniekam.

Abas armijas, Āzijas armija un rietumu armija, sastapsies Pi-Bailas pilsētas apkaimē, tuksnesī, lai netraucētu lauku darbos Gošenas zemes strādīgos zemniekus.

Troņmantnieks tiks atzīts par uzvarētāju, ja neļaus Nitageram sevi pārsteigt, tas ir, ja pagūs sapulcēt karaspēku un sagaidīt pretinieku pilnā kaujas gatavībā.

Prinča Ramzesa nometnē uzturēsies arī pats kara ministrs Herhors, kas sniegs faraonam ziņojumu par manevru gaitu.

Robežu, kas šķīra tuksnesi no Gošenas zemes, veidoja divas satiksmes līnijas — kuģniecības kanāls no Memfisas līdz Timsāha ezeram, un lielais karavānu ceļš. Kanāls stiepās vēl pa Gošenas zemi, bet karavānu ceļš — jau pa tuksnesi, kuru abi lokveidīgi aplieca. Kanāls bija redzams no trakta gandrīz visā garumā.

Šīs mākslīgās robežas šķīra divus pilnīgi dažādus apvidus. Gošenas zeme, lai gan tai bija mazliet viļņots reljefs, atgādināja zemieni, toties tuksnesi veidoja kaļķakmens pakalni un smilšu ielejas, Gošenas zeme līdzinājās milzīgam šaha galdiņam, kura zaļie un dzeltenie lauciņi atšķīrās ar savu druvu krāsu un tika norobežoti ar ežmalās augošām palmām, bet rūsganajās tuksneša smiltīs un baltajos pakalnos sīks zaļuma skumšķis vai koku un krūmu puduris šķita gluži kā nomaldījies ceļinieks.

Gošenas auglīgajā zemē ikvienu pauguru apēnoja tumsnējas birzis — tur auga akācijas, sikomores un tamarindi, kas iztālēm atgādināja mūsu liepas; šeit slēpās nelielas pilis ar pazemu kolonnu rindām vai dzeltenas zemnieku kleķa būdas. Vietām līdzās birzij balsnīja pilsētiņa ar lēzeniem namu jumtiem vai smagnēji virs kokiem slējās tempļu piramidālie piloni gluži kā dīvainu rakstu izraibinātas dubultas klintis.

Tuksnesī aiz pirmās skopā zaļuma klātās pakalnu grēdas rēgojās kaili pauguri, sētin nosēti laukakmeņiem. Šķita, dzīves pārpilnības pārņemtā zemes rietumu daļa ar ķēnišķu dāsnumu met uz kanāla otru krastu zaļumus un ziedus, bet mūžam izbadējies tuksnesis aprij tos un jau nākošajā gadā pārvērš pelnos.

Niecīgie augi, atstumti klintīs un smiltājos, tvērās zemākās vietās, kurp ar ceļa uzbērumā izraktajiem grāvjiem varēja pievadīt ūdeni no kanāla. Vietumis starp kailiem pauguriem netālu no ceļa debess rasu dzēra klusas oāzes, kur auga mieži, kvieši, vīnogulāji, palmas un tamarindi.

Šādās vietās dzīvoja arī cilvēki savrupām ģimenēm, kuras, sastapušās Pi-Bailas tirgū, varēja pat nezināt, ka mīt kaimiņos tuksnesī.

Sešpadsmitajā mesorē karaspēka koncentrēšana bija gandrīz pabeigta. Desmit troņmantnieka pulki, kuriem bija jāsastopas ar Nitagera Āzijas armiju, jau bija sapulcējušies uz ceļa augšpus Pi-Bailas pilsētas ar pajūgiem un daļu kara mašīnu.

Kustību vadīja pats troņmantnieks. Viņš bija organizējis divas jātnieku vienības, no kurām priekšējai bija jānovēro ienaidnieks, bet aizmugurējai — jāsargā savs karaspēks no pēkšņa uzbrukuma, kas bija pilnīgi iespējams paugurainajā un aizām šķēršļotajā apvidū, Viņš, Ramzess, nedēļas laikā pats bija apbraukājis un pārbaudījis pulkus, kas virzījās pa dažādiem, ceļiem, lai pārliecinātos, vai karavīriem ir kārtīgi ieroči un silti apmetņi naktij, vai ir pietiekamā krājumā sausiņi, gaļa, kaltētas zivis. Viņš pavēlēja, lai sievas, bērnus un karaspēka vergus, kuri dodas uz austrumu robežu, pārved pa kanālu, kas krietni samazināja pajūgu skaitu un atviegloja pašas armijas pārvietošanos.

Vecie karavadoņi apbrīnoja troņmantnieka zināšanas, aizrautību un tālredzību, bet vēl vairāk viņa darbīgumu un pieticību. Savu galmu, prinča telti, kaujas ratus un nestuves viņš bija atstājis Memfisā, bet pats, tērpies kā vienkāršs virsnieks, pārvietojās no pulka uz pulku jāšus — pēc asīriešu parauga — divu adjutantu pavadībā.

Droši vien tāpēc arī korpusa koncentrēšana noritēja raiti un pulki noteiktajā laikā izvietojās pie Pi-Bailas,

Citādi bija ar prinča štābu, ar grieķu pulku, kas viņu pavadīja, un ar dažām kara mašīnām.

Štābam, kas bija sapulcējies Memfisā, bija jāveic īsākais pārgājiens, tādēļ tas devās ceļā vēlāk par visiem, vilkdams sev līdzi milzīgu transportu. Gandrīz ikvienam virsniekam — un tie bija augstas kārtas jaunekļi — piederēja nestuves, kuras nesa četri nēģeri, divriteņu kaujas rati, bagāta telts un neskaitāmas lādes ar apģērbu un pārtiku, kā arī vīna un alus krūkas. Turklāt virsniekus pavadīja liela trupa dziedātāju un dejotāju, un ikvienai no viņām, kā jau cienīgai dāmai, bija nepieciešami rati, kuros iejūgti viens vai divi pāri vēršu, un nestuves.

Kad viss šis jūklis sāka plūst no Memfisas, tas aizņēma uz ceļa vairāk vietas nekā troņmantnieka armija. Un tas pārvietojās tik lēni, ka aizmugurē atstātās kara mašīnas devās uz priekšu par veselu diennakti vēlāk. Turklāt vēl dziedātājas un dejotājas, ieraudzījušas tuksnesi, kas vēl nebūt nebija briesmīgs šai vietā, nobijās un sāka raudāt. Lai nomierinātu viņas, vajadzēja ātrāk apmesties uz naktsguļu, uzcelt teltis un sarīkot izrādi, bet pēc tam dzīres.

Nakts svinības zem zvaigžņotām debesīm uz mežonīgas dabas fona ļoti iepatikās dejotājām un dziedātājām, un viņas paziņoja, ka turpmāk uzstāšoties tikai tuksnesī.

Tikmēr troņmantnieks, ceļā uzzinājis, kas notiek viņa štābā, atsūtīja pavēli nekavējoties aizvest sievietes atpakaļ uz pilsētu un paātrināt karaspēka pārgājienu.

Štābā uzturējās viņa godība kara ministrs Herhors, taču vienīgi kā novērotājs. Viņš neveda sev līdz dziedātājas, bet arī neko neaizrādīja štāba virsniekiem. Viņš lika iznest savas nestuves kolonnas avangardā un atkarībā no tās virzīšanās vai nu devās uz priekšu, vai atpūtās zem milzīgā vēdekļa, ar kuru viņu apvēdināja adjutants.

Viņa godība Herhors bija spēcīga auguma vīrs pāri četrdesmitiem, sevī noslēdzies, viņš reti kad runāja un tikpat reti mēdza uzlūkot cilvēkus no pusnolaisto plakstu apakšas.

Kā jau visiem ēģiptiešiem, viņam bija kailas rokas un kājas, atsegtas krūtis, sandales, īsi. svārciņi ap gurniem un priekšauts ar baltām un zilām svītrām. Būdams priesteris, viņš skuva ūsas, bārdu un matus un valkāja pār kreiso plecu pārmestu panteras ādu. Būdams karavīrs, viņš nēsāja mazu gvardes bruņu cepuri, no kuras apakšas uz kakla un pleciem nokarājās lakats, ari ar baltām un zilām svītrām. Kaklā viņam bija trīskārša zelta ķēde un kreisajā pusē uz krūtīm, gandrīz padusē, īss zobens krāšņi rotātā makstī.

Viņa nestuves, kuras nesa četri melnādaini vergi, allaž pavadīja trīs cilvēki: viens turēja vēdekli, otrs ministra āvu, bet trešais — lādīti ar papirusiem. Trešais bija ministra rakstvedis priesteris Pentuers, kalsns askēts, kas pat vislielākajā svelmē nemēdza apsegt noskūto galvu. Viņš nāca no tautas, taču, būdams ārkārtīgi apdāvināts, ieņēma svarīgu valsts posteni.

Lai gan ministrs ar saviem ierēdņiem atradās štāba kolonnas priekšgalā un nejaucās manevru gaitā, nevar sacīt, ka viņš nezinātu, kas notiek viņam aizmugurē. Ik stundu, bet dažkārt arī ik pusstundu augstmaņa nestuvēm tuvojās te kāds zemākas kārtas priesteris, parasts «dieva kalps», te karavīrs, te tirgotājs vai vergs un it kā neviļus, iedams garām ministra klusajai svītai, izmeta pa vārdam, kuru Pentuers palaikam pierakstīja, taču visbiežāk iegaumēja, jo atmiņa viņam bija izcila.

Trokšņainajā štāba virsnieku pūlī neviens nepievērsa uzmanību šiem sīkumiem. Virsnieki, augstas kārtas jaunekļi, vispārējas kņadas, dziesmu un skaļu sarunu murdoņā nemanīja, kas tuvojas ministram, jo vairāk tādēļ, ka pa ceļu joprojām gāja neskaitāmi daudz cilvēku.

Piecpadsmitajā mesorē troņmantnieka štābs kopā ar viņa godību kara ministru pārlaida nakti zem klajas debess vienas jūdzes attālumā no pulkiem, kuri jau kārtojās kaujas gatavībā šķērsām ceļam aiz Pi-Bailas pilsētas.

Ap pulksten vieniem no rīta, kas atbilst mūsu pulksten sešiem, tuksneša pakalni mēļi iekvēlojās. Pār tiem uzlēca saule. Gošenas zemi apņēma rožaina blāzma, un pilsētiņas, tempļi, augstmaņu pilis un zemnieku kleķa būdas iedzirkstījās uz zaļuma fona.

Drīz vien visa rietumu pamale iezaigojās zeltainā atvizmā. Šķita, ka zaļojošā Gošenas zeme grimst zeltā un pa neskaitāmajiem kanāliem plūst nevis ūdens, bet izkausēts sudrabs. Tuksneša pakalni kļuva vēl mēļāki, mezdami garas, tumšas ēnas uz smiltājiem un augiem.

Gar ceļu stāvošie sargkareivji jau varēja skaidri saredzēt ar palmām apstādītos laukus kanāla viņā pusē, Vienos zaļoja lini, kvieši, āboliņš, citos zeltojās briestošie otrā sējuma mieži. No mājelēm, kas slēpās koku puduros, darbā sāka doties zemkopji — viņi bija gandrīz kaili, vara brūnā krāsā, tērpušies īsos svārciņos un cepurītēs.

Vieni gāja uz kanāliem — tīrīt tos no dūņām vai smelt ūdeni un aplaistīt laukus ar ierīcēm, kas atgādināja mūsu aku vindas. Citi, izklīduši starp kokiem, vāca nogatavojušās vīģes un vīnogas. Turpat knosījās bariņš kailu bērnu un sievietes baltos, dzeltenos vai sarkanos kreklos bez piedurknēm.

Visapkārt valdīja liela rosība. Gaisā tuksneša plēsīgie putni dzenāja Gošenas zemes baložus un krauķus. Gar kanālu līkņāja čīkstošās rindas ar ūdens spaiņiem, un augļu vācēji, gluži kā raibi tauriņi, te parādījās, te atkaļ nozuda koku zaļumā.

Tuksnesī uz ceļa sakustējās pulki un pajūgi, Aizjoņoja ar šķēpiem apbruņotu jātnieku vienība. Tai nopakaļ aiz-soļoja loka šāvēji cepurītēs un svārciņos; loki viņiem bija rokās, bultu maki uz muguras un plati cirvīši pie labā sāna. Loka šāvējiem sekoja lingotāji, stiepdami maisus ar akmeņiem un bruņojušies ar īsiem zobeniem.

Simt soļu attālumā no viņiem gāja divas nelielas kājnieku nodaļas — viena ar šķēpiem, otra ar āvām. Karavīri nesa rokās taisnstūrainus vairogus, viņu krūtis, gluži kā bruņas, sedza bieza auduma krūšauti, galvā tiem bija cepurītes ar lakatiņiem, kas sargāja kaklu no saules. Šīs cepurītes un krūšauti ar zilām vai dzeltenām un melnām svītrām vērta karavīrus līdzīgus lieliem sirseņiem.

Āvu nesēju pavadībā aiz priekšpulka virzījās ministra nestuves un tām nopakaļ — vara ķiverēs un bruņās — grieķu rotas, kuru vienmērīgais solis atgādināja smagu veseru dunoņu. Aizmugurē bija dzirdama ratu čīkstoņa, lopu īdēšana un vedēju uzkliedzieni, gar ceļa malu starp diviem ēzeļiem iekārtās nestuvēs lavījās bārdains feniķieši» tirgotājs. Visam pāri virmoja zeltaini putekļi un tveice.

Nebaidīti no priekšpulka puses atauļoja jātnieks un paziņoja ministram, ka tuvojas troņmantnieks. Viņa godība nokāpa no nestuvēm, un tai pašā brīdī uz ceļa parādījās bariņš jātnieku. Viņi nolēca no zirgiem. Tad kāds no jātniekiem un ministrs devās viens otram pretī, vai ik uz soļa apstājoties un paklanoties,

Esi sveicināts, faraona dēls, lai tu dzīvo mūžos! — ministrs ierunājās pirmais.

Esi sveicināts, un lai tev ilga dzīvošana! — troņmantnieks atteica un piebilda:

Jūs tā velkaties, it kā jums kāju nebūtu, bet Nitagers, vēlākais, pēc divām stundām aizšķērsos ceļu mūsu pulkiem.

Tev taisnība. Tavs štābs virzās uz priekšu ļoti lēni.

Turklāt Einana man sacīja, — Ramzess pamāja uz aizmugurē stāvošo amuletiem nokārušos virsnieku, — ka neesat aizsūtījuši patruļas uz aizām. Ja tas būtu īsts karš, ienaidnieks varētu jums uzbrukt no šīs puses.

Es neesmu pavēlnieks, vienīgi tiesnesis, — ministrs mierīgi atteica.

Un ko dara Patrokls?

Patrokls ar grieķu pulku eskortē kara mašīnas.

Un mans radinieks un adjutants Tutmoss?

Liekas, vēl guļ.

Ramzess pikti piecirta kāju, taču neteica ne vārda. Tas bija glīts jauneklis ar gandrīz sievišķīgiem sejas vaibstiem, kurus dusmas un iedegums vērta vēl pievilcīgākus. Mugurā viņam bija cieši pieguļoši svārki ar zilām un baltām svītrām, tādas pašas krāsas lakats zem bruņucepures, zelta ķēde kaklā un pie kreisā sāna dārgs zobens.

— Redzu, — princis ierunājās, — ka vienīgi tu, Einana, rūpējies par manu godu.

Amuletiem nokāries virsnieks palocījās līdz zemei,

— Tutmoss ir slaists, — troņmantnieks sacīja, «— Dodies atpakaļ, Einana, uz savu posteni. Lai vismaz priekšpulkam ir komandieris.

Tad, palūkojies uz svītu, kas nez no kurienes bija uzradusies un ielenkusi viņu, Ramzess piebilda:

— Atnesiet man nestuves. Esmu noguris kā akmeņkalis.

— Vai tad dievi var nogurt?… — viņam aiz muguras nočukstēja Einana.

— Ej, kur tev jāiet! — Ramzess pavēlēja.

Bet varbūt tu, mēness atspulg, pavēlēsi man tūlīt izlūkot aizas? — klusu pajautāja virsnieks. — Lūdzu tevi, pavēli man, jo, lai kur es būtu, mana sirds seko tev, lai uzminētu tavu gribu un izpildītu to.

Zinu, ka tu esi modrs, — Ramzess attrauca. — Bet nu ej un uzmani visu!

Jūsu godība! — Einana vērsās pie ministra, — Atļaujiet apliecināt savu gatavību pazemīgi kalpot jums.

Tiklīdz Einana aizjāja, soļojošās kolonnas galā sacēlās vēl lielāka jezga. Tika meklētas troņmantnieka nestuves, taču to nekur nebija. Toties, izgrūstīdams grieķu karavīrus, uzradās dīvaina izskata jauneklis. Mugurā viņam bija muslīna krekls, bagātīgi izšūts priekšauts un zelta lente pār plecu. Taču sevišķi dūrās acīs viņa milzīgā parūka ar daudzām pīnītēm un kaķa astei līdzīga liekā bārdiņa.

Tas bija Tutmoss, Memfisas pirmais švīts, kas pat pārgājiena laikā mēdza uzcirsties un aplaistīties ar smaržām,

— Sveiks, Ramzes! — švīts iesaucās, strauji izgrūstīdams virsniekus. — Iedomājies — nez kur pazudušas tavas nestuves. Tev būs jāsēžas manējās, kuras, tiesa, nav tevis cienīgas, taču nav no sliktākajām.

— Esmu dusmīgs uz tevi, — troņmantnieks atteica. — Tu guli, nevis rūpējies par karaspēku.

Švīts izbrīnījies palūkojās viņā.

— Es guļu? — viņš iesaucās. — Lai nokalst mēle tam, kurš runā. tādas aplamības! Zinādams, ka tu atbrauksi, es jau stundu kā tērpjos, gatavoju tev vannu un smaržvielas…

— Un tikmēr nodaļa soļo bez komandiera.

— Kā? Vai tad man būtu jākomandē nodaļa, kurā atrodas viņa godība kara ministrs un tāds karavadonis kā Patrokls?

Troņmantnieks neko neatbildēja, bet Tutmoss, piegājis pie viņa, čukstus ierunājās:

— Pēc kā tu izskaties, faraona dēls?… Bez parūkas, mati un drēbes noputējušas, āda melna un saplaisājusi kā. zeme vasarā!… Ķēniņiene māte mani padzītu no galma, ja redzētu, cik nožēlojams tu izskaties,

— Esmu gluži vienkārši noguris.

Tad sēdies nestuvēs. Tur ir svaigu rožu vītnes, cepti putni un krūka Kipras vīna. Turklāt, — viņš piebilda vēl klusākā balsī, — esmu paslēpis nometnē Senuru…

Viņa ir šeit?

Prinča spulgās acis kļuva valgas.

— Lai karaspēks dodas uz priekšu, — Tutmoss sacīja, — bet mēs šeit pagaidīsim viņu…

Ramzess, šķiet, atguvās.

Liecies mierā, kārdinātāji.Pēc divām stundām taču sāksies kauja…

Kas nu tā par kauju!..

Katrā ziņā tiks izšķirts jautājums par manu pavēl» niecību.

Nieki! — švīts pasmaidīja. — Varu apzvērēt, ka jau vakar kara ministrs nosūtījis faraonam ziņojumu ar lūgumu tev iedalīt Menfatas korpusu.

Tik un tā šodien es nespēju domāt ne par ko citu kā vien par armiju.

Cik briesmīgi gan tevi vilina karš, kurā cilvēks nemazgājas mēnešiem, lai vienā jaukā dienā ietu bojā! Brr!.. Ja tu redzētu Senuru… Tikai palūkojies uz viņu…

Nē, — Ramzess apņēmīgi noteica.

Brīdī, kad no grieķu ierindu vidus astoņi cilvēki iznesa milzīgās Tutmosa nestuves troņmantniekam, no priekšpulka puses atauļoja jātnieks. Viņš nolēca no zirga un skrēja tik ātri, ka pie krūtīm viņam žvadzēja dievu attēli un plāksnītes ar to vārdiem. Tas bija satrauktais Einana.

Visi pagriezās pret viņu, kas acīm redzami sagādāja viņam prieku.

Princi, dievišķās lūpas! — Einana iesaucās, palocīdamies Ramzesa priekšā. — Kad saskaņā ar tavu augsto pavēli es jāju nodaļas priekšgalā, vērīgi raugoties visapkārt, es pamanīju uz ceļa divus brīnumainus skarabejus. Svētās vaboles vēla šķērsām ceļam māla lodītes uz smiltāju pusi.

Nu, un tad? — troņmantnieks viņu pārtrauca.

Protams, — Einana turpināja, pamezdams skatienu uz ministru, — es un mani ļaudis, godinot Saules zelta atspulgus, apturējām karaspēku. Tā ir tik svarīga zīme, ka bez īpašas pavēles neviens no mums neuzdrošinātos turpināt ceļu.

— Redzu, ka tu patiešām esi dievbijīgs ēģiptietis, lai gan tev ir hetu sejas vaibsti, — atteica viņa godība Herhors un, pagriezies pret dažiem tuvāk stāvošajiem augstmaņiem, piebilda:

Mēs neiesim tālāk pa traktu, lai nesamītu svētās vaboles. Pentuer, vai pa šo aizu, kas ir pa labi, var apliekt ceļu?

Var, — atteica ministra rakstvedis. — Aiza ir jūdzi gara un atkal iziet uz ceļa gandrīz iepretim Pi-Bailas pilsētai.

Kāds laika zaudējums! — troņmantnieks sašutis iesaucās.

Varu zvērēt, ka tie nav skarabeji, bet manu feniķiešu augļotāju gari, — piebilda Tutmoss. — Nevarēdami pēc nāves atprasīt no manis parādus, viņi liek man par sodu iet pāri tuksnesim!..

Troņmantnieka svīta ar bažām gaidīja lēmumu. Ramzess vērsās pie Herhora:

— Ko tu par to domā?

— Paraugies uz virsniekiem, — atteica priesteris, — un tu sapratīsi, ka jāiet pa aizu.

Tad priekšā iznāca grieķu komandieris, ģenerālis Patrokls, un sacīja troņmantniekam:

Ja princis atļaus, mans pulks dosies tālāk pa ceļu. Mūsu karavīri nebaidās no skarabejiem.

Jūsu karavīri nebaidās pat no ķēniņu kapenēm, — ministrs atteica. — Taču tur laikam ir bīstami, ja jau neviens no turienes nav atgriezies.

Grieķis apmulsis atkāpās un iejuka svītā.

Tev jāpiekrīt, Herhor, — tikko valdīdams dusmas, nočukstēja troņmantnieks, — ka šāds šķērslis neapturētu ceļā pat ēzeli.

Taču ēzelis nekad nekļūs par faraonu, — dzedri noteica ministrs.

Tādā gadījumā tu, ministr, vedīsi nodaļu cauri aizai! — Ramzess iesaucās. — Es nepārzinu priesteru taktiku. Turklāt man jāatpūšas. Iesim, brālēn! — viņš sacīja Tutmosam un devās kailo pauguru virzienā.


Otrā nodaļa


Viņa godība Herhors tūdaļ pat uzdeva savam adjutantam, kas nesa āvu, pārņemt priekšpulka vadību Einanas vietā. Tad viņš pavēlēja, lai kara mašīnas lielo akmeņu mešanai nogriežas no trakta aizas virzienā un lai grieķu karavīri tām palīdz tikt pāri grūtākajām vietām. Kaujas-ratiem un svītas virsnieku nestuvēm bija jādodas pēdējam.

Kamēr Herhors deva pavēles, adjutants, kas turēja vēdekli, piegāja pie rakstveža Pentuera un nočukstēja:

Tagad jau laikam nekad vairs nevarēs braukt pa šo traktu…

Kādēļ? — iebilda priesteris. — Taču pašreiz, kad divas svētās vaboles šķērsojušas mums ceļu, neklājas doties pa to tālāk. Var notikt nelaime.

Nelaime jau ir notikusi. Vai redzēji, kā princis Ramzess apskaitās uz ministru, bet mūsu kungs nav no tiem, kas aizmirst…

Nevis princis apskaitās uz mūsu kungu, bet gan mūsu kungs uz princi un lika viņam to saprast, — Pentuers atteica. — Un labi vien darīja. Citādi jaunajam troņmantniekam jau šķiet, ka viņš būs otrs Mēness…

Varbūt pats Ramzess Lielais?… — iestarpināja adjutants.

Ramzess Lielais klausīja dieviem, tālab visos tempļos viņam veltīti slavinoši uzraksti. Toties Mēness, pirmais Ēģiptes faraons, sagrāva veco kārtību, un tikai priesteru tēvišķās lēnprātības dēļ viņa vārds nav nodots aizmirstībai … Lai gan es nedodu ne vara debenu par to, ka Menesa mūmija vispār vēl ir pasaulē.

Pentuer, — sacīja adjutants, — tu esi gudrs cilvēks un saproti, ka mums ir vienalga — desmit kungi vai vienpadsmit…

— Taču tautai nav vienalga, vai tai ik gadu jāsagādā viens kalns zelta priesteriem vai divi kalni — priesteriem un faraonam, — iebilda Pentuers, acīm nozibsnot.

Tev bīstamas domas prātā, — čukstus noteica adjutants.

Un cik bieži tu pats neesi sašutis par faraonu un nomarhu galma greznību?…

Klusu… klusu!.. Mēs vēl parunāsim par to, tikai ne tagad.

Par spīti smiltīm, kara mašīnas, kurām bija piejūgts lieks pāris vēršu, ātri ripoja pa tuksnešaino aizu. Līdzās pirmajai mašīnai soļoja Einana, nokaudamies ar domām par to, kālab ministrs bija atbrīvojis viņu no priekšpulka vadības. Vai tik ministrs negrib iecelt viņu kādā augstākā amatā?

Un, līksmo cerību pārņemts, bet varbūt arī lai apslēptu bažas, kas māca sirdi, viņš paņēma rokā kārti un, kur gadījās dziļākas smiltis, atbalstīja ballistu vai ar uzkliedzieniem mudināja grieķus. Tie gan viņam daudz uzmanības nepievērsa.

Jau krietnu pusstundu kolonna virzījās pa līkumotu aizu ar kailām, stāvām sienām. Pēkšņi tas priekšpulks apstājās. Šai vietā aizu šķērsoja cita aiza, pa kuras vidu stiepās paplats kanāls.

Ziņnesis, kurš tika aizsūtīts pie ministra ar ziņu par negaidīto šķērsli, atgriezās ar pavēli nekavējoties aizbērt kanālu.

Simt grieķu karavīru ar kapļiem un lāpstām ķērās pie darba. Vieni skaldīja nost no klintīm akmens bluķus, citi gāza tos grāvī un apbēra ar smiltīm.

Tad no aizas dziļuma iznāca cilvēks; rokās viņam bija kaplis, kas atgādināja stārķa kaklu ar knābi. Tas bija ēģiptiešu zemnieks, vecs, gluži kails. Brīdi viņš bezgala izbrīnījies vēroja karavīru darbu, tad pēkšņi metās pie viņiem, kliegdams:

— Ko jūs darāt, bezdievji? Tas taču ir kanāls!

Un kā tu drīksti apvainot faraona karavīrus? — jautāja piesteidzies Einana.

Redzu, ka esi ēģiptietis un laikam no dižajiem, — atteica zemnieks. — Tad lūk, ko es tev sacīšu: šis kanāls pieder varenam kungam. Viņš kalpo par pārvaldnieku pie rakstveža tādam cilvēkam, kas nesa viņa godības Memfisas nomarha vēdekli. Pielūkojiet, ka neiekuļaties nelaimē!

Dariet savu darbu, — Einana pavēlēja grieķu karavīriem, kuri sāka ziņkāri vērot zemnieku. Grieķi nesaprata zemnieka valodu, taču tos pārsteidza viņa tonis.

Viņi ber to ciet!.. — zemnieks iesaucās, aizvien vairāk sašuzdams. — Labu galu jūs neņemsit, suņi tādi! — viņš iekliedzās, mezdamies virsū ar kapli kādam karavīram.

Grieķis izrāva kapli un tā iekrāva zemniekam pa zobiem, ka tam asinis pašķīda no mutes. Tad atkal ķērās pie smilšu bēršanas.

Belziena apdullināts, zemnieks sāka lūgties:

— Labais kungs! Šo kanālu es pats raku desmit gadus, caurām naktīm un visos svētkos! Mūsu kungs solīja, ja es pievadīšot ūdeni šai lejā, viņš man iedalīšot zemes gabalu, iedošot piekto daļu ražas un dāvāšot brīvību…Vai dzirdat? Brīvību man un maniem trijiem bērniem!.. «Ak, dievi!

Viņš pacēla rokas pret debesīm un atkal vērsās pie Einanas:

— Viņi nesaprot mani, šie aizjūras bārdaiņi, suņu dzimums, feniķiešu un jūdu brāļi! Bet tu, kungs, uzklausi mani… Desmit gadus, kad citi devās uz gadatirgu vai dejām, vai svētajās procesijās, es lavījos šurp uz šo drūmo aizu. Es pametu novārtā mātes kapu — un tik raku un raku, aizmirsu mirušos, lai tik saviem bērniem un sev kaut dienu pirms nāves iegūtu brīvību un zemi… Ak, dievi, esiet man liecinieki! Cik reižu mani šeit nepārsteidza nakts! Cik reižu, netiku dzirdējis, kā gaudo hiēnas, un redzējis, kā zalgo vilku acis! Taču es nebēgu no tiem, jo kurp gan es, nelaimīgais, būtu bēdzis, ja uz katras taciņas man uzglūnēja briesmas, bet pie kanāla mani saistīja brīvība… Reiz, lūk, no tās aizklints man pretī iznāca lauva, visu zvēru faraons. Kaplis izkrita man no rokām. Es nometos viņa priekšā uz ceļiem un sāku lūgties: «Kungs! Vai tiešām tu saplosīsi mani?… Es taču esmu tikai vergs!»

Plēsīgais lauva — ir tas apžēlojās par mani. Vilki man gāja apkārt ar līkumu. Pat sikspārņi saudzēja manu nabaga galvu. Bet tu, ēģiptiet…

Zemnieks apklusa — viņš pamanīja tuvojamies Herhora nestuves un svītu. Ievērojis vēdekli un pār plecu pārmesto panteras ādu, zemnieks noprata, ka tas ir augstas kārtas cilvēks, turklāt priesteris. Zemnieks pieskrēja viņam klāt, nometās ceļos un pieplaka ar pieri pie zemes.

— Ko tu gribi, vecais? — jautāja augstmanis.

— Saules gaisma, uzklausi mani! — iesaucās zemnieks, — Lai tavā namā neskan valdi, un lai tevi nepiemeklē nelaime! Lai neveiksme neizjauc tavus darbus, un lai neaizrauj straume, kad peldēsi pāri Nīlai…

Es jautāju — ko tu gribi? — atkārtoja ministrs,

Labais kungs! — turpināja zemnieks. — Vadoni, kas nepazīst lepnības, kas uzveic melus un vairo patiesību… Tu, kas esi nabagam tēvs, atraitnei vīrs, patvērums. tam, kam nav mātes … Ļauj man daudzināt tavu vārdu, kā daudzina likumu valstī… Visžēlīgi uzklausi mani… Uzklausi un spried pēc taisnības, dižciltīgākais no dižciltīgākajiem…

Viņš lūdza, lai neaizber šo grāvi, — Einana paskaidroja.

Ministrs paraustīja plecus un devās tālāk uz kanālu, pār kuru bija pārmestas laipas, Tad zemnieks izmisumā apķērās viņam ap kājām.

— Aizvāc viņu!.. — iekliedzās viņa godība ministrs, atsprāgdams sāņus gluži kā no čūskas kodiena.

Rakstvedis Pentuers novērsās; viņa kalsnā seja bija pelnu pelēka. Einana sagrāba zemnieku aiz skausta, taču, nespēdams viņu atraut no ministra kājām, pasauca karavīrus. Pēc brīža viņa godība, atbrīvots no uzmācīgā lūdzēja, pārgāja grāvim pāri, bet: zemnieku karavīri gandrīz vai uz rokām aizstiepa uz pašu kolonnas galu. Tur viņu mazliet iekaustīja, un vienmēr ar rīkstēm bruņojušies apakšvirsnieki noskaitīja piedevām vēl pārdesmit sitienu un pameta pie aizas.

Piekauts, asinīm noplūdīs un pārbijies, nabags brīdi sēdēja smiltīs, tad izberzēja acis un, pēkšņi kājās pietrūcies, metās uz ceļa pusi, vaimanādams:

— Aprij mani, zeme!.. Lai nolādēta tā diena, kad es ieraudzīju gaismu, un nakts, kad tika sacīts «piedzimis cilvēks»! Arī dievi nepavērsies uz radījumu, kuram rokas ir, lai tikai strādātu, acis, lai raudātu, mugura, lai saņemtu sitienus… Ai, nāve! Saberz manas miesas pīšļos, lai man arī tur, Osīrija laukos, nebūtu vēlreiz jāpiedzimst par vergu…


Trešā nodaļa


Dusmās kvēlodams, princis Ramzess rāpās kraujā, viņam nopakaļ kūlās Tutmoss. Svītām parūka bija sagriezusies, liekā bārdiņa nokritusi, un viņš nesa to rokā. Viņš bija noguris un liktos bāls, ja nebūtu smiņķa kārtas uz sejas.

Beidzot troņmantnieks apstājās pakalna gala. No aizas skanēja karavīru balsu murdoņa un ripojošu ballistu dunoņa. Viņu priekšā pletās Gošenas zeme, aizvien vēl saules gaismas apmirdzēta. Šķita, ka tā nav zeme, bet gan zeltains padebesis, kurā sapnis izaudis ainavu, izrotādams to ar smaragdiem, sudrabu, rubīniem, pērlēm un topaziem

Troņmantnieks pastiepa roku uz priekšu,

— Skaties, — viņš vērsās pie Tutmosa, — tur ir mana zeme, bet šeit mana armija … Un lūk, tur visaugstākās celtnes ir priesteru pilis, bet šeit priesteris komandē manu karaspēku!.. Vai to var paciest?

Tā vienmēr bijis, — Tutmoss atteica, bailīgi pavērdamies apkārt.

Meli! Es zinu šīs valsts vēsturi, kas apslēpta jums. Karavadoņi un valdnieki allaž bijuši faraoni, katrā ziņā enerģiskākie no tiem. Viņu dienas aizritēja, nevis upurējot dieviem un skaitot lūgšanas, bet gan pārvaldot valsti…

Bet ja tāda ir faraona griba… — iestarpināja Tutmoss.

Mans tēvs nevar gribēt, lai nomarhi valdītu patvarīgi un Etiopijas vietvaldi uzskatītu tikpat kā par ķēniņu ķēniņu. Viņš nevar gribēt arī, lai viņa armija apiet divas zelta vaboles tikai tāpēc, ka mums kara ministrs ir priesteris…

Tas ir slavens karavadonis… — nočukstēja pagalam nobijies Tutmoss.

Kas viņš par karavadoni! Varbūt izpelnījies slavu ar to, ka sakāvis saujiņu lībiešu laupītāju, kuri bēg, kolīdz ierauga ēģiptiešu karavīrus? Bet palūk, kā rīkojas mūsu kaimiņi. Jūdi vilcinās ar nodevu nomaksu un maksā aizvien mazāk un mazāk. Viltīgie feniķieši ik gadus nozog pa kādam kuģim no mūsu flotes. Pret hetu uzbrukumiem mums nākas turēt austrumos lielu armiju, bet Babilonijā un Nīnivē uzliesmojusi kustība, kas rod atbalsi visā Mesopotāmijā. Un, lūk, priesteru valdīšanas sekas: manam vecvectēvam bija simt tūkstošu talantu liels gada ienākums un simt sešdesmit tūkstošus liela armija, bet manam tēvam ir tikai piecdesmit tūkstoši talantu un simt divdesmit tūkstošus liela armija … Un kas tā par armiju! Ja nebūtu grieķu korpusa, kas to pieskata gluži kā aitusuns aitas, ēģiptiešu karavīri jau sen klausītu vienīgi priesteriem, bet faraons pārvērstos par nožēlojamu nomarhu.

Kā tu to zini?… Kāpēc tu tā domā? — brīnījās Tutmoss.

Es pats esmu no priesteru kārtas! Viņi skoloja mani, kad es vēl nebiju troņmantnieks. Kad pēc tēva nāves — lai viņš dzīvo mūžos! — kļūšu par faraonu, es uzlikšu viņiem uz kakla savu bronzas sandalē apauto kāju… Taču vispirms iegūšu viņu dārgumu krātuves, kuras vienmēr bijušas pilnas, bet kopš Ramzesa Lielā laikiem sākušas īpaši pietūkt un tagad ir tik bagātas, ka tām līdzināties nevar pat faraona manta.

Vai! mums abiem, — nopūtās Tutmoss. — No tavu nodomu smaguma iegrūtu pat tas tur paugurs, ja vien spētu dzirdēt un saprast. Bet kur ir tavi spēki?… palīgi?… karavīri?… Pret tevi nostāsies visa tauta, varenas priesteru kārtas vadība… Un kurš būs tavā pusē? Troņmantnieks iegrima domās. Beidzot viņš atteica:

Armija…

Prāva tās daļa sekos priesteriem. — Grieķu korpuss…

Muca ūdens Nīlā. — Ierēdņi…

Puse no tiem nāk no priesteru kārtas. Ramzess skumji papurināja galvu un apklusa.

Pa kailu, akmeņainu nogāzi viņi sāka kāpt lejā. Pēkšņi Tutmoss, kas bija mazliet aizsteidzies priekša, iesaucas:

Vai man tiešām rādās?.. Skaties, Ramzes!.. Starp šīm klintīm paslēpusies otra Ēģipte!..

Tā laikam ir kāda priesteru muiža, kas nemaksā nodokļus, — rūgti noteica troņmantnieks.

Pie viņu kājām atradās auglīga ieleja, kas atgādināja dakšas, kuru zari iesniegušies klintājos. Gar vienu zaru rindojās vairākas mājeles kalpotajiem un slējās īpašnieka vai pārvaldnieka nams. Šeit auga palmas, vīnogulāji, olīvkoki, vīģeskoki ar gaisa saknēm, cipreses, pat jauni baobabi. Vidū tecēja strauts, bet kalnu nogāzēs par-simt soļu attālumā cits no cita bija izveidoti nelieli aizsprosti.

Nokāpuši pie vīnogulājiem, kas bija pilni nobriedušu ķekaru, viņi izdzirda sievietes balsi, kas vai nu sauca kādu, vai skumīgi dziedāja:

— Kur esi, mana vistiņa? Atsaucies — kur esi, mīļotā?… Kālab aizbēgi no manis? Vai tad es nedzirdinu tevi ar svaigu ūdeni un nebaroju ar tīriem graudiem, ka pat vergi skaudībā nopūšas … Kur esi — atsaucies!.. Pielūko, nakts tevi pārsteigs, un tu nejaudāsi atkļūt mājās, kur visi par tevi rūpējas. Vai arī no tuksneša atlidos rudais vanags un saplosīs tavu sirsniņu. Velti tad sauksi savu saimnieci, kā tagadiņ saucu es tevi… Atsaucies, jo es apskaitīšos un aiziešu un tev nāksies tecēt mājas vienai…

Dziesma skanēja aizvien tuvāk un tuvāk ceļiniekiem. Dziedātāja jau bija dažus soļus no viņiem, kad Tutmoss, palūkojies no krūmiem, iesaucās:

— Skaties, Ramzes, cik daiļa meitene!

Taču troņmantnieks nevis paskatījās, bet gan izskrēja uz taciņas pretī dziedātājai. Tā patiešām bija skaista meitene ar grieķiskiem sejas vaibstiem un ziloņkaula krisas adu: No galvas plīvura apakšas spraucās laukā mezgla savīti, kupli, melni mati. Viņa bija tērpusies baltā, viegli krītošā hitonā, kuru vienā pusē pieturēja ar roku; zem caurspīdīgā audama, gluži kā divi āboli, rožaini vizēja meitenīgas krūtis.

— Kas tu esi, skaistule? — Ramzess jautāja.

Skarbās grumbas nozuda viņam no pieres, acis iekvēlojas.

Ak, Jahve! Tēvs!.. — izbailēs apstājusies, iesaucās meitene. Taču pēc brīža viņa nomierinājās un viņas samtainās acis atkal atguva bikli skumju izteiksmi.

Ka tu šeit nokļuvi? — viņa jautāja Ramzesam viegli dreboša balsī. — Redzu, tu esi karavīrs, bet karavīri šeit nedrīkst nākt.

— Kālab nedrīkst?

— Tālab, ka šī zeme pieder lielam kungam, Senusertam…

— Olio!.. — pasmaidīja Ramzess.

— Nesmejies, jo tūlīt nobālēsi. Senuserta kungs kalpo par rakstvedi pie Haija kunga, kas nēsā viņa godības Memfisas nomarha vēdekli… Bet mans tēvs redzējis viņu un kritis viņa priekšā pie zemes.

— Oho!.. — Ramzess smējās vēl gardāk.

Tavi vārdi ir nekaunīgi, — sacīja meitene, saraukdama uzacis. — Ja tava seja nebūtu tik labsirdīga, es nodomātu, ka esi grieķu algotnis vai laupītājs.

Vēl jau viņš nav laupītājs, bet dienās var kļūt par vislielāko laupītāju, kāds vien pasaulē dzīvojis, — iejaucas švītīgais Tutmoss, sakārtodams savu parūku.

Un tu laikam esi dejotājs? — jau drošāka kļuvusi, atteica meitene. — Esmu pat pārliecināta, ka redzēju tevi reiz gadatirgū Pi-Bailā. Vai tu nedīdīji tur čūskas?

Jaunekļi ielīksmojās.

Bet kas tu esi? — Ramzess vaicāja meitenei, cenšoties saņemt tās roku, taču viņa to atrāva.

Kā tu drīksti?! Esmu Sāra, Gedeona meita, viņš ir šīs muižas pārvaldnieks.

Jūdiete?… — Ramzess jautāja, un viņa sejai pārslīdēja ēna.

Un kas par to? — iesaucās Tutmoss. — Domā, jūdietes ir sliktākas par ēģiptietēm? Viņas tik ir biklākas un nepieejamākas, un tas viņu mīlestībai piešķir īpašu burvību.

— Tātad jūs esat pagāni? — Sāra ar cieņu noteica. — Varat atpūsties, ja esat noguruši, saplūciet sev vīnogas un ejiet. Mūsu kalpotāji par šādiem ciemiņiem nepriecājas.

Viņa pagriezās, lai dotos projām, taču Ramzess viņu apturēja:

— Pagaidi… Tu man patīc, un es nevēlos, lai tu mani pamet.

— Ļaunais gars tevi apmājis, vai? Neviens šai ieleja neuzdrošinātos tā ar mani runāt, — Sāra sašuta,

— Redzi, — iejaucās Tutmoss, — šis jauneklis ir Ptaha priesteru pulka virsnieks un kalpo par rakstvedi pie ta kunga, kas nēsā vēdekli tam, kurš nēsā Abu nomarha vēdekli.

— Redzu, ka viņš ir virsnieks, — atteica Sara, domīgi raudzīdamās Ramzesā. — Bet varbūt ari pats ir liels kungs? — viņa piebilda, pielikusi pirkstu pie lupām.

— Lai kas es būtu, tavs daiļums pārspēj manu dižciltību! — kaislīgi iesaucās Ramzess. — Saki — vai tiesa, ka jūs… ēdat cūkgaļu?

Sāra aizvainoti palūkojās viņā. Taču Tutmoss piemetināja:

— Skaidrs, ka tu nepazīsti jūdus! Viņi drīzāk nomirs nekā nobaudīs cūkas gaļu, kuru es nebūt par sliktu neuzskatu…

Bet vai kaķus jūs nogalināt? — tincināja Ramzess, spiezdams Sārai rokas un ielūkodamies viņai acīs.

Arī tas ir izdomājums, zemisks izdomājums! — iesaucās Tutmoss. — Tu varētu man to pajautāt, nevis gvelzt muļķības… Man trīs mīļākās bijušas jūdietes.

— Līdz šim tu runāji taisnību, bet tagad gan melo, — apskaitās Sāra. — Jūdiete nevienam nebūs mīļākā! — viņa lepni paziņoja.

— Pat mīļākā rakstvedim pie tāda kunga, kas nēsā Memfisas nomarha vēdekli? — zobgalīgi vaicāja Tutmoss.

— Pat viņam ne!

Pat mīļākā tam kungam, kas nēsā vēdekli? Sāra apmulsa, taču atbildēja:

Nē!

— Un pat pašam nomarham?

Meitenei nolaidās rokas. Viņa izbrīnā raudzījās te uz vienu, te uz otru jaunekli. Lūpas viņai drebēja, acis bija sai iesušās asaras.

Kas jūs tādi esat — viņa nobažījusies jautāja, — Jūs nokāpāt no kalniem ka ceļinieki, kas grib remdēt slāpes un izsalkumu. Taču runājat ar mani kā visdižākie kungi… Kas jūs tādi.esat?…

Tavs zobens, — viņa vērsās pie Ramzesa, — ir izrotāts ar smaragdiem, un ap kaklu tev ir tik krāšņa ķēde, kādas nav pat mūsu kunga — cienījama Senuserta dārgumu glabātavās…

Pasaki — man — vai ies tev patīku? — uzstājīgi vaicāja Ramzess, spiezdams Sarai roku un maigi ielūkodamies acīs.

Tu skaists ercenģelis Gabriels, taču es bīstos no Tevis

Pēkšņi no aizkalnes atskanēja taures skaņas.

— Tevi.aicina! — Tutmoss iesaucās.

— Un ja nu es būtu tik liels kungs kā Senuserte? — prtacis jautāja,

— Iespējams … — nočukstēja. Sara.

— Un ja nu es nēsātu Memfisas nomarha vēdekli?

Iespējams, ka patiešām esi tik augsts…Kaut kur tālumā atskanēja taures.

Ejam, Ramzes! — uzstājās satrauktais Tutmoss.

— Un, ja nu es būtu… Troņmantnieks, vai tu nāktu pie manis, meitene? — princis jautāja.

— Ak, Jahve! — iesaucās Sara, nomezdamās ceļos. Tagad jau no visām pusēm taures pūta trauksmi,

— Skrienam! — izmisumā sauca Tutmoss. — Vai tu nedzirdi, ka.nometnē trauksme?

Troņmantnieks veikli noņēma no kakla savu ķēdi un uzmeta to Sārai.

— Atdod — tēvam, — viņš sacīja, — es pērku tevi. Sveika!

Viņš kaisli noskūpstīja Sāru uz lūpām. Viņa apskāva troņmantnieka kājas. Ramzess izrāvās, noskrēja dažus soļus, tad atkal atgriezās, atkal klāja, skūpstiem viņas daiļo seju un kraukļmelnos matus, it kā nedzirdēdams trauksmainas taures skaņas.

— Faraona vārdā lūdzu tevi, nāc man līdzi — iekliedzas Tutmoss, satvēris princi aiz rokas.

Viņi skriešus metās uz to pusi, no kurienes skanēja taures. Ramzess palaikam grīļojās, — gluži kā piedzēries, un aizvien skatījās atpakaļ. Beidzot viņi sāka rāpties pretējā nogāzē.

«Un šis cilvēks,» domāja Tutmoss, «grib cīnīties ar priesteriem!!..»


Ceturtā nodaļa


Troņmantnieks un viņa biedrs jau kādu stundas ceturksni skrēja pa klinšaino pakalna kori, aizvien skaidrāk dzirdēdami taures, kas vēl negantāk un negantāk pūta trauksmi. Beidzot viņi nonāca tādā vieta, no kurienes skatienam pavērās visa apkaime.

Pa kreisi stiepās ceļš, aiz kura bija skaidri saredzama Pi-Bailas pilsēta, aiz tās stāvošie troņmantnieka pulki un milzīgs putekļu mākonis, kas klajās pār ienaidnieku, kurš tuvojās no austrumiem.

Pa labi rēgojās dziļa aiza, gar kuru grieķu pulks vilka kara mašīnas. Netālu no ceļa šī aiza savienojās ar citu — platāku, kas aizsākās kaut kur dziļi tuksnesī. Šeit norisinājās kaut kas neparasts. Grieķi ar kara mašīnām stāvēja gandrīz pie abu aizu savienojuma vietas. Taču pašā savienojumā, starp ceļu un troņmantnieka štābu, gluži kā četri žogi, ar gaisā saslietiem mirdzošiem šķēpiem bija nostājušās četras kāda cita karaspēka ierindas.

Lai gan ceļš bija stāvs, troņmantnieks skriešus metās pie savas nodaļas, turp, kur, virsnieku ielenkts, stāvēja kara ministrs Herhors.

Kas noticis? — viņš bargi iekliedzās. — Kādēļ jūs pūšat trauksmi, nevis soļojat uz priekšu?

Mēs esam atgriezti no pārējiem! — paziņoja Herhors.

— Kas? Kurš to izdarījis?…

— Mūsu nodaļu atgriezuši trīs Nitagera pulki, kas iznāca no tuksneša.

Tātad tur stāv ienaidnieks?

Jā, pats neuzvaramais Nitagers.

Šķita, ka troņmantnieks pēkšņi sajucis prātā. Mute viņam bija pāršķiebusies, acis izspiedušas no dobumiem. Viņš izrāva zobenu no maksts un, pieskrējis pie grieķiem, piesmakušā balsī iesaucās:

Uz priekšu, pret tiem, kas aizstājušies mums ceļā!..

Lai tu dzīvo mūžos, princi!…. — iekliedzās Patrokls, ari izvilkdams zobenu. — Uz priekšu, Ahilleja pēcteči!.. — viņš vērsās pie saviem karavīriem, — Parādīsim ēģiptiešu ganiem, ka neviens mūs nevar apturēti

Notaurēja uzbrukumu. Četras īsas, taču kā stiegras taisnas grieķu ierindas devās uz priekšu; sacēlās putekļu mākonis, un atskanēja gaviles par godu Ramzesam,

Pēc dažām minūtēm grieķi nonāca vaigu vaigā ar ēģiptiešu pulkiem un mulsi apstājās.

— Aiz manis!.. — nokomandēja troņmantnieks, mezdamies uz priekšu ar zobenu rokā.

Grieķi pavērsa šķēpus dūrienam. Pretinieka rindas sakustējās, tām pārskrēja neapmierinātības šalkoņa, un ari to šķēpi vērsās pret uzbrucējiem.

— Kas jūs esat, neprātīgie?… — atskanēja varena balss no pretinieka puses.

— Troņmantnieks!.. — atbildēja Patrokls, Brīdi valdīja klusums,

— Pašķirieties! — atkārtoja tā pati skaļā balss. Austrumu armijas pulki lēnām pavērās kā smagi, dubulti vārti, ielaizdami grieķu nodaļu.

Tad pie troņmantnieka piegāja sirms karavadonis zeltītā ķiverē un bruņās un, zemu noliecies, sacīja:

Uzvara ir tavā pusē, princi! Tikai liels karotājs šādi pārvar grūtības.

Tu esi Nitagers, drošsirdīgākais no drošsirdīgajiem!.. — iesaucās troņmantnieks.

Šai brīdī viņiem tuvojās kara ministrs, kas bija dzirdējis sarunu.

Un, ja nu jūsu pusē būtu tik nedisciplinēts karavadonis kā princis, — viņš dzēlīgi vaicāja, — kā beigtos mūsu manevri?

Liec mierā jauno karavīru! — atteica Nitagers. — Vai tev nepietiek ar to, ka viņš parādīja lauvas nagus, kā pieklājas faraona pēctecim?

Tutmoss, izdzirdis, kā ievirzās saruna, pajautāja Nitageram:

Kā tu. nokļuvi šeit, godājamais karavadoni, ja tavi galvenie spēki atrodas mūsu armijai iepretī?

Es zināju, ka tai laikā, kad troņmantnieks pulcina karaspēku pie Pi-Bailas, Memfisas štābs tik tikko velkas. Un joka pēc nolēmu jums, kundziņiem, ierīkot slazdus… Man par nelaimi šeit gadījās troņmantnieks un izjauca manus plānus, Vienmēr tā rīkojies, Ramzes, — protams, īstu Ienaidnieku sastopot.

Bet ja nu viņš — kā šodien — sadursies ar trīsreiz lielāku pārspēku?… — jautāja Herhors.

Bezbailīgs prāts vērtīgāks par spēku, — vecais karavadonis atbildēja. — Zilonis ir piecdesmit reižu stiprāks par cilvēku, taču pakļaujas viņam vai arī iet bojā no viņa rokas…

Herhors neko neteica.

Manevri tika atzīti par pabeigtiem. Troņmantnieks ministra un karavadoņu pavadībā devās uz karaspēka nodaļām, kas stāvēja pie Pi-Bailas. Viņš sveica Nitagera veterānus un atvadījās no saviem pulkiem, pavēlēdams iet uz austrumiem un novēlēdams panākumus. Tad kuplas svītas pavadībā atgriezās Memfisā, kur viņam uzgavilēja. Gošenas zemes daudzie jo daudzie iedzīvotāji, kas bija iznākuši viņam pretī, tērpušies svētku drānās, ar zaļiem zariņiem rokās.

Kad ceļš nogriezās uz tuksneša pusi, pūlis krietni saruka. Un, kad viņi nonāca tai vietā, kur troņmantnieka štābs skarabeju dēļ bija iesoļojis aizā, uz ceļa vairs neviena nebija.

Tad Ramzess pamāja Tutmosam un, rādīdams uz kailo pauguru, nočukstēja:

Iesi turp, pie Sāras…

Saprotu.

— Sacīsi viņas tēvam, ka dāvāju viņam muižu pie Memfisas.

— Saprotu. Parīt meitene būs tava.

Pārmijis ar troņmantnieku šīs frāzes, Tutmoss atgriezās pie pulkiem, kas maršēja aiz svītas, un drīz vien nozuda skatienam,

Otrpus ceļa, soļus divdesmit no tā, gandrīz iepretim aizai, kurā no rīta bija iegriezušās kara mašīnas, auga neliels, lai arī vecs tamarinda koks. Šeit apsardze, kas gāja svītas priekšgalā, negaidīti apstājās.

— Vai atkal skarabeji? — troņmantnieks jokodams pajautāja ministram.

— Redzēsim, — atteica Herhors,

Taču viņi ieraudzīja satriecošu skatu: nīkulīgajā kokā karājās kails cilvēks.

— Ko tas nozīmē? — troņmantnieks satraukts vaicāja. Adjutanti pieskrēja tuvāk un pārliecinājās, ka pakāries ir vecais zemnieks, kuram karavīri aizbēra kanālu.

— Tā viņam arī vajag! — virsnieku pūlī uzbudināts iesaucās Einana. — Ticiet vai ne, šis nožēlojamais vergs uzdrošinājās apķerties ap kājām viņa godībai ministram!..

Izdzirdis to, Ramzess nokāpa no zirga un piegāja pie koka.

Zemnieks karājās, galvu uz priekšu izstiepis; mute viņam bija plati pavērta, plaukstas vērstas pret apkārtstāvošiem, acīs sastingušas šausmas. Šķita, ka viņš grib kaut ko sacīt, tikai neklausa balss.

— Nelaimīgais! — troņmantnieks līdzcietīgi nopūtās. Atgriezies pie svītas, viņš lika izstāstīt sev zemnieka

dzīves stāstu, tad ilgi jāja klusēdams.

Ramzesa acu priekšā visu laiku rēgojās pašnāvnieks un sirdi kremta apziņa, ka šim atstumtajam vergam nodarīta pārestība, tik milzīga pārestība, ka par to vērts padomāt pat viņam, faraona dēlam un troņmantniekam»

Tveice bija neciešama, putekļi kaltēja lūpas un grauza acis cilvēkiem un dzīvniekiem. Tika nolemts apstāties un mazliet atpūsties,

Tikmēr Nitagers beidza sarunu ar ministru,

Mani virsnieki, — sacīja vecais karavadonis, — raugās nevis zem kājām, bet gan uz priekšu. Un varbūt tādēļ ienaidnieks mani vēl ne reizi nav pārsteidzis,

Labi, ka ieminējies par to, godājamais, Es gandrīz piemirsu, ka jānokārto daži parādi, — Herhors attapās un lika sasaukt virsniekos un karavīrus, kuri gadījās tuvumā.

Pasauciet šurp Einanu, — sacīja ministrs, kad visi bija sanākuši.

Amuletiem nokāries virsnieks uzradās tik ātri, it kā to vien būtu gaidījis, Viņa sejā bija redzams prieks, ko pazemība nespēja apvaldīt.

Herhors, ieraudzījis Einanu, uzrunāja klātesošos:

— Saskaņā ar ķēniņa gribu, manevriem beidzoties, augstākā militārā vara atkal pāriet manās rokās,

Klātesošie nolieca galvas,

— Šī vara man jāizmanto, lai pirmām kārtām samaksātu katram pēc nopelniem.

Virsnieki saskatījās.

Einana, — turpināja ministrs, — es zinu, ka tu allaž esi bijis viens no centīgākiem virsniekiem…

Ar jūsu muti runā patiesība, — Einana atteica. — Gluži kā palma gaida dzīvinošu rasu, tā es gaidu manu priekšnieku pavēles. Nesaņemdams tās, jūtos kā vientuļš ceļinieks, kas nomaldījies tuksnesi,

Rētām izvagotie Nitagera virsnieki ar apbrīnu klausījās Einanas veiklajā valodā un domāja pie sevis: «Lūk, kurš celsies pāri citiem!»

Einana, — sacīja ministrs, — tu esi ne vien centīgs, bet arī modrs kā ibiss uz ūdens. Dievi apveltījuši tevi ar lieliskām īpašībām: ar čūskas Izmanību un ar vanaga redzi…

Vistīrākā patiesība plūst pār jūsu godības lūpām, — Einana iestarpināja. — Ja man nebūtu asa redze, es nebūtu pamanījis abus svētos skarabejus.

Jā, — ministrs viņu pārtrauca, — tad tu nebūtu paglābis mūsu kolonnu no dievzaimošanas. Par šo varoņdarbu, kas ir visdievbijīgākā ēģiptieša cienīgs, dāvāju tev…

Ministrs noņēma no pirksta zelta gredzenu.

— Dāvāju tev, lūk, šo gredzenu ar dievietes Mutas vārdu, viņas žēlastība un aizgādība tevi pavadīs līdz tavu zemes gaitu galam, ja būsi to pelnījis.

Viņa godība ministrs pasniedza Einanam gredzenu, un klātesošie skaļi uzgavilēja faraonam par godu un nošķindināja ieročus.

Tā kā ministrs nekustējās no vietas, arī Einana stāvēja un raudzījās viņam acīs kā uzticams suns, kurš, saņēmis no saimnieka rokas kumosu, luncina asti un gaida.

Un tagad, — atkal ierunājās ministrs, — atzīsties, Einana, — kādēļ tu neziņoji man, kur nozudis troņmantnieks, kad kolonna soļoja pa aizu? Tu rīkojies nelāgi, jo mums nācās pūst trauksmi ienaidnieka tuvumā.

Dievi ir mani liecinieki, es neko nezināju par troņmantnieku, — Einana neizpratnē atbildēja.

Herhors pašūpoja galvu,

Nevar būt, ka ar tādu redzi apveltīts cilvēks, kas no simt soļu attāluma redz smiltīs svētos skarabejus, neievērotu tik augstu personu kā troņmantnieks.

Es no tiesas neredzēju!.. — taisnojās Einana, sizdams sev pie krūtīm. — Un neviens man nebija licis novērot princi.

Vai tad es neatbrīvoju tevi no priekšpulka vadības?… Vai devu tev kādu citu rīkojumu? — vaicāja ministrs. — Tu biji pilnīgi brīvs, kā jau cilvēks, kuram jāvēro svarīgi notikumi, Bet vai tu tiki galā ar šo uzdevumu? Par līdzīgu pārkāpumu kara laikā tev piespriestu nāvessodu…

Nelaimīgais virsnieks nobālēja.

— Taču man pret tevi ir tēvišķas jūtas, Einana, — turpināja Herhors, — un, paturot prātā milzīgo pakalpojumu, kuru tu izdarīji armijai, pamanīdams skarabejus, svētās Saules simbolus, es sodīšu tevi nevis kā bargs ministrs, bet gan kā lēnprātīgs priesteris, ļoti žēlsirdīgi: tu saņemsi piecdesmit nūju sitienus.

— Jūsu godība…

— Einana, tu mācēji būt laimīgs, esi tagad vīrišķīgs un saņem šo nelielo aizrādījumu, kā pieklājas faraona armijas virsniekam.

Viņa godība Herhors vēl nebija lāga beidzis, kad vecākie virsnieki jau noguldīja Einanu piemērotā vietā, tālāk no ceļa. Tad viens nosēdās viņam uz skausta, otrs uz kājām, bet pārējie divi noskaitīja pa viņa kailo augumu piecdesmit sitienus ar lokanām niedru nūjām.

Varonīgais Einana neizdvesa ne vaida, toties dungoja karavīru dziesmu un pēc eksekūcijas pats mēģināja piecelties. Taču kājas atsacījās viņam klausīt. Viņš nokrita ar seju smiltīs, un viņu nācās vest uz Memfisu divričos. Gulēdams tajos un palaikam uzsmaidīdams karavīriem, viņš domāja, ka tik spēji nemainās vējš Lejasēģiptē, cik spēji mainās laime nabaga virsnieka mūžā.

Kad pēc īsas atpūtas troņmantnieka svīta devās tālāk, viņa godība Herhors uzkāpa zirgā un, jādams blakus ģenerālim Nitageram, pusbalsī tērzēja ar viņu par aziātu tautām un pirmām kārtām par Asīrijas atmodu.

Tai pašā laikā divi ministra kalpotāji — adjutants, kas nesa vēdekli, un rakstvedis Pentuers — ari uzsāka sarunu.

— Un ko tu domā par gadījumu ar Einanu? — jautāja adjutants.

Un ko tu domā par zemnieku, kurs pakaras? — atjautāja rakstvedis,

Man šķiet, ka zemniekam šī diena ir pati laimīgākā, bet valgs ap kaklu — pats mīkstākais kāds viņa mūžā gadījies, — atteica adjutants. — Turklāt es domāju, ka Einana tagad ļoti uzmanīgi novēros troņmantnieku.

Tu maldies, — sacīja Pentuers. — Kopš šā brīža Einana nekad vairs nepamanīs skarabeju, pat ja tas būtu vērša lielumā. Un, kas attiecas uz zemnieku, vai tev neliekas, ka viņam, tomēr klajas ļoti, ļoti slikti svētajā Ēģiptes zemē…

— Tu nepazīsti zemniekus, tādēļ tā runa…

Bet kurš tad viņus pazīst, ja ne es? — īgni atteica rakstvedis. — Es uzaugu Viņu vidū. Es redzēju, kā mans tēvs apūdeņo laukus, tīra kanālus, sēj, pļauj, bet galvenais — maksā nodokļus. Ai, tu nezini, kāds ir zemnieka liktenis Ēģiptē!

Toties zinu, kāds ir sveštautieša liktenis, — atbildēja adjutants. — Mans vecvectēvs vai vectēva vectēvs bija viens no dižajiem hiksiem, bet palika šeit, tālab ka pieķērās šai zemei. Un raugi: nepietiek ar to, ka viņam atņem īpašumu, arī mani līdz šim laikam nomāc manas izcelšanās slogs!.. Pats zini, kas man dažkārt jāpacieš no dižciltīgajiem ēģiptiešiem, lai gan ieņemu augstu posteni. Kā gan es varu žēlot ēģiptiešu zemnieku, ja viņš, ieraugot manas ādas iedzelteno nokrāsu, murmina sev zem deguna: «Pagāns!.. Sveštautietis!..» Toties viņš, zemnieks, nav nedz pagāns, nedz sveštautietis.

Viņš ir tikai vergs, — piebilda rakstvedis, — vergs, kuru apprecina, izšķir, sit, pārdod, dažreiz nogalina un kuram allaž liek strādāt, solot turklāt, ka arī viņā saulē viņš būs vergs.

Adjutants paraustīja plecus.

Dīvains gan tu esi, lai arī gudrs! — viņš sacīja. — Vai tiešām neredzi: ikvienam no mums, lai kādu stāvokli viņš ieņemtu — zemu, ne pārāk zemu vai ļoti zemu —, ir jāstrādā. Un vai tevi nesarūgtina, ka neesi faraons un ka uz tava kapa nebūs piramīdas? Tu nedomā par to, jo saproti, ka tā iekārtota pasaule. Ikviens pilda savus pienākumus: vērsis ar zemi, ēzelis vadā ceļiniekus, es apvēdinu ministru, tu viņa vietā domā, bet zemnieks apstrādā zemi un maksā nodokļus. Kas mums daļas gar to, ka kaut kāds vērsis piedzimis par Apiju un visi viņu godina vai kāds cilvēks piedzimis par faraonu vai nomarhu?

Šim zemniekam nolaupīja desmit gadu darbu, — Pentuers nočukstēja.

Un vai tavu darbu nelaupa ministrs?… — adjutants jautāja. — Kurš zina, ka valsti pārvaldi tu, nevis viņa godība Herhors?

Tu maldies, — rakstvedis sacīja, — viņš patiešām pārvalda. Viņam ir vara, viņam ir griba, bet man tikai zināšanas… Turklāt nedz mani, nedz tevi nesit kā to zemnieku.

Toties Einanu piekāva, un ar mums tas arī var notikt. Jābūt vīrišķīgam un jāapmierinās ar stāvokli, kāds kuram nolemts. Jo vairāk tādēļ, ka mūsu gars, nemirstīgais Ka, šķīstīdamies ik reizi paceļas aizvien augstākā pakāpē, lai pēc tūkstošiem vai miljoniem gadu kopā ar faraonu un vergu dvēselēm un pat kopa ar dieviem saplūstu ar visvareno dzīves radītāju, kuram nav vārda.

— Tu runā kā priesteris, — Pentuers ar rūgtumu atteica. — Tad jau drīzāk man būtu jāizjūt šis miers!.. Taču mani māc sāpes, tālab ka jutu, kādā posta dzīvo miljoni…

— Kas tev liek to just?

Manas acis un mana sirds. Tā ir kā ieleja starp kalniem, kas nevar klusēt; kolīdz dzird kliedzienu, tūdaļ atsaucas.

Bet es tev sacīšu, Pentuer, ka tu pārlieku daudz domā par bīstamām lietām. Nevar nesodīti kāpelēt pa austrumu kalnu kraujām — tā vien raugi, nogāzīsies, — vai arī klaiņot pa rietumu tuksnesi, kur siro badīgi lauvas un saceļas negantais hamsins.

Tikmēr varonīgais Einana, braukdams ratos, kur viņa sāpes kļuva vēl skaudrākas, lai paradītu savu vīrišķību, pieprasīja ēst un dzert, Noēdis sausu, ar ķiplokiem ierīvētu plāceni un nodzēries no slaikas krūkas ieskābenu alu, viņš palūdza vedējam, lai tas ar zariņu atgaiņā mušas no viņa savainotā ķermeņa.

Gulēdams uz maisiem un lādēm čīkstošos ratos, nabaga Einana žēlā balsī uzsāka dziesmu par zemākā virsnieka sūro likteni:

— Kālab tu domā, ka labāk ir būt virsniekam nekā rakstvedim? Nāc un palūkojies uz manu zilām švīkām un jēlumiem klāto augumu, un es pastāstīšu tev nelaimīgā virsnieka stāstu.

Es vēl biju gluži zēns, kad nonācu kazarmās. Brokastīs saņēmu dunku vēderā, ka tumšs gar acīm sametās, pusdienās — ar dūri pierē, ka pat elpa aizrāvās, bet pret vakaru galva bija vienās asinis un gandrīz pušu pāršķelta.

Nāc, pastāstīšu tev, kā devos pārgājienā uz Sīriju. Ēdamais un dzeramais bija jānes rokas, tādēļ biju apkrāvies kā ēzelis. Sprands man bija stīvs ka ēzelim, mugura brakšķēja. Es dzēru saglumējušu ūdeni un ienaidnieka priekšā biju bezpalīdzīgs kā sagūstīts putns.

Es atgriezos Ēģiptē, taču šeit esmu gluži kā tārpu saēsts koks. Par katru nieku mani nogulda zeme un sit, kur vien pagadās, man nav nevienas veselas vietiņas.

Un, lūk, esmu slims, un man jāguļ, mani ved ratos, bet kalpotājs pa tam nozog manu apmetni un aizlavās…

Tālab maini, ai, rakstvedi, savas domas par virsnieka laimi.

Tā dziedāja varonīgais Einana, un viņa skumjpilnā dziesma pārdzīvoja Ēģiptes valsti.


Piektā nodaļa


Jo tuvāk troņmantnieka svīta nāca Memfisai, jo vairāk saule sliecās uz rietumiem un no neskaitāmajiem kanāliem un tālās jūras cēlās drēgna valguma pilns vējš, Ceļš atkal stiepās gar auglīgu apvidu: laukos un audzēs ļaudis joprojām strādāja, lai gan pār tuksnesi jau gūlās rožaina atblāzma un kalnu galotnes liesmaini kvēloja.

Ramzess apstājās un apgrieza zirgu. Tūdaļ pat viņu ielenca svīta, piebrauca augstākie virsnieki, lēnām, vienmērīgā solī pienāca pulki.

Rietošās saules purpursarkano staru apspīdēts, troņmantnieks izskatījās pēc dieva statujas. Kareivji raudzījās viņā ar lepnumu un mīlestību, virsnieki — ar apbrīnu.

Ramzess pacēla roku. Visi apklusa, un viņš sacīja:

— Godājamie karavadoņi, drošsirdīgie virsnieki, paklausīgie kareivji! Šodien dievi man dāvāja laimi komandēt tādus varoņus kā jūs. Prieka pārpilna ir mana prinča sirds. Taču es vēlos, lai jūs, karavadoņi, virsnieki un kareivji, allaž dalītos ar mani manā priekā, un tādēļ paveļu izsniegt pa vienai drahmai katram kareivim, kas devies uz austrumiem, un tiem, kuri atgriežas ar mums no austrumu robežas. Turklāt vēl pa vienai drahmai grieķu kareivjiem, kuri šodien manā vadībā atbrīvoja mums izeju no aizas, un pa vienai drahmai cēlsirdīgā Nitagera pulku kareivjiem, kuri gribēja mums nogriezt ceļu uz traktu…

Pulkus pāršalca gaviles.

— Lai dzīvo mūsu princis!.. Lai dzīvo faraona troņmantnieks!.. Lai viņš dzīvo mūžos!.. — kliedza kareivji un skaļāk par visiem grieķi.

Troņmantnieks turpināja:

— Manas armijas un cēlsirdīgā Nitagera armijas zemākiem virsniekiem atvēlu piecus talantus, viņa godībai ministram un galvenajiem karavadoņiem — desmit talantus…

Es atsakos no savas daļas par labu kareivjiem, — Herhors sacīja.

Lai dzīvo troņmantnieks!.. Lai dzīvo ministrs! — sauca virsnieki un kareivji.

Saules tumšsarkanais disks jau skāra rietumu tuksneša smiltājus, kad Ramzess atvadījās no karaspēka un, pie-cirtis zirgam piešus, aizauļo ja uz Memfisu. Viņa godība Herhors, jūsmīgām gavilēm skanot, iesēdās nestuvēs un arīdzan pavēlēja apdzīt soļojošās kolonnas.

Attālinājies tiktāl, ka atsevišķas balsis saplūda vienā kopējā guldzoņā, kas atgādināja ūdenskrituma šalkoņu, ministrs, izliecies no nestuvēm, vērsās pie rakstveža Pen-tuera:

Vai visu atceries?

Visu, jūsu godība.

— Tava atmiņa ir kā granīts, kurā raksta vēsturi, un tava gudrība kā Nīla, kas visu applūdina un apaugļo, — ministrs sacīja. — Turklāt dievi tevi apveltījuši ar vislielāko tikumu — ar saprātīgu lēnprātību.

Rakstvedis neko neatbildēta,

— Tu pareizāk nekā jebkurš cits vari novērtēt, kā rīkojas troņmantnieks, lai viņš dzīvo mūžos!

Ministrs brīdi klusēja. Tik daudz runāt viņš nebija paradis.

— Tālab saki man, Pentuer, un pieraksti — vai troņmantniekam pieklājas karaspēka priekšā izteikt savu gribu?… Tā darīt var tikai faraons vai nodevējs, vai… aušīgs jauneklis, kas tikpat viegli veic varoņdarbus, kā šķiež bezdievīgus vārdus.

Saule norietēja, un pēc brīža iestājās zvaigžņota nakts. Pār neskaitāmajiem Lejasēģiptes kanāliem sāka sabiezēt sudrabaina migla, liegs vējš to aiznesa līdz pašam tuksnesim, atvēsinot nogurušos karavīrus un atveldzējot slāpēs iztvīkušos augus.

— Un vēl, Pentuer, padomā un pasaki man, — ministrs turpināja, — kur troņmantnieks ņems divdesmit talantus, lai izpildītu solījumu, ko šodien tik neapdomīgi devis karaspēkam? Taču, lai kur viņš ņemtu naudu, man šķiet un droši vien arī tev, ka ir diezgan bīstami, ja troņmantnieks apdāvina armiju brīdī, kad pašam ķēniņam nav ar ko izmaksāt algu Nitagera pulkiem, kas atgriežas no austrumiem. Es nejautāju, kāds ir tavs uzskats, jo zinu to, tāpat kā tu zini manas apslēptākās domas. Lūdzu tevi vienīgi iegaumēt, ko esi redzējis, lai vēlāk pastāstītu par to priesteru padomē.

— Vai tā drīz tiks sasaukta? — Pentuers vaicāja.

— Pagaidām nav iemesla. Vispirms lūkošu apvaldīt satrakojušos vērsēnu ar tēva roku. 2ēi jaunekļa viņš ir ļoti spējīgs un nevaldāms kā dienvidu viesulis. Taču ja viesulis neaizslaucīs no zemes virsas Ēģiptes ienaidniekus, bet sāks pieplacināt tās kviešus un raut ar saknēm palmas…

Ministrs apklusa. Viņa svīta nozuda tumšajā alejā, kas veda uz Memfisu.

Tai brīdī Ramzess tuvojās faraona pilij.

Pils atradās pakalnā aiz pilsētas, parka vidū. Tur auga savdabīgi koki: dienvidu baobabi, ziemeļu ciedri, priedes un ozoli. Dārznieku rūpīgi kopti, tie dzīvoja desmitiem gadu un sasniedza prāvu augstumu.

Ēnaina aleja veda augšup uz vārtiem četrstāvu mājas augstumā. Vārtu katrā pusē slējās varena, tornim līdzīga celtne nošķeltas piramīdas veidā, četrdesmit soļu plata un sešu stāvu augsta. Naktī torņi atgādināja divas milzīgas teltis, Šo dīvaino celtņu katrā stāvā bija pa kvadrātveida lodziņam. Jumti tām bija plakani. No vienas tādas piramīdas virsotnes pils sardze raudzījās lejup, uz zemi: no otras — priesteris vēroja zvaigznes.

Pa labi un pa kreisi no torņiem, tā sauktajiem pitoniem, stiepās mūris jeb, pareizāk sakot, gara virkne vienstāva ēku ar šauriem logiem un plakanu jumtu, pa kuru staigāja sargi. Abās pusēs galvenajiem vārtiem atradās divas statujas, kuru galvas sniedzās līdz otrajam stāvam; statuju piekājē ari soļoja sargi.

Kad troņmantnieks dažu jātnieku pavadībā piejāja pie pils vārtiem, sargs arī tumsā, viņu pazina. Pēc brīža no pitona izsteidzās pils ierēdnis baltos svārciņos, tumšā uzmetini un kapucei līdzīgā parūkā.

— Vai pils jau slēgta? — princis jautāja.

— Jā, godājamais, — ierēdnis atbildēja. — Ķēniņš poš dievus naktsdusai.

Un ko viņš pēc tam darīs?

Visžēlīgi pieņems kara ministru Herhoru.

Nu, un vēlāk?

— Vēlāk ķēniņš noskatīsies lielajā zālē dejas, tad Ies vannā un nodosies vakara lūgšanām,

— Mani viņš nevēlas, redzēt? — troņmantnieks vaicāja.

Rīt, pēc kara padomes.

Un ko dara ķēniņienes?

Pirmā ķēniņiene lūdz dievu mirušā dēla istabā, bet jūsu cienījamā māte uzņem feniķiešu sūtni, kas atvedis viņai dāvanas no Tīras sievietēm.

Ir arī meitenes?

Ir dažas. Katra izrotājusies ar dārglietām vismaz desmit talantu vērtībā.

Un kas tur klīst ar lāpām? — princis jautāja, rādīdams uz parka lejasdaļu.

Ņem nost no koka jūsu augstības brāli, kas tur sēž jau kopš pusdienlaika.

Un negrib nokāpt?

Tagad nokāps — viņam pakal devās pirmās ķēniņienes āksts, apsolīdams aizvest viņu uz dzertuvi, kur uzdzīvo parashiti, līķu balzamētāji.

Un par šodienas manevriem šeit jau ir kaut kas dzirdēts?

Ministrijā runāja, ka štābs ticis atgriezts no korpusa.


Un vēl ko? Ierēdnis mulsi klusēja.

Stāsti, ko esi dzirdējis!

— Vēl runāja, ka jūsu augstība esot licis noskaitīt kādam virsniekam piecsimt nūju sitienus, bet pavadoni pavēlējis pakārt.

— Meli! — kāds troņmantnieka adjutants noteica.

— Karavīri arīdzan saka — tie esot meli, — ierēdnis jau drošāk atbildēja.

Troņmantnieks apgrieza zirgu un jāja uz parka lejasdaļu, kur atradās viņa mazā pils. Tas īstenībā bija divstāvu koka paviljons, celts milzīga sešskaldņa veidā ar divām terasēm — augšējo un apakšējo —, kuras apjoza visu ēku un balstījās uz vairākiem stabiem. Iekšā dega gaismekļi, un varēja redzēt, ka sienas klātas smalkiem, mežģīņveidā grieztiem rotājumiem un ka tās no vēja sarga daudzkrāsaini audumi. Uz plakana, balustrādes iežogota jumta bija uzslietas dažas teltis.

Troņmantnieks iegāja mājā, kur viņu sirsnīgi sveica puskaili kalpotāji; vieni apgaismoja viņam ar lāpām ceļu, citi krita viņa priekšā uz vaiga pie zemes. Pirmajā stāvā princis novilka noputējušās drēbes, nopeldējās akmens vannā un uzmeta sev virsū tādu kā lielu palagu, savilkdams to pie kakla, bet viduklī sajozdams ar jostu. Tad viņš uzkāpa otrajā stāvā, kur apēda vakariņās kviešu plāceni, saujiņu vīģu un izdzēra kausu viegla alus. Pēc vakariņām Ramzess izgāja uz terases un, atlaidies ar lauvas ādu pārklātā zvilnī, lika kalpotājiem iet prom un uzsūtīt augšā Tutmosu, līdzko viņš ieradīsies.

Ap pusnakti pie paviljona apstājās nestuves, no kurām izkāpa troņmantnieka adjutants Tutmoss. Kad viņš, žāvādamies aiz noguruma, smagā solī uzkāpa terasē, troņmantnieks tūdaļ pietrūkās no zviļņa.

Nu, kā? — Ramzess jautāja.

Tu vēl neguli? — atsaucās Tutmoss. — Ak, dievi, pēc tik daudzu dienu mocībām!.. Un es cerēju, ka varēšu nosnausties vismaz līdz saullēktam.

Nu, ko Sāra?

Būs šeit parīt — vai tu būsi viņas mājā Nīlas tajā krastā.

Tikai parīt?!..

Tikai? Būtu labāk izgulējies, Ramzes. Pārāk daudz tev sirdī sakrājies tumšo asiņu, tālab ari kaist tava galva.

Un ko viņas tēvs?

Viņš ir godprātīgs cilvēks un nav muļķis. Viņu sauc par Gedeonu. Kad pateicu viņam, ka tu gribi paņemt viņa meitu, viņš nokrita zemē un sāka plēst matus. Es, protams, nogaidīju, līdz beigsies šie tēva sirdssāpju izpaudumi, mazliet uzēdu, iedzēru vīnu, un mēs uzsākām sarunu. Gedeons, asaras liedams, iesākumā nozvērējās, ka labāk būtu, ja viņa meita nomirtu nekā kļūtu kādam mīļākā. Tad es sacīju viņam, ka viņš dabūs pie Memfisas, Nīlas krastā, muižu, kas gadā ienes divus talantus un ir brīva no nodokļiem. Viņš sašuta. Tad es paziņoju viņam, ka viņš ik gadu saņems vēl vienu talantu zeltā un sudrabā. Viņš nopūtās un piebilda, ka viņa meita trīs gadus skolojusies Pi-Bailā. Es pieliku vēl vienu talantu. Taču Gedeons tai pašā bēdu nomāktajā balsī ieminējās, ka zaudējot ļoti labu pārvaldnieka vietu pie Senuserta kunga. Es paskaidroju, ka viņam nav jāatstāj šis amats, un piemetu vēl desmit slaucamas govis no taviem laidariem. Viņa seja mazliet apskaidrojās, un viņš kā lielu noslēpumu man pavēstīja, ka viņa Saru jau iekārojis kāds ļoti liels kungs, vārdā Haijs, kurš nēsā Memfisas nomarha vēdekli. Es apsolīju viņam vēl bullīti, nelielu zelta ķēdi un vērtīgu rokassprādzi. Tādējādi par Sāru nāksies atdot muižu, divus talantus skaidrā naudā ik gadus, desmit govis, bullēnu, ķēdi un zelta rokassprādzi. Tas viņas tēvam — cienījamajam Gedeonam, bet viņai pašai — ko tu vēlēsies.

— Un kā izturējās Sāra? — princis jautāja.

Kamēr mēs spriedām, viņa staigāja pa dārzu, bet, kad bijām vienojušies un apslacījām darījumu ar labu jūdu vīnu, zini, ko viņa pateica tēvam?… Ja tēvs viņu neatdotu tev, viņa mestos lejā no klints. Tagad tu, liekas, gulēsi mierīgi, — Tutmoss pabeidza.

Šaubos, — troņmantnieks atteica, atbalstīdamies pret balustrādi un raudzīdamies uz parka klajāko daļu. — Zini, mēs pa ceļam uzduramies zemnieka līķim…

Tas ir vēl ļaunāk par skarabejiem! — Tutmoss noteica.

Nabags pakārās aiz izmisuma, jo karavīri aizbēra kanālu, kuru viņš desmit gadus bija racis tuksnesī.

— Katrā ziņā viņš jau cieši guļ… Laiks ari mums…

Šim cilvēkam nodarīja pāri, — troņmantnieks turpināja. — Vajag sameklēt viņa bērnus, izpirkt tos un iznomāt viņiem gabalu zemes.

Bet tas jādara lielā slepenībā, — Tutmoss piebilda. — Citādi visi zemnieki sāks kārties un mums, viņu kungiem, neviens feniķietis neaizdos ne vara debenu.

Nejoko! Ja tu būtu redzējis šī zemnieka seju, tu nevarētu aizmigt tāpat kā es…

Pēkšņi no lejas — no parka biezokņa atskanēja ne pārāk skaļa, taču skaidri sadzirdama balss:

— Lai vienīgais un visvarenais dievs, kuram nav vārda cilvēku valodā, nedz ari veidola svētajos tempļos, tevi svētī, Ramzes!

Pārsteigtie jaunekļi pārliecās pār balustrādi. — Kas tu esi?… — troņmantnieks iesaucās.

— Esmu apspiestā ēģiptiešu tauta, — gausi un mierīgi atbildēja balss.

Tad viss apklusa. Ne mazākā kustība, ne zaru iečabēšanās neliecināja, ka tuvumā atrodas cilvēks.

Pēc troņmantnieka pavēles izskrēja kalpotāji ar lāpām, tika palaisti suņi un pārmeklēti visi krūmi. Taču nevienu neatrada.

Kas tas varēja būt? — satrauktais troņmantnieks jautāja Tutmosam. Varbūt zemnieka gars?

Gars? — adjutants atkārtoja. — Neesmu dzirdējis, ka gari runātu, lai gan ne vienreiz vien esmu stāvējis sardzē pie tempļiem un kapenēm. Drīzāk pieļauju, ka mūs uzrunāja kāds no taviem draugiem.

— Kālab tad viņam jāslēpjas?

Vai tev nav vienalga? — Tutmoss noteica. — Katram no mums ir desmitiem, ja ne simtiem neredzamu ienaidnieku. Esi pateicīgs dieviem, ka tev ir kaut viens neredzams draugs.

Es neaizmigšu šonakt… — satrauktais princis nočukstēja.

Liecies mierā!.. Neskraidi pa terasi, bet klausi man un ej gulēt. Redzi, miegs — tas ir nopietns dievs un viņam neklājas dzīties pakaļ tiem, kas lēkā kā brieži. Miegam patīk ērtības, un, kad tu atgulsies uz mīksta dīvāna, viņš atsēdīsies tev līdzās un apsegs tevi ar savu plato apmetni, kas aizklāj cilvēkiem ne vien acis, bet arī atmiņu…

To sacīdams, Tutmoss pieveda Ramzesu pie dīvāna, atnesa un pabāza viņam zem galvas pusmēnesveida ziloņkaula paliktni un noguldīja princi.

Tad nolaida telts aizkarus, pats iekārtojās uz grīdas, un pēc īsa brīža abi aizmiga.


Sestā nodaļa


Faraona pilī bija jāiet pa vārtiem starp diviem sešstāvu torņiem jeb piloniem. Šo celtņu pelēkā smilšakmens ārējās sienas no apakšas līdz augšai klāja plakanciļņi.

Virs vārtiem pacēlās valsts ģerbonis — spārnota lode, aiz kuras izvijās divas čūskas. Zemāk svinīgi sēdēja rinda dievu, kuriem upurveltes nesa faraoni. Uz malējām kolonnām sešu stāvu augstumā arī bija izcirsti dievu attēli, bet zem tiem — hieroglifu uzraksti.

Uz katra pilona sienām galveno vietu ieņēma Ramzesa Lielā plakancilnis vienā rokā faraonam bija āva, otrā viņš turēja aiz matiem cilvēkus, sasietus saišķi gluži kā pētersīļus. Virs ķēniņa divos stāvos stāvēja vai sēdēja dievi; vēl augstāk bija izvietojusies virkne cilvēku ar upurveltēm, bet pilonu pašā virsotnē spārnotu čūsku attēli mijās ar skarabeju attēliem.

Šie piloni ar augšup sašaurinātām sienām, vārti, kas tos savienoja, plakanciļņi, kuros stingra simetrija bija sajaukušies ar drūmu fantāziju un dievbijība ar nežēlību, radīja nomācošu iespaidu. Šķita, ka ieiet pilī ir grūti, iziet — neiespējami un dzīvot — nepanesami.

Vārti, kuru priekšā pulcējās karaspēks un drūzmējās pils ierēdņi, veda pagalmā, ko apjoza galerijas uz stabiem. Tas bija dekoratīvs dārziņš, kur vāzēs auga alvejas, pundurpalmas, apelsīnkoki un ciedri; viss bija sastādīts vienādi apcirptās rindās. Pagalma vidū šalkoja strūklaka. Celiņi bija nokaisīti ar krāsainām smiltīm.

Šeit, zem galerijām, sēdēja vai pastaigājās augstākie valsts ierēdņi, klusu savā starpā sarunādamies.

No pagalma augstas durvis veda uz zāli, kuras velves balstīja divpadsmit četrstāvu augstuma kolonnas. To apgaismoja nelieli lodziņi sienās un plata taisnstūra atvere griestos. Zālē bija vēss un valdīja puskrēsla, kas tomēr ļāva saskatīt dzeltenās sienas un kolonnas, kuras klāja vairākstāvu gleznojumi; augšā — lapas un ziedi, zemāk — dievi, vēl zemāk — cilvēki, kas tur dievu veidolus vai nes upurveltes, un visur starp zīmējumiem hieroglifu rindas.

Viss bija izkrāsots ar košām, pat uzkrītoši spilgtām krāsām: zaļu, sarkanu un zilu.

Šai zālē ar rakstainu mozaīkas grīdu dziļā klusumā stāvēja priesteri baltās drānās, basām kājām, augstākie valsts ierēdņi, kara ministrs Herhors, kā arī karavadoņi Nitagers un Patrokls, kuri bija ataicināti pie faraona.

Ramzess XII, kā parasti pirms apspriešanās, savā aizlūguma templī upurēja dieviem. Tas turpinājās samērā ilgi. Ik pa brīdim no attālākajām istabām iznāca kāds priesteris vai ierēdnis, ziņodams, kā noris dievkalpojums:

«… Atlauza zīmogu pie tempļa durvīm… Apmazgā dievu … Ietērpj viņu … Aizvēra durvis ….»

Klātesošo sejas pauda satraukumu un nomāktību. Vienīgi Herhors saglabāja aukstasinību, toties Patrokls neslēpa nepacietību, bet Nitagers laiku pa laikam pārtrauca svinīgo klusumu ar savu pērkondimdošo balsi.

Kolīdz atskanēja kāds vecā karavadoņa vārds, galminieki ikreiz sarāvās kā izbiedētas aitas, tad saskatījās, gluži kā gribēdami teikt:

«Rupjš zaldāts — visu mūžu karo ar barbariem — var jau saprast viņu…»

Attālākajās istabās iešķindējās zvaniņš un iežvadzējās ieroči. Divās rindās zālē ienāca gvardi zeltītās bruņucepurēs un krūšautos, ar kailiem zobeniem, pēc tam divas rindas priesteru, un visbeidzot parādījās nestuves ar faraonu, kurš sēdēja uz troņa vīraka mākoņa apņemts.

Ēģiptes valdnieks Ramzess XII bija gadus sešdesmit vecs vīrs grumbainu seju. Mugurā viņam bija balts apmetnis, galvā sarkanbalta, augsta cepure ar zelta čūsku, rokā garš zizlis.

Procesijai parādoties, visi nokrita pie zemes. Vienīgi Patrokls kā īstens barbars aprobežojās ar zemu paklanīšanos, bet Nitagers nometās uz viena ceļgala, taču tūdaļ pat piecēlās.

Faraona nestuves apstājās pie paaugstinājuma, uz kura zem baldahīna stāvēja melnkoka tronis. Faraons lēnām nokāpa no nestuvēm, pārlaida acis klātesošajiem un, apsēdies tronī, vērsa savu skatienu uz ornamentu, kas attēloja sārtu lodi ar gaišziliem spārniem un zaļām čūskām.

Pa labi no faraona nostājās augstākais rakstvedis, pa kreisi — tiesnesis ar zizli, abi milzīgās parūkās.

Pēc tiesneša mājiena visi vai nu apsēdās, vai nometās ceļos uz grīdas. Augstākais rakstvedis uzrunāja faraonu:

Mūsu valdniek un varenais pavēlnieki Tavs kalps Nitagers, austrumu robežas lielais sargs, ieradies, lai godinātu tevi, un atvedis nodevas no pakļautajām tautām: malahīta vāzi, pilnu ar zeltu, trīssimt vēršus, simt zirgus un smaržīgo koku tešepu.

Tās ir trūcīgas nodevas, mans valdniek, — Nitagers sacīja, — īstos dārgumus mēs atrastu Eifratas krastos, kur lepniem, bet vēl vārgiem ķēniņiem nenāktu par ļaunu atgādināt Ramzesa Lielā laikus.

Atbildi manam kalpam Nitageram, — faraons vērsās pie rakstveža, — ka viņa vārdi tiks ņemti vērā, Un tagad pajautā viņam, ko viņš domā, — cik lielas karavīra spējas ir manam dēlam un troņmantniekam, ar kuru viņam bija gods vakar mēroties spēkiem pie Pi-Bailas?

Mūsu pavēlnieks, deviņu tautu valdnieks, vaicā tev, Nitager… — augstākais rakstvedis iesāka.

Taču par lielu sašutumu galminiekiem vecais karavadonis strupi viņu pārtrauca:

— Es pats dzirdu, ko saka mans valdnieks …. Taču ar viņa muti mani uzrunāt varētu vienīgi troņmantnieks, nevis tu, augstākais rakstvedi.

Rakstvedis ar izbrīnu paraudzījās uz drosminieku, taču faraons sacīja:

— Taisnību runā mans uzticamais kalps Nitagers. Kara ministrs palocīja galvu.

Tiesnesis svinīgi paziņoja priesteriem, ierēdņiem un gvardei, ka viņi var iet, un pats kopā ar rakstvedi, palocījies tronim, pirmais atstāja zāli. Palika vienīgi faraons, Herhors un abi karavadoņi,

Pavērs savu ausi, valdniek, un uzklausi manu sūdzību, — Nitagers uzsāka. — Šorīt priesteris, kas pēc tavas pavēles ieradās man iesvaidīt matus, sacīja, lai, iedams pie tevis, novelku sandales. Kurpretim ne vien Augšēģiptē un Lejasēģiptē, bet arī pie hetiem, Lībijā, Feniķijā un Puntā ir zināms, ka pirms divdesmit gadiem tu man piešķīri tiesības nākt pie tevis sandalēs.

Tev taisnība, — faraons sacīja. — Redzu, ka manā galmā ieviesušās nekārtības…

Tikai pavēli, valdniek, — un mani veterāni ieviesīs kārtību … — Nitagers dedzīgi ieminējās.

Pēc kara ministra mājiena iesteidzās daži kalpotāji: viens atnesa sandales un apāva Nitageru, citi novietoja troņa priekšā trīs greznus soliņus ministram un karavadoņiem.

Kad visi trīs augstmaņi apsēdās, faraons jautāja:

— Saki man, Nitager, — vai tu domā, ka mans dēls būs karavadonis?… Tikai runā patiesību,

— Zvēru pie Tēbu Amona un pie saviem slavenajiem senčiem, kuru dzīslās ritējušas ķēnišķas asinis, ka Ramzess, tavs troņmantnieks, dienās kļūs liels karavadonis, ja tāda būs dievu griba, — Nitagers atteica. — Vēl jauneklis, gandrīz pusaugu zēns — viņš ļoti prasmīgi savāca savus pulkus, apgādāja tos un atviegloja viņiem pārgājienu. Taču visvairāk mani iepriecina tas, ka viņš nezaudēja galvu, kad nogriezu viņam ceļu, bet veda karaspēku uzbrukumā. Viņš būs karavadonis un uzvarēs asīriešus, kurus vajag sakaut tagad, lai mūsu mazbērniem nebūtu jāsastop viņi Nīlas krastos,

— Un ko sacīsi tu, Herhor?

Kas attiecas uz asīriešiem, domāju, ka godājamais Nitagers pāragri uztraucas par viņiem, Mēs vēl neesam sadziedējuši pagājušo karu brūces, un mums ir jānostiprinās, Iekams uzsākam jaunu karu, — ministrs atbildēja. — Taču attiecībā uz troņmantnieku. Nitagers pareizi runā, ka jauneklim piemīt karavadoņa spējas: viņš ir izmanīgs kā lapsa un bezbailīgs kā lauva. Lai gan vakar viņš pieļāva daudz kļūdu…

Kuram no mums tās negadās?… — iestarpināja Patrokls, kas līdz šim bija klusējis.

Troņmantnieks. — ministrs turpināja, — prasmīgi veda uz priekšu galveno korpusu, taču neparūpējās par savu štābu, tādēļ mēs virzījāmies tik lēni un tādā nekārtībā, ka Nitageram izdevās nogriezt mums ceļu…

— Varbūt Ramzess paļāvās uz jūsu godību? — Nitagers1 jautāja.

— Valsts pārvaldīšanā un karā ne uz vienu nedrīkst paļauties. Var paklupt pret vissīkāko — neviena nepamanītu oli, — ministrs atteica,

— Ja jūsu godība, — Patrokls piebilda, — nebūtu pavēlējis kolonnai novirzīties no trakta kaut kādu skarabeju dēļ…

Jūs, godājamais, esat svešzemnieks un pagāns, — Herhors atbildēja, — tālab tā runājat. Toties mēs, ēģiptieši, saprotam — ja tauta un karavīri vairs negodās skarabejus, viņu dēli vairs nebaidīsies no urēja. No necieņas pret dieviem dzims dumpis pret faraonu…

Bet kam domātas āvas? — Nitagers pārtrauca. — Kas grib saglabāt galvu uz pleciem, lai klausa augstāko vadoni,

— Kāds tad ir tavs galējais spriedums par troņmantnieku? — faraons vaicāja Herhoram.

— Saules dzīvais atspulg, dievu dēls! — ministrs atteica. — Liec iesvaidīt Ramzesu, iedod viņam lielo ķēdi un desmit talantus, taču par Menfatas korpusa komandieri neiecel. Princis vēl ir pārāk jauns šim amatam, pārāk karstgalvīgs, nepieredzējis. Vai tad viņš var līdzināties Patroklam, kas divdesmit kaujās pilnīgi sakāvis etiopiešus un lībiešus? Vai var nostādīt viņu līdzās Nitageram, kura vārds vien pēc divdesmit gadu pastāvīgām uzvarām liek nobālēt mūsu ienaidniekiem austrumos un ziemeļos?

Faraons atbalstīja galvu rokā un padomājis bilda:

— Ejiet mierā un manā žēlastībā! Es rīkošos pēc gudrības un taisnības.

Augstmaņi zemu paklanījās, bet Ramzess XII, negaidīdams svītu, devās uz tālākajām istabām. Kad abi karavadoņi palika vieni pils priekštelpā, Nitagers sacīja Patroklam:

Redzu, ka šeit priesteri izrīkojas gluži kā savās mājās … Bet ir gan varens tas Herhors! Sakāva mūs, iekams paguvām muti atplest, un … nedos troņmantniekam korpusu!..

Mani viņš tā uzslavēja, ka es neuzdrošinājos iebilst, — Patrokls taisnojās.

— Jāteic, viņš ir tālredzīgs, lai arī — ne visu pasaka, Viņš zina, ka līdz ar troņmantnieku korpusā ielavīsies dažādi kundziņi, kas ņem līdzi karā dziedātājas, un sagrābs visus augstākos posteņus. Vecie virsnieki sāks slaistīties aiz niknuma, ka nav paaugstināti amatā, bet jaunie švīti nodosies izpriecām, un korpuss sabruks, pat nepaguvis tikties ar ienaidnieku. Herhors ir gudrs vīrs!

— Kaut nu viņa gudrība jums nemaksātu dārgāk par jaunā troņmantnieka pieredzes trūkumu! — grieķis nočukstēja.

Cauri istabu virknei ar daudzajām kolonnām un sienu gleznojumiem, kur pie katrām durvīm viņam zemu klanījās priesteri un pils ierēdņi, faraons iegāja savā kabinetā. Tā bija divstāvu zāle ar alabastra sienām, uz kurām ar zeltu un košām krāsām bija attēloti visievērojamākie Ramzesa XII valdīšanas laika notikumi Mesopotāmijas iedzīvotāju nodevu sniegšana, Buhtenas ķēniņa sūtniecības pieņemšana, dieva Honsa triumfālais ceļojums pa Buhtenas zemi.

Šai zālē atradās dieva Hora malahīta statuja ar putna galvu, izrotāta ar zeltu un dārgakmeņiem, tās priekšā altāris nošķeltas piramīdas veidā, ķēniņa ieroči, dārgi krēsli un soli, kā arī greznumlietām nokrauti galdiņi

Faraonam parādoties, priesteris nokvēpināja vīraku, bet viens no galma ierēdņiem pieteica troņmantnieku, kas drīz ienāca un zemu palocījās tēvam. Prinča izteiksmīgajā sejā bija manāms drudžains satraukums.

Es priecājos, mans dēls, — faraons ierunājās, — ka esi atgriezies vesels no grūtā pārgājiena,

Lai tu dzīvo mūžos, un lai tavu veikumu slava piepilda abas pasaules! — princis atteica,

Nupat, — faraons turpināja, — mani kara padomnieki stāstīja man par tavu centību un apķērību.

Troņmantnieka seja raustījās un mainījās: viņš te sarka, te bālēja. Ramzess ieurbās tēvā plati ieplestam acīm un klausījās.

— Tavi varoņdarbi nepaliks neatalgoti. Tu saņemsi desmit talantus, lielo ķēdi un divus grieķu pulkus, kurus pats apmācīsi.

Princis apstulba, taču pēc brīža apvaldītā balsī pajautāja:

— Un Menfatas korpuss?

Pēc gada mēs atkārtosim manevrus, un, ja tu nepieļausi nevienu kļūdu, komandējot armiju, dabūsi korpusu.

Es zinu — tas ir Herhora roku darbs! — troņmantnieks iesaucās, tikko valdīdams sašutumu,

Viņš paraudzījās apkārt un piebilda:

— Nekad es nevaru pabūt ar tevi vienatnē, tēvs.. Vienmēr ap mums ir sveši cilvēki…

Faraons viegli pakustināja uzacis, un viņa svīta nozuda gluži kā ēnas,

Ko tu gribi man sacīt?

Tikai vienu, tēvs, Herhors ir mans ienaidnieks … Viņš nosūdzēja mani tev un iegrūda tādā negodā!..

Lai gan stāja princim bija pazemīga, viņš kodīja lūpas un vīstīja dūres,

Herhors ir mans uzticamais kalps un tavs draugs. Ar viņa gādību tu kļuvi par troņmantnieku. Es neuzticu korpusu jaunam karavadonim, kas ļāvis sevi atgriezt no armijas.

Es savienojos ar to!.. — attrauca faraona vārdu nomāktais princis. — Herhors lika apiet divas vaboles…

Tu gribi, lai priesteris nonievā reliģiju?

Tēvs, — Ramzess čukstēja drebošā balsī, — lai netraucētu vabolēm pārvietoties, tika aizbērts kanāls un nogalināts cilvēks.

Šis cilvēks pats padarīja sev galu.

Herhora vainas dēļ!

Pulkos, kurus tu tik prasmīgi savāci pie Pi-Bailas, trīsdesmit cilvēku nomira, neizturējuši pārgājiena grūtības, un daži simti saslima.

Princis nodūra galvu.

Ramzes, — faraons turpināja, — ar tavu muti runā nevis valstsvīrs, kas rūpējas par kanālu drošību un strādnieku dzīvību, bet gan saniknots cilvēks. Taču niknums nesadzīvo ar taisnīgumu, gluži kā vanags ar balodi.

Tēvs! — troņmantnieks iesaucās. — Ja mani pārņēmis niknums, tad tikai tādēļ, ka redzu Herhora un priesteru nelabvēlību…

Tu pats esi virspriestera mazdēls! Priesteri mācījuši tevi… Tu iepazini vairāk viņu noslēpumu nekā jebkurš cits princis…

Es iepazinu viņu neapmierināmo lepnību un varaskāri. Viņi zina, ka es apvaldīšu viņus, un tādēļ jau tagad kļuvuši par maniem ienaidniekiem… Herhors negrib dot man pat korpusu, viņš vēlas viens vadīt visu armiju…

Izrunājis šos neapdomīgos vārdus, troņmantnieks nobijās. Taču valdnieks pacēla uz viņu gaišu skatienu un mierīgi atbildēja:

Armiju un valsti pārvaldu es. No manis nāk visas pavēles un lēmumi. Šai pasaulē es iemiesoju Osīrija svarus un pats sveru manu kalpu — troņmantnieka, ministra vai tautas rīcību. Neapdomīgs ir tas, kurš uzskata, ka man nav zināmi visi atsvari.

Taču ja tu, mans tēvs, paša acīm būtu vērojis manevru gaitu…

Varbūt es ieraudzītu karavadoni, — faraons viņu pārtrauca, — kas izšķirošā brīdī pamet karaspēku un skraida pa krūmājiem pakaļ jūdu meitenei.

Princis nokrita tēvam pie kājām.

— Vai Tutmoss tev pastāstīja to?

— Tutmoss ir tāds pats puišelis kā tu. Viņš jau taisa parādus kā nākošais Menfatas korpusa štāba priekšnieks un domā, ka faraons neuzzinās par viņa izdarībām tuksnesī.


Septītā nodaļa


Dažas dienas vēlāk princim Ramzesam ļāva ieiet pie ķēniņienes Nikotrises, viņa cienījamas matēs, kas bija faraona otrā sieva, bet tagad visdižākā valdniece Ēģiptē.

Dievi nebija maldījušies, aicinādami viņu kļūt par ķēniņa māti. Tā bija diezgan pilnīga, stalta auguma sieviete un, par spīti saviem četrdesmit gadiem, vēl skaista. Viņas acis, seja, visa viņas stāja pauda tādu cildenumu, ka pat brīžos, kad viņa gāja viena, bez svītas pavadības, necila priesterienes tērpā, ļaudis neviļus nolieca viņas priekša galvu.

Ķēniņiene pieņēma dēlu fajansa plāksnēm izliktā kabinetā. Viņa sēdēja zem palmas inkrustācijām rotātā krēslā. Pie viņas kājām uz soliņa gulēja mazs sunītis; otra pusē uz ceļiem tupēja melna verdzene ar vēdekli. Faraona laulātā draudzene bija tērpusies caurspīdīga, ar zeltu izšūtā muslīna apmetnī. Viņas parūkā mirdzēja lotosveida dārgakmeņu diadēma.

Kad princis zemu palocījās, sunītis viņu apostīja un atkal nogūlās, bet ķēniņiene, pamājusi ar galvu, vaicāja;

Kālab tu, Ramzes, vēlējies mani redzēt?

Vēl pirms divām dienām, māt…

— Es zināju, ka esi aizņemts. Taču šodien mums ir diezgan laika un es varu tevi uzklausīt.

— Tu, māt, runā ar mani tā, ka man, šķiet, uzdveš tuksneša vējš un es neuzdrošinos tev izteikt savu lūgumu.

Tev laikam vajadzīga nauda? Ramzess mulsi nodūra galvu.

Daudz?

Piecpadsmit talantu…

— Ak, dievi! — ķēniņiene iesaucās. — Nupat, pirms dažam dienam, tev izmaksāja desmit talantus no valsts kases!

Ej, manu meitiņ, pastaigā pa dārzu, tu droši vien esi nogurusi! — ķēniņiene sacīja melnajai verdzenei un, palikusi vienatnē ar dēlu, jautāja viņam:

— Tātad tava jūdiete ir tik prasīga? Ramzess nosarka, taču pacēla galvu.

— Tu zini, māt, ka tā nav, — viņš atteica. — Taču es apsolīju atalgojumu karavīriem un virsniekiem un…. nevaru to izmaksāt!

Ķēniņiene nosodoši palūkojās viņā.

Cik tas nejauki, — viņa sacīja, — ja dēls pieņem lēmumus, neapspriedies ar māti! Tieši paturot prātā tavu vecumu, es tev gribēju iedot feniķiešu verdzeni, kuru man atsūtīja no Tīras ar desmit talantiem pūranaudas, bet tu devi priekšroku jūdietei.

Viņa man iepatikās. Tādas skaistules nav ne starp tavam kalpotājām, nedz ari starp viņa. majestātes sievietēm…

Bet viņa taču ir jūdiete!

Atmet šos aizspriedumus, māt! Tā nav tiesa, ka jūdi ēd cūkgaļu un nogalina kaķus…

Ķēniņiene pasmaidīja.

Tu runā kā zemākās priesteru skolas zēns, — viņa atteica, paraustīdama plecus, — un aizmirsti, ko sacījis Ramzess Lielais: «Dzeltenādainā tauta ir lielāka un bagātāka par mums. Darbosimies pret viņu, taču uzmanīgi, lai tā nekļūtu vēl stiprāka …» Tālab es uzskatu, ka šīs cilts meitene neder par pirmo mīļāko faraona pēctecim.

Vai tad Ramzesa vārdi var attiekties uz nožēlojama nomnieka meitu! — princis iesaucās. — Un kur galu galā pie mums ir jūdi? … Jau kopš trim gadsimtiem viņi pametuši Ēģipti un tagad veido jocīgu valsti, ko pārvalda priesteri….

Redzu, — ķēniņiene atteica, viegli saraukdama uzacis, — ka tava mīļākā velti nezaudē laiku … Esi uzmanīgs, Ramzes! Atceries, ka viņu vadonis Mozus ir priesteris atkritējs, kuru mūsu tempļos līdz šim laikam nolād… Atceries, ka jūdi iznesa no Ēģiptes vairāk dārgumu, nekā bija vērts viss viņu dažu paaudžu darbs: viņi nolaupīja mums ne vien zeltu, bet arī ticību Vienīgajam un mūsu svētajiem likumiem, kurus tagad pasludina par savējiem. Turklāt zini, — viņa uzsvēra, — ka šīs cilts meitas labāk izvēlas nāvi nekā sveša cilvēka gultu. Un, ja viņas dažkārt arī atdodas ienaidnieku karavadoņiem, tad vienīgi tālab, lai dabūtu tos jūdu pusē vai nogalinātu…

— Tici man, māt, — visas šīs tenkas izplata priesteri. Viņi negrib laist troņa piekājē citas ticības cilvēkus, kas varētu noskaņot faraonu pret viņiem…

Ķēniņiene piecēlās un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ar izbrīnu raudzījās dēlā.

Tātad tā ir taisnība, ka tu esi priesteru ienaidnieks, kā man sacīja? — viņa noteica. — Tu, viņu mīļākais skolnieks?!

Man vēl ir viņu nūju pēdas uz muguras … — princis atbildēja.

— Taču arī tavs vectēvs, mans tēvs Amenhoteps, kas tagad mīt ar dieviem, bija virspriesteris, un viņam piederēja milzīga vara valstī.

Tieši tādēļ, ka esmu valdnieka mazdēls un dēls, es nespēju samierināties ar Herhora varu…

Šai amatā viņu iecēla tavs vectēvs — svētais Amenhoteps…

— Bet es viņu gāzīšu! Māte paraustīja plecus.

Un tu, — viņa ar skumjām piebilda, — gribi komandēt korpusu? Tu jau esi izlutināta meitene, nevis vīrs un karavadonis.

Kā tu sacīji?… — princis viņu pārtrauca, ar mokām valdīdamies.

Es nepazīstu savu dēlu … Nesaskatu tevī nākamo Ēģiptes valdnieku! Dinastija tavā persona būs kā laiva bez stūres …. Tu padzīsi no galma priesterus, un kas tev paliks?… Kas būs tava acs Lejasēģiptē un Augšēģiptē? Aiz robežām?… Bet faraonam taču jāredz viss, uz ko vien krīt Osīrija dievišķais stars…

— Priesteri būs mani kalpi, nevis ministri…

Viņi jau ir visuzticamākie kalpi. Viņu lūgšanu sargāts, tavs tēvs valda trīsdesmit trīs gadus un izvairās no kariem, kas varētu būt postoši…

— Priesteriem!

Faraonam, valstij, — ķēniņiene pārtrauca. — Vai zini, kādā stāvoklī ir mūsu kase, no kuras tu vienā dienā paņem desmit talantus un pieprasi vēl piecpadsmit?… Vai zini — ja nebūtu priesteru pašaizliedzības, ar kādu viņi valsts kases labā pat dieviem atņem īstos dārgakmeņus, tos apmainot pret viltotiem, ķēniņa īpašumi jau atrastos feniķiešu rokās…

Viens veiksmīgs karš bagātinās mūsu kasi gluži kā Nīlas pali mūsu laukus.

Ķēniņiene iesmējās.

— Nē, — viņa sacīja, — tu, Ramzes, vēl esi tāds bērns, ka nevar pat uzskatīt par grēku tavus bezdievīgos vārdus. Pievērsies, lūdzu, saviem grieķu pulkiem un pēc iespējas ātrāk tiec vaļā no jūdu meitenes, bet politiku atstāj… mums.

— Kādēļ man būtu jātiek vaļā no Sāras?

— Ja viņai piedzims no tevis dēls, var rasties sarežģījumi valstī, kurai jau tā daudz rūpju. Un uz priesteriem, — viņa piebilda, — vari dusmoties, tikai neapvaino viņus publiski. Viņi zina, ka ir daudz jāpiedod troņmantniekam, sevišķi ja viņam tik neapvaldīts raksturs. Taču laiks remdinās visu par godu dinastijai un par labu valstij.

Ramzess brīdi domāja, tad pavaicāja:

— Tātad es nevaru cerēt uz valsts kases naudu?

Nekādā ziņā! Augstākajam rakstvedim jau šodien būtu jāaptur naudas izmaksa, ja es nebūtu iedevusi viņam četrdesmit talantus, kurus man atsūtīja Tīra.

Ko lai daru ar karaspēku? — princis sacīja, nepacietīgi berzēdams pieri.

Dabū projām jūdieti un palūdz priesteriem… Varbūt viņi tev aizdos.

— Nemūžam! Labāk paņemšu no feniķiešiem. Ķēniņiene pagrozīja galvu.

Tu esi troņmantnieks. Dari, kā vēlies… Taču tev būs jādod liela drošības nauda, un feniķietis, reiz kļuvis par tavu kreditoru, vairs neizlaidīs tevi no rokām. Viņš ir viltīgāks par jūdu.

Lai segtu tādus parādus, pietiks nelielas daļas mana ienākuma.

Redzēsim. Es patiesi tev gribētu palīdzēt, taču man nav… — ķēniņiene atteica, skumji nolaizdama rokas. — Rīkojies, kā zini, bet atceries, ka feniķieši ielavās mūsu muižās kā žurkas labības klētīs: kolīdz viena ielien pa spraugu, tai pakaļ atnāk citas. Ramzess vilcinājās aiziet.

— Tu gribi man vēl ko sacīt? — ķēniņiene jautāja. — Es tikai vēlos pajautāt… Sirdī jutu, ka tev, māt, ir kaut kādi nodomi attiecībā uz mani. Kādi? Ķēniņiene noglāstīja viņam vaigu.

Ne tagad! Vēl ir par agru! Vēl tu esi brīvs kā jebkurš jauns muižnieks mūsu zemē. Tādēļ izmanto to. Taču pienāks laiks, Ramzes, kad tev būs jāapņem sieva, kurās bērni būs ķēnišķu asiņu bērni un vecākais dēls — tavs troņmantnieks. Lūk, par šo laiku es domāju,.

Un kas tad ir?

Pagaidām nekā noteikta. Katrā ziņā politiķes gudrība saka man, ka tev par sievu jāizvēlas priestera meita…

Varbūt Herhora meita? — smiedamies princis iesaucās.

Kādēļ gan ne? Herhors ļoti drīz kļūs par virspriesteri Tēbās, bet viņa meitai ir tikai četrpadsmit gadu.

Un viņa būtu ar mieru ieņemt man līdzās jūdietes vietu? — Ramzess ironiski vaicāja,

Vajag pacensties, lai ļaudis aizmirst šos tavus maldus.

Skūpstu tavu kāju pēdas, māt, un aizeju, — Ramzess sacīja. — Tik daudz dīvaina šeit saklausījos, ka jau baiļojos, kaut Nīla nesāk plūst uz krāču pusi vai piramīdas nepārvirzās uz austrumu tuksnesi.

Nezaimo, mans bērns, — ķēniņiene nočukstēja, bažīgi lūkodamās dēlā, — šai zemē redzēti ne tādi brīnumi vien…

— Vai tas, — dēls ar rūgtu smaidu jautāja, — ka valdnieka pils sienas noklausās savus kungus?

… ka faraoni mira pēc dažu mēnešu valdīšanas un gāja bojā dinastijas, kas pārvaldīja deviņas tautas.

Tālab ka šie faraoni kvēpināmā trauka dēļ aizmirsa zobenu, — princis atbildēja,

Viņš palocījās un izgāja.

Troņmantnieka soļiem pieklustot milzīgajā priekštelpā, pārvērtās ķēniņienes sejas izteiksme: cildeno mieru nomainīja ciešanas un bažas, lielajās acīs iemirdzējās asaras. Viņa pieskrēja pie dievietes statujas, nokrita uz ceļiem un, uzbērusi oglēm indiešu vīraku, saka lūgt:

— Ak, Isīda, Isīda, Isīda! Trīskārt piesaucu tavu vārdu. Ak, Isīda, kas dzemdējusi čūsku, krokodilu un strausu, trīskārt lai slavēts tavs vārds … Ak, Isīda, kas paglāb kviešu graudus no ļauniem vējiem un mūsu senču miesas no laika postošās varas! Ak, Isīda, apžēlojies, pasargā manu dēlu! Trīskārt lai piesaukts tavs vārds gan šeit… gan tur… gan visur … Gan šodien, gan vienmēr, gan mūžīgi mūžos, kamēr vien mūsu dievu tempļi lūkosies Nīlas ūdeņos.

Tā lūgdama un elsodama, ķēniņiene noliecās un pieskārās ar pieri pie zemes. Un šai brīdī pār viņu atskanēja kluss čuksts:

— Taisnā vārds allaž tiks uzklausīts…

Ķēniņiene pietrūkās un dziļā izbrīnā pavērās apkārt. Taču istabā neviena nebija. Vienīgi no sienām uz viņu noraudzījās uzgleznotie ziedi, bet no altāra — dievietes statuja, debesu miera pārpilna.


Astotā nodaļa


Troņmantnieks atgriezās savā paviljonā norūpējies un iesauca Tutmosu.

Tev jāiemāca man, kā iegūt naudu.

Ahā, — švītīgais adjutants iesmējās, — lūk, gudrība, ko nemāca augstākajās priesteru skolās, bet es varētu kļūt par tās pravieti…

Tur māca naudu neaizņemties, — princis iebilda.

Ja es nebītos no zaimošanas, es sacītu, ka daži priesteri velti šķiež laiku… Nožēlojami ļaudis, lai arī svēti… Neēd gaļu, apmierinās ar vienu sievu vai pilnīgi izvairās no sievietēm un nezina, ko nozīmē aizņemties … Esmu laimīgs, Ramzes, — Tutmoss turpināja, — ka šo mākslu tu iepazīsi, uzklausīdams manus padomus. Jau tagad tu saproti, kādas ciešanas sagādā naudas trūkums. Cilvēks, kam vajadzīga nauda, zaudē ēstgribu, miegā trūkstas augšā, uz sievietēm raugās ar izbrīnu, it kā taujādams, kam tās domātas. Vēsā templī viņam kaist vaigi, bet pašā tveicē tuksnesī viņu krata auksti drebuļi. Viņš kā neprātīgs lūkojas vienā punktā un nedzird, ko viņam saka. Parūka viņam ir sagriezusies un nav salaistīta ar smaržvielām … Nomierināt viņu var vienīgi kauss stipra vīna un arī tikai uz īsu brīdi, jo, kolīdz, nabags, atžilbst, viņš atkal jūt, ka pamats zūd zem kājām.

Es redzu, — švīts turpināja, — pēc tavas tramīgās gaitas un satrauktajām kustībām, ka tu patlaban esi izmisis, jo tev nav naudas. Taču drīz tevi pārņems cita sajūta — it kā tev no krūtīm noņemtu dižo sfinksu. Tu aizmirsīsi savas līdzšinējās rūpes un pašreizējos kreditorus un vēlāk … Ak, nabaga Ramzes, tevi vēl gaida lieli pārsteigumi!.. Jo, kad pienāks termiņš un kreditori sāks tevi apmeklēt, it kā lai apliecinātu savu cieņu, tu būsi kā suņu vajāts briedis vai kā ēģiptiešu meitene, kas, pasmēlusi upē ūdeni, pēkšņi ierauga krokodila raupjo muguru…

— Tas viss ir ļoti jocīgi, — Ramzess smiedamies viņu pārtrauca, — taču nedod nevienu drahmu…

— Diezgan! — Tutmoss iesaucās. — Es tūlīt dodos pēc feniķiešu augļotāja Dagona, un vakarā, pat ja viņš nebūs vēl iedevis tev naudu, tu vismaz iegūsi sirdsmieru.

Viņš izskrēja laukā, iesēdās nelielās nestuvēs un, kalpotāju un tādu pašu vējgrābšļu ielenkts, nozuda parka alejās.

Pirms saulrieta pie troņmantnieka mājas piebrauca feniķietis Dagons, pazīstamākais augļotājs Memfisā. Tas bija vīrs spēka gados, dzeltenu ādu, kalsnējs, taču labi noaudzis. Mugurā viņam bija gaišzils hitons, virs tā balts smalka auduma apmetnis. Garie, ar zelta stīpu apņemtie mati un kuplā, melnā bārda izskatījās iespaidīgi līdzās ēģiptiešu švītu parūkām un viņu liekajām bārdiņām

Troņmantnieka miteklī ņudzēt ņudzēja aristokrātiskā jaunatne. Vieni mazgājās vannās un iesvaidījās ar mirrēm, otri spēlēja šahu vai dambreti, trešie vairāku dejotāju sabiedrībā teltīs uz terases dzēra vīnu.

Troņmantnieks nedzēra, nespēlēja, netērzēja ar sievietēm, bet staigāja pa terasi, nepacietīgi gaidīdams feniķieti. Ieraudzījis viņu tuvojamies pa aleju starp diviem ēzeļiem iekārtajās nestuvēs, princis nokāpa lejā, kur bija brīva istaba. Pēc brīža durvīs parādījās Dagons. Viņš nometās pie sliekšņa uz ceļiem un iesaucās:

— Esi sveicināts, Ēģiptes jaunā saule!.. Lai tu dzīvo mūžos, un lai tava slava aizsniedz tos tālos krastus, kur piestāj feniķiešu kuģi…

Pēc prinča pavēles viņš piecēlās un ierunājās, strauji žestikulēdams:

— Kad godājamais Tutmoss izkāpa no nestuvēm manas kleķa būdas priekšā (līdzās tavai pilij mana māja ir kleķa būda!), viņa seja, bija tik apskaidrota, ka es uzsaucu Sievai: «Tamāra, godājamais Tutmoss atnācis ne sevis labad, bet kāda cita labad, kas augstāks par viņu, tāpat kā Libāna ir augstāka par piejūras smiltīm…» Sieva man vaicāja: «Kā tu zini, mans kungs, ka godājamais Tutmoss nenāk sevis labad?» — «Tālab, ka viņš nevarēja atnākt ar naudu, jo tās viņam nav, un neatnāca pēc naudas, jo man tās nav…» Un mēs abi paklanījāmies godājamajam Tutmosam. Taču, kad viņš sacīja mums, ka tu, visgodājamākais valdniek, gribi dabūt piecpadsmit talantus no sava verga, es jautāju sievai: «Tamāra, vai tad mana sirdsbalss būtu mani maldinājusi?» Un viņa man atbildēja: «Dagon, tu esi tik gudrs, ka vari būt troņmantnieka padomdevējs…»

Ramzesu slāpēja dusmas, taču viņš klausījās augļotājā. Viņš, kurš tik bieži mēdza aizsvilties pat savas mātes un faraona klātbūtnē!

Kad mēs, — feniķietis turpināja, — labi padomājām un sapratām, ka tev, valdniek, vajadzīgi mani pakalpojumi, mūsu māju pārņēma tāds prieks, ka es liku iedot kalpotājiem desmit krūkas alus, bet mana sieva Tamāra pieprasīja, lai nopērku viņai jaunus auskarus. Mans prieks bija tik pārvarīgs, ka, braukdams šurp, neļāvu dzinējam sist ēzeļus. Un, kad manas necienīgās kājas skāra tavu slieksni, es izņēmu zelta gredzenu (lielāku par to, ar kuru godājamais Herhors apbalvoja Einanu) un uzdāvāju šo dārgo gredzenu tavam vergam, kas man uzlēja ūdeni uz rokām. Atļaujos tev vaicāt — no kurienes šī sudraba ūdenskrūze?

To man pārdeva Azarija, Gabera dēls, par diviem talantiem.

Jūds? Tu, kungs, saejies ar jūdiem? Un ko par to sacīs dievi?

Azarija ir tāds pats tirgotājs kā tu, — troņmantnieks atteica.

To izdzirdis, Dagons saķēra abām rokām galvu, sāka spļaudīties un vaimanāt:

— Ak, Bāl, Tammus!.. Ak, Bālat!.. Ak, Ištara!.. Azarija, Gabera dēls, jūds, ir tāds pats tirgotājs ka es!. Ai, manas kājas, kālab esat mani šeit atvedušas?…

Ai, sirds, par ko tev jācieš tādas mokas un ņirgāšanās?…. Visgodājamākais valdniek, — feniķietis kliedza, — sit mani, nocērt man roku, ja viltošu zeltu, bet nesaki, ka jūds var būt tirgotājs! Drīzāk Tīra gulēs drupās, drīzāk Sīdonu apraks smiltis, nekā jūds kļūs par tirgotāju. Viņi var slaukt savas liesās kazas vai zem ēģiptieša pātagas jaukt mālus ar salmiem, bet ne jau tirgoties. Tpū!.. Tpū!.. Nešķistā vergu tauta!.. Zagļi!.. Laupītāji!..

Troņmantnieku sagrāba dusmas, taču viņš uzreiz norimās, pats brīnīdamies par to, jo līdz šim neviena priekšā nebija radis apvaldīties.

Tātad, — viņš pēkšņi ierunājās, — tu aizdosi man, cienījamais Dagon, piecpadsmit talantus?

Ak, Ištara!.. Piecpadsmit talanti — tas ir tik daudz, ka man jāapsēžas, lai labi padomātu.

Tad apsēdies.

Par talantu, — sāka rēķināt feniķietis, ērti atsēdies krēslā, — var dabūt divdesmit zelta ķēdes vai sešdesmit slaucamas govis, vai desmit vergus melnam darbam, vai vienu vergu, kas prot spēlēt flautu vai zīmēt, vai pat dziedināt. Talants — tā ir vesela bagātība!..

Princim iezibsnījās acis.

— Nu, ja tev nav piecpadsmit talantu… — viņš pārtrauca augļotāju.

Feniķietis izbijies noslīdēja no krēsla uz grīdas:

Kurš gan šai pilsētā nesameklēs naudu, ja tu pavēlēsi, Saules dēls? Tiesa, pats esmu nožēlojams nabags, un viss mans zelts, dārglietas un visi mani īpašumi nav tava skatiena vērti, valdniek. Taču atliek man apstaigāt mūsu tirgotājus un pateikt, kas mani sūtījis, — rit pat sadabūsim piecpadsmit talantus kaut vai no zemes apakšas. Ja tu, princi, apstātos pie nokaltušas vīģes un sacītu tai: «Dod naudu!..» — arīdzan vīģe iedotu… Tikai neskaties uz mani tā, Hora dēls, jo man sirds sažņaudzas un aptumšojas prāts, — feniķietis lūdzās.

Nu, sēdies, sēdies, — troņmantnieks noteica smaidīdams.

Dagons piecēlās no grīdas un vēl ērtāk iesēdās krēslā.

Uz cik ilgu laiku tev vajadzīgi piecpadsmit talanti? — viņš jautāja.

Domāju — uz gadu.

Sacīsim labāk uzreiz: uz trim gadiem. Tikai faraons varētu gada laikā atdot piecpadsmit talantus, nevis jaunais princis, kuram ik dienas jāuzņem līksmi muižnieki un skaistas sievietes. Ak, šīs sievietes! Vai tiesa, ja drīkst tev jautāt, ka esi paņēmis pie sevis Sāru, Gedeona meitu?

Un cik procentu tu gribi? — Ramzess pārtrauca.

Sīkums, par ko tev neklājas pat runāt. Par piecpadsmit talantiem tu dosi man piecus talantus gadā, un trīs gadu laikā es saņemšu visu pats, tā ka tu pat nezināsi…..

— Tu dosi man šodien piecpadsmit talantus un pēc trim gadiem saņemsi trīsdesmit?

—Ēģiptiešu likums pieļauj, lai procentu summa līdzinātos aizņēmuma summai, — feniķietis apmulsis atteica.

Bet vai tas nav par daudz?

Par daudz?… — Dagons iesaucās. — Jebkuram lielam kungam ir liels galms, liels īpašums, un viņš maksā tikai lielus procentus. Man būtu kauns ņemt mazāk no troņmantnieka. Un arī tu pats varētu likt mani noslānīt ar nūjām un padzīt, ja es uzdrošinātos ņemt mazāk…

Kad tu atnesīsi naudu?

Atnest?… Ak, dievi! Tas nav pa spēkam vienam cilvēkam. Es izdarīšu labāki es norēķināšos par tevi ar visiem tā, lai tev nebūtu jādomā par tik nenozīmīgām lietām.

Vai tad tu zini, kuriem man jāmaksā?

Liekas, zinu, — feniķietis nevērīgi attrauca. — Tu gribi aizsūtīt sešus talantus austrumu armijai — to izdarīs mūsu cilvēki Hetemā un Migdolā. Trīs talanti godājamajam Nitageram un trīs godājamajam Patroklam — to var nokārtot uz vietas. Bet Sārai un Gedeonam es varu samaksāt ar šī nešķīstā Azarijas starpniecību … Tā būs pat labāk, citādi viņi vēl apkrāps tevi rēķinos.

Ramzess sāka satraukti staigāt pa istabu.

Tātad man tev jādod parādzīme par trīsdesmit talantiem?

Kāda parādzīme?… Kādēļ parādzīme?… Kāds man labums no parādzīmes?… Princis man iznomās, uz trim gadiem savas muižas šādos nomos: Taseijā, Sepā, Hekā-Anedžā, Imu-Pehu, Hesebā, Abū.

Iznomāt? — princis pārvaicāja. — Tas man nepatīk…

Bet kā tad es saņemšu savu naudu, savus trīsdesmit talantus?

Pagaidi. Man jāpajautā muižu pārvaldniekam, cik ienes gadā šīs zemes.

Kādēļ jūsu augstībai sevi tā apgrūtināt? Ko gan zina pārvaldnieks!.. Nekā viņš nezina, tici godīgam feniķietim. Katru gadu ir cita raža un ari ienākums cits … Ja es cietīšu šai lietā zaudējumus, vai pārvaldnieks man tos atlīdzinās?

Redzi, Dagon, man šķiet, ka šīs muižas ienes krietni vairāk nekā desmit talantus gadā…

— Princis neuzticas man? Labi! Ja vēlies, varu atlaist muižas Sepā… Kā? Tu vēl domā, ka prasu par daudz? Nu tad nolaižu ari Hesebu… Bet kam šeit pārvaldnieks? Viņš tevi mācīs gudrībā?… Ak. Ištara! Es zaudētu miegu un ēstgribu, ja kaut kāds pārvaldnieks, padotais un vergs, uzdrīkstētos aizrādīt kaut ko manam cienītajam valdniekam. Šeit vajadzīgs tikai rakstvedis, kas uzrakstīs, ka godājamais troņmantnieks man iznomā uz trim gadiem muižas tādos un tādos nomos, un vēl sešpadsmit liecinieki tam, ka esmu izpelnījies tādu godu no jūsu augstības puses. Bet kālab kalpotājiem jāzina, ka viņu kungs aizņemas no manis naudu?…

Troņmantnieks apnicis atmeta ar roku.

— Rīt atnes naudu un atved rakstvedi un lieciniekus. Es par to nevēlos domāt.

— Cik gudri vārdi! — feniķietis iesaucās. — Lai tu dzīvo mūžos, cēlsirdīgais valdniek!..


Devītā nodaļa


Nīlas kreisajā krastā kādā no Memfisas ziemeļu priekšpilsētām atradās muiža, ko troņmantnieks bija atvēlējis Sārai, jūda Gedeona meitai.

Tas bija ap divdesmit akru liels gandrīz kvadrātveida zemes gabals, kas, no mājas jumta raugoties, pavērās kā uz delnas. Muižas lauki pakalna nogāzē bija sadalīti četros līmeņos. Divi paši lielākie — apakšējie zemes gabali, kurus vienmēr applūdināja Nīla, bija paredzēti labībai un dārzeņiem. Trešajā līmenī, kas dažkārt palika neapplūdis, auga palmas, vīģes un citi augļu koki. Ceturtais — visaugstākais līmenis bija apstādīts ar olīvkokiem, vīnogulājiem, lazdām un kastaņām, kuru vidū stāvēja dzīvojamā māja.

Māja bija celta no koka, divos stāvos, kā parasti, ar terasi un audekla telti. Apakšā dzīvoja Ramzesa melnais vergs, augšā — Sāra ar savu radinieci un kalponi Tafetu. Māju apjoza neapdedzinātu ķieģeļu žogs, aiz kura mazliet attālāk atradās mājokļi lopiem, laukstrādniekiem un uzraugiem,

Sāras istabas bija nelielas, taču grezni iekārtotas. Grīdas sedza paklāji, pie durvīm un logiem karājās daudzkrāsaini svītroti aizkari. Kokgriezumiem izdaiļotas gultas un krēsli, inkrustētas drēbju lādes, galdiņi ar vienu vai trim kājām, bet uz tiem krāšņi ziedi, slaikas vīna krūkas, šķirstiņi ar smaržu pudelītēm, zelta un sudraba kausi un pokāli, fajansa vāzes un bļodas, bronzas gaismekļi. Ikviens — pat vissīkākais iedzīves priekšmets vai trauks bija rotāts griezumiem vai krāsainiem zīmējumiem, ikviens apģērba gabals — izšuvumiem un bārkstīm.

Jau desmit dienas Sāra dzīvoja šai nomaļajā vietā, aiz bailēm un kauna vairīdamās no cilvēkiem, tādēļ gandrīz neviens no muižas ļaudīm viņu nebija redzējis. Viņa sēdēja istabā ar aizkārtiem logiem, šuva, auda uz mazām stellēm vai vija Ramzesam ziedu vainagus. Palaikam viņa izgāja uz terases un, uzmanīgi pašķīrusi telts aizkaru, vēroja Nīlu, pilnu laiviņām, kurās airētāji dziedāja līksmas dziesmas, vai bažīgi raudzījās uz ķēniņa pili ar pelēkajiem piloniem, kas stingri un drūmi slējās upes otrā krastā, — un atkal atgriezās pie sava darba.»

Pasēdi šeit, māmuļ, — viņa sacīja, aicinādama pie sevis Tafetu. — Ko tu dari tur, lejā?

Dārznieks atnesa augļus, bet no pilsētas atsūtīja maizi, vīnu un nomedītus putnus; vajadzēja saņemt.

— Pasēdi te un parunājies ar mani — man ir bail…

— Muļķīte! — smiedamās atbildēja Tafeta. — Man arī pirmajā dienā mācās virsū bailes, Bet, kolīdz izgāju aiz žoga, — viss pārgāja. No kā man jābaidās šeit, kur visi krīt manā priekšā uz ceļiem? Un tavā priekšā jau laikam, uz galvas stāvēs!.. Izej dārzā, tur ir skaisti kā paradīzē. Aizstaigā līdz laukam., kur novāc kviešus… Sēdies izrakstītā laivā — laivinieki vai kalst aiz ilgošanās, grib palūkoties uz tevi un pavizināt pa Nilu,

Es baidos…

No kā?

Pati nezinu. Kamēr šuju, man liekas, esmu tur, mūsu ielejā, un teju, teju atnāks tēvs… Bet, kolīdz vējš pēkšņi pašķir loga aizkaru un ieraugu no augšas šo neiedomājami lielo zemi, liekas… vai zini, kas? Ka mani sagrābis ērglis un aiznesis uz savu ligzdu klintī, no kurienes vairs lejā netikšu…

Ak, ja tu redzētu, kādu vannu šodien atsūtījis princis — vara vannu!.. Un kādu trijkāji ugunskuram, kādus traukus un iesmus.:. Un zini ko? Šodien es uztupināju divas vistas uz olām — drīz mums būs cālēni…

Pēc saulrieta, kad neviens viņu nevarēja redzēt, Sāra bija drošāka; viņa mēdza iziet uz terases un lūkoties uz upi. Un, kad tālumā parādījās laiva, kuras daudzās lāpas meta pār melno ūdeni ugunssarkanas švīkas, Sāra piespieda rokas pie krūtīm, kur, gluži kā sagūstīts putnēns, trīsēja viņas nabaga sirds. Viņa zināja, ka tur pie viņas brauc Ramzess, un pati nespēja saprast, kas notiek viņas dvēselē: vai tas ir prieks par tikšanos ar daiļo jaunekli, ko bija sastapusi ielejā, vai bailes atkal ieraudzīt lielo valdnieku un kungu, kas viņu tā mulsināja.

Viendien, sestdienas; priekšvakarā, muižā ieradās tēvs — pirmoreiz, kopš viņa bija apmetusies šai mājā. Sāra raudādama metās pie viņa: pati nomazgāja viņam kājas, skūpstot apslacīja galvu mirrēm. Gedeons bija padzīvojis vīrs ar skarbiem sejas vaibstiem. Mugurā viņam bija krekls līdz potītēm ar izšuvumiem rotātu, krāsainu apmali, bet virs tā dzelteni svārki bez piedurknēm, tāds kā uzmetnis, kas nokarājās uz krūtīm un muguras. Galvā bija uzmaukta neliela, smaila cepure.

Tu atnāci?… Atnāci! — Sara atkārtoja, atkal un atkal skūpstīdama viņam rokas, seju un matus.

Es pats brīnos, ka esmu šeit! — Gedeons skumji atteica, — Lavījos cauri dārzam kā zaglis. No pašas Memfisas man likās, ka visi pretimnācēji rāda uz mani ar pirkstiem un katrs garāmgājējs jūds nospļaujas man pakaļ,

Bet tu jau pats mani atdevi princim, tēvs!.. — Sāra nočukstēja.

Atdevu, jo ko gan citu es varēju darīt? Man tikai tā šķiet, ka uz mani rāda ar pirkstiem un spļauj. Tie ēģiptieši, kas mani pazīst, klanās man jo zemāk, jo dižāki viņi ir. Pa to laiku, kamēr tu esi šeit, mūsu kungs Senuserts sacīja, ka vajadzēšot paplašināt manu māju, Haija kungs uzdāvināja man muciņu lieliska vīna un mūsu visgodājamākais nomarhs atsūtīja pie manis uzticamo kalpu apvaicāties par tavu veselību un pajautāt, vai es būtu ar mieru nākt pie viņa par pārvaldnieku.

— Un jūdi? — Sāra jautāja.

Ko jūdi?… Viņi zina, ka es piekritu ne no laba prāta. Nu… un katram jau gribētos, lai viņam tā nodarītu pāri. Lai Jahve mūs visus tiesā! Labāk pasaki — kā tev klājas?

Paradīzē viņai nebūs labāk, — Tafeta iejaucās. — Caura dienu mums nes augļus, vīnu, maizi, gaļu, ko vien sirds tīko. Un kāda mums ir vanna! Viscaur no vara. Un kādi virtuves trauki!..

Pirms trim dienām, — Sāra viņu pārtrauca, — pie manis bija feniķietis Dagons. Es nevēlējos viņu redzēt, taču viņš neatlaidās…

Viņš man iedeva zelta gredzenu, — Tafeta piebilda.

Viņš sacīja man, — Sāra turpināja, — ka esot mana kunga nomnieks, uzdāvināja man divas kājsprādzes, pērļu auskarus un smaržzāļu šķirstiņu no Puntas valsts.

—. Par ko viņš tev uzdāvināja to?

Ne par ko. Lūdza tikai, lai es labi pret viņu izturētos un izdevīgā brīdī pateiktu savam kungam, ka Dagons ir viņa visuzticamākais kalps.

Tev drīz būs pilna lāde auskaru un rokassprādžu, — Gedeons smaidīdams noteica. — Ak, — viņš, brīdi klusējis, piebilda, — savāc labi daudz dārglietu, un bēgsim uz mūsu zemi! Šeit mums allaž klāsies sūri. Sūri, kad ir slikti, bet vēl sūrāk — kad labi.

— Bet ko teiks mans kungs? — Sāra skumīgi jautāja. Tēvs pašūpoja galvu.

Nepaies ne gads, kad tavs kungs tevi pametīs, un citi viņam vēl palīdzēs. Ja tu būtu ēģiptiete, viņš tevi paņemtu uz savu māju, bet jūdieti…

Pametīs?… — Sāra atkārtoja nopūzdamās.

Ko tur bēdāt par to, kas būs, — viss dieva rokā! Atnācu pavadīt ar tevi sestdienu ….

— Bet man ir lieliskas zivis, gaļa, plāceņi un vīns, ko jūdi var dzert, — Tafeta steigšus ieminējās. — Jā, un es nopirku Memfisā septiņžuburu svečturi un vaska sveces… Mums būs labākas vakariņas nekā pašam Haija kungam.

Gedeons ar meitu izgāja uz terases. Kad viņi palika divatā, tēvs ierunājās:

— Tafeta man sacīja, ka tu visu laiku sēžot mājās. Kādēļ? Vajag iziet kaut vai dārzā.

Sāra nodrebēja,

Es baidos, — viņa nočukstēja.

No kā tev jābaidās savā dārzā?… Tu jau šeit esi kundze, liela kundze,.

Reiz izgāju dārzā pa dienu. Mani ieraudzīja nez kādi cilvēki un sāka runāt savā starpā: «Re, kur troņmantnieka jūdiete, kuras dēļ kavējas pali…»

— Muļķi viņi ir, — Gedeons sacīja, — vai tad Nīla pirmoreiz veselu nedēļu kavējas ar paliem? Nu, pagaidām ej laukā pa vakariem…

— Nē… Nē! — Sēra iesaucās, atkal nodrebēdama. — Otrreiz devos vakarā turp, uz olīvbirzi. Pēkšņi no sānceliņa iznāca divas sievietes — gluži kā ēnas … Es nobijos un gribēju bēgt… Tad viena no viņām, jaunāka, neliela auguma, saķēra mani aiz rokas un saka: «Nebēdz projām, mēs gribam uz tevi paraudzīties.» Bet otra, vecākā, augumā garākā, nostājas dažus soļus no manis un Ielūkojās man acīs … Ak, tēvs, es domāju, ka pārvērtīšos akmenī… Kas ta bija par sievieti!.. Kāds viņai bija skatiens!..

Kas viņas varētu būt? — Gedeons vaicāja.

Vecākā izskatījās pēc priesterienes.

Un viņas neko tev neteica?

— Neko. Tikai, kad aiziedamas nozuda aiz kokiem, es saklausīju, šķiet, vecākās sievietes balsi, kas sacīja: «Viņa patiešām ir daiļa …»

Gedeons kļuva domīgs.

— Varbūt tās bija, — viņš noteica, — kādas dižciltīgas sievietes no pils?…

Rietēja saule. Nīlas abos krastos pulcējās lieli ļaužu pūļi, nepacietīgi gaidīdami signālu, ka sākušies pali, kas togad patiesi kavējās. Jau divas dienas pūta jūras vējš, un upe bija kļuvusi zaļa. Jau saule bija aizgājusi garām Sotisa zvaigznei, bet priesteru akā Memfisā ūdens nebija cēlies ne par pēdu. Ļaudis bija satraukti, tālab ka Augšēģiptē, kā ziņoja, lauki applūda pareizi un pali solījās būt bagātīgi.

— Kas tos aiztur pie Memfisas? — jautāja norūpējušies zemkopji, ar ilgošanos gaidīdami signālu.

Kad pie debesīm parādījās zvaigznes, Tafeta uzklāja ēdamistabas galdam baltu galdautu, uzlika uz ta svečturi ar septiņām Iedegtām svecēm, piebīdīja trīs krēslus un pavēstīja, ka tūlīt pasniegšot sestdienas vakariņas.

Gedeons apklāja galvu un, rokas augšup pacēlis, ierunājās, raudzīdamies debesis:

— Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba dievs, tu, kas izved! mūsu tautu no Ēģiptes zemes, tu, kas devi dzimteni vergiem un izraidītajiem, noslēdzi mūža derību ar Jūdas dēliem … Dievs Jahve, dievs Adonāj, ļauj mums bezgrēcīgi baudīt naidnieku zemes augļus, atpestī mūs no skumjām un ballēm, kurās dzīvojam, un atsauc atpakaļ Jordānas krastos, kurus pametām tev par godu…

Šai brīdī otrpus žogam atskanēja baiss:

Viņa godība Tutmoss, ķēniņa un troņmantnieka uzticamākais kalps…

Lai tie dzīvo mūžos!. — atsaucās dažas balsis no dārza.

Viņa godība, — pirmā balss turpināja, — sūta sveicienu Libānas daiļākajai rozei.

Kad tā apklusa, ieskanējās arfa un flauta.

— Mūzika!.. — iesaucās Tafeta, sasizdama plaukstas. — Mēs svinēsim sestdienu ar muziķu!.

Sara un viņas tēvs, sākumā pārsteigti, pasmaidīja un apsēdās pie galda.

— Lai spēlē, — Gedeons sacīja, — viņu mūzika mums ēstgribu nebojās!

Flauta un arfa nospēlēja dažas ievadfrāzes, tad iedziedājās maigs tenors:

— Tu esi skaistākā no visām meitenēm, kas redz savu atspulgu Nīlas ūdeņos, Melnāki par kraukļa spārnu ir tavi mati, tavas acis biklākas nekā stirnai, kas ilgojas pēc sava staltradža. Smuidrs kā palma ir tavs augums, un lotoss apskauž tavu daiļumu. Tavas krūtis ir kā vīna ķekari, no kuru sulas noreibst ķēniņi….

Atkal ieskanējās flauta un arfa, un pēc tam dziesma:

— Iznāc dārzā atpūsties. Tavi kalpi atnesīs traukus un visvisādus dzērienus. Iznāc, lai svinam šo nakti un rītu, kas atnāks pēc Jās. Manā paēnā, saldiem augļiem pilnā vīģeskoka paēna, tavs mīļotais atgulsies pie tavas labās rokas — un tu ielīksmosi viņu un padevīgi ļausies visām viņa iegribam…

Atkal flauta un arfa, pēc tam atkal dziedāšana:

— Esmu klusas iedabas, par to, ko redzu, nekad nestāstu un savu augļu saldumu ar tukšu pļāpāšanu negandēju…


Desmitā nodaļa


Pēkšņi dziedāšana apklusa, trokšņa un skrejoša pūļa dipoņas pārmākta.

Pagāni! Ēģiptes naidnieki! — kāds kliedza. — Jūs dziedat dziesmas, kad visi ir bēdu pārņemti, un slavināt jūdieti, kas ar savu burvestību apturējusi Nīlas plūdumu…

Vai! jums! — kliedza kāds cits. — Jūs mīdāt kājām troņmantnieka zemi!.. Nāve piemeklēs jūs un jūsu bērnus!..

— Mēs aiziesim, taču lai iznāk jūdiete, lai varam izteikt viņai mūsu žēlabas…

— Bēgsim!.. — Tafeta iesaucās.

Uz kurieni? — Gedeons jautāja.

Nemūžam! — sašuta Sāra; viņas biklā seja pietvīka aiz dusmām. — Vai tad es nepiederu troņmantniekam, kura priekšā šie ļaudis krīt pie zemes?

Un, iekams tēvs un kalpotāja attapās, izskrēja uz terases — viscaur baltā — un uzsauca satrauktajam pūlim aiz žoga:

— Te es esmu!.. Ko gribat no manis?

Murdoņa uz brīdi aprima, taču drīz vien atskanēja draudīgas balsis:

— Esi nolādēta, svešzemniece, tavs grēks aiztur Nīlas ūdeņus!..

Gaisā nosvilpa daži uz labu laimi mesti akmeņi. Viens no tiem trāpīja Sārai pierē.

— Tēvs!.. — viņa iekliedzās, saķērusi galvu. Gedeons paņēma viņu uz rokām un aiznesa no terases.

Tumsā bija redzams, kā pāri žogam rāpjas kaili cilvēki baltās cepurītēs un priekšautos.

Lejā nebalsī kliedza Tafeta, bet vergs — nēģeris —, cirvi paķēris, nostājās mājas durvis, draudot sašķaidīt galvu ikvienam, kas uzdrošināsies ieiet.

— Dodiet šurp akmeņus! Nobeigt šo nūbiešu suni! — pūlim sauca uz žoga sēdošie ļaudis.

Taču negaidot pūlis norima. No dārza dziļuma iznāca cilvēks ar skūtu galvu, tērpies panteras ādā.

— Pravietis!.. Svētais tēvs!.. — pūli pārskanēja čuksti.

Uz žoga sēdošie sāka lēkt zemē.

Ēģiptiešu tauta, — priesteris sacīja rāmā balsī, — kā tu iedrošinies pacelt roku pret to, kas pieder troņmantniekam?

Tur dzīvo nešķīsta jūdiete, kas aizkavē Nīlas plūdus … Vai! mums … Trūkums un bads draud Lejasēģiptei!

Mazticīgie vai garā vājie ļaudis! — priesteris turpināja. — Kur dzirdēts, ka viena sieviete spētu aizkavēt dievu gribu? Ik gadu tota mēnesī ūdens Nīlā sāk celties un līdz hojaka mēnesim pali joprojām pieaug. Vai kādreiz ir bijis citādi, lai gan mūsu zemē allaž dzīvojuši svešzemnieki, nereti priesteri un prinči; vārgdami nebrīves smagajā darbā, aiz dusmām un naida tie varēja apkraut mūs ar visbriesmīgākiem lāstiem, un dažs labs atdotu dzīvību par to, lai saule rīta stundā neuzlēktu pār Ēģipti vai Nīla nepārplūstu gada sākumā. Bet kāda jēga viņu lūgšanām? Vai nu tās netika uzklausītas- debesīs, vai arī svešie dievi bija bezspēcīgāki mūsu dievu priekšā. Tad kā gan sieviete, kurai pie mums klājas labi, varētu piesaukt nelaimi, ko nav spējuši piesaukt mūsu visvarenākie ienaidnieki?…

Svētais tēvs runā patiesību!.. Gudri ir pravieša vardi! — atskanēja, balsis pūlī.

Un tomēr Mozus, jūdu — vadonis, uzsūtīja tumsību un mēri Ēģiptei… — iebilda kāda balss.

Kas to teica, lai iznāk priekšā!.. — priesteris iesaucās. — Lai iznāk, ja viņš nav ēģiptiešu tautas ienaidnieks.

Pūlis kurnēdams iešalcās gluži kā vējš, kas atskrien no tālienes cauri koku lapotnei, taču priekšā neviens neiznāca.

No tiesas saku jums, — priesteris turpināja, — ka jūsu vidū klīst ļauni cilvēki, līdzīgi hiēnām avju barā. Ne jau jūsu trūcība viņiem rūp, viņi grib pamudināt jūs uz nekrietniem darbiem, lai jūs izpostītu troņmantnieka māju un sadumpotos pret faraonu. Ja izdotos viņu zemiskais nodoms un daudziem no jums krūtis sārtotos asinīm, šie cilvēki patvertos no šķēpiem gluži tāpat kā šobrīd no mana aicinājuma.

Klausiet pravieti!.. Lai slava tev, dieva cilvēk!.. — kliedza pūlis, noliecot galvas. Dievbijīgākie krita pie zemes.

Uzklausi mani, ēģiptiešu tauta… Par tavu ticību priestera vārdiem, par paklausību faraonam un troņmantniekam, par godu, kādu parādāt dieva kalpam, jums tiks atvēlēta žēlastība. Ejiet mierā uz savām mājām, un varbūt nebūsit vēl paguvuši nokāpt no šī paugura, kad Nīla sāks pārplūst…

Ai, kaut tā būtu!..

Ejiet!.. Jo lielāka būs jūsu ticība un dievbijība, jo ātrāk ieraudzīsit dieva žēlastības zīmi…

Ejam… Ejam!.. Esi svētīts, pravieti, pravieša dēls ….

Pūlis sāka izklīst, daudzi skūpstīja priestera drānas. Pēkšņi kāds iesaucās:

— Brīnums!.. Notiek brīnums!.. Memfisas tornī iedegta uguns … Nīla pārplūst!… Raugieties — aizvien vairāk uguņu!.. Patiesi mūs uzrunāja dižens svētais! Lai tu dzīvo mūžos!..

Visi pagriezās pret priesteri. Taču viņš vairs nebija redzams. Viņš bija nozudis tumsā.

Pūlis, kas nesen bija satraukts un vēl pirms brīža pārsteigts un pateicības pārpilns, aizmirsa savas dusmas un priesteri — brīnumdari, To pārņēma neprātīgs prieks. Visi skriešus metās uz upes krastu, kur jau kvēloja daudzi jo daudzi ugunskuri un skanēja pūļa varenā dziedāšana:

— Esi sveicināta, ak, Nīla, svētā upe, kas radusies uz šīs zemes! Rāmā plūdumā tu nāc, lai dotu dzīvību Ēģiptei. Ak, neredzamais dievs, kas izkliedini tumsu, aprasini pļavas, lai sagādātu barību mēmajai radībai… Ak, ceļš, kas plūst no debesīm, lai sniegtu atveldzi zemei, ak, maizes aizgādni, kas ienes līksmību mājokļos … Ak, zivju pavēlniek! Kad tu nāc pār mūsu laukiem, neviens putns neaiztiks tajos ražu. Kviešu tēvs, miežu radītāji… Tu dod atpūtu miljoniem nelaimīgo ļaužu rokām un uz mūžu mūžiem saglabā svētnīcas.

Tikmēr lāpu apgaismotā troņmantnieka laiva atpeldēja no pretējā krasta, dziesmu un līksmu saucienu sagaidīta. Tie paši cilvēki, kas pirms pusstundas gribēja ielauzties prinča muižā, tagad krita pie zemes viņa priekšā vai metās ūdenī, lai skūpstītu airus un malas laivai, kurā bija ieradies valdnieka dēls.

Lāpām degot, Ramzess, pacilāts un līksms, Tutmosa pavadībā iegāja Sāras mājā. Ieraudzījis viņu, Gedeons sacīja Tafetai:

— Es ļoti baiļojos par savu meitu, taču man negribas sastapties ar viņas kungu…

Viņš pārkāpa pār žogu un tumsā cauri dārzam, bet pēc tam pāri laukiem devās uz Memfisu. Muižas pagalmā jau skanēja Tutmosa skaļā balss:

— Sveika, daiļā Sāra!.. Ceru, ka tu mūs labi uzņemsi pateicībā par muzikantiem, kurus tev atsūtīju…

Uz lieveņa parādījās Sāra ar apsietu galvu, atbalstīdamās pret nēģeri un kalpotāju.

— Ko tas nozīmē? — Ramzess pārsteigts jautāja.

— Briesmu lietas!.. — Tafeta iesaucās. — Pagāni uzbruka tavai mājai… Viens no viņiem trāpīja Sārai ar akmeni…

Kādi pagāni?…

Tie tur … ēģiptieši! — Tafeta paskaidroja.

Ramzess uzmeta viņai nicīgu skatienu. Tad pēkšņi viņu sagrāba niknums.

Kas iesita Sārai?… Kas meta akmeni?… — viņš iekliedzās, satvēris nēģera plecu.

Tie … kas krastā … — vergs atteica.

Ei, sardze! — princis, dusmās aizsvilies, iesaucās. — Apbruņot visus muižas ļaudis un panākt šo baru!..

Nēģeris atkal paķēra cirvi, sargi sāka saukt strādniekus laukā no būdām, bet Ramzesa svītas karavīri satvēra zobenus,

Dieva dēļ, ko tu gribi darīt?… — Sāra lūdzoši čukstēja, mezdamās princim ap kaklu.

Es gribu atriebties par tevi! — viņš atbildēja. — Kas metis akmeni uz manu īpašumu, metis to uz mani!

Tutmoss nobālis grozīja galvu.

Paklau, valdniek, — viņš sacīja, — kā tu naktī pūlī pazīsi tos, kas pastrādājuši noziegumu?

Man vienalga!.. Pūlis to-izdarījis, un pūlis par to atbildēs…

Tā neteiks neviens soģis. Bet tev nāksies būt par augstāko soģi, — Tutmoss centās princi apvaldīt.

Ramzess kļuva domīgs. Viņa draugs turpināja:

Padomā, ko rīt sacīs mūsu pavēlnieks, faraons! Un kāds prieks valdīs Ēģiptes ienaidnieku vidū austrumos un rietumos, kad viņi uzzinās, ka troņmantnieks turpat pie ķēniņa pils naktī uzbrūk savai tautai…

Ak, ja tēvs man iedotu kaut pusi armijas! Tad apklustu uz mūžu mūsu ienaidnieki jebkur pasaulē!… — princis nočukstēja, piecirzdams kāju pie zemes.

Galu galā … atceries to zemnieku, kas pakārās … Tev bija žēl, ka miris nevainīgs cilvēks, bet tagad … Vai tiešām tu pats gribi nogalināt nevainīgos?…

Diezgan!.. — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Manas dusmas ir kā trauks, kas pilns ar ūdeni… Vai! tam, pār kuru tas izlīs!

Tutmoss bailēs atkāpās,

— Ejam mājā, — troņmantnieks sacīja un, paņēmis Sāru pie rokas, uzkāpa ar viņu otrajā stāvā, nosēdināja pie galda, uz kura atradās vakariņas, un, pacēlis svečturi, noņēma viņai no galvas apsēju.

— Tā jau nav brūce, — viņš iesaucās, — tikai zilums! Viņš ilgi un vērīgi raudzījās uz Sāru.

— Nemūžam nebūtu domājis, ka tev var būt zilums, — viņš noteica. — Pavisam cita seja…

— Es tev vairs nepatīku? — klusu ievaicājās Sara, paceldama uz viņu baiļpilnas, lielas acis.

— Ai, nē!.. Turklāt tas pāries…

Ramzess pasauca Tutmosu un nēģeri un lika pastāstīt, kas šeit noticis.

Viņš mūs aizstāvēja, — Sāra sacīja, — nostājās ar cirvi durvīs…

Tas tiešām tā ir? — princis jautāja, cieši lūkodamies uz vergu.

Vai tad es varēju pieļaut, ka tavā mājā, kungs, iebrūk sveši cilvēki?

Ramzess pabužināja viņa sprogaino galvu.

— Tu rīkojies kā drosmīgs cilvēks, — viņš sacīja. — Dāvāju tev brīvību. Rīt saņemsi atalgojumu — un vari doties pie savējiem.

Nēģeris salīgojās. Viņš izslaucīja acis, kurās mirdzēja asaras, nometās ceļos un, pieri pie grīdas piedūris, iesaucās:

— Nedzen mani prom no sevis, kungs!..

— Labi, — troņmantnieks atteica, — paliec pie manis, taču kā brīvs karavīrs. Lūk, tādi cilvēki man ir vajadzīgi, — viņš piebilda, paraudzīdamies uz Tutmosu. — Viņš nav tik daiļrunīgs kā grāmatu krātuves uzraugs, taču vienmēr gatavs cīnīties…

Un atkal sāka izvaicāt par uzbrukumu. Taču, kad nēģeris izstāstīja viņam par priesteri un tā veikto brīnumu, princis saķēra galvu un iesaucās:

— Esmu nelaimīgākais cilvēks Ēģiptē!.. Drīz pat savā gultā atradīšu priesterus… No kurienes viņš ir?… Kas viņš tāds?….

To nēģeris nevarēja paskaidrot, taču sacīja, ka priesteris aizstāvējis Sāru, ka uzbrukumu vadījuši nevis ēģiptieši, bet gan cilvēki, kurus priesteris nosaucis par Ēģiptes ienaidniekiem un kurus viņš velti aicinājis iznākt priekšā.

— Brīnumi!.. Brīnumi!.. — domīgi atkārtoja princis, iemezdamies gultā. — Mans melnais vergs rīkojas kā drosmīgs karavīrs un gluži prātīgs cilvēks… Priesteris aizstāv jūdieti, tālab ka viņa ir mana… Kas tas par dīvainu priesteri?… Ēģiptiešu tauta, kas metas ceļos faraona suņu priekšā, uzbrūk troņmantnieka mājai kaut kādu Ēģiptes ienaidnieku vadībā… Man tas pašam viss jānoskaidro…


Vienpadsmitā nodaļa


Beidzās tota mēnesis, un iesākās paofi mēnesis, jūlija otrā puse. Nīlas zaļais ūdens kļuva balts, pēc tam sarkans un joprojām cēlās. Ķēniņa ūdensmērītājs Memfisā bija piepildījies gandrīz vai divu cilvēku augumā, bet Nīla jo dienas pakāpās par divām pēdām. Viszemākās vietas bija applūdušas, no augstākām steidzami novāca linus un vīnogas. Kur no rīta vēl bija sauss, pret vakaru jau skalojās viļņi.

Šķita, ka upes dzelmē plosās briesmīgs, neredzams viesulis: uzar platus vālus, pieplāj ar putām vagas, uz mirkli nogludina ūdens virsmu un tūdaļ pat sagriež dziļdziļās vērpetēs. Atkal uzar vālus, atkal nogludina, savirpuļo, uzveļ jaunus ūdens kalnus un putu šķieznas un aizvien bango un bango mutuļojošo upi, pārplūdinādams jaunas zemes platības. Sasniedzot kādu šķērsli, ūdens vēlās tam pāri un ieplūda zemienē, veidodams mirdzošu ezeru tur, kur vēl nupat birža putekļos saules izdedzinātās zāles.

Lai gan ūdens kāpums bija sasniedzis tikai trešo daļu sava augstākā līmeņa, visa piekraste jau bija applūdusi. Ik stundu kāda muižiņa paugurā pārvērtās par salu, un šaurā caurtece, kas to sākumā šķīra no citām, pamazām paplašinājās, pilnīgi nogriezdama mājokli no kaimiņiem. Cilvēki, aizgājuši uz darbu kājām, nereti atgriezās laivās.

Laivu un plostu saradās aizvien vairāk. No vieniem ķēra tīklos zivis, ar citiem veda ražu piedarbos vai maurojošus lopus kūtīs, ar trešajiem devās apmeklēt paziņas, lai līksmiem smiekliem un skaļiem saucieniem paziņotu viņiem, ka Nīla pārplūst. Dažkārt laivas, sablīvējušās vienuviet kā pīļu bars, izklīda uz visām pusēm, pašķirot ceļu platam plostam, kas no Augšēģiptes veda lejup milzīgus, piekrastes akmeņlauztuvēs izcirstus akmens bluķus.

Gaisā skanēja palu ūdens šalkoņa, iztramdītu putnu klaigas un priecīgas ļaužu dziesmas. Nīla pārplūst — būs gana maizes!

Visu mēnesi tika izmeklēts uzbrukums troņmantnieka mājai. Katru rītu laiva ar ierēdņiem un apsardzes karavīriem piestāja pie kādas muižas. Cilvēkus atrāva no darba, nežēlīgi pratināja, sita ar nūjām. Pievakarē Memfisā mēdza atgriezties jau divas laivas: viena ar ierēdņiem, otra ar apcietinātajiem.

Tādējādi pie atbildības tika saukti pāri par trīssimt cilvēku. Pusei no viņiem draudēja cietums vai vairāki gadi spaidu darbu akmeņlauztuvēs. Taču nedz par uzbrukuma barvežiem, nedz par priesteri, kas bija pierunājis tautu izklīst, tā arī neizdevās neko uzzināt.

Prinča Ramzesa raksturā apvienojās neparasti pretrunīgas īpašības. Viņš bija straujš kā lauva un stūrgalvīgs kā vērsis. Turklāt viņam piemita skaidrs prāts un dziļa taisnīguma izjūta.

Redzēdams, ka tiesnešu veiktā Izmeklēšana nedod rezultātus, princis kādu dienu pats devās laivā uz Memfisu un lika ielaist viņu cietumā.

Cietumu, kas bija uzbūvēts pakalnā un. Iežogots ar augstu mūri, veidoja bezgala daudzas akmens, ķieģeļu un koka ēkas. Taču tās lielākoties bija vai nu vārti, vai uzraugu dzīvokļi. Cietumnieki mitinājās kaļķakmenī Izcirstas pazemes alas.

Iegājis cietuma pagalmā, troņmantnieks Ieraudzīja bariņu sieviešu, kuras mazgāja un baroja kādu ieslodzīto. Kailais cilvēks, kas drīzāk atgādināja ģindeni, sēdēja zemē rokas un kājas viņam bija ievērtas siekstā, kas aizstāja važas.

— Vai sen jau šis nelaimīgais tā cieš? — princis jautāja.

— Divus mēnešus, — uzraugs atbildēja.

— Un ilgi viņam vēl jāsēž?

— Mēnesi.

— Ko viņš nodarījis?

— Apvainojis ierēdni, kas vāc nodokļus.

Princis aizgriezās un ieraudzīja citu bariņu, kas sastāvēja no sievietēm un bērniem. Viņu vidū bija kāds vecs vīrs.

— Vai tie1 arī ir cietumnieki?

— Nē, valdniek. Tā ir uz nožņaugšanu notiesātā noziedznieka ģimene, kas gaida viņa līķi. Lūk, viņu jau ved uz soda vietu…

Un, pagriezies pret bariņu, uzraugs sacīja:

Pacietieties vēl mazliet, mīļie ļaudis, tūlīt jums izsniegs līķi.

Liels paldies tev, labais kungs, — atteica vecais vīrs, kas acīmredzot bija noziedznieka tēvs. — Mēs izgājām no mājām vakarvakarā, lini mums palika uz lauka, bet te upe sāk pārplūst…

Princis nobālis apstājās.

— Vai tev zināms, — viņš vērsās pie uzrauga, — ka man ir tiesības apžēlot?

Jā, princi, — uzraugs atbildēja paklanīdamies, pēc tam piemetināja: — Saskaņā ar likumu, pieminot tavu uzturēšanos šai vietā, Saules dēls, notiesātiem par noziegšanos pret reliģiju vai valsti, ja viņi labi uzvedušies, jāmīkstina sods. Šo cilvēku saraksts mēneša laikā tiks nolikts pie tavām kājām.

Un tam, kuru tūlīt nožņaugs, nav tiesību izmantot manu žēlastību?

Uzraugs tikai paklanījās un noplātīja rokas.

Viņi devās tālāk. Izgāja cauri vairākiem pagalmiem. Koka krātiņos uz kailas zemes knosījās noziedznieki, kuriem bija piespriests cietumsods. Vienā no ēkām skanēja baismīgi kliedzieni: tur kādu sita, lai panāktu atzīšanos.

Parādiet man cilvēkus, kurus apvaino uzbrukumā manai mājai! — pavēlēja šo skatu satriektais troņmantnieks.

To ir vairāk par trīssimt, — uzraugs atteica.

Izvēlieties pēc sava ieskata visvainīgākos un nopratiniet manā klātbūtnē! Taču es nevēlos, lai viņi mani pazītu.

Troņmantnieku Ieveda telpā, kur pratināja izmeklētājs. Princis lika viņam ieņemt parasto vietu, bet pats nosēdās aiz kolonnas.

Drīz pa vienam sāka ierasties apsūdzētie — izdēdējuši, matiem noauguši, neprātīgu skatienu.

Dutmoz, — izmeklētājs vērsās pie kāda no viņiem, — pastāsti, kā jūs uzbrukāt visgodājamā troņmantnieka mājai!

Stāstīšu patiesību kā pie Osīrija tiesas. Tas bija tās dienas vakarā, kad Nīla sāka pārplūst. Mana sieva saka man: «Nāc, ejam uz pauguru, kur labāk var saredzēt signālu no Memfisas.» Un mēs gājām uz pauguru, kur labāk var saredzēt signālu no Memfisas. Te pie manas sievas pienāk kāds karavīrs un saka: «Nāc man līdz uz to dārzu, uzēdīsim vīnogas.» Un mana sieva aizgāja ar šo karavīru, bet es briesmīgi apskaitos un novēroju viņus pāri žogam. Taču, vai viņi meta akmeņus uz troņmantnieka māju vai ne, to es nevaru pateikt, tālab ka aiz kokiem tumsā nekas nebija saskatāms,

Kā tad tu palaidi sievu ar karavīru? — izmeklētājs jautāja,

Bet ko es varēju darīt? Spriediet paši, jūsu godība. Es taču esmu tikai zemnieks, bet viņš — karavīrs, ķēniņa zaldāts…

— Bet vai tu redzēji priesteri, kas uzrunāja jūs?

— Tas nebija priesteris, — zemnieks pārliecināti atbildēja. — Tas droši vien bija pats dievs Hnums. jo viņš iznāca no vīģeskoka stumbra un viņam bija auna galva.

Tu pats redzēji, ka viņam bija auna galva?.

— Piedodiet, labi neatminos, vai pats redzēju vai ļaudis stāstīja. Mani māca rūpes, par sievu.

— Tu meti akmeņus dārzā?

— Kālabad lai es mestu, dzīvības un nāves pavēlniek? Ja es trāpītu sievai, man būtu gana nepatikšanu veselai nedēļai, bet, ja karavīram, — viņš tā iekrautu man pa vēderu, ka mēle izveltos laukā, Es taču esmu tikai zemnieks, bet viņš — mūsu nemirstīgā valdnieka karavīrs.

Troņmantnieks deva mājienu aiz kolonnas. Dutmozu aizveda, viņa vietā atveda Anupu. Tas bija neliela auguma zemnieks, Uz muguras viņam bija redzamas svaigas nūju sitienu pēdas.

Saki, Anupa, — izmeklētājs viņu uzrunāja, — kā tur bija ar uzbrukumu troņmantnieka dārzam?

Saules acs, — zemnieks atbildēja, — gudrības trauks! Tu ļoti labi zini, ka es uzbrukumu nerīkoju. Atnāca tik pie manis kaimiņš un saka: «Ejam uz kalnu, Anupa, Nīla pārplūst!» Es saku: «Vai no tiesas pārplūst?» Bet viņš: «Tu esi stulbāks par ēzeli, tālab ka ēzelis sen būtu sadzirdējis mūziku kalnā, bet tu nedzirdi.» Es viņam atbildu: «Stulbs esmu, jo neprotu lasīt un rakstīt, taču viena lieta ir mūzika, cita lieta — ūdens celšanās.» Bet viņš uz to: «Ja neceltos ūdens, cilvēkiem nebūtu par ko priecāties, spēlēt un dziedāt.» Tad mēs ari gājām uz kalnu. Bet tur jau muzikantus patrenkuši un met dārzā akmeņus…

— Kas meta?

— Es neielāgoju. Tie ļaudis neizskatījās pēc zemniekiem, drīzāk pēc nešķīstiem parashitiem, kas uzšķērž līķus balzamēšanai.

— Vai priesteri redzēji?

— Ar jūsu žēlastības atļauju — tas nebija priesteris, bet laikam kāds gars, kas sargā māju troņmantniekam, lai viņš dzīvo mūžos!..

Kādēļ gars?

Tādēļ, ka lāgiem viņš kļuva neredzams.

Varbūt viņam priekšā aizstājās cilvēki?

— Protams, lāgiem viņam aizstājās priekšā cilvēki, taču arī viņš pats šķita te lielāks, te mazāks.

— Varbūt viņš uzkāpa paugurā un atkal nokāpa no tā?

— Jādomā, ka viņš uzkāpa un nokāpa. Bet varbūt arī pats kļuva garāks un īsāks. Tas bija liels brīnumdaris. Kolīdz pateica: «Tūlīt Nīla sāks pārplūst,» — tā Nīla saka pārplūst.

— Un vai akmeņus tu meti, Anupa?

— Kā gan es uzdrīkstētos mest akmeņus troņmantnieka dārzā?… Es taču esmu vienkāršs zemnieks, un roka man nokalstu līdz elkonim par tādu zaimošanu.

Princis lika izbeigt pratināšanu. Taču, kad aizveda apsūdzētos, viņš griezās pie izmeklētāja:

Tātad šie cilvēki ir visvainīgāko skaitā?

Tik tiešām, valdniek, — izmeklētājs atteica.

Tādā gadījumā šodien pat jāatbrīvo visi. Nevar turēt cilvēkus cietumā par to, ka viņi gribējuši paskatīties, vai pārplūst Nīla, vai par to, ka klausījušies mūziku.

Augstākā gudrība runā ar tavu muti, princi, — ierēdnis sacīja. — Man lika sameklēt visvainīgākos, un es izvēlējos tos, kurus atradu. Taču nav manā varā viņus atbrīvot.

— Kādēļ?

— Palūkojies, cēlsirdīgais, uz šo lādi. Tā ir pilna papirusu, uz kuriem uzrakstītas šīs lietas aktis. Memfisas tiesnesis ik dienas saņem ziņojumu par tās norisi un dara zināmu ķēniņam. Par ko pārvērtīsies tik daudzu mācītu rakstvežu un diženu vīru darbs, ja atbrīvos apsūdzētos?

— Bet viņi taču ir nevainīgi! — princis iesaucas.

Uzbrukums bija — tātad noticis noziegums. Kur ir noziegums, jābūt arī noziedzniekiem. Un, kurš reiz nonācis varas rokās un ierakstīts aktīs, nevar vairs aiziet bez jebkādām sekām. Krogā cilvēks dzer un maksa par to; gadatirgū viņš kaut ko pārdod un pērk; uz lauka sēj un pļauj; kapenēs saņem mirušo senču svētību. Kā gan kāds, atnācis uz tiesu, lai atgrieztos tukšā kā ceļinieks, kas, apstājies pusceļā, atgriežas mājas, nesasniedzis mērķi?

Tu runā gudri, — troņmantnieks atteica. — Saki man tomēr — vai ķēniņam arī nav tiesību atbrīvot šos cilvēkus?

Ierēdnis sakrustoja rokas un nolieca galvu.

— Dievam līdzīgais drīkst darīt visu, ko grib, — atbrīvot apsūdzētos, pat notiesātos, iznīcināt lietas aktis —, kas no vienkārša mirstīgā puses būtu zaimošana.

Princis atvadījās no ierēdņa un lika uzraugam, lai uz viņa rēķina visus apsūdzētos labāk baro. Tad aizkaitināts pārcēlās pārplūstošās upes pretējā krastā un devās uz pili lūgt faraonu izbeigt šo kļūmīgo lietu,

Taču todien ķēniņam bija daudz reliģisko ceremoniju un apspriežu ar ministriem, tādēļ troņmantniekam neizdevās ar viņu tikties. Tad princis griezās pie augstākā rakstveža,» kuram pēc kara ministra bija vislielākā ietekme galmā, Vecais ierēdnis, kāda Memfisas tempļa priesteris, uzņēma troņmantnieku pieklājīgi, taču vēsi un/uzklausījis viņu, atbildēja:

— Mani rada izbrīnu tas, ka tu gribi apgrūtināt ar tādam lietam mūsu valdnieku. Tas ir gluži tāpat, It kā tu lūgtu neiznīcināt siseņus, kas uzkrituši tīrumam.

— Bet tie taču Ir nevainīgi cilvēki!

Mēs, jūsu augstība, to nevaram zināt, tālab ka par vainīgumu un nevainīgumu spriež likums un tiesa. Viens man ir pilnīgi skaidrs: valsts nevar pieļaut, ka cilvēki iebrūk sveša dārza un turklāt vēl — ka tiek pacelta roka pret troņmantnieka īpašumu,

Tev, protams, taisnība, bet kur ir vainīgie?… — princis jautajā.

— Kur nav vainīgo, jābūt vismaz sodītiem. Ne jau noziegums, bet sods, kas noziegumam seko, māca cilvēkiem, ka to nedrīkst darīt.

Redzu, — troņmantnieks viņu pārtrauca, — ka tu neatbalstīsi manu lūgumu pie ķēniņa.

Gudrība runā ar tavu muti, princi, — augstmanis atbildēja. — Es nekad neatļaušos dot savam valdniekam padomu, kas grautu varas autoritāti…

Princis atgriezās mājās izmocīts un neizpratnes pilns. Viņš apzinājās, ka pārsimt cilvēkiem tiek nodarīta pārestība, un redzēja, ka nespēj viņus glābt, gluži tāpat kā nejaudātu izvilkt cilvēku, kuram uzgāzies tempļa obelisks vai kolonna.

«Manas rokas Ir par vājām, lai paceltu šo milzeni,» princis ar smeldzi sirdi domāja.

Viņš pirmoreiz atskārta, ka ir kāds par viņa gribu ne» Iedomājami lielāks spēks: valsts Intereses, kurām pakļaujas pat visvarenais faraons un ar kurām jāsamierinās ari viņam, troņmantniekam!

Nolaidās nakts. Ramzess lika kalpotājiem nevienu nepieņemt un vientuļš staigāja pa sava paviljona terasi, domādams:

«Tas ir briesmīgi!.. Tur manā priekšā pašķīrās Nitagera neuzveicamie pulki, bet šeit — cietuma uzraugs, tiesas izmeklētājs un augstākais rakstvedis nostājas man ceļā…. Kas viņi tādi ir?… Nožēlojami kalpi manam tēvam — lai viņš dzīvo mūžos! — kas jebkuru brīdi var padarīt viņus par vergiem un nosūtīt uz akmeņlauztuvēm. Taču kālab mans tēvs nevar apžēlot nevainīgos?… Valsts tā grib!.. Bet kas Ir valsts?… Ko tā ēd, kur guļ, kur Ir viņas rokas un zobens, no kura visi baidās?…»

Viņš palūkojās dārzā: starp kokiem pakalna virsotne slējās divi milzīgi piloni, uz kuriem kvēloja sargu lāpas. Mūžsenie, nesagraujamie piloni, vareni kā valdnieks, kas viņus cēlis, — Ramzess Lielais! Nostumt no vietas šos milzeņus un simtiem viņiem līdzīgus? Piekrāpt šo sardzi un tūkstošiem citu, kas sargā. Ēģiptes drošību? Pārkāpt likumus, kurus atstājis Ramzess Lielais un vel dižāki valdnieki un kurus divdesmit dinastijas cieņā un godā turējušas?

Un, lūk, Ramzesa gara acu priekšā sāka Iezīmēties vēl neskaidrs, taču gigantisks nojēgums — valsts. Valsts — tas ir kas diženāks par Amona templi Tēbās, kas grandiozāks par Heopsa piramīdu, kas senāks par sfinksu, kas stiprāks par granītu.

Šai neizmērojami plašajā un neredzamajā, ēkā cilvēki Ir kā skudras klints plaisā, bet faraons — gluži kā ceļojošs arhitekts, kas tikko pagūst Ielikt sienā vienu akmeni un tūdaļ pat aiziet. Bet sienas aug no paaudzes uz paaudzi, un celtniecība turpinās.

Nekad vēl viņš, ķēniņa dēls, nebija izjutis savu niecību tik ļoti kā šajā brīdī, kad viņa skatiens klīda nakts tumsā pār Nīlu starp faraona pils plieniem un neskaidriem, taču diženuma apdvestiem Memfisas tempļu apveidiem.

Pēkšņi no kokiem, kuru zari aizsniedza terasi, atskanēja baiss:

Es zinu tavus rūpestus un dodu tev savu svētību. Tiesa neatbrīvos apsūdzētos zemniekus, taču viņu lieta tiks izbeigta un viņi mierīgi atgriezīsies savās mājas, ja tavas muižas pārvaldnieks neuzturēs sūdzību par uzbrukumu.

Tātad mans pārvaldnieks iesniedzis sūdzību? — princis pārsteigts jautāja.

Jā. Viņš to iesniedzis tava vārda, bet, ja viņš neatnāks uz tiesu, nebūs cietušā, un, kur nav cietuša, nav arī nozieguma.

Nočabēja krūmi.

— Pagaidi! — Ramzess Iesaucās. — Kas tu tāds esi?… Neviens neatbildēja, taču princim šķita, ka gaismas

strēlē no lāpas, kas dega otrajā stāvā, pavīdēja skūta, galva un panteras āda.

— Priesteris?… — troņmantnieks nočukstēja. — Kādēļ viņš slēpjas?…

Taču tūlīt aptvēra, ka priesteris varētu smagi ciest par savu padomu, kas aizkavē tiesas spriešanu,


Divpadsmitā nodaļa


Lielāko daļu nakts Ramzess pavadīja drudžainos sapņos. Te viņam rādījās valsts rēgs kā bezgalīgs labirints ar masīvam, necaursitamām sienām. Te atkal viņš redzēja pavīdam priesteri, kura viedie vārdi norādīja viņam izeju no labirinta. Tā nu viņa gara acu priekšā nostājās divi vareni spēki: valsts intereses, kuras viņš līdz šim nebija ap-jautis, lai gan bija troņmantnieks, un — priesteru kārta, ko viņš gribēja iznīdēt un pakļaut sev.

Tā bija smaga nakts. Princis svaidījās guļvietā un jautāja sev, vai viņš nav bijis akls un tikai šodien kļuvis redzīgs, lai pārliecinātos par savu nesaprātību un niecību. Pilnīgi citādi viņam tagad tēlojās gan mātes brīdinājumi, gan tēva savaldība, paužot augstāko gribu, un pat ministra Herhora skarbums.

«Valsts un priesteri!..» viņš pusmiegā atkārtoja, no-plūzdams aukstiem sviedriem.

Tikai debesu dieviem zināms, kas notiktu, ja domas, kuras tonakt dzima Ramzesa dvēselē, pagūtu attīstīties un nobriest. Varbūt, kļuvis par faraonu, viņš būtu viens no laimīgākajiem un valdītu ilgāk par citiem ķēniņiem? Varbūt viņa vārds, iekalts pazemes un virszemes tempļu sienās, nonāktu pie pēctečiem, vislielākās slavas apmirdzēts? Varbūt viņš un viņa dinastija nezaudētu troni un Ēģipte izvairītos no milzīgā satricinājuma visgrūtākajā laikā?

Taču rīta gaisma izkliedēja rēgus, kas lidinājās pār prinča kalstošo galvu, un nākošās dienas krasi mainīja viņa priekšstatu par valsts interešu nesatricināmību.

Ramzesa uzturēšanās cietumā nepalika bez sekām. Izmeklētājs nekavējoties ziņoja par to augstākajam tiesnesim. Tiesnesis otrreiz pārskatīja lietu, pats nopratināja vairākus apsūdzētos, dažu dienu laikā atbrīvoja lielāko daļu no viņiem un pasteidzināja pārējo lietu izskatīšanu.

Taču, kad prasītājs neieradās tiesā, lai gan viņu izsauca tiesas zālē un tirgus laukumā, lieta par uzbrukumu tika izbeigta un visus apsūdzētos izlaida.

Viens no tiesnešiem gan aizrādīja, ka pēc likuma vajadzētu ierosināt prāvu pret troņmantnieka muižas pārvaldnieku par nepatiesu apsūdzību un, ja tas tikšot pierādīts, piespriest viņam tādu sodu, kāds draudējis apsūdzētajiem. Taču šo ierosinājumu izlikās nedzirdam.

Muižas pārvaldnieks, kuru troņmantnieks nosūtīja uz Taseti nomu, pazuda no tiesnešu redzes loka, un drīz vien kaut kur pagaisa arī lāde ar uzbrukuma lietas aktīm.

To uzzinājis, Ramzess devās pie augstākā rakstveža un smaidīdams jautāja:

Nu, godājamais, nevainīgos atbrīvoja, viņu lietu zaimīgā kārtā iznīcināja, taču varas autoritāte no tā nav cietusi?

Mans princi, — kā parasti, dzedri atbildēja augstākais rakstvedis, — es nebiju domājis, ka ar vienu roku tu iesniedz sūdzību, bet ar otru gribi to paņemt atpakaļ. Pūlis apvainoja troņmantnieku, un mūsu pienākums bija sodīt vainīgos. Taču, ja esi piedevis pārestību, valsts neiebildīs pret to.

Valsts!.. Valsts!.. — Ramzess atkārtoja, — Valsts — tie esam mēs, — viņš piebilda, piemiegdams acis.

Jā, valsts — tas ir faraons un … viņa uzticamākie kalpi, — rakstvedis atteica.

Pietika šīs sarunas ar augsto ierēdni, lai izgaisinātu troņmantnieka apziņā izveidojušos neatvairāmu, lai gan vēl neskaidru priekšstatu par valsts nozīmi. Tātad valsts nav mūžsena, nesagraujama ēka, kuras slavai faraoni pievieno akmeni pēc akmens, bet drīzāk gan smilšu kaudze, kuru ikviens valdnieks pārber, kā viņam labpatikas. Valstī nav to šauro — par likumiem dēvēto durvju, izejot pa kurām katram, lai kas viņš birtu — zemnieks vai troņmantnieks —, jānoliec galva. Šai ēkā ir dažādas ieejas un izejas — šauras mazajiem un vājajiem, platas un ērtas — stiprajiem.

«Ja tā,» princis nolēma, «es nodibināšu kārtību, kāda man patīk!..»

Un viņš atminējās divus cilvēkus: atbrīvoto nēģeri, kurš, negaidot pavēli, bija gatavs atdot dzīvību par to, kas pieder troņmantniekam, un nepazīstamo priesteri.

«Būtu man vairāk tādu cilvēku, mana griba valdītu Ēģiptē un aiz Ēģiptes robežām!..» viņš sacīja sev un nolēma visādā ziņā sameklēt priesteri.

Viņš acīmredzot bija tas, kas atturēja pūli no uzbrukuma viņa mājai. Viņš ne tikai lieliski pārzināja likumus, bet arī prata virzīt masas.

«Nenovērtējams cilvēks!.. Man viņš jāatrod …»

Kopš tā laika Ramzess nelielā laivā ar vienu airētāju sāka apbraukāt zemnieku būdas savas muižas apkaimē, Hitonā un lielā parūkā, ar garu mērstieni rokā viņš izskatījās pēc ūdeņu pārrauga, kas vēro Nīlas pārplūšanu.

Zemnieki labprāt sniedza, viņam dažādus paskaidrojumus par paliem un reizē lūdza, lai valdība izdomā kādus vieglākus ūdens smelšanas veidus nekā vinda ar spaini. Viņi stāstīja arī par uzbrukumu troņmantnieka muižai, sacīja, ka nezinot, kas metis akmeņus. Atcerējās priesteri, kuram bija izdevies savaldīt pūli. Taču, kas viņš tāds, — tie nezināja,

— Ir, — sacīja kāds zemnieks, — mūsu apkārtnē priesteris, kas dziedē acis, ir vēl kāds, kas aizdziedina brūces un saliek salauztas rokas un kājas. Ir tādi, kas māca rakstīt un lasīt. Viens spēlē dubultflautu un pat gluži labi. Bet tā priestera, kas toreiz uzradās troņmantnieka dārzā, viņu vidū nav, un viņi paši par šo priesteri nekā nezina. Tas droši vien ir pats dievs Hnums vai kāds gars, kas sargā troņmantnieku, lai viņš dzīvo mūžos un lai viņam laba ēstgriba!..

«Bet varbūt tas patiešām ir kāds gars!» Ramzess nodomāja.

Ēģiptē allaž vieglāk sastapt ļaunus vai labus garus nekā sagaidīt lietu.

Nīlas straume no sarkanas kļuva brūna, un augustā, atira mēnesī, tās līmenis sasniedza pusi sava augstuma. Piekrastes dambjos atvēra slūžas, un ūdens sāka strauji piepildīt kanālus un milzīgo mākslīgo Merida ezeru Faijūmas provincē, kas slavena ar brīnišķām rozēm. Lejasēģipte bija gluži kā jūras līcis, Ieskauts pauguriem, pa kuru nogāzēm izkaisītas mājas un dārzi. Sauszemes satiksme, pilnīgi aprima, un uz upes ņirbēja neskaitāmas laivas — baltas, dzeltenas, sarkanas, tumšbrūnas —, kas atgādināja rudens lapas. Visaugstākajās vietās beidza novākt kokvilnas ražu, otrreiz pļāva āboliņu un sāka ievākt tamariņdū augļus un olīvas.

Reiz, braukdams garām applūdušām, muižām, Ramzess ievēroja kādā no saliņām neparastu kustību. Aiz kokiem skanēja skaļas sieviešu klaigas…

«Laikam kāds nomiris,» princis nodomāja. No otras saliņas nelielās laivās veda prom maisus ar labību un lopus; ļaudis, kas stāvēja pie saimniecības ēkām, lādējās un draudēja laivās sēdošajiem.

«Kaimiņi saķildojušies …» Ramzess nolēma,

Tālākās muižās bija mierīgi, taču iedzīvotāji nevis strādāja vai dziedāja dziesmas, bet klusēdami sēdēja zemē,

«Beiguši darbu un atpūšas.»

No vienas saliņas atīrās laiva ar raudošiem bērniem; kāda sieviete metās tai nopakaļ un, stāvēdama, līdz jostasvietai ūdenī, draudēja ar dūrēm.

«Ved bērnus uz skolu,» Ramzess nodomāja.

Galu galā šie atgadījumi, saistīja viņa uzmanību.

No blakussalas atkal atskanēja, kliedzieni.

Princis pielika roku pie acīm un ieraudzīja guļam zemē cilvēku, kuru kāds nēģeris sita ar nūju… — Kas šeit notiek? — Ramzess jautāja laiviniekam.

— Vai tad neredzat, kungs? Sit nabaga zemnieku! — laivinieks atbildēj smiedamies. — Laikam būs ko noziedzies, tāpēc arī brakšķ viņa kauliņi.

— Un kas tu esi?

— Es? — lepni atbildēja laivinieks, — Es esmu brīvs zvejnieks. Atdodu, kas pienākas no loma, ķēniņam un varu braukāt pa visu Nīlu, no pirmajām krācēm līdz pašai jūrai. Zvejnieks ir kā zivs vai meža zoss, bet zemnieks — kā koks: baro kungus ar saviem augļiem un nekur nevar aizbēgt. Tikai kunkst, kad uzraugi bojā viņam mizu.

— Oho-ho! …. Paverieties turp … — zvejnieks pašapmierināti iesaucās. — Ei, tēvs!.. Neizstreb visu ūdeni!.. Citādi būs neraža!

Šis jautrais uzsauciens bija domāts grupai ļaužu, kas nodevās dīvainām Izdarībām. Daži kaili vīrieši turēja aiz kājām kādu cilvēku un bāza viņu ar galvu ūdenī vispirms līdz kaklam, tad līdz krūtīm un beidzot līdz jostasvietai. Līdzās stāvēja vīrišķis ar nūju netīrā hitonā un aitādas parūkā.

Nedaudz attālāk nebalsī kliedza sieviete, kuru turēja aiz rokām.

Sodīšana ar nūjām bija tikpat izplatīta «laimīgajā» faraona valstī kā ēšana un gulēšana. Sita bērnus un pieaugušos, zemniekus, amatniekus, kareivjus, virsniekus, ierēdņus. Ikviens saņēma savu tiesu nūju, izņemot priesterus un augstmaņus, kurus nebija vairs kam sist. Tādēļ troņmantnieks diezgan vienaldzīgi vēroja zemnieku, kas tika dauzīts ar nūju, toties viņa uzmanību piesaistīja zemnieks, kuru bāza ūdenī.

— Ho! Ho! — laivinieks smējās. — Nu gan dzirdina viņu! Uzpūtīsies tā, ka sievai vajadzēs stiķēt gurnautu.

Ramzess lika piebraukt krastā. Tikmēr zemnieku izvilka no ūdens, ļāva viņam izklepoties un atkal sagrāba aiz kājām, nepievēršot uzmanību tam, ka sieviete necilvēciski kliedza, skrāpēdama un kozdama tiem, kas viņu turēja,

— Stāt! — princis uzkliedza bendēm, kas vilka zemnieku.

Dariet savu darbu! — caur degunu iebļāvās vīrišķis aitādas parūkā. — Redz, kāds drosminieks atradies!..

Šai brīdī Ramzess iebelza viņam pa galvu ar savu mērstieni, kas, par laimi, nebija pārāk smags. Netīrā hitona īpašnieks tā arī notupās zemē un, aptaustījis parūku un galvu, palūkojās uzbrucējā aizmiglotām acīm.

Noprotu, — viņš sacīja jau gluži dabiski, — ka man ir gods runāt ar augstas kārtas cilvēku …. Lai tev, mans kungs, allaž labs prāts, un lai žults nekad neizplūst pa tavu miesu…

Ko jūs darāt ar šo cilvēku?… — princis viņu pārtrauca.

Tu jautā, mans kungs, — vīrišķis aitādas parūkā atkal caur degunu atteica, — kā svešzemnieks, kas nepazīst nedz vietējās paražas, nedz cilvēkus un runā ar viņiem pārāk nekautrīgi. Tad zini — esmu viņa godības Dagona, Memfisas pirmā augļotāja, nodokļu piedzinējs. Un, ja tas vēl tev nelika nobālēt, tad uzzini turklāt, ka cēlsirdīgais Dagons ir troņmantnieka — lai viņš dzīvo mūžos! — nomnieks, pilnvarotais un draugs un ka tu pieļāvi vardarbību prinča Ramzesa zemē, ko var apliecināt mani ļaudis.

Tātad tas … — princis gribēja viņu pārtraukt, taču pēkšņi aprāvās. — Ar kādām tiesībām jūs tā mokāt zemnieku, kas pieder troņmantniekam?

Viņš, nelietis, negrib maksāt nodokļus, bet troņmantnieka kase ir tukša

Ierēdņa palīgi, redzot nelaimi, kādā iekļuvis viņu kungs, palaida vaļā savus upurus un stāvēja, nezinādami, ko iesākt. Atbrīvotais zemnieks atkal sāka spļaut un kratīt laukā ūdeni no ausīm, toties viņa sieva nokrita glābējam pie kājām.

— Lai kas tu būtu, — viņa vaimanāja, pastiepdama rokas pret princi, — dievs vai pat faraona sūtnis, uzklausi mani! Mēs esam troņmantnieka — lai viņš dzīvo mūžos! — zemnieki un nule kā samaksājām visus nodokļus: gan prosā, gan kviešos, gan puķēs, gan vēršu ādās. Te atnāk pie mums, lūk, šis cilvēks un liek iedot viņam vēl septiņus mērus kviešu.

«Ar kādām tiesībām?» mans vīrs jautā. «Visi nodokļi taču jau nomaksāti.» Bet viņš nogāž manu vīru pie zemes, spārda viņu kājām un saka: «Ar tādām tiesībām, ka godājamais Dagons tā licis.» — «Kur lai ņemu,» mans vīrs atbild, «ja mums vispār nav maizes un jau mēnesi mēs pārtiekam no lotosauga sēklām vai saknītēm, un arī tās aizvien grūtāk sadabūt, tālab ka lieliem kungiem patīk rotāties ar lotosa ziediem!»

Viņa sāka raudāt. Princis pacietīgi gaidīja, kamēr viņa nomierināsies, bet zemnieks, kuru pirms tam bija bāzuši ūdeni, burkšķēja:

— Tas sievišķis ar savu pļāpāšanu piesauks nelaimi. Es tev sacīju, ka man nepatīk, ja sievišķi jaucas manās darīšanās!

Tikmēr nodokļu piedzinējs, piegājis tuvāk laiviniekam, pajautāja viņam klusām, norādīdams uz Ramzesu:

— Kas ir šis zaļknābis?

Kaut tev mēle nokalstu! — laivinieks atteica. — Vai neredzi, ka, jādomā, liels kungs: labi maksā un pamatīgi bliež!

Es uzreiz nopratu, — ierēdnis nočukstēja, — ka tas ir augstas kārtas cilvēks. Jaunībā bieži tiku dzīrojis ar lieliem kungiem.

Redzams, no šīm dzīrēm tev vēl tauku traipi palikuši uz drēbēm, — laivinieks nomurmināja.

Sieviete izraudājusies atkal ierunājās:

Un šodien atnāk šis rakstvedis ar saviem ļaudīm un saka manam vīram: «Ja tev nav kviešu, atdod mums divus savus dēlus, tad godājamais Dagons ne tikai noņems tev šo nodokli, bet maksās par katru zeņķi gadā pa drahmai…»

Tīrais negals man ar tevi! — uzbrēca viņai vīrs, kuru nupat bija bāzuši ūdenī. — Iedzīsi mūs visus postā ar savu pļāpāšanu… Neklausieties viņā, labais kungs, — viņš vērsās pie Ramzesa. — Govs domā, ka ar asti aizbaidīs mušas, bet sievišķim liekas, ka ar mēli aizdzīs nodokļu piedzinējus. Nedz viena, nedz otra nezina, ka ir muļķes…

Pats tu esi muļķis! — sieva viņu pārtrauca. — Gaišais kungs, kas esi līdzīgs ķēniņdēlam…

Esiet liecinieki — šī sieviete zaimo… — nodokļu piedzinējs pačukstēja saviem ļaudīm.

Smaržīgais zieds! Kā flauta skan tava balss … Uzklausi mani! — sieviete lūdzās Ramzesu. — Tad, lūk, mans vīrs saka tam ierēdnim: «Es drīzāk atdotu divus vērsēnus, ja tie man būtu, nekā savus zēnus, kaut arī jūs man par katru maksātu četras drahmas gadā. Jo, kolīdz bērns aizies no mājām kalpot, neviens viņu vairs neredzēs …»

Kaut es būtu galu dabūjis! Kaut zivis krimstu manas miesas Nīlas dibenā! — zemnieks kunkstēja. — Tu visu apkaimi ar savām žēlabām pieklaigāsi… sieva…

Nodokļu piedzinējs, redzēdams, ka viņu atbalsta visvairāk ieinteresētā puse, iznāca priekšā un atkal ierunājās caur degunu:

Kopš saule lec virs ķēniņa pils un noriet aiz piramīdām, šai zemē notikuši visādi brīnumi…. Faraona Semerheta laikā rādījās brīnumainas parādības un mēris piemeklēja Ēģipti. Badtau laikā atvērās zeme pie Bubastijas un aprija daudz cilvēku … Neferherēsa valdīšanas laikā Nīlas ūdeņi vienpadsmit dienas bija saldi kā medus, Gadījās vēl arī citas brīnumlietas, par kurām es zinu, tālab ka esmu gudrības pilns. Taču nav vēl pieredzēts, ka no ūdens iznāktu nepazīstams cilvēks un godājamā troņmantnieka muižā neļautu piedzīt nodokļus.

Ciet klusu! — Ramzess iesaucās. — Un vācies projām no šejienes! Neviens jums neatņems bērnus, — viņš piebilda, vērsdamies pie sievietes.

Kas man ko neaizvākties, — ierēdnis atteica, — man ir viegla laiva un pieci airētāji! Taču iedodiet man, jūsu godība, kādu zīmi manam kungam Dagonam.

Noņem parūku un parādi viņam zīmi savā paurī, — princis sacīja. — Bet Dagonam pasaki, ka tādas pašas zīmes ievilkšu viņam pa visu muguru…

Jūs dzirdat šos zaimus?… — nodokļu piedzinējs pačukstēja saviem ļaudīm, kāpdamies atpakaļ uz krastu un zemu klanīdamies.

Viņš iesēdās laivā un, kad viņa palīgi atīrās un laiva aizpeldēja pārdesmit soļu, padraudēja uz krasta pusi ar dūri un nokliedza:

— Kaut jums iekšas sagrieztos, dumpinieki! Zaimotāji!.. Es došos no šejienes tieši pie troņmantnieka un pastāstīšu viņam, kas notiek viņa muižā…

Tad paņēma nūju un sāka zvetēt savus ļaudis par to, ka tie nebija viņu aizstāvējuši.

— Tā būs arī ar tevi!.. — viņš kliedza, draudēdams Ramzesam.

Princis ielēca savā laivā un saniknots lika laiviniekam dzīties pakaļ nekaunīgajam augļotāja ierēdnim. Taču vīrišķis aitādas parūkā nometa nūju un pats ķērās pie airiem, bet viņa ļaudis palīdzēja viņam tik centīgi, ka pakaļdzīšanās bija veltīga.

— Drīzāk pūce panāks bezdelīgu nekā mēs viņus, mans daiļais kungs, — smiedamies sacīja Ramzesa laivinieks. — Jūs laikam neesat ūdeņu pārraugs, bet gan virsnieks un, kā rādās, no paša ķēniņa gvardes. Uzreiz gāžat pa galvu! Es to it labi zinu: pats piecus gadus nodienēju armijā un pats mēdzu gāzt pa pauri vai pa vēderu, un man tīri jauki klājās. Un, ja gadījās, ka man kāds iebelza, uzreiz apģidu, ka tas ir kāds no augstas kārtas … Pie mums Ēģiptē — lai to nemūžam nepamet dievi! — ir briesmīgi saspiesti: pilsēta pie pilsētas, māja pie mājas, cilvēks pie cilvēka. Ja kāds grib apgriezties šai burzmā, tam jāgāž, ar ko vien pagadās.

— Tu esi precējies? — princis jautāja.

— Tpī! Ja ir sievišķis un vieta pusotram cilvēkam, tad esmu precējies, bet citādi — neprecējies. Esmu taču dienējis armijā un zinu, ka sieviete labi noder vienreiz dienā — un arī ne vienmēr. Sāk apnikt.

— Varbūt nāksi kalpot pie manis? Nenožēlosi….

— Piedodiet, jūsu godība, es uzreiz nopratu, ka jūs varētu pulku komandēt, lai gan. esat jauns. Taču kalpot es ne pie viena neiešu. Esmu brīvs zvejnieks. Mans vectēvs bija, ja atļauts teikt, gans Lejasēģiptē, bet mūsu dzimta cēlusies no hiksiem, Tiesa, stulbie ēģiptiešu zemnieki zākājas par mums, bet man tikai smiekli nāk. Zemnieks un hikss, sacīšu tieši, ir kā vērsis un bullis. Zemnieks var iet aiz arkla vai arkla priekšā, bet hikss nevienam neies kalpot. Ja nu tikai ķēniņa armijā — jo tā ir armija!

Runātīgais laivinieks joprojām mēļoja, taču troņmantnieks viņā vairs neklausījās. Viņa dvēselē aizvien skaļāk atbalsojās mokpilni jautājumi, pilnīgi jauni viņam. Tātad šīs saliņas, gar kurām viņš brauca, ir viņa īpašums?…

Dīvaini, viņš nemaz nezināja, kur atrodas un kā izskatās viņa muižas, Un tātad viņa vārdā Dagons bija aplicis zemniekus ar jauniem nodokļiem. Un šī neparastā kustība, kuru viņš vēroja, braukdams gar krastiem, izskaidrojama ir nodokļu piedzīšanu?… Zemniekam, kuru krastā sita, acīmredzot nebija ar ko maksāt. Bērni, kas gauži raudāja laiva, bija pārdoti katrs par drahmu uz veselu gadu. Un sieviete, kas bija iebridusi līdz jostasvietai ūdenī un lādējās, — ir viņu māte!..

«Sievietes ir nemierpilni radījumi,» princis sacīja pats sev. «Tikai Sāra ir bikla un klusa, bet citas to vien zina kā pļāpāt, raudat un kliegt…»

Viņam ienāca prātā zemnieks, kas centās nomierināt savu aizkaitināto sievu. Zemnieku bāza ūdenī, bet viņš nedusmojas; sievai neko nedarīja, bet viņa brēca.

«Ja, sievietes ir nemierpilni radījumi!..» viņš domās atkārtoja. «Pat mana cienījamā māte… Kāda atšķirība starp viņu un tēvu! Ķēniņš ne zināt nevēlas, ka es pametu kareivjus meitenes dēļ, bet, lūk, ķēniņiene nespēj man piedot ka esmu paņēmis mājās jūdieti… Sāra ir vismierīgākā sieviete, kādu pazīstu. Toties Tafeta kulsta mēli, raud un kliedz par četrām….»

Tad Ramzess atminējās zemnieka sievas vārdus, ka jau mēnesi neēdot maizi, bet tikai lotosauga sēklas un saknītes. Šīs sēklas ir kā magonēm, bet saknēm nav nekādas garšas, Viņš tās neēstu ne trīs dienas no vietas. Pat priesteri, kas nodarbojas ar dziedniecību, iesaka mainīt barību. Jau skola viņam tika mācīts, ka gaļa jāēdot pārmaiņus ar zivīm, kviešu maizi, datelēm, miežu plāceņiem. Bet veselu mēnesi pārtikt no lotosauga sēklām! …. Jā, bet kā tad zirgs, govs?… Zirgiem un govīm patīk siens, un miežu klimpas tiem ar varu jābāž rīklē. Droši vien arī zemnieki dod priekšroku lotosauga sēklām, bet kviešu un miežu plāceņus, zivis un gaļu ēd bez patikas. Taču dievbijīgi priesteri, brīnumdarītāji, gan nemūžam nepieskaras nedz gaļai, nedz zivīm. Acīmredzot augstmaņiem un faraona dēliem vajadzīga gaļa kā lauvām un ērgļiem, bet zemniekiem — zāle ka vēršiem…

Un tas, ka zemnieku bāza ūdenī par nodokļu parādiem? Eh, vai tad viņš, peldoties ar biedriem, nav grūdis viņus ūdenī un pats nav niris?… Kas par varenu smiešanos tad bija!.. Niršana — tā ir rotaļāšanās. Kas attiecas uz sišanu ar nūju, vai mazums viņš tika sists skolā? Tas ir sāpīgi, taču, jādomā, ne visiem. Suns, kad viņu sit, smilkst un kož, bet vērsis pat neatskatās. Tāpat dižciltīgam cilvēkam sāp, kad viņu sit, bet zemnieks kliedz tikai tālab, lai izbļautos. Un ne jau visi kliedz. Kareivji un virsnieki pat dzied zem nūjām…

Šīs gudrās pārdomas tomēr nespēja remdināt tikko manāmu, taču uzmācīgu nemieru troņmantnieka dvēselē. Viņa nomnieks Dagons pieprasa no zemniekiem nelikumīgus nodokļus, kurus tie vairs nespēj samaksāt!

Šai brīdī princim ne tik daudz rūpēja zemnieki, cik viņa māte. Viņa droši vien zina par feniķieša saimniekošanu. Ko viņa par to sacīs dēlam, kā palūkosies uz viņu, cik zobgalīgi pasmaidīs?… Viņa nebūtu sieviete, ja neatgādinātu: «Es taču tev sacīju, Ramzes, ka šis feniķietis izputinās tavus īpašumus!..»

«Ja nodevēji priesteri,» princis domāja, «ziedotu man divdesmit talantus, es rīt pat padzītu Dagonu, lai mani zemnieki netiktu sisti un bāzti ūdenī un māte nezobotos par mani… Desmitā… simtā daļa bagātību, kas guļ tempļos un priecē vienīgi priesteru alkatīgās acis, gadiem atbrīvotu mani no feniķiešiem …»

Un te Ramzess negaidīti atskārta, ka starp zemniekiem un priesteriem pastāv dziļš antagonisms.

«Herhora dēļ pakārās zemnieks uz tuksneša robežas … Lai uzturētu priesterus un tempļus, smagi strādā ap divi miljoni ēģiptiešu… Ja priesteru īpašumi piederētu faraona kasei, man nenāktos aizņemties piecpadsmit talantus un mani zemnieki netiktu tik briesmīgi apspiesti… Lūk, kur slēpjas Ēģiptes nelaimes un tas faraonu vājums!..»

Princis apzinājās, ka zemnieki cieš pārestības, un, atklājis, ka ļaunuma vaininieki ir priesteri, izjuta atvieglojumu. Ramzesam nenāca prāta, ka viņa spriedumi var būt maldīgi un netaisni.

Viņš gan nesprieda, vienīgi ļāvās sašutumam. Taču cilvēka sašutums nekad nevēršas pret viņu pašu, gluži tāpat kā izsalkusi pantera neēd pati sevi, bet, asti luncinādama un ausis pieglaudusi, noskata upuri sev tuvumā.


Trīspadsmitā nodaļa


Troņmantnieka pastaigām ar nolūku sameklēt priesteri, kas bija izglābis Sāru un princim devis prātīgu padomu, bija negaidītas sekas. Priesteri neizdevās atrast, toties ēģiptiešu zemnieku vidū sāka izplatīties leģendas par pašu princi. Kāds vīrs naktīs braukāja nelielā laivā no ciemata uz ciematu un stāstīja zemniekiem, ka troņmantnieks atbrīvojis cilvēkus, kuriem par uzbrukumu viņa mājai draudējis darbs akmeņlauztuvēs. Turklāt princis piekāvis ierēdni, kas gribējis izspiest no zemniekiem nelikumīgus nodokļus. Beigās šis vīrs piemetināja, ka princi Ramzesu īpašā aizgādībā ņēmis dievs Amons, kas esot viņa tēvs.

Vienkāršā tauta kāri klausījās šos nostāstus un labprāt ticēja tiem., pirmkārt, tādēļ, ka tie sakrita ar faktiem, otrkārt, tādēļ, ka stāstītājs pats allaž uzradās nez no kurienes kā gars un atkal nozuda.

Ramzess nemaz nerunāja ar Dagonu par saviem zemniekiem un pat neaicināja viņu pie sevis. Princim bija neērti ķildoties ar feniķieti, no kura viņš bija dabūjis naudu un pie kura, šķiet, vēl ne vienreiz vien būs spiests griezties.

Taču dažas dienas pēc Ramzesa sadursmes ar Dagona rakstvedi augļotājs pats ieradās pie troņmantnieka ar kādu baltā lakatā ievīstītu priekšmetu. Iegājis istabā, viņš nometās ceļos, atraisīja lakatu un izņēma no tā brīnišķīgu zelta kausu, Kauss bija bagātīgi rotāts krāsainiem dārgakmeņiem un griezumiem, kas uz pamatnes attēloja vīnogu novākšanu, bet uz pokāla — dzīres,

— Pieņem šo kausu, valdniek, no sava verga, — augļotājs sacīja, — un lai tas kalpo tev simt… tūkstoš gadus …. mūžu mūžos!

Taču princis saprata, kas feniķietim padomā. Tālab, nepieskardamies dārgajai dāvanai, bargu seju sacīja Dagonam:

Vai redzi, Dagon, šo purpursārto lāsmojumu kausa iekšpusē?

Protams, — augļotājs atteica, — kā lai es neredzētu šo purpursārtumu, kas liecina, ka mans kauss ir no tīra zelta!

Bet es tev sacīšu, ka tās ir vecākiem atņemto bērnu asinis! — draudīgi atbildēja troņmantnieks un pagriezies izgāja no istabas.

— Ak, Ištara!.. — novaidējās feniķietis.

Lūpas viņam kļuva zilas un rokas sāka drebēt tā, ka viņš ar pūlēm atkal ievīstīja savu kausu lakatā.

Dažas dienas vēlāk Dagons devās ar šo kausu uz muižu pie Sāras. Viņš ietērpās dārgās, ar zeltu cauraustās drānās; kuplajā bārdā viņam bija noslēpta stikla lodīte, no kuras sūcās smaržvielas, matos viņš bija iespraudis divas spalvas.

Daiļā Sāra, — viņš iesāka, — lai Jahve dod tavai ģimenei tik daudz svētības, cik ūdens tagad ir Nīlā! Mēs, feniķieši, un jūs, jūdi, taču esam kaimiņi un brāļi. Es pats kvēloju pret tevi tādā karstā mīlestībā, ka, raugi ja tu nepiederētu mūsu godājamajam valdniekam, es dotu Gedeonam — lai viņam veselība! — desmit talantus un padarītu tevi par savu likumīgo sievu.

Pasarg dievs! — Sāra atbildēja. — Man nevajag cita kunga kā vienīgi manējā. Bet kā tas nāk, cienījamo Dagon, ka tev uznākusi patika šodien apciemot prinča kalponi?

Teikšu tev patiesību, it kā tu būtu Tamāra, mana sieva, kura, lai arī dižciltīga Sīdonas meita un atnesa man lielu pūru, ir jau veca un nav cienīga tev sandales noaut…

Saldais medus, kas plūst pār tavām lūpām, ir rūgtuma pilns, — Sāra bilda,

Medus, — Dagons turpināja apsēzdamies, — lai ir tev, bet rūgtums lai indē manu sirdi. Mūsu princim Ramzesam — lai viņš dzīvo mūžos! — ir lauvas mute un vanaga acis. Viņam labpatika iznomāt man savas muižas, kas pildīja ar prieku manas iekšas. Taču viņš man neuzticas, un es augas naktis neguļu aiz apbēdina juma, bet tikai nopūšos un leju asaras savā guļvietā, kur labāk man blakus būtu gulējusi tu, Sāra, nevis mana sieva Tamāra, kas manī nespēj vairs modināt iekāri…

Jūs gribējāt runāt par ko citu … — Sāra pietvīkusi viņu pārtrauca.

Es jau pats nezinu, par ko gribēju runāt, kopš ieraudzīju tevi un kopš mūsu valdnieks, pārbaudīdams, kā es saimniekoju viņa muižās, piekāva ar nūju un laupīja veselību manam rakstvedim, kas vāca nodokļus no zemniekiem. Šie nodokļi taču nav domāti man, Sāra, bet mūsu valdniekam … Ne jau es ēdīšu vīģes un kviešu maizi no šīm muižām, bet tu, Sāra, un mūsu valdnieks… Es iedevu princim naudu, bet tev dārglietas. Tad kālab nekrietnajiem ēģiptiešu zemniekiem jāputina laukā mūsu valdnieks un tu, Sāra?… Un, lai tu saprastu, cik ļoti tu satrauc manus prātus ar savu daiļumu, un lai tu zinātu, ka no šīm muižām es nekādu labumu iegūt negribu, bet visu atdodu jums, ņem, Sāra, lūk, šo kausu no tīra zelta, izrotātu dārgakmeņiem un griezumiem, kas aizgrābtu pašus dievus.

Tā runādams, Dagons izņēma no baltā lakata kausu, ko nebija ņēmis princis,

— Es pat negribu. Sara, lai šis zelta kauss glabātos tavā mājā un lai tu dotu no tā dzert mūsu valdniekam. Atdod kausu savam tēvam Gedeonam, kuru es mīlu kā brāli, un saki viņam šādus vārdus: «Dagons, tavs dvīņubrālis, troņmantnieka muižu nelaimīgais nomnieks, ir izputināts. Dzer, mans tēvs, no šī kausa, domā par savu dvīņubrāli Dagonu un lūdz Jahvi, lai mūsu valdnieks, princis Ramzess, nepiekautu viņa rakstvežus un nemulsinātu savus zemniekus, kuri jau tā negrib maksāt nodokļus.» Un tu pati, Sāra, zini: ja kādreiz tu ļautu man sev tuvoties, es dotu tev divus talantus, bet tavam tēvam talantu un vēl kaunētos, ka dodu tik maz, jo tu esi vērta, lai tevi glāstītu pats faraons un troņmantnieks, un godājamais ministrs Herhors, un drošsirdīgais Nitagers, un visbagātākie feniķiešu augļotāji. Tev piemīt tāda burvība, ka es, tevi redzot, ģībstu, bet, kad neredzu, — aizveru acis un aplaizos. Tu esi saldāka par vīģēm, smaržaināka par rozēm … Es dotu tev piecus talantus … Ņem šo kausu, Sāra…

Sāra atkāpās, acis nodūrusi.

— Es neņemšu kausu, — viņa atteica, — jo mans kungs aizliedzis man pieņemt jebkādas dāvanas.

Dagons apstulba un raudzījās viņā izbrīnītām acīm.

Tu laikam nezini, Sāra, cik maksā šis kauss?… Turklāt es to dāvāju tavam tēvam, savam brālim…

Es nevaru to pieņemt… — Sāra klusu atkārtoja.

Ak, dievi!.. — Dagons iesaucās. — Nu, labi, Sāra, tu man kādreiz samaksāsi par šo kausu un neteiksi neko savam kungam… Tāda skaistule kā tu nevar iztikt bez zelta un dārglietām un bez sava augļotāja, kas piegādātu naudu, kad viņai labpatiksies, nevis tikai tad, kad vēlēsies viņas kungs…

Nevaru!.. — Sāra nočukstēja, neslēpdama riebumu pret Dagonu.

Feniķietis tūlīt pat mainīja foni un smiedamies turpināja:

— Ļoti labi, Sāra!.. Es tikai gribēju pārliecināties, vai esi uzticīga mūsu valdniekam. Tagad redzu, ka esi uzticīga, lai gan muļķa cilvēki melš…

Ko?… — Sāra aizsvilās, klupdama virsū Dagonam ar sažņaugtām dūrēm.

Ha-ha-ha! — feniķietis smējās. — Cik žēl, ka to nedzirdēja un neredzēja mūsu valdnieks… Taču es viņam kādreiz pastāstīšu, kad viņš būs labā prātā, ka tu ne tikai esi viņam uzticīga kā suns, bet pat atteicies no zelta kausa, tālab ka viņš aizliedzis tev pieņemt dāvanas… Bet šis kauss, tici man, Sāra, iekārdinātu ne vienu vien sievieti… un vēl kādu sievieti…

Dagons pasēdēja vēl brīdi, cildinādams Sāras likumus un padevību, un beidzot, maigi atvadījies no viņas, iesēdās savā laivā ar telti un devās uz Memfisu, Laivai attālinoties no krasta, feniķieša sejā izzuda smaids un parādījās dusmu izteiksme. Un, kad Sāras māja nozuda aiz kokiem, Dagons pieslējās un, rokas pret debesīm pacēlis, sāka vaimanāt:

— Ak, Bāl Sīdon! Ak, Ištara! Atriebiet manu pārestību nolādētajai Jūdas meitai… Lai pagaist viņas viltīgais skaistums kā lietus piliens tuksnesī… Lai slimības izdeldē viņas miesu un vājprāts pārņem dvēseli! Lai viņas kungs padzen viņu no mājām kā kraupainu cūku! Lai pienāk laiks un ļaudis atgrūž viņas izkaltušo roku, kad, slāpēs iztvīkusi, viņa lūgsies malku duļķaina ūdens!

Un viņš vēl ilgi spļaudījās un murmināja kaut ko zem deguna, kamēr melns mākonis uz brīdi aizklāja sauli un ūdens laivas tuvumā sāka mutuļot, saceldams lielus viļņus. Kad viņš beidza, atkal iespīdējās saule, bet upe vēl bangoja, it kā sāktos jauni pali.

Dagona airētāji nobijās un mitējās dziedāt, taču, nošķirti no sava kunga ar telts aizkaru, viņi neredzēja, ko viņš tur dara.

Kopš tā laika feniķietis vairs nerādījās troņmantniekam acīs. Taču, atgriezies reiz savā paviljonā, princis atrada guļamistabā brīnumdaiļu sešpadsmitgadīgu feniķiešu dejotāju, kurai bija vienīgi smalks, zirnekļa tīklam līdzīgs plīvurs ap pleciem un zelta stīpa ap galvu.

— Kas tu esi? — viņš jautāja.

— Esmu priesteriene un tava kalpone. Un mani atsūtījis mans kungs Dagons, lai es novērstu tavas dusmas no viņa.

— Un kā tu to izdarīsi?

— Lūk, tā… Apsēdies šeit, — viņa sacīja, nosēdinādama viņu krēslā. — Es nostāšos uz pirkstgaliem, lai būtu augstāka par tavām dusmām, un ar šo svētīto plīvuru atgaiņāšu no tevis ļaunos garus. Tiš! … Tiši … — viņa iečukstējās, griezdamās ap Ramzesu, — Lai manas rokas aizdzen drūmumu no tavas pieres … Lai mani skūpsti atdod tavām acīm skaidru skatienu… Lai mani sirdspuksti pilda ar mūziku tavas ausis, Ēģiptes pavēlnieki… Tiš!.. Tiš!.. Viņš nepieder jums… viņš ir mans … Mīlestībai vajag tāda klusuma, ka pat dusmām jāaprimst…

Dejodama meitene rotaļājās ar Ramzesa matiem, apskāva princi, skūpstīja viņa acis. Beidzot nogurusi apsēdās pie troņmantnieka kājām un ielikusi galvu viņam klēpī, vērīgi lūkojās Ramzesā, pavērusi lūpas un satraukti elpodama.

— Tu vairs nedusmojies uz savu kalpu Dagonu? — viņa čukstēja, glāstīdama prinča seju.

Ramzess gribēja noskūpstīt meiteni uz lūpām, taču feniķiete pietrūkās no viņa ceļiem un aizskrēja, saukdama:

Ai nē, nedrīkst!..

Kādēļ?

— Esmu šķīsta jaunava, lielās dievietes Ištaras priesteriene. Tev ļoti jāmīl un jāgodā mana aizgādne, iekams tu varēsi mani noskūpstīt,

— Un tu drīksti?

— Es visu drīkstu, jo esmu priesteriene un zvērēju saglabāt šķīstību.

— Kālab tu atnāci šurp?

Izkliedēt tavas dusmas. Es to izdarīju un aizeju. Paliec sveiks un esi allaž žēlsirdīgs!.. — viņa piebilda ar neatvairāmu skatienu.

Kur tu dzīvo?… Kā tevi sauc?… — princis jautāja.

Mani sauc Glāsma. Un es dzīvoju… Ē, vai vērts tev sacīt? Tu vēl tik drīz pie manis neatnāksi.

Viņa pameta ar roku un nozuda, bet princis kā apskurbis nekustīgi sēdēja krēslā. Taču pēc brīža, piecēlies un paskatījies pa logu, ieraudzīja greznas nestuves, kuras četri nūbieši veicīgi nesa uz Nīlas krastu.

Ramzess nenožēloja, ka viņa aizgājusi. Meitene viņu pārsteidza, bet neaizrāva.

«Sāra ir mierīgāka … un skaistāka,» viņš nodomāja. «Turklāt… šī feniķiete, liekas, ir vēsa un viņas glāsti — iemācīti.»

Taču kopš tā brīža princis vairs nedusmojās uz Dagonu, jo vairāk tādēļ, ka reiz, kad viņš bija pie Sarās, atnāca zemnieki un, pateikušies par aizstāvību, paziņoja, ka feniķietis neliekot viņiem maksāt jaunus nodokļus.

Tā bija pie Memfisas. Toties citās prinča muižās nomnieks centās atgūt zaudēto.


Četrpadsmitā nodaļa


Hojaka mēnesī, no septembra vidus līdz oktobra vidum, Nīlas ūdeņi sasniedza visaugstāko līmeni un sāka tikko manāmi kristies. Dārzos novāca tamarindu augļus, dateles un olīvas. Koki sāka ziedēt otrreiz.

Tai laikā viņa majestāte Ramzess XII pameta savu saulaino pili pie Memfisas un ar milzīgu svītu vairākos desmitos izrotātu kuģu devās uz Tēbām pateikties turienes dieviem par bagātīgiem paliem un pie reizes upurēt kapenēs saviem mūžam dzīvajiem senčiem.

Visvarenais valdnieks ļoti vēlīgi atvadījās no sava dēla un troņmantnieka. Taču valsts lietu pārvaldīšanu savas prombūtnes laikā uzticēja Herhoram.

Princis Ramzess tik ļoti ņēma pie sirds šo monarha neuzticības pierādījumu, ka trīs dienas nerādījās laukā no savas mājas, neko neēda un tikai raudāja. Pēc tam viņš pārstāja skūties un pārcēlās uz muižu pie Sāras, lai izvairītos no tikšanās ar Herhoru un lai iespītētu mātei, kuru uzskatīja par savu nelaimju vaininieci.

Nākamajā dienā šai nomaļajā vietā viņu apciemoja Tutmoss, atvezdams sev līdzi divas laivas ar muzikantiem un dejotājām un trešo, pilnu ar ēdienu groziem, ziediem un vīna krūkām. Taču princis aizsūtīja muzikantus un dejotājas atpakaļ un, paņēmis Tutmosu zem rokas, devās ar viņu dārzā,

— Tevi droši vien atsūtīja šurp mana māte — lai viņa dzīvo mūžos! — ģ ar nolūku šķirt mani no jūdietes? — viņš jautāja savam adjutantam, — Tad pasaki viņai, ka pat tai gadījumā, ja Herhors kļūtu ne vien par vietvaldi, bet par faraona dēlu, es darītu to, kas man patīk… Saprotu, ko tas nozīmē… Šodien man grib atņemt Sāru, bet rīt gribēs atņemt varu… Lai zina, ka es neatteikšos ne no kā.

Princis bija aizkaitināts, Tutmoss paraustīja plecus un, brīdi klusējis, atteica:

— Kā viesulis aiznes putnu tuksnesī, tā dusmas izmet cilvēku netaisnības krastos, Vai var brīnīties par priesteru neapmierinātību ar to, ka troņmantnieks saistījis savu dzīvi ar citas zemes un ticības sievieti? Sāra viņiem nepatīk īpaši tādēļ, ka viņa ir viena. Ja tev būtu vairākas, turklāt dažādas sievietes kā visiem jaunajiem muižniekiem, neviens nepievērstu uzmanību jūdietei. Bet, galu galā, ko ļaunu viņi Sārai nodarījuši? Neko. Gluži otrādi, kāds priesteris pat pasargājis viņu no satracinātā pūļa, taču tev labpatika vēlāk atbrīvot šos ļaudis no cietuma.

— Un mana matē? — troņmantnieks viņu pārtrauca. Tutmoss iesmējās,

Tava augsti cienījamā māte mīl tevi kā savas acis un sirdi. Protams, arī viņai nepatīk Sāra, taču zini, ko man reiz pateica ķēniņiene?… Lai es atviļot tev Sāru!.. Lūk, kādu joku izdomāja! Es arī atjokoju pretī: «Ramzess man uzdāvāja pāri dzinēj suņu un divus sīriešu zirgus, kad tie viņam bija apnikuši; varbūt kādreiz viņš atdos man arī savu mīļāko, kura man būs jāpieņem, turklāt, iespējams, ar piedevu …»

Veltīgi tu tā domā. Es tagad nešķiršos no Sāras un tieši tāpēc, ka viņas dēļ tēvs neiecēla mani par vietvaldi.

Tutmoss nogrozīja galvu.

Tu loti maldies, — viņš iebilda, — tā maldies, ka mani tas pat biedē! Vai tiešām tu nezini faraona nelabvēlības īsto iemeslu, kas zināms ikvienam daudzmaz izglītotam cilvēkam Ēģiptē?

Es neko nezinu…

Jo ļaunāk, — Tutmoss apmulsis noteica. — Tātad tu nezini, ka kopš manevru laika kareivji, īpaši grieķi, visos krodziņos dzer uz tavu veselību?

Tālab jau viņi saņēma naudu.

— Jā, bet ne tālab, lai pilnā rīklē aurotu, ka, uzkāpis tronī pēc ķēniņa — lai viņš dzīvo mūžos! — tu sāksi lielu karu, pēc kura notiks pārmaiņas Ēģiptē… Kādas pārmaiņas?… Un kurš, faraonam dzīvam esot, drīkst runāt par viņa troņmantnieka nodomiem?…

Princis sadrūma.

— Tā ir viena lieta, bet pateikšu tev arī otru, — Tutmoss turpināja, — jo ļaunums kā hiēna nekad nestaigā viens pats. Vai zini, ka zemnieki dzied dziesmas par to, kā tu atbrīvoji no cietuma tavai mājai uzbrukušos, un — vēl ļaunāk — runā, ka, uzkāpis tronī, tu atcelšot vienkāršajiem ļaudīm nodokļus? Taču jāteic, ka ikreiz, kad zemnieku vidū sākušas runas par apspiešanu un nodokļiem, vienmēr sekojuši nemieri. Un tad vai nu ārējais ienaidnieks iebrucis novājinātā valstī, vai Ēģipte saīrusi tik daudz daļās, cik tajā-bijis nomarhu… Spried beidzot pats, vai tas ir piedienīgi, ka Ēģiptē kāda vārds tiek minēts biežāk nekā faraona vārds un kāds nostājas starp tautu un mūsu pavēlnieku… Ja atļausi, pastāstīšu tev, kā uz to raugās priesteri,

Protams, runā…

Kāds ļoti gudrs priesteris, kas no Amona tempļa pitoniem novēro debess ķermeņu kustību, izdomājis tādu līdzību: «Kad Mēness seko mirdzošajam dievam pa gabalu, ir gaišs dienā un Ir gaišs naktī. Taču, kad Mēness pieiet Saulei pārāk tuvu, tas zaudē savu spožumu un naktis ir tumšas. Bet, ja gadās tā, ka Mēness aizstājas Saulei priekšā, tad notiek aptumsums un visa pasaulē valda liels satraukums.» Saule — tas ir faraons, bet Mēness — troņmantnieks.

Un visas šīs pļāpas, — Ramzess pārtrauca, — nonāk līdz ķēniņa ausīm?… Vai! man. Labāk es nebūtu piedzimis par faraona dēlu!..

Faraons, būdams dievs zemes virsū, zina visu. Taču viņš ir pārāk dižens, lai pievērstu uzmanību zaldātu klaigām vai zemnieku kurnoņai. Viņš saprot, ka ikviens ēģiptietis atdos par viņu dzīvību un tu — pirmais to darīsi.

— Taisnība! — princis norūpējies atteica. — Taču es šeit saskatu vienīgi jaunas priesteru ļaunprātības, — viņš piebilda atdzīvodamies. — Tātad es aizēnoju mūsu valdnieka diženumu ar to, ka atbrīvoju nevainīgos no cietuma vai neļauju savam nomniekam izspiest no zemniekiem nelikumīgus nodokļus?… Bet tas, ka viņa godība Herhors pārvalda armiju, Ieceļ karavadoņus, ved sarunas ar svešzemju valdniekiem un manam tēvam liek pavadīt dienas aizlūgumos … Tutmoss aizspieda ausis un, kājas dauzīdams, iesaucās:

— Rimsties! Rimsties!.. Katrs tavs vārds ir zaimošana … Valsti pārvalda tikai ķēniņš, un viss, kas notiek zemes virsū, nāk no viņa gribas. Herhors ir faraona kalps un dara to, ko viņam liek valdnieks… Kādreiz tu pats par to pārliecināsies … Lai mani vardi netiek pārprasti!..

Prinča vaigs tā samācās, ka Tutmoss steidzīgi atvadījās no drauga.

Iesēdies laivā ar baldahīnu un aizkariem, viņš atviegloti nopūtās, iedzēra krietnu glāzi vīna un nodevās pārdomām:

«Ak!.. Lai slava dieviem, ka man nav tāds raksturs kā Ramzesam! Tas ir visnelaimīgākais cilvēks vislaimīgākajos apstākļos … Viņam varētu piederēt visdaiļākās Memfisas sievietes, bet viņš ir uzticīgs vienai, lai iespītētu mātei! Taču viņš iespītē nevis mātei, bet visām tikumīgajām jaunavām un uzticīgajām sievām, kas kalst aiz bēdām, ka troņmantnieks, turklāt tāds skaistulis, netīko pēc viņu šķīstības un neliek viņām kļūt neuzticīgām. Viņš varētu ne vien dzert, bet peldēties labākajos vīnos, taču princis dod priekšroku parastajam karavīru alum un sausajam, ar ķiploku ierīvētajam plācenim. No kurienes viņam šie zemnieku ieradumi? Nesaprotu! Vai tik ķēniņiene savā laikā neskatījās uz kādu laukstrādnieku, kas ieturēja maltīti?…

Viņš varētu no rīta līdz vakaram neko nedarīt. Viņu pat barotu kā bērnu dažādi dižciltīgi kungi, viņu sievas un meitas. Taču viņš ne vien pats stiepj roku pēc ēdiena, bet par lielu sarūgtinājumu visiem jaunajiem muižniekiem pats mazgājas, pats ģērbjas, un viņa frizieris aiz bezdarbības caurām dienām ķer cilpās putnus un aprok savu talantu.

«Ai, Ramzes, Ramzes!..» švīts skumji nopūtās, «Vai tad tāda prinča laikā var attīstīties mode?… Gadu no gada mēs valkājam aizvien tos pašus priekšautus, bet parūkas turas vienīgi galma augstmaņu dēļ, tālab ka Ramzess nemaz nenēsā parūku, un tas mazina muižnieku kārtas cēlo pašcieņu.

Bet pie visa vainojama nolādētā politika … Kāda laime, ka man nav jāzīlē, ko domā Tīrā vai Nīnivē, nav jārūpējas par karaspēka algu, nav jārēķina, par cik palielinājies vai samazinājies iedzīvotāju skaits Ēģiptē un kādus var savākt nodokļus! Briesmīgi iedomāties, ka mani zemnieki man nemaksā tik, cik man pienākas vai cik es izdodu, bet cik atļauj Nīlas pali. Mūsu barotāja Nīla taču nejautā maniem kreditoriem, cik esmu viņiem parādā…»

Tā domāja Tutmoss, ik brīdi stiprinādams garu ar zeltainu vīnu. Un, iekams laiva sasniedza Memfisu, viņu pievārēja tik dziļš miegs, ka vergiem vajadzēja savu kungu iecelt nestuvēs uz rokām.

Pēc Tutmosa aiziešanas, kas drīzāk atgādināja bēgšanu, troņmantnieks iegrima dziļās domās. Kā priesteru skolas audzēknis un augstākās aristokrātijas pārstāvis princis bija skeptiķis. Viņš zināja — kamēr vieni priesteri ilgstoši gavē un mērdē savu miesu, cenšoties iegūt spēju izsaukt garus, citi uzskata to par tukšu Izdomu vai krāpšanu. Viņš tika bieži redzējis, kā svēto vērsi Apiju, kura priekšā krita pie zemes visa Ēģipte, dauzīja ar nūju viszemākie priesteri, kas padeva viņam barību un pieveda govis aplecināšanai.

Viņš saprata arī, ka viņa tēvs Ramzess XII, kas tautai bija mūžam dzīvais dievs un visvarenais pasaules valdnieks, patiesībā ir tāds pats cilvēks kā visi, tikai mazliet vārgulīgāks par citiem viņa vecuma ļaudīm, un ka viņa rīcību loti ierobežo priesteri.

Princis to visu apjauta un par daudz ko zobojās pie sevis un pat atklāti, Taču viņa brīvdomība allaž sabruka neapgāžamās patiesības priekšā: jokot ar faraona vārdu nedrīkst neviens!..

Ramzess zināja savas zemes vēsturi un neaizmirsa, ka Ēģiptē dižciltīgajiem un stiprajiem mēdz piedot daudz ko. Dižciltīgs kungs varēja aizbērt kanālu, slepus nogalināt cilvēku, klusībā zoboties par dieviem, pieņemt veltes no svešzemju sūtņiem… Taču divi grēki nebija pieļaujami: priesteru noslēpumu atklāšana un nodevība pret faraonu. Tas, kas bija izdarījis vienu vai otru, pazuda bez pēdām, dažkārt tikai pēc gada, lai gan apkārt viņam bija draugi un kalpotāji. Kur viņš palika un kas ar viņu notika … to neviens pat jautāt nedrīkstēja.

Ramzess ar bažām domāja, ka viņam draud līdzīgs liktenis, kopš kareivji un zemnieki sākuši daudzināt viņa vārdu un spriedelēt par kaut kādiem viņa plāniem, gaidāmām pārmaiņām valstī un nākotnes kariem. Princim bija tāda sajūta, ka bezvārda nabagu un dumpinieku pūlis ar varu ceļ viņu, troņmantnieku, augstākā obeliska virsotnē, no kurienes var tikai nogāzties un sašķaidīt sev galvu.

Kādreiz vēlāk, kad pēc ilgās tēva dzīves viņš kļūs par faraonu, viņam būs tiesības un līdzekļi veikt tādus darbus, par kuriem Ēģiptē neviens neuzdrīkstētos pat domāt. Taču tagad viņam tiešām jāpiesargās, lai viņu neuzskatītu par dumpinieku, kas saceļas pret valsts pamatiem.

Ēģiptē ir viens atzīts valdnieks — faraons. Viņš valda, viņš pauž savu gribu, viņš domā visu vietā, un vai! tam, kas uzdrošinās apšaubīt viņa visvarenību vai runāt par saviem nodomiem un kaut kādām pārmaiņām.

Plāni tapa tikai vienā vietā — zālē, kur faraons uzklausīja savus tuvākos padomdevējus un izteica savas domas, Jebkuras pārmaiņas varēja nākt tikai no turienes. Tur dega vienīgā redzamā valsts gudrības lāpa, kas apgaismoja visu Ēģipti. Taču arī par to drošāk bija klusēt.

Šīs domas vēja ātrumā joņoja troņmantnieka galvā, kad viņš sēdēja Sāras dārzā uz akmens sola zem kastaņas un raudzījās apkārtējā ainavā,

Nīlas ūdeņi jau sāka kristies un kļuva dzidri kā kristāls. Bet visa zeme vēl atgādināja milzīgu līci, viscaur nosētu saliņām, kur vīdēja dārzu ieskautas mājas vai lielu, kuplu koku puduri

Ap šīm saliņām slējās vindas ar spaiņiem, ar kuriem kaili, vara brūni cilvēki netīros gurnautos un cepurītēs smēla ūdeni no Nīlas un padeva to augstāk un augstāk citā virs citas novietotajās akās.

Ramzesam tieši iepretim bija stāvs paugurs, kura nogāzē darbojās trīs vindas — viena smēla ūdeni no upes un pārlej a to zemākajā akā, otra no zemākās cēla to dažas olektis augstāk vidējā akā, trešā no vidējās padeva ūdeni akā, kas atradās paugura virsotnē, Un tur tādi paši kaili cilvēki smēla ūdeni un laistīja sakņu dārzus vai ar rokas-sūkņiem apsmidzināja kokus.

Lejup laisto un augšup celto vindu kustības, spaiņu noliekšanās, sūkņu izšļakstītās strūklas bija tik ritmiskas, ka ļaudis, kas šos sūkņus darbināja, varēja noturēt par automātiem. Neviens nepārmij ar kaimiņu ne vārda, nemaina savu vietu, neatskatās un tikai vienmērīgi pieliecas un atliecas no rīta līdz vakaram, mēnesi no mēneša — un tā no bērnības līdz pašai nāvei.

«Un šie radījumi,» princis domāja, raugoties uz zemkopju darbu, «grib mani padarīt par savu murgu īstenotāju!.. Kādas pārmaiņas valstī viņi var prasīt? Ja nu vienīgi — lai tas, kurš smeļ ūdeni zemākajā akā, pāriet augšā un nevis laista dobes no spaiņa, bet gan apsmidzina kokus ar sūkni?»

Ramzesu sagrāba niknums uz šiem cilvēkiem: viņu muļķīgo pļāpu dēļ viņš nebija iecelts par vietvaldi

Pēkšņi viņš izdzirda klusu čaboņu starp kokiem, un maigas rokas uzgula viņa-pleciem.

— Kas ir, Sāra? — princis jautāja, galvu nepagriezdams.

Tu skumsti, mans kungs. Mozus tā nepriecājās, ieraugot apsolīto zemi, kā es, kad tu pateici, ka pārcēlies šurp, lai dzīvotu ar mani. Un, lūk, jau veselu diennakti esam kopā, bet vēl neesmu redzējusi smaidu tavā sejā. Tu pat nerunā ar mani, staigā sadrūmis un naktī neglāsti mani, tikai nopūties.

Esmu sarūgtināts…

Izstāsti visu man. Rūpes ir kā dārgums, kas mums dots glabāšanai. Kamēr sargi to viens, pat miegs bēg no acīm, un tikai tad kļūst vieglāk, kad rodi sev biedru.

Ramzess apskāva viņu un nosēdināja sev līdzās uz sola.

Kad zemnieks, — viņš sacīja ar smaidu, — nepagūst pirms paliem novākt ražu, viņam palīdz sieva. Viņa arī slauc govis, nes viņam ēdienu no mājas, mazgā viņu, kad viņš atgriežas no darba. Tā radies priekšstats, ka sieviete var atvieglot vīrietim rūpes.

Un tu tam netici, kungs?

Troņmantnieka rūpes, — Ramzess atteica, — nespēj atvieglot sieviete, pat ja viņai ir tāda vara kā manai mātei…

Ak, dievs! Kas tās par rūpēm, saki man … — Sāra neatlaidās, pieglauzdamās troņmantnieka plecam. — Pēc mūsu nostāstiem, Ādams pameta paradīzi Ievas dēļ, bet viņš laikam bija visdižākais ķēniņš visbrīnišķīgākajā ķēniņvalstī…

Princis iegrima domās, tad pēc brīža turpināja:

Arī mūsu gudrie māca, ka ne viens vien vīrietis atteicies no augsta goda sievietes dēļ. Taču nav gan dzirdēts, ka ar sievietes atbalstu kāds ko lielu būtu sasniedzis. Varbūt tikai kāds karavadonis, kuram faraons atdevis meitu ar bagātu pūru un iecēlis augstā amatā. Nē, palīdzēt vīrietim kļūt diženam vai vismaz izkļūt no rūpestiem sieviete nespēj.

Varbūt tālab, ka neviena nemīl tā kā es tevi, kungs, — Sāra nočukstēja.

Zinu, ka tāda mīlestība sastopama reti… Tu nekad neesi pieprasījusi no manis dāvanas, neesi atbalstījusi cilvēkus, kuri nekaunas taisīt karjeru pat prinču mīļāko guļamistabās. Tu esi bikla kā avs un klusa kā nakts pie Nīlas. Tavi skūpsti ir kā Puntas zemes mirres, un tavas skaujas saldas kā darbā noguruša cilvēka miegs. Nav man vārdu, lai cildinātu tavu daiļumu un tikumu. Tu esi brīnums starp sievietēm, kuru lūpas allaž pilda vīrieti ar nemieru, bet mīlestība maksā dārgi Taču ar visiem saviem tikumiem kā tu vari atvieglot manas rūpes? Vai vari izdarīt tā, lai ķēniņš uzsāktu lielu karagājienu uz austrumiem un ieceltu mani par pavēlnieku vai iedotu man kaut vai Menfatas korpusu, kuru es lūdzu, vai padarītu mani par Lejasēģiptes valdnieku? Un vai tu vari iedvest visiem ķēniņa pavalstniekiem, lai viņi domā un jūt kā es, viņam visuzticamākais? Sāra nolaida rokas uz ceļiem un skumji nočukstēja:

— Taisnība, to es nevaru… Es neko nevaru!..

— Nē, tu vari daudz! … Tu vari mani ielīksmot, — Ramzess smaidīdams atteica. — Es zinu, ka esi mācījusies dejot un spēlēt, Nomet savas drānas, garas kā priesterienei, kas sargā uguni, ietērpies caurspīdīgā, muslīnā kā… feniķiešu dejotājas … un dejo, un glāsti mani kā viņas…

Sāra saķēra viņu pie rokas un, acīm kvēlojot, iesaucās:

Tu saejies ar šīm netiklēm? Pasaki… Lai uzzinu par savu postu… Un pēc tam aizsūti mani pie tēva uz mūsu vientulīgo Ieleju, kur sastapu tevi sev par nelaimi.

Nomierinies, — princis sacīja, rotaļādamies ar viņas matiem. — Man nākas redzēt dejotājas ja ne dzīrēs, tad ķēniņa svinībās vai aizlūgumu laikā tempļos. Taču viņas visas kopā nav tevis vienas vērtas … Un kura gan no viņām spētu līdzināties tev? Tu. esi kā Isīdas ziloņkaula statuja, bet tām katrai ir kāds trūkums. Vienas ir pārāk tuklas, citām ir kārnas kājas vai neglītas rokas, bet ir arī tādas, kas valkā liekus matus. Nav nevienas, kas būtu tik daiļa kā tu! Ja tu būtu ēģiptiete, visi tempļi censtos tevi iegūt par sava kora priekšdziedātāju. Ko es runāju, — ja tu tagad parādītos Memfisā caurspīdīgā tērpā, priesteri samierinātos ar tevi, ja vien tu piekristu piedalīties procesijās.

Mēs, Jūdas meitas, nedrīkstam valkāt nekautrīgus tērpus…

Arī dejot un dziedāt nedrīkstat?… Kālab tad tu to mācījies?

Mūsu sievietes un meitenes dejo cita ar citu dievam par godu, nevis tālab, lai modinātu vīriešu sirdīs iekāri. Un dziedam mēs… Pagaldi, mans kungs, es tev nodziedāšu…

Viņa piecēlās no sola, iegāja mājā un drīz atkal atgriezās. Viņai nopakaļ jauna meitene ar izbiedētām melnām acīm nesa arfu.

Kas tā par meiteni? — princis jautāja. — Pag, kur esmu redzējis šo skatienu?…. Ak jā, kad biju šeit pēdējoreiz, kādas Izbiedētas acis vēroja mani no krūmājiem…

Tā ir Estere, mana radiniece un kalpotāja, — Sāra atbildēja. — Viņa dzīvo pie manis jau mēnesi, taču baidās no tevis, kungs, un allaž aizbēg. Varbūt viņa kādreiz ari raudzījušies uz tevi no krūmājiem.

Tu vari iet, mans bērns, — princis sacīja aiz bikluma apstulbušajai meitenei. Un, kad tā nozuda aiz kokiem, pajautāja: — Viņa arī ir jūdiete? Un tavas mājas sargs, kas raugās manī kā auns uz krokodilu?

Tas ir Samuēls, Ezras dēls, arī mans radinieks. Es pieņēmu viņu nēģera vietā, kuram tu, kungs, dāvāji brīvību. Tu taču atļāvi man pašai izvēlēties kalpotājus?….

Jā, protams! Un strādnieku uzraugs? Viņam arī ir dzeltena āda, un viņš raugās tik pazemīgi, kā neviens ēģiptietis nespētu» Arī viņš ir jūds?

Tas ir Ecēhiēls, Rubeņa dēls, mana tēva radinieks. Vai viņš tev nepatīk, mans kungs?… Tie visi ir tev ļoti uzticami kalpi.

Viņi šeit nav tādēļ, lai man patiktu, bet gan tādēļ, lai sargātu tavu mantu, — princis sadrūmis noteica. — Taču man nav nekādas daļas gar šiem cilvēkiem,. Dziedi, Sāra,.

Sāra nometās zālē pie viņa kājām un, nostrinkšķinājusi uz arfas dažus akordus, Iedziedājās:

— Kur ir tas, kam nebūtu rūpestu? Kur tas, kas, pie miera dodamies, varētu pateikt: lūk, diena, ko aizvadīju bez skumjām? Kur ir cilvēks, kas, kapā guldamies, sacītu: mana dzīve pagājusi bez raizēm un bažām kā rāms vakars pie Jordānas?

Un cik daudz ir to, kuri diendienā savu maizi slaka asarām un kuru māja ir pilna nopūtu?

Raudot cilvēks piedzimst, vaidot atstāj šo pasauli. Baiļu pārņemts viņš ienāk dzīvē, rūgtuma pārņemts aiziet viņsaulē, un neviens viņam nevaicā, kur viņš gribētu palikt.

Kur ir tas, kas nav izjutis dzīves rūgtumu? Varbūt bērns, kuram nāve laupījusi māti? Vai zīdainis, kurš nepazīst barotājas krūti, tālab ka bads to Izzīdis agrāk, nekā viņš pie tās paguvis pieplakt ar savām lūpām?

Kur ir uz likteni paļāvīgs cilvēks, kas bez bažām gaida rītdienu? Vai tas, kurš strādā uz lauka, zinot, ka nespēj pavēlēt lietum un norādīt ceļu siseņiem? Vai tirgotājs, kurš savu bagātību atstāj vēju varā, nezinot, no kurienes tie atpūtis, un uztic dzīvi aklai dzelmei, kas visu aprij un atpakaļ neatdod?

Kur ir cilvēks, kam sirdī nav nemiera? Vai mednieks, kurš dzen pēdas žiglkāju briedim un sastop savā ceļā lauvu, kam viņa bulta ir nieks? Vai kareivis, kurš sūrā grūtumā dodas pretī slavai un atrod asus šķēpus un bronzas zobenus, kas alkst asiņu? Vai dižens ķēniņš, kurš, zem purpura apmetņa smagas bruņas valkādams, ar modru aci seko vareno kaimiņu karapulkiem, bet ar ausi tver katru čaboņu, lai paša teltī viņu negāztu nodevība?

Allaž un visur cilvēka sirdi māc skumjas. Tuksnesī viņam draud lauva un skorpions, alās — pūķis, ziedos — indīga čūska. Saulei spīdot, alkans kaimiņš prāto, kā viņam atņemt zemi, naktī manīgs zaglis taustās ap viņa klēts durvīm. Bērnībā viņš ir bezspēcīgs, vecumā nevarīgs, spēku plaukumā briesmu apdraudēts kā valzivs ūdens dzelmē.

Tālab, ak, dievs, mans radītā], pie tevis vēršas cilvēka izmocītā dvēsele. Tu sūtīji to šai pasaulē, kur tik daudz slazdu un tīklu. Tu iedvesi tai nāves bailes, tu nogriezi visus ceļus uz mieru, atstādams vienu ceļu, kas ved pie tevis. Kā bērns, kurš, staigāt nemācēdams, ķeras pie mātes stērbeles, lai nepakristu, tā nožēlojams cilvēks izstiepj rokas pēc tavas žēlsirdības un remdina savu nemieru.

Sāra apklusa. Princis iegrima domās un pēc brīža sacīja:

— Jūs, jūdi, esat drūma tauta. Ja Ēģiptē tā ticētu, kā māca jūsu dziesma, Nīlas krastos apklustu smiekli. Bagātie paslēptos pazemes tempļos, un tauta nevis strādātu, bet patvertos alās un velti gaidītu tur dieva žēlastību.

Mums ir cita dzīve. Mēs visu varam sasniegt, bet katram jāpaļaujas tikai uz sevi. Mūsu dievi nepalīdz gļēvuļiem. Viņi nokāpj uz zemes tikai tad, kad varonis, uzņēmies pārcilvēcisku varoņdarbu, izsmeļ visus savus spēkus. Tā bija ar Ramzesu Lielo, kad viņš metās uz ienaidnieka kaujasratiem — to bija divarpus tūkstoši un katros pa trim karavīriem. Vienīgi tad nemirstīgais tēvs Amons nāca viņam palīgā un sagrāva svešzemniekus. Taču, ja viņš necīnītos, bet gaidītu jūsu dieva palīdzību, Nīlas krastos ēģiptietis sen staigātu ar spaini un māliem, bet nicināmie heti — ar papirusiem un nūjām!

Tālab, Sāra, drīzāk tavs daiļums nekā tava dziesma izkliedēs manas skumjas. Ja es rīkotos tā, kā māca jūdu gudrie, un paļautos uz debesīm, vīns bēgtu no manām lūpām un sievietes aizmirstu ceļu uz manu mājokli. Un tad es nebūtu faraona troņmantnieks gluži tāpat kā mani pusbrāļi, no kuriem viens nejaudā pāriet pār istabu, neatbalstijies uz diviem vergiem, bet otrs lēkā pa kokiem.


Piecpadsmitā nodaļa


Nākošās dienas rītā Ramzess aizsūtīja savu nēģeri ar rīkojumiem uz Memfisu, un ap pusdienlaiku pie Sāras muižas piestāja liela laiva ar grieķu kareivjiem augstās ķiverēs un mirdzošās bruņās.

Sešpadsmit cilvēki ar vairogiem un īsiem šķēpiem rokās pēc komandas izkāpa krastā un nostājās divās rindās. Viņi jau grasījās doties uz Sāras māju, kad tos apturēja otrs prinča ziņnesis, kas lika kareivjiem palikt uz vietas un izsauca pie troņmantnieka tikai viņu vadoni Patroklu.

Nodaļa stāvēja nekustīgi, gluži kā divas ar spožu skārdu apsistas kolonnu rindas. Ziņnesim sekoja vienīgi Patrokls ķiverē ar spalvām un purpursārtā tunikā, zeltītās bruņās, kuras uz krūtīm rotāja sievietes galvas attēls ar gaisā saslējušamies čūskām matu vietā.

Troņmantnieks pieņēma slaveno ģenerāli dārza vārtos. Viņš nepasmaidīja kā parasti, pat neatbildēja uz Patrokla zemo paklanīšanos, bet, vēsi palūkojies viņā, sacīja:

— Pasaki, godājamais, manu grieķu pulku kareivjiem, ka es nesākšu viņus apmācīt, iekams ķēniņš, mūsu valdnieks, otrreiz neiecels mani par viņu vadoni. Viņi zaudējuši šo godu, dzērumā klaigājot par mani krogos to, ko uzskatu par aizvainojošu. Vēršu tavu uzmanību arī uz grieķu pulku nepieļaujamo izlaidību. Korpusa kareivji sabiedriskās vietās spriedelē par politiku, par kaut kādu iespējamu karu, un tas jau līdzinās valsts nodevībai. Par tādām lietām runāt var tikai faraons un valsts padomes locekļi. Toties mums, mūsu pavēlnieka kareivjiem un kalpiem, lai kādu stāvokli mēs ieņemtu, tikai klusu ciešot jāpilda visžēlīgā valdnieka pavēles. Lūdzu tevi, godājamais, paziņo to maniem pulkiem, un vēlu tev panākumus!

— Tava pavēle tiks izpildīta, — grieķis atbildēja un, pagriezies uz vietas, ieročus šķindinādams, devās uz savu laivu.

Viņš zināja par kareivju sarunām krogos un uzreiz noprata, ka troņmantniekam, kuru armija dievināja, atgadījies kas nepatīkams. Tādēļ, piegājis pie krastā stāvošas nodaļas, pieņēma bargu sejas izteiksmi un rokas nikni vicinādams, iesaucās:

Varonīgie grieķu kareivji! Kraupainie suņi, lai jūs saēd spitālība!… Ja kopš šā brīža kāds grieķis izrunās krogā troņmantnieka vārdu, es sašķaidīšu vīna krūku pret viņa galvu, bet lauskas ietriekšu viņam rīklē — un ārā no pulka! Ganīsit cūkas pie ēģiptiešu zemniekiem, bet jūsu ķiverēs vistas dēs olas. Tāds liktenis gaida stulbus; kareivjus, kas neprot turēt mēli aiz zobiem. Bet tagad — apkārt griezties — un marš uz laivu, lai jūs mēris iznīdē! Ķēniņa kareivim pirmām kārtām jādzer uz faraona veselību uz godājamā kara ministra Herhora labklājību, lai viņi dzīvo mūžos!..

Lai dzīvo mūžos! — kareivji atkārtoja.

Visi Iekāpa laivā sadrūmuši. Taču, tuvojoties Memfisai, Patrokls izlīdzināja grumbas pierē un lika dziedāt dziesmu, kuras ritmā sevišķi viegli bija soļot un sevišķi braši cilājās airi, Tā bija dziesma par priestera meitu, kas tik ļoti mīlējusi karavīrus, ka likusi savā gultā lelli, bet pati cauras naktis pavadījusi ar sargkareivjiem sardzes telpā,

Pievakarē pie Sāras muižas piestāja otra laiva, no kuras izkāpa Ramzesa īpašumu galvenais pārvaldnieks.

Princis arī šo augstmani pieņēma dārza vārtos — varbūt aiz bardzības, bet varbūt lai tam nebūtu jāiet viņa mīļākās — jūdietes — mājā.

Es gribēju, — troņmantnieks sacīja, — sastapt tevi un pateikt, ka manu zemnieku vidū klīst kaut kādas ap-lamas runas par nodokļu samazināšanu vai ko tamlīdzīgu … Vēlos, lai zemnieki zinātu, ka es viņus no nodokļiem neatbrīvošu. Taču, ja kāds, par spīti brīdinājumam, nemitēsies par to pļāpāt, — tiks sodīts ar nūjām…

Varbūt labāk lai maksā soda naudu… debenu vai drahmu, kā princis pavēl? — pārvaldnieks Ieminējās.

Protams, var uzlikt naudas sodu … — princis atbildēja, brīdi svārstījies.

Bet tagad varbūt iekaustīt ar nūjām nepaklausīgākos, lai labāk ielāgo visžēlīgo pavēli? — pārvaldnieks nočukstēja,

— i Protams, nepaklausīgākos var iekaustīt ar nūjām,

— Uzdrošinos vērst jūsu uzmanību uz to, — muguru neatliecis, čukstus sacīja pārvaldnieks, — ka zemnieki, nepazīstama cilvēka musināti, kādu laiku tiešām runāja par nodokļu atcelšanu. Bet nu jau vairākas dienas, kopš šīs sarunas pēkšņi apklusušas.

— Tādā gadījumā var ari nesodīt, — Ramzess nolēma.

— Ja nu vienīgi par brīdinājumu? — pārvaldnieks ieminējās.

— Bet vai jums nav žēl nūju?

— Šīs mantas mums nekad nepietrūks.

Katrā ziņā mēreni, — princis viņam piekodināja, — Es negribu, lai līdz ķēniņa ausīm nonāk, ka es bez vajadzības moku zemniekus… Par dumpīgām runām vajag sist un ņemt naudas sodus, taču, ja nav iemesla, var parādīt cēlsirdību.

Saprotu, — pārvaldnieks atteica, raugoties acīs princim, — lai kliedz, cik uziet, ka tik klusībā nemelš, ko nevajag.

Šīs sarunas ar Patroklu un pārvaldnieku aplidoja visu Ēģipti.

Pēc pārvaldnieka aizbraukšanas princis nožāvājās un, pametis apkārt garlaikotu skatienu, domās sacīja sev:

«Es darīju, ko varēju. Bet tagad, ja vien spēšu, neko nedarīšu…»

Šai brīdī no muižas ēku puses līdz princim atlidoja kluss vaids un bieži sitieni. Ramzess atskatījās un ieraudzīja, ka uzraugs Ecēhiēls, Rūbena dēls, dauza ar nūju vienu no saviem algādžiem, piemetinādams:

— Klusu!..… Nekliedz!.. Nekrietnais lops!..

Algādzis, gulēdams zemē, centās aizspiest muti ar roku,

lai apklusinātu pats savus bļāvienus.

Ramzess grasījās mesties turp, taču apdomājās.

«Ko es varu viņam padarīt?…» viņš nodomāja. «Ta taču ir Sāras muiža, un. šis jūds ir viņas radinieks…»

Viņš saknieba lūpas un nozuda starp kokiem, jo izrēķināšanās jau bija beigusies.

«Tad tā saimnieko pazemīgie jūdi?» princis domāja. «Tad tā tas ir? Manī viņš raugās kā nobijies suns, bet sit algādžus?… Vai viņi visi tādi?…»

Un pirmoreiz Ramzesa modās aizdomas, ka varbūt ari Sāra tikai izliekas laba esam.

Sāras dvēselē tiešām norisa pārmaiņas. Pirmajā tikšanās brīdī Ramzess viņai iepatikās. Taču šīs jūtas uzreiz apslāpēja pārsteidzošā ziņa, ka daiļais jauneklis ir faraona dēls un troņmantnieks. Un, kad Tutmoss vienojās ar Gedeonu, ka Sāra pārcelsies uz prinča māju, viņa ilgi nespēja atgūties. Ne par kādiem pasaules labumiem viņa nebūtu atteikusies no Ramzesa, taču diez vai var apgalvot, ka Sāra toreiz viņu mīlēja. Mīlestībai vajadzīga brīvība un laiks, lai uzplaucētu savus skaistākos ziedus; taču Sārai nebija dots nedz laiks, nedz brīvība. Nākošajā dienā pēc tikšanās ar Ramzesu viņu, gandrīz neprasot viņas piekrišanu, pārveda uz troņmantnieka muižu aiz Meipfisas. Vēl pēc dažām dienām Sāra kļuva par prinča mīļāko un Izbrīnījusies, pagalam pārsteigta, nesaprata, kas ar viņu notiek.

Iekams Sāra paguva aprast ar jauno dzīvi, viņu satrauca un izbiedēja apkārtējo ļaužu nelabvēlīgā attieksme pret viņu, jūdieti, tad kaut kādu nepazīstamu dižciltīgu sieviešu apmeklējums un beidzot uzbrukums muižai. Tas, ka Ramzess aizstāvēja viņu un gribēja dzīties pakaļ uzbrucējiem, pārbiedēja Saru vēl vairāk. Viņa saprata, ka atrodas valdonīga un ātrsirdīga cilvēka rokās, kurš var izliet svešas asinis, nogalināt…

— Sāra pārņēma izmisums? viņai šķita, ka viņa sajuks prātā, dzirdot, cik bargi princis sauca pie ieročiem kalpotājus.

Taču viens nenozīmīgs vārds, ko princis neviļus izmeta, atskurbināja Sāru un piešķīra jaunu virzienu viņas jūtām.

Ramzess, domādams, ka viņa ir ievainota, norāva viņai no galvas apsēju un, ieraudzījis zilumu, iesaucās:

— Tas ir tikai zilums! Bet kā tas pārvērš seju…

Tai brīdī Sāra aizmirsa gan sāpes, gan bailes. Viņu sagrāba jauns nemiers. Zilums bija pārvērtis viņu, un tas pārsteidza princi. Tikai pārsteidza!

Zilums nozuda pēc dažām dienām, taču Sāras dvēselē palika un milža līdz šim nezināmas jūtas. Viņa izjuta greizsirdību uz Ramzesu un baidījās, ka princis var viņu pamest.

Un vēl viņu kremta kādas rūpes: Sāra jutās viņa priekšā kalpone, verdzene. Viņa bija un gribēja būt prinča vispazemīgākā verdzene, kas seko viņam kā ēna, taču vienlaikus vēlējās, lai, vismaz glāstot viņu, Ramzess neizturētos kā kungs un pavēlnieks.

Viņa taču piederēja viņam, bet viņš viņai. Kādēļ gan princis neizrāda, ka viņu kaut mazdrusciņ mīl, bet ik ar vārdu, ar visu savu izturēšanos liek saprast, ka viņus šķir bezdibenis? Kāds?… Vai tad viņa nav turējusi viņu savos apkampienos? Vai viņš nav skūpstījis viņas lūpas un krūtis?…

Reiz Ramzess atbrauca pie viņas ar suni. Viņš palika tikai dažas stundas, taču visu šo laiku suns gulēja pie viņa kājām Sāras vietā, un, kad viņa gribēja tur apsēsties, suns ierūcās … Princis smējās un tāpat gremdēja pirkstus netīrā dzīvnieka spalvā kā viņas matos, un suns tāpat raudzījās viņam acīs kā viņa, tikai, šķiet, drošāk.

Sāra nespēja nomierināties, un viņu pārņēma naids uz gudro dzīvnieku, kas atņēma viņai daļu prinča glāstu un izturējās pret viņas kungu tik brīvi, kā viņa neiedrošinājās. Vai tad viņa varēja tik vienaldzīgi lūkoties sānis, kad troņmantnieka roka gulēja viņai uz galvas?

Un te vēl Ramzess ieminējās par dejotajām. Sāra aiz-svilās:

«Kā? Viņš ļāvis šīm kailajām, bezkaunīgajām sievietēm sevi glāstīt? Un Jahve, redzēdams to no augstajām debesīm, negāza netiklēm virsū pērkonu?..

Tiesa, Ramzess sacīja, ka viņa esot viņam dārgāka par visām. Taču viņa vārdi nenomierināja Sāru; viņa nolēma nedomāt vairs ne par ko, tikai par savu mīlestību. Kas būs rīt — nav svarīgi.

Un, kad viņa pie Ramzesa kājām dziedāja dziesmu par ciešanām un sāpēm, kas pavada cilvēku no šūpuļa līdz kapam, viņa izpauda tajā savu dvēseli, savu pēdējo cerību — uz dievu.

Tagad Ramzess bija ar viņu un viņa varēja justies laimīga.

Bet ar to jau arī sākās Sarās rūgtākas nedienas.

Princis dzīvoja ar viņu zem viena jumta, pastaigājās ar viņu pa dārzu, dažkārt ņēma līdzi laivā un vizināja pa Nīlu, taču ne par mata tiesu nekļuva viņai tuvāks kā toreiz, kad mita otrā krastā, pils parkā.

Viņš bija kopā ar viņu, taču domāja par kaut ko citu, un Sāra pat nespēja atminēt, par ko. Viņš viņu apskāva vai rotaļājās ar viņas matiem, bet raudzījās uz Memfisas pusi: vai nu uz milzīgajiem faraona pils piloniem, vai kaut kur tālumā…

Dažreiz viņš pat neatbildēja uz Sarās jautājumiem vai pēkšņi palūkojās viņā kā nule pamodies, kā izbrīnījies, ka redz viņu sev līdzās.


Sešpadsmitā nodaļa


Tādi bija Sāras un viņas mīļotā diezgan retie tuvības brīži. Devis rīkojumus Patroklam un galvenajam pārvaldniekam, troņmantnieks tagad krietnu dienas daļu pavadīja ārpus muižas, visbiežāk laivā. Braukādams pa Nīlu, viņš zvejoja zivis, kas bariem šaudījās svētītajā upē, vai ari brida pa purvāju un, slēpdamies starp garajiem lotosauga stiebriem, šāva ar loku meža putnus, kas klaigājot laidelējās apkārt kā knišļi. Taču arī šeit viņu nepameta godkārīgie sapņi. Dažkārt, pamanījis uz ūdens dzeltenu zosu baru, princis uzvilka loku un iedomājās: «Ja trāpīšu; būšu otrs Ramzess Lielais…» Klusi nosvilpusi, bulta krita, un sašautais putns, spārnus plivinādams, Izgrūda tik sāpjpilnu kliedzienu, ka visā purvājā sacēlās kņada. Zosu, pīļu un stārķu mākoņi uzlidoja gaisā un, aplaiduši lielu loku virs mirstošā biedra, nometās citā vietā. Kad viss apklusa, Ramzess uzmanīgi paīrās tālāk, lūkodamies turp, kur šūpojās meldri, un ieklausīdamies putnu aprautajās balsīs. Ieraudzījis starp zaļumiem skaidra ūdens klaidu un jaunu baru, viņš atkal uzvilka loka stiegru un sacīja:

— Ja trāpīšu, būšu faraons. Ja netrāpīšu…

Šoreiz bulta krita ūdenī un, palēkusies vairākas reizes, nozuda starp lotosiem. Bet Ramzess, aizrautības pārņemts, laida aizvien jaunas un jaunas bultas, nogalinādams putnus vai tikai iztramdīdams tos.

Muižā zināja viņa atrašanās vieto pēc klaigājošu putnu bariem, kas ik pa brīdim pacēlās gaisā un lidinājās virs laivas.

Kad pievakarē viņš noguris atgriezās muižā, Sara gaidīja uz sliekšņa ar ūdensbļodu, viegla vīna krūku un rožu vītnēm. Princis uzsmaidīja viņai, noglāstīja vaigu un, ielūkodamies viņas biklajās acīs, domāja:

«Gribētos zināt, vai viņa spēj sist ēģiptiešu zemniekus kā viņas mūžam izbiedētie radinieki. Lai gan Sara varbūt ir citāda …»

Reiz, pārnācis mājās agrāk nekā parasti, viņš sastapa pagalmā mājas priekšā prāvu pulciņu kailu bērnu, kas jautri delverējās. Ieraudzījuši princi, viņi kliegdami izklīda uz visām pusēm gluži kā meža zosis purvājā,

— Kas tie par knēveļiem? — Ramzess jautāja Sārai.

— Kādēļ viņi bēg no manis?

— Tie ir tavu kalpu bērni, — Sāra atteica.

— Jūdu?

— Manu brāļu…

— Ir gan vaislīga jūsu tauta! — princis iesmējās.

— Un kas tas tāds?… — viņš piebilda, norādīdams uz cilvēku, kurš bailīgi lūkojās ap stūri.

— Tas ir Aods, Boruha dēls, mans radinieks… Viņš grib tev kalpot, kungs. Vai drīkstu viņu pieņemt muižas darbā?

Ramzess paraustīja plecus.

Muiža ir tava, — viņš atteica, — un tu drīksti pieņemt par kalpiem visus, kurus vēlies.

Tev netīk mani brāļi?… — Sāra nočukstēja, bažīgi raudzīdamās Ramzesā un noslīgdama pie viņa kājām.

Princis izbrīnījies palūkojās viņā.

— Es par viņiem pat nedomāju, — viņš nicīgi atbildēja, Šīs sīkās nesaskaņas, kas ugunīgām lāsēm dedzināja

Sāras dvēseli, nemainīja Ramzesa izturēšanos pret viņu. Viņš allaž bija laipns un, kā parasti, apmīļoja Saru, lai gan aizvien biežāk un biežāk viņa skatiens pievērsās Nīlas otram krastam, pils varenajiem piloniem.

Drīz vien princis ievēroja, ka ne tikai viņš vien skumst savā labprātīgajā trimdā. Kādu dienu no pretējā krasta atīrās grezna ķēniņa laiva, šķērsoja Nīlu Memfisas virzienā un sāka braukāt tik tuvu muižai, ka Ramzess varēja saskatīt, kas tajā atrodas. Viņš pazina savu mati zem purpura baldahīna starp galmadāmām; iepretim viņai uz zema soliņa sēdēja vietvaldis Herhors. Tiesa, tie abi neskatījās uz Ramzesa pusi, taču viņš saprata, ka top novērots,

«Ahā!» viņš pasmaidīja pie sevis. «Mana cienījamā māte un viņa godība ministrs grib izvilināt mani no šejienes pirms ķēniņa atgriešanās.»

Iestājās tibi mēnesis, oktobra beigas un novembra sākums. Nīlas ūdeņi kritās, ar katru dienu atsegdami aizvien jaunas melnas, staignas zemes platības. Tiklīdz kaut kur noskrēja ūdens, turp uzreiz devās šaurs spīļarkls, ko vilka divi vērši. Aiz arkla gāja kails arājs, blakus vēršiem — dzinējs ar īsu pātagu, bet aiz viņa — sējējs; grimdams līdz potītēm dūņās, viņš nesa priekšautā kviešu graudus un kaisīja tos pilnām saujām.

Ēģiptei sākās skaistākais gadalaiks — ziema. Temperatūra nepārsniedza piecpadsmit grādus, zeme ātri pārklājās ar smaragdkrāsas zaļumu, kurā uzdzirkstīja narcises un vijolītes, To smarža aizvien biežāk piejaucas zemes un ūdens miklajam smārdam.

Jau vairākkārt laiva ar ķēniņieni Nikotrisi un vietvaldi Herhoru bija parādījusies Sāras mājas tuvumā. Ikreiz princis redzēja, ka viņa māte līksmi tērzē ar ministru, un pārliecinājās, ka viņi tīšuprāt neskatās uz šo pusi, kā gribēdami izrādīt savu nevērību,

— Pagaidiet! — troņmantnieks aizkaitināts nočukstēja, — Es jums pierādīšu, ka arī es negarlaikojos.

Un, kad reiz neilgi pirms saulrieta no otra krasta atīrās ķēniņa zeltītā laiva, kuras purpursarkano telti stūros rotāja strausa spalvas, Ramzess lika sagatavot laiviņu diviem un sacīja Sārai, ka braukšot ar viņu vizināties.

— Jahve! — Sāra iesaucās, sasizdama rokas, — Tur taču ir tava māte un vietvaldis!

— Paņem līdzi savu arfu, Sara,

Vēl arī arfu? — viņa drebēdama jautāja. — Bet ja nu tava cienījamā māte gribēs runāt ar tevi? Es tad metisos ūdenī!..

Neesi bērns, Sāra! — smiedamies atbildēja troņmantnieks. — Vietvaldim un manai mātei ļoti patīk dziedāšana. Tu pat vari Iegūt viņu labvēlību, ja nodziedēsi kādu skaistu jūdu dziesmu, kaut ko par mīlestību

Es nezinu tādu dziesmu, — atteica Sāra, kuras dvēselē Ramzesa vārdi modināja cerību. Varbūt tiešām viņas dziedāšana iepatiksies varenajiem valdniekiem un tad…

Pils laivā pamanīja, ka troņmantnieks sēžas ar Sāni vienkāršā laiviņā un pat airē pats,

Redziet, jūsu godība, — ķēniņiene pačukstēja ministram, — viņš brauc mums pretī ar savu jūdieti.

Troņmantnieks izturējās tik saprātīgi pret saviem kareivjiem un zemniekiem un izrādīja tādu nožēlu, atstādams pili, ka jūsu majestāte var piedot viņam šo nelielo nesmalkjūtību, — ministrs atteica.

Ak, ja tur nesēdētu viņš tai laivelē, es liktu to nogremdēt! — ķēniņiene — māte sašutusi noteica,

Kādēļ? — ministrs jautāja. — Princis nebūtu virspriesteru un faraonu pēctecis, ja necenstos saraut grožus, kurus viņam diemžēl uzliek likums vai mūsu, Iespējams, maldīgās paražas. Katrā ziņā viņš pierādījis, ka svarīgos brīžos prot valdīt pār sevi. Viņš spējīgs pat atzīt paša kļūdas — tas ir rets tikums, troņmantniekam nenovērtējams. Un tas, ka viņš grib mūs pakaitināt ar savu iemīļoto, pierāda, ka viņu sāpina nežēlastība, kādā viņš nonācis, lai gan nodomi viņam bija viscildenākie,

Bet šī jūdiete!… — ķēniņiene čukstēja, nervozi plūkādama spalvu vēdekli»

Viņa mani vairs neuztrauc, — ministrs turpināja, — Tas ir skaists, bet muļķīgs radījums, kas nedomā un ari neprastu Izmantot savu ietekmi uz troņmantnieku. Viņa nepieņem dāvanas un pat ne ar vienu netiekas, Ieslēgusies savā ne pārāk dārgajā būrī. Ar laiku viņa varbūt iemācītos likt lietā savu prinča mīļākās stāvokli un vismaz Izplēstu no viņa kases pārdesmit talantu. Taču, iekams tas notiks, viņa apniks Ramzesam…

Kaut ar tavu muti runātu visu zinātājs Amons!

Es par to nešaubos. Princis ne brīdi nav viņu bezprātīgi mīlējis, kā tas gadās mūsu aprindu jaunekļiem, kuriem viena veikla intrigante var laupīt īpašumu, veselību un pat novest viņus līdz tiesai. Viņš uzjautrinās ar viņu kā nobriedis vīrietis ar verdzeni, Un tas, ka Sāra ir uz grūtām kājām…

Ak tā?… — ķēniņiene iesaucās. — Kā tu zini?

To nezina nedz troņmantnieks, nedz pati Sāra… — Herhors pasmaidīja. — Taču mums jāzina viss, Šo noslēpumu gan nebija grūti atklāt. Pie Sāras dzīvo viņas radiniece Tafeta, neiedomājami pļāpīga sieviete.

Vai ārstu jau aicinājuši?

Atkārtoju — Sāra neko nezina. Bet Tafeta aiz bažām, kaut princis neatsaltu pret viņas audzēkni, labprāt nobeigtu bērnu. Un to nu mēs viņai neļausim. Tas taču būs troņmantnieka bērns,

Un ja nu dēls?… Viņš varētu sagādāt mums daudz rūpju, — ķēniņiene sacīja.

Viss ir paredzēts, — priesteris turpināja. — Ja būs meita, mēs dosim viņai pūru un audzināšanu, kāda pieklājas augstas kārtas meitenei. Bet, ja dēls, — viņš paliks jūds…

— Mans mazdēls — jūds!..

Pāragri neatgrūd viņu. Mūsu sūtņi ziņo, ka Izraēliešu tauta sāk ilgoties pēc sava ķēniņa, Iekams bērns paaugsies, viņu ilgas nobriedīs. Un tad mēs … mēs dosim, viņiem valdnieku — tik tiešām labu asiņu valdnieku!..

Tu kā ērglis ar skatienu aptver austrumus un rietumus, — ķēniņiene noteica. — Es jūtu, ka mans riebums pret šo meiteni mazinās.

Visniecīgākajai faraona asinslāsei jāzalgo pār tautām kā zvaigznei pār zemi, — Herhors sacīja.

Šai brīdī troņmantnieka laiviņa atradās tikai pārdesmit soļu attālumā no pils laivas un faraona sieva, aizklājusies ar vēdekli, palūkojās caur tā spalvām uz Saru.

Viņa patiešām, ir daiļa!.. — ķēniņiene nočukstēja,

Tu saki to jau otrreiz, cienījamā kundze,

Tev arī tas ir zināms, — ķēniņiene pasmaidīja. Herhors nodūra skatienu.

Prinča laiviņā ieskanējās arfa, un Sara drebošā balsī iedziedājās:

— Cik liels ir tavs dievs! Cik liels gan ir tavs dievs, tavs kungs, Izraēl!..

— Brīnišķīga balss! — ķēniņiene nočukstēja. Virspriesteris uzmanīgi klausījās.

— Viņa dienām nav sākuma, — Sara dziedāja, — un viņa mājām nav robežu. Mūžīgā debess viņa acs priekšā mainās kā drānas, ko cilvēks apvelk un atkal novelk… Zvaigznes iedegas un dziest kā dzirksteles no cieta koka, bet zeme ir kā olis, ko ceļinieks reiz skāris ar kāju, iedams aizvien tālāk.

Cik liels gan ir tavs dievs, Izraēl! Nav neviena, kas viņam sacītu: «Dari to!» — nav klēpja, kas viņu dzemdētu. Viņš radījis neizmērojamus dziļumus un lidinās pār tiem pēc sava prāta. Viņš atšķir gaismu no tumsas, no zemes pīšļiem rada dzīvas būtnes un apvelta tās ar balsi.

Briesmīgie lauvas viņam Ir siseņi, milzīgais zilonis viņam ir nieks, bet valzivs viņam līdzās Ir kā mazs bērns.

Viņa trejkrāsainais loks dala debesis divās daļās un atbalstās zemes pamalēs. Kur gan ir vārti, kas savā lielumā līdzinātos tam lokam? Viņa ratu dārdoņa liek tautām nodrebēt, un nav zem saules cilvēka, kas spētu patverties no viņa ugunīgām bultām…

Viņa elpa ir ziemeļu vējš, kas atdzīvina iztvīkušos kokus, viņa dvaša — hamsins, kas izkveldē zemi.

Kad viņš izstiepj savu roku pār ūdeņiem, ūdens pārvēršas akmenī, Viņš pārlej jūras no vienas vietas otrā kā sieviete alu no kubla kublā. Viņš saplosa zemi kā satrupējušu audeklu un pārklāj ar sidrabainu sniegu kalnu kailās virsotnes.

Viņš kviešu graudā slēpj simtiem jaunu graudu un māca putniem izperēt mazuļus. Viņš snaudošā kūniņā atmodina zeltainu tauriņu un cilvēka miesām kapā liek gaidīt augšāmcelšanos…

Klausoties dziedāšanā, airētāji pacēla airus — un purpursarkanā ķēniņa laiva līgani slīdēja pa upes straumi. Pēkšņi Herhors pieslējās un Iesaucās:

— Stūrējiet atpakaļ uz Memfisu!..

Airi atsitās pret ūdeni, laiva spēji pagriezās un saka lauzt sev ceļu augšup pa straumi. Tai nopakaļ skanēja Sarās izgaistošā dziesma: -

— Viņš redz vissīkākās skudras sirdspukstus un apslēptās takas, pa kurām maldās cilvēka vientuļā doma. Bet nav neviena, kas ielūkotos viņa sirdī un atminētu viņa nodomus.

Viņa starojošo drānu priekšā garā stiprie aizklāj savu vaigu. Viņa skatiena priekšā vareno tautu un pilsētu dievi nonīkst un nokalst kā novītusi lapa.

Viņš ir spēks. Viņš ir dzīvība. Viņš ir gudrība. Viņš ir tavs kungs, tavs dievs, Izraēl!..

Kādēļ tu liki airētājiem braukt atpakaļ, godātais? — ķēniņiene Nlkotrise jautāja.

Vai zini, kundze, kas tā par dziesmu?… — Herhors atteica vienīgi priesteriem saprotamā valodā, — Šī muļķa meitene Nīlas vidū dzied lūgsnu, kuru drīkst izrunāt tikai mūsu tempļu svētvietās.

— Tātad tā Ir zaimošana?….

— Par laimi, mūsu laivā atrodas tikai viens priesteris, — ministrs atbildēja. — Es to neesmu dzirdējis un, ja ari būtu dzirdējis, aizmirsīšu. Taču baidos, kaut dievu dusmas nepiemeklē meiteni.

— Bet no kurienes viņa zina šo briesmīgo lūgsnu?… Ramzess taču nevarēja viņai to iemācīt?

— Princis nav vainīgs. Neaizmirsti, kundze, ka jūdi ne vienu vien šādu dārgumu iznesa no Ēģiptes. Tālab mēs uzskatām viņus par dievzaimotājiem.

Ķēniņiene paņēma virspriesteri pie rokas.

Bet manam dēlam, — viņa čukstēja, raugoties viņam acīs, — nekas ļauns nenotiks?…

Galvoju tev, kundze, ka nevienam nekas ļauns nenotiks, ja jau es neko neesmu dzirdējis un neko nezinu… Taču princi vajag izšķirt ar šo meiteni…

Saudzīgi izšķirt! Vai ne, vietvaldi? — māte lūdzoši jautāja.

Pēc iespējas saudzīgāk, pēc iespējas neuzkrītošāk, bet tas jādara …. Man šķita, — virspriesteris runāja it kā pie sevis, — ka esmu visu paredzējis — visu, tikai ne apsūdzību zaimošanā, kas šīs sievietes dēļ var draudēt troņmantniekam!..

Herhors iegrima domās un piebilda:

— Jā! Var neievērot daudzus mūsu aizspriedumus, taču viens ir neapšaubāms: faraona dēls nedrīkst saistīt savu dzīvi ar jūdieti…


Septiņpadsmitā nodaļa


Kopš tā vakara, kad Sara dziedāja, pils laiva vairs nerādījās uz Nīlas — un princis Ramzess sāka nopietni garlaikoties.

Tuvojās mehira mēnesis, decembris. Ūdeņi kritās, atbrīvodami aizvien jaunas zemes platības, zāle no dienas diena kļuva garāka un biezāka, un tajā košām dzirkstīm iekvēlojas smaržīgi visdažādāko krāsu ziedi. Gluži kā saliņas zaļajā jūrā, vienas dienas laikā uzradās ziedošas skupsnas — balti, zili, dzelteni, sārti paklāji, no kuriem nāca reibīgs aromāts.

Un tomēr princis skuma un pat no kaut kā baidījās. Kopš tēva aizbraukšanas viņš nebija bijis pilī un neviens no turienes nebija ieradies pie viņa, arī Tutmoss, kas pēc pēdējas sarunas bija nozudis kā zalktis zālē. Vai galminieki saudzēja viņa vientulību vai gribēja viņu nokaitināt, vai gluži vienkārši baidījās apmeklēt nežēlastībā kritušo troņmantnieku?… Ramzess nezināja.

«Varbūt tēvs arī mani atstums no troņa kā vecākos brāļus?…» Ramzess dažkārt domāja, un uz pieres viņam izspiedās sviedri, bet kājas kļuva aukstas. «Ko tad lai iesāk?»

Turklāt Sāra bija nevesela: viņa vājēja, bālēja, lielās acis bija iekritušas, dažreiz no rītiem viņa sūdzējās par nelabumu.

— Vai tik kāds nebūs nobrīnējis nabadzīti!.. — vaimanāja viltīgā Tafeta, kuru princis nevarēja ciest par viņas pļāpīgumu un nelāga izdarībām. Vairākas reizes troņmantnieks bija redzējis, ka Tafeta vakaros nosūta uz Memfisu milzīgus grozus ar pārtiku, veļu un pat traukiem. Nākošajā dienā viņa. skaļi žēlojās, ka mājās trūkstot miltu, vīna vai trauku. Kopš troņmantnieks bija pārcēlies uz muižu, tika tērēts desmitreiz vairāk produktu nekā agrāk.

«Esmu pārliecināts,» Ramzess domāja, «ka šī pļāpīgā ragana apzog mani savu jūdu dēļ, kuri dienā pazūd no Memfisas, bet naktī ložņā pa netīriem kaktiem kā žurkas!..»

Tolaik princis izklaidējās, vienīgi vērojot, kā novāc dateles.

Kails zemnieks nostājās pie augstas, taisnas un gludas palmas, apmeta apkārt kokam un sev virves cilpu un, ar pēdām pret stumbru atspiezdamies, atpakaļ atmeties, rāpās augšup. Pakāpies mazliet, viņš pabīdīja cilpu dažas collas augstāk un tādējādi, riskēdams lauzt kaklu, uzrausās dažkārt divu trīs stāvu augstumā, pašā galotnē, kur auga lielu lapu čemuri un dateļu ķekari.

Šo akrobātisko vingrinājumu liecinieki bija ne tikai Ramzess, bet arī jūdu bērni. Sakuma viņi baidījās no prinča un nerādījās, viņam klātesot. Vēlāk no krūmiem un no aizžoga sāka lūkoties sprogainas galviņas un spridzīgas ačeles.

Neizprotamā Sāras slimība, viņas biežās asaras, izzūdošā pievilcība, viņas radinieku skaļā saimniekošana muižā Ramzesam galīgi sagandēja uzturēšanos šai jaukajā nostūrī. Viņš vairs nebraukāja ar laivu, nemedīja, neskatījās, kā novāc dateles, bet sadruvējies klīda pa dārzu un no terases vēroja faraona pili.

Neaicināts viņš turp nekad neatgrieztos, taču viņš sāka prātot par braukšanu uz savu muižu, kas atradās Lejasēģiptē, netālu no jūras.

Tādā noskaņojumā viņu sastapa Tutmoss, kas reiz ieradās pils parādes laivā un atveda troņmantniekam ielūgumu no faraona.

Ķēniņš atgriezās no Tēbām un vēlējās, lai troņmantnieks izbrauc viņu sagaidīt.

Princis sarka un bālēja, lasīdams laipno pavēlnieka vēstuli, Viņš bija tā aizkustināts, ka pat neievēroja nedz Tutmosa jauno, milzīgo parūku, no kuras plūda piecpadsmit visdažādāko smaržvielu aromāts, nedz viņa tuniku un apmetni, kas bija caurspīdīgāks par miglas dūmaku, nedz zelta pērlītēm rotātās sandales.

Beidzot Ramzess atguvās un, neskatīdamies uz Tutmosu, jautāja:

Kālab tu tik ilgi nebrauci pie manis? Vai tevi nobiedēja nežēlastība, kurā es biju nonācis?…

Ak, dievi! — švītīgais adjutants iesaucās. — Kad un kā nežēlastībā tad tu biji? Ikviens ķēniņa ziņnesis viņa vārdā apvaicājās par tavu veselību, un cienījamā ķēniņiene Nikotrise un viņa godība Herhors vairākkārt piebrauca ar laivu pie tavas mājas, cerēdami, ka tu spersi viņiem pretī kaut vai simt soļus, pēc tam kad viņi spēruši dažus tūkstošus… Par armiju es nemaz nerunāšu. Tavu pulku kareivji klusē apmācību laikā kā palmas un neiziet no kazarmām, bet varonīgais Patrokls caurām dienām dzer un lādas.

Tātad princis nebija nežēlastībā, un, ja arī bija, tad tā beigusies!.. Šī doma Iedarbojās uz Ramzesu kā kauss laba vīna. Viņš ātri iegāja vannā un iesvaidījās, uzvilka jaunu veļu un jaunus svārkus, paņēma savu bruņucepuri ar spalvām un devās pie Sāras, kas bāla gulēja Tafetas uzraudzībā.

Sāra iekliedzās, ieraudzījusi princi tā saposušos, Viņa apsēdās gultā un, apķērusi rokām viņa kaklu, vāri nočukstēja:

Tu brauc projām, mans kungs!.. Un vairs neatgriezīsies!

Kādēļ tu tā domā? — troņmantnieks brīnījās. — Vai tad es pirmoreiz braucu prom?

Es atminos tevi tādā pašā tērpā tur… mūsu ielejā, — Sāra turpināja. — Ai, kur tas laiks!.. Tik ātri aiztraucies, un liekas, tas bija tik sen…

Bet es atgriezīšos, Sāra! Un atvedīšu tev visprasmīgāko dziednieku,

Kādēļ? — Tafeta iejaucās. — Viņa ir vesela, mana dūjiņa… viņai tikai jāatpūšas. Bet ēģiptiešu dziednieki novedīs viņu līdz īstai slimībai…

Ramzess pat nepalūkojās uz pļāpīgo sievišķi,

— Tas bija visskaistākais mēnesis manā mūžā, — Sāra sacīja, piekļaudamās Ramzesam. — Taču tas neatnesa man laimi.

No ķēniņa laivas atskanēja tauru skaņas, kas atkārtoja upes augštecē doto signālu. Sāra nodrebēja.

Vai dzirdi, kungs, šīs briesmīgās skaņas?… Tu klausies un smaidi, un — vai! man — raisies vaļā no maniem apkampieniem… Kad taures sauc, nekas tevi neatturēs un vismazāk jau tava verdzene…

Tu gribi, lai mūždien klausos muižas vistu kladzināšanā? — princis aizkaitināts viņu pārtrauca, — Paliec sveika! Esi vesela un līksma un gaidi mani…

Sāra izlaida viņu no skavām un palūkojās viņā tik žēlabaini, ka troņmantnieks atmaiga un noglāstīja viņu.

Nu, esi taču mierīga… Tev bail no mūsu tauru skaņām … Bet vai toreiz tās bija ļauna zīme?..

Kungs! Es zinu, viņi tevi vaļā nelaidīs… Tad parādi man pēdējo žēlastību… Es tev iedošu, — Sāra sacīja elsodama, — būri ar baložiem… Tie ir šeit piedzimuši un Izauguši… Un lūk: kolīdz iedomāsi savu kalponi, atver būri un izlaid vienu balodīti… Viņš man atnesīs ziņu no tevis, bet es… noskūpstīšu viņu… tin apmīļošu … Bet tagad ej!

Princis apskāva viņu un devās uz laivu, piekodinādams savam nēģerim, lai tas sagaida Sāras baložus un panāk viņu vieglā laiviņā.

Troņmantniekam parādoties, ierībējās bungas, Iespiedzās stabules un airētāji skaļi uzgavilēja viņam, Nonācis starp kareivjiem, princis dziļi uzelpoja un izstaipījās, it kā atbrīvojies no valgiem,

Nu, — viņš sacīja Tutmosam, — man apnikuši gan sievišķi, gan jūdi… Ak, Osīrij!.. Labāk pavēli mani izcept uz lēnas uguns, taču neliec dēdēt muižā.

Jā, — Tutmoss piebalsoja, — mīlestība ir kā medus: to var nobaudīt, bet nav iespējams tajā gremdēties. Brr!.. Pat šermuļi skrien pār kauliem, kad Iedomājos, ka tu bezmaz divus mēnešus esi nodzīvojis, pārlikdams no skūpstiem naktī, no datelēm rītos un no ēzeļmātes piena pusdienās…

— Sāra ir ļoti laba meitene, — princis iebilda.

— Es nerunāju par viņu, bet par viņas radiniekiem, kas pārmākuši muižu kā papiruss purvāju. Redzi, viņi lūkojas tev nopakaļ un varbūt pat sūta ardievu sveicienus, — nerimās glaimotājs.

Princis aizkaitināts novērsās, bet Tutmoss jautri pamirkšķināja virsniekiem, it kā gribēdams tiem likt saprast, ka tagad Ramzess viņus tik drīz nepametīs.

Jo tālāk viņi virzījās augšup pa upi, jo kuplāk pulcējās ļaudis abos krastos, jo dzīvāk ņirbēja laivas uz Nīlas, jo vairāk peldēja faraona laivai pretī mesto ziedu, vainagu un pušķu.

Jūdzes attālumā no Memfisas stāvēja pūļi ar karogiem, dievu tēliem un muzikantiem un valdīja vētras auriem līdzīga duna.

— Lūk, arī ķēniņš! — Tutmoss jūsmīgi Iesaucās.

Skatītāju acīm pavērās vienreizīgs skats. Plata iejoma vidū brauca milzīgā faraona laiva; tās priekšgals bija izliekts kā gulbja kakls. No labās un no kreisās puses, gluži kā divi milzu spārni, slīdēja neskaitāmas pavalstnieku laivas, bet aiz tām krāšņā vēdeklī bija izvērsusies Ēģiptes valdnieka svīta.

Visi gavilēja, dziedāja, sita plaukstas vai meta ziedus ķēniņam, kuru neviens neredzēja. Pietika ar to, ka virs zeltainas telts un strausa spalvu pušķiem plīvoja sarkangalšzilais karogs — faraona klātbūtnes zīme.

Cilvēki laivas bija kā apskurbusi, cilvēki krastā — kā galvu zaudējuši. Vai ik brīdi kāda laiva pagrūda vai apgāza citu un kāds ievēlās ūdenī, no kura, par laimi, bija aizbēguši krokodili, neiedomājamā trokšņa "izbiedēti. Ļaudis krastā grūstījās, neviens nepievērsa uzmanību kaimiņam un nenovērsa acu no zeltītā laivas priekšgala un ķēniņa telts. Gaisu pāršalca saucieni:

— Dzīvo mūžīgi, mūsu valdniek!.. Mirdzi, Ēģiptes Saule!..

Vispārējā līksme drīz pārņēma arī troņmantnieka laivu: virsnieki, kareivji un airētāji, sablīvējušies vienā barā, centās pārkliegt cits citu, bet Tutmoss, piemirsis troņmantnieku, uzrāpās laivas augstajā priekšgalā un tikko neiekrita ūdenī.

Pēkšņi ķēniņa laivā ieskanējās taures, un tām nekavējoties atsaucas Ramzesa laivas taure. Otrs signāls — un troņmantnieks piebrauca pie milzīgās faraona laivas.

Galma ierēdnis skaļi pasauca Ramzesu. Starp abām laivām tika pārmests ciedru tiltiņš ar grieztām margām — un dēls nostājas tēva vaiga priekšā.

Atkalredzēšanās ar faraonu un gaviļu saucienu vētra bija tā apstulbinājusi princi, ka viņš nespēja izdvest ne vārda. Viņš noslīga pie tēva kājām, un valdnieks piekļāva viņu pie savām ķēnišķajām krūtīm.

Brīdi vēlāk telts pavērās — un tauta abos Nīlas krastos ieraudzīja savu ķēniņu tronī, bet uz augšējā pakāpiena — viņa priekšā ceļos noslīgušo princi.

Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt šalkojam karodziņus laivās. Un pēkšņi atskanēja pērkondārdošs kliedziens: tauta priecājās par tēva samierināšanos ar dēlu, sumināja tagadējo valdnieku un sveica nākamo. Ja kāds bija cerējis uz nesaskaņām faraona ģimenē, nu varēja pārliecināties, ka ķēniņa, dzimtas jaunais zars cieši turas pie stumbra.

Viņa majestāte izskatījās saguris. Mīļi sasveicinājies ar dēlu, faraons nosēdināja viņu līdzās tronim un sacīja:

Mana sirds tiecās pēc tevis, Ramzes, jo kvēlāk, jo labākas bija ziņas par tevi. Tagad redzu, ka esi ne vien jauneklis ar lauvas sirdi, bet arī saprātīgs vīrs, kas prot novērtēt savu rīcību un apvaldīt sevi valsts intereses….Saviļņotais Ramzess klusēdams noslīga pie tēva kājām. Ķēniņš turpināja:

Tu esi pareizi rīkojies, atteikdamies no diviem grieķu pulkiem, tālab ka tev pienākas viss Menfatas korpuss, par kura komandieri es tevi šodien ieceļu.

Tēvs!.. — troņmantnieks, bezgala aizkustināts, nočukstēja.

Turklāt Lejasēģiptē, kas no trim pusēm atklāta, ienaidnieka uzbrukumiem, man ir vajadzīgs drosmīgs un prātīgs vīrs, kas visu redzētu, prastu visu apsvērt un veikli rīkotos vajadzības gadījumā. Tādēļ ieceļu tevi tai valsts daļā par savu vietvaldi.

Ramzesam no acīm sāka ritēt asaras — viņš atvadījās no jaunības un priecājās par varu, pēc kuras tik daudz gadu ar ilgām un bažām bija tiekusies viņa dvēsele.

— Esmu noguris un slims cilvēks, — valdnieks turpināja, — ja mani nemāktu rūpes par valsts nākotni un ja tu nebūtu vēl tik jauns, es jau šodien lūgtu mūžam dzīvos senčus atsaukt mani savas slavas mājoklī. Bet, tā kā man no dienas dienā kļūst grūtāk, tu, Ramzes, sāksi jau tagad dalīt ar mani varas nastu. Ka cāļu māte māca saviem cāļiem uzmeklēt graudus un slēpties no vanaga, tā es iemācīšu tev grūto valsts pārvaldīšanas mākslu un modrību pret ienaidnieku ļaunprātībām, lai tu ar laiku varētu uzklupt viņiem kā ērglis tramīgām irbēm.

Ķēniņa laiva un tās greznā svīta piestāja pie pils. Nogurušais valdnieks iesēdās nestuvēs. Šai brīdī pie troņmantnieka piegāja Herhors.

— Atļauj man, cēlsirdīgais princi, — viņš vērsās pie Ramzesa, — pirmajam izteikt savu prieku par tavu paaugstināšanu. Novēlu tev vienlīdz laimīgi vadīt karaspēku un pārvaldīt svarīgāko valsts provinci par godu Ēģiptei.

Ramzess cieši paspieda viņam roku.

Vai tu to izdarīji, Herhor? — viņš jautajā.

Tu esi to pelnījis, — ministrs atteica.

— Pieņem manu pateicību, un tu pārliecināsies, ka tā ir ko vērta.

— Tavi vārdi vien man ir pietiekama balva, — Herhors atbildēja.

Princis gribēja iet, taču Herhors viņu aizkavēja, — Vienu vārdu, troņmantniek, — priesteris sacīja viņam. — Brīdini savu sievieti, Saru, lai viņa nedzied reliģiskas dziesmas.

Un, kad Ramzess izbrīnījies palūkojās viņā, piebilda:

Toreiz, kad braucām pa Nīlu, šī meitene dziedāja, mūsu vissvētāko himnu, kuru drīkst dzirdēt vienīgi faraons un virspriesteri. Nabadzīte varētu tikt smagi sodīta par savu prasmi dziedāt un neziņu, ko dzied.

Tātad viņa zaimojusi dievu? — Ramzess apmulsis jautāja.

Pati to nezinādama, — virspriesteris atteica. — Par laimi, dzirdēju tikai es viens un uzskatu, ka starp šo dziesmu un mūsu himnu ir visai attāla līdzība, Katrā ziņā lai viņa to nekad vairs nedzied.

Taču viņai vēl jāšķīstās no grēka, — princis piemetināja. — Vai būs diezgan svešzemniecei, ja viņa upurēs Isīdas templim trīsdesmit govis?

Protams, lai upurē, — Herhors atbildēja, viegli saviebies, — dievi neniecina veltes.

Un tu, cēlais Herhor, — Ramzess sacīja, — pieņem šo brīnišķīgo vairogu, kuru es saņēmu no sava svētā vectēva.

Man?… Amenhotepa vairogs? … — ministrs aizkustināts iesaucās. — Vai esmu tā cienīgs?.

Savā gudrībā tu līdzinies manam vectēvam, bet pēc sava stāvokļa kļūsi līdzīgs viņam.

Herhors zemu palocījās. Dārgakmeņiem rotātajam zelta vairogam bija ne vien liela naudas vērtība, bet ari amuleta spēks. Tā bija ķēnišķa dāvana.

Taču vēl lielāku nozīmi Herhors piešķīra prinča vārdiem, ka viņš pēc sava stāvokļa kļūšot līdzīgs Amerihotepam. Amenhoteps bija faraona sievastēvs… Vai tiešām troņmantnieks nolēmis apprecēt viņa — Herhora meitu? …

Tas bija ministra un ķēniņienes Nikotrises senlolotais sapnis. Taču jāatzīst, ka Ramzesam, runājot par Herhora nākošo stāvokli, prātā nebūt nebija precības ar viņa meitu, bet gan jauni, augsti posteņi, kuru tempļos un galmā netrūka.


Astoņpadsmitā nodaļa


Kopš dienas, kad Ramzess kļuva par Lejasēģiptes vietvaldi, viņš sastapās ar tādām grūtībām, kādas nespēja ne iedomāties, lai gan bija dzimis un uzaudzis ķēniņa galmā.

Viņu gluži vienkārši tiranizēja, un viņa bendes bija visvisādu šķiru un dažnedažādu sabiedrisko kārtu lūdzēji.

Jau pirmajā dienā, ieraugot ļaužu pūļus, kas, grūstīdamies un spraukdamies uz priekšu, mīdīja zālienus viņa dārzā, lauza kokus un pat bojāja mūra žogu, troņmantnieks izsauca sardzi pie savas pils. Taču trešajā, dienā viņam bija jābēg no paša mājas uz ķēniņa pili, kur lielās apsardzes un augsto mūru dēļ bija grūti iekļūt.

Desmit dienās pirms aizbraukšanas gar Ramzesa acīm aizņirbēja visas Ēģiptes un bezmaz visas toreizējās pasaules pārstāvji.

Vispirms pie viņa ļāva ieiet augstām personām. Apsveikt princi nāca tempļu virspriesteri, ministri, feniķiešu, grieķu, jūdu, asīriešu, nūbiešu sūtņi, taču viņš nespēja iegaumēt pat viņu tērpus. Pēc tam sāka ierasties kaimiņu nomu pārvaldnieki, tiesneši, rakstveži, Mentālas korpusa augstākie virsnieki un lielie zemesīpašnieki.

Šie cilvēki neko neprasīja, vienīgi izteica savu prieku. Taču princis, uzklausīdams viņus no rīta līdz pusdienai un no pusdienas līdz vakaram, juta pilnīgu sajukumu galvā un bija pārguris līdz nemaņai.

Vēlāk ieradās zemāko kārtu pārstāvji ar dāvanām: tirgotāji ar zeltu, dzintaru, svešzemju audumiem, smaržvielām un augļiem. Tad nāca augļotāji. Tālāk — arhitekti ar jaunu celtņu plāniem, skulptori ar statuju un plakanciļņu skicēm, akmeņkaļi, māla trauku meistari, namdari un galdnieki, kalēji, metāllējēji, ādmiņi, vīnkopji, audēji, pat parashiti, kas uzšķērda līķus balzamēšanai.

Vēl nebija beigusies apsveikuma ceremonija, kad sāka vilkties vesela lūdzēju armija. Invalīdi, virsnieku atraitnes un bāreņi pieprasīja pensijas, muižnieki — galma amatus saviem dēliem. Inženieri piedāvāja jaunu apūdeņošanas veidu projektus, dziednieki — līdzekļus pret visādām kaitēm, pareģotāji — horoskopus. Ieslodzīto radinieki iesniedza lūgumrakstus par" soda mīkstināšanu, uz nāvi notiesātie — par apžēlošanu, sirdzēji lūdzās, lai troņmantnieks pieskaras viņiem vai iedod pilienu savu siekalu.

Nāca arī daiļas sievietes un mātes ar savām meitām, vienas pazemīgi, citas uzmācīgi lūgdamās, lai vietvaldis pieņem viņas savā mājā. Dažas pat nosauca gaidāmās uzturnaudas summu, cildinādamas savu tikumu un savus talantus.

Desmit dienu laikā gana atskatījies ļaužu pulku: sejas, kas vai ik brīdi mainījās, atklausījies lūgumus, kurus apmierināt varētu tikai visas pasaules dārgumi un dievišķīga vara, Ramzess galīgi pagura. Viņš nespēja gulēt un bija tik nīgrs, ka viņu kaitināja pat mušas sīkšana, un lāgiem viņš nesaprata, ko viņam saka,

Te atkal viņam izlīdzēja Herhors: dižciltīgajiem viņš lika paziņot, ka princis vairs nevienu nepieņem, bet pret vienkāršo tautu, kas, par spīti vairākkārtējām prasībām izklīst, joprojām gaidīja pie vārtiem, izsūtīja rotu nūbiešu kareivju ar nūjām. Tiem nesalīdzināmi vieglāk par Ramzesu izdevās apmierināt ļaužu alkatību. Nepagāja ne stunda, kad lūdzēji izklīda gluži kā dūmi, bet dažam labam nācās vairākas dienas likt pie galvas vai kur citur aukstus apliekamos.

Pēc šī valdīšanas mēģinājuma Ramzess sajuta dziļu nicinājumu pret cilvēkiem, un viņu pārņēma grūtsirdība.

Divas dienas viņš nogulēja uz dīvāna, rokas zem galvas palicis, truli vērdamies griestos. Princis vairs nebrīnījās, ka viņa dievbijīgais tēvs pavada laiku pie dievu altāriem, taču viņš nespēja saprast, kā Herhors tiek galā ar šādu darīšanu gūzmu, kas, gluži kā vētra, ne vien pārspēj cilvēka spēkus, bet var pat sadragāt viņu.

«Kā te lai gudro par kādām jaunām iecerēm, ja lūdzēju pūļi nomāc tavu gribu, aprij domas, izsūc asinis?… Pagājušas tikai desmit dienas, un es jau esmu slims, bet pēc gada, liekas, kļūšu pavisam stulbs. Šādā postenī nav iespējams neko paveikt. Labi vēl, ja nesajuksi prātā!»

Viņš bija tā satraukts par savu bezpalīdzību valdnieka amatā, ka pasauca Herhoru un drebošā balsī izstāstīja viņam savas bēdas.

Valstsvīrs ar smaidu noklausījās jaunā valdnieka žēlabās.

— Vai tev zināms, princi, — viņš sacīja, — ka šo milzīgo pili, kurā mēs dzīvojam, cēlis tikai viens arhitekts, vārdā Senebi, turklāt viņš nomira, nepabeidzis to … Un tu droši vien noproti, kālab šis arhitekts varēja īstenot savu plānu, nepazīdams nogurumu un nezaudēdams gara možumu?

— Kālab tad?..

— Tālab, ka viņš nedarīja visu pats: netēsa baļķus un akmeņus, nemīcīja mālus, neapdedzināja ķieģeļus, nekrāva tos un nenostiprināja ar javu. Viņš tikai uzzīmēja plānu, un arī tur viņam bija palīgi.

Toties tu, princi, gribēji visu paveikt pats — pats uzklausīt un visus apmierināt. Tas ir pāri cilvēka spēkiem.

Kā gan es varēju rīkoties citādi, ja lūdzēju vidū bija nevainīgi cietušie vai par nopelniem neapbalvotie? Valsts pamats taču ir taisnīgums, — troņmantnieks atbildēja.

Cik cilvēku dienā tu vari uzklausīt nenogurstot? — Herhors jautāja.

— Nu … divdesmit…

— Tas jau ir labi. Es uzklausu, lielākais, sešus vai desmit cilvēkus. Taču ne lūdzējus, bet augstākos rakstvežus, pārvaldniekus un ministrus. Katrs no viņiem ziņo man tikai par vissvarīgāko, kas notiek armijā, faraona īpašumos, tiesās, nomos, kā arī reliģijas lietās un Nīlas ūdeņu kustībā. Tādēļ viņi nestāsta man sīkumus, bet katram no viņiem, iekams ierodas pie manis, jāuzklausa desmit zemāki rakstveži; katrs augstākā rakstveža palīgs, katrs pārvaldnieks iepriekš ievācis ziņas no desmit zemākiem rakstvežiem un pārvaldniekiem, bet tie savukārt uzklausījuši desmit vēl zemāku ierēdņu ziņojumus.

Tādā kārtā gan es, gan ķēniņš, dienā runādami tikai ar desmit cilvēkiem, zinām pašu svarīgāko, kas noticis simttūkstoš valsts un pasaules vietās.

Sardzes vīrs, kas stāv savā postenī uz ielas Memfisā, redz tikai dažas mājas. Desmitnieks pazīst visu ielu, simtnieks — veselu kvartālu, pilsētas priekšnieks — visu pilsētu. Toties faraons stāv pāri visiem tikpat kā uz Ptaha tempļa visaugstākā pilona, no kura redzama ne vien Memfisa, bet arī kaimiņu pilsētas, to apkārtne un daļa rietumu tuksneša. No šī augstuma ķēniņš, tiesa, neredz cietušos un neapbalvotos, taču var pamanīt nestrādājošo pūļus. Viņš neievēros kareivi krogā, bet uzzinās, vai pulks devies apmācībās. Neredzēs, ko..gatavo sev pusdienās kāds zemnieks vai pilsētnieks, taču pamanīs ugunsgrēku, kas uzliesmojis pilsētā. Šī valsts kārtība, — Herhors iekvēlodamies turpināja, — ir mūsu lepnums un mūsu spēks. Kad Snofru, viens no trešās dinastijas faraoniem, jautājis priesterim, kādu pieminekli sev uzcelt, tas atbildēja: «Uzzīmē, valdniek, uz zemes kvadrātu un uzliec uz tā sešus miljonus neaptēstu akmens bluķu — tā būs tauta. Uz šis kārtas noliec sešdesmit tūkstošus aptēstu akmeņu — tie būs tavi zemākie Ierēdņi. Virsū uzkrauj sešus tūkstošus slīpētu akmeņu — tie būs augstākie Ierēdņi, Uz tiem novieto sešdesmit griezumiem rotātu akmeņu — tie būs tavi tuvākie padomdevēji un karavadoņi. Bet pašā. augšā uzvel vienu akmeni ar zelta Saules attēlu — tas būsi tu pats,» Tā arī izdarīja faraons Snofru. Tādējādi izveidojās vissenākā kāpņveida piramīda — mūsu valsts patiess attēlojums —, bet no tās radās visas pārējās. Tās Ir mūžīgas celtnes, no kuru virsotnes redzamas pasaules robežas un kuras apbrīnos tāltālas paaudzes.

Šādā valsts iekārtā, — ministrs turpināja, — slēpjas arī mūsu pārākums pār kaimiņiem. Etiopiešu skaita ziņā bija tikpat daudz kā mūsu. Taču viņu ķēniņš pats kopa savus lopus, pats sita ar nūju pavalstniekus un, nezinādams, cik viņu ir, nespēja savākt vienkopus, kad iesoļoja mūsu karaspēks. Nebija vienotas Etiopijas, bija milzīgs, juceklīgs ļaužu pulks. Tagad viņi ir mūsu vasaļi. Lībiešu valdnieks pats spriež tiesu par katru lietu, sevišķi starp bagātajiem, un ziedo tam tik daudz laika, ka nejaudā palūkoties apkārt, tālab viņam pie sāniem pulcējas veselas laupītāju bandas, kuras mums jāiznīdē. Zini vēl arī to, princi, — ja Feniķijā būtu viens valdnieks, kurš pārzinātu, kas kur notiek, un pavēlētu visās pilsētās, šī valsts nemaksātu mums ne debena nodevu. Un tā ir mūsu laime, ka Nīnives un Babilonijas ķēniņiem ir tikai pa vienam ministram un viņi tāpat nogurst, no darīšanu gūzmas kā tagad tu. Viņi grib paši visu redzēt, grib tiesāt un pavēlēt un tādēļ uz simt gadiem samežģījuši valsts lietas. Taču, ja atrastos kāds nožēlojams ēģiptiešu rakstvedis, kas dotos turp, izskaidrotu ķēniņiem viņu kļūmes valdīšanā un ieviestu pie viņiem mūsu ierēdniecisko hierarhiju, mūsu piramīdu, pēc gadiem piecpadsmit asīrieši sagrābtu savās rokās Jūdeju un Feniķiju, bet pēc pārdesmit gadiem — no austrumiem un ziemeļiem, no sauszemes un jūras mums gāztos virsū varenas armijas, ar kurām mēs, iespējams, netiktu galā.

Tad uzbruksim viņiem tagad, izmantojot viņu nebūšanas! — princis iesaucās.

Mēs vēl neesam atguvušies no mūsu līdzšinējām uzvarām, — Herhors dzedri atteica un sāka atvadīties no Ramzesa.

Vai tiešām uzvaras mūs novājinājušas? — troņmantniekam izlauzās. — Mēs taču savedam bagātību kalnus!

— Arī cirvis cērtot atcērtas, — Herhors izmeta un izgāja laukā,

Ramzess saprata, ka visuspēcīgais ministrs nevēlas kara, lai gan pats ir armijas galva.

— Redzēsim, — viņš pie sevis nočukstēja.

Dažas dienas pirms aizbraukšanas Ramzess tika uzaicināts pie ķēniņa. Faraons sēdēja viens marmora zālē, un četras ieejas sargāja nūbiešu sargi.

Līdzās ķēniņa krēslam stāvēja soliņš princim un neliels galdiņš, uz kura atradās dokumenti, uzrakstīti uz papirusa. Zāles sienas bija rotātas krāsainiem plakanciļņiem, kas attēloja zemkopja darbu, bet kaktos stāvēja Osīrija statujas ar grūtsirdīgu smaidu uz lūpām.

Kad Ramzess pēc tēva uzaicinājuma apsēdās, ķēniņš sacīja viņam:

— Saņem, dēls, savus armijas komandiera un vietvalža dokumentus. Nu ko, acīmredzot pirmās valdīšanas dienas nogurdinājušas tevi?

— Kalpodams jūsu majestātei, es iegūšu spēkus.

— Glaimotājs! — faraons pasmaidīja. — Iegaumē, es nevēlos, lai tu pārpūlētos… Izklaidējies — jaunībai vajag līksmības … Tas gan nenozīmē, ka tev nebūs jākārto svarīgas darīšanas.

— Esmu gatavs.

— Vispirms… Vispirms es tev atklāšu savas rūpes. Mūsu valsts kase ir sliktā stāvoklī: nodokļu ievākums, sevišķi no Lejasēģiptes, ar katru gadu samazinās, bet izdevumi aizvien pieaug…

Faraons iegrima domās.

— Šīs sievietes — šīs sievietes, Ramzes, maksā lielu naudu ne tikai vienkāršiem mirstīgajiem, bet arī ķēniņam. Man viņu ir vairāki simti, un katra vēlas, lai viņai būtu pēc iespējas vairāk kalpotāju, šuvēju, frizieru, vergu nestuvēm, vergu dzīvojamām istabām, zirgu, laivinieku, pat savu mīluļu un bērnu… Bērni!.. Kad atgriezos no Tēbām, viena no šīm dāmām, kuru es pat neatminos, izskrēja man pretī un, rādīdama ņipru trīsgadīgu puišeli, pieprasīja, lai es piešķiru viņam uzturnaudu, jo viņš, lūk, esot mans dēls … Man trīsgadīgs dēls — vari iedomāties?… Skaidrs, ka es nesāku strīdēties ar sievieti un vēl tik smalkā lietā, tālab ka dižciltīgam cilvēkam vieglāk būt pieklājīgam nekā atrast naudu, lai apmierinātu visādus untumus.

Viņš pašūpoja galvu, nopūtās un turpināja:

Bet īstenībā mani ienākumi kopš valdīšanas sākuma samazinājušies uz pusi, sevišķi Lejasēģiptē. Es jautāju, kā tas izskaidrojams… Man atbild: «Tauta kļuvusi nabaga, iedzīvotāju skaits krietni sarucis, jūra pienesusi ar smiltīm daļu zemes no ziemeļiem, bet tuksnesis — no austrumiem. Bijuši vairāki neražas gadi.» Vārdu sakot, nelaime nelaimes galā, bet valsts kase aizvien tukšāka… Tādēļ, lūdzu, noskaidro to. Apskaties, iepazīsties ar zinošiem un uzticamiem cilvēkiem un liec viņiem visu izmeklēt L Taču pārlieku neuzticies papirusam, bet rūpīgi pats pārbaudi. Man sacīja, ka tev esot vērīga karavadoņa acs. Ja tas tā, tad no pirmā skatiena noteiksi, cik lielā mērā tev iesniegtie ziņojumi atbilst īstenībai. Taču nesteidzies ar secinājumiem un, galvenais, paturi tos pie sevis. Ikvienu svarīgu domu, kas tev šodien ienāks prātā, pieraksti, bet pēc dažām dienām pārlūko šo lietu vēlreiz un atkal pieraksti. Tas iemācīs tev būt piesardzīgam spriedumos un pareizi novērtēt apstākļus.

Viss tiks izdarīts tā, kā tu pavēli, — princis sacīja.

Otrs uzdevums, kas tev jāizpilda, ir grūtāks. Asīrija notiek kaut kas tāds, kas sāk uztraukt manu valdību. Ka stāsta mūsu priesteri, aiz ziemeļu jūras ir piramidāls kalns, zaļi noaudzis pakājē un klāts ar sniegu virsotnē. Un šim kalnam it kā piemīt dīvaina īpašība: pēc daudziem miera gadiem tas pēkšņi sāk dūmot, drebēt, dārdēt, bet pēc tam izmet no sevis tik daudz šķidras uguns, cik ir ūdens Nīlā. Šī uguns noplūst pa kalna nogāzēm un milzīga platībā izposta zemkopju darbu. Tad lūk, mans dārgais dēls, — Asīrija ir tāds kalns. Gadsimtiem tajā valda miers un klusums, taču pēkšņi tur saceļas vētra, nez no kurienes ielaužas milzīgas armijas un iznīcina miermīlīgos kaimiņus. Tagad no Nīnives un Babilonijas var dzirdēt dunoņu: kalns dūmo. Tev jāuzzina, cik lielā mērā tas mūs apdraud, un jāapdomā, kā rīkoties.

— Vai es spēšu?… — troņmantnieks klusu jautāja. — Iemācies skatīties, — ķēniņš turpināja. — Ja gribi ko labi iepazīt, neapmierinies ar paša acu liecību, bet aicini palīgā arī svešas. Neaprobežojies ar ēģiptiešu spriedumiem, jo ikvienai tautai un ikvienam cilvēkam ir savs viedoklis un neviens neapjauš visu patiesību. Tālab uzklausi, ko par asīriešiem domā feniķieši, jūdi, heti un ēģiptieši, un ielāgo to, kas viņu spriedumos kopējs. Ja visi tev sacīs, ka no Asīrijas puses tuvojas briesmas, tu zināsi, ka tā patiešām ir. Un, ja dažādi cilvēki runās dažādi, arī tad esi modrs, tādēļ ka gudrība liek drīzāk paredzēt ļaunu nekā labu.

— Tu, ķēniņ, runā tā, kā runā dievi, — Ramzess nočukstēja.

Esmu vecs, bet no troņa augstuma redzams tas, ko mirstīgie nespēj ne iedomāties. Ja tu jautātu saulei, ko tā domā par pasaulīgām lietām, tā pastāstītu vēl lielākus brīnumus.

To cilvēku skaitā, kuriem man jāvaicā domas par Asīriju, tu nepieminēji grieķus, — troņmantnieks piezīmēja.

Ķēniņš labsirdīgi pasmaidīja un pašūpoja galvu:

— Grieķi!.. Grieķi! …. Tauta ar lielu nākotni. Mums līdzās viņi vēl ir bērni, taču kāds gars viņos mājo! Atceries manu statuju, ko bija veidojis grieķu tēlnieks? Tas ir dzīvs cilvēks, mans līdzgaitnieks!.. Mēnesi es turēju to pilī, taču galu galā uzdāvāju svētnīcai Tēbās. Tici, man kļuva bail, ka mans akmens līdzgaitnieks piecelsies no sava pjedestāla un pieprasīs, lai dalu varu ar viņu …. Kāds sajukums izceltos Ēģiptē! …. Grieķi!.. Vai tu esi redzējis vāzes, ko viņi darina, pilis, ko viņi ceļ? No māliem un no akmens viņi rada to, kas priecē manu vecumu un liek aizmirst slimības… Un viņu valoda?… Ak, dievi! Tā jau ir mūzika un skulptūra, un glezniecība kopā!.. Tik tiešām, ja Ēģiptei būtu lemts kādreiz nomirt, kā nomirst cilvēks, mūsu mantinieki būtu grieķi. Un viņi vēl pārliecinātu pasauli, ka tas viss ir viņu roku darbs, bet ēģiptiešu nemaz nav bijis … Taču viņi ir tikai mūsu skolnieki, jo, kā tev zināms, mums nav tiesību mācīt svešzemniekiem augstāko gudrību.

— Un tomēr tu, šķiet, neuzticies grieķiem?

— Tālab ka tā ir sevišķa tauta. Nedz feniķiešiem, nedz grieķiem nevar ticēt. Feniķietis, ja gribēs, ieraudzīs un pateiks skaidru patiesību, bet tu nekad neuzminēsi, kad viņš to gribēs pateikt. Toties grieķis ir vaļsirdīgs kā bērns un vienmēr gatavs runāt patiesību, taču nespēj. Viņš raugās uz pasauli citādāk nekā mēs. Viņa dīvainajās acīs katra lieta mirdz un laistās visās krāsās gluži kā Ēģiptes debesis un ūdeņi. Vai tad var paļauties uz viņa spriedumu? Tēbu dinastijas laikā tālu ziemeļos bijusi pilsētele Troja, kādu pie mums ir tūkstošiem. Šai vistu kūtij sākuši uzbrukt visādi salašņas un tā apnikuši nedaudzajiem iedzīvotājiem, ka tie pēc desmit gadu nemiera nodedzinājuši šo mazo cietoksni un pārcēlušies uz citu vietu. Vārdu sakot, parastas laupītāju būšanas…. Taču kādas dziesmas grieķi dzied par Trojas kaujām! Mēs smejamies par visiem tiem brīnumiem un varonību, jo par visiem šiem notikumiem savā laikā saņēmām precīzas ziņas. Tie ir skaidri meli. Un tomēr mēs klausāmies viņu dziesmās, kā bērns klausās savas aukles pasakās, un nespējam no tām atrauties!.. Tādi ir grieķi: dzimuši meļi, taču patīkama un vīrišķīga tauta. Ikviens no viņiem drīzāk ziedos dzīvību nekā teiks taisnību.

Un ko lai domāju par feniķiešiem? — troņmantnieks jautāja.

Tie ir gudri cilvēki, strādīgi un drošsirdīgi, taču veikalnieki: viņiem visa dzīve saistās ar peļņu. Feniķieši ir kā ūdens — daudz atnes, daudz aiznes un visur iespiežas. Tādēļ arī jāraugās, lai viņi neielavās Ēģipte — pa spraugām, slepus. Ja viņiem labi samaksāsi un dosi cerību vēl vairāk nopelnīt, — viņi būs lieliski spiegotāji Visu, ko mēs zinām par slepeno kustību Asīrija, mēs esam uzzinājuši no viņiem.

— Un jūdi? — princis vaicāja, nodūris skatienu.

— Jūdi ir apsviedīga tauta, taču viņi Ir drūmi fanātiķi un dzimuši Ēģiptes ienaidnieki. Kad viņi sajutīs sev uz kakla Asīrijas nagloto sandali, viņi pievērsīsies mums. Kaut nebūtu par vēlu! Taču izmantot viņu pakalpojumus var… Protams, ne šeit, bet Nīnivē un Babilonijā.

Bija redzams, ka faraons ir noguris. Ramzess atvadoties nokrita viņa priekšā uz vaiga. Ķēniņš tēvišķi apskāva viņu, pēc tam princis devās pie mātes.

Ķēniņiene, sēdēdama savā istabā, auda smalku audeklu dievu ģērbiem, bet galma sievietes šuva vai darināja puķu pušķus. Jauns priesteris kvēpināja vīraku Isīdas statujas priekšā.

— Māt, es atnācu tev pateikties un atvadīties. Ķēniņiene piecēlās un, apkampusi dēlu, sacīja ar asarām:

— Kā tu esi pārvērties!.. Tu esi jau vīrietis!.. Es tik reti tevi sastopu, ka varētu aizmirst tavus vaibstus, ja tavs veidols mūžam nedzīvotu manā sirdī. Nejaukais!.. Es tik daudz reižu braucu uz tavu muižu ar ķēniņa vietvaldi, domādama, ka tu pēdīgi beigsi dusmoties, bet tu izvedi man pretī savu mīļāko…

— Piedod!.. Piedod man!.. — Ramzess sacīja, skūpstīdams māti.

Ķēniņiene devās ar viņu dārzā, kur auga neparasti ziedi, un, kad viņi palika vieni, teica:

Esmu sieviete, un man rūp sieviete un māte. Vai gribi ņemt šo meiteni līdzi ceļojumā? Atceries, ka troksnis un kņada, kas būs ap tevi, var viņai un bērnam kaitēt. Grūtniecēm vislabākais ir klusums un miers.

Tu runā par Sāru? — Ramzess izbrīnījies jautāja. — Viņa ir grūta? Viņa neko man par to nav teikusi…

Varbūt viņa kaunas vai arī pati nezina… — ķēniņiene atteica. — Katrā ziņā ceļojums…

Man ne prātā nenāk ņemt viņu līdzi! …. — princis iesaucas. — Bet kādēļ viņa slēpj no manis?…. It kā tas nebūtu mans bērns ….

Neesi tik aizdomīgs! — māte viņu sarāja. — Tā ir parasta jaunu meiteņu kautrība… Bet varbūt viņa baidās, ka tu viņu pametīsi.

Es taču nevaru viņu ņemt uz savu pili! — princis pārtrauca, tik aizkaitināts, ka ķēniņienes acīs atmirdzēja smaids, bet viņa apslēpa to aiz skropstām.

Nevajag tik rupji atgrūst sievieti, kas tevi mīlējusi. Es zinu, ka tu esi viņu nodrošinājis. Mēs arī viņai iedosim kaut ko no savas puses. Ķēnišķu asiņu bērnam nekā nedrīkst trūkt…

Protams, — Ramzess atbildēja, — mans pirmdzimtais, lai gan viņam nebūs mantinieka tiesību, jāuzaudzina tā, lai man nenāktos viņa dēļ kaunēties un lai viņš man nevarētu vēlāk pārmest.

Atvadījies no mātes, Ramzess gribēja braukt pie Sāras, taču vispirms atgriezās savās istabās.

Viņā bangoja divējādas jūtas: dusmas uz Sāru, ka meitene slēpusi no viņa sava vārguma iemeslu, un lepnums, ka viņš drīz būs tēvs.

Viņš — tēvs!.:. Tas piešķīra viņam nopietnību, nostiprināja viņa stāvokli karavadoņa un vietvalža amatā. Tēvs — tas vairs nav jauneklis, kam ar godbijību jānoraugās uz vecākiem cilvēkiem.

Princis bija aizgrābts un aizkustināts. Viņam gribējās redzēt Sāru, apskaut viņu un apdāvināt.

Atgriezies savā pils daļā, viņš sastapa divus Lejasēģiptes nomarhus, kas bija ieradušies pie viņa ar ziņojumu. Uzklausījis viņus, Ramzess jutās noguris. Turklāt viņu gaidīja vakara pieņemšana, kuru viņš nevēlējās nokavēt.

«Atkal netikšu pie viņas,» princis nodomāja. «Nabadzīte, nav redzējusi mani jau divas dekādes.» Viņš pasauca nēģeri.

— Vai pie tevis ir būris, ko tev iedeva Sara, kad mēs sagaidījām ķēniņu?

Pie manis, — nēģeris atbildēja.

Tad paņem no tā vienu balodi un izlaid,

Baloži ir jau apēsti.

Kas tos apēdis?

— Es sacīju pavāram, ka šie putni ir no Sāras kundzes, un viņš tikai jūsu augstībai gatavoja no tiem cepešus un pastētes.

— Kaut jūs krokodils aprītu! — princis sapīcis iesaucās.

Viņš lika pasaukt Tutmosu. un pavēlēja viņam nekavējoties braukt pie Sāras. Izstāstījis savam adjutantam notikumu ar baložiem, viņš piebilda:

— Aizved viņai smaragda auskarus, kājsprādzes un rokassprādzes un divus talantus. Pasaki, ka es nedusmojos, ka viņa slēpusi no manis grūtniecību, taču piedošu viņai, ja bērns būs vesels un skaists. Un, ja viņa dzemdēs puisēnu, uzdāvināšu viņai vēl vienu muižu!..


Deviņpadsmitā nodaļa


Svešzemnieku rajons Memfisā atradās pilsētas ziemeļaustrumu daļā, netālu no Nīlas. Tur bija vairāki simti māju un pārdesmit tūkstoši iedzīvotāju: asīriešu, jūdu, grieķu, bet visvairāk feniķiešu.

Tas bija turīgs kvartāls. Galveno artēriju veidoja plata, diezgan taisna, akmens plāksnēm bruģēta iela. Abās pusēs slējās ķieģeļu, smilšakmens vai kaļķakmens mājas četru — sešu stāvu augstumā. Pagrabos atradās izejvielu noliktavas, pirmajos stāvos tirgotavas, otrajos — mantīgu cilvēku dzīvokļi, augstāk — audēju, kurpnieku, juvelieru darbnīcas vai amatnieku šaurie mitekļi. Šī rajona celtnes, kā jau visā pilsētā, bija pārsvarā baltas, lai gan varēja sastapt arī zaļas kā pļava, dzeltenas kā kviešu druva, zilgas kā debesis un sarkanas kā asinis.

Daudzu namu fasādes bija rotātas gleznojumiem, kas attēloja iemītnieku nodarbošanos. Uz juveliera mājas gara virkne zīmējumu stāstīja par to, ka tās īpašnieks darina zelta ķēdes un rokassprādzes, kuras pērk svešzemju ķēniņi un nevar vien nobrīnīties par tām. Uz kāda tirgotāja milzīgā savrupnama sienas bija atainotas epizodes, kas rādīja tirdzniecības grūtības un briesmas: jūrā cilvēkus sagrābj baismīgi nezvēri ar zivs astēm, tuksnesī — spārnoti pūķi, kas spļauj uguni, bet tālajās salās tos vajā milži, kuru sandales ir lielākas par feniķiešu kuģiem.

Dziednieks uz savas dziednīcas sienas bija attēlojis cilvēkus, kuriem viņš palīdzējis ne vien izdziedēt sakropļotās rokas un kājas, bet pat atgūt zobus un zaudēto jaunību. Uz ēkas, kur atradās kvartāla varas iestādes, bija uzzīmēta muca, kurā ļaudis meta zelta gredzenus, rakstvedis, kuram kāds čukstēja ausī, zemē izstiepies cilvēks, kuru divi citi dauzīja ar nūjām.

Iela vienmēr bija ļaužu pilna. Gar sienām stāvēja nestuvju un vēdekļu nesēji, izsūtāmie. un strādnieki, kas piedāvāja savus pakalpojumus. Vidū nepārtrauktā virknē vilkās preču vezumi, kuros bija iejūgti ēzeļi vai vērši. Pa ietvēm klaigādami snāja svaigā ūdens, vīnogu, dateļu, žāvētu zivju pārdevēji, kā arī ielu tirgotāji, puķu pārdevējas, muzikanti un visādi burvju mākslinieki.

Šai ļaužu straumē, kur visi kustējās, grūstīja cits citu, pārdeva un pirka, kliegdami dažādās balsīs, izcēlās policisti brūnos kreklos līdz ceļiem, zilsarkani svītrotos priekšautos, kailām kājām, ar īsu zobenu pie sāna un lielu nūju rokā. Šie varas pārstāvji pastaigājās pa ietvi, lāgiem pārmīdami kādu vārdu, taču lielākoties stāvēja uz akmens paaugstinājuma, lai labāk redzētu jūkli, kas ņirbēja pie viņu kājām;.

Šādā uzraudzībā ielu zagļiem bija jārīkojas ļoti veikli. Parasti divi uzsāka kautiņu un, kad apkārt bija salasījies pūlis un policisti sāka slānīt ar nūjām kā kaušļus, tā skatītājus, pārējie amatabiedri aptīrīja kabatas., Gandrīz pašā. kvartāla centrā atradās Tīrā dzimuša feniķieša Asarhadona viesnīca, kurā ērtākas pārraudzības labad bija jāapmetas visiem iebraucējiem. Tā bija milzīga kvadrātveida māja ar daudziem logiem. Tā stāvēja savrup, tādēļ tai varēja staigāt apkārt un glūnēt iekšā no visām pusēm. Virs galvenajiem vārtiem karājās kuģa modelis, uz fasādes gleznojumi attēloja ķēniņu Ramzesu XII upurējam dieviem vai izrādām gādību par svešzemniekiem, kuru vidū feniķieši izcēlās ar lielu augumu un spilgti sarkanu krāsu. Logi bija šauri, vienmēr atvērti un tikai vajadzības gadījumā tika aizkārti ar audekla vai krāsainu klūdziņu aizkariem. Saimnieka dzīvoklis un istabas viesiem aizņēma trīs augšējos stāvus, lejā atradās vīna pagrabs un ēdamzāle. Matroži, nesēji, amatnieki un vispār nabadzīgākie iebraucēji ēda un dzēra pagalmā, kur bija mozaīkas grīda un audekla nojume, kas bija izvilkta tā, lai visi viesi būtu pārskatāmi. Turīgākie un dižciltīgākie dzīroja galerijā, kas apjoza pagalmu. Pagalmā viesi sēdēja uz grīdas pie akmens plātnēm, kas aizstāja galdus. Galerijās, kur bija vēsāks, bija novietoti galdiņi, soli un krēsli, un pat zemi, mīksti dīvāni, uz kuriem varēja nosnausties.

Katrā galerijā atradās liels galds, nokrauts ar maizi, gaļas ēdieniem, zivīm, kā arī augļiem un lielām krūkām ar alu, vīnu un ūdeni. Nēģeri un nēģerietes iznēsāja viesiem ēdienus, novāca tukšās krūkas, atnesa no pagraba pilnās, bet rakstveži, kas vēroja galdus, rūpīgi pierakstīja ikvienu maizes gabalu, ķiploka galviņu un ūdens-krūzi. Pagalma vidū uz paaugstinājuma stāvēja divi uzraugi ar nūjām; viņi uzmanīja kalpotājus un rakstvežus, kā arī ar nūjas palīdzību nokārtoja strīdus starp trūcīgākajiem dažādu tautību viesiem. Kārtība bija stingra, tālab arī zādzības un kautiņi šeit gadījās reti.

Pats viesnīcas saimnieks, pilsētā pazīstamais feniķietis Asarhadons, gadus piecdesmit vecs vīrs garā kreklā un muslīna uzmetnī, staigāja starp viesiem, vērodams, lai katrs saņem to, ko viņa sirds vēlas.

— Ēdiet un dzeriet, mani dēli! — viņš sacīja grieķu matrožiem. — Tādu cūkgaļu un alu jūs nekur nedabūsit. Dzirdēju, ka jūs piemeklējusi vētra pie Rafijas. Jums jāziedo dieviem bagātīgs upuris par to, ka viņi jūs izglāba,… Memfisā var visu mūžu neredzēt vētru, bet uz jūras pērkons nav lielāks retums kā pie mums vara debens …. Man ir gan medus, gan milti, gan vīraks svētajai upurēšanai, un tur, kaktos, stāv visu tautu dievi. Manā viesnīcā cilvēks var paēst un pielūgt dievu par gluži pieņemamu cenu.

Pēc tam viņš uzkāpa galerijā pie tirgotājiem.

— Ēdiet un dzeriet, godājamie kungi! — viņš skubināja, zemu klanīdamies. — Laiki tagadiņ ir labi! Viņa augstība troņmantnieks — lai viņš dzīvo mūžos! — brauc uz Būbastiju ar milzīgu svītu, bet no Augšēģiptes ieradušies kuģi ar zeltu — tur ne viens vien no jums krietni nopelnīs. Mums ir irbes, jaunas zosis, nupat kā zvejotas zivis, lielisks stirnu cepetis, Un kādu vīnu man atsūtīja no Kipras!.. Lai es neesmu feniķietis, ja kauss šī dievišķā dzēriena nemaksā divas drahmas! Taču jūs, mani tēvi un labvēļi, to dabūsit šodien par drahmu. Bet tikai šodien.

Pusdrahmas par kausu, tad nobaudīsim, — kāds tirgotājs attrauca.

Pusdrahmas?… — saimnieks atkārtoja. — Drīzāk Nīla plūdīs atpakaļ uz Tēbām, nekā es atdošu šo nektāru par pusdrahmu! Varbūt tikai tev, Belezisa kungs, kuru visi uzskata par Sīdonas rotu… Ei, vergi! Pasniedziet mūsu labvēļiem lielo krūku Kipras vīna…

Kad viņš aizgāja, par Belezisu nosauktais tirgotājs sacīja saviem biedriem:

— Lai man nokalst roka, ja šis vīns maksā pusdrahmas! Bet vis viens! Būs mazāka noņemšanās ar policiju.

Sarunas ar viesiem netraucēja saimniekam vērot rakstvežus, kas pierakstīja ēdienus un dzērienus, uzraugus, kas uzmanīja kalpotājus un rakstvežus, bet galvenais — kādu atbraucēju, kas, pavilcis zem sevis kājas, bija iekārtojies priekšējā galerijā uz spilveniem un snauda pie dateļu saujas un krūzes tīra ūdens. Atbraucējs bija gadus četrdesmit vecs, viņam bija kupli mati, kraukļmelna bārda, domīgas acis un apbrīnojami cildeni sejas vaibsti, kurus, šķiet, nekad neizķēmoja nedz dusmas, nedz izbailes.

«Tas ir bīstams žurka!..» saimnieks klusībā nodomāja, iesānis lūkodamies uz viesi. «Viņš ir līdzīgs priesterim, bet valkā tumšu apmetni… Atstāja pie manis glabāšanā dārglietas un zeltu par veselu talantu, bet neēd gaļu un nedzer vīnu … Tas ir vai nu liels pravietis, vai liels blēdis!..»

No ielas pagalmā ienāca divi kaili psillas jeb čūsku dīdītāji ar maisu, kas bija pilns indīgiem rāpuļiem, un sāka izrādi. Jaunākais pūta stabuli, bet vecākais metās aptīt sevi ar mazām un lielām čūskām, no kurām arī vienas būtu diezgan, lai aizdzītu visus viesnīcas «Pie kuģa» viesus. Stabule spiedza, dīdītājs locījās, vaibstījās, konvulsīvi raustījās un visu laiku kaitināja rāpuļus, līdz viena čūska iedzēla viņam rokā, otra sejā, bet trešo, vismazāko, viņš norija dzīvu. Viesi un kalpotāji satraukti vēroja šīs izdarības. Kad čūskas dzēla dīdītājam, visi bailēs drebēja un miedza ciet acis, taču, kad psilla norija čūskulēnu, skatītāji ierēcās sajūsmā.

Vienīgi atbraucējs no priekšējās galerijas pat nepameta skatienu uz izrādi un, kad dīdītājs piegāja pēc samaksas, pameta viņam uz grīdas divus vara debenus un norādīja ar roku, lai viņš nenāk klāt.

Izrāde ilga pusstundu. Kad psillas bija atstājuši pagalmu, pie saimnieka pieskrēja nēģeris, kas apkalpoja iebraucēju istabas, un sāka viņam kaut ko norūpējies čukstēt. Tad nez no kurienes uzradās policijas desmitnieks un, aizvedis Asarhadonu uz attālāko nišu, ilgi ar viņu runājās, turklāt godājamais viesnīcas īpašnieks vienā laidā dauzīja sev pie krūtīm, lauzīja rokas un šausmās saķēra galvu. Beidzot, iespēris nēģerim pa vēderu, viņš lika pasniegt desmitniekam ceptu zosi un krūku Kipras vīna, bet pats devās uz priekšējo galeriju pie viesa, kas it kā snauda, lai gan acis viņam bija vaļā.

Bēdīgi jaunumi man tev jāpavēsta, cienītais kungs, — saimnieks sacīja, apsēzdamies līdzās atbraucējam,

Dievi uzsūta cilvēkiem lietu un skumjas, kad viņiem labpatīk, — viesis vienaldzīgi atteica.

Kamēr mēs te vērojām psillas, — saimnieks turpināja, raustīdams iesirmo bārdu, — zagļi ielavījušies trešajā stāvā un nozaguši tavas mantas — trīs maisus un lādi, kurai laikam liela vērtība!..

— Tev jāpaziņo par manu zaudējumu tiesai.

Kālab tiesai? — saimnieks nočukstēja. — Mūsu zagļiem ir sava kopa…. Mēs aizsūtīsim pēc vecākā, novērtēsim mantas, tu samaksāsi viņam divdesmit procentu vērtības — un viss atradīsies! Es vara tev palīdzēt.

Manā zemē, — atbraucējs paziņoja, — neviens neielaižas sarunās ar zagļiem, un arī es to nedarīšu. Es dzīvoju pie tevis, esmu tev uzticējis savu īpašumu, un tu par to atbildi.

Godājamais Asarhadons pakasīja muguru.

Cilvēk no tālās zemes, — viņš ierunājās klusinātā balsī, — jūs, lieti, un mēs, feniķieši, esam brāļi, un es tev no sirds iesaku neielaisties ar ēģiptiešu tiesu, tālab ka tajā ir tikai tās durvis, pa kurām ieiet, bet nav to, pa kurām iziet.

Nevainīgu dievi izvedīs caur sienu, — viesis atteica.

— Nevainīgu!.. Kurš no mums ir nevainīgs šai nebrīves zeme? — saimnieks čukstēja. — Lūk, paveries — tur policijas desmitnieks notiesā zosi, brīnišķīgu zosi, kuru es pats labprāt apēstu. Bet vai zini, kādēļ es atdevu to, sev no mutes atraudams tādu gardumu? Tādēļ, ka desmitnieks atnāca izvaicāt par tevi…

To pateicis, feniķietis pašķielēja uz atbraucēju, kas joprojām saglabāja nesatricināmu mieru.

Viņš, — saimnieks turpināja, — jautā man: «Kas ir šis melnais vīrs, kas divas stundas sēž pie dateļu saujas?» Es viņam saku: «Ļoti cienījams cilvēks, Phuta kungs.» — «No kurienes viņš ieradies?» — «No hetu zemes, no Harrānas pilsētas; viņam tur kārtīga četrstāvu māja un liels zemes gabals.» — «Kālab viņš šeit atbraucis?» — «Atbraucis,» saku, «lai saņemtu no kāda priestera piecus talantus, kurus aizdevis vēl viņa tēvs.» Un zini, godātais kungs, ko man uz to atbildēja desmitnieks? Lūk, ko: «Asarhadon, zinu, ka tu esi uzticams faraona kalps, ka tev ir labs ēdamais un vīns, tādēļ brīdinu tevi — esi uzmanīgs! Sargies no svešzemniekiem, kas ne ar vienu nebiedrojas, vairās no vīna un visādām izpriecām un klusē. Šis Phuts no Harrānas, iespējams, ir asīriešu spiegs.» Sirds man pamira, kad es to izdzirdēju, — saimnieks turpināja. — Bet tev laikam viss vienalga? — viņš apskaitās, redzēdams, ka pat briesmīgās aizdomas par spiegošanu nesatrauca heta mieru.

Asarhadon, — brīdi klusējis, sacīja viesis, — esmu uzticējis tev sevi un savu īpašumu, tad padomā par to, lai man atdod maisus un lādi, citādi sūdzēšos tam pašam desmitniekam, kurš apēdis tev paredzēto zosi.

Nu… tad atļauj man samaksāt zagļiem kaut piecpadsmit procentu tavu mantu vērtības, — saimnieks sacīja.

Es aizliedzu tev jebko maksāt.

Iedod viņiem kaut trīsdesmit drahmu…

Ne debena.

— Iedod nabagiem kaut desmit drahmu…

— Ej mierā, Asarhadon, un lūdz dievus, lai viņi tev atdod saprātu, — atbraucējs joprojām tikpat rāmi atbildēja.

Saimnieks, elsdams aiz niknuma, pietrūkās no spilveniem.

«Skat, kāds riebeklis!» viņš pie sevis errojās. «Viņš atbraucis ne tikai pēc parāda. Viņš te vēl iedzīvosies…

Sirds man saka — viņš ir bagāts tirgotājs, varbūt pat krodzinieks, kas kopā ar priesteriem un tiesnešiem atvērs man blakus otru viesnīcu… Lai tevi sasper debesu uguņi!.. Lai tevi saēd spitālība!.. Skopulis, blēdis, zaglis, kas neļauj godīgam cilvēkam neko nopelnīt!»

Godājamais Asarhadons vēl nebija paguvis aprimties, kad uz ielas ieskanējās flauta un tamburīns, un pēc brīža pagalmā ieskrēja četras gandrīz kailas dejotājas. Nesēji un matroži sagaidīja tās ar prieka saucieniem, un pat cienīgie tirgotāji no galerijas sāka ziņkāri lūkoties un apmainīties piezīmēm par viņu izskatu. Dejotājas ar roku kustībām un smaidiem sveica klātesošos. Viena saka spēlēt dubultflautu, otra šķindināja līdzi tamburīnu, bet divas pašas jaunākās dejoja apkārt pagalmam, cenzdamās aizskart viesus ar saviem muslīna plīvuriem. Dzīrotāji sāka dziedāt, klaigāt un aicināt pie sevis dejotājas, bet pagalmā izcēlās kautiņš, kuru uzraugi bez pūlēm izbeidza, paceldami augšup savas nūjas. Tikai kāds lībietis, nūjas ieraugot, tā saniknojās, ka izrāva aiz jostas aizbāzto nazi, taču divi nēģeri uzklupa viņam, atņēma dažus vara gredzenus kā samaksu par noēsto un izmeta viņu uz ielas.

Viena dejotāja piesēdās pie matrožiem, divas piegāja pie tirgotājiem, kuri sāka cienāt viņas ar vīnu un saldumiem, bet pati vecākā ņēmās apstaigāt galdus un vākt naudu.

— Dievišķās Isīdas templim! — viņa sauca. — Ziedojiet, dievbijīgie svešzemnieki, dievietei Isīdai, visas dzīvās radības aizgādnei… Jo vairāk dosit, jo vairāk labklājības un svētības saņemsit no dieviem… Mātes Isīdas templim!..

Viņai meta tamburīnā vara stieples ritulīšus, lāgiem zelta graudiņus. Kāds tirgotājs jautāja, vai varot viņu apciemot, un priesteriene smaidot pamāja ar galvu.

Kad viņa iegāja priekšējā galerijā, Phuts no Harrānas iebāza roku ādas maisā un, izņēmis zelta gredzenu, sacīja:

— Ištara ir varena un laba dieviete, ņem to viņas templim.

Priesteriene vērīgi palūkojās viņā un nočukstēja: — Anaēls, Sahiēls…

— Amabiēls, Abalidots … — atbraucējs tikpat klusu atbildēja.

— Redzu, ka tu mīli māti Isīdu, — priesteriene skaļi noteica. — Tu laikam esi bagāts un devīgs, tālab ir vērts tev pazīlēt.

Viņa apsēdās Phutam blakus, apēda dažas dateles un, saņēmusi viņa roku, ierunājās:

— Tu esi ieradies no tālās Bretora un Hagita zemes,… Ceļojums tev bija laimīgs … Jau vairākas dienas tevi novēro feniķieši, — viņa piebilda klusāk. — Tu esi atbraucis pēc naudas, lai gan neesi tirgotājs. Atnāc pie manis šovakar, kad norietēs saule … Tavas vēlmes, — viņa skaļi turpināja, — piepildīsies… Es dzīvoju Kapeņu ielā, mājā «Pie zaļās zvaigznes», — atkal čukstus.

— Tikai sargies no zagļiem, kas tīko pēc tavas bagātības, — viņa pabeidza, redzēdama, ka godājamais Asarhadons noklausās.

— Manā viesnīcā nav zagļu, — feniķietis aizsvilās.

— Zog laikam tie, kas nāk šeit no ielas.

— Nedusmojies, vecīt, — priesteriene zobgalīgi atteica, — jo tev uz kakla tūdaļ parādās sarkana švīka — nelabas nāves pazīme.

To izdzirdis, Asarhadons trīskārt nospļāvās un čukstus noskaitīja burvju vārdus pret Jauniem pareģojumiem. Kad viņš aizgāja, priesteriene atkal pievērsās harrānietim. Iedeva viņam rozi no sava vainaga un, šķiroties apskāvusi viņu, devās pie citiem galdiem.

Atbraucējs pasauca saimnieku.

— Es vēlos, — viņš sacīja, — lai šī sieviete apmeklē mani. Liec viņu atvest uz manu istabu.

Asarhadons palūkojās viņam acīs, sasita rokas un sāka pilnā kaklā smieties.

— Sets apmājis tevi, harrāniet!.. — viņš iesaucās.

— Ja kas tamlīdzīgs notiktu manā mājā ar ēģiptiešu priesterieni, mani padzītu no pilsētas. Šeit var pieņemt tikai svešzemnieces.

Tādā gadījumā es došos pie viņas, — Phuts atbildēja. — Tā ir gudra un dievbijīga sieviete, viņa man daudz kur palīdzēs. Kad norietēs saule, dosi man pavadoni, lai es ceļā nenomaldos.

Visi ļaunie gari iemājojuši tavā sirdī, — saimnieks attrauca. — Šī pazīšanās tev maksās ne mazāk kā divsimt drahmu, bet, iespējams, arī visas trīssimt, turklāt vēl nāksies iedot kalpotājām un templim, Bet par tādu summu, teiksim, par piecsimt drahmām, tu vari iepazīties ar tiklu jaunavu, manu meitu; viņai ir jau četrpadsmit gadu, un — kā prātīga meitene — viņa krāj sev pūru. Neklaiņo naktī pa nepazīstamu pilsētu; tā vien raugi, nonāksi policijas vai zagļu rokās. Izmanto labāk to, ko dievi tev atvēl mājās. Piekriti?

— Bet vai tava meita brauks man līdzi un Harrānu? Saimnieks pārsteigts palūkojās viņā. Pēkšņi viņš iesita

sev pa pieri, it kā atminējis noslēpumu, un, saķēris atbraucēju aiz rokas, vilka viņu uz klusu loga nišu.

Tagad es visu zinu!.. — viņš satraukti čukstēja. — Tu tirgojies ar sievietēm!.. Taču atceries, ka par ēģiptietes aizvešanu tev var atņemt īpašumu un nosūtīt uz akmeņlauztuvēm. Ja nu vienīgi… pieņemsi mani par biedru, jo man te zināmi visi ceļi…

Tādā gadījumā pastāsti, kā nokļūt pie šīs priesterienes, — Phuts atbildēja. — Un neaizmirsti, ka, saulei norietot, man vajadzīgs pavadonis, bet no rīta — mani maisi un lāde, citādi sūdzēšos tiesā.

To pateicis, Phuts izgāja no ēdamzāles un devās augšā uz savu istabu.

Pagalam pārskaities, Asarhadons piegāja pie galdiņa, pie kura dzīroja feniķiešu tirgotāji, un pasauca sāņus vienu no viņiem — Kušu.

— Labus viesus gan tu. man piegādā!.. — saimnieks viņam uzbruka. — Šis Phuts tikpat kā neko neēd, liek man izpirkt no zagļiem viņam nozagtās mantas un tagad — it; kā par izsmieklu — grasās doties pie ēģiptiešu dejotājas, nevis apdāvināt manas sievietes.

— Kas tur ko brīnīties! — Kušs smaidot atteica. — Ar feniķietēm viņš varēja iepazīties Sīdonā, taču šeit dod priekšroku ēģiptietēm. Muļķis ir tas, kas Kiprā nedzer Kipras vīnu, bet apmierinās ar Tīras alu.

Es tev saku, — saimnieks viņu pārtrauca, — tas ir bīstams cilvēks… Viņš izliekas par vienkāršu pilsētnieku, lai gan izskatās pēc priestera!..

Bet tu, Asarhadon, izskaties pēc virspriestera, lai gan esi tikai parasts krodzinieks! Sols paliek sols ari tad, ja noklāts ar lauvas ādu,

Bet kālab viņš iet pie priesterienēm?… Esmu gatavs apzvērēt, ka tā ir viltība un ka lietu bezkauņa dodas nevis pie sievietēm, bet gan uz kādu sazvērnieku sanāksmi.

Dusmas un alkatība aptumšojušas tavu prātu, — Kušs pārmetoši noteica. — Tu esi līdzīgs cilvēkam, kas, meklēdams vīģeskokā meloni, neredz dateles, Ikvienam tirgotājam ir skaidrs — ja Phuts grib dabūt savus piecus talantus, viņam jāiemanto labvēlība pie visiem, kas grozās starp priesteriem. Bet tu, lūk, to nesaproti…

— Tālab ka sirds man saka, ka tas droši vien ir asī-riešu spiegs, kas tīko pēc viņa majestātes dzīvības.

Kušs nicīgi paraudzījās uz Asarhadonu.

Tad novēro viņu, uzmani katru viņa soli. Un, ja ko pamanīsi, varbūt tev atlēks kaut kas no viņa mantības.

Lūk, tagad tu pateici prātīgu vārdu! Lai šis žurka iet pie savām priesterienēm un no viņām, kurp labpatīk! Bet es sūtīšu tam pakaļ savas acis, kurām nekas apslēpts nepaliks!


Divdesmitā nodaļa


Ap pulksten deviņiem vakarā Phuts izgāja no viesnīcas «Pie kuģa» kopā ar nēģeri; kas nesa lāpu. Pusstundu pirms tam Asarhadons bija aizsūtījis uz Kapeņu ielu uzticamu cilvēku, pavēlēdams viņam uzmanīt, vai harrānietis slepus neatstās māju «Pie zaļās zvaigznes» un kurp viņš dosies.

Otrs saimnieka uzticamais cilvēks sekoja Phutam pa gabalu; šaurajās ieliņās viņš lavījās gar namu sienām, platākajās — izlikās par piedzērušu.

Ielas jau bija tukšas, nesēji un pārdevēji gulēja. Gaisma dega vienīgi pie amatniekiem, kuri steidza pabeigt darbu, un pie bagātniekiem, kas vakariņoja, apmetušies uz lēzeniem jumtiem.

Dažviet bija dzirdamas arfu un flautu skaņas, dziesmas, smiekli, veseru klaudzoņa, galdnieka zāģa čīkstoņa, palaikam atskanēja dzērāja klaigas vai kāds palīgā sauciens.

Ielas, pa kurām gāja Phuts, lielākoties bija šauras, līkas un grambainas. Jo tuvāk viņš nāca savam mērķim, jo mājas kļuva aizvien zemākas, aizvien vairāk bija dārzu, pareizāk sakot, palmu, vīģeskoku un nīkulīgu akāciju, kas liecās pāri žogam, it kā grasītos aizbēgt»

Kapeņu ielā aina uzreiz mainījās. Mūra namu vietā parādījās plaši dārzi un to vidū — skaistas savrupmājas. Pie kādiem vārtiem nēģeris apstājās un nodzēsa lapu.

— Tā ir «Zaļā zvaigzne», — viņš sacīja un, zemu paklanījies Phutam, griezās uz mājām.

Harranietis pieklauvēja pie vārtiem. Pēc brīža parādījās vārtsargs, uzmanīgi aplūkoja atnācēju un nomurmināja:

Anaēls, Sahiēls…

Amabiēls, Abalidots, — Phuts atbildēja.

— Esi sveicināts! — vārtsargs sacīja un ātri atdarīja vārtus.

Nogājis soļus divdesmit pa dārzu, Phuts nonāca savrupmājas priekštelpā, kur viņu sagaidīja pazīstamā priesteriene. Dziļuma stāvēja kāds cilvēks ar melnu bārdu un melniem matiem, tik ļoti līdzīgs pašam harrānietim, ka tas nespēja apslēpt savu pārsteigumu.

— Viņš aizstās tevi glūniķiem, kas novēro tevi, — priesteriene smaidot noteica.

Par Phutu nogrimētais cilvēks uzlika sev galvā rožu vainagu un priesterienes pavadībā uzkāpa otrajā stāvā, no kurienes drīz vien atskanēja flautas skaņas un kausu šķindoņa. Bet pašu Phutu divi zemākie priesteri aizveda uz pirti, kas atradās dārzā. Tur, apmazgājuši viņu un iesvaidījuši viņam matus, tie ietērpa Phutu baltās drānas.

No pirts visi trīs atkal iznāca alejā un ilgi gāja pa dārziem, līdz nokļuva klajā laukumā.

— Tai pusē, — viens no priesteriem sacīja Phutam, — ir senas kapenes, šai pusē — pilsēta, bet, lūk, šeit — templis. Ej, kurp gribi, un lai gudrība norāda tev ceļo, bet svētie vārdi pasargā no briesmām!

Abi priesteri atgriezās dārzā. Phuts palika viens. Mēness nespīdēja, tomēr nakts nebija pārāk tumša. Tālumā, miglā tīta, vizuļoja Nīla, augstāk pie debesīm mirgo i a Lielā Lāča septiņas zvaigznes. Virs ceļinieka galvas zaigoja Orions, bet virs tumšajiem piloniem kvēloja Sīriuss.

«Pie mums zvaigznes mirdz spožāk,» Phuts nodomāja. Viņš saka čukstēt lūgsnas nepazīstamā valodā un devās uz templi.

Phuts vēl nebija nogājis ne pārdesmit soļu, kad no kāda dārza iznāca cilvēks un sāka iet viņam nopakaļ. Bet tieši tobrīd nolaidās tik bieza migla, ka laukumā, izņemot tempļa jumtu, neko nevarēja saredzēt.

Nogājis vēl kādu gabalu, harranietis uzdūrās augstam mūrim un, pavēries debesīs, devās uz rietumu pusi. Virs viņa galvas lidoja naktsputni un milzīgi sikspārņi. Migla ta sabiezēja, ka Phutam nācās iet, gar sienu taustoties.

Gājiens bija diezgan ilgs, taču pēkšņi Phuts nonāca pie zemiem vārtiņiem, kuros bija sadzīts milzum daudz bronzas naglu. Viņš sāka tās skaitīt no kreisā stūra uz [eju, turklāt vienas cieši piespieda, citas — pagrieza.

Kad viņš piedūrās pēdējai naglai, vārtiņi klusu pavērās. Harranietis paspēra dažus soļus un nokļuva šaurā nišā, kur bija pavisam tumšs.

Uzmanīgi taustīdams ar kāju grīdu, viņš uzdūrās tādai kā akas malai, no kurienes dvesa aukstums. Phuts nolaida kājas un droši nošļūca lejā, lai gan šai vieta un šai zemē bija pirmoreiz. Taču aka nebija dziļa. Phuts nonāca šaurā gaitenī ar slīpu grīdu un sāka kāpt lejā tik pārliecināti, it kā sen zinātu ceļu.

Gaiteņa galā bija durvis. Atnācējs sataustīja koka āmuriņu un trīsreiz pieklauvēja. Par atbildi nez no kurienes atskanēja balss:

Tev, kas nakts stundā traucē svētās vietas mieru, — vai tev ir tiesības šeit ienākt?

Neesmu darījis pāri nedz vīram, nedz sievai, nedz bērnam … Manas rokas nav aptraipītas asinīm …. Ne-esmu ēdis nešķīstus ēdienus… Neesmu piesavinājies svešu mantu … Neesmu melojis un neesmu izpaudis lielo noslēpumu, — harranietis mierīgi atbildēja.

Vai esi tas, kuru gaida, vai esi tas, par ko uzdosies? — balss jautāja pēc kāda brīža.

Esmu tas, kuram bija jāatnāk no brāļiem austrumos, taču otrs vārds arīdzan ir mans. Ziemeļu pilsēta man ir māja un zeme, kā es jau teicu svešajiem, — Phuts atbildēja.

Durvis atdarījās, un harranietis iegāja plašajā pazemē, ko apgaismoja gaismeklis, kurš dega uz galdiņa pie purpursārta aizkara. Uz aizkara bija ar zeltu izšūta spārnota lode ar divām čūskām. Malā stāvēja ēģiptiešu priesteris baltās drānās.

Tev, kas šeit ienāci, — sacīja priesteris, norādot ar roku uz Phutu, — vai tev zināms, ko nozīmē šis simbols uz aizkara?

Lode, — ienākušais — atbildēja, — attēlo pasauli, kurā mēs dzīvojam, bet spārni norāda, ka šī pasaule lidinās telpā līdzīgi ērglim.

— Un čūskas? — priesteris vaicāja.

— Divas čūskas atgādina gudrajam, ka tas, kurš izpaudīs šo lielo noslēpumu, mirs divkārt — miesīgi un garīgi.

Bridi klusējis, priesteris atkal jautāja:

Ja tu patiešām esi Berojs (šeit priesteris nolieca galvu), Haldejas lielais pravietis (viņš atkal nolieca galvu), kuram nav noslēpumu ne uz zemes, ne debesīs, tad pasaki savam kalpam — kura zvaigzne ir visbrīnumainākā?

Brīnumains ir Horssets, kas apiet debesis divpadsmit gadu laikā, tālab ka apkārt tam riņķo četras mazākas zvaigznes. Taču vēl brīnumaināks ir Horska, kas apiet debesis trīsdesmit gadu laikā, tālab ka tam ir ne vien savas zvaigznes, bet arī liels gredzens, kurš nekad neizzūd.

To noklausījies, ēģiptiešu priesteris nokrita haldejieša priekša uz vaiga. Tad iedeva viņam purpursārto šalli un muslīna šķidrautu, parādīja, kur stāv vīraks, un, zemu klanīdamies, atstāja pazemi.

Haldejietis palika viens. Viņš pārmeta šalli pār labo plecu, aizklāja seju ar šķidrautu un, paņēmis zelta karoti iebēra tajā vīraku, kuru aizdedzināja pie gaismekļa aizkara priekša. Čukstēdams kaut kādus vārdus, viņš trīsreiz apgriezās apkārt, un vīraka dūmi apņēma viņu gluži kā trīskārtējs gredzens.

Tukšajā pazemē uzreiz sākās dīvaina kustība. Šķita, ka griesti paceļas un sienas paveras. Purpursārtais aizkars pie altāra plīvoja kā nemanāmu roku cilāts. Gaiss ievirmojās, it kā laistos neredzamu putnu bari.

Haldejietis pašķīra drānas uz krūtīm un izņēma noslēpumainam zīmēm klātu zelta medaljonu. Visa pazeme nodrebēja, svētais aizkars noraustījās, tumsā iekvēlojās uguntiņas.

Tad mags pacēla augšup rokas un ierunājās:

— Debesu tēvs, labais un žēlsirdīgais, šķīsti manu dvēseli … Dod necienīgam kalpam savu svētību un izstiep visvareno roku pār dumpīgiem gariem, lai varu rādīt tavu visspēcību…

Lūk, zīme, ko skaru, jums klātesot…

Lūk, es — uz dievu paļāvīgs, es — gaišredzīgs un bezbailīgs… Es — varenais — jūs piesaucu un kvēli lūdzos … Parādieties man, paklausīgie, — Aijes, Saraijes, Aijes, Saraijes vārdā…

Tūdaļ pat no visām pusēm atskanēja balsis. Gar gaismekli vispirms aizlaidās kāds putns, pēc tam pavīdēja rūsganas drānas, tad cilvēks ar asti, beidzot gailis ar kroni, kas nometās uz galdiņa pie aizkara.

— Visvarenā un mūžīgā dieva vārdā… Amorul, Ta-neha, Rabur, Latisten,.

Tālās balsis atsaucās otrreiz,

— īstenā un mūžam dzīvojošā Eloija, Arhima, Ra-bura vārdā kvēli lūdzos jūs un piesaucu… Tās zvaigznes vārdā, kas ir saule, ar šo, lūk, zīmi, dzīvā dieva slavenajā un briesmīgajā vārdā…

Pēkšņi viss apklusa. Altāra priekšā parādījās rēgs ar kroni galvā, zizli rokā, lauvam uz muguras.

Beroj!.. Beroj!.. — rēgs dobjā balsī ierunājās. — Kādēļ tu mani izsauc?

Gribu, lai brāļi šai templī mani saņem atklātu sirdi un ieklausās vārdos, ar kuriem nāku pie viņiem no brāļiem Babilonijā, — haldejietis atbildēja.

— Lai notiek tā! — rēgs sacīja un nozuda. Haldejietis sastinga kā statuja — atpakaļ atmestu galvu,

augšup paceltām rokām. Viņš stāvēja vairāk par pusstundu šādā pozā, kas neiespējama parastam cilvēkam.

Tikmēr daļa pazemes sienas atvirzījās, un ienāca trīs ēģiptiešu priesteri. Ieraugot haldejieti, kas it kā lidinājās gaisā, ar muguru pret neredzamu balstu atspiedies, priesteri pārsteigti saskatījās. Vecākais no viņiem sacīja:

— Senāk pie mums bija tādi, bet tagad neviens to neprot,

Viņi apgāja to no visām pusēm, piedūrās sastingušajam ķermenim un ar bažām raudzījās uz seju, dzeltenu un bālu kā mironim.

— Vai viņš miris?… — jaunākais jautāja.

Pēc šiem vārdiem atpakaļ atliektais haldejieša ķermenis sāka atgriezties vertikālā stāvoklī. Sejā parādījās viegls sārtums, paceltās rokas nolaidās. Viņš nopūtās, izberzēja acis, it kā būtu pamodies, palūkojās uz ienācējiem un pēc brīža ierunājās.

Tu, — viņš vērsās pie vecākā, — esi Nofri, Ptaha tempļa virspriesteris Memfisā. Tu — Herhors, Amona virspriesteris Tēbās, visvarenākais cilvēks pēc faraona šai valstī. Tu, — viņš norādīja uz jaunāko, — esi Pentuers, otrais pravietis Amona templī un Herhora padomdevējs…

Un tu, bez šaubām, esi Berojs, dižais priesteris un babiloniešu gudrais, par kura atnākšanu mums pavēstīja pirms gada, — Nofri atteica.

— Tu sacīji patiesību, — haldejietis atbildēja.

Viņš apskāva visus pēc kārtas, bet priesteri nolieca haldejieša priekšā galvas.

— Es nesu jums lielo ziņu no mūsu kopējās dzimtenes, kuras vārds ir gudrība, — Berojs turpināja. — Uzklausiet to un rīkojieties, kā nākas.

Pēc Herhora mājiena Pentuers atnesa trīs viegla koka krēslus vecākajiem un zemu soliņu sev. Apsēdies netālu no gaismekļa, viņš izņēma no azotes nelielu stiletu un ar vasku klātu dēlīti. Kad visi trīs ieņēma vietas, haldejietis iesāka:

Pie tevis, Nofri, griežas priesteru augstākā kolēģija Babilonā. Svētā priesteru kārta Ēģiptē pagrimst. Daudzi krāj naudu, saietas ar sievietēm un pavada dzīvi izpriecās. Gudrība ir atstāta novārtā. Jums nav varas nedz pār neredzamo pasauli, nedz pār pašu dvēselēm. Daži no juras zaudējuši augstāko ticību, un nākotne ir apslēpta jūsu acīm. Taču ļaunākais ir tas, ka daudzi priesteri, apzinoties savu gara nevarību, nostājušies uz melu ceļa un veikliem paņēmieniem krāpj vientiešus, Tā saka augstākā kolēģija: ja gribat atgriezties uz pareizā ceļa. Berojs paliks ar jums kādus gadus, lai ar dzirksteli, kas atnesta no lielā Babilonas altāra, iedegtu patiesības gaismu pār Nīlu.

Viss ir tā, kā tu saki, — Nofri ar skumjām balsi noteica. — Paliec mūsu vidū dažus gadus, lai augošā jaunatne iepazītu jūsu gudrību.

Bet tagad tev, Herhor, vārdi no augstākās kolēģijas…

Herhors nolieca galvu.

— Nonievādami lielos noslēpumus, jūsu priesteri nav pamanījuši, ka Ēģiptei tuvojas posta gadi. Jums draud iekšējas nelaimes, un tās novērst var vienīgi tikums un gudrība. Taču ļaunāks ir kas cits: ja tuvāko desmit gadu laikā jūs uzsāksit karu ar Asīriju, tās karaspēks sagraus jūsējo. Viņi atnāks pie Nīlas krastiem un iznīcinās visu, kas šeit pastāv kopš mūžseniem laikiem. Tik draudīgs zvaigžņu stāvoklis kā pašlaik virs Ēģiptes pirmoreiz bija XIV dinastijas laikā, kad jūsu zemi iekaroja un izlaupīja hiksi. Trešoreiz tas atkārtosies pēc piecsimt vai sešsimt gadiem, kad jūs apdraudēs Asīrija un parsuas tauta, kas dzīvo uz austrumiem no Haldejas.

Priesteri klausījās, šausmu pārņemti. Herhors bija nobālis, Pentueram izkrita no rokām dēlītis. Nofri bija sagrābis pie krūtīm piekārto amuletu un apkaltušām lūpām čukstēja lūgsnu.

— Sargieties no Asīrijas, — haldejietis turpināja, — jo pienācis tās laiks. Asīrieši ir nežēlīga tauta!.. Tā nicina darbu un dzīvo no kara! Uzvarētos asīrieši uzdur uz mieta vai nodīrā tiem ādu. Viņi izposta iekarotās pilsētas, bet iedzīvotājus aizved gūstā. Viņu atpūta ir meža zvēru medības, un viņi uzjautrinās, šaudot ar loku gūstekņus vai izdurot viņiem acis. Tempļus asīrieši pārvērš drupās, svētos traukus lieto savu dzīru laikā, bet priesterus un gudros padara par saviem ākstiem. Viņi izrotā mājokļu sienas ar ādām, kas nodīrāta dzīviem cilvēkiem, un liek galdā ienaidnieku asiņainās galvas.

Kad haldejietis apklusa, ierunājās Nofri:

Dižais praviet! Tu iesēj bailes mūsu dvēselēs., bet nenorādi glābiņu. Iespējams — un droši vien tā ir, ja jau tu apgalvo, — ka liktenis kādu laiku nebūs mums labvēlīgs. Taču kā izvairīties no tā? Ir Nīlā vietas, kurām pāri netiek neviena laiva, tālab stūrmaņu gudrība apiet draudīgos atvarus. Tas pats ir ar tautu nelaimēm. Tauta ir laiva, bet laiks — upe, kuru palaikam sagriež virpuļi. Un, ja sīka zvejas laiva prot paglābties no briesmām, kādēļ gan daudzmiljonu tauta, nonākusi postā, nevar izbēgt no bojāejas?

Tavi vārdi ir gudri, — Berojs atteica, — taču es tikai daļēji spēšu tev atbildēt.

Vai tad tu nezini visu, kas notiks? — Herhors ievaicājās.

Nejautā man to, ko zinu, bet nevaru pastāstīt. Vissvarīgāk jums ir tuvākajos desmit gados saglabāt mieru ar Asīriju, un tas jums ir pa spēkam. Asīrija vēl baidās no jums, tā neko nezina par jūsu zemei nelabvēlīgo likteņu sakritību un grib uzsākt karu ar tautām, kas dzīvo jūras krastā uz ziemeļiem un austrumiem. Tagad jūs varētu ar viņu noslēgt miera līgumu…

Ar kādiem noteikumiem? — Herhors jautāja.

Ar ļoti izdevīgiem. Asīrija atdos jums Izraēla zemi līdz pat Ako pilsētai un Edomas valsti līdz Eiatas pilsētai. Tādējādi bez kara jūsu robežas pavirzīsies desmit dienu gājiena attālumā uz ziemeļiem un par desmit dienām uz austrumiem.

— Un Feniķija? — Herhors jautāja.

— Sargieties no kārdinājuma!.. — Berojs iesaucās. «— Ja faraons tagad izstieps roku pēc Feniķijas, mēneša laikā asīriešu armijas, kas paredzētas gājienam uz ziemeļiem un austrumiem, pagriezīsies uz dienvidiem, un nepaies ne gads, kad, viņu zirgi peldēsies Nīlā…

— Bet Ēģipte nevar atteikties no ietekmes uz Feniķiju, — Herhors viņu dedzīgi pārtrauca.

— Ja tā neatteiksies, pati sagatavos sev bojāeju, — haldejietis atbildēja, — Lūk. augstākās kolēģijas vārdi. «Pasaki Ēģiptei,» Babilonas brāļi piekodināja, «lai tā uz desmit gadiem kā irbe pieplok pie zemes, jo tai uzglūn ļaunā likteņa vanags. Pasaki, ka mēs, haldejieši, ienīstam asīriešus vēl vairāk nekā ēģiptieši, tādēļ ka nesam viņu varas slogu. Taču, par spīti tam, mēs iesakām Ēģiptei saglabāt mieru ar šo asinskāro tautu. Desmit gadi nav liels laiks, pēc tam jūs varēsit ne tikai atgūt savu iepriekšējo stāvokli, bet izglābt arī mūs.»

— Tas ir tiesa! — Nofri piekrita.

Spriediet paši! — haldejietis turpināja. — Ja Asīrija uzsāks ar jums karu, tā vilks sev līdzi Babiloniju, kurai derdzas karš, tā izsmels mūsu bagātības un aizkavēs gudrības attīstību. Pat ja jūs netiksit pakļauti, jūsu valsts būs izpostīta uz ilgiem gadiem un zaudēs ne vien daudz cilvēku, bet arī auglīgās zemes, tālab ka bez jūsu pūliņiem tās gada laikā aizputinās smiltis.

To mēs saprotam, — Herhors piebilda, — un tādēļ nedomājam aizskart Asīriju. Taču Feniķija…

Kas jums daļas gar to, — Berojs atbildēja, — ka asīriešu laupītājs piežmiedz feniķiešu zagli? No tā iegūs mūsu un jūsu tirgotāji. Un, ja jūs gribēsit pakļaut savai varai feniķiešus, ļaujiet viņiem apmesties savos krastos. Esmu pārliecināts, ka bagātākie un veiklākie aizbēgs no asīriešiem.

Bet kas notiks ar mūsu floti, ja Asīrija sāks rīkoties Feniķijā? — Herhors jautāja.

Tā patiesībā nav jūsu, bet feniķiešu flote, — haldejietis atteica. — Kad jūsu rīcībā nebūs Tīras un Sīdonas kuģu, jūs sāksit būvēt savus un apmācīsit ēģiptiešus kuģniecības mākslā. Ja būsit gudri un lietpratīgi, jums izdosies sagrābt no feniķiešiem tirdzniecību visos rietumos…

Herhors atmeta ar roku.

Es pateicu, ko man vēlēja, — Berojs sacīja, — bet jūs dariet, kā jums labpatīk. Taču atcerieties, ka tuvākie desmit gadi nebūs jums labvēlīgi.

Liekas, svētais vīrs, — Pentuers ieminējās, — ka tu runāji arī par Iekšējām nelaimēm, kas draudot Ēģiptei nākotnē. Kā tas izpaudīsies, vai nepateiksi savam kalpam?

Par to nejautājiet man. Tas jums jāzina labāk par mani, svešu cilvēku. Jūsu gaišredzība atklās jums slimību, bet pieredze norādīs, kā to izdziedēt,

Tautu briesmīgi apspiež stiprie un bagātie! — Pentuers nočukstēja.

— Dievbijība mazinājusies!.. — Nofri sacīja,

Ir daudz cilvēku, kas sapņo par svešu zemju iekarošanu, — Herhors piebilda, — Bet es jau sen redzu, ka mēs karot nespējam. Varbūt pēc desmit gadiem…

Tātad jūs noslēgsit savienību ar Asīriju? — haldejietis jautāja,

Amons, kas lasa manā sirdī, — Herhors atbildēja, zina, cik pretīga man šāda savienība. Vēl necik sen nicināmie asīrieši maksāja mums nodevas. Taču, ja tu, svētais tēvs, un augstākā kolēģija sakāt, ka liktenis Ir pret mums, mēs esam spiesti noslēgt savienību…

— Jā, esam spiesti… — Nofri piebalsoja.

Tādā gadījumā paziņojiet par savu lēmumu kolēģijai Babilonā; viņi izkārtos tā, ka ķēniņš Tiglatpalasars atsūtīs pie jums sūtņus. Ticiet man, šis līgums ir ļoti izdevīgs: jūs bez kara vairojat savus īpašumus!.. Starp citu, par to domājusi mūsu priesteru kolēģija.

Lai pār jums nāk visāda svētība: bagātība, vara un gudrība! — Nofri sacīja. — Tev taisnība, jāceļ mūsu priesteru kārta, un tu, svētais vīrs Beroj, mums palīdzēsi

Vajag atvieglot tautas smago stāvokli! — Pentuers piebilda.

Priesteri… tauta!.. — Herhors it kā pie sevis noteica. — Vispirms jāapvalda tie, kas vēlas karu… Tiesa, faraons ir manā pusē, un man šķiet, ka esmu guvis zināmu ietekmi uz troņmantnieku, Taču Nitagers, kuram karš vajadzīgs kā zivij ūdens… Un algotņu karaspēka komandieri, kuriem pie mums tikai kara laikā ir kāda nozīme … Un mūsu aristokrātija, kas domā, ka karš segs tās parādus feniķiešu augļotājiem un sagādās tai bagātību…

Bet zemkopji ļimst zem darba nepanesamā sloga, un sabiedriskos darbos strādājošie saceļas pret pārvaldnieku nežēlību, — Pentuers piemetināja.

Tas vienādi savu! — Herhors sacīja. — Tu, Pentuer, domā par zemniekiem, un strādniekiem, tu, Nofri, — par priesteriem, Nezinu, ko jūs spēsit paveikt, taču zvēru — ja mans paša dēls mudinātu Ēģipti uz karu, es viņu nesaudzētu.

— Tā ari rīkojies, — haldejietis sacīja. — Un tie, kas veļas, lai karo, tikai ne tur, kur viņi var sadurties ar Asīriju.

Ar to apspriede bija beigusies. Haldejietis uzmeta šalli pleca un aizklāja seju ar šķidrautu. Nofri un Herhors nostājas viņam abās pusēs, bet Pentuers aiz muguras, visi ar seju pret altāri.

Kad Berojs, sakrustojis rokas uz krūtīm, kaut ko nočukstēja, pazemē atkal sākās kustība, atskanēja tāla dunoņa. Klātesošie pārsteigti ieklausījās. Tad mags skaļi pasludināja:

— Baralanensi, Baldahiensi, Paumahi, piesaucu jūs, lai jūs būtu mūsu vienošanās liecinieki un ņemtu mūs savā aizgādībā…

Pēkšņi ieskanējās taures tik skaidri saklausāmi, ka Nofri nokrita pie zemes, Herhors šausmās atskatījās, bet Pentuers nometās ceļos un drebēdams aizspieda ausis.

Purpursārtais aizkars pie altāra sakustējās, un tā krokas ieguva ķermeņa apveidu, it kā no turienes gribētu iznākt cilvēks.

— Esiet liecinieki, — haldejietis pārvērstā balsī sauca, — jūs, debesu un elles spēki! Bet tas, kurš lauzīs zvērestu vai izpaudīs noslēpumu, lai top nolādēts…

… nolādēts!.. — kāda balss atkārtoja.

un pazudināts…

… un pazudināts…

— … šai, redzamajā, un tai, neredzamajā pasaulē. Jahves neminamajā vārdā, kuram atskanot nodreb zeme, atkāpjas no krastiem jūra, apdziest liesma un viss dabā sadalās elementos…

Pazemē, šķiet, plosījās īsta vētra. Tauru skaņas jaucās ar tāla pērkona dārdiem. Altāra aizkars nokrita un aizlidoja gandrīz pa zemi, bet aiz tā nemitīgos zibens uzliesmojumos pavīdēja dīvaini radījumi — puscilvēki, pusaugi un pusdzīvnieki, savijusies neiedomājamā ņudzeklī…

Tad pēkšņi viss apklusa un Berojs lēnām pacēlās gaisā virs triju priesteru galvām.


Pulksten astoņos no rīta harrānietis Phuts atgriezās feniķieša viesnīcā «Pie kuģa», kur jau bija atradušies viņam nozagtie maisi un lāde. Pēc brīža pārradās arī Asarhadona uzticamais kalps, kuru saimnieks aizveda uz pagrabu un īsi noprasīja:

Nu, kā?

Es nostāvēju visu nakti, — kalps atbildēja, — laukumā, kur ir Seta templis. Ap desmitiem vakarā no dārza, kas atrodas piecus īpašumus tālāk no «Zaļas zvaigznes» mājas, iznāca trīs priesteri. Viens no viņiem, melnu bārdu un melniem matiem, devās pāri laukumam uz Seta templi. Es skrēju viņam pakaļ, taču nolaidās migla un es pazaudēju viņu no acīm. Vai viņš atgriezās «Zaļajā zvaigznē» un kad — es nezinu.

Viesnīcas saimnieks, noklausījies kalpa stāstā, iesita sev pa pieri un sāka murmināt:

— Ja mans harrānietis tērpjas priestera drānās un apmeklē templi, viņš ir priesteris. Un, tā kā viņam ir bārda un mati, viņš acīmredzot ir haldejiešu priesteris. Bet tas, ka viņš slepus satiekas ar šejienes priesteriem, modina aizdomas. Policijai es to neteikšu, jo varu iekulties nepatikšanās, bet paziņošu kādam ietekmīgam sīdonietim. No tā, liekas, var gūt labumu ja ne sev, tad mūsējiem.

Drīzumā atgriezās otrs sūtnis. Asarhadons arī ar viņu nokāpa pagrabā un izdzirda sekojošo:

Es visu nakti nostāvēju pretī mājai «Pie zaļās zvaigznes». Harrānietis bija tur, piedzērās un tā auroja, ka policists pat aizrādīja vārtsargam…

Kā?… — saimnieks jautāja. — Harrānietis visu nakti bija «Zaļajā zvaigznē»? Un tu viņu redzēji?

Ne tikai es, bet arī policists…

Asarhadons pasauca pirmo kalpu un lika abiem atkārtot viņu stāstus. Tie atkārtoja vārds vārdā katrs savu. No viņu stāstītā izrietēja, ka Phuts cauru nakti līksmojies «Zaļajā zvaigznē», ne uz brīdi neiziedams no turienes, un tai pašā laikā vēlu naktī devies uz Seta templi, no kura nav atgriezies.

— O!.. — feniķietis klusībā nomurmināja. — Šeit slēpjas liela blēdība… Vajag pēc iespējas ātrāk paziņot feniķiešu kopienas vecākajiem, ka šis hets prot vienlaikus būt divās vietās. Turklāt palūgšu viņu izvākties no manas viesnīcas. Man nepatīk tādi, kuriem ir divas sejas — viena sava, otra — katram gadījumam. Tāds cilvēks ir vai nu liels blēdis, vai burvis, vai sazvērnieks.

Tā kā Asarhadons baidījās gan no viena, gan otra, gan trešā, viņš, lai paglābtos no burvestībām, steidzas aizlūgt visus dievus, kas rotāja viņa viesnīcu, tad skrēja uz pilsētu paziņot par notikušo feniķiešu kopienas vecākajam un zagļu kopas vecākajam. To paveicis un atgriezies mājās, viņš pasauca policijas desmitnieku un pateica viņam, ka Phuts, pēc visa spriežot, ir bīstams cilvēks, Harranietim pieprasīja, lai tas atstāj viesnīcu: tas nenesot nekādus ienākumus, tikai modinot policijas aizdomas pret viņa iestādi.

Phuts labprāt piekrita, paziņodams, ka šovakar pat braucot uz Tēbām.

«Kaut tu neatgrieztos no turienes!..» viesmīlīgais saimnieks nodomāja. «Kaut tu sapūtu akmeņlauztuvēs vai tiktu zobos krokodilam!»


Divdesmit pirmā nodaļa


Troņmantnieka ceļojums iesākās visskaistākajā gadalaikā — famenota mēnesī (decembra beigas, janvāra sākums),

Ūdens bija nokrities līdz pusei sava parastā līmeņa, atsegdams aizvien jaunas zemes platības. No Tēbām uz jūru peldēja daudzi plosti ar kviešiem. Lejasēģiptē novāca āboliņu un kasiju. Apelsīnkokos un granātkrūmos saplauka ziedi. Laukos sēja lupinu, linus, miežus, pupas, gurķus un citus dārzeņus.

Priesteru, valsts augstāko ierēdņu, faraona gvardes un ļaužu pūļa pavadīts, troņmantnieks Ramzess ap desmitiem no rīta iekāpa savā zeltītajā barkā. Zem klāja, uz kura bija uzslietas krāšņas teltis, airos sēdēja divdesmit kareivji. Pie masta, laivas priekšgalā un pakaļgalā ieņēma vietas labākie kuģotāji. Vieni uzmanīja buru, otri stūrēja, trešie komandēja airētājus.

Ramzess bija uzlūdzis savā barkā virspriesteri Nofri un svēto tēvu Mentesufisu, kuriem vajadzēja pavadīt viņu ceļā un vēlāk palīdzēt pārvaldīšanā. Bija uzaicināts arī Memfisas nomarhs, kas pavadīja princi līdz savas provinces robežām.

Kādu gabalu pa priekšu troņmantnieka barkai brauca godājamā Teti — Memfisas kaimiņu provinces Duau nomarha skaistais kuģis, bet aizmugurē — neskaitāmas laivas ar galminiekiem, priesteriem, virsniekiem un ierēdņiem.

Kuģi ar pārtiku un kalpotājiem bija aizbraukuši agrāk.

Līdz Memfisai Nīla tek starp divām kalnu grēdām. Tālāk kalni pavērsās uz austrumiem un rietumiem un upe sadalās vairākās attekās, kuru ūdeņi plūst uz jūru pa plašu līdzenumu.

Kad barka atīrās no piekrastes, princis gribēja parunāt ar virspriesteri Nofri, taču, atskanot pūļa gavilēm, troņmantniekam nācās iziet no telts un parādīties tautai. Troksnis auga augumā: krastos bariem pulcējās puskaili algādži vai svētku drānās tērpti pilsētnieki. Daudziem bija galvās vainagi un gandrīz visiem — zaļi zariņi rokās. Bija dzirdamas dziesmas, skanēja tamburīni un flautas.

Gar krastiem cieši izvietotas vindas ar spaiņiem stāvēja dīkā. Toties pa Nīlu šaudījās laiviņas, un airētāji meta ziedus pretī troņmantnieka barkai. Daži no viņiem paši lēca ūdenī un peldēja pakaļ prinča laivai.

«Viņi sveic mani gluži kā faraonu,» Ramzess nodomāja, un viņa sirdi pārņēma lepnums, redzot tik daudz krāšņu kuģu, kurus viņš varēja apturēt ar vienu rokas mājienu, un šos ļaužu pulkus, kas bija pametuši savu darbu un burzmā riskēja tikt sakropļoti vai pat aiziet boja, lai tikai palūkotos uz viņa dievišķo vaigu. Jo īpaši Ramzesu apskurbināja pūļa skaļās gaviles, kas nemitējas ne uz brīdi. Šīs gaviles pārpildīja viņa krūtis, sakapā galvā, ielīksmoja viņu. Princim šķita — ja viņš nolēktu no klāja, viņš neiekristu ūdenī, jo pūļa sajūsma viņu sagrābtu un aizrautu gaisā kā putnu.

Kad barka piebrauca tuvāk kreisajam krastam, atsevišķi cilvēku stāvi pūlī iezīmējās skaidrāk un Ramzess ieraudzīja kaut ko negaidītu. Pirmajās rindās cilvēki dziedāja un sita plaukstas, bet virs aizmugurē stāvošajiem vienā laidā cilājās nūjas, kas atkal un atkal krita pār neredzamajām mugurām. Pārsteigtais troņmantnieks griezās pie Memfisas nomarha:

Paveries, godātais… Tur, liekas, laiž darbā nūjas? Nomarhs pacēla roku pie acīm, kakls viņam pietvīka.

Piedod, augsti cienījamais, es slikti redzu…

Tur sit cilvēkus… Nu, protams, sit… — Ramzess atkārtoja.

Iespējams… — nomarhs attrauca, — varbūt policija notvērusi zagļu bandu…

Ne visai apmierināts ar atbildi, troņmantnieks devās uz barkas pakaļgalu pie kuģa stūrmaņiem un no turienes palūkojās uz Memfisas pusi.

Nīlas augštecē krasti bija gandrīz tukši, laivas bija nozudušas. Udenssmēlējas vindas strādāja, it kā nekas nebūtu noticis.

— Ka vai svētki beigušies? — princis jautāja kādam no kuģiniekiem.

Jā, ļaudis atgriezušies pie darba, — tas atbildēja.

Tik ātri?

— Viņiem jāatgūst zaudētais laiks, — kuģinieks neapdomīgi atteica.

Troņmantnieks sarāvās un cieši palūkojās runātājā. Tad ap valdījies atgriezās teltī. Pūļa saucieni viņu vairs nepriecēja. Viņš bija sadrūmis un klusēja. Aizvainots savā lepnuma, princis juta nicinājumu pret pūli, kura noskaņojums tik ātri pārsviežas no sajūsmas pie ikdienas darba, pie vindām, kas smeļ dubļainu ūdeni.

Šai vieta Nīla sāka dalīties attekās. Duau nomarha kuģis nogriezās uz rietumiem un pēc stundas piestāja pie krasta. Šeit pūlis bija vēl lielāks nekā pie Memfisas, Visur slējās ar zaļumiem apvītas triumfa arkas un stabi ar karogiem. Aizvien biežāk varēja sastapt svešādas sejas un apģērbus.

Kad Ramzess izkāpa krastā, pie viņa pienāca priesteri, nesdami baldahīnu, un godājamais nomarhs Teti viņu uzrunāja:

— Esi sveicināts Duau nomā, dievišķā faraona troņmantnieki Paradot savu žēlastību, kas mums ir kā debesu rasa, ziedo upuri dievam Ptaham, mūsu aizstāvim, un ņem sava aizgādībā un pārvaldīšanā šo nomu ar tempļiem, ierēdņiem, ļaudīm, lopiem, labību — visu, kas tajā ir.

Pēc tam nomarhs stādīja viņam priekšā jaunus švītus, kas bija sasmaržojušies, uzkrāsojušies, ietērpušies ar zeltu cauraustas drānās. Tā bija vietējā aristokrātija, nomarha tuvākie un tālākie radinieki.

Ramzess vērīgi nopētīja viņus.

Ahā! — viņš iesaucās. — Man šķita, ka viņiem kaut ka trūkst. Tagad redzu: viņi ir bez parūkām…

Ta ka tu, godātais princi, pats nenēsā parūku, arī mūsu jaunatne atteicās valkāt šo greznumu, — nomarhs atbildēja.

Tad viens no jaunekļiem nostājās troņmantniekam aiz muguras ar vēdekli, otrs — ar vairogu, trešais — ar šķēpu, un gājiens sākās. Troņmantnieks soļoja zem baldahīna, viņam priekšā — priesteris ar kvēpināmo trauku, kurā kūpēja vīraks, un dažas meitenes, kas kaisīja rozes uz prinča takas. Ļaudis svētku tērpos ar zariņiem rokās stāvēja gar ceļu un gavilēja, dziedāja vai krita pie zemes troņmantnieka priekšā. Taču Ramzess ievēroja: lai gan cilvēki skaļi pauda prieku, sejas viņiem bija drūmas un rūpju nomāktas. Viņš pamanīja arī, ka pūlis ir sadalīts grupās, kuras izrīko nez kādi cilvēki, un atkal sajuta saltu nicinājumu — pūlis neprata pat priecāties.

Gājiens lēnām pienāca pie marmora kolonnas, kas iezīmēja robežu starp Duau un Memfisas nomu. Kolonnai trijās pusēs bija uzraksti, kas apzīmēja zemes platību, iedzīvotāju daudzumu un provinces pilsētu skaitu. Ceturtajā pusē stāvēja dieva Ptaha statuja — dievs bija līdz krūtīm ievīstīts audeklā, parastu aubi galva, un zizli rokā.

Viens no priesteriem pasniedza princim zelta karoti ar kūpošu vīraku. Troņmantnieks, čukstēdams lūgšanas, pacēla kvēpināmo trauku dieva sejas augstuma un vairākkārt zemu paklanījās.

Tautas un priesteru klaigas kļuva aizvien skaļākas, taču aristokrātu jaunatnes sejās princis pamanīja zobgalīgus smaidus. Ramzess, kas pēc samierināšanas ar Herhoru izrādīja lielu cieņu dieviem un priesteriem, viegli sarauca uzacis, un visi uzreiz savilka nopietnus vaibstus, bet daži pat nokrita kolonnas priekšā pie zemes.

«Patiešām,» princis nodomāja, «dižciltīgi cilvēki Ir daudz labāki par šo pūli! Lai ko viņi darītu, viņi dara no sirds, ne tā kā tie, kas, izkliegušies man par godu, ar prieku steidzas atgriezties savos laidaros un darbnīcās …»

Tagad Ramzess labāk nekā jebkad saskatīja atšķirību starp sevi un vienkāršajiem ļaudīm un saprata, ka tikai ar aristokrātiju viņu saista vienas un tās pašas jūtas. Ja pēkšņi nozustu šie slaidie jaunekļi un daiļas sievietes, kuru kvēlie skatieni seko katrai viņa kustībai, lai acumirklī pakalpotu viņam un izpildītu viņa pavēli, — ja viņi nozustu, viņš sajustos šai milzu pūlī vēl vientuļāks nekā tuksnesī.

Astoņi nēģeri atnesa nestuves ar baldahīnu, kas bija rotāts strausa spalvām, un troņmantnieks devas uz noma galvaspilsētu Sehemu, kur apmetas valdības pilī.

Šai provincē, kas atradās dažu jūdžu attāluma no Memfisas, Ramzess pavadīja apmēram mēnesi. Šis laiks viņam pagāja, pieņemot apmeklētājus, godinājumus, priekšā stādītos ierēdņus, kā ari piedaloties svētku mielastos.

Mielasti bija divējādi: vieni notika pilī, un tajos ņēma dalību tikai aristokrātija, citi — iekšējā pagalmā, kur tika cepti veseli vērši, apēsti simtiem maizes klaipu un izdzertas simtiem vīna kruķu. Šeit cienāja vietvalža kalpotājus un zemākos ierēdņus.

Ramzess apbrīnoja nomarha dāsnumu un vietējo augstmaņu uzticību, ko viņi izrādīja vietvaldim, atsaucoties uz katru mājienu, gatavi izpildīt ikvienu rīkojumu.

Galu gala, noguris no izpriecām, troņmantnieks paziņoja Teti, ka saskaņā ar faraona pavēli gribot tuvāk iepazīties ar provinces saimniecību.

Viņa vēlēšanās tika apmierināta. Nomarhs piedāvāja princim sēsties nestuvēs, kuras nesa tikai divi cilvēki, un ar lielu svītu doties uz dievietes Hathoras templi. Tur svīta palika ārpuse, bet Ramzesu nomarhs lika pacelt viena pilona virsotnē, turklāt pats viņu pavadīja.

No sešstāvu torņa virsotnes, no kurienes priesteri novēroja debesis un ar krāsainiem karogiem sazinājās ar kaimiņu tempļiem Memfisā, skatienam pavērās gandrīz visa province vairāku jūdžu rādiusā.

Teti parādīja troņmantniekam, kur ir faraona tīrumi un vīnadārzi, kurš kanāls patlaban tiek tīrīts, kurš plosts labots, kur atrodas bronzas kausēšanas krāsnis, kur ķēniņa klētis, kur ar lotosu un papirusu aizaugušie purvāji, kādi lauki aizputināti ar smiltīm un tā tālāk.

Ramzess bija sajūsmināts par brīnišķīgo skatu un sirsnīgi pateicās Teti par sagādāto prieku. Taču, atgriezies pilī un sācis, tēva padomam sekojot, pierakstīt savus iespaidus, viņš pārliecinājās, ka viņa zināšanas par Duau noma stāvokli nav paplašinājušās.

Pēc dažām dienām princis atkal pieprasīja Teti paskaidrojumus par provinces pārvaldi. Tad godājamais nomarhs lika sapulcēties visiem ierēdņiem un noiet garām troņmantniekam, kas sēdēja uz paaugstinājuma pils priekša.

Princim garām aizsoļoja vecākie un jaunākie mantziņi, rakstveži, kas uzskaitīja labību, vīnu, lopus, audumus, mūrnieku un zemesracēju vecākie, sauszemes un ūdens inženieri, dažnedažādu slimību dziednieki, darba pulku virsnieki, policijas rakstveži, tiesneši, cietumu uzraugi, pat parashiti un bendes. Pēc viņiem godājamais nomarhs stādīja priekša Ramzesam viņa paša galma ierēdņus šai provincē. Princis sev par lielu izbrīnu uzzināja, ka Duau noma galvaspilsētā viņa rīcībā ir atsevišķs vedējs, loka šāvējs, vairognesējs, šķēpnesis un āvnesis, pārdesmit nestuvju nesēju, vairāki pavari, kausziņi, bārddziņi un daudzi citi kalpotāji, pilni mīlestības un uzticības, lai gan viņš nebija viņus nedz redzējis, nedz par viņiem ko dzirdējis,

Noguris no garlaicīgās un bezjēdzīgās ierēdņu skates, troņmantnieks zaudēja dūšu. Viņu šausmināja doma, ka viņš neko nesaprot — tātad nav arī spējīgs pārvaldīt valsti —, un to nu viņam bija bail atzīt pat klusībā.

Ja jau viņš nespēj valdīt pār Ēģipti, cilvēki ar laiku to uzzinās, — un kas tad viņam atliks? Tikai nāve. Ramzess juta, ka bez troņa viņam nav laimes, ka bez varas viņš nespēj dzīvot,

Taču, atpūties dažas dienas, cik nu varēja atpūsties galma dzīves kņadā, Ramzess atkal ataicināja pie sevis Teti un sacīja:

— Es lūdzu tevi, godātais nomarh, lai tu mani iepazīstini ar sava galma pārvaldi. Tu paradīji man valsti un ierēdņus, taču es vēl neko nesaprotu. Gluži otrādi, es jūtos kā mūsu tempļu labirintos nonācis cilvēks, kas redz visapkārt tik daudz ceļu, ka nezina, pa kuru iet, lai izkļūtu laukā.

Nomarhs norūpējies palūkojās viņā.

— Ko man darīt? — viņš iesaucās. — Ko tu vēlies, valdniek? Saki tikai vārdu — un es atdošu tev savu varu, bagātību, pat galvu.

Un, redzēdams, ka princis žēlīgi uzklausa šos apgalvojumus, turpināja:

Ceļojuma laikā tu redzēji šī noma ļaudis. Tu sacīsi, ka tie nebija visi. Pareizi. Taču es likšu, lai sanāk visi iedzīvotāji, un to — vīriešu, sieviešu, sirmgalvju, un bērnu — ir ap divsimt tūkstošu. No pilona virsotnes tev labpatika noraudzīties uz mūsu teritoriju. Bet, ja vēlies, mēs varam aplūkot tuvumā katru lauku, katru ciemu, katru pilsētas ielu. Beigās es parādīju tev ierēdņus, kuru vidū, tiesa, trūka viszemāko. Taču pavēli — un rīt visi nostāsies tava vaiga priekša un kritīs pie zemes. Kas man vēl jādara, valdniek?

Es ticu, ka esi man uzticīgs, — princis atbildēja. — Taču paskaidro divas lietas: vienu — kādēļ mazinājušies faraona ienākumi, otru — ko tu pats dari, pārvaldot nomu

Teti apmulsa. Troņmantnieks steidzās paskaidrot:

Es gribu to zināt, jo esmu jauns un vēl tikai mācos valdīt…

Bet tev piemīt veca vīra gudrība. — nomarhs nomurmināja.

Lūk, kādēļ, — Ramzess turpināja, — man vajadzīgi pieredzējušu cilvēku padomi. Esi mans skolotājs!

Es visu parādīšu un pastāstīšu tev, — Teti sacīja. — Taču mums jātiek tādā vietā, kur nav šīs kņadas…

Tik tiešām pilī, kuru apdzīvoja princis, iekšējos un ārējos pagalmos ļaudis gūzmējās kā gadatirgū. Viņi dzēra, ēda, dziedāja dziesmas, cīkstējās vai sacentās skriešanā, un viss — par godu troņmantniekam.

Ap trijiem pēcpusdienā nomarhs lika atvest no staļļa divus zirgus un kopā ar Ramzesu izjāja ārpus pilsētas,

Diena bija brīnišķīga, vēsa, zemi klāja zaļums un ziedi. Pār jātniekiem skanēja putnu dziesmas, gaiss bija smaržu pilns.

Cik šeit jauki! — Ramzess iesaucās. — Pirmoreiz kopš mēneša varu sakopot domas. Bet man jau sāka likties, ka galvā apmeties vesels pulks kaujasratu, kas dienu un nakti nododas mācībām.

Tāds ir pasaules valdnieku liktenis, — nomarhs atteica.

Viņi apstājās uzkalnā. Pie viņu kājām pletās milzīga, zilas straumes šķērsota pļava. Ziemeļos un dienvidos balsnīja pilsētiņu mūri. Aiz pļavas pie paša apvāršņa stiepās rietumu tuksneša sarkanīgās smiltis, no kurām, gluži kā no sakaitētas krāsns, palaikam uzvēdīja svelmains vējš.

Pļavā ganījās neskaitāmi ganāmpulki: ragainie un bez-ragu vērši, aitas, kazas, ēzeļi, antilopes, pat degunradži. Šur tur vīdēja ūdensaugiem un krūmājiem noaugušu purvāju lāsumi, kur ņudzēja meža zosis, pīles, stārķi, ibisi un pelikāni.

— Paraugies, valdniek, — nomarhs sacīja, — lūk, mūsu valsts — Ēģiptes aina! Osīrijs iemīļoja šo zemes strēmeli tuksneša vidū. Viņš dāsni apveltīja to ar augiem un dzīvniekiem, lai no tiem būtu labums. Tad laipnais dievs pieņēma cilvēka izskatu un kļuva par pirmo faraonu. Taču, kad viņš sajuta, ka viņa miesa kļūst vārga, viņš to pameta un iemājoja savā dēlā, bet pēc tam dēladēlā. Tādā kārtā Osīrijs kā faraons dzīvo mūsu vidū jau daudzus gadsimtus un izmanto Ēģiptes bagātības, kuras pats radījis. Mūsu dievs un kungs ir sakuplojis kā varens koks. Viņa spēcīgās galotnes — tie ir Ēģiptes ķēniņi, zari — nomarhi un priesteri, bet lapas — muižniecība. Redzamais dievs sēž zemes tronī un ievāc no valsts viņam pienākošās nodevas. Neredzamais dievs pieņem ziedojumus tempļos un ar priesteru muti pauž savu gribu.

— Tas taisnība, — princis piebilda. — Tā stāv rakstīts.

Tā kā Osīrijs-faraons, — nomarhs turpināja, — nevar pats nodarboties ar zemes saimniecību, viņš uzdevis uzraudzīt savu mantu mums, nomarhiem, kas esam cēlušies no viņa.

Arī tas taisnība, — Ramzess sacīja. — Dažkārt mirdzošais dievs iemiesojas nomarhā un aizsāk jaunu dinastiju. Tā radušās Memfisas, Elefantīnes, Tēbu, Ksiosas dinastijas…

Tik tiešām tā ir, valdniek, — Teti turpināja. — Bet tagad es atbildēšu uz tavu jautājumu. Ko es daru šeit, nomā? Es sargāju Osīrija-faraona mantu un savu daļu tajā. Paraugies uz šiem ganāmpulkiem — tu redzi dažādus dzīvniekus. Vieni dod pienu, otri — gaļu, trešie — vilnu un ādu. Tāpat arī Ēģiptes iedzīvotāji — vieni piegādā maizi, otri — vīnu, audumus, traukus, trešie ceļ ēkas. Mans darbs ir saņemt no katra, kas pienākas, un nolikt pie faraona kājām. Pats es nejaudātu pieskatīt tik lielu ganāmpulku. Tālab izraudzījos sev uzticamus suņus un gudrus ganus: vieni slauc dzīvniekus, cērp tos, dīrā tiem ādu; citi raugās, lai tos nenozog zagļi vai nesaplosa plēsoņas. Tāpat ar nomu: es nepagūtu savākt visus nodokļus un pasargāt cilvēkus no ļaunā; tālab man ir ierēdņi, kuri dara to, kas nākas, bet man sniedz norēķinu par savu darbību.


Tas viss ir pareizi, — Ramzess pārtrauca. — Es to zinu un saprotu. Taču mani pārsteidz, ka ķēniņa ienākumi mazinās, kaut arī tos tik centīgi uzrauga!

Atceries, — nomarhs atbildēja, — ka dievs Sets, lai gan viņš ir mirdzošā Osīrija miesīgais brālis, ienīst viņu, cīnās ar viņu un jauc visus viņa nodomus. Viņš uzsūta mēri cilvēkiem un lopiem, viņš dara Nīlas palus pārāk niecīgus vai pārlieku brāzmainus. Svelmainā laikā viņš Ēģiptei uzdzen smilšu mākoņus. Ja gads ir labs, Nīla sasniedz tuksnesi, ja slikts — tuksnesis pienāk pie Nīlas un ķēniņa ienākumi mazinās. Paraugies, — viņš turpināja, norādīdams uz pļavu, — cik kupli ir šie ganāmpulki, taču manā jaunībā tie bija vēl kuplāki. Un kas tur vainojams? Neviens cits kā Sets, ar kuru cilvēka spēki nevar mēroties. Šī pļava, kas vēl tagad ir milzīga, kādreiz bija tik plaša, ka no šīs vietas nebija redzams tuksnesis, kurš šodien mūs biedē. Kad cīnās dievi, cilvēks ir bezspēcīgs; kad Sets uzvar Osīriju, kurš gan viņam var stāties pretī?

Teti apklusa. Princis nodūra galvu. Viņš jau skolā bija diezgan saklausījies par Osīrija labsirdību un Seta nekrietnību un, vēl būdams bērns, niknojās, ka ar Setu nav tikuši galā.

«Kad izaugšu,» viņš toreiz domāja, «un varēšu noturēt šķēpu, es sameklēšu Setu — un mēs pamērosimies spēkiem!»

Bet tagad viņš lūkojās uz bezgalīgajiem smiltājiem, uz valstību, kas piederēja ļaunprātīgajam dievam, kurš mazināja Ēģiptes ienākumus, taču cīnīties ar to nedomāja. Kā lai cīnās ar tuksnesi? To var vienīgi apiet vai arī aiziet tur bojā.


Divdesmit otrā nodaļa


Uzturēšanās Duau nomā tā nogurdināja troņmantnieku, ka viņš lika izbeigt visas svinības viņam par godu un paziņot, lai tauta nenāk viņu sumināt. Svīta brīnījās un pat nedaudz kurnēja. Taču pavēle tika izpildīta, un Ramzesa dzīve kļuva mierīgāka. Viņam atlika laiks kareivju apmācībām, kas bija viņa mīļākā nodarbošanās, un viņš varēja sakārtot savas domas.

Patveries pils visattālākajā stūrī, princis apsvēra, cik lielā mērā izpildījis tēva rīkojumu. Viņš bija savām acīm apskatījis Duau nomu, tā laukus, pilsētas, iepazinis iedzīvotājus un ierēdņus. Pats pārbaudījis un pārliecinājies, ka provinces austrumu daļā iebrucis tuksnesis, redzējis, ka darbacilvēki ir truli un pret visu vienaldzīgi, dara tikai to, ko viņiem liek, un arī tad negribīgi, un galu galā nāca pie slēdziena, ka patiesi uzticamus pavalstniekus var atrast vienīgi aristokrātijas vidū. Tās pārstāvji ir vai nu faraonam rada, vai pieder pie karavīru kārtas un ir mazdēli tiem, kas karojuši zem Ramzesa Lielā karogiem.

Katrā ziņā šie cilvēki no sirds pieķērušies dinastijai un gatavi tai kalpot jo dedzīgi. Ne tā kā zemnieki, kas, izklieguši apsveikumus, ātrāk steidzas pie saviem vēršiem un cūkām.

Taču galvenais nebija paveikts. Ramzess ne tikai nebija noskaidrojis, kādēļ mazinās faraona ienākumi, bet pat nespēja izprast, kur slēpjas ļaunums un kā to novērst. Viņš apzinājās, ka dieva Seta teiksmainā cīņa ar dievu Osīriju neko neizskaidro un nenorāda līdzekļus, kā tikt galā ar nelaimi.

Taču princis — kā nākamais faraons — gribēja saņemt lielus ienākumus, tādus kā senie Ēģiptes valdnieki, un neganti niknojās, iedomājoties vien, ka, uzkāpis tronī, var izrādīties tāds pats nabags kā viņa tēvs, ja ne vēl nabagāks, «Nemūžam!» viņš sacīja, sažņaugdams dūres.

Lai palielinātu ķēniņa bagātības, Ramzess bija gatavs mesties virsū ar zobenu pašam dievam Setam un tikpat nežēlīgi sacirst viņu gabalos, kā Sets to bija izdarījis ar savu brāli Osīriju, Taču briesmīgā dieva un viņa leģionu vietā troņmantnieka priekšā bija tukšums, klusums un neziņa.

Šo domu tirdīts, viņš reiz griezās pie virspriestera Nofri.

— Saki man, svētais tēvs, kuram zināma jebkura gudrība, — kādēļ valsts ienākumi mazinās un kā tos varētu palielināt?

Virspriesteris pacēla rokas pret debesīm.

— Lai slavēts gars, — viņš iesaucās, — kas tevi, godātais valdniek, uzvedinājis uz tādām domām! Kaut tu ietu dižo faraonu pēdās, uzceltu Ēģiptē krāšņus tempļus un ar dambju un kanālu palīdzību vairotu auglīgo zemju platību…

Sirmgalvis bija tā aizkustināts, ka pat apraudājās.

Vispirms, — princis viņu pārtrauca, — atbildi uz manu jautājumu. Vai tad var domāt par kanālu un tempļu būvi, ja valsts kase ir tukša? Ēģipti piemeklējusi vislielākā nelaime: tās valdniekiem draud trūkums. Tas ir pirmais, kas jāizdibina un jāizlabo, pārējais nāks pats no sevis,

To, princi, tu uzzināsi vienīgi tempļos, altāru pakājē, — virspriesteris atteica. — Vienīgi tur var tikt apmierināta tava cildenā ziņkārība.

Ramzess nepacietīgi sakustējās.

— Jūsu godības acīs tempļi aizēno visu valsti, pat faraona kasi! — viņš iesaucās. — Es pats esmu priesteru skolnieks, esmu uzaudzis tempļu paēnā, esmu redzējis slepenās mistērijas, kurās jūs attēlojat Seta ļaunprātību, Osīrija nāvi un augšāmcelšanos, taču kāds labums no tā? Kad tēvs jautās, kā piepildīt valsts kasi, man nebūs viņam ko atbildēt. Drīzāk jālūdz viņš, lai nododas lūgšanām vēl dedzīgāk un biežāk, nekā to darījis līdz šim.

— Tu zaimo dievu, princi, tālab ka nezini reliģijas augstākos noslēpumus. Zinādams tos, tu rastu atbildes uz daudzajiem jautājumiem, kas tevi nomoka. Un, ja tu būtu redzējis to, ko esmu redzējis es, tu noticētu, ka Ēģiptei pats svarīgākais Ir celt godā tempļus un priesterus.

«Vecis jau nonācis bērna prātā,» Ramzess nodomāja un pārtrauca sarunu. Virspriesteris Nofri allaž bija ļoti dievbijīgs, taču pēdējā laikā sāka izrādīt dīvainības šai ziņā.

«Aplam gan es rīkotos,» Ramzess pie sevis prātoja, «nododams sevi priesteru rokās, lai piedalītos viņu bērnišķīgajās ceremonijās. Droši vien Nofri ari man liktu stundām ilgi stāvēt altāra priekšā ar paceltām rokām, kā to dara pats, gaidot brīnumu.»

Farmuti mēnesī (janvāra beigas, februāra sākums) princis atvadījās no Teti, grasīdamies doties projām uz Heka» Anedžas nomu. Viņš pateicās nomarham un augstmaņiem par lielisko uzņemšanu, taču sirdī viņam palika skumja apziņa, ka nav ticis galā ar tēva uzdevumu,

Teti radinieku un augstāko ierēdņu pavadībā troņmantnieks pārcēlās otrā Nīlas krastā, kur viņu sagaidīja cienījamais nomarhs Ranusers ar augstmaņiem un priesteriem. Kolīdz viņš uzkāpa uz Heka-Anedžas zemes, priesteri pacēla augšup dieva Atoma — provinces aizgādņa statuju, ierēdņi nokrita pie zemes, bet pats nomarhs pasniedza viņam zelta sirpi, lūgdams, lai viņš — kā troņmantnieks — uzsāk pļauju. Sākās miežu novākšana.

Ramzess paņēma sirpi, nopļāva dažus vārpu skumšķus un kopā ar vīraku sadedzināja tos robežu sargātāja dieva priekšā. Pēc tam to pašu izdarīja nomarhs un augstmaņi. Un beidzot sāka pļauju zemnieki. Viņi vāca tikai vārpas, mezdami tās maisos, bet salmi palika uz lauka.

Izpildījis šos rituālus, kas viņu loti garlaikoja, princis iekāpa kaujasratos. Pa priekšu aizsoļoja neliela karaspēka nodaļa, tai nopakaļ priesteri; divi augstmaņi veda aiz iemauktiem troņmantnieka zirgus. Aiz troņmantnieka otros kaujasratos brauca nomarhs Ranusers, un viņam sekoja milzīga augstmaņu un galminieku svīta, Tauta pēc

Ramzesa pavēles pretī nenāca, taču uz lauka strādājošie zemnieki, viņus ieraugot, krita pie zemes.

Tādejādi pārbraukuši vairākus pār Nīlas attekām un kanāliem uzceltos pontontiltus, viņi pievakarē ieradās provinces galvaspilsētā Onu.

Vairākas dienas ilga apsveikuma mielasti, tika godināts troņmantnieks un viņam tika stādīti priekšā Ierēdņi. Tad Ramzess lika izbeigt svinības un lūdza nomarhu iepazīstināt viņu ar noma bagātībām.

Apskate sākās nākamajā dienā un turpinājās vairākas nedēļas. Ik dienas laukumā pie pils, kur dzīvoja troņmantnieks, pulcējās dažnedažādi amatnieki, lai parādītu viņam savus darinājumus»

Nāca ieroču meistari ar zobeniem, šķēpiem un āvām, mūzikas instrumentu meistari — ar stabulēm, taurēm, tamburīniem un arfām. Tiem sekoja prāvs pulks galdnieku: viņi stiepa krēslus, galdus, dīvānus, nestuves un kaujasratus, kas bija rotāti krāšņiem zīmējumiem, in-krusteti ar krāsainu koku, perlamutru un ziloņkaulu. Pēc tam nesa metāla virtuves traukus un piederumus: ārdus, iesmus, dlvosu podus, lēzenas pannas ar vākiem. Juvelieri lepojas ar neiedomājami skaistiem zelta gredzeniem, rokassprādzēm un kājsprādzēm, kas bija darinātas no elektrona jeb zelta un sudraba sakausējuma, kā arī važiņām; visu klāja smalki griezumi, rotāja dārgakmeņi vai krāsaina emalja.

Gājienu noslēdza podnieki, nesdami pāri par simt veidu mala trauku. Tur bija dažnedažāda lieluma vāzes, podi, bļodas, krūkas un krūzes, klātas košiem zīmējumiem, izdaiļotas ar dzīvnieku un putnu galvām.

Ikviena amata pārstāvji dāvināja troņmantniekam savus labākos darinājumus. Tie piepildīja lielu zāli, taču to vidū nevarētu atrast divus vienādus priekšmetus. Pēc interesantās, taču nogurdinošās ceremonijas nomarhs jautāja Ramzesam, vai viņš ir apmierināts. Brīdi padomājis, princis atbildēja:

— Skaistākas lietas esmu redzējis vienīgi tempļos un mana tēva pilīs. Bet, tā kā tās var pirkt tikai bagāti cilvēki, es nezinu, vai valsts no tiem saņem pietiekami lielu ienākumu.

Nomarhu pārsteidza jaunā valdnieka vienaldzība pret mākslas darbiem un satrauca viņa rūpes par valsts ienākumiem. Taču, gribēdams izpatikt Ramzesam, viņš sāka vadāt princi pa ķēniņa fabrikām un darbnīcām.

Viņi apmeklēja dzirnavas, kur vergi mala graudus. Pabija ceptuvēs, kur cepa maizi un sausiņus armijai, Apskatīja lielās aušanas un ādas fabrikas, krāsnis, kur kausēja bronzu traukiem un ieročiem, ķieģeļcepļus un kurpnieku darbnīcas.

Šie uzņēmumi atradās pilsētas austrumu daļā. Sākumā Ramzess aplūkoja tos ar interesi, taču drīz vien viņam apnika strādnieki, kuriem bija iebiedēts, novārdzināts» slimīgs Izskats un sitienu pēdas uz muguras.

Viņš centās mazāk laika pavadīt darbnīcās, labprātāk vērodams Onu pilsētas apkārtni. Tālu austrumos bija redzams tuksnesis, kur pērngad notika manevri. Kā uz delnas princis redzēja traktu, pa kuru bija maršējuši viņa pulki, vietu, kur skarabeju dēļ kara mašīnām bija nācies nogriezties tuksnesī, un varbūt pat koku, kurā bija pakāries kanālu izrakušais zemnieks … Lūk, no tā pakalna viņš kopā ar Tutmosu bija raudzījies uz ziedošo Gošenas zemi un pulgojis priesterus. Tur starp pauguriem viņš bija sastapis Sāru, pret kura iekvēlojās mīlestībā viņa sirds,

Cik ļoti gan viss tagad bija mainījies! Kopš Ramzess ar Herhora gādību bija dabūjis korpusu un vietvaldību, viņš vairs neienīda priesterus, Sāra bija kļuvusi viņam vienaldzīga kā mīļākā, toties aizvien vairāk Ramzesa prātus saistīja bērns, kuram viņa drīz dāvās dzīvību.

«Kā viņai tur klājas?» princis domāja, «Sen jau nav nekādu ziņu no viņas.»

Kad viņš tā lūkojās tālē uz austrumu pakalniem, atminoties neseno pagātni, viņa svītas priekšgalā stāvošais nomarhs Ranusers nosprieda, ka troņmantnieks pamanījis kaut kādas nelikumības un domā, kā viņu sodīt,

«Ko viņš varēja ieraudzīt?» cienījamais nomarhs prātoja, «Vai to, ka puse ķieģeļu pārdota feniķiešu tirgotājiem? Vai, arī to, ka noliktavā trūkst desmit tūkstošu pāru sandaļu? Vai varbūt kāds nelietis pačukstējis viņam kaut ko par kausētavām?…»

Ranusers bija ārkārtīgi nobažījies.

Pēkšņi princis pagriezās pret svītu un pasauca Tutmosu, kuram bija allaž jāatrodas viņa tuvumā. Troņmantnieks pagāja ar viņu sāņus.

Paklau, — viņš sacīja, norādot uz tuksnesi, — vai redzi tos kalnus?

Mēs tur bijām pagājušogad, — adjutants nopūzdamies atgādināja.

— Man ienāca prātā Sāra.

— Es tūlīt aizkvēpināšu vīraku dieviem! — Tutmoss iesaucās. — Jo man jau sāka likties, ka, kļuvis par troņmantnieku, tu esi aizmirsis savus uzticamos kalpus!

Ramzess palūkojās uz viņu un paraustīja plecus.

Izvēlies, — viņš sacīja, — no dāvanām, kuras man atnesa, dažas visskaistākās vāzes, kaut ko no traukiem, bet galvenais — rokassprādzes un važiņas un aizved visu Sārai…

Dzīvo mūžos, Ramzes! — švīts klusu noteica. — Tu esi cēlsirdīgs valdnieks!

Pasaki viņai, — princis turpināja, — ka mana sirds allaž pilna labvēlības pret viņu. Pasaki, ka es vēlos, lai viņa saudzē sevi un domā par bērnu. Kad pienāks radību laiks un es būšu izpildījis tēva rīkojumus, tad, pasaki Sārai, es ņemšu viņu pie sevis un viņa dzīvos manā mājoklī. Es nevaru pieļaut, ka mana bērna māte skumtu vientulībā. Brauc, dari, ko vēlēju, un atgriezies ar labām vēstīm!

Tutmoss nokrita sava pavēlnieka priekšā pie zemes un tūdaļ pēc tam devās ceļā. Troņmantnieka svīta nespēja uzminēt, ko viņi runā, taču, redzot prinča labvēlību pret Tutmosu, apskauda jauno adjutantu. Bet godājamais Ranusers juta augam nemieru savā dvēselē.

«Kaut tik man nenāktos,» viņš ar rūgtumu domāja, «padarīt sev galu un pašos spēka gados pamest savu nomu! Kā gan es, nelaimīgais, piesavinoties faraona mantu, neiedomāju atmaksas stundu!»

Seja viņam bija kļuvusi dzeltena, kājas ļodzījās. Taču Ramzess, atmiņu pārņemts, nemanīja viņa satraukumu.


Divdesmit trešā nodaļa


Tagad Onu pilsētā sākās dzīru un līksmību laiks. Nomarhs Ranusers lika uznest no pagraba labākos vīnus, no trim kaimiņu nomiem atbrauca daiļākās dejotājas, slavenākie muzikanti, veiklākie burvju mākslinieki. Nu Ramzesam bija aizņemta visa diena. No rīta — karaspēka apmācības, augstmaņu pieņemšana, pēc tam — mielasts, izrādes, medības, tad — atkal mielasts.

Bet tieši tobrīd, kad Heka-Anedžas nomarham jau šķita, ka troņmantniekam apnikuši pārvaldīšanas un saimniekošanas jautājumi, princis paaicināja viņu pie sevis un jautāja:

— Vai tavs noms ir pats bagātākais Ēģiptē?

Jā… lai gan mums nācies piedzīvot dažus grūtus gadus…. — Ranusers atbildēja, un sirds viņam atkal pamira, bet kājas sāka drebēt.

Tieši tas mani pārsteidz, — princis turpināja, — tālab ka ķēniņa ienākumi mazinās no gada gadā. Vai tu nevarētu man to izskaidrot?

Valdniek, — nomarhs sacīja, locīdamies troņmantnieka priekšā līdz zemei, — redzu, ka mani ienaidnieki iesējuši tavā sirdī neuzticību un, lai ko es sacītu, man būs grūti tevi pārliecināt. Tādēļ atļauj man klusēt. Lai nāk rakstveži ar dokumentiem, kurus tu pats varēsi aptaustīt un pārbaudīt…

Troņmantnieku mazliet pārsteidza tik negaidīta atbilde, taču viņš pieņēma priekšlikumu un pat nopriecājās par to. Viņš domāja, ka rakstvežu ziņojumi izskaidros viņam pārvaldīšanas noslēpumus.

Un, lūk, nākamajā dienā ieradās Heka-Anedžas noma lielais rakstvedis ar palīgiem, kuri atnesa līdzi vairākus no abām pusēm aprakstītus papirusa tīstokļus. Kad tos atritināja, tie izveidoja trīs pēdas platu un sešdesmit soļu garu lenti. Ramzess pirmoreiz redzēja tik milzīgu dokumentu, kas ietvēra sevī ziņas tikai par vienu provinci gada laikā.

Lielais rakstvedis apsēdās uz grīdas un, pavilcis zem sevis kājas, iesāka:

— «Viņa majestātes Meri Amona Ramzesa trīsdesmit trešajā valdīšanas gadā Nīla aizkavējās ar paliem. Zemnieki, piedēvēdami šo nelaimi Heka-Anedžas provincē dzīvojošo svešzemnieku burvestībām, sāka graut neticīgo jūdu, hetu un feniķiešu mājas, turklāt dažus cilvēkus nogalināja. Pēc godājamā nomarha pavēles vainīgos nodeva tiesai: divdesmit pieci zemnieki, divi mūrnieki un pieci amatnieki tika notiesāti ar darbiem akmeņlauztuvēs, bet viens zvejnieks tika nožņaugts.»

— Kas tas par dokumentu? — princis jautāja.

Tā ir tiesas atskaite, kas sastādīta, lai to noliktu pie ķēniņa kājām.

Liec to pie malas un lasi par valsts kases ienākumiem!

Lielā rakstveža palīgi saritināja atnesto dokumentu un pasniedza viņam citu. Lielais rakstvedis atkal sāka lasīt:

— «Tota mēneša piektajā dienā ķēniņa klētīs tika ievesti sešsimt mēri kviešu, par ko galvenais uzraugs izdeva kvīti. Tota mēneša septītajā dienā lielais mantzinis uzzināja un pārbaudīja, ka pagājušā gada ražas krājumi samazinājušies par simt četrdesmit astoņiem mēriem kviešu. Pārbaudes laikā divi strādnieki nozaga mēru graudu un paslēpa starp ķieģeļiem. Kad to atklāja, abos nodeva tiesai un nosūtīja uz akmeņlauztuvēm par to, ka tīkojuši pēc faraona mantas.»

Un tie simt četrdesmit astoņi mēri? — troņmantnieks jautāja.

Tos apēda peles, — rakstvedis atbildēja un lasīja tālāk: «Tota mēneša astotajā dienā tika atsūtītas kaušanai divdesmit govis un astoņdesmit četras aitas, kuras laidara uzraugs lika atdot pulkam «Vanags» pret attiecīgu kvīti.»

Tādā kārtā troņmantnieks uzzināja, cik miežu, kviešu, pupiņu un lotosauga sēklu katru dienu aizvests uz klētīm, cik nodots dzirnavām, cik nozagts un cik zaglīgu strādnieku nosūtīti uz akmeņlauztuvēm.

Pārskats bija tik garlaicīgs un juceklīgs, ka paofi mēneša vidū. troņmantnieks lika pārtraukt lasīšanu.

— Saki man, lielais rakstvedi, — Ramzess jautāja, — ko tu saprati no lasītā?

— Ko vien valdnieks vēlas!..

Un viņš sāka atkārtot visu no sākuma, bet šoreiz jau no galvas:

— «Tota mēneša piektajā dienā ķēniņa klētīs tika ievesti…»

— Diezgan! — princis aizkaitināts iesaucās un pavēlēja

viņiem vākties prom.

Rakstveži nokrita pie zemes, steidzīgi savāca savus papirusus, atkal nokrita pie zemes un žigli nozuda aiz durvīm. Troņmantnieks paaicināja pie sevis nomarhu Ranuseru. Tas ieradās, rokas uz krūtīm sakrustojis, taču mierīgu seju. Rakstveži bija paguvuši viņam paziņot, ka troņmantnieks no pāršķeltiem neko nesaprotot un pat neesot viņus uzklausījis.

— Saki man, godātais nomarh, — vai tev arī lasa šos pārskatus?

— Katru dienu.

— Un tu kaut ko saproti?

— Piedod, valdniek, bet nesaprazdams es nevarētu pārvaldīt nomu.

Ramzess apmulsa. Varbūt tiešām vienīgi viņš ir tik neattapīgs? Bet tādā gadījumā — kas viņš par valdnieku?

— Sēdies, — viņš, brīdi klusējis, sacīja un norādīja Ranuseram uz krēslu. — Sēdies un pastāsti man — kā tu pārvaldi nomu?

Augstmanis nobālēja un pārgrieza acis, Ramzess to ievēroja un steidzās viņu nomierināt:

— Nedomā, ka neuzticos tavai gudrībai… Gluži otrādi, es nepazīstu cilvēku, kurš būtu labāks pārvaldnieks par tevi. Taču esmu vēl jauns un vēlos zināt, kas ir pārvaldīšanas māksla. Tādēļ lūdzu tevi — dalies ar mani pieredzē. Tu pārvaldi nomu, tad paskaidro man, kā tiek valdīts!

Nomarhs atviegloti nopūtās un sacīja:

Es tev pastāstīšu, kā aizrit mana diena, lai tu zinātu, cik grūti ir mani pienākumi. No rīta pēc vannas es upurēju dievam Atumam, pēc tam aicinu mantzini un vaicāju viņam, vai kārtīgi ienāk nodokļi ķēniņam. Ja viņš apgalvo, ka jā, es slavēju viņu. Bet, ja viņš saka — tādi un tādi nav samaksājuši, dodu rīkojumu nepaklausīgos apcietināt. Tad aicinu ķēniņa klēšu uzraugu, lai zinātu, cik ienācis graudu. Ja daudz — slavēju viņu. Ja maz — lieku nopērt vainīgos. Pēc tam nāk lielais rakstvedis un ziņo man, kas no ķēniņa īpašumiem vajadzīgs armijai, ierēdņiem un strādniekiem. Es lieku izsniegt pret kvīti. Ja viņš izlietojis mazāk, es slavēju viņu, ja vairāk — uzsāku izmeklēšanu. Pēc pusdienas pie manis ierodas feniķiešu tirgotāji, kuriem es pārdodu labību, bet naudu iemaksāju faraona valsts kasē. Pēc tam es lūdzu dievu un apstiprinu tiesas spriedumus. Vakarā policija ziņo man par vietējiem notikumiem. Aizviņdien mana noma ļaudis iebrukuši kaimiņu provinces teritorijā un apgānījuši dieva Sobeka statuju. Sirdī es nopriecājos — tas nav mūsu aizgādnis. Taču notiesāju dažus vainīgos ar nožņaugšanu, daudzus ar darbu akmeņlauztuvēs un visiem piespriedu nūjas. Tādēļ manā nomā vaida miers un labas paražas un nodokļi ienāk katru dienu…

Bet faraona ienākumi mazinājušies arī pie jums, — princis piemetināja.

Tiesa kas tiesa, valdniek, — Ramzess nopūzdamies sacīja. — Priesteri apgalvo, ka dievi sadusmojušies uz Ēģipti par to, ka šeit saradies daudz svešzemnieku. Es gan redzu, ka dievi nenoniecina feniķiešu zeltu un dārgakmeņus…

Šai brīdī zālē ienāca dežūrvirsnieks un pieteica priesteri Mentesufisu, kas bija ieradies ielūgt troņmantnieku un nomarhu uz dievkalpojumu. Gan viens, gan otrs pieņēma ielūgumu, turklāt nomarhs Ranusers izrādīja tādu dievbijību, ka pat pārsteidza Ramzesu.

Kad Ranusers klanīdamies aizgāja, troņmantnieks vērsās pie priestera:

Tā kā tu, svētais praviet, esi pie manis augsti godātā Herhora vietnieks, kliedē neziņu, kas dara manu sirdi nemierīgu!

Vai spēšu? — priesteris šaubījās.

Tu spēsi, jo esi pilns gudrības, kurai kalpo. Apdomā tikai labi, ko es tev sacīšu. Vai zini, kālab mani šurp sūtīja faraons?

Lai iepazītos ar valsts pārvaldīšanu un tās bagātībām, — Mentesufiss atteica.

Es daru to. Es izvaicāju nomarhus, vēroju valsti un cilvēkus, uzklausu rakstvežu pārskatus, taču neko nesaprotu. Tas mani pārsteidz un moka. Kad man darīšana ar karalietām, man viss ir skaidrs: es zinu, cik ir kareivju, cik zirgu, kaujasratu, pajūgu; kurš no virsniekiem dzer vai pavirši izturas pret dienestu un kurš apzinīgi pilda savus pienākumus. Es zinu, kā jārīkojas karā. Ja ienaidnieka korpuss stāv līdzenumā, man jāņem divi korpusi, lai uzvarētu. Ja ienaidnieks ieņēmis aizstāvēšanās pozīcijas, es došos pret viņu ar trim korpusiem vismaz. Ja pretinieks ir nepieredzējis un cīnās juceklīgā barā, es varu viņa tūkstotim pretī sūtīt piecsimt savu kareivju — un viņi to pievārēs. Karamākslā, svētais tēvs, — Ramzess turpināja, — man viss ir kā uz delnas un uz katru jautājumu atbilde gatava. Taču nomu pārvaldīšanā es ne tikai neko nesaprotu, bet man galvā ir tāds sajukums, ka dažkārt aizmirstu, kālab esmu šurp atbraucis. Tādēļ atbildi man vaļsirdīgi kā priesteris un virsnieks — ko tas nozīmē? Vai nomarhi mani krāpj, vai esmu tik neattapīgs?

Pravietis iegrima domās.

— Vai viņi uzdrošinātos tevi krāpt, es nezinu, jo neesmu sekojis viņu rīcībai. Taču man liekas, ka viņi nevar tev neko paskaidrot tādēļ, ka paši neko nesaprot. Nomarhi un rakstveži, — priesteris turpināja, — ir kā simtnieki armijā: katrs pārzina savu simtu un ziņo par to augstākiem. Katrs komandē savu mazo nodaļu, bet kopējo plānu, ko izstrādā armijas virspavēlnieks, viņš nezina. Nomu pārvaldnieki un rakstveži pieraksta visu, kas notiek viņu provincē, un noliek savus ziņojumus pie faraona kājām. Un vienīgi augstā padome izloba no tiem gudrības medu…

— Bet šo medu es tieši gribu! Kādēļ man to nedod?

Mentesufiss pašūpoja galvu,

— Valsts gudrība, — viņš sacīja, — ir viens no priesteru noslēpumiem, To var apgūt tikai cilvēks, kas ziedojies dieviem, Bet tu, Ramzes, lai gan tevi audzinājuši priesteri, cītīgi vairies no tempļiem …

— Kā? Ja es nekļūšu priesteris, jūs mani nepamācīsit?

— Ir lietas, kuras tu vari uzzināt arī tagad, būdams troņmantnieks, Ir tādas, kuras uzzināsi, kļūdams faraons. Taču ir arī tādas, kuras zināt var tikai virspriesteris.

— Katrs faraons vienlaikus ir virspriesteris, — princis viņu pārtrauca.

— Ne jau katrs. Turklāt ari virspriesteri ir dažādi,

Tātad, — troņmantnieks sašutis iesaucās, — jūs slēp-ļat no manis valsts pārvaldīšanas mākslu un es nevarēšu izpildīt tēva rīkojumus!

To, kas tev vajadzīgs, tu vari uzzināt, jo esi iesvētīts zemākā priesteru kārtā. Taču tas viss ir apslēpts tempļos aiz priekškara, kuru neviens neiedrošināsies pacelt, neievērojis pienācīgus rītus.

Es pacelšu!..

Lai dievi pasargā Ēģipti no tādas nelaimes! — priesteris noteica, pastiepdams rokas pret debesīm. — Vai tad tu nezini, ka debesu pērkons saspers Ikvienu, kas bez pienācīgiem ritiem pieskarsies priekškaram? Liec to izdarīt kādam vergam vai uz nāvi notiesātam — un tu redzēsi, ka viņš uz vietas nomirs.

Tādēļ ka jūs viņu nonāvēsit!

— Ikviens no mums aizies bojā tāpat kā viņš, ja zaimodams tuvosies altārim, Dieva priekšā faraons, priesteris un vergs ir vienādi.

— Ko man darīt? — Ramzess vaicāja,

Meklē atbildi templī, šķīsti sevi lūgšanās un gavēšanā, — priesteris atbildēja. — Kopš pastāv Ēģipte, neviens valdnieks valsts gudrību citādi nav apguvis,

Es padomāšu par to, — princis sacīja. — Kaut redzu pēc visa, ka gan augsti godājamais Nofri, gan tu, svētais praviet, gribat pievērst mani kalpošanai dieviem tāpat kā manu tēvu.

— Nebūt ne. Ja tu, kļuvis par faraonu, aprobežosies ar karaspēka komandēšanu, tev būs tikai dažas reizes gadā jāpiedalās dievkalpojumos, jo pārējos gadījumos tevi aizstās virspriesteri. Bet, ja tu gribi iepazīt tempļu noslēpumus, tev jāgodina dievi, jo viņi ir gudrības avots.


Divdesmit ceturtā nodaļa


Tagad Ramzesam kļuva skaidrs: vai nu viņš neizpildīs faraona rīkojumu, vai būs spiests pakļauties priesteru gribai. Tas radīja viņā sašutumu un netīksmi pret priesteriem.

Viņš nesteidzās apgūt tempļos apslēptās zinības, toties sāka cītīgi piedalīties mielastos, kurus rīkoja viņam par godu.

Bija atgriezies Tutmoss, lielais izpriecu meistars. Viņš atveda princim labas vēstis no Sāras. Viņa bija vesela un lieliski izskatījās, bet tagad tas jau mazāk aizkustināja Ramzesu. Priesteri bija sastādījuši nākamajam bērnam tik labu horoskopu, ka princis bija aizgrābts. Viņi apgalvoja, ka Sārai būšot dēls, kuru dievi dāsni apveltīšot, un, ja tēvs viņu iemīlēs, viņš dzīvē daudz ko sasniegs.

Troņmantnieks smējās, sevišķi par pareģojuma otro daļu.

— Dīvaina ir priesteru gudrība! — viņš sacīja Tutmosam. — Viņi zina, ka būs dēls, ko es, tēvs, nezinu, un šaubās, vai viņu mīlēšu, lai gan nav grūti iedomāties, ka es mīlēšu bērnu, pat ja tā būs meita. Par viņa nākotni lai neraizējas. Es par to parūpēšos!..

Pahona mēnesī (janvāris — februāris) troņmantnieks pārcēlās uz Ke-mura nomu, kur viņu sirsnīgi sagaidīja nomarhs Snofru. No Onu pilsētas līdz Atribijai varēja aiziet septiņās stundās, taču princis ceļā pavadīja veselas trīs dienas. Iedomājoties lūgšanas un gavēņus, kas viņu gaidīja, iepazīstot tempļu noslēpumus, Ramzess aizvien vairāk tiecās pēc izpriecām. Viņa svīta to saprata, un dzīres sekoja dzīrēm.

Atkal uz ceļiem, pa kuriem troņmantnieks brauca uz Atribiju, bariem pulcējās ļaudis, sveicot viņu ar prieka saucieniem, ziediem un mūziku. Kad viņi tuvojās pilsētai, apkārtējā līksmība sasniedza kalngalus. Kāds milzīga auguma strādnieks pat metās zem kaujasratiem. Un, kad

Ramzess apturēja zirgus, no pūļa iznāca vairākas jaunas sievietes un rotāja viņa ratus ar ziediem.

— Viņi tomēr mīl mani! — Ramzess nodomāja.

Kem-uras provincē princis vairs neizvaicāja nomarhu par faraona ienākumiem, neapmeklēja darbnīcas, nelika sev lasīt priekšā rakstvežu pārskatus. Viņš zināja, ka neko nesapratīs, un atlika šīs nodarbības līdz tam laikam, kad viņam atklās tempļu noslēpumus. Tikai reiz, ieraudzījis pakalna galā dieva Sobeka templi, Ramzess izteica vēlēšanos uzkāpt tā pilonā, lai palūkotos uz apkārtni.

Godātais Snofru nekavējoties izpildīja troņmantnieka gribu, un Ramzess pavadīja tornī dažas patīkamas stundas.

Kem-uras province bija auglīgs līdzenums. Pārdesmit kanālu un Nīlas attekas to šķērsoja visos virzienos gluži kā no sudraba un gaišziliem diegiem noausts tīkls. Novembrī iestādītās melones un kvieši jau ienācās. Uz lauka, vākdami gurķus vai sēdami kokvilnu, līkņāja kaili cilvēki. Vairums ēku bija ar salmiem vai palmu lapām apjumtas kleķa būdas. Toties pilsētās slējās mūra mājas ar lēzeniem jumtiem, kas iztālēm atgādināja baltus kubus ar tumšām durvju un logu spraugām. Ļoti bieži uz viena tāda kuba atradās otrs — nedaudz mazāks, bet uz tā trešais — vēl mazāks, un katrs stāvs bija savā krāsā. Ēģiptes žilbinošajā saulē šīs lauku zaļuma vidū izkaisītās, palmu un akāciju ieskautās mājas šķita kā milzu pērles, rubīni un safīri.

No torņa virsotnes Ramzesam pavērās skats, kas saistīja viņa uzmanību. Viņš ievēroja, ka ēkas tempļu tuvumā ir visskaistākās un tīrumos ap tām strādā vairāk cilvēku,

«Priesteriem ir visbagātākās muižas!..» viņš atcerējās un vēlreiz pārlaida acis tempļiem un svētnīcām, kas bija redzamas no torņa.

Bet, tā kā princis bija izlīdzis ar Herhoru un nevarēja iztikt bez priesteru pakalpojumiem, viņam negribējās par to domāt.

Nākamajās dienās godātais Snofru sarīkoja troņmantniekam medības Atribijas pilsētas austrumu apkaimē. Sākumā viņi kanālu krastos šāva putnus ar lokiem vai ķēra tos milzīgās cilpās, sagūstot vairākus desmitus uzreiz, vai arī laida putniem virsū piekūnus. Pēc tam princis un viņa svīta devās dziļāk austrumu tuksnesī — un sākās lielās zvēru medības ar suņiem un panteru; dažās dienās viņi nogalināja vai sagūstīja simtiem dzīvnieku.

Kad godājamais Snofru manīja, ka troņmantniekam apnikušas izpriecas zem klajas debess un nakšņošana teltīs, viņš pārtrauca medības un atgriezās ar saviem viesiem Atribijā.

Viņi ieradās pilsētā ap četriem pēcpusdienā, un nomarhs ielūdza visus savā pilī uz mielastu.

Snofru pats pavadīja princi līdz vannai, gaidīja, kamēr tas atveldzēsies, un pats no sava šķirstiņa ņēma mirres Ramzesa iesvaidīšanai. Tad viņš uzraudzīja frizieri, kas kārtoja troņmantniekam matus, un beidzot, ceļos nometies, lūdza princi žēlīgi pieņemt jaunas drānas.

Tas bija tikko noausts un Izrakstīts krekls, ar pērlēm nošūts priekšauts un ar zeltu caurausts apmetnis no ļoti izturīga, bet tik smalka un mīksta auduma, ka to varēja saņemt plaukstā.

Troņmantnieks laipni piekrita un izteicās, ka vēl nekad neesot saņēmis tik skaistu dāvanu.

Saule jau bija norietējusi, kad nomarhs ieveda Ramzesu dzīru zālē.

Tas bija liels, kolonnu ieskauts un ar mozaīku izlikts pagalms. Sienas klāja gleznojumi, kas attēloja Snofru priekšteču dzīves ainas — karagājienus, jūrasbraucienus un medības. Jumta vietā virs pagalma plivinājās milzīgs tauriņš ar košiem spārniem, kurus gaisa atsvaidzināšanai kustināja neredzami vergi. Bronzas gaismekļos, kas bija piestiprināti pie kolonnām, dega spožas lāpas, izplatīdamas smaržainus dūmus.

Zāle bija sadalīta divās daļās: viena puse bija tukša, otrā stāvēja galdiņi un krēsli mielasta dalībniekiem. Dziļumā atradās paaugstinājums, uz kura zem krāšņas telts pavērtām sienām bija sagatavots galds un zvilnis Ramzesam.

Pie katra galdiņa stāvēja lielas vāzes ar palmām, akācijām un vīģeskokiem. Troņmantnieka galdu iekļāva skujkoki, kas izplatīja dziedinošu smaržu.

Sanākušie viesi sagaidīja princi ar līksmiem saucieniem. Kad Ramzess ieņēma vietu zem baldahīna, no kurienes bija pārskatāma visa zāle, viņa svīta nosēdās pie galdiem.

Ieskanējās arfa. Zālē ienāca sievietes krāšņos, gaisīgos tērpos, ar atsegtām krūtīm, kas zaigoja dārgakmeņu rotās. Četras visdaiļākās meitenes ielenca Ramzesu, citas piesēdās pie viņa svītas augstmaņiem.

Gaisā virmoja rožu, kreimeņu un vijolīšu aromāts. Ramzess juta, ka deniņos viņam iedunas asinis.

Vergi un verdzenes baltos, rožainos un gaišzilos kreklos sāka iznēsāt saldumus, ceptus putnus, medījumus, zivis, vīnu un augļus, kā arī ziedu vainagus, kurus dzīrotai! lika galvā. Milzīgais tauriņš vēcināja spārnus aizvien ātrāk. Tukšajā zāles daļā sākās izrāde: uzstājās dejotājas, vingrotāji, āksti un, burvju mākslinieki. Ja kāds izrādīja sevišķu veiklību, skatītāji meta viņam, ziedus no saviem, vainagiem vai zelta gredzenus.

Mielasts ilga vairākas stundas, to pārtrauca saucieni par godu troņmantniekam, nomarham un viņa ģimenei.

Ramzesu, kurš bija atlaidies ar lauvas ādu pārklātajā zvilni, apkalpoja četras dāmas. Viena ap vēdina ja viņu ar vēdekli, otra mainīja ziedu vainagus uz galvas, abas pārējās pienesa ēdienus. Mielasta beigās tā, ar kura princis bija labprātāk runājies, atnesa viņam vīna kausu. Pusi Ramzess iemalkoja pats, atlikušo pasniedza viņai un, kad meitene izdzēra, noskūpstīja viņu uz lūpām.

Tad vergi veikli nodzēsa lāpas, tauriņš mitējās plivina! spārnus, un tumšajā zālē iestājās klusums, kuru palaikam pārtrauca vienīgi nervozi sieviešu smiekli.

Pēkšņi atskanēja skubīgu soļu dipoņa un piesmakuši vīrieša balss:

— Laidiet mani!.. Kur troņmantnieks? Kur troņmantnieks?…

Zālē sacēlās kņada. Sievietes Izbailēs raudāja, vīrieši kliedza:

— Kas tur bļaustās? Atentāts pret troņmantnieku?! Ei, sardze!..

Bija dzirdama plīstošu trauku šķindoņa, lūstošu krēslu brakšķēšana.

Kur troņmantnieks? — auroja svešinieks,

Sardze! Sargiet troņmantnieku! skanēja no zāles.

— Iededziet gaismu! — atskanēja troņmantnieka jauneklīgā balss, — Kas mani meklē? Esmu šeit!

Tika ienestas lāpas. Zālē mētājās apgāzti un salauzti galdi un krēsli, aiz kuriem slēpās dzīrotāji. Uz paaugstinājuma troņmantnieks rāvās laukā no sieviešu rokām, kas centās viņu noturēt. Tutmoss sajauktā parūkā, pacēlis bronzas krūku, bija gatavs belzt pa galvu ikvienam, kas tuvotos Ramzesam. Durvīs parādījās vairāki ar zobeniem apbruņoti kareivji:

— Kas tas ir? Kas te ielauzies? — pārbiedētais nomarhs kliedza.

Beidzot visi ieraudzīja satraukuma vaininieku, Kāds milzīga auguma kails, dubļiem notašķīts cilvēks ar asiņainām švīkām, uz muguras tupēja uz ceļiem pie paša paaugstinājuma, rokas pret troņmantnieku pastiepis,

— Lūk, slepkava! — nomarhs iebļāvās. — Ņemiet viņu ciet!

Tutmoss pacēla savu krūku, pie durvīm stāvošie kareivji metās pie paaugstinājuma. Savainotais cilvēks, pieplakdams ar pieri pie zemes,

iesaucās:

— Apžēlojies, Ēģiptes Saule!..

Kareivji jau grasījās viņu sagrābt, kad Ramzess, izrāvies no sieviešu rokām, piegāja pie nabaga,

— Neaiztieciet viņu! — princis uzsauca kareivjiem. — Ko tev vajag no manis? — viņš jautāja milzim.

— Gribu pastāstīt par pārestībām, valdniek … Snofru, piegājis pie troņmantnieka, pačukstēja viņam:

— Tas Ir hikss. Paraugies uz viņa pinkaino bārdu un matiem … Turklāt nekaunība, ar kādu viņš ielauzies šeit, pierāda, ka šis noziedznieks nav dzimis ēģiptietis…

— Kas tu tāds esi? — Ramzess vaicāja.

Esmu Bakura, no zemesracēju nodaļas. Mums pašlaik nav darba, tālab nomarhs Teti lika mums…

Tas ir dzērājs un vājprātis!.. — saniknotais Snofru čukstēja troņmantniekam ausī. — Kā viņš runā ar tevi, valdniek ….

Taču Ramzess tā palūkojās uz nomarhu, ka tas, iztapīgi paklanījies, pakāpās atpakaļ.

Ko jums lika godājamais Teti? — troņmantnieks jautāja Bakuram.

Viņš lika mums, valdniek, staigāt gar Nīlas krastu, mesties ūdenī, apstāties krustcelēs un kliegt tev par godu. Un solīja samaksāt, kas pienākas… Bet nu jau divi mēneši, valdniek, kopš neesam neko saņēmuši! Nedz miežu plāceņus, nedz zivis, nedz olīveļļu, lai iesvaidītos.

— Ko tu par to sacīsi? — princis vērsās pie nomarha.

— Dzērājs un slepkavnieks! Bezkaunīgs melis! — Snofru izsaucās.

— Ko tad jūs kliedzāt man par godu?

— Kā tika pavēlēts! — milzis atteica. — Mana sieva un meita kliedza kopā ar citiem: «Lai dzīvo mūžos!» — bet es lēcu ūdenī un metu vainagus tavā laivā. Par to man bija jāsaņem, pusdebens. Un, kad tev labpatika visžēlīgi iebraukt Atribijas pilsētā, man pavēlēja mesties zem zirgu pakaviem un apturēt kaujasratus.. Troņmantnieks iesmējās.

— Nudien, — viņš sacīja, — es gan nedomāju, ka mūsu. dzīrošana beigsies tik jautri! …. Un cik tev samaksāja par to, ka meties zem kaujasratiem?

— Man solīja trīs debenus, bet nesamaksāja neko — nedz man, nedz sievai, nedz meitai. Un visai nodaļai lika badoties veselus trīs mēnešus»

— No kā jūs pārtiekat?

No žēlastības dāvanām vai no tā, ko nopelnām pie zemniekiem, Gaužā trūkuma dēļ mēs trīsreiz dumpojāmies un gribējām atgriezties mājās, bet virsnieki un rakstveži vai nu solīja mums samaksāt, vai arī pavēlēja mūs iekaustīt…

Par šiem kliedzieniem man par godu, — troņmantnieks smiedamies piebilda.

Jā, valdniek… Vakar mums bija pats lielākais dumpis, par ko godājamais nomarhs Snofru lika piekaut katru desmito, Dabūja visi, bet visvairāk tika man, tālab ka esmu milzonīgs un man jābaro vēl divas mutes: sieva un meita. Piekaustīts izrāvos viņiem no rokām, lai nokristu uz vēdera tavā priekšā un izsacītu tev mūsu žēlabas. Sit mūs, ja esam vainīgi, bet lai rakstveži izmaksā mums, kas pienākas, citādi mēs nomirsim badā, mēs paši un mūsu bērni…

Tas ir apsēstais! — Snofru iesaucās. — Palūkojieties, justi augstība, kādus zaudējumus viņš man sagādājis … Ne desmit talantu es vairs nedabūtu par šiem galdiem, bļodām un krūkām!

Dzīrotāji, mazliet atguvušies, sāka kurnēt.

— Tas ir kaut kāds laupītājs! … — čukstēja viesi, — Skatieties, tas patiešām ir bikss… Viņā vēl kūsā tās nolādētās asinis, kas bija viņa senčiem, kad tie Izpostīja Ēģipti… Tik dārgas mēbeles … Tik krāšņi trauki sašķaidīti drumslās!..

— Viens neatalgotu strādnieku dumpis nodara valstij — vairāk ļaunuma, nekā vērtas visas šīs bagātības, — Ramzess skarbi noteica.

— Svēti vārdi!.. Vajag tos uzrakstīt uz pieminekļiem! — skanēja balsis no viesu vidus. — Dumpis atrauj cilvēkus no darba un apbēdina ķēniņa sirdi… Nav pieļaujams, ka strādnieki divus mēnešus nesaņem algu…

Princis ar neslēptu nicinājumu palūkojās uz mainīgām debesīm līdzīgajiem galminiekiem un bargi vērsās pie nomarha:

— Uzticu tev šo savainoto cilvēku. Esmu drošs, ka viņam ne mats no galvas nenokritīs. Rīt pat vēlos redzēt viņa nodaļu un pārbaudīt, vai tā ir taisnība, ko viņš sacījis.

Pēc šiem vārdiem troņmantnieks izgāja, atstādams nomarhu un viesus pilnīgā apjukumā.

Nākošajā dienā princis, ar Tutmosa palīdzību ģērbdamies, jautāja viņam:

— Vai strādnieki atnākuši?

— Jā, valdniek. Viņi kopš rītausmas gaida tavus rīkojumus…

— Un tas… Bakura — kopā ar viņiem? Tutmoss saviebās un atteica:

— Noticis kas dīvains: godājamais Snofru licis viņu ieslodzīt savas pils tukšajā pagrabā. Un, lūk, šis nelietis, būdams bezgala stiprs, izlauzis durvis uz otru pagrabu, kur stāvēja vīns, apgāzis vairākas vērtīgas krūkas un tā apdzēries, ka…

— Kas ir ar viņu? — Ramzess jautāja.

— Ka … nomiris.

— Un tu tici, — princis iesaucās, — ka viņš nomiris no vīna?…

— Ir vien jātic, jo nav pierādījumu, ka viņu nogalinājuši, — Tutmoss atbildēja.

— Bet es tos sameklēšu!.. — Ramzess iekliedzās.

Viņš sāka skraidīt pa istabu, sprauslādams kā aizkaitināts lauvēns. Kad troņmantnieks bija nomierinājies, Tutmoss sacīja:

— Nemeklē, valdniek, vainu tur, kur tā nav redzama; tu pat lieciniekus neatradīsi. Ja kāds patiešām nožņaudzis šo strādnieku pēc nomarha pavēles — viņš neatzīsies. Pats nelaiķis arī neko nepateiks, Un ko gan nozīmē viņa sūdzība par nomarhu! Neviena tiesa nesāks izmeklēšanu…

— Bet ja es pavēlēšu?… — troņmantnieks jautāja.

— Tādā gadījumā viņi izdarīs izmeklēšanu un pierādīs Snofru nevainību. Tu, valdniek, jutīsies neveikli, bet visi nomarhi, viņu radinieki un kalpotāji kļūs tavi ienaidnieki.

Troņmantnieks stāvēja istabas vidū, domās nogrimis.

— Galu galā, — Tutmoss sacīja, — viss it kā liecina par to, ka nelaimīgais Bakura bijis dzērājs un vājprātis, taču galvenais — svešzemnieks, Vai tad īsts, saprātīgs ēģiptietis, pat ja viņam gadu nemaksātu algu un viņš būtu divtik pamatīgi noslānīts, uzdrošinātos ielauzties nomarha pilī un aurot pēc troņmantnieka? …

Ramzess nodūra galvu un, redzēdams, ka blakusistabā stāv galminieki, sacīja klusinātā balsī: — Zini, Tutmos, kopš esmu devies šai ceļojumā, Ēģipte man šķiet pavisam cita. Dažkārt es vaicāju sev, vai neesmu svešā zemē. Dažkārt manu sirdi pārņem nemiers: es jūtu, ka man acis aizklāj tāds kā plīvurs, līdzās notiek visādas neģēlības, bet es tās neredzu ….

— Ir nepūlies tās saskatīt, jo tad tev liksies, ka mūs visus sūta uz akmeņlauztuvēm! — smiedamies atbildēja Tutmoss. — Atceries: nomarhs un ierēdņi ir tava ganāmpulka gani. Ja kāds izslauks sev krūzi piena vai nokaus aitu, tu taču nenogalināsi viņu un nepadzīs!. Aitu tev ir daudz, bet atrast ganus — grūti.

Troņmantnieks, jau saģērbies, pārgāja uz pieņemšanas zāli, kur bija sapulcējusies viņa svīta: priesteri, virsnieki un ierēdņi. Kopā ar viņiem princis atstāja pili un devās uz iekšējo pagalmu.

Tas bija plašs laukums, apstādīts ar akācijām, kuru paēnā Ramzesu gaidīja strādnieki. Atskanot taurei, viss bars pietrūkās kājās un nostājās piecās rindās.

Ramzess, spožas augstmaņu svītas ielenkts, pēkšņi apstājās, gribēdams iztālēm palūkoties uz zemesracējiem. Visiem bija baltas cepurītes galvā un tādi paši gurnauti. Viegli varēja atšķirt brūnos ēģiptiešus, melnos nēģerus, dzeltenos aziātus, baltos Lībijas un Vidusjūras salu iedzīvotājus.

Pirmajā rindā stāvēja zemesracēji ar cērtēm, otrajā — ar kapļiem, trešajā — ar lāpstām. Ceturto rindu veidoja nesēji, katrs no viņiem turēja lauzni un divus spaiņus, piekto — arī nesēji, taču ar lielām nesamkastēm, pa diviem cilvēkiem uz katru. Ar tām viņi nesa projām izrakto zemi.

Kādus divdesmit soļus viņiem priekšā stāvēja meistari; katram rokās bija resna kārts un liels koka cirkulis vai stūrenis.

Kad Ramzess piegāja viņiem klāt, tie nokliedza kori: — Lai tu dzīvo mūžos! — un, noslīguši ceļos, krita uz vaiga. Troņmantnieks lika viņiem piecelties, bet pats joprojām viņus uzmanīgi vēroja.

Tie bija veselīgi, stipri cilvēki, kas neizskatījās pēc tādiem., kuri divus mēnešus pārtikuši no žēlastības dāvanām.

Pie troņmantnieka pienāca nomarhs Snofru ar svītu. Taču Ramzess, izlikdamies, ka nemana viņu, griezās pie kāda no meistariem:

— Jūs esat zemesracēji?

Desmitnieks nokrita pie zemes un klusēja.

Princis paraustīja piecus un uzsauca strādniekiem:

— Vai jūs no Sehemas?

— Esam zemesracēji no Sehemas! — visi atbildēja korī.

— Vai algu saņēmāt?

— Saņēmām — esam paēduši un laimīgi ķēniņa kalpi, — atbildēja koris, skaldīdams katru vārdu.

— Apkārt griezties! — troņmantnieks nokomandēja. Strādnieki pagriezās. Gandrīz katram uz muguras bija dziļas un biežas nūju sitienu rētas, taču svaigu švīku nebija.

«Mani krāpj!» troņmantnieks nodomāja. Viņš lika strādniekiem atgriezties kazarmās un, joprojām neievērodams nomarhu, devās atpakaļ uz pili.

— Vai arī tu man sacīsi, — viņš pa ceļam uzrunāja Tutmosu, — ka šie cilvēki ir strādnieki no Sehemas?

— Viņi taču paši tev pateica! — adjutants atbildēja. Ramzess lika atvest zirgu un aizjāja pie saviem pulkiem, kuru nometne atradās ārpus pilsētas.

Visu dienu viņš pavadīja, apmācīdams kareivjus. Ap pusdienlaiku mācību laukumā nomarha vadībā ieradās kādi pārdesmit nesēji ar teltīm, traukiem, ēdieniem un vīnu. Taču troņmantnieks aizsūtīja viņus atpakaļ uz Atribiju un, kad pienāca ēšanas reize kareivjiem, lika arī sev pasniegt auzu plāceņus ar kaltētu gaļu.

Tie bija lībiešu algotņu pulki. Kad troņmantnieks vakarā pavēlēja viņiem nolikt pie malas ieročus un atvadījās no viņiem, šķita, ka virsnieki un kareivji zaudējuši prātu. Kliegdami: — Dzīvo mūžos! — tie skūpstīja viņam rokas un kājas, izveidoja no šķēpiem nestuves un dziedot aiznesa princi līdz pilsētai, pa ceļam cīnīdamies par godu nest viņu uz pleciem.

Nomarhs un provinces ierēdņi, redzēdami lībiešu barbaru kvēlo mīlestību uz troņmantnieku un prinča labvēlīgo attieksmi pret viņiem, sāka uztraukties.

— Lūk, tas ir valdnieks!.. — lielais rakstvedis čukstēja Snofru. — Ja vien viņš gribētu, šie ļaudis sašķaidītu ar zobeniem mūs un mūsu bērnus…

Sarūgtinātais nomarhs nopūtās, domās vērsdamies pie dieviem un nododams sevi viņu žēlsirdīgajai gādībai.

Vēlu naktī Ramzess atgriezās savā pilī, kur kalpotāji paziņoja, ka viņam ierādīta cita guļamistaba.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tai guļamistabā manīta indīga čūska, kas noslēpušies tā, ka to nav iespējams atrast.

Jaunā guļamistaba atradās ēkas spārnā, kas piekļāvās nomarha mājai. Tā bija četrstūraina telpa, ko apņēma kolonnas. Alabastra sienas klāja apgleznoti plakanciļņi, kuri lejasdaļā attēloja augus vāzēs, bet augšā — olīvlapu un laurlapu vītnes.

Gandrīz vidū stāvēja plata, ar melnkoku, ziloņkaulu un zeltu rotāta guļvieta. Istabu apgaismoja divas smaržīgas lāpas. Zem kolonādes bija novietoti galdiņi ar vīnu, ēdieniem un rožu vainagiem. Griestos vīdēja liela, ar audeklu aizvilkta četrstūra atvere.

Iegājis vannā, Ramzess atlaidās mīkstajā guļvietā. Kalpotāji bija aizklīduši uz attālākām Istabām. Lāpas izkvēloja. Guļamistabā Ieplūda vēsa vēja pūsma, pilna ziedu aromāta. Kaut kur augšā ieskanējās klusināta arfu mūzika.

Ramzess pacēla galvu.

Griestu atverē pazibēja plata gaismas strēle, spilgta un reizē liega. Brīdi vēlāk augšā parādījās zelta laiva ar ziedu lapeni; tās stabi bija apvīti ar rožu vītnēm, bet jumts Izpušķots ar vijolītēm un lotosiem. Iekārta auklās, kuras rotāja zaļumi, zelta laiva klusi nolaidās uz grīdas; no ziediem Iznāca kaila, brīnumdaiļa meitene. Viņas klaidā palaistie dzintarkrāsas mati skurbinoši smaržoja,

Izkāpusi no savas gaisa laivas, viņa noslīga Ramzesa priekšā uz ceļiem.

— Tu esi Snofru meita? — troņmantnieks viņai jautāja.

Tu uzminēji, valdniek.

Un tomēr atnāci pie manis?

— Lūgt, lai tu piedod manam tēvam… Viņš ir nelaimīgs! … Kopš pusdienas lej asaras, pīšļos gulēdams…

Un, ja es nepiedošu viņam, tu aiziesi?

Nē, — klusu nočukstēja meitene.

Ramzess piekļuva viņu sev un kaislīgi noskūpstīja. Viņa acis kvēloja.

Par to es piedošu viņam, — viņš sacīja.

Ai, cik tu labs! — meitene iesaucās, pieglauzdamās troņmantniekam. Tad piebilda labinādamās; — Un tu pavēlēsi atmaksāt zaudējumus, kurus viņam sagādājis tas vājprātīgais strādnieks?

Pavēlēšu.

Un ņemsi mani uz savu pili? Ramzess palūkojās viņā.

Ņemšu, jo esi daiļa,

— Patiešām? — viņa atteica, mezdamās princim ap kaklu. — Ieskaties manī labāk… Ēģiptes skaistuļu vidū es ieņemu tikai ceturto vietu.

— Ko tas nozīmē?

— Memfisā vai Memfisas tuvumā dzīvo tava pirmā… Par laimi, viņa ir jūdiete! Sehemā — otrā…

— Es nekā par to nezinu, — Ramzess piebilda,

— Ak tu, nelaimīgais balodīt! Tu droši vien nezini arī par trešo, kas palika Onu?…

— Vai tad arī viņa pieder pie mana nama?…

— Nepateicīgais! — iesaucās skaistule, iesizdama viņam ar lotosziedu. — Pēc mēneša tu sacīsi to pašu par mani… Bet es neļaušu sev pāri darīt…

— Tāpat kā tavs tēvs…

— Tu vēl neesi piedevis viņam?… Atceries, es aiziešu …

— Paliec jel… paliec!..

Nākošajā dienā troņmantnieks piedalījās mielastā, kuru viņam par godu bija sarīkojis Snofru, atklāti uzslavēja viņa provinces pārvaldīšanu un, atalgojot par zaudējumiem, ko bija sagādājis piedzērušais strādnieks, uzdāvāja pusi trauku un piederumu, kurus bija saņēmis Onu pilsētā.

Šo dāvanu otru pusi dabūja nomarha meita, daiļā ībiba, jau kā troņmantnieka galmadāma. Turklāt viņa lika sev izsniegt no Ramzesa kases piecus talantus tērpiem, zirgiem un verdzenēm.

Vakarā princis žāvādamies sacīja Tutmosam:

— Faraons, mans tēvs, atklāja man kādu dižu patiesību: sievietes maksā lielu naudu!

— Ļaunāk ir, ja viņu nav, — švīts atbildēja.

— Man viņas ir četras, un es pat nezinu, kā tas noticis. Divas es varētu atdot tev.

Vai arī Saru?

Viņu — nē, īpaši, ja viņai piedzims dēls.

— Ja dosi šīm drostaliņām labu pūru, vīri viņām atradīsies.

Troņmantnieks atkal nožāvājās.

— Man netīk runāt par pūru, — viņš sacīja. — A-a-a! Kāda laime, ka beidzot izraušos no šejienes un dzīvošu starp priesteriem…

— Tu patiešām to darīsi?

— Man tas jādara. Galu galā varbūt uzzināšu no viņiem, kādēļ faraoni slīgst nabadzībā..; A-a-a! Nu — un pie reizes atpūtīšos…


Divdesmit piektā nodaļa


Tai pašā dienā Memfisā feniķietis Dagons, troņmantnieka augļotājs, zvilnēja uz dīvāna savas pils terasē. Viņu apņēma smaržīgi skuju krūmi, kas bija uzaudzēti vāzēs. Divi melni vergi ap vēdina ja bagātnieku ar vēdekļiem, bet viņš pats, rotaļādamies ar pērtiķīti, klausījās, ko ziņo rakstvedis.

Te kādā brīdī vergs, bruņojies ar zobenu un šķēpu, bruņucepurē un ar vairogu (augļotājam patika karavīru ietērps), pieteica godājamo Rabsunu, feniķiešu tirgotāju, kas dzīvoja Memfisā.

Viesis ienāca, zemu klanīdamies, un tā pašķielēja uz Dagonu, ka tas lika rakstvedim un vergiem aizvākties. Tad, būdams piesardzīgs cilvēks, ielūkojās visos kaktos un sacīja viesim:

— Nu varam runāt. Rabsuns uzsāka bez aplinkiem.

— Vai jūsu godībai zināms, ka no Tīras ieradies princis Hirams?

Dagons palēcās uz dīvāna.

Lai viņam uzbrūk spitālība! — augļotājs iekliedzās.

Viņš man sacīja, — viesis rimti turpināja, — ka jums iznākušas domstarpības…

Domstarpības? — Dagons iebrēcās. — Šis laupītājs apzaga, aplaupīja, izputināja mani… Kad aizsūtīju savus kuģus pakaļ citiem Tīras kuģiem uz rietumiem pēc sudraba, Hirama stūrmaņi gribēja tos aizdedzināt, uzsēdināt uz sēkļa… Un beigās mani kuģi apsviluši un sadragāti atgriezās tukšā… Lai viņu sasper debesu uguņi!… — augļotājs pārskaities nobeidza.

— Bet ja nu Hirams grib piedāvāt jūsu godībai kādu izdevīgu darījumu? — viesis aukstasinīgi jautāja.

Vētra, kas bangoja Dagona krūtīs, uzreiz norima.

Kādi viņam var būt darījumi ar mani? — viņš jautāja jau pavisam mierīgi.

Viņš to pats pastāstīs jūsu godībai, taču vispirms viņam jātiekas ar jums.

— Nu, lai atnāk pie manis!

— Viņš gan domā, ka jūsu godībai jāaiziet pie viņa. Viņš taču ir Tīras augstās padomes loceklis.

— Pirmāk viņš nosprāgs, nekā es pie viņa iešu!.. Viesis piestūma krēslu pie dīvāna, uz kura zvilnēja

Dagons, un uzsita viņam pa gurnu.

— Dagon, — viņš sacīja, — esi taču prātīgs!

Kālab es nebūtu prātīgs, un kālab tu, Rabsun, nesaki man «jūsu godība»?

Neesi muļķis, Dagon! — viesis atbildēja. — Ja viņš nenāks pie tevis un tu neiesi pie viņa, kā tad jūs salīgsit?

Tu esi muļķis, Rabsun! — augļotājs atkal apskaitās. — Ja iešu pie Hirama, tad lai man roka nokalst, ja šis laipnības dēļ nezaudēšu pusi no peļņas!

Viesis padomāja un sacīja:

— Lūk, tie ir gudri vārdi. Tad klausies, ko tev sacīšu. Tu atnāc pie manis, un Hirams atnāks pie manis, un jūs šo lietu pārspriedīsit.

Dagons piešķieba galvu un, viltīgi piemiedzis acis, jautāja:

— Ei, Rabsun, pasaki jau uzreiz cik tu par to esi saņēmis?

— Par ko?

— Par to, ka aiziešu pie tevis un ielaidīšos darījumā ar šo bezgodi?

— Šis darījums ir svarīgs visai Feniķijai, un es tur netaisos nopelnīt, — Rabsuns sašutis atteica.

— Lai tev tā maksā parādus, kā tas ir taisnība!

— Lai man tos nemaz nemaksā, ja es ko nopelnīšu! Kaut tikai Feniķija neko nezaudētu! — nikni iekliedzās Rabsuns.

Un viņi izšķīrās.

Vakarpusē Dagons iesēdās nestuvēs, kuras nesa seši vergi. Pa priekšu skrēja divi ziņneši ar zižļiem un divi ar lāpām; toties aiz nestuvēm gāja četri kalpotāji, apbruņoti no galvas līdz kājām — ne jau drošības dēļ, bet gan tādēļ, ka Dagonam kopš kāda laika bija iepaticies, ka viņu ielenc bruņoti cilvēki,

Viņš cienīgi izkāpa no nestuvēm, un divu vergu atbalstīts (trešais nesa virs viņa saulessargu) iegāja Rabsuna māja.

— Kur tad viņš Ir, šis… Hirams? — viņš lepni jautāja namatēvam.

— Viņa nav.

— Kā? Vai tad man viņš būs jāgaida?

— Viņa nav šai istabā, bet viņš ir citā, pie manas sievas, — namatēvs atteica. — Viņš pašlaik viesojas tur.

Es tur neiešu! — augļotājs paziņoja, nozveldamies uz dīvāna.

— Tu iesi uz blakusistabu, un arī viņš tur atnāks. Pēc neilgas ķīvēšanās Dagons piekāpās un brīdi vēlāk

pēc namatēva mājiena iegāja blakusistabā. Vienlaikus no tālākas istabas iznāca neliela auguma cilvēks ar sirmu bārdu, tērpies zelta togā, ar zelta stīpu ap galvu.

— Lūk, — starp abiem stāvēdams, sacīja namatēvs, — viņa žēlastība princis Hirams, Tīras augstās padomes loceklis. Un, lūk, godājamais Dagons, viņa augstības troņmantnieka un Lejasēģiptes vietvalža pilnvarotais.

Abi augstie viesi palocījās viens otram, rokas uz krūtīm sakrustojuši, un apsēdās pie atsevišķiem galdiņiem istabas vidū. Hirams mazliet pašķīra togu, lai parādītu milzīgu zelta medaļu, kas karājās viņam kaklā; Dagons savukārt saka rotaļāties ar resnu zelta ķēdi, kuru bija saņēmis no prinča. Ramzesa.

— Es, Hirams, — uzsāka sirmbārdis, — sveicu jūs, Dagon, un vēlu jums lielu bagātību un veiksmi darījumos.

— Es, Dagons, sveicu jūs, Hiram, un vēlu jums to pašu, ko jūs man vēlat…

— Jūs gribat ķildoties ar mani? — Hirams aizkaitināts viņu pārtrauca.

— Kā tad es ķildojos?… Rabsun, saki — vai es ķildojos? — Dagons iebilda.

— Labāk lai jūsu godības runā par darījumiem, — namatēvs ieteicās.

Brīdi padomājis, Hirams sacīja:

— Jūsu draugi no Tīras ar mani sūta jums kvēlus sveicienus.

Un vairāk viņi man neko nesūta? — Dagons zobgalīgi jautāja.

Bet kas jums vel vajadzīgs? — Hirams atteica, paceldams balsi,

— Klusāk!.. Neķildojieties!.. — namatēvs iejaucas. Hirams vairākas reizes dziļi nopūtas un sacīja:

Tas tiesa, mums nevajag ķildoties., Grūti laiki nāk Feniķijai…

Vai tad jūra applūdinājusi jūsu Tīru vai Sīdonu? — Dagons smiedamies iejautājās.

Hirams nospļāvās un pavaicāja:

— Kālab jūs šodien tāds dusmīgs?

Es vienādi esmu dusmīgs, ja mani negodā par «jūsu godību»…

Bet kādēļ jūs negodājat mani par «jūsu žēlastību»? Es kā nekā esmu princis!..

Varbūt Feniķijā, — Dagons atbildēja. — Bet Asīrijā jūs pie kura katra augstmaņa trīs dienas gaidāt priekštelpā uz audienci. Un, kad tiekat pieņemts, — guļat uz vēdera kā ikviens feniķiešu tirgotājs,

Bet ko jūs darītu mežoņa priekša, kas var jūs uz mieta uzdurt?! — Hirams iekliedzās.

— Ko es darītu, nezinu, — Dagons atteica. — Taču Ēģiptē es sēžu uz viena dīvāna ar troņmantnieku, kurš tagad piedevām ir vietvaldis.

Vairāk vienprātības, jūsu godība!. Vairāk vienprātības, jūsu žēlastība! — namatēvs centās viņus apvaldīt.

Vienprātības!.. Esmu vienis pratis, ka šis princis Ir parasts feniķiešu tirgonis, taču negrib Izturēties pret mani ar pienācīgu cieņu,. — Dagons iesaucās.

Man ir simt kuģu! — Hirams iebrēcas.

Bet faraonam ir divdesmit tūkstoši pilsētu, pilsētiņu un ciematu!..

Jūs pazudināsit šo lietu un visu Feniķiju!.. — Rabsuns ierunājās jau paceltā balsī.

Hirams sažņaudza dūres, taču ne vārda neteica,

— Jums gan jāatzīst, jūsu godība, — viņš pēc brīža sacīja, vērsdamies pie Dagona, — ka no šīm divdesmit-tūkstoš pilsētām faraonam patiesībā pieder nedaudzas.

— Jūs gribat sacīt, jūsu žēlastība, — Dagons atbildēja, — ka septiņi tūkstoši pilsētu pieder tempļiem un septiņi tūkstoši augstmaņiem?… Katra ziņā viņa majestātei vēl paliek seši tūkstoši skaidrā…

Ne gluži! Ja jūsu godība no tām atskaitīs kādus trīs tūkstošus, kas ieķīlātas priesteriem, un kādus divus tūkstošus, kas iznomātas mums, feniķiešiem…

Jūsu žēlastībai taisnība, — Dagons piekrita, — tomēr faraonam atliek kadi divi tūkstoši ļoti bagātu pilsētu …

Sets jūs apmājis, vai?! — Rabsuns iebļāvās. — Sāksit vēl te uzskaitīt, cik pilsētu ir faraonam, kaut viņu..;

Cst!.. — Dagons nošņāca, pietrūkdamies no krēsla..

… kad Feniķijai draud briesmas!.. — Rabsuns pabeidza.

Vai drīkstu reiz uzzināt — kādas briesmas? — Dagons ievaicājas.

Ļauj runāt Hiramam, tad uzzināsi, — namatēvs atbildēja.

Lai runā…

Vai jūsu godībai zināms, kas notika viesnīcā pie mūsu brāļa Asarhadona? — Hirams jautāja.

Man nav brāļu krodzinieku vidū!.. — nicīgi attrauca Dagons.

Klusē!.. — sašutis iekliedzās Rabsuns, sagrābdams dunča spalu — Tu esi stulbs kā suns, kas rej nomiegā!

Ko viņš ta niknojas, šis… šis kaulu tirgonis?… — Dagons atteica un arī tvēra pēc naža.

Klusāk!.. Neķildojieties!.. — princis viņus mierināja, arīdzan ķerdamies pie jostas.

Kādu brīdi visiem trijiem drebēja nāsis un zibsnīja acis. Pēdīgi Hirams, apvaldījies ātrāk par citiem, atkal ierunājas, it kā nekas nebūtu noticis:

— Pirms dažiem mēnešiem Asarhadona viesnīcā apmetas kāds Phuts no Harrānas pilsētas…

Viņš bija atbraucis, lai saņemtu piecus talantus no kāda priestera, — Dagons ieminējās.

Nu, un tālāk? — Hirams jautāja.

Nekas, Iemantojis kādas priesterienes labvēlību, viņš devās meklēt savu parādnieku uz Tēbām.

Prāts tev kā bērnam, bet mēle kā sievišķim… — Hirams noteica. — Šis harrānietis nav nekāds harrānietis, bet gan haldejietis, un viņu sauc nevis Phuts, bet gan Berojs…

Berojs?… Berojs … — Dagons atkārtoja, šķiet, kaut ko atminēdamies. — Kur esmu dzirdējis šo vārdu?…

Dzirdējis?… — Hirams nicīgi Izmeta. — Berojs ir Babilonas gudrākais priesteris, asīriešu prinču un paša ķēniņa padomdevējs.

Lai viņš ir padomdevējs, tik ne faraonam… Kas man tur daļas? — augļotājs sacīja.

Rabsuns pielēca no krēsla un, draudot ar dūri Dagonam pie paša deguna, iekliedzās:

— Tu esi vepris, kas nobarojies ar faraona virtuves samazgām… Tev tikpat daļas gar Feniķiju, cik man gar Ēģipti… Ja varētu, tu par drahmu pārdotu dzimteni … Suns kraupainais!..

Dagons nobālēja, taču mierīgā balsī atteica:

— Ko runā šis bodnieks?… Man Tīrā dēli mācās jūrlietas; Sīdonā dzīvo mana meita ar vīru. Pusi sava īpašuma esmu aizdevis augstajai padomei, lai gan nesaņemu par to ne nieka desmit procentus. Bet šis bodnieks saka — man neesot daļas gar Feniķiju!.. Paklau, Rabsun, — viņš piebilda, — es novēlu tavai sievai un bērniem, un tavu tēvu ēnām, lai tu par viņiem tāpat gādātu, kā es gādāju par katru feniķiešu kuģi, par katru Tīras un Sīdonas akmeni.

— Dagons pareizi runā, — Hirams ieteicās.

Es negādājot par Feniķiju!.. — augļotājs iekaisdams turpināja. — Bet cik feniķiešu es pārvilkti šurp, lai viņi te kļūtu bagāti, un kāds man labums no tā? Es negādājot?!.. Hirams sabeidza divus manus kuģus un laupīja man iespēju krietni nopelnīt, bet, kad, lūk, runa ir par Feniķiju, es tomēr sēžu ar viņu vienā istaba…

Jo domāji, ka spriedīsit, kā apkrāpt kādu, — Rabsuns sacīja.

Kaut tu par nāvi tā domātu, muļķi tāds!.. — Dagons atbildēja. — It kā es būtu bērns un neapjēgtu — ja reiz Hirams atbraucis uz Memfisu, tad ne jau tirgoties. Ek, Rabsun!.. Tev derētu pie manis gadus divus par staļļa slaucītāju nokalpot…

— Diezgan! — Hirams iekliedzās, sizdams dūri galdā.

— Mēs nekad nebeigsim par to haldejiešu priesteri, — Rabsuns nomurmināja tik mierīgi, it kā tas nebūtu viņš, kuru nupat nolamāja.

Hirams nokremšļojās un sacīja:

— Šim cilvēkam tik tiešām esot māja un zeme Harrānā, un tur viņš dēvējoties par Phutu. Viņam, bijušas hetu tirgotāju vēstules Sīdonas tirgotājiem, tādēļ viņu paņēmusi līdzi mūsu karavāna. Pats viņš labi runājot feniķiski, norēķinoties godīgi, neko īpašu nepieprasot, un mūsu ļaudis viņu pat iemīļojuši. Bet, — Hirams, nobraucījis bārdu, turpināja, — kaut lauva apvelk vērša ādu, astes gals viņam vienādi lien laukā. Un, tā kā šis Phuts bijis varen gudrs un drošs par sevi, karavānas vadonis ņēmis un slepus ielūkojies viņa mantībā. Neko citu kā vien medaļu ar dievietes Ištaras attēlu viņš nav atradis. Ieraugot šo medaļu, karavānas vadonim vai sirds pamirusi. No kurienes hetam feniķiešu medaļa?… Un, kad viņi iebraukuši Sīciņa, viņš tūdaļ pat ziņojis vecākajiem, un kopš tā laika mūsu slepenpolicija nav nolaidusi acis no Phuta. Taču tas izrādījies tāds gudrinieks, ka pa tām dažām dienam, ko viņš nodzīvojis Sīdonā, visi paguvuši viņu iemīļot. Phuts lūdzis dievu un upurējis dievietei Ištarai, maksājis zelta, nav aizņēmies un nav aizdevis, sagājies tikai ar feniķiešiem. Vārdu sakot, tā visus apmājis, ka viņu pārstājuši novērot, un viņš mierīgi aizbraucis līdz Memfisai. Te mūsu vecākie atkal sākuši viņu izsekot, taču nav neko atklājuši, tik nopratuši, ka tas ir liels vīrs, nevis parasts harrānietis. Vienīgi Asarhadonam izdevies nejauši izokšķerēt, ka šis tā dēvētais Phuts veselu nakti pavadījis vecaja Seta templī, kuram šeit liela ietekme.

To apmeklē tikai virspriesteri, lai noturētu svarīgas apspriedes, — Dagons piemetināja.

Tas vēl arī nebūtu nekas, — Hirams turpināja,

bet viens no mūsu tirgotājiem pirms mēneša atgriezies no Babilonas ar dīvainām ziņām. Par bagātīgu dāvanu kāds Babilonas vietvalža galminieks viņam pastāstījis, ka Feniķijai draudot briesmas… «Jūs grib sagrābt asīrieši,» šis galminieks sacījis mūsu tirgotājam, «bet izraēliešus pakļaus ēģiptieši. Dižais haldejiešu priesteris Berojs pat devies pie Tēbu priesteriem, lai noslēgtu ar viņiem vienošanos.» Jums jāzina, — Hirams turpināja, ka haldejiešu priesteri uzskata ēģiptiešu priesterus par saviem brāļiem. Un, tā kā Berojam esot liela ietekme ķēniņa Tiglatpalasara galmā, tad valodas par šo vienošanos ir visai ticamas.

Kam asīriešiem Feniķija? — Dagons vaicāja, kodīdams nagus.

Un kam zaglim sveša klēts? — Hirams attrauca.

Kāda nozīme var būt Beroja nolīgumam ar ēģiptiešu priesteriem? — Rabsuns domīgi izmeta.

Muļķis tu esi!.. — Dagons atteica. — Faraons dara tikai to, ko savās apspriedēs nolemj priesteri.

— Būs arī nolīgums ar faraonu, neraizējieties! — Hirams pārtrauca. — Tīrā ir zināms, ka uz Ēģipti ar lielu svītu un dāvanām brauc asīriešu sūtnis Sargons. Viņš it kā gribot apmeklēt Ēģipti un vienoties ar ministriem, lai ēģiptiešu dokumentos neraksta, ka Asīrija maksā nodevas faraoniem. Taču patiesība gan viņš braucot, lai noslēgtu vienošanos un sadalītu tās valstis, kuras atrodas starp mūsu jūru un Eifratu.

Lai zeme viņus aprij! — Rabsuns nolamājās.

Ko tu par to domā, Dagon? — Hirams vaicāja.

— Un ko jūs darītu, ja jums patiešam uzbruktu Tiglatpalasars?

Hirams sāka drebēt aiz niknuma,

Ko?… Mēs sēstos kuģos ar ģimenēm un visu mantību, bet šiem suņiem atstātu tikai drupas un vergu pūstošos līkus… Vai gan mēs nezinām lielākas un skaistākas zemes par Feniķiju, kur var dibināt jaunu dzimteni, bagātāku nekā šī?…

Lai dievi mūs pasargā no tādām galējībām! — Dagons sacīja.

Tur jau ir tā lieta, ka jāglābj tagadējā Feniķija no pilnīgas iznīcības, — Hirams turpināja. — Un tu, Dagon, vari daudz ko šai ziņā darīt…

— Ko tad es varu?…

— Vari uzzināt no priesteriem, vai pie viņiem bijis Berojs un vai viņš noslēdzis ar viņiem vienošanos…

— Tas ir briesmīgi grūti, — Dagons čukstus noteica. — Bet varbūt sameklēšu kādu priesteri, kas man visu pastāstīs.

— Bet vai tu vari, — Hirams turpināja, — nepieļaut, lai faraona galmā vienojas ar Sargonu?

— Tas ir ļoti grūti… Viens es to nejaudāšu…

Es tev palīdzēšu. Un zeltu piegādās Feniķija, Jau tagad tur tiek vākta nauda.

Es pats iedevu divus talantus, — Rabsuns nočukstēja.

Es došu desmit, — Dagons sacīja. — Bet ko es dabūšu par savām pūlēm?

Ko?… Nu, desmit kuģus, — Hirams atbildēja.

Un cik tu nopelnīsi? — Dagons jautajā.

— Vai maz tev?… Nu, dabūsi piecpadsmit…

Es jautāju, cik tu nopelnīsi, — Dagons uzstāja.

Dosim tev divdesmit. Vai pietiks?

— Nu, labi. Bet vai jūs parādīsit man ceļu uz sudraba valsti?

Parādīsim.

Un turp, kur jūs iegūstat alvu?

Labi…

Un turp, kur rodas dzintars? — Dagons pabeidza.

Kaut tu reiz nosprāgtu! — princis Hirams atteica, laipni pastiepdams viņam roku. — Bet vai tu neturēsi vairs ļaunu prātu uz mani par tām divām liellaivām?…

Dagons nopūtās.

Mēģināšu aizmirst. Bet… kas par bagātībām man. tagad piederētu, ja jūs mani toreiz nebūtu padzinuši…

Diezgan! — Rabsuns iejaucās. — Runājiet par Feniķiju.

No kā tu uzzināsi par Beroju un par vienošanos? — Hirams jautāja Dagonam.

Nevaicā. Par to bīstami runāt, jo tur iejaukti priesteri.

Un kurš tev palīdzēs izjaukt vienošanos?

Domāju… Domāju, ka troņmantnieks. Man ir daudz viņa parādzīmju,

Hirams pacēla roku.

Troņmantnieks? Ļoti labi. Viņš taču būs faraons un, iespējams, pat visai drīz…

Cst! Dagons viņu pārtrauca, uzsizdams ar dūri

pa galdu.

Lai tev mēle nokalst par tādu runāšanu!

Ir gan vepris! — Rabsuns iesaucās, draudēdams augļotājam ar dūri.

Stulbais bodniek! — Dagons, ņirdzīgi smaidīdams, atteica, — Tev, Rabsun, jātirgojas ar kaltētām zivīm un ūdeni uz ielas, nevis jājaucas valsts darīšanās. Vērša nagā, kas notašķīts ēģiptiešu dubļiem, ir vairāk prāta nekā tev, kurš piecus gadus nodzīvojis Ēģiptes galvaspilsētā!.. Kaut tevi cūkas aprītu!..

Klusāk!.. Klusāk!.. — Hirams iejaucās. — Jūs neļaujat man pabeigt.

Runā, jo esi gudrs, un mana sirds tevi uzklausa, — Rabsuns sacīja.

Ja tev, Dagon, ir ietekme uz troņmantnieku, tas ir ļoti labi, — Hirams turpināja, — ja troņmantnieks gribēs noslēgt vienošanos ar Asīriju, tad tā tiks noslēgta un uzrakstīta ar mūsu asinīm uz mūsu pašu ādas. Bet, ja troņmantnieks gribēs karu ar Asīriju, viņš panāks karu, kaut priesteri piesauktu pret viņu visus dievus,

Nieki! — Dagons sacīja. — Ja priesteri ļoti gribēs, vienošanās būs … Bet varbūt viņi negribēs…

Lūk, tādēļ, Dagon, — Hirams turpināja, — mums vajag dabūt savā pusē visus karavadoņus…

— To var…

— Un nomarhus…

— Var arī nomarhus…

— Un troņmantnieku, — turpināja Hirams. — Taču, ja tu viens mudināsi viņu uz karu ar Asīriju, nekas no tā neiznāks. Cilvēks ir kā arfa: viņam daudz stīgu, un spēlēt uz tām vajag ar desmit pirkstiem. Bet tu, Dagon, esi tikai viens pirksts.

— Es taču. nevaru pārrauties desmit daļās.

— Bet tu vari būt kā roka ar pieciem pirkstiem. Tev jāizdara tā, lai neviens nezinātu, ka tu gribi karu, bet lai ikviens troņmantnieka pavārs gribētu karu, ikviens bārddzinis gribētu karu, lai visi pirtnieki, nestuvju nesēji, rakstveži, virsnieki, vedēji — lai visi viņi gribētu karu ar Asīriju un lai troņmantnieks to dzirdētu no rīta līdz vakaram, pat gulēdams…

— Tā arī būs,

— Bet vai tu pazīsti viņa mīļākās? — Hirams jautāja. Dagons atmeta ar roku,

Muļķa meitenes! — viņš atteica. — To vien gudro kā uzposties, uzkrāšoties un iesvaidīties ar smaržvielām … Bet no kurienes šīs smaržvielas nāk un kurš tās atved uz Ēģipti — par to viņas neliekas ne zinis.

Vajag viņam pagādāt tādu mīļāko, kas to zinātu, — Hirams sacīja.

Kur to lai ņem?… — Dagons jautāja. — Lai gan — rokā ir!.. — viņš iesaucās, iesizdams sev pa pieri. — Vai pazīsti Kamu, Ištaras priesterieni?

Ko? — Rabsuns viņu pārtrauca. — Svētās dievietes Ištaras priesteriene būs ēģiptieša mīļākā?…

Un tu gribētu, lai viņa būtu tava? — Dagons zobojās. — Viņa kļūs pat par virspriesterieni, ja vajadzēs tuvināt viņu galmam…

Tu pareizi runā, — Hirams piekrita.

Bet tā jau ir zaimošana! — Rabsuns sašuta.

— Tālab arī priesteriene, kas būs zaimojusi, var nomirt, — vecais Hirams sacīja.

Kaut tik mums visu neizjauktu šī jūdiete Sara, — pēc brīža ierunājās Dagons. — Viņa gaida bērnu, kuram troņmantnieks jau tagad ir pieķēries. Un, ja piedzims dēls, visus pārējos nobīdīs pie malas.

Mums atradīsies nauda arī Sārai, — Hirams paziņoja.

Viņa neko neņems… — Dagons sašutis noteica. — Šī nekrietnele atteicas no dārga zelta kausa, kuru es pats viņai aiznesu…

Viņa domāja, ka tu gribi viņu piekrāpt, — Rabsuns ieminējās.

Hirams pašūpoja galvu.

Nav ko uztraukties, — viņš sacīja, — kur neietiks zelts, tur ietiks tēvs, māte, mīļākā… Bet, kur neietiks mīļākā, — ietiks…

Nazis… — Rabsuns nočukstēja.

Inde… — Dagons nočukstēja.

Nazis — tas ir pārāk rupji… — Hirams secināja. Viņš nobraucīja bārdu, iegrima domās, pēdīgi piecēlās un izņēma no azotes purpursarkanu lenti, uz kuras bija uzvērti trīs zelta amuleti ar dievietes Ištaras attēlu, tad izvilka aiz jostas aizbāzto nazi, sagrieza lenti trīs daļās un divus gabalus ar amuletiem iedeva Dagonam un Rabsunam.

Pēc tam visi trīs devās uz kaktu, kur stāvēja spārnotas dievietes statuja, sakrustoja rokas uz krūtīm un Hirams pusbalsī, taču gluži skaidri uzsāka:

— Tev, dzīvības māt, zvēram uzticīgi glabāt mūsu norunu un tikām nepagurt, kamēr mūsu svētās pilsētas būs pasargātas no ienaidniekiem, kurus lai izdeldē bads, mēris un uguns!.. Bet, ja kāds no mums lauzīs zvērestu vai izpaudīs noslēpumu, lai nāk pār viņu visādas nelaimes, kauns un negods… Bads lai plosa viņa iekšas, un miegs lai bēg no viņa acīm»… Lai nokaist roka tam, kurš steigsies pie viņa ar glābiņu, žēlodams nelaimīgo… Lai maize viņa galdā pārvēršas par puvekļiem, bet vīns — par smirdīgām sūkalām… Lai viņa miesīgie bērni apmirst un māja lai pienāk pilna ar maucībā dzimušiem, kuri apspļaudīs viņu un izraidīs… Lai, visu pamests, nomirst viņš pats pēc ilgām ciešanām vientulībā, un lai viņa nešķīsto līķi nedz zeme, nedz ūdens nepieņem, lai viņu nesadedzina uguns un nesaplosa meža zvēri… Lai notiek tā!

Pēc šī briesmīgā zvēresta, kuru visi trīs atkārtoja aiz niknuma drebošās balsīs, feniķieši atvilka elpu, tad Rabsuns aicināja viņus uz mielastu, kur vīns, mūzika un dejotājas lika uz brīdi aizmirst to, kas viņiem darāms.


Divdesmit sestā nodaļa


Netālu no Būbastijas pilsētas atradās liels dievietes Hathoras templis.

Pauni mēnesī (marts — aprīlis), pavasara ekvinokcijas laikā ap desmitiem vakarā, kad Sīriuss sliecās uz norietu, pie tempļa vārtiem apstājās divi priesteri, kuri, liekas, bija atnākuši no tālienes. Viņiem sekoja grēknožēlnieks. Viņš gāja basām kājām, galvu nokaisījis pelniem, seju aizklājis ar raupju audekla gabalu.

Lai gan nakts bija gaiša, arī priesteru vaibstus nevarēja saskatīt. Pār viņiem krita ēna no divām milzīgam statujām, kas attēloja dievieti ar govs galvu; dieviete uzraudzīja ieeju templī un ar savu žēlsirdīgo skatienu sargāja Imu-henta nomu no mēra, sausuma un dienvidu vējiem.

Brīdi atpūties, grēknožēlnieks pieplaka ar krūtīm pie zemes un ilgi lūdza dievu. Tad piecēlās, paņēma vara āmuriņu un pieklaudzināja pie vārtiem. Varena zvanoņa pārvēlās pār visiem pagalmiem, nogranda pret biezajiem tempļa mūriem un pārbrāza pār kviešu druvām, par zemnieku kleķa būdām, pār sudrabainajiem Nīlas ūdeņiem, kur vārām klaigām atsaucās iztramdītie putni.

Beidzot aiz vārtiem kļuva sadzirdama čaboņa un kāds ievaicājās:

Kas mūs modina?

Dieva kalps Ramzess, — grēknožēlnieks atbildēja.

Kāpēc esi atnācis?

Pēc gudrības gaismas.

Kādas tev uz to tiesības?

— Esmu iesvētīts zemākā garīdznieku kārtā un lielo procesiju laikā templī nesu lāpu.

Vārti plaši atdarījās. Uz sliekšņa stāvēja priesteris baltās drānās. Pastiepis roku, viņš lēni un skaidri sacīja:

— Ienāc! Un, kad pārkāpsi šo slieksni, lai miers iemājo tavā dvēselē un lai piepildās līgojumi, kurus tu pazemīgā lūgšanā raidi dieviem!

Kad grēknožēlnieks nokrita pie viņa kājām, priesteris, mezdams noslēpumainas zīmes virs viņa galvas, nočukstēja:

— Tā vārdā, kurš ir, bija un būs… kurš visu radījis … kura elpa piepilda redzamo un neredzamo pasauli un ir mūžīgā dzīvošana…

Un, kad vārti aizdarījās, priesteris paņēma Ramzesu pie rokas un tumsā starp milzīgām priekštelpas kolonnām aizveda.uz viņam paredzēto mitekli. Tā bija neliela celle, ko apgaismoja kvēpeklis. Uz akmens grīdas bija nomests siena klēpis, kaktā stāvēja ūdenskrūka, bet līdzās bija nolikts miežu plācenis.

Redzu, ka šeit es tiešām atpūtīšos no nomarhu viesmīlības! — Ramzess līksmi iesaucās.

Domā par mūžību! — priesteris noteica un devās projām.

Princi nepatīkami aizskāra šī atbilde. Lai gan viņš bija izsalcis, viņš neēda plāceni un nedzēra arī ūdeni. Nosēdies uz siena klēpja un raudzīdamies uz savām savainotajām kājām, viņš domāja: «Kādēļ es šurp atnācu?… Kādēļ labprātīgi atteicos no sava augstā stāvokļa?…»

Celles kailās sienas atsauca viņam atmiņā zēnības gadus, kas bija pavadīti priesteru skolā. Cik gan sitienu viņš tur bija saņēmis! Cik naktis nogulējis par sodu uz akmens grīdas! Un tagad viņu atkal pārņēma senais ienaids un bailes no bargajiem priesteriem, kuri uz visiem viņa jautājumiem un lūgumiem vienādi atbildēja: «Domā par mūžību!»

Pēc vairākiem trokšņainas dzīves mēnešiem nonākt tādā klusumā, apmainīt prinča galmu pret tumsību un vientulību un, aizmirstot dzīres, sievietes un mūziku, ieslēgties drūmajos akmens mūros…

— Esmu zaudējis prātu!.. Esmu zaudējis prātu!.. — Ramzess atkārtoja.

Kādā brīdī princis jau grasījās pamest templi, taču atturēja doma, ka viņam var neatdarīt vārtus. Netīrumi, kas klāja kājas, pelni, kas bira no matiem, raupjais grēknožēlnieka krekls — viss iedvesa viņam riebumu. Kaut viņam būtu vismaz zobens!.. Bet vai šais drānās un šai vietā viņš to uzdrošinātos lietot?…

Ramzess sajuta nepārvaramas bailes, un tas viņu atskurbināja. Viņš atcerējās, ka tempļos dievi uzsūta cilvēkiem šīs bijīgās trīsas un ka tās ir atklāsmes sākums.

«Es taču esmu vietvaldis un troņmantnieks,» viņš nodomāja, «kas man var šeit ko nodarīt?…»

Ramzess piecēlās un izgāja no celles. Viņš nonāca lielā, kolonnām apjoztā pagalmā. Spoži mirdzēja zvaigznes, pagalma vienā galā bija redzami milzīgi piloni, otrā — atvērti tempļa vārti.

Viņš devās turp. Šeit valdīja tumsa, un vienīgi kaut kur tālumā, it kā karādamies gaisā, dega vairāki gaismekļi. Starp ieeju un ugunīm slējās biezas kolonnas, kuru kapiteļi izplūda nakts melnumā. Dziļumā, dažu soļu attālumā no viņa, neskaidri vīdēja dievietes varenās kājas un rokas, kas atbalstījās uz ceļiem, no kuriem vāri atspīdēja gaismekļa mirgojums.

Pēkšņi Ramzess izdzirda čaboņu. No tālienes, no sānu altāra, iznira virkne baltu stāvu, kuri virzījās pa pāriem. Tā bija priesteru nakts procesija dievietei par godu. Viņi dziedāja divos koros. Priesteru balsis, iesākumā neskaidras, kļuva aizvien varenākas, tā ka bija dzirdams ikviens vārds, bet, procesijai attālinoties, tās izkliedējās starp kolonnām, aprima un pēdīgi noklusa.

Pirmais koris: — Esmu tas, kas radījis debesis un zemi un piepildījis tās ar dzīvu radību.

Otrais koris: — Esmu tas, kas radījis ūdeni un lielos plūdus, kas devis māti vērsim — visa esošā tēvam.

Pirmais koris: — Esmu tas, kas radījis debesis un to velvju noslēpumu un licis iemājot tur dievu dvēselēm.

Otrais koris: — Esmu tas, kas, acis atdarīdams, visu piepilda ar gaismu un aizdarīdams visu ietin tumsā.

Pirmais koris: — Nīlas ūdeņi plūst pēc viņa pavēles…

Otrais koris: — Bet dievi nezina viņa vārdu.

«Šie cilvēki ne tikai ēd, dzer un krāj bagātības,» Ramzess nodomāja, «viņi patiesi kalpo dieviem pat naktī. Taču kāds no tā labums statujai?…»

Princis ne vienreiz vien bija redzējis robežsargātāju dievu statujas, kuras apmētāja ar dubļiem kaimiņu noma iedzīvotāji vai apšaudīja ar lokiem svešzemju kareivju pulki. Ja dievi pacietīgi panes pulgošanu, diez vai viņus aizkustina lūgšanas un procesijas. «Un kurš gan redzējis dievus?» viņš sev jautāja.

Tempļa milzīgie apmēri, tā neskaitāmās kolonnas, gaismekļi, kas dega statujas priekšā, — viss saistīja Ramzesu. Viņam gribējās iepazīt šo noslēpumaino tumsu, un viņš devās uz priekšu.

Pēkšņi Ramzesam likās, it kā viņa pakausim liegi pieskartos kāda roka … Viņš atskatījās … Neviena nebija… Viņš gāja tālāk.

Šoreiz rokas apķēra viņa galvu un liela plauksta uzgula uz pleca…

— Kas tu esi? — princis iekliedzās un metās pie kolonnām, taču paklupa un tikko nepakrita — kāds bija saķēris viņu aiz kājām.

Ramzesu atkal sagrāba bailes, vēl lielākas nekā cellē, un viņš kā neprātīgs sāka skriet, uzgrūzdamies kolonnām, kuras, šķiet, tīšām aizkrustoja viņam ceļu. Tumsa apņēma viņu no visām pusēm.

— Ak, svētā dieviete, glāb!.. — viņš nočukstēja.

Un tūdaļ pat apstājās: dažus soļus no viņa bija plaši atdarīti tempļa vārti, kuros raudzījās zvaigžņotas debesis. Viņš pagriezās — gigantisko kolonnu meža vidū dega gaismekļi, un to mirgojums vāri atspīdēja no dievietes Hathoras bronzas ceļiem. Princis atgriezās savā cellē uzbudināts un satriekts. Sirds sitās krūtīs kā cilpā sagūstīts putns. Pirmoreiz kopš daudziem gadiem viņš nokrita pie zemes un sāka kvēli lūgt žēlsirdību un piedošanu.

— Tu tapsi uzklausīts! — pār viņu atskanēja tīkama balss.

Ramzess strauji pacēla galvu, taču cellē neviena nebija. Tad viņš sāka lūgt dievu vēl kvēlāk un tā arī aizmiga, pieplacis ar seju pie akmens grīdas.

Nākošajā dienā princis pamodās, būdams cits cilvēks: viņš bija izjutis dievu varu un saņēmis cerību uz piedošanu.

Kopš tās nakts Ramzess dedzīgi un ar patiesu ticību nodevās dievbijīgiem pārbaudījumiem. Viņš ļāva noskūt sev matus, ietērpās priestera drānās, ilgi lūdza dievu savā cellē un četrreiz diennaktī dziedāja visjaunāko priestera korī. Iepriekšējā dzīve, pilna izpriecu, viņam šķita derdzīga, un princis ar šausmām domāja par neticību, ko bija ieguvis, uzturoties dižciltīgās jaunatnes un svešzemnieku vidū. Ja viņam tagad kāds ļautu izvēlēties troni vai priestera amatu, viņš nezinātu, kam dot priekšroku.

Kādu dienu tempļa virspriesteris paaicināja Ramzesu pie sevis un atgādināja, ka viņš esot atnācis ne tikai lūgt dievu, bet arī iepazīt gudrību.

Uzteicis Ramzesa dievbijīgo dzīvesveidu, kas ļāvis atbrīvoties no pasaulīgām rūpēm, priesteris lika viņam iepazīties ar tempļa skolām.

Drīzāk aiz paklausības nekā aiz ziņkārības princis tieši no virspriestera devās uz iekšējo pagalmu, kur atradās lasīšanas un rakstīšanas klase.

Tā bija liela zāle, kur gaisma iespīdēja pa atveri jumtā. Uz masām sēdēja kādi pārdesmit skolnieki ar vaskotiem dēlīšiem rokās. Viena siena bija no gluda alabastra. Pie tās stāvēja skolotājs un ar krāsainiem krītiņiem vilka rakstu zīmes.

Princim ienākot, skolnieki (gandrīz visi vienā vecumā ar viņu) nokrita pie zemes, bet skolotājs noliecies pārtrauca stundu, lai nolasītu jaunekļiem pamācību par zinību lielo nozīmi.

— Mani draugi, — viņš sacīja, — cilvēkam, kurš netiecas pēc gara gaismas, jāstrādā vienkāršs darbs un jā-piepūta acis. Turpretī tādam, kurš izprot zinību vērtību un tām nododas, Iespējams sasniegt jebkuru varu, jebkuru galma amatu. Ielāgojiet to! Paraugieties, cik nožēlojama ir dzīve tiem, kas neprot rakstīt! Kalējs ir melns, nokvēpis, rokas viņam ir tulznainas, un viņš dienu un nakti strādā. Akmeņkalis, lai piepildītu vēderu, apdauza pirkstus līdz asinīm. Mūrnieku, kas piešķir kapiteļiem lotoszieda veidu, dažkārt vējš norauj no jumta. Audējs augu dienu stāv uz ceļiem. Ieroču meistars mūždien ir ceļā: kolīdz vakarā pārrodas mājā, no rīta jau atkal steidz projām. Krāsotājam, kas apglezno mājokļu sienas, pirksti allaž ar krāsu notriepti. Bet ziņnesim, atvadoties no ģimenes, jāraksta testaments, jo viņam draud briesmas sastapt ceļā plēsīgus zvērus vai aziātus. Es jums parādīju, kāds liktenis ir dažādu amatu ļaudīm, jo gribu, lai jūs iemīlētu rakstīšanas mākslu. Tā ir svarīgāka par jebkuru citu iemaņu. Tas, kurš apguvis rakstīšanas mākslu, tiek godāts kopš bērnības, viņam uztic diženus darbus. Toties tas, kurš to nav apguvis, dzīvo trūkumā. Mācīties skolā ir tikpat grūti kā uzkāpt stāvā kalnā, taču skolas zinību jums pietiks veselai mūžībai. Tālab steidzieties iespējami ātrāk apgūt un iemīlēt tās. Rakstveža amats ir ķēnišķīgs amats: tintnīca un grāmata sniedz viņam prieku un bagātību!..

Pēc šīs odas zinībām, kuru ēģiptiešu skolnieki diendienā klausījās trīstūkstoš gadu no vietas, skolotājs paņēma krītu un sāka rakstīt uz alabastra sienas alfabētu. Katrs burts tika attēlots ar vairākām hieroglifiskām vai demotiskām zīmēm. Putna acs vai spalva apzīmēja burtu A, aita vai puķupods — burtu B, stāvošs cilvēks vai laiva — burtu K, čūska — R, sēdošs cilvēks vai zvaigzne — S.

Zīmju pārpilnības dēļ bija ārkārtīgi grūti iemācīt lasīt un rakstīt.

Ramzess pagura, klausīdamies vien; vienīgā izklaide bija, kad skolotājs kādam skolniekam lika uzzīmēt vai nosaukt burtu un slānīja viņu ar nūju, ja tas kļūdījās.

Atvadījies no skolotāja un skolniekiem, princis no rakstvežu skolas devās uz mērnieku skolu. Tur jaunekļus mācīja zīmēt plānus laukiem, kuriem lielākoties bija taisnstūra veids, un nivelēt zemi ar divu mērstieņu un stūreņa palīdzību. Šai pašā klasē mācīja rakstīt ciparus, kas bija tikpat sarežģīti kā hieroglifi un demotiskās zīmes, Vienkāršākās aritmētiskās darbības veidoja augstākā kursa programmu un tika veiktas ar lodītēm.

Ramzesam tas drīz vien apnika, un pagāja vairākas dienas, iekams viņš nolēma apmeklēt dziedniecības skolu.

Tā vienlaikus bija arī slimnīca, pareizāk sakot, liels, ēnains dārzs, kur auga smaržīgas zāles. Slimnieki šeit caurām dienām uzturējās laukā un saulē, gulēdami uz lavām, kurās matraču vietā bija nostiepts audekls.

Ramzess ienāca dziedināšanas pašā karstākajā brīdī. Vairāki pacienti peldējās caurteces dīķī, kādu iezieda ar smaržīgām ziedēm, citu apkvēpināja. Daži bija iemidzināti ar skatienu un roku kustībām. Kāds vaidēja — viņam ievilka izmežģīto kāju.

Smagi slimai sievietei priesteris sniedza krūzē mikstūru, teikdams:

— Nāc, brīnumdziedēkli, nāc, izdzen sāpes no manas sirds, no maniem locekļiem!

Princis dižā dziednieka pavadībā devās uz aptieku, kur kāds priesteris gatavoja dziedinošas zāles no augiem, medus, olīveļļas, no čūsku un ķirzaku ādas, no dzīvnieku kauliem un taukiem.

Ramzesam ienākot, priesteris nepacēla acu no sava darba. Svērdams un berzdams kaut kādas vielas, viņš murmināja lūgšanu:

Izdziedināja Isīdu, izdziedināja Isīdu, izdziedināja Horu… Ak, Isīda, lielā brīnumdare, izdziedini mani, atpestī no visām ļaunām, nelabām kaitēm, no dieva karstumiem un no dievietes karstumiem… Ak, Šanagat, Enagata dēls! Erukate! Kauarušagate!.. Paparuka, paparaka, paparuka…

— Ko viņš saka? — princis jautāja.

— Noslēpums, — dižais dziednieks atteica, pirkstu pielūpām pielikdams.

Kad viņi izgāja tukšajā pagalmā, Ramzess vaicāja dižajam dziedniekam:

— Saki man, svētais tēvs, — kas ir dziedniecības māksla un uz ko balstās ārstēšanas paņēmieni? Esmu dzirdējis, ka slimība ir ļaunais gars, kas iemājo cilvēkā un moka viņu, līdz dabū sev piemērotu barību, un ka viens ļaunais gars pārtiek no medus, cits — no olīveļļas, vēl cits — no dzīvnieku izdalījumiem. Tādēļ dziedniekam vispirms jāzina, kāds gars iemājojis slimniekā, un pēc tam — kāda barība viņam dodama, lai tas nemocītu cilvēku.

Priesteris iegrima domās, tad sacīja:

Kas ir slimība un kā tā pārņem cilvēku, to es tev nevaru pateikt, Ramzes. Taču paskaidrošu tev, jo tu jau esi šķīstījies, kā mēs nosakām zāles. Iedomājies, ka cilvēkam ir slimas aknas. Tad, lūk, mēs, priesteri, zinām, ka aknas atrodas Peneter-Devas zvaigznes ietekmē un ka dziedniecība atkarīga no šīs zvaigznes. Taču pastāv divas skolas: vieni apgalvo, ka cilvēkam ar slimām aknām jādod viss, pār ko Peneter-Devai ir vara, un proti: varš, lazurīts, ziedu, galvenokārt verbenu un baldriāna novārījumi, visbeidzot — ūbeles un āža dažādas ķermeņa daļas. Toties citi uzskata, ka slimas aknas jāārstē ar pretējiem līdzekļiem. Un, tā kā Peneter-Devas pretstats ir Sebeks, tad zāles būs dzīvsudrabs, smaragds un ahāts, lazdas un tūsklapes, kā arī pulverī saberztas vardes un pūces ķermeņa daļas. Bet tas vēl nav viss. Svarīga arī diena, mēnesis un dienas laiks, jo katru dienu un katru stundu ietekmē zvaigzne, kas vai nu pastiprina, vai pavājina zāļu iedarbību. Pēdīgi jāatceras, kāda zvaigzne un kāda zodiaka zīme ir labvēlīga slimniekam. Vienīgi tad, kad dziednieks to visu būs ņēmis vērā, viņš varēs nekļūdīgi noteikt vajadzīgās zāles.

Un vai visus slimniekus, kas ierodas templī, jūs izdziedināt?

Priesteris noliedzoši papurināja galvu.

— Nē, — viņš sacīja, — cilvēka prāts, kuram tik daudz jāaptver, var viegli kļūdīties. Un ļaunākais ir tas, ka skaudīgi gari, citu tempļu ģēniji, rūpēdamies par savu slavu, bieži vien traucē dziedniekam un izjauc viņa zāļu iedarbību. Tālab iznākums var būt dažāds: viens slimnieks pilnībā izveseļojas, otrs mazliet atspirgst, bet trešais paliek, kāds bijis. Lai gan ir gadījumi, kad slimnieks savārgst vēl vairāk un pat nomirst… Viss dievu ziņā!..

Ramzess klausījās uzmanīgi, tomēr sirdī bija spiests atzīt, ka daudz ko nesaprot. Un, atcerējies sava nāciena mērķi, jautāja dižajam dziedniekam:

Jums, svētie tēvi, bija jāatklāj man faraona valsts kases noslēpums. Vai tam ir kāds sakars ar visu, ko es redzēju?

Itin nekāds, — dziednieks atbildēja. — Valsts lietas mums ir svešas. Lūk, atbrauks svētais Pentuers — tas ir liels prātnieks, viņš noņems plīvuru no tavām acīm.

Ramzess atvadījās no dziednieka, ar vēl lielāku nepacietību gaidīdams, ko viņam parādīs.


Divdesmit septītā nodaļa


Hathoras templis ar lielu godu sagaidīja Pentueru. Zemākie priesteri izgāja pusstundas ceļa attālumā viņam pretī, lai sveiktu augsto viesi. No visām Lejasēģiptes brīnumainajām vietām sabrauca daudz virspriesteru, lielo praviešu, dieva dēlu, lai dzirdētu gudrības vārdus. Dažas dienas vēlāk ieradās dižais priesteris Nofri un pravietis Mentesufiss.

Pentueru godināja ne tikai tādēļ, ka viņš bija kara ministra padomdevējs un, lai gan vēl samērā jauns, priesteru augstās padomes loceklis, bet arī tādēļ, ka viņš bija slavens visā Ēģiptē. Dievi bija apveltījuši viņu ar neparastu atmiņu, daiļrunību un apbrīnojamu gaišredzību. Ikvienā lietā un norisē viņš saskatīja ko tādu, kas citiem palika apslēpts, un prata to izskaidrot visiem saprotamā valodā. Uzzinājis, ka Pentuers noturēs reliģiskas svinības Hathoras templī, ne viens vien nomarhs un faraona augstmanis apskauda visnecilāko priesteri, kurš dzirdēs viņa iedvesmas pilnos vārdus.

Priesteri, kas bija izgājuši uz ceļa sveikt Pentueru, domāja, ka augstais viesis ieradīsies galma kaujasratos vai nestuvēs, kuras nesīs astoņi vergi. Cik liels gan bija viņu pārsteigums, kad viņi ieraudzīja kalsnu askētu ar kailu galvu, raupjā kreklā vientulīgi jājam uz ēzeļmātes un jo pazemīgi viņus sveicinām!

Kad viņu aizveda uz templi, viņš upurēja dievietei un tūlīt pat devās aplūkot vietu, kur jānotiek svinībām.

Kopš tā brīža Pentueru neredzēja, taču pašā templī un pagalmos sākās neparasta rosība. Tika savesti dažnedažādi dārgi trauki, graudi, tērpi, sadzīti vairāki simti zemnieku un strādnieku. Pentuers ieslēdzās ar viņiem svinībām paredzētajā pagalmā un sāka rīkoties. Pēc astoņu dienu darba viņš pavēstīja Hathoras tempļa virspriesterim, ka viss ir sagatavots.

Visu šo laiku princis Ramzess, uzturēdamies savā cellē, nodevās lūgšanām un gavēšanai. Pēdīgi kādu dienu trijos pēcpusdienā pie viņa ieradās, soļodami pāros, desmit priesteri un ielūdza viņu uz svinībām.

Tempļa priekštelpā princi sveica vecākie priesteri un kopā ar viņu nokvēpināja vīraku dievietes Hathoras milzīgās statujas priekšā. Tad viņi nogriezās šaurā un zemā sānu ejā, kuras galā kvēloja uguns. Gaiss šeit bija piedvindzis ar darvu, kas vārījās katlā.

Katlam līdzās no cauruma grīdā skanēja šaušalīgi vaidi un lāsti.

— Ko tas nozīmē? — Ramzess jautāja vienam no priesteriem, kas viņu pavadīja.

Uzrunātais neko neatbildēja, taču visu klātesošo sejās bija lasāms satraukums un bailes.

Šai brīdī dižais priesteris Nofri paņēma rokā lielo karoti un, pasmēlis no katla verdošo darvu, svinīgā balsī sacīja:

— Tā lai mirst ikviens, kas izpaudis svēto noslēpumu!..

To pateicis, viņš ielēja darvu grīdas caurumā, bet no pazemes atskanēja izmisīgs brēciens…

— Nokaujiet mani, ja jums dvēselē ir kaut kripata žēlsirdības!.. — kāda balss lūdzās.

— Lai tārpi sagrauž tavu miesu! — Mentesufiss sacīja, arīdzan ieliedams izkausētu darvu caurumā.

— Suņi! Šakāļi! — skanēja no pazemes.

Lai sadeg tava sirds, un pīšļi lai tiek Izmesti tuksnesī! — noteica nākamais priesteris, darīdams to pašu.

Ak, dievi, vai var ciest tādas mokas? — gaudās balss.

Lai tavs gars, nozieguma un kauna apzīmogots, klimst pa vietām, kur dzīvo laimīgi cilvēki!.. — sacīja nākamais priesteris un arī ielēja karoti darvas.

Kaut jūs zeme aprītu! Jel apžēlojieties! Ļaujiet elpu atvilkt…

Kad pienāca Ramzesa kārta, balss pazemē jau bija apklususi.

— Tā dievi soda nodevējus!… — vērsdamies pie prinča, sacīja tempļa virspriesteris.

Ramzess apstājās un ieurbās viņā ar niknu skatienu. Šķita, ka viņš teju, teju izkliegs savu sašutumu un pametīs šos bendes. Taču viņš sajuta bailes no dieviem un atskārta, ka ir vara, kuras priekšā piekāpjas ari faraoni. Princi pārņēma izmisums, viņam gribējās bēgt no šejienes, atteikties no troņa … Taču viņš klusēja un gāja tālāk kopā ar priesteriem, kas skandēja lūgšanas.

«Tagad es zinu,» viņš nodomāja, «kur paliek dieva kalpiem nevēlami cilvēki.»

Izkļuvuši no šaurās, dūmainās ejas, procesija atkal nonāca zem klajām debesīm uz paaugstinājuma. Lejā atradās milzīgais pagalms, kuru no trijām pusēm mūra vietā apjoza vienstāva ēkas. No vietas, kur bija apstājušies priesteri, amfiteātra veidā nolaidās pieci plati kāpņu laukumi, pa kuriem varēja staigāt pagalmam apkārt vai nokāpt tur.

Pašā pagalmā neviena nebija, taču no ēkām raudzījās nez kādi cilvēki.

Virspriesteris Nofri, kā jau vecākais pēc amata, stādīja troņmantniekam priekšā Pentueru. Pēc briesmu darbiem, kas bija norisinājušies šaurajā ejā, askēta seja dīvaini pārsteidza troņmantnieku ar savu lēnprātību. Lai kaut ko sacītu, viņš griezās pie Pentuera:

— Šķiet, esmu jau kaut kur sastapis tevi, svētais tēvs?

— Pagājušogad manevros pie Pi-Bailas. Es tur atrados viņa godības Herhora rīcībā, — priesteris atteica.

Skanīgā un mierīgā Pentuera balss mulsināja Ramzesu. Viņam likās, ka viņš jau bija dzirdējis šo balsi kādos neparastos apstākļos. Bet kur un kad?

Priesteris atstāja uz viņu patīkamu iespaidu. Ja vien viņš spētu aizmirst, kā kliedza cilvēks, kuram lēja virsū darvu!..

— Varam sākt, — virspriesteris Nofri pavēstīja.

Pentuers izgāja amfiteātrī un sasita plaukstas. No vienstāva ēkām izsteidzās bariņš dejotāju un iznāca priesteri ar instrumentiem, nesdami nelielu dievietes Hathoras veidolu. Muzikanti gāja pa priekšu, tiem sekoja dejotājas, izpildīdamas svētu deju, bet aizmugurē nesa vīraka dūmu apņemtu veidolu. Procesija apgāja apkārt visam pagalmam, ik pēc dažiem soļiem apstājoties un lūdzot dievību dāvāt savu svētību, bet ļaunos garus — atstāt vietu, kur jānotiek reliģiskām svinībām.

Kad procesija atgriezās pie ēkām, Pentuers panācās uz priekšu. Augstākie priesteri — skaitā kādi divdesmit — sastājās lokā ap viņu.

— Pēc viņa majestātes faraona gribas, — Pentuers uzsāka, — un ar augstākās priesteru varas piekrišanu mums jāatklāj troņmantniekam dažas Ēģiptes valsts pastāvēšanas īpatnības, kuras zināmas vienīgi dievībām, valdniekiem un priesteriem. Es zinu, godājamie tēvi, ka ikviens no jums to visu princim labāk izskaidrotu, jo ar jūsu muti runā gudrība un dieviete Muta. Bet, tā kā uz mani, nožēlojamu mācekli, ir gūlies šis pienākums, atļaujiet, lai to izpildu jūsu cildenā vadībā un pārraudzībā.

Apmierinājuma čuksti pāršalca pagodinātos priesterus. Pentuers vērsās pie troņmantnieka:

— Lūk, jau vairākus mēnešus, dieva kalps Ramzes, tu, gluži kā tuksnesī nomaldījies ceļinieks ceļu, meklē atbildi uz jautājumu, kādēļ mazinājušies un joprojām mazinās faraona ienākumi. Tu izvaicāji nomarhus, un, lai gan šie augstmaņi apveltīti ar augstāko cilvēcisko gudrību, viņu atbildes neapmierināja tevi. Tu griezies pie dižajiem rakstvežiem, un arī viņi sapinās tavos jautājumos kā putni valgos, jo pat rakstvežu skolā izglītojies cilvēka prāts nespēj aptvert neaptveramo. Beidzot, paguris no veltīgiem skaidrojumiem, tu sāki vērot nomu dzīvi, cilvēkus un viņu roku darinājumus, taču neko nesaskatīji, tālab ka ir lietas, par kurām cilvēki klusē kā akmeņi, bet par kurām tev pastāstīs pat akmens, ja uz to kritīs dievu gaisma. Kad tādā kārtā tevi pievīla visi zemes prāti un spēki, tu vērsies pie dieviem. Basām kājām, galvu nokaisījis pelniem, tu atnāci kā grēknožēinieks uz šo lielo templi, kur lūgšanās un atturībā šķīstīji savu miesu un stiprināji garu. Dievi un jo sevišķi varenā Hathora uzklausīja tavus lūgumus un ar manu necienīgo muti dos tev atbildi, kura tev jānoglabā dziļi savā sirdī…

«Kā viņš zina,» princis domāja, «ka es izvaicāju rakstvežus un nomarhus? A, viņam to pateica Nofri un Mentesufiss … Viņiem jau viss zināms!»

— Klausies, — Pentuers turpināja. — Ar tempļa augstāko priesteru atļauju es tev atklāšu, kas bija Ēģipte pirms četrsimt gadiem, kad valdīja visslavenākā un visdievbijīgākā Tēbu deviņpadsmitā dinastija, un kāda tā ir tagad…

Kad toreizējās dinastijas pirmais faraons Ramzess pārņēma varu, valsts kases ienākumi no graudiem, lopiem, alus, dārgmetāliem un dažnedažādiem izstrādājumiem, sasniedza simt trīsdesmit tūkstošus talantu. Ja būtu tautā, kas visas šīs preces varētu mums apmainīt pret zeltu, faraons Ik gadus saņemtu simt trīsdesmit tūkstošus minu zelta. Bet, ta kā viens kareivis var nest uz muguras divdesmit sešas minas lielu svaru, tad šī zelta pārnešanai būtu vajadzīgi pieci tūkstoši kareivju.

Priesteri sāka sačukstēties ar neslēptu apbrīnu. Un Ramzess pat aizmirsa pazemē nomocīto cilvēku.

Taču tagad, — Pentuers turpināja, — viņa majestātes Ienākumi no visiem šīs zemes produktiem līdzinās tikai deviņdesmit astoņiem tūkstošiem talantu, un par tiem saņemto zeltu pārnestu četri tūkstoši kareivju.

Es zinu, ka valsts ienākumi krietni mazinājušies, — Ramzess pārtrauca, — bet kādēļ?

Esi pacietīgs, dieva kalps, — Pentuers atbildēja. — Mazinājušies ne tikai ķēniņa ienākumi. Deviņpadsmitās dinastijas laikā Ēģiptē bruņotu cilvēku skaits sasniedza astoņdesmit tūkstošus. Ja pēc dievu gribas katrs toreizējais kareivis pārvērstos par vīnogas lieluma oli…

— Tas nav Iespējams, — Ramzess nočukstēja.

Dievi spēj visu, — virspriesteris Nofri bargi noteica.

… vai labāk — ja katrs kareivis noliktu zemē vienu oli, būtu simt astoņdesmit tūkstoši oļu, un, paverieties, godājamie tēvi, — šie oļi aizņemtu, lūk, tik daudz vietas… — Pentuers norādīja uz sarkanīgu taisnstūri, kas bija izveidots uz zemes.

Šai figūrā ietilptu visi Ramzesa Pirmā laika kareivju noliktie oļi. Tā ir deviņus soļus gara un kādus piecus soļus plata. Figūra ir sarkanīga — tā ir ēģiptiešu ādas krāsa, jo tolaik visi mūsu pulki sastāvēja tikai no ēģiptiešiem…

Priesteri atkal sāka sačukstēties. Troņmantnieks sadrūma: viņam šķita, ka šis pārmetums domāts viņam, kuram tā patika svešzemnieku kareivji.

— Tagad, — Pentuers turpināja, — ar lielām pūlēm varētu savākt simt divdesmit tūkstošus kareivju, un, ja katrs no viņiem nomestu zemē oli, izveidotos, lūk, tāda figūra,. Paraugieties, godājamie…

Blakus pirmajam atradās otrs taisnstūris, nedaudz mazāks. Tas sastāvēja no vairākām dažādas krāsas svītrām.

Šī figūra ir apmēram piecus soļus plata, bet garumā ir tikai seši soļi. Valsts tādējādi zaudējusi milzum daudz kareivju, trešo daļu no tā, kas mums bija agrāk,

Valstij vairāk vajadzīga tava gudrība, praviet, nekā kareivji, — Nofri piebilda.

Pentuers palocījās viņam un runāja tālāk: — Šai jaunajā figūrā, kas attēlo tagadējo faraona armiju, jūs redzat, godājamie, līdzās sarkanajai krāsai, kura apzīmē ēģiptiešus, vēl trīs citas svītras: melnu, dzeltenu un baitu. Tās attēlo algotu karaspēku: etiopiešus, aziātus, lībiešus un grieķus. Pavisam viņu ir ap trīsdesmit tūkstošu, taču viņi izmaksā Ēģiptei tikpat daudz, cik piecdesmit tūkstoši ēģiptiešu.

Vajag pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no svešzemnieku pulkiem, — Nofri sacīja, — tie ir dārgi, nekam nederīgi un māca mūsu tautai neticību un nepaklausību. Jau tagad daudzi ēģiptieši nekrīt pie zemes priesteru priekšā… Turklāt dažs labs nonācis tiktāl, ka aplaupa tempļus un kapenes… Tādēļ nost algotņus! — Nofri dedzīgi atkārtoja. — Valstij viņi nodara tikai ļaunumu, bet kaimiņi tur mūs aizdomās par naidīgiem nodomiem…

Nost algotņus! Padzīt dumpīgos pagānus! — priesteri viņu atbalstīja.

Kad pēc gadiem, tu, Ramzes, uzkāpsi tronī, — Nofri turpināja, — tu izpildīsi šo svēto pienākumu pret valsti un dieviem.

— Atbrīvo tautu no neticīgajiem! — priesteri sauca. Ramzess, nodūris galvu, klusēja. Viņam šķita, ka zeme līgojas zem kājām.

Viņam būtu jāpadzen karaspēka labākā daļa? Viņam, kurš gribēja savākt divkārt lielāku armiju un četrkārt lielākus varonīgo svešzemnieku pulkus!..

«Viņi ir nežēlīgi pret mani!» Ramzess nodomāja.

— Tātad, svētie vīri, — Pentuers turpināja, — mēs iepazinām divas nelaimes, no kurām cieš Ēģipte: mazinājušies faraona ienākumi, un sarukusi viņa armija…

— Ko tur armija!.. — virspriesteris nomurmināja, nicīgi atmezdams ar roku,

— Un tagad — ar dievu žēlastību un jūsu atļauju — es parādīšu, kādēļ tā noticis un kādēļ tā būs ari turpmāk.

Princis pacēla galvu un palūkojās uz runātāju. Viņš sen vairs nedomāja par cilvēku, kuru bija mocījuši pazemē.

Pentuers nogāja dažus soļus gar amfiteātri, viņam sekoja augstākie priesteri.

Vai redzat šo garo, šauro zemes strēmeli, kas beidzas ar platu deltu? Strēmeles abās pusēs atrodas kaļķakmeņi, smilšakmeņi un granīti, bet aiz tiem plešas smiltāji. Vidū plūst straume, kas deltā sadalās vairākās attekās.

Tā ir Nīla!.. Tā ir Ēģipte!.. — iesaucās priesteri.

Skatieties, — Nofri sacīja, — lūk, es atkailinu roku… Vai redzat šīs divas zilās dzīslas, kas iet no elkoņa līdz plaukstai? Vai tā nav Nīla, kura sākas iepretim Alabastra kalniem un stiepjas līdz pat Faijūmai? Bet tagad palūkojieties uz manas delnas virspusi: šeit ir tik daudz dzīslu, cik attekās sazarojas svētā upe aiz Memfisas. Un mani pirksti — vai tie neatgādina attekas, ar kurām Nīla ieplūst jūrā?

Dižena patiesība! — iesaucās priesteri, aplūkodami savas rokas.

Tad lūk, — virspriesteris aizvien dedzīgāk turpināja, — Ēģipte ir Osīrija rokas nospiedums. Uz šīs zemes lielais dievs nolika savu roku: pret Tēbām atbalstījās viņa dievišķais elkonis, pirksti skāra jūru, bet Nīla ir viņa dzīslas… Vai gan jābrīnās, ka mēs saucam šo zemi par svētu?!

Protams, — priesteri čukstēja, — Ēģipte neapšaubāmi ir Osīrija rokas nospiedums.

Bet vai tad, — princis ierunājās, — Osīrija rokai ir septiņi pirksti? Nīlai taču, ieplūstot jūrā, ir septiņas attekas.

Iestājās klusums. To pārtrauca Nofri, vērsdamies pie Ramzesa ar labsirdīgu ironiju.

Vai tu patiešām domā, jaunekli, — viņš sacīja, — ka Osīrijam nevarētu būt septiņi pirksti, ja viņš to vēlētos?

Saprotams, — priesteri piebalsoja.

Turpini, slavenais Pentuer, — Mentesufiss sacīja.

Jums taisnība, svētie tēvi, — Pentuers atkal ierunājās, — šī straume ar saviem atzarojumiem ir Nīlas aina, šaurā zāles josla, ko ieskauj akmeņi un smiltis, — tā ir Augšēģipte, bet ūdensdzīslu šķērsotā delta — visplašākā un visbagātākā valsts daļa — Lejasēģipte. Tad lūk, deviņpadsmitās dinastijas, valdīšanas sākumā visā Ēģiptē, no Nīlas krācēm līdz jūrai, bija piecsimt tūkstoši mēru zemes. Un uz katra šī zemes mēra dzīvoja sešpadsmit cilvēki: vīrieši, sievietes un bērni. Taču nākamo četrsimt gadu laikā gandrīz ar katru paaudzi Ēģipte zaudēja daļu auglīgās zemes.

Runātājs deva mājienu. Kādi piecpadsmit jauni priesteri izskrēja no ēkas un sāka aizbērt ar smiltīm atsevišķus zāles lauciņus.

— Ar katru paaudzi, — priesteris turpināja, — auglīgā zeme saruka un tās šaurā josla kļuva vēl šaurāka. Tagad, — te runātājs pacēla balsi, — mūsu valsts piecsimt tūkstošu mēru vietā izmanto tikai četrsimt tūkstošus mēru. Citiem vārdiem sakot, divu dinastiju valdīšanas laikā Ēģipte zaudējusi zemi, kas baroja divus miljonus cilvēku…

Klātesošo vidū atkal sacēlās kurnoņa.

Un vai tev, Ramzes, zināms, kur palikuši lauki, kuros kādreiz auga kvieši un mieži vai ganījās lopu bari? Tu, protams, zini, ka tos apraka tuksneša smiltis. Bet vai tev netika teikts, kādēļ tā notika? Tādēļ, ka aptrūka cilvēku, kuri ar spaini un arklu no rīta agruma līdz nakts tumsai cīnījās ar tuksnesi. Un vai zini, kādēļ aptrūka šo dievu strādnieku? Kur viņi palika? Kas viņus izdzina no valsts? Tur vainojami kari ārpus Ēģiptes robežām. Mūsu karaspēks guva uzvaras pār ienaidniekiem, mūsu faraoni iemūžināja savus slavenos vārdus pat Eifratas krastos, bet mūsu zemnieki kā jūga lopi nesa aiz viņiem pārtiku, ūdeni un citus smagumus un pa ceļam apmira tūkstošiem. Un, lūk, atriebdamies par to, rietumu smiltis aprija mūsu zemes, un tagad būs vajadzīgs pārvarīgs daudzu paaudžu darbs, lai no šī smilšu kapa atkal iegūtu Ēģiptes melnzemi.

Klausieties, klausieties!.. — Nofri sauca. — Kāds dievs runā ar šā cilvēka muti! Jā, mūsu kara uzvaras bija Ēģiptes kaps…

Ramzess nespēja sakopot domas: viņam šķita, ka šie smilšu kalni grūst pār viņa galvu.

— Es sacīju, — Pentuers turpināja, — ka vajadzīgs milzu darbs, lai atraktu Ēģipti un atdotu tai agrākās bagātības, kuras aprijuši kari. Bet vai mēs to jaudāsim?

Viņš paspēra vēl dažus soļus gar amfiteātri, viņam sekoja aizgrābtie klausītāji. Kopš pastāvēja Ēģipte, neviens vēl tik skaidri nebija attēlojis valsts postu, lai gan to nojauta visi.

— Deviņpadsmitās dinastijas laikā Ēģiptē bija astoņi miljoni iedzīvotāju. Ja toreiz katrs cilvēks — sieviete, sirmgalvis un bērns — būtu nometis uz šī laukuma pa pupiņai, tās izveidotu šādu figūru…

Pentuers norādīja ar roku uz to vietu pagalmā, kur divās rindās cits citam līdzās gulēja astoņi lieli no sarkanajām, pupiņām izlikti kvadrāti.

— Šī figūra ir sešdesmit soļus gara un trīsdesmit soļus plata, un, kā redzat, dievbijīgie tevi, tā izveidota no vienādām pupiņām, lai parādītu, ka visi toreizējie iedzīvotāji bija dzimuši ēģiptieši. Bet tagad — palūkojieties!

Viņš pagāja tālāk un norādīja uz citu — dažādas krāsas kvadrātu grupu.

— Toties šī figūra, būdama trīsdesmit soļus plata, ir tikai četrdesmit piecus soļus gara. Kādēļ? Tādēļ, ka tajā ir vienīgi seši kvadrāti, jo tagadējā Ēģiptē vairs nav astoņi, bet tikai seši miljoni iedzīvotāju. Ievērojiet ari — iepriekšējo figūru viscaur veidoja sarkanās pupiņas, bet šai figūrā ir melnu, dzeltenu un baltu pupiņu laukumi, tālab ka gan mūsu armijā, gan tautā tagad ir daudz svešzemnieku: melnie etiopieši, dzeltenie sīrieši un feniķieši, baltie grieķi un lībieši.

Pentueram neļāva pabeigt. Priesteri apskāva viņu, pār Nofri valgiem ritēja asaras.

Tik dižens pravietis vēl nav dzīvojis! — skanēja visapkārt.

Nav aptverams, kā viņš varējis izdarīt šos aprēķinus!.. — noteica Hathoras tempļa labākais matemātiķis,

Tēvi, — Pentuers sacīja, — nevērtējiet par augstu manus nopelnus. Mūsu tempļos arī agrākus gadus tā attēloja valsts saimniecību. Es tikai uzgāju to, ko bija piemirsušas vairākas paaudzes…

Bet aprēķini? — matemātiķis jautāja.

Aprēķini tiek veikti visos nomos un tempļos, — Pentuers atbildēja, — bet kopsavilkumi glabājas ķēniņa pilī.

Un figūras? — matemātiķis nerimās.

— Figūras ir tie paši lauki, un mūsu mērnieki tos mācās zīmēt vēl skolā.

— Nav zināms, ko vairāk apbrīnot šai cilvēkā — viņa gudrību vai lēnprātību!… — Nofri sacīja. — Dievi mūs nav vēl aizmirsuši, ja mums ir tāds vīrs…

Šai brīdī torņa sargs aicināja visus uz lūgšanu.

— Vakarā es pabeigšu savus paskaidrojumus, — Pentuers noteica, — tagad piebildīšu tikai dažus vārdus. Jūs vaicāsit, kādēļ izmantoju šiem attēlojumiem pupiņas. Kā zemē iemests grauds ik gadu nes ražu savam saimniekam, tā cilvēks ik gadu iemaksā nodokļus valsts kasē. Ja kādā nomā iesēs par diviem miljoniem pupiņu mazāk nekā iepriekšējos gados, raža būs krietni mazāka un saimniekam būs niecīgi ienākumi. Tā arī valstī: ja nav vairs divu miljonu iedzīvotāju, samazināsies arī nodokļu ievākums.

Ramzess, kas bija klausījies ļoti uzmanīgi, klusēdams devās projām.


Divdesmit astotā nodaļa


Kad vakarā priesteri un troņmantnieks atgriezās tempļa pagalmā, tur dega vairāki simti lāpu, turklāt tik spoži, ka bija gaišs kā dienā.

Pēc Nofri mājiena atkal iznāca muzikantu, dejotāju un jaunāko priesteru procesija ar dievietes Hathoras veidolu. Un, kad ļaunie gari bija padzīti, Pentuers atsāka savu Izklāstu:

— Jūs redzējāt, svētie tēvi, ka mēs kopš deviņpadsmitās dinastijas laikiem esam zaudējuši simt tūkstošus mēru zemes un divus miljonus iedzīvotāju. Ar to izskaidrojams, kādēļ valsts ienākums samazinājies par trīsdesmit diviem tūkstošiem talantu. Un to mēs visi zinām. Taču tas ir vienīgi sākums Ēģiptes nelaimēm. Viņa majestātei, šķiet, atliek vēl divdesmit tūkstoši talantu ienākuma. Bet vai domājat, ka faraons to visu saņem? Piemēra pēc izstāstīšu jums, ko godājamais Herhors atklājis Zaķu apgabalā. Deviņpadsmitās dinastijas laikā tur dzīvoja divdesmit tūkstoši cilvēki, kuri maksāja nodokļos trīssimt piecdesmit talantus gadā. Tagad tur — dzīvo piecpadsmit tūkstoši, kuri maksā tikai divsimt septiņdesmit talantu. Tikmēr faraons divsimt septiņdesmit vietā saņem simt septiņdesmit talantu. «Kādēļ?» jautājis godājamais Herhors. Un lūk, ko noskaidroja izmeklēšana. Deviņpadsmitās dinastijas laikā nomā bijuši apmēram simt ierēdņi, kuri saņēmuši katrs tūkstoš drahmu algas gadā. Tagad tai pašā teritorijā, lai gan iedzīvotāju skaits samazinājies, ir vairāk par divsimt ierēdņiem, kuri saņem, katrs divus tūkstošus piecsimt drahmu gadā. Vietvaldim Herhoram nav zināms, kā ir citos nomos, taču nav apstrīdams, ka faraona kase deviņdesmit astoņu tūkstošu talantu vietā gadā saņem tikai septiņdesmit četrus…

Saki labāk — piecdesmit tūkstošus, svētais tēvs, — Ramzess piemetināja.

Vēlāk paskaidrošu arī to, — priesteris atteica. — Katrā ziņā iegaumē, princi, ka faraona kase tagad izmaksā ierēdņiem divdesmit četrus tūkstošus talantu, lai gan deviņpadsmitās dinastijas laikā maksāja tikai desmit tūkstošus.

Dziļš klusums valdīja priesteru vidū: daudziem bija radinieki valsts dienestā, turklāt samērā labi atalgoti. Taču Pentuers bija nepielūdzams.

Tagad, — viņš turpināja, — attēlošu tev, troņmantniek, ierēdņu dzīvi un tautas likteni senos laikos un patlaban.

Vai vērts tam izšķiest laiku? Katrs taču pats var to redzēt… — priesteri iekurnējās.

— Es vēlos to uzzināt tūlīt, — Ramzess stingri noteica. Kurnēšana aprima.

Pentuers pa amfiteātra pakāpieniem nogāja pagalmā, viņam sekoja troņmantnieks, virspriesteris Nofri un pārējie. Viņi apstājās pie gara priekškara. Pēc Pentuera mājiena atsteidzās jauni priesteri ar kvēlojošām lāpām. Otrs mājiens — un daļa priekškara nolaidās.

No klātesošo lūpām izlauzās pārsteiguma sauciens. Viņu priekšā bija spilgti apgaismota dzīva glezna, kurā piedalījās ap simt cilvēku. Gleznai bija trīs stāvi: pirmajā bija attēloti zemnieki, otrajā — ierēdņi, bet pašā augšā uz diviem lauvām, kuru galvas noderēja par parocēm, balstījās faraona zelta tronis.

— Tā bija, — Pentuers sacīja, — deviņpadsmitās dinastijas laikā. Paraugieties uz zemniekiem: viņu arklos iejūgti vērši vai ēzeļi, lāpstas un kapļi viņiem ir no bronzas — tātad izturīgi. Skatieties, kas tie par staltiem cilvēkiem! Tagad tādus var sastapt vienīgi ķēniņa gvardē — spēcīgas rokas un kājas, izrieztas krūtis, smaidošas sejas. Viņi ir nomazgājušies un iesvaidījušies. Viņu sievas gatavo ēdienu, darina apģērbu vai mazgā traukus. Bērni rotaļājas vai mācās skolā. Toreizējais zemnieks, kā redzat, ēda kviešu maizi, pupas, gaļu, zivis, dārzeņus, augļus, dzēra alu un vīnu. Palūkojieties, cik skaistas ir viņu krūkas un bļodas! Pavērojiet viņu cepurītes, priekšautus un vīriešu apmetņus — viss rotāts daudzkrāsainiem izšuvumiem. Vēl smalkāk izšūti sieviešu krekli… Un redzat, cik rūpīgi viņi sasukājušies, kādas viņiem spraudes, auskari, gredzeni un rokassprādzes! Šīs rotaslietas darinātas no bronzas ar krāsainu emalju, bet dažkārt arī no zelta, kaut vai tievas stieplītes veidā. Bet tagad paceliet acis augstāk — uz ierēdņiem. Viņi staigā apmetņos (arī zemnieks apvilka tādu pašu svētku reizē), Ēd viņi tāpat kā zemnieki, tas ir, vienkārši, bet sātīgi. Tikai trauki viņiem ir krāšņāki par zemnieku traukiem un šķirstiņos biežāk gadās zelta gredzeni. Ceļo viņi ar ēzeļiem vai ratos, kuros iejūgti vērši.

Pentuers sasita plaukstas — un dzīvā glezna sakustējās: zemnieki sāka pasniegt ierēdņiem vīnogu grozus, miežu, zirņu un kviešu maisus, vīna, alus, piena un medus krūkas, visvisādus medījumus, veselus baķus baltu un krāsainu audumu. Ierēdņi, saņemot šos produktus, daļu atstāja sev, taču skaistākos un dārgākos priekšmetus nolika augstāk — pie troņa pakājes. Podests, kur atradās faraona varas simbols, bija piekrauts ar produktiem, kas veidoja tādu kā pauguru.

— Jūs redzat, — Pentuers sacīja, — laikos, kad zemnieki dzīvoja pārticībā, ķēniņa kase tikko spēja uzņemt pavalstnieku veltes. Bet paraugieties, kas notiek tagad!

Jauns mājiens — atkal nolaidās daļa priekškara, un pavērās otra glezna, kas vispārējos vilcienos atgādināja iepriekšējo.

— Lūk, tagadējie zemnieki, — Pentuers no jauna ierunājās, un viņa balsī jautās satraukums. — Paši viņi ir kauli un āda un izskatās savārguši; viņi ir netīri un vairs neiesvaidās ar olīveļļu. Toties muguras viņiem klātas nūju sitienu rētām. Neredz nedz vēršu, nedz ēzeļu, un kam tie vajadzīgi, ja arklu velk sieva un bērni? Kapļi un lāpstas viņiem ir no koka, kas viegli lūst un kavē strādāšanu. Apģērba zemniekiem nav nekāda, vienīgi sievietes staigā raupjos kreklos, taču viņām ne sapņos nerādās tie izšuvumi, ar kādiem rotājās viņu vectēvi un vecmāmiņas. Un palūkojieties, ko ēd zemkopis! Dažreiz miežus un kaltētas zivis, bet parasti lotosauga sēklas un tikai retumis — kviešu plāceni, un nekad viņš neredz ne gaļu, ne alu, ne vīnu. Jūs jautāsit, kur palikuši viņa trauki un visa iedzīve. Nekā viņam nav, tikai krūka ar ūdeni. Citām lietām jau nebūtu vietas tai alā, kur viņš mitinās… Neļaunojieties uz mani, ja tagad pievērsīšu jūsu uzmanību vēl kaut kam. Lūk, tur nekustīgi zemē guļ daži bērni — tie ir miruši. Jūs ne Iedomāties nevarat, cik bieži mūslaikos zemnieku bērni mirst no bada un darba. Taču pat viņi, kas tik skumjā kārtā aizgājuši bojā, ir laimīgāki par tiem daudzajiem, kuri, palikuši dzīvi, nonāk zem uzrauga nūjas vai, gluži kā jēri, tiek pārdoti feniķiešiem.

Pentueram aiz satraukuma aiztrūka balss. Taču pēc brīža viņš turpināja, izlikdamies nemanām priesteru nīgro klusēšanu,

— Bet tagad paraugieties uz ierēdņiem — cik viņi veselīgi, sārti, cik labi ģērbušies! Viņu sievām ir zelta rokassprādzes un auskari un tik smalkas drānas, ka pat ķēniņmeitas varētu viņas apskaust. Zemniekiem neredz nedz vērša, nedz ēzeļa, toties ierēdņi ceļo ar zirgiem vai nestuvēs… Dzer viņi tikai vīnu un turklāt — labu vīnu!..

Pentuers sasita plaukstas — un glezna atkal sakustējās. Zemnieki sāka pasniegt ierēdņiem labības maisus, augļu grozus, vīnu, dzīvniekus… To visu Ierēdņi, tāpat kā iepriekš, nolika pie troņa pakājes, taču krietni mazākā daudzumā. Ķēniņa stāvā vairs neslējās produktu kalni, toties ierēdņu stāvs bija pārpildīts,

— Tāda ir šolaiku Ēģipte, — Pentuers sacīja, — trūcīgi zemnieki, bagāti rakstveži — un valsts kase tukšāka nekā senāk. Bet tagad…

Viņš deva mājienu, un notika kaut kas negaidīts. Nez kādas rokas sāka grābt labību, augļus, audumus no faraona un ierēdņu podesta. Kad produktu daudzums krietni saplaka, tās pašas rokas sāka ķerstīt un vest projām zemniekus, viņu sievas un bērnus.

Klātesošie pārsteigti raudzījās uz nepazīstamo cilvēku dīvainajām Izdarībām. Pēkšņi kāds iekliedzās:

— Tie ir feniķieši! Viņi mūs aplaupa!

Jā, svētie tēvi, — Pentuers sacīja, — šīs rokas pieder feniķiešiem, kas ielavījušies mūsu vidū. Viņi aplaupa faraonu un rakstvežus, bet zemniekus, ja tiem vairs nav ko atņemt, padara par vergiem,

Jā, tie ir šakāļi, lai viņi nolādēti! Padzīt viņus, neliešus! — priesteri sauca, — Viņi nodara vislielāko postu valstij…

Taču ne jau visi tā kliedza.

Kad iestājās klusums, Pentuers lika aiznest lāpas uz pagalma citu pusi un veda turp savus klausītājus. Tur bija iekārtota tāda kā izstāde,

— Paraugieties, svētie tēvi, — viņš sacīja, — Deviņpadsmitās dinastijas laikā šīs lietas pie mums Ieveda svešzemnieki: no Puntas valsts mēs saņēmām smaržvielas, no Sīrijas — zeltu, dzelzs ieročus un kaujasratus. Tas bija viss. Tolaik Ēģipte pati daudz ko ražoja. Paraugieties uz šīm milzīgajām krūkām — kāda formu un krāsu dažādība! Vai uz mēbelēm. — rau, krēsls, kas izlikts ar desmittūkstoš zelta, perlamutra un dažādkrāsu koksnes gabaliņiem. Palūkojieties uz apģērbiem: kāds šuvums, kādi» audumi, cik daudz nokrāsu… Un bronzas zobeni, spraudes, rokassprādzes, auskari! Un zemkopības priekšmeti… Tas viss tika Izgatavots pie mums deviņpadsmitās dinastijas laikā.

Viņš pārgāja pie citiem priekšmetiem,

— Bet tagad, skatieties, krūkas Ir mazas un tikpat kā bez rotājumiem, mēbeles vienkāršas, audumi raupji un vienveidīgi. Neviens no šolaiku Izstrādājumiem nedz lieluma, nedz Izturības vai skaistuma ziņā nespēj līdzināties senākajiem. Kādēļ?

Pentuers paspēra vēl dažus soļus un turpināja:

— Lūk, preces, ko feniķieši mums atved no visām pasaules malām: pārdesmit veidu smaržvielu, krāsains stikls, mēbeles, trauki, audumi, kaujasrati, rotaslietas. Tas viss nāk no Āzijas, un mēs to pērkam. Vai tagad saprotat, kā feniķiešiem, izdodas Izraut maizi, augļus un lopus no rakstvežu un faraona rokām.? Šie svešzemju Izstrādājumi izpostījuši mūsu amatniekus, gluži kā siseņu bars noposta zāli.

Atvilcis elpu, priesteris turpināja:

— Starp precēm, kuras feniķieši piegādā ķēniņam, nomarhiem un rakstvežiem, pirmo vietu ieņem zelts. Tirdzniecība ar zeltu Ir visuzskatāmākais piemērs postam, ko aziāti nodara Ēģiptei. Kurš ņem no viņiem- vienu talantu zelta, tam pēc trim gadiem jāatdod divi talanti. Visbiežāk gan feniķieši, šķietami atvieglojot parādniekam parāda nomaksu, par katru talantu iznomā no viņa uz trim gadiem divus mērus zemes ar trīsdesmit diviem cilvēkiem,. Palūkojieties šurp, augsti godājamie, — viņš sacīja, norādīdams uz spilgtāk apgaismoto pagalma daļu, — šis zemes kvadrāts, kas ir simt astoņdesmit soļus garš un arī tikpat plats, nozīmē divus mērus. Bet, lūk, šis pulciņš vīriešu, sieviešu un bērnu veido astoņas ģimenes. Un tas viss kopā — cilvēki un zeme — nonāk, uz trim gadiem briesmīgā verdzībā. Pa to laiku viņu īpašnieks — faraons vai nomarhs — negūst no viņiem nekādu peļņu un, beidzoties termiņam, saņem atpakaļ noplicinātu zemi, bet cilvēkus… labākajā gadījumā kādus divdesmit, tādēļ ka pārējie nomirst smagās mocībās!.. Klātesošie sašutumā sāka kurnēt.

— Es sacīju, ka feniķietis par vienu aizdoto talantu zelta iznomā uz trim gadiem divus mērus zemes ar trīsdesmit diviem cilvēkiem. Paraugieties, kas tas par zemes «gabalu un cik daudz tur cilvēku! Bet tagad palūkojieties šurp! Lūk, šis zelta gabals, mazāks par vistas olu, ir talants. Vai varat iedomāties, augsti godājamie, cik gaužām nekrietni ir feniķieši, kuri tirgojas tādā kārtā? Šim nieka zelta gabalam nav nekādu vērtīgu īpašību: tas ir dzeltens, smags metāls, kas nerūs, — lūk, arī viss. Cilvēks nevar apsegt savu kailumu ar zeltu, tāpat kā nevar ar to remdēt nedz izsalkumu, nedz slāpes… Ja man piederētu zelta bluķis piramīdas lielumā, es tikpat būtu tāds pats nabags kā lībietis, kas klimst pa rietumu tuksnesi, kur nav ne vīģu, ne ūdens. Un par šo nederīgo metālu feniķietis paņem sev zemes gabalu, kas var pabarot un apģērbt vairākas ģimenes, un piedevām viņš paņem vēl pašas ģimenes. Trīs gadus viņš izmanto šos cilvēkus, kuri prot apstrādāt un apsēt zemi, ievākt graudus, pagatavot miltus, darīt alu, aust apģērbu, celt mājas un izgatavot mēbeles. Tikmēr faraonam vai nomarham uz trīs gadiem laupīts šo ļaužu darbs. Tie nemaksā nodevas viņam, bet strādā alkatīga feniķieša labā. Jums zināms, augsti godājamie, ka tagad nepaiet ne gads, kad bada izvārdzinātie, darba izmocītie, nūjām dauzītie zemnieki nesaceltu dumpi kada no nomiem. Daļa šo cilvēku aiziet bojā, citi nonāk akmeņlauztuves, un valstī kļūst aizvien mazāk iedzīvotāju tikai tādēļ vien, ka feniķietis iedevis kādam gabalu zelta! Vai ir iedomājams vēl lielāks posts?…Un vai šādos apstākļos Ēģipte gadu no gada nezaudēs zemi un cilvēkus? Veiksmīgie kari iedragājuši mūsu valsti, bet feniķiešu tirdzniecība ar zeltu to pilnīgi nobeidz.

Priesteru sejās bija redzams apmierinājums: viņi daudz labprātāk klausījās par feniķiešu viltību nekā par greznību, ko atļāvās rakstveži.

Brīdi atpūties, Pentuers vērsās pie troņmantnieka, — Un, lūk, jau vairākus mēnešus, — viņš sacīja, — tu, Ramzes, ar bažām vaicā, kādēļ mazinājušies faraona ienākumi. Dievu gudrība tev parādīja, ka tukšāka kļūst ne vien valsts kase, bet samazinās ari armija un ka abi šie ķēniņa varenības avoti izsīks arī turpmāk. Un tas beigsies ar pilnīgu valsts sabrukumu, ja debesis nesūtīs Ēģiptei valdnieku, kurš apturēs nelaimju straumi, kas jau vairākus gadu simteņus pārplūdina tavu dzimteni. Kad mums bija daudz zemes un iedzīvotāju, faraona valsts kase bija pilna. Tātad jāatkaro tuksnesim auglīgās zemes, ko tas aprij, bet tautai jānoņem slogs, kas to novājina un samazina iedzīvotāju skaitu.

Priesteri atkal sāka uztraukties, ka Pentuers vēlreiz pieminēs rakstvežus.

— Tu redzēji, troņmantniek, pats savam acīm un visi redzēja, ka tai laikā, kad tauta bija pārtikusi, vesela un apmierināta, valsts kase bija pilna. Taču, kad tauta nonāca trūkumā, kad zemkopju sievām un bērniem nācās iejūgties arklā, kad kviešus un gaļu viņiem saka aizstāt lotosauga sēklas, nabadzīgāka kļuva arī valsts kase. Un, ja tu gribi, lai valsts sasniedz to varenību, kāda tai bija pirms deviņpadsmitās dinastijas kariem, ja velies, lai faraonam, viņa rakstvežiem un armijai visa būtu papilnam, — nodrošini zemei ilggadēju mieru, bet tautai labklājību. Lai pieaugušie atkal ēd gaļu un tērpjas izšūtas drānās, un bērni lai rotaļājas vai mācās skolā. Atceries arī, ka Ēģipte auklē pie krūtīm indīgu čūsku…

Klātesošie ziņkāri un bažīgi klausījās.

Čūska, kas izsūc asinis tautai, atņem īpašumus nomarhiem un mazina faraona varenību, — tie ir feniķieši!..

Padzīt viņus! — klātesošie iesaucās. — Nemaksāt viņiem parādus, neielaist viņu tirgoņus, neuzņemt kuģus!..

Viņus nomierināja virspriesteris Nofri, vērsdamies pie Pentuera ar asarām acīs.

— Es nešaubos, — viņš sacīja, — ka ar tavu muti mūs uzrunāja dieviete Hathora, un ne tikai tādēļ, ka cilvēks nespēj būt tik gudrs un visuzinošs ka tu, bet vēl arī tādēļ, ka redzēju tev virs galvas mirdzumu divu ragu veidā. Pateicos tev par dižajiem vārdiem, ar kuriem tu izgaisināji mūsu neziņu… Dodu tev savu svētību un lūdzu dievus, lai viņi ieceļ tevi par manu pēcnieku!..

Ilgi, nerimstoši piekrišanas saucieni atbalstīja tempļa augstākā priestera vēlējumu. Priesteri bija apmierināti, ka Pentuers netika vēlreiz pieminējis rakstvežus. Prātnieks apvaldījās: viņš norādīja uz valsts iekšēju vāti, taču neuzplēsa to un guva vispārēju atzinību.

Ramzess nepateicās Pentueram, tikai piekļāva viņa galvu pie savām krūtīm. Taču neviens nešaubījās, ka dižā pravieša svētruna saviļņoja troņmantnieka dvēseli un bija kā sēkla, no kuras var izaugt Ēģiptes slava un varenība.

Nākošajā rītā, saulei austot, Pentuers, ne no viena neatvadījies, pameta templi un aizbrauca uz Memfisu.

Ramzess vairākas dienas klusēja un nodevās pārdomām; viņā norisa mokoša iekšēja cīņa.

Būtībā Pentuers nepateica neko jaunu: visi žēlojās par zemes un iedzīvotāju samazināšanos Ēģiptē, par zemnieku trūkumu, par rakstvežu pārmērībām un feniķiešu laupītkāri. Taču pravieša svētruna radīja skaidrību troņmantnieka juceklīgajos priekšstatos, piešķīra tiem apveidu un labāk izgaismoja dažus faktus.

Pentuera vārdi par feniķiešiem iedvesa viņam šausmas. Ramzess līdz šim nebija apjautis, cik milzīgu ļaunumu šī tauta nodara viņa valstij. Troņmantnieka šausmas bija vēl jo lielākas tādēļ, ka ari viņš bija iznomājis Dagonam savus zemniekus un redzējis, kā augļotājs izspiež no viņiem nodokļus.

Taču atskārsme, ka viņš pats saistīts ar feniķiešu augļotāju, izraisīja negaidītas sekas: Ramzesam vairs negribējās domāt par feniķiešiem. Kolīdz viņā uzliesmoja dusmas pret šiem cilvēkiem, tās tūdaļ pat apslāpēja kauns — viņš taču zināmā mērā bija feniķiešu līdzdalībnieks.

Toties princis lieliski saprata, cik postoši valsti ietekmē iedzīvotāju un zemes samazināšanās, un šim jautājumam vientulīgo pārdomu brīžos pievērsās visas viņa domas.

«Ja mums būtu,» viņš prātoja, «tie divi miljoni cilvēku, kurus zaudējusi Ēģipte, mēs varētu ne vien atkarot tuksnesim auglīgās zemes, bet arī palielināt to platību… Un tad, par spīti feniķiešiem, mūsu zemnieki dzīvotu labāk un valsts ienākumi pieaugtu. Taču kur lai ņem cilvēkus?»

Gadījums viņam palīdzēja rast atrisinājumu. Kādu vakaru, pastaigādamies pa tempļa dārzu, Ramzess sastapa pulciņu vergu, kurus ģenerālis Nitagers bija sagūstījis pie austrumu robežas un atsūtījis kā velti dievietei Hathorai. Viņi bija lieliski noauguši, strādāja vairāk par ēģiptiešiem un, tā kā viņus labi baroja, bija pat apmierināti ar savu likteni.

Ieraugot viņus, troņmantniekam, gluži kā zibens, atplaiksnīja jauna doma, un aiz uztraukuma viņš bezmaz zaudēja prātu. Ēģiptei vajadzīgi cilvēki, daudz cilvēku, simtiem tūkstošu, pat miljons, divi miljoni. Un lūk, viņi — cilvēki! Atliek tikai iebrukt Āzijā, sagrābt visus, ko sastop ceļā, un sūtīt uz Ēģipti. Un tikmēr nebeigt karu, līdz katram ēģiptiešu zemniekam būs savs vergs.

Tā viņa prātā dzima vienkāršs un grandiozs plāns, kuru īstenojot valsts iegūtu cilvēkus, zemnieki — palīgus darbā, faraona kase — neizsmeļamu ienākumu avotu.

Ramzess bija sajūsmināts. Taču nākamajā dienā viņa sirdī atkal pamodās šaubas.

Pentuers jo sevišķi uzsvēra, bet vēl agrāk to bija apgalvojis Herhors, ka Ēģiptes nelaimju cēlonis bijuši uzvarām vainagotie kari. No tā izrietēja, ka jauns karš neveicinās valsts uzplaukumu.

«Gan Pentuers, gan Herhors ir diži prātnieki,» princis klusībā sprieda. «Ja viņi uzskata karu par kaitīgu un ja tāpat domā lielais priesteris Nofri un citi priesteri, tad varbūt tiešām karš ir bīstams pasākums. Šis uzskats laikam ir pareizs, ja to atbalsta tik daudz gudru un svētu cilvēku.»

Troņmantnieks bija dziļi sarūgtināts. Viņš bija izgudrojis vienkāršu paņēmienu, kā izglābt Ēģipti no pagrimuma, turpretī priesteri apgalvoja, ka tieši karš varot novest valsti līdz pilnīgam sabrukumam.

Taču drīz vien kāds atgadījums mazliet sašķobīja troņmantnieka ticību priesteru patiesīgumam vai, pareizāk sakot, pamodināja princī agrāko neuzticību.

Reiz viņš ar kādu dziednieku gāja uz bibliotēku. Ceļš veda cauri šauram, tumšam gaitenim. Troņmantnieks riebumā novērsās, nevēlēdamies iet tālāk.

Es neiešu turp, — viņš sacīja.

Kādēļ? — dziednieks izbrīnījies jautāja.

Vai tu neatceries, svētais tēvs, ka gaiteņa gala ir pazemes telpa, kur nežēlīgi nomocīja kādu nodevēju?

A! — dziednieks atminējās. — Tai cauruma mēs pirms Pentuera svētrunas lejām izkausētu darvu.

— Un nonāvējāt cilvēku!

Dziednieks pasmaidīja. Tas bija labsirdīgs un dzīvespriecīgs vīrs.

Manīdams Ramzesa sašutumu, viņš mazliet sastomījās, tad sacīja:

— Jā, svētos noslēpumus nedrīkst izpaust… Pirms katrām lielākām svinībām mēs to atgādinām nākamajiem priesteriem.

Dziednieka runas tonis šķita Ramzesam dīvains, un viņš lūdza to izteikties skaidrāk.

— Es nevaru izpaust noslēpumu, — dziednieks atbildēja, — taču, ja tu, valdniek, apsolīsi to saglabāt, pastāstīšu tev kādu atgadījumu.

Ramzess piekrita, un dziednieks sāka stāstīt:

— Kāds ēģiptiešu priesteris, apmeklēdams pagānu zemes Aramejas tempļus, satika tuklu un ar savu likteni šķietami apmierinātu cilvēku, kurš bija ļoti nabadzīgi ģērbies. «Paskaidro man,» priesteris jautāja līksmajam nabagam, «kādēļ tev, lai gan tu acīmredzot esi trūcīgs, ir tāds izskats, it ka tu ēstu ne sliktāk par tempļa priekšnieku?» Cilvēks, palūkojies apkārt, vai kāds nenoklausās, atbildēja: «Tādēļ, ka man ir ļoti žēlabaina balss un esmu šī tempļa grēcinieks, kas cieš mokas. Kad tauta sanāk uz dievkalpojumu, es ielienu pazemē un sāku vaidēt un kliegt, cik vien jaudas. Par to mani visu gadu sātīgi baro un par katru mocību dienu dod krūku alus.» Tā mēdz darīt pagānu zemē Aramejā, — priesteris pabeidza, pielikdams pirkstu pie lūpām. — Atceries, princi, ko tu man apsolīji, un domā par mūsu izkausēto darvu, ko vēlies.

Šis stāsts satrieca Ramzesu. Tiesa, viņš izjuta atvieglojumu, uzzinājis, ka cilvēks templī nebija nomocīts līdz nāvei, taču viņā pamodās senās aizdomas.

Ka priesteri krāpj vienkāršo tautu, par to Ramzess nešaubījās. Vel mācīdamies priesteru skolā, viņš bija redzējis svētā vērša Api ja procesiju. Tauta ticēja, ka Apijs ved priesterus, turpretī katrs skolnieks zināja, ka dievišķais dzīvnieks iet turp, kurp priesteri viņu dzen.

Kas to lai zina, vai visa Pentuera svētruna nebija tāda pati «Apija procesija», domāta īpaši viņam! Ir taču tik viegli nobērt zemē dažādkrāsu pupiņas, un nav pārlieku grūti izveidot dzīvas gleznas. Viņš bija redzējis daudz grandiozākas izrādes — kaut vai Seta cīņu ar Osīriju — tajā piedalījās vairāki simti cilvēku. Un vai tad arī tā nebija priesteru izdomāta krāpšana? Izrādi dēvēja par dievu cīņu, taču tie bija pārģērbušies cilvēki. Osīrijs izrādē gāja bojā, lai gan priesteris, kas tēloja Osīriju, bija vesels kā degunradzis. Kādus tik brīnumus tur nerādīja: ūdens mutuļoja, dārdēja pērkons, plaiksnīja zibeņi, zeme drebēja un izvirda uguni… un tas viss bija krāpšana. Kādēļ lai Pentuera izrāde būtu patiesība? Herhors nevēlas karu, Nofri arī neveļas karu, bet Pentuers ir palīgs vienam un mīlulis otram.

Troņmantniekā norisa cīņa: te viņam šķita, ka viņš visu saprot, te viss atkal aizplīvurojās. Te viņu spārnoja cerības, te viņš nekam neticēja. Stundu no stundas, dienu no dienas viņa dvēsele te uzbangoja, te norima, kā ceļas un krītas Nīlas ūdeņi.

Taču pamazām Ramzess atguva līdzsvaru, un, kad pienāca laiks atstāt templi, viņam jau bija izveidojušies noteikti uzskati.

Pirmkārt, viņam kļuva skaidrs, ka Ēģiptei vajadzīga zeme un cilvēki. Otrkārt, visvienkāršākais veids, ka iegūt cilvēkus, ir karš ar Āziju.

Taču Pentuers centās viņam pierādīt, ka karš var tikai palielināt valsts postu. Un, lūk, radās jautājums, vai Pentuers runā patiesību vai melo.

Doma par to, ka priesteris runājis patiesību, dzina troņmantnieku izmisumā, tādēļ ka viņš nesaskatīja citu iespēju celt valsts labklājību. Bez kara Ēģiptes iedzīvotāju skaits gadu no gada samazināsies un faraona kase vairos savus parādus. Un viss beigsies ar briesmīgu katastrofu, kas var izrādīties liktenīga nākamajam valdniekam.

Un ja nu Pentuers meloja? Bet kādēļ? Acīmredzot viņam to iedvesa Herhors, Nofri un citi priesteri. Taču kālab viņi pretojās karam, kāds viņiem no ta labums? Ikviens karš taču sagādā priesteriem un faraonam milzu bagātības.

Un tomēr — vai priesteri varēja viņu krāpt tik svarīgā lietā? Tiesa, viņi bieži tā rīkojas, bet ne tik nopietnos gadījumos un ne jau tad, kad runa ir par valsts nākotni un tās pastāvēšanu. Viņi taču kalpo dieviem un glabā lielos noslēpumus. Viņu tempļos mājo gari, par ko Ramzess pats bija pārliecinājies pirmajā šeit pavadītajā naktī. Bet, ja dievi aizliedz neiesvētītajiem tuvoties saviem altāriem un tik cītīgi sargā tempļus, tad kālab viņi nesarga Ēģipti — vislielāko svētumu?

Kad dažas dienas vēlāk Ramzess pēc svinīgā dievkalpojuma, priesteru svētības izvadīts, atstāja Hathoras templi, viņu urdīja divi jautājumi.

Vai karš ar Āziju tiešām var kaitēt Ēģiptei?

Vai priesteri šai ziņā var krāpt viņu, troņmantnieku?


Divdesmit devītā nodaļa


Jāšus, divu virsnieku pavadībā troņmantnieks devās uz Būbastiju, Imu-henta noma slaveno galvaspilsētu.

Bija pagājis pauni mēnesis, un sākās epifi (aprīlis— maijs).. Saule stāvēja augstu, solīdama Ēģiptei grūtu, svelmainu laiku. Vairākkārt jau bija uzbrāzis negantais tuksneša vējš. Cilvēki un dzīvnieki ļima aiz karstuma, bet zālē un kokos nosēdās pelēki putekļi, zem kuriem mirst viss dzīvais.

Bija beigusies rožu novākšana, un tagad tās pārstrādāja eļļa, laukos bija nokopta labība un nopļauts āboliņš. Aku vindas bez apstājas smēla ūdeni, lai aplaistītu tīrumus un sagatavotu tos jaunajai sējai Sāka novākt vīģes un vīnogas.

Nīlas ūdeņi bija kritusies, kanāli bija izsīkuši un nejauki smakoja. Pāri visai zemei lidinājās smalki putekļi, bet no debesīm strāvoja kveldējošas saules stari.

Lai gan troņmantnieks bija apmierināts, viņam bija apnikusi greknožēlnieka dzīve: viņš ilgojās pēc dzīrēm, sievietēm un līksma skaļuma.

Apkārtne šeit bija gleznaina. Imu-henta nomā dzīvoja nevis īsteni ēģiptieši, bet gan hiksi, kuru drosmīgie priekšteči reiz bija iekarojuši Ēģipti un valdījuši tajā vairākus gadsimtus,

īstenie ēģiptieši nicināja šos padzīto uzvarētāju pēctečus. Taču Ramzess uzlūkoja viņus ar labpatiku. Tie bija stalti, spēcīgi cilvēki ar lepnu un vīrišķīgu stāju. Viņi nekrita troņmantnieka un virsnieku priekšā pie zemes kā ēģiptieši un raudzījās uz dižciltīgajiem bez naida, taču arī bez izbailēm. Uz viņu mugurām, nemanīja nūju sitienu rētas; rakstveži no viņiem mazliet baidījās, zinādami, ka hikss uz sitienu atbild ar sitienu un dažkārt pat nogalina savu apspiedēju. Turklāt hiksi baudīja faraona labvēlību, tālab ka no viņu vidus nāca labākie karavīri

Tuvojoties pilsētai, kuras tempļi un pilis putekļu mākoņu dēļ bija redzami itin kā caur dūmaku, apkārtne kļuva aizvien dzīvīgāka. Pa platu ceļu un tuvējiem kanāliem veda lopus, kviešus, augļus, vīnu, ziedus, maizi. Pilsētas virzienā plūstošā ļaužu un preču straume, blīva un klaigulīga kā pie Memfisas lielo svētku dienās, šais vietas bija parasta parādība. Ap Būbastiju cauru gadu valdīja tirgus kņada, kas aprima vienīgi naktīs.

Iemesls tam bija vienkāršs: pilsēta bija slavena ar seno Ištaras templi, kas pievilka svētceļniekus no visas Rietumāzijas. Nepārspīlējot var teikt, ka pie Būbastijas ik dienas" teltīs un zem klajas debess apmetās līdz trīsdesmit tūkstošiem svešzemnieku: arābu, feniķiešu, jūdu, filistiešu, hetu, asīriešu un citu, Ēģiptes valdība labvēlīgi izturējās pret svētceļniekiem, kuri sagādāja tai prāvus ienākumus. Priesteri pacieta viņus, bet kaimiņu nomu iedzīvotāji ar viņiem rosīgi tirgojās.

Jau stundas attālumā no pilsētas varēja redzēt atbraucēju kleķa būdas un teltis, kas bija uzslietas uz kailas zemes.

Tuvojoties Būbastijai, šo mitekļu skaits aizvien pieauga un aizvien biežāk ceļā gadījās to iemītnieki Vieni gatavoja ēdienu zem klajas debess, otri drūzmējās pie tirgotavām, kur pārdeva nemitīgi pienākošās preces, trešie procesijās devās uz templi Drīz tur, drīz šeit savu mākslu rādīja zvēru dresētāji, čūsku dīdītāji, atlēti, dejotājas un burvju mākslinieki, pulcēdami ap sevi skatītāju barus.

Visam šim jūklim pāri virmoja tveice un skanēja nerimstošas klaigas.

Pie pilsētas vārtiem Ramzesu sagaidīja viņa galminieki, kā arī Imu-henta noma nomarhs ar ierēdņiem. Taču uzņemšana bija tik vēsa, ka pārsteigtais troņmantnieks pačukstēja Tutmosam:

Kādēļ viņi raugās manī tā, it kā es būtu atbraucis tiesāt un sodīt?

Tādēļ, ka tu, — viņa mīlulis atbildēja, — izskaties kā cilvēks, kurš redzējis valgā dievus.

Tutmosam bija taisnība. Vai nu no askētiskas dzīves, vai no mācīto priesteru sabiedrības, bet varbūt arī no ilgstošām pārdomām Ramzess bija pārvērties — kļuvis kalsnāks, sejā nopietnāks, stājā nosvērtāks. Dažās nedēļās viņš bija novecojis par vairākiem gadiem.

Kādā no "pilsētas galvenajām ielām drūzmējas tik. daudz ļaužu, ka policistiem nācās pašķirt ceļu troņmantniekam un viņa svītai. Pūlis nes veica princi un it kā pat neievēroja viņu; cilvēki pulcējās ap nelielu pili, šķiet, kādu gaidīdami

— Kas šeit notiek? — Ramzess jautāja nomarham, pūļa vienaldzības nepatīkami aizskarts»

— Šeit dzīvo Hirams, — nomarhs atbildēja, — Tīras princis. Būdams žēlsirdīgs cilvēks, viņš ik dienas Izsniedz dāsnas žēlastības dāvanas, un tādēļ šurp saskrien ubagi

Troņmantnieks, sēdēdams zirgā, pagriezās un sacīja:

— Es redzu šeit faraona strādniekus. Vai viņi arī nāk pie feniķiešu bagātnieka pēc žēlastības dāvanām?

Nomarhs neatbildēja. Par laimi, viņi tuvojās pilij, un Ramzess aizmirsa Hiramu.

Vairākas dienas ilga dzīres par godu troņmantniekam, Taču dzīres trūka līksmības un lāgiem notika nepatīkami starpgadījumi.

Reiz kāda troņmantnieka mīļākā, dejodama viņa priekša, sāka raudāt. Ramzess apskāva viņu un vaicāja, kas viņai kaišot.

Sākumā tā negribēja atbildēt, taču, prinča laipnības iedrošināta, sacīja, raudādama vēl gaužāk:

Valdniek, mēs, tavas sievietes, esam no dižciltīgām ģimenēm un esam pelnījušas, lai mums parāda cieņu…

Protams, — princis piekrita.

Bet tavs mantzinis ierobežo mūsu izdevumus. Viņš pat grib atņemt mums kalpones, bez kurām mēs nevaram nedz nomazgāties, nedz sasukāties.

Ramzess paaicināja mantzini un stingri piekodināja viņam izpildīt visas augstdzimušo jaunavu prasības.

Mantzinis nokrita troņmantnieka priekšā pie zemes un apsolīja dot visu, ko vien viņas vēlēsies.

Dažas dienas vēlāk sadumpojās pils vergi, kuri sūdzējās, ka viņiem nedodot vīnu.

Troņmantnieks pavēlēja izsniegt vīnu. Taču nākamajā diena karaspēka skates laikā pie viņa ieradās pulku pārstāvji ar vispazemīgāko sūdzību par to, ka viņiem samazinātas gaļas un maizes devas.

Troņmantnieks arī šoreiz lika izpildīt lūdzēju prasības. Taču drīz vien viņu no rīta uzmodināja skaļi kliedzieni pie pašiem pils vārtiem. Ramzess pajautāja, kas tur atgadījies, un dežūrvirsnieks paskaidroja, ka sanākuši ķēniņa strādnieki un pieprasot neizmaksāto algu.

Atsauca mantzini, kuram princis nikni uzklupa.

— Kas jums te notiek? — viņš kliedza. — Kopš atbraucu, nav dienas, kad man kāds nesūdzētos par pārestībām. Ja tā turpināsies, es uzsākšu izmeklēšanu un darīšu galu jūsu zādzībām!

Mantzinis drebēdams nokrita pie zemes un izdvesa:

— Nogalini mani, valdniek, bet ko es varu darīt, ja tava valsts kase, tavas klētis un tavi laidari ir tukši?

Lai gan princis bija pārskaities, viņš saprata, ka mantzinis var arī nebūt vainīgs. Padzinis to, troņmantnieks ataicināja Tutmosu.

— Paklau, — Ramzess vērsās pie sava mīluļa, — te notiek kaut kas tāds, ko es nesaprotu un pie kā neesmu pieradis: mani vergi, karavīri un ķēniņa strādnieki nesaņem algu, manām sievietēm nedod, ko tās veļas. Taču, kad jautāju mantzinim, ko tas nozīmē, viņš atbildēja, ka mums neesot nekā ne valsts kasē, ne laidaros.

— Viņš sacīja taisnību.

— Kā tā? — Ramzess aizsvilās. — Manam ceļojumam ķēniņš izsniedza divsimt talantu preces un zeltā. Vai tiešām tas viss iztērēts?

— Jā, — Tutmoss atbildēja.

— Kādā veidā? Kam? — troņmantnieks sašuta. — Visa ceļojuma laikā mūs taču uzņēma nomarhi?

— Bet mēs viņiem par to maksājām.

Tātad viņi ir blēži un zagļi, ja izliekas, ka uzņem mūs kā viesus, bet pēc tam aplaupa!

Nedusmojies, — Tutmoss sacīja, — es tev visu paskaidrošu.

— Sēdies.

Tutmoss apsēdās un uzsāka:

— Vai tu zini, ka es jau mēnesi baudu tavas virtuves labumus, dzeru vīnu no tavām krūkām un valkāju tavas drēbes?

— Tev ir uz to tiesības.

— Taču agrāk es nekad to neesmu darījis. Esmu dzīvojis, ģērbies un izklaidējies par savu naudu, lai neapgrūtinātu tavu valsts kasi. Tiesa, tu bieži esi maksājis manus parādus, bet tā bija tikai daļa manu izdevumu.

— Nav vērts pieminēt parādus.

— Līdzīgā stāvoklī, — Tutmoss turpināja, — ir kādi desmit tava galma dižciltīgie jaunekļi. Viņi dzīvo uz tava rēķina, tādēļ ka viņiem nekā nav. Mēs ņemam no tavas kases, jo mūs spiež trūkums, un to pašu dara nomarhi. Ja varētu, viņi rīkotu tev dzīres un pieņemšanas uz sava rēķina. Bet, kad nav par ko līksmoties, jāpieņem pabalsts. Vai tiešām arī tagad tu sauksi viņus par zagļiem?

Ramzess, domās iegrimis, sāka staigāt pa istabu.

— Jā, es pārsteidzīgi nosodīju viņus, — viņš atteica. — Niknums aizmigloja man acis. Taču es nevēlos, lai mani galminieki, karavīri un strādnieki ciestu pārestības. Un, ta ka mani krājumi ir izsmelti, vajag aizņemties. Simt talantu laikam pietiks? Kā tu domā?

— Es domāju, ka mums neviens neaizdos simt talantus, — Tutmoss klusu atbildēja.

Troņmantnieks augstprātīgi palūkojās viņā.

Vai tā atbild faraona dēlam? — viņš jautāja.

Vari padzīt mani, — Tutmoss skumjā balsī noteica, — bet es sacīju taisnību. Tagad mums neviens neaizdos, jo nav tāda. cilvēka, kas var aizdot…

Un Dagons? — troņmantnieks izbrīnījās, — Vai viņa vairs nav manā galmā? Vai viņš būtu nomiris?

Dagons ir Būbastijā, taču viņš augas dienas kopā ar citiem feniķiešu tirgotājiem pavada Ištaras templī, nožēlodams grēkus un nododamies lūgšanām…

Kur viņam tāda dievbijība uznākusi? Vai tādēļ, ka es esmu bijis templī, arī mans augļotājs uzskata par vajadzīgu apspriesties ar dieviem?

Tutmoss sāka grozīties uz soliņa.

Feniķieši, — viņš sacīja, — ir satraukti, pat nomākti, dabūjuši zināt…

Ko?

Kāds palaidis baumas, ka, uzkāpis tronī, tu feniķiešus padzīšot, bet viņu īpašumus konfiscēšot valsts kases labā…

Nu, līdz tam viņiem vēl laika diezgan, — troņmantnieks smaidīdams noteica.

Tutmoss, šķiet, gribēja vēl ko piebilst, taču saminstinājās.

Runā, — viņš beidzot sacīja klusinātā balsī, — ka viņa majestātes veselība krietni pasliktinājusies…

Tā nav taisnība! — satrauktais princis viņu pārtrauca. — Es to būtu zinājis…

Bet priesteri slepus notur aizlūgumus par faraona izveseļošanos, — Tutmoss čukstēja. — Es to droši zinu,

Princis bija pārsteigts.

— Kā, — viņš iesaucās, — mans tēvs ir smagi slims, priesteri notur aizlūgumus, bet man par to nekā nesaka?…

— Runā, ka viņa majestātes slimība var ilgt gadu.

Ramzess atmeta ar roku.

— Eh, tu klausies pasaciņas un uztrauc mani, Stāsti man labāk par feniķiešiem.

— Esmu dzirdējis vienīgi to, ko visi: it kā tu, uzturoties templī, esi pārliecinājies par feniķiešu ļaunumu un apņēmies padzīt viņus.

— Templī? — troņmantnieks atkārtoja. — Kurš gan var zināt, par ko esmu pārliecinājies un ko nolēmis templī?

Tutmoss paraustīja plecus un neatbildēja.

— Vai tiešām arī tur nodevība?… — princis nočukstēja, — Ataicini pie manis Dagonu, — viņš skaļi sacīja,

— man jāatrod šo baumu avots un jādara tām gals!

— Tu pareizi rīkosies, valdniek, — Tutmoss atteica, — jo visa Ēģipte ir satraukta. Jau tagad nav no kā aizņemties, un, ja šīs baumas turpināsies, apsīks tirdzniecība. Mūsu aristokrātija nonākusi trūkumā un neredz izeju no šī stāvokļa. Arī tavs galms, princi, ir panīcis. Vēl mēnesis — un tas pats var notikt ar ķēniņa galmu…

— Klusē, — Ramzess viņu pārtrauca, — un uz vietas ataicini pie manis Dagonu!

Tutmoss steidzīgi aizgāja. Taču augļotājs ieradās pie. troņmantnieka tikai pievakarē. Mugurā viņam bija balts apmetnis ar melnu apmali.

— Prātu esat zaudējuši, vai? — troņmantnieks iesaucās, ieraudzījis viņu šādā tērpā. — Es tevi tūlīt ielīksmināšu! Man nekavējoties vajadzīgi simt talanti. Ej un nerādies man acīs, iekams nebūsi to nokārtojis!..

Taču augļotājs aizklāja seju rokām un sāka raudāt.

— Ko tas nozīmē? — troņmantnieks aizkaitināts vaicāja.

— Valdniek, — Dagons atbildēja, noslīgdams ceļos,

— ņem manu īpašumu, pārdod mani un manu ģimeni, laupi visu, pat dzīvību… Bet simt talantu! Kur lai dabūju tādu naudu? Tās nav nedz Ēģiptē, nedz Feniķijā…

Troņmantnieks sāka smieties.

— Sets tevi apmājis, Dagon! Vai tiešām tu varēji noticēt, ka es gribu jūs padzīt?

Augļotājs otrreiz nokrita pie viņa kājām,

Kā lai es zinu? Esmu vienkāršs tirgotājs un tavs vergs. Un pietiek ar vienu mēnesi, lai izputētu mana bagātība un sabirztu pīšļos mana dzīvība…

Paskaidro man — ko tas nozīmē? — troņmantnieks, zaudējis pacietību, jautāja.

Es nemāku tev neko teikt. Un, ja ari mācētu, lielais zieģelis dara manu muti mēmu… Tagad es tikai lūdzu dievu un leju asaras…

«Vai tad feniķieši arī lūdz dievu?» Ramzess nodomāja.

— Nespēdams tev nekādi pakalpot, — Dagons turpināja, — došu vismaz labu padomu: šeit, Būbastijā, dzīvo slavenais Tīras princis Hirams, vecs, gudrs un ļoti bagāts vīrs. Ataicini viņu un palūdz viņam simt talantus. Varbūt viņš tev izlīdzēs…

No Dagona neko nepanācis, Ramzess atlaida viņu, apsolīdamies sūtīt pēc Hirama,


Trīsdesmitā nodaļa


Nākošajā dienā no rīta Tutmoss ar lielu virsnieku un galminieku svītu apmeklēja Tīras princi un ielūdza viņu pie troņmantnieka.

Pusdienas laikā Hirams ieradās pilī vienkāršās nestuvēs, kuras nesa astoņi ēģiptiešu nabagi, kas saņēma no viņa žēlastības dāvanas. Viņu ielenca feniķiešu tirgotāji un ļaužu pūlis, kas ik dienas pulcējās pie viņa mājas.

Ramzess mazliet pārsteigts sagaidīja sirmgalvi ar iespaidīgu stāju un gudrības atspulgu acīs. Hirams bija tērpies baltā apmetnī, galvā viņam bija zelta stīpa. Viņš cienīgi palocījās troņmantniekam un, pastiepis rokas virs prinča galvas, īsos vārdos svētīja viņu, Klātesošie bija dziļi aizkustināti.

Kad troņmantnieks norādīja viņam uz krēslu un lika galminiekiem aiziet, Hirams sacīja:

Vakar, godājamais princi, tavs kalps Dagons pateica man, ka tev vajadzīgi simt talanti. Es tūdaļ pat aizsūtīju savus ziņnešus uz pilsētām, kur stāv feniķiešu kuģi, pieprasīdams izkraut visas preces, un domāju, ka pēc dažām dienām tu saņemsi šo nelielo summu.

Nelielo! — Ramzess smaidot viņu pārtrauca. — Tu esi laimīgs cilvēks, ja simt talantus vari nosaukt par nelielu summu.

Hirams pašūpoja galvu.

— Tavs vectēvs, mūžam dzīvais Ramzess Ptahs, — viņš, brīdi klusējis, sacīja, — un tavs tēvs — lai viņš dzīvo mūžos! — allaž atvēlēja man savu draudzību, tādēļ atļauj uzdot tev vienu jautājumu.

— Es klausos.

— Ko tas nozīmē, ka troņmantnieks, faraona vietvaldis, spiests aizņemties simt talantus, kad viņa valstij ir parādā vairāk par simt tūkstošiem talantu?

Kurš ir parādā?

— Kā — kurš! Bet Āzijas tautu nodevas? Feniķija ir jums parādā piecus tūkstošus, un es galvoju, ka tā atdos visu, ja nenotiks kaut kas negaidīts… Bet, arī nerēķinot Feniķiju, — izraēlieši ir parādā trīs tūkstošus, filistieši un moabiti pa diviem, heti trīsdesmit tūkstošus … Es neatminos visus, taču kopā sanāk simt trīs vai simt pieci tūkstoši talantu.

Ramzess kodīja lūpas. Viņa izteiksmīgā seja pauda bezspēcīgas dusmas. Viņš nodūra acis un klusēja.

Tātad tā ir taisnība? — Hirams pēkšņi nopūtās, cieši paraudzīdamies troņmantniekā. — Tā ir taisnība? Nabaga Feniķija! Nabaga Ēģipte!

Ko tu runā? — troņmantnieks jautāja, saraukdams uzacis. — Es nesaprotu tavu žēlošanos…

Acīmredzot tu zini, godājamais princi, par ko es runāju, ja neatbildi uz manu jautājumu.

Hirams piecēlās, it kā grasīdamies aiziet.

— Tomēr es neatteikšos no sava solījuma. Tu saņemsi simt talantus, mans valdniek.

Viņš zemu palocījās, taču troņmantnieks lika viņam apsēsties.

Tu kaut ko slēp no manis, Hiram, — Ramzess sacīja balsī, kurā jautās aizvainojums. — Es vēlos, lai tu paskaidro man, kāda nelaime draud Feniķijai vai Ēģiptei.

Vai tiešām troņmantnieks to nezina? — Hirams nedroši ievaicājās.

— Es nekā nezinu. Vairāk par mēnesi pavadīju templī.

— Tieši tur varēja visu uzzināt…

Tu pateiksi man! — troņmantnieks iesaucās, sizdams dūri galdā. — Es nevienam neļaušu ar sevi jokot!

Es pateikšu, ja tu, princi, apzvērēsi nevienam neko nesacīt. Lai gan nespēju noticēt, ka troņmantniekam to nebūtu darījuši zināmu!..

— Vai tu man neuzticies? — Ramzess brīnījās.

Šādā lietā es pieprasītu solījumu pat no faraona, — Hirams stingri noteica.

Labi, zvēru pie sava zobena un pie mūsu pulku karogiem, ka nestāstīšu nevienam to, ko tu man atklāsi.

— Vai tev zināms, princi, kas pašlaik notiek Feniķijā? — Arī to es nezinu, — aizkaitinātais troņmantnieks pārtrauca.

— Mūsu kuģi, — Hirams sāka čukstēt, — no visām pasaules malām brauc uz dzimteni, lai pēc pirmā signāla vestu iedzīvotājus un viņu mantu pāri jūrai uz rietumiem…

Kādēļ?

Tādēļ, ka Asīrija grib mūs iekarot.

Ramzess sāka smieties.

— Tu esi prātu zaudējis, godājamais sirmgalvi! — viņš iesaucās. — Asīrija pārņems savā varā Feniķiju! Un ko mēs par to sacīsim? Mēs, Ēģipte?

— Ēģipte ir jau piekritusi. Troņmantniekam asinis saskrēja galvā.

Tev aiz karstuma domas mežģās, Hiram, — viņš mierīgā balsī sacīja. — Tu aizmirsti, ka tas nevar notikt bez faraona un … manas atļaujas.

Par to nav jābēdā, bet pagaidām vienošanos noslēguši priesteri.

— Kādi priesteri? Ar ko?

— Ar haldejiešu virspriesteri Beroju, ķēniņa Tiglatpalasara pilnvaroto, — Hirams atbildēja. — Kurš pārstāv Ēģipti — droši pateikt nevaru, taču liekas, ka godājamais Herhors, svētais tēvs Nofri un pravietis Pentuers.

Troņmantnieks nobālēja.

Ņem vērā, feniķiet, — viņš sacīja, — ka tu apvaino nodevībā valsts augstākos ierēdņus.

Tu maldies, princi, tā nebūt nav nodevība: Ēģiptes vecākajam virspriesterim un ķēniņa ministram ir tiesības vest sarunas ar kaimiņu valdniekiem. Turklāt kā tu zini, ka tas viss notiek bez faraona ziņas?

Ramzesam bija sirdī jāatzīst, ka šāda vienošanās nebūtu valsts nodevība, tikai nevērība pret troņmantnieku. «Tad lūk, kā priesteri izturas pret mani, kas pēc gada varu kļūt par faraonu! Tad lūk, kādēļ Pentuers nosodīja karu, bet Nofri atbalstīja viņu!»

— Kad tika noslēgta vienošanās? Kur?

— Šķiet, naktī Seta templī pie Memfisas, — Hirams atteica. — Tai dienā, kad tu atstāji Memfisu.

«Ak, nelieši!» Ramzess nodomāja. «Tā viņi cienī mani kā troņmantnieku! Tātad viņi krāpa mani pat tad, kad attēloja valsts stāvokli! Kāds labs dievs man iedvesa šaubas vēl Hathoras templī…»

Pēc īsas iekšējas cīņas viņš sacīja:

Tas nevar būt, un es tikmēr neticēšu taviem vārdiem, kamēr nesniegsi man pierādījumu.

Pierādījums būs, — Hirams atbildēja. — Kuru katru dienu Būbastijā ieradīsies lielais asīriešu valdonis Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara draugs. Viņš brauc šurp it kā svētceļojumā uz dievietes Ištaras templi. Sargons pasniegs veltes jūsu augstībai un viņa majestātei, un pēc tam jūs noslēgsit līgumu, pareizāk sakot, apliecināsit ar zīmogu to, ko nolēmuši priesteri par iznīcību feniķiešiem, bet varbūt ari par nelaimi jums pašiem,

Nemūžam! — troņmantnieks iesaucās. — Un kādu atalgojumu par to saņems Ēģipte?

Lūk, ķēniņa cienīga valoda: ar ko atalgos Ēģipti? Valstij jebkurš līgums ir labs, ja tā sev kaut ko iegūst. Un tieši tas jau mani pārsteidz, — Hirams turpināja,

— ka Ēģipte noslēgs neizdevīgu darījumu, tālab ka Asīrija līdz ar Feniķiju sagrābs vai gluži visu Āziju, bet jums it ka aiz žēlastības atstās Izraēliešus, filistiešus un Sīnaja pussalu… Skaidrs, ka tādā gadījumā zudīs visas nodevas, kas pienākas Ēģiptei, un faraons nekad nesaņems šos simt piecus tūkstošus talantu.

Troņmantnieks papurināja galvu.

— Tu nepazīsti ēģiptiešu priesterus, — viņš atteica.

— Neviens no viņiem nepiekristu tādam līgumam.

Kādēļ? Feniķiešu paruna saka: «Labāk mieži klētī nekā zelts tuksnesī.» Var gadīties, ka Ēģipte, juzdamās pārak vāja, gribēs iegūt Sīnaju un Palestīnu par velti, nevis karot ar Asīriju. Bet lūk, par ko es brīnos …Ne jau Ēģipti, bet Asīriju tagad ir vieglāk uzvarēt: tai ir kaut kādas ķildas ziemeļaustrumos, karaspēka maz un arī tas nožēlojams. Ja Ēģipte uzbruktu Asīrijai, tā sagrautu viņu, sagrābtu Nīnives un Babilonijas milzu bagātības un reizi par visām reizēm nostiprinātu savu varu Āzijā.

Bet, ja tas tā ir, kā tu izskaidrosi šo vienošanos? — Ramzess jautāja.

Tā man būtu saprotama vienīgi tai gadījumā… ja priesteri., gribētu gāzt faraona varu Ēģiptē … Un pēc ta viņi tiecas jau kopš tava vectēva laikiem, Ramzes.

Tu neapjēdz, ko runā! — troņmantnieks viņu pārtrauca, sajuzdams sirdī nemieru,

Varbūt es maldos, — Hirams atbildēja, cieši vērdamies viņam acīs. — Taču paklausies…

Viņš piestūma savu krēslu princim klāt un čukstus ierunājās:

— Ja faraons pieteiktu Asīrijai karu un uzvarētu, viņam būtu liela, uzticama armija, simt tūkstošu nesamaksātu nodevu, ap divsimt tūkstošu talantu no Nīnives un

Babilonijas, beidzot, ap simt tūkstošu talantu ik gadus no iekarotajām zemēm. Tāda milzīga bagātība ļautu faraonam izpirkt muižas, kas ieķīlātas priesteriem, un uz visiem laikiem aizliegt viņiem jaukties valsts darīšanās. Ramzesam iekvēlojās acis. Hirams turpināja:

— Bet patlaban armija ir atkarīga no Herhora, tas ir, no priesteriem, un, izņemot algotņus, faraonam nav uz ko paļauties. Turklāt faraona kase ir tukša un lielākā daļa viņa muižu pieder tempļiem. Ķēniņam, kaut vai galma uzturēšanai, nākas katru gadu taisīt jaunus parādus. Un, tā kā feniķiešu jums vairs nebūs, vajadzēs aizņemties no priesteriem…. Tādējādi pēc desmit gadiem faraons — lai viņš dzīvo mūžos! — zaudēs savas pēdējās muižas. Un kas būs pēc tam?

Ramzesam uz pieres izspiedās sviedru lāses.

— Tad redzi, godājamais valdniek, — Hirams sacīja, — priesteri tikai vienā gadījumā varētu un pat būtu spiesti pieņemt kaunpilno vienošanos ar Asīriju — ja viņi gribētu iedragāt un iznīcināt faraona varu. Citādi atliek domāt, ka Ēģipte ir vāja un tai par katru cenu vajadzīgs miers!

Ramzess pietrūkās kājās.

— Ciet klusu! — viņš iesaucās. — Labāk jau uzticamāko kalpu nodevība nekā šāda valsts bezspēcība! Kā Ēģipte var atdot Asīrijai Āziju… Tad jau pēc gada Ēģipte pati nonāks Asīrijas jūgā, tālab ka, parakstot šādu vienošanos, tā atzīs savu bezspēcību.

Princis sāka satraukti staigāt uz priekšu un atpakaļ. Hirams noraudzījās viņā ar tādu kā žēlumu vai līdzcietību.

Pēkšņi Ramzess apstājās un sacīja:

Tas viss ir meli! Kāds veikls nelietis piekrāpis tevi, Hiram, un tu esi viņam noticējis. Ja būtu šāda vienošanās, to glabātu kā vislielāko noslēpumu. Taču, spriežot pēc taviem vārdiem, viens no četriem priesteriem, kurus tu minēji, nodevis ne tikai faraonu, bet arī pašus sazvērniekus.

Varēja būt arī vēl kāds piektais, kas noklausījās viņos, — Hirams ieminējās.

Un pārdeva tev noslēpumu?

Brīnos, — Hirams smaidīdams sacīja, — ka tu vēl joprojām neesi iepazinis zelta varu.

— Mūsu priesteriem taču ir vairāk zelta nekā tev, lai gan tu esi bagātāks par bagātu.

— Bet es neniecinu lieku drahmu. Kālab citiem būtu jāatsakās no talantiem?

— Viņi ir dievu kalpi, — troņmantnieks sašutis iebilda. — Viņi bītos no dievu soda

Feniķietis pasmaidīja.

— Esmu redzējis, — viņš atteica, — daudzus visdažādāko tautu tempļus un tempļos lielus un mazus, koka, akmens un pat zelta elkus. Taču dievus neesmu sastapis nekur.

— Zaimotāj! — Ramzess iesaucās. — Es pats redzēju dievību, jutu sev pieskārāmies kādu roku un dzirdēju balsi!

— Kur tas bija?

— Hathoras templī, manā cellē.

— Dienā? — Hirams jautāja.

— Naktī, — Ramzess atbildēja.

— Naktī tu dzirdēji dievu balsis un juti viņu roku? — feniķietis atkārtoja, uzsvērdams katru vārdu.

— Naktī daudz kas mēdz rādīties. Kā tas notika?

Kāds piedūrās manai galvai, maniem pleciem, ķērās man pie kājām, un zvēru…

— Cst… — Hirams smaidīdams pārtrauca, — nevajag zvērēt veltīgi!

Viņš cieši palūkojās Ramzesā ar savām vērīgajām un gudrajam acīm un, redzot jaunekļa sirdī mostamies šaubas, sacīja:

— Valdniek, tu esi nepieredzējis un intrigu tīkla apņemts, bet es esmu bijis tava vectēva un tēva draugs. Tādēļ izdarīšu tev vienu pakalpojumu. Atnāc kādreiz naktī uz Ištaras templi, taču… apsoli glabāt noslēpumu … Atnāc viens — un tu redzēsi, kādi dievi tur ar mums runā un mums pieskaras.

— Aiziešu, — Ramzess atbildēja.

— Brīdini mani, valdniek, kādu dienu no rīta. Es tev pateikšu tempļa vakara paroli, un tevi ielaidīs. Tikai nenodod mani, nedz arī sevi, — feniķietis ar labsirdīgu smaidu piebilda. — Dievi dažkārt piedod, ja atklāj viņu noslēpumus, cilvēki — nekad…

Viņš palocījās un, pacēlis acis un rokas pret debesīm, sāka čukstēt svētības vārdus.

— Liekuli! — Ramzess iesaucās. — Tu lūdz dievus, kuriem netici?

Hirams pabeidza svētību un sacīja:

Jā, es neticu ēģiptiešu, asīriešu, pat feniķiešu dieviem, bet ticu Vienīgajam, kurš mājo tempļos un kura vārds ir nezināms.

Mūsu priesteri arī tic Vienīgajam, — Ramzess piebilda.

Un haldejiešu priesteri arī, taču gan vieni, gan otri sazvērējušies pret mums… Nav taisnības pasaulē, dārgais princi.

Kad Hirams aizgāja, troņmantnieks ieslēdzās visattālākajā istabā, aizbildinoties ar svēto papirusu lasīšanu.

Nule dzirdētā ietekmē viņa kvēlajā iztēlē acumirklī dzima jauns plāns.

Pirmām kārtām viņš bija sapratis, ka starp feniķiešiem un priesteriem noris slepena cīņa uz dzīvību un nāvi. Par ko? Protams, par varu un bagātību. Hirams bija sacījis taisnību — ja Ēģiptē nebūs feniķiešu, visas faraona, nomarhu un aristokrātijas muižas nonāks tempļu īpašumā.

Ramzess nekad nebija mīlējis priesterus un sen jau zināja un redzēja, ka lielākā daļa Ēģiptes pieder viņiem, ka viņu pilsētas ir visbagātākās, lauki — vislabāk apstrādāti, ļaudis pārtikuši. Viņš saprata arī, ka puse priesteru bagātību atbrīvotu faraonu no nemitīgām rūpēm un nostiprinātu viņa varu. Princis zināja to un ne vienreiz vien ar sarūgtinājumu bija par to runājis. Taču, kad ar Herhora atbalstu viņš kļuva par vietvaldi un Menfatas korpusa pavēlnieku, viņš samierinājās ar priesteriem un apslāpēja savu netīksmi. Tagad viņā viss atkal uzbangoja. Tātad priesteri ne tikai nepastāstīja viņam par savām sarunām ar Asīriju, bet pat nebrīdināja viņu par kaut kāda Sargona misiju…

Iespējams gan, ka šis jautājums ir tempļu un valsts lielākais noslēpums, Bet kādēļ priesteri slēpa no viņa dažādu Āzijas tautu nesamaksāto nodevu summu? Simt tūkstoši talantu! Tā ir nauda, kas varētu uzreiz uzlabot faraona kases stāvokli! Kādēļ viņi slēpj to, ko zina pat Tīras princis, viens no šīs pilsētas padomes locekļiem?

Kāds negods troņmantniekam un vietvaldim — sveši cilvēki atdara viņam acis!

Taču bija arī kas ļaunāks. Pentuers un Nofri visādi centās pierādīt, ka Ēģiptei jāvairās no kara.

Jau Hathoras templī tas viņam šķita aizdomīgi: karš taču varēja sagādāt valstij simtiem tūkstošu vergu un celt zemes labklājību. Tagad karš šķita vēl nepieciešamāks, jo Ēģiptei jāsavāc nesamaksātās un jāuzliek jaunas nodevas. Ramzess, atbalstījis galvu rokās, rēķināja: «Mums jāsavāc simt tūkstoši talantu nodevu… Hirams uzskata, ka Nīnives un Babilonijas izlaupīšana ienesīs ap divsimt tūkstošu… kopā trīssimt tūkstošu vienā reizē. Ar tādu summu var segt vislielākā kara izdevumus, un ieguvums būs vairāki simti tūkstošu vergu un simt tūkstošu ikgadēju nodevu no jauniekarotajām zemēm. Un pēc tam,» troņmantnieks pabeidza, «mēs nokārtosim rēķinus ar priesteriem!»

Ramzess bija uzbudināts. Taču viņam iešāvās prātā doma:

«Bet ja nu Ēģiptei nebūs pa spēkam veiksmīgs karš ar Asīriju?»

Taču, to iedomājoties vien, asinis viņam sāka vārīties:

«Kā? Ēģipte lai nevarētu sakaut Asīriju, ja karaspēka priekšgalā nostāsies viņš, Ramzess, kura priekštecis Ramzess Lielais viens bija meties virsū hetu kaujasratiem un sadragājis tos!»

Ramzess varēja iztēloties visu, tikai ne to, ka viņš nespēs panākt uzvaru pār dižajiem valdniekiem.

Viņš juta sevī pārvarīgu drosmi un būtu pārsteigts, ja ienaidnieks nemestos bēgt, ieraugot viņa auļojošos zirgus. Kaujasratos taču faraonam līdzās stājas dievi, lai aizsegtu viņu ar vairogu, bet ienaidniekus lai satriektu ar debesu pērkoniem,

«Bet ko Hirams man sacīja par dieviem?» princis nodomāja, «Un ko viņš grib man parādīt Ištaras templī? Redzēsim!»


Trīsdesmit pirmā nodaļa


Hirams turēja solījumu. Ik dienas uz troņmantnieka pili Būbastijā bariem nāca vergi un garām virtenēm vilkās ēzeļi, apkrauti ar kviešiem, miežiem, kaltētu gaļu, audumiem un vīnu. Zeltu un dārgakmeņus nesa feniķiešu tirgotāji Hirama kalpotāju uzraudzībā.

Tādējādi troņmantnieks piecu dienu laikā saņēma apsolītos simt talantus. Hirams uzrēķināja sev nelielu procentu — vienu talantu no četriem gadā un nepieprasīja ķīlu, bet aprobežojās ar troņmantnieka parādzīmi, kas bija apstiprināta tiesā.

Galma vajadzības bija dāsni apmierinātas. Trīs troņmantnieka mīļākās saņēma jaunus tērpus, smaržvielas un vairākas verdzenes, kalpotāji — pārpilnām ēdamā un vīna, ķēniņa strādnieki — neizmaksāto algu, kareivji — palielinātas devas.

Galms bija sajūsmināts, jo sevišķi tādēļ, ka Tutmosam un citiem dižciltīgajiem jaunekļiem feniķieši pēc Hirama pavēles aizdeva diezgan prāvas summas, bet Imu-henta provinces nomarhs un augstākie ierēdņi dabūja bagātīgas dāvanas.

Lai arī tveice pieņēmās, dzīres sekoja dzīrēm, izpriecas izpriecām. Troņmantnieks, redzēdams vispārēju jautrību, arī pats bija apmierināts. Viņu uztrauca tikai viens — Nofri un citu priesteru izturēšanās. Viņš domāja, ka šie augstmaņi pārmetīs viņam, ka viņš tik daudz aizņēmies no Hirama pretēji pamācībām Hathoras templī. Taču svētie tēvi klusēja un pat nerādījās galmā.

Ko gan nozīmē, — viņš reiz sacīja Tutmosam, — ka priesteri mums neko nepārmet? Dzīvot tik lepni kā tagad mēs neesam atļāvušies nekad. Mūzika skan no agra rīta līdz vēlai naktij, bet mēs dzīrojam no saules lēkta un aiz-miegam sieviešu skaujas vai ar vīna krūku pagalvī.

Ko viņi var mums pārmest? — Tutmoss sašutis atteica. — Mēs taču atrodamies Ištaras pilsētā, un šai dievietei tīkamākais dievkalpojums ir līksmība, bet kārotākais upuris — mīlestība. Un priesteri saprot, ka pēc tik ilgas atturības un gavēņiem tev ir tiesības palīksmoties.

— Viņi tev sacīja to? — princis bažīgi jautāja.

— Ne vienreiz vien. Vēl vakar svētais tēvs Nofri pateica man smiedamies, ka tik jaunu cilvēku kā tevi vairāk saistot izpriecas nekā dievkalpojumi vai valsts pārvaldīšana.

Ramzess kļuva domīgs. Tātad priesteri uzskata viņu par vieglprātīgu jaunekli, lai gan viņš ja ne šodien, tad rīt kļūs tēvs? Bet — jo labāk! Svētie tēvi būs pārsteigti, kad viņš sāks runāt ar tiem vīru valodu.

Tiesa, princis pats sev pārmeta, ka no brīža, kopš atstājis Hathoras templi, nevienu dienu nebija pievērsies nomām. Priesteri nodomās, ka viņu pilnībā apmierina Pentuera paskaidrojumi vai arī ka viņam jau apnicis nodarboties ar valsts lietām.

— Jo labāk!.. — viņš atkārtoja. — Jo labāk!.. Manīdams galminieku pastāvīgās intrigas vai turēdams viņus aizdomās par tām, Ramzess bija iemācījies slēpt savas domas. Viņš bija pārliecināts, ka priesteri nenojauš, par ko viņš runājis ar Hiramu un kādus plānus kaldinājis galvā. Šiem varas apstulbotajiem pietika ar to, ka viņš nododas izpriecām, un viņi cerēja, ka tas palīdzēs viņiem noturēt vadības grožus savās rokās.

«Dievi tā apmājuši viņus,» Ramzess domāja, «ka viņi neapjēdz, kādēļ Hirams kļuvis tik devīgs. Vai arī šis viltīgais tīrietis pratis mazināt priesteru aizdomīgumu? … Jo labāk!.. Jo labāk!..»

Ramzess izjuta dīvainu prieku, domādams, ka priesteri kļūdījušies, novērtēdami viņa spējas. Viņš nolēma arī turpmāk ļaut viņiem dzīvot šādos maldos un līksmojās uz nebēdu.

Tik tiešām priesteri un pirmām kārtām Nofri un Mentesufiss bija kļūdījušies attiecībā uz Ramzesu un Hiramu.

Blēdīgais tīrietis izlikās, it kā viņš ļoti lepotos ar savām attiecībām ar troņmantnieku, un princis tikpat veiksmīgi tēloja pārgalvīga uzdzīvotāja lomu.

Nofri nešaubījās, ka troņmantnieks nopietni domā par feniķiešu padzīšanu no Ēģiptes un ka princis pats un viņa galminieki aizņemas no feniķiešiem naudu, lai to vairs nekad neatdotu.

Tikām Ištaras templī, tā plašajos dārzos un pagalmos ņudzēt ņudzēja dievlūdzēji. Ik dienu, pat ik stundu, lai gan valdīja briesmīga tveice, no tālās Āzijas pie dižās dievietes ieradās jauni svētceļnieku pūļi. Tie bija dīvaini svētceļnieki: noguruši, sviedriem un putekļiem klāti, viņi gāja, mūzikai skanot, dejodami un dziedādami izlaidīgas dziesmas. Diena viņiem pagāja, nododoties dzeršanai, nakts — neapvaldītai netiklībai par godu dievietei Ištarai. Viņus varēja ne tikai pazīt, bet jau sajust iztālēm: viņi nesa milzīgus svaigu ziedu klēpjus un pirms gada nosprāgušus kaķus mazos sainīšos. Šos kaķus viņi atdeva balzamēt vai izbāzt parashitiem, kuri dzīvoja Būbastijas apkaimē, bet pēc tam nesa atpakaļ uz mājām kā svētas relikvijas.

Mesores mēneša sākumā (maijs — jūnijs) princis Hirams paziņoja Ramzesam, ka tādas un tādas dienas vakarā viņš varot atnākt uz Ištaras templi. Kad satumsa, troņmantnieks, apjozis īsu zobenu un apvilcis apmetni ar kapuci, neviena nepamanīts, slepus devās uz Hirama māju.

Vecais augstmanis gaidīja viņu.

— Nu, — viņš sacīja ar smaidu, — vai jūsu augstība nebaidās ieiet feniķiešu templī, kur uz altāra valda nežēlība, bet viņai kalpo netiklība?

— Baidos? — Ramzess pārjautāja, bezmaz nicinoši paraudzījies viņā, — Ištara nav Bāls, un es neesmu bērns, kuru var iemest jūsu dieva nokaitētajā vēderā,

— Un tu tici tam, valdniek?… — Ramzess paraustīja plecus.

Par jūsu upurēšanas rītiem man stāstīja kāds aculiecinieks, — viņš atbildēja. — Reiz vētrā jums gājuši bojā kādi piecpadsmit kuģi. Tīras priesteri tūdaļ pat sarīkojuši upurēšanu, uz kuru drūzmu drūzmām nākuši ļaudis. Bāla tempļa priekšā uz paaugstinājuma sēdējis milzīgs bronzas elks ar vērša galvu. Viņa vēders bijis nokaitēts sarkans. Un, lūk, pēc jūsu priesteru pavēles aplamīgās feniķiešu mātes sākušas nest visjaukākos mazuļus pie nežēlīgā dieva kājām.

Tikai zēnus, — Hirams ieminējās.

Jā, tikai zēnus, — princis atkārtoja. — Priesteri iesvaidījuši katru bērnu ar mirrēm, izrotājuši ar ziediem, un tad elks ar bronzas rokām sagrābis un aprijis nelabā balsī brēcošo mazuli. Un ikreiz no dieva mutes izšāvušās liesmas…

Hirams klusiņām smējās.

Un tu tam tici?

Man to stāstīja cilvēks, kurš nekad nemelo.

Viņš tev stāstīja to, ko tiešām bija redzējis, — Hirams atteica. — Bet vai viņu nepārsteidza, ka neviena māte neraudāja?

Jā gan, viņš toreiz brīnījās, cik vienaldzīgas bija sievietes, kas allaž gatavas raudāt jebkura nieka dēļ. Taču tas vienīgi pierāda jūsu tautas lielo nežēlību.

Vecais feniķietis pašūpoja galvu,

Vai sen tas bija? — viņš jautāja.

Pirms dažiem gadiem.

Nu, — Hirams nesteidzīgi sacīja, — ja tev labpatiksies kādreiz apmeklēt Tīru, es parādīšu tev šādas svinības.

Es nevēlos tās redzēt!

Un pēc tam mēs dosimies uz citu tempļa pagalmu — un tu ieraudzīsi lielisku skolu un tajā līksmus un veselīgus zēnus, tos pašus, kurus pirms dažiem gadiem sadedzināja…

Kā?!.. — Ramzess Iesaucās, — Vai tad viņi neaiziet bojā?

Viņi dzīvo un aug, lai kļūtu par drosmīgiem jūrniekiem.

— Tātad jūs krāpjat tautu? — troņmantnieks iesmējās.

— Mēs nevienu nekrāpjam, — tīrietis nopietni atbildēja. — Katrs pats sevi krāpj, neprasīdams, lai viņam izskaidro neizprotamo. Mums Ir paradums, ka nabadzīgas mātes, gribēdamas nodrošināt savus dēlus, ziedo viņus valstij. Šos bērnus tiešām aprij Bāla statuja, kuras iekšpuse atrodas nokaitēta krāsns. Taču šis rituāls nenozīmē, ka bērnus patiesi sadedzina, bet vienīgi to, ka viņi kļuvuši par tempļa īpašumu un zuduši savām mātēm, it kā tikuši ugunī. īstenībā viņi nonāk nevis krāsnī, bet pie zīdītājām un auklēm, kas audzina bērnus vairākus gadus. Kad zēni paaugas, tos ņem pie sevis Bāla priesteru skola un apmāca. Spējīgākie audzēkņi kļūst par priesteriem vai ierēdņiem, mazāk apdāvinātie dodas uz floti un nereti tiek pie lielas bagātības. Tagad, es domāju, tu nebrīnīsies, ka Tīras mātes neapraud savus bērnus. Mūsu likumos nav paredzēti sodi vecākiem, kas nogalina savus pēcnācējus, kā tas gadās Ēģiptē…

— Nelieši sastopami visur, — troņmantnieks piebilda.

— Bet mums nav bērnu slepkavu, tālab ka bērnus, kurus nespēj uzturēt mātes, ņem savā aizgādībā valsts un svētnīcas.

Ramzess iegrima domās. Tad pēkšņi apskāva Hiramu un aizkustināts iesaucās:

Jūs esat daudz labāki nekā tie, kas par jums izplata tik briesmīgus nostāstus … Es ļoti priecājos par to…

Ari mūsu tautā ir daudz nekrietna, — Hirams atteica, — taču mēs visi būsim tev uzticami kalpi, kad tu mūs sauksi…

Vai tiešām tā? — princis jautāja, cieši ielūkodamies viņam acīs.

Sirmgalvis uzlika roku uz sirds.

— Zvēru tev, Ēģiptes troņmantniek un nākamais faraon, ka, tiklīdz tu uzsāksi cīņu ar mūsu kopīgo ienaidnieku, feniķieši visi kā viens steigsies tev palīgā. Un, lūk, šo ņem sev par piemiņu mūsu šīsdienas sarunai.

Viņš Izņēma no azotes noslēpumainām zīmēm klātu zelta medaļu un, čukstēdams lūgsnu, uzkāra to kaklā Ramzesam.

— Ar šo amuletu, — Hirams sacīja, — tu vari apbraukt visu pasauli, un, kur vien sastapsi feniķieti, viņš tev palīdzēs ar padomu, ar zeltu, pat ar zobenu, Bet tagad ejam…

Kopš saules rieta bija pagājušas jau vairākas stundas, nakts bija gaiša, spīdēja mēness. Neciešamo dienas tveici nomainīja dzestrums. Gaiss attīrījās no palsenajiem putekļiem, kas grauza acis un neļāva elpot. Zilgajās debesīs vietām mirgoja zvaigznes, izplūzdamas mēness gaismas zaigojumā.

Kustība ielās bija norimusi, taču uz visu māju jumtiem līksmojās cilvēki. Pilsēta šķita viena milzīga zāle, kur skan mūzika, dziesmas, smiekli un šķind kausi.

Princis un feniķietis ātriem soļiem devās laukā no pilsētas, turēdamies mazāk apgaismotā ielas pusē. Tomēr dzīrotāji uz terasēm dažkārt pamanīja viņus un pamanījuši aicināja pie sevis vai meta viņiem no augšas ziedus.

— Ei jūs tur, nakts klaidoņi! — viņi kliedza no jumtiem. — Ja neesat zagļi, kurus tumsa izvilinājusi peļņā, nāciet pie mums! Mums ir labs vīns un jautras sievietes…

Ceļinieki neatsaucās uz laipnajiem aicinājumiem, steigdamies savu ceļu. Beidzot viņi sasniedza to pilsētas daļu, kur māju bija mazāk, toties bija plaši dārzi un kur koki, jūras miklo vēju apdvesti, auga lielāki un kuplāki nekā Ēģiptes dienvidu provincēs.

— Vairs nav tālu, — Hirams sacīja.

Ramzess pacēla acis un virs koku sulīgā zaļuma ieraudzīja gaišzilu kvadrātveida torni un uz tā otru — slaidāku, baltu. Tas bija Ištaras templis. Drīz viņi iegāja dziļāk dārzā, no kurienes skatienam pavērās visa celtne.

Tai bija vairāki stāvi. Pirmo stāvu veidoja četrsimt soļus gara un tikpat plata kvadrātveida terase. Tā balstījās uz melna, dažus metrus augsta akmens pamata. Austrumpusē bija izcilnis, uz kuru pa labi un pa kreisi veda platas kāpnes. Citās pusēs slējās tornīši — pa desmit katrā. Ailēs starp tornīšiem bija pa pieciem logiem.

Virs pirmā stāva pacēlās otrs — arī kvadrātveida stāvs, ēka ar divsimt soļu garām malām. Šurp veda tikai vienas kāpnes, un stūros slējās torņi. Otrais stāvs bija nokrāsots purpursārtā krāsā.

Uz otrā stāva lēzenā jumta bija novietota vēl viena dažus metrus augsta kvadrātveida terase zeltainā krāsā, bet uz tās viens uz otra divi torņi: gaišzils un balts.

Šķita, it kā zemē būtu nolikts milzīgs, melns kubs, uz tā otrs — purpursārts, mazāks, uz tā — zeltains, augstāk— gaišzils un vēl augstāk — sudrabains. Uz katru veda kāpnes — vai nu dubultas — no sāniem, vai vienkāršas — no fasādes, vienmēr no austrumpuses.

Pie kāpnēm un pie durvīm pamīšus stāvēja lielas ēģiptiešu sfinksas un spārnoti asīriešu vērši ar cilvēku galvām.

Troņmantnieks tīksmi vēroja šo mēness gaismā zaigojošo bezgala skaisto ēku uz krāšņo augu fona. Tā bija celta haldejiešu stilā un krasi atšķīrās no ēģiptiešu tempļiem ar stāvu sistēmu un vertikālajām sienām. Ēģiptiešiem lielo celtņu sienas parasti bija ieslīpas un it kā tiecas sakļauties.

Dārzā vietām bija redzami namiņi un paviljoni, visur dega ugunis, skanēja dziedāšana un mūzika. Starp kokiem laiku pa laikam pavīdēja kāds mīlas pārītis.

Pie atnācējiem pienāca vecs priesteris. Viņš pārmija dažus vārdus ar Hiramu un, zemu palocījies troņmantniekam, sacīja:

— Vai tev nelabpatiktos man sekot, princi?

— Lai dievi tevi sargā, valdniek! — Hirams piebilda, atstādams viņus.

Ramzess devās līdzi priesterim. Mazliet attālāk, dārza pašā biežņa, atradās akmens sols un kādus simt soļus no ta — neliels paviljons, no kurienes skanēja dziedāšana.

— Vai tur lūdz dievu? — princis jautāja.

— Nē, — priesteris ar klaju netīksmi atbildēja, — tur pulcējas tie, kuri pielūdz Kamu, mūsu priesterieni, kas sarga uguni pie Ištaras altāra.

— Kuru tad viņa šodien pieņems?

— Nevienu, nemūžam! — atteica sašutušais pavadonis. — Ja uguns priesteriene neturēs šķīstības solījumu, viņai jāmirst.

— Nežēlīgs likums, — troņmantnieks noteica.

— Pagaidi uz šī sola, valdniek, — feniķiešu priesteris dzedri sacīja. — Un, kad dzirdēsi trīs sitienus pa bronzas plāksni, dodies templī, uzkāp terasē un no turienes purpursārtajā pilī.

Vai viens?

Jā.

Princis apsēdās uz sola olīvkoka paēnā un ieklausījās sieviešu smieklos, kas skanēja no paviljona.

«Kama… skaists vārds! Viņa laikam ir jauna un droši vien daiļa. Bet šie stulbie feniķieši draud viņai ar nāvi, ja… Vai tādā kārtā viņi grib saglabāt savai zemei kaut pārdesmit jaunavu?»

Ramzess klusībā smējās, taču viņam bija skumji un nez kādēļ žēl šīs nepazīstamās sievietes, kurai mīlēt nozīmēja — mirt.

Taču, lūk, pie paviljona ieskanējās flauta, nospēlēdama kādu sērīgu melodiju, kurai piebalsoja sieviešu balsis.

— Ā-ā-ā! A-ā-ā! — viņas dziedāja, it kā ieaijādamas bērnu.

Flauta aprāvās, sievietes apklusa, un piepeši skaista vīrieša balss iedziedājās grieķiski:

Kad uz lieveņa pavīd tavas drānas, sāk balēt zvaigznes, vairs nedzied lakstīgalas un manā sirdī iegulst tāds klusums, kāds ir virs zemes, kad blāvā rītausma to sveic pirms saules lēkta.

A-ā-ā! Ā-ā-ā! — viņas dziedāja, it kā ieaijādamas flautas pavadībā.

Kad, lūgsnās nogrimusi, tu dodies uz. templi, vijolītes apņem tevi smaržainā mākonī, tauriņi lidinās ap tavām lūpām, palmas noliec galvas tava daiļuma priekšā.

Atkal dziedāja sievietes, tad vīrieša balss turpināja:

— Kad neredzu tevi — raugos debesīs, lai iedomātu tava vaiga saldkairo mieru. Veltīgi! Debess dzīlēm nav tava skaidruma, un to kvēle ir saltums pret liesmām, kurās sadegusi mana sirds. Reiz es apstājos starp rozēm, kurām tavs acu skatiens liek ietērpties baltumā, sārtumā un zeltainumā. Ikviena ziedlapiņa man atsauca atmiņā stundu, ikviens zieds — mēnesi, kas aizvadīts pie tavām kājām. Un rasas lāses — tās manas asaras, ko dzer tuksneša negantais vējš.

Liec — un es nolaupīšu tevi un aizvedīšu uz savu mīļo dzimteni. Jūra paglābs mūs no vajātājiem, miršu audzes apslēps ļaužu acīm mūsu mīlestību, un žēlsirdīgie dievi sargās mūsu laimi.

Ramzess pievēra acis un sapņoja. Cauri nolaistajiem plakstiem viņš vairs neredzēja dārzu, bet vienīgi mēness gaismas zaigojumu, kurā vīdēja melnas ēnas un skanēja nepazīstamā cilvēka dziesma nepazīstamajai sievietei. Lāgiem šī dziedāšana tā saviļņoja viņu, tik dziļi ietiecās viņa dvēselē, ka Ramzess gribēja sev jautāt, vai tas nav viņš, kas dzied.

Šai brīdī viņa stāvoklis, vara, svarīgās valsts darīšanas — viss viņam šķita niecīgs pret šo mēness piestīgoto nakti un mīlas pārņemtās sirds kliedzienu. Ja viņam ļautu izvēlēties — faraona varenību vai šo dvēseles noskaņojumu —, viņš dotu priekšroku sapņo jumam, kur pagaisa visa pasaule, viņš pats, pat laiks un palika tikai ilgas, kas uz dziesmas spārniem traucās mūžībā.

Piepeši princis atguvās. Dziedāšana bija apklususi, Ugunis paviljonā bija.nodzisušās, un uz balto sienu fona asi Iezīmējās melnie, tukšie logi. Varēja domāt, ka šeit neviens nekad nav dzīvojis. Pat dārzs bija kļuvis tukšs un aprimis, pat vieglais vējš vairs nešalca lapotnē.

Viens!.. Divi!.. Trīs!.. No tempļa atskanēja trīs vareni zvēlieni.

«Ahā! Man jāiet!» princis nodomāja, vairs lāgā nezinādams, kurp jāiet un kādēļ.

Viņš devās uz templi, kura sudrabainais tornis slējās virs kokiem, it kā aicinādams Ramzesu pie sevis.

Troņmantnieks gāja apskurbis, savādu vēlmju pārņemts. Viņam bija šauri starp kokiem, gribējās ātrāk uzkāpt torņa virsotnē, atvilkt elpu un pārlaist skatienu bezgalīgajam apvārsnim. Taču, atminējies, ka ir mesores mēnesis un ka jau gads pagājis kopš manevriem tuksnesī, viņš sajuta ilgas pēc smiltājiem. Cik gan labprāt viņš ielēktu savos vieglajos kaujasratos, kuros iejūgts zirgu pāris, un auļotu kaut kur uz priekšu, kur nav tik tveicīgi un koki neaizsedz apvārsni…

Nonācis pie tempļa pakājes, Ramzess uzkāpa terasē. Bija kluss un tukšs, it kā viss būtu izmiris, vienīgi tālumā šalkoja strūklaka. Princis nometa uz kāpnēm savu apmetni un zobenu, vēlreiz palūkojās uz dārzu, atvadoties no mēnesnīcas, un iegāja templī,

Bronzas durvis bija vaļā, ieejas abās pusēs stāvēja spārnoti vērši ar cilvēku galvām, viņu sejas pauda lepnu mieru.

«Tie ir asīriešu ķēniņi,» Ramzess nodomāja, raugoties uz viņu sīkās bizītēs sapītajām bārdām.

Tempļa iekšpuse bija tumša kā vistumšākā nakts. Vēl melnāku to darīja mēness gaismas strēles, kas krita pa šaurajiem logiem.

Dziļumā dievietes Ištaras statujas priekšā dega divi kvēpekļi. Dīvains spulgojums no augšas lieliski izgaismoja statuju. Tā bija milzīga sieviete ar strausa spārniem. Mugurā viņai bija garš, krokots tērps, galvā smaila cepurīte, labajā rokā viņa turēja baložu pāri. Daiļajā sejā un nodurtajās acīs bija tāda lēnprātība un nevainība, ka Ramzess jutās pārsteigts. Tā taču bija atriebības un vislielākās netiklības aizgādne.

Feniķija atklāja viņam vēl vienu savu noslēpumu.

«Dīvaina tauta,» Ramzess nodomāja, «viņu cilvēkēdāji dievi neaprij cilvēkus, bet par viņu netiklību gādā šķīstas priesterienes un dievietes ar bērna seju.»

Pēkšņi viņš sajuta, ka gar viņa kājām veikli aizslīd kaut kas gluži kā čūska. Ramzess atlēca atpakaļ un nostājās mēness gaismas strēlē.

«Man izlikās,» viņš nodomāja.

Un tai pašā mirklī viņš izdzirdēja čukstus:

— Ramzes! Ramzes!

Nevarēja atšķirt, vai tā ir vīrieša vai sievietes balss un no kurienes tā nāk.

— Ramzes! Ramzes! — atskanēja čuksti it kā no grīdas.

Princis atkāpās neapgaismotā vietā un ieklausīdamies pieliecas. Pēkšņi viņš sajuta sev uz galvas divas maigas rokas.

Ramzess pietrūkās, lai tās satvertu, taču neviena nebija.

— Ramzes! Ramzes! — kāds čukstēja no augšas. Viņš pacēla galvu un sajuta uz lūpām lotosziedu, bet, kad pastiepās pēc tā, kāds viegli pieskārās viņa plecam!

— Ramzes! Ramzes! — tagad atskanēja no altāra puses.

Troņmantnieks pagriezās un apstulba: gaismas strēlē dažus soļus no viņa stāvēja daiļš jauneklis, kā divas ūdens lāses līdzīgs viņam. Tā pati seja, acis, bārda, tā pati stāja, kustības, apģērbs…

Princim likās, ka viņš stāv pie liela spoguļa, kāda nav pat faraonam, taču drīz pārliecinājās, ka viņa līdzinieks nav atspulgs, bet gan dzīvs cilvēks. Šai mirklī viņš sajuta skūpstu uz kakla, Ramzess aši pagriezās, taču neviena vairs nebija — līdzinieks bija nozudis.

— Kas tu esi? Es gribu zināt! — princis niknumā iesaucas.

— Tā esmu es … Kama … liega balss atbildēja.

Un mēness gaismā parādījās brīnumdaiļa kaila sieviete ar zelta apsēju ap gurniem.

Ramzess pieskrēja pie viņas un satvēra viņas roku.

— Tu esi Kama?… Nē, tu esi… Tevi bija atsūtījis pie manis Dagons, taču toreiz tu sauci sevi par Glāsmu…

Es esmu Glāsma, — viņa naivi atteica.

Vai tu man pieskāries?

Es.

Kā tu darīji to?

«— Lūk, tā, — viņa atbildēja, apķerdamās Ramzesam ap kaklu un skūpstīdama viņu.

Ramzess apskāva meiteni, taču viņa izrāvās ar tādu spēku, kādu bija grūti iedomāties tik varai būtnei.

— Tātad tu esi priesteriene Kama? Tātad tevi šodien apdziedāja grieķis? — princis jautāja, kaisli spiezdams viņai rokas. — Kas viņš tāds ir?

Kama nicīgi paraustīja plecus.

— Viņš kalpo mūsu templī, — viņa sacīja. Ramzesam kvēloja acis, raustījās nāsis, dunēja galvā.

Pirms dažiem mēnešiem šī sieviete nebija atstājusi uz viņu īpašu iespaidu, taču tagad viņas dēļ viņš bija gatavs uz jebkuru neprātu.

Viņš apskauda grieķi un vienlaikus juta neaprakstāmas skumjas, iedomājoties, ka gadījumā, ja Kama kļūtu viņa mīļākā, viņai būtu jāmirst.

— Cik tu esi daiļa! — viņš sacīja. — Kur tu dzīvo? Ak jā, zinu — tai paviljonā… Vai drīkst tevi apmeklēt?… Ja tu uzņem pie sevis dziedātājus, tev jāpieņem arī mani. Vai tiesa, ka tu esi priesteriene, kas sargā uguni templī?

— Jā.

Un jūsu likumi ir tik nežēlīgi, ka neļauj tev mīlēt? Tie jau ir tikai draudi! Es būšu izņēmums…

Mani nolādētu visa Feniķija, un dievi man atriebtos, — viņa smiedamās atbildēja.

Ramzess atkal piekļāva viņu sev klāt, taču viņa no jauna izrāvās.

Sargies, princi! — viņa izaicinoši sacīja. — Feniķija ir varena, un tās dievi…

Kāda man daļa gar taviem dieviem vai Feniķiju? Ja tev kaut mats nokritīs no galvas, es samīšu Feniķiju kā ļaunu čūsku.

— Kama! Kama! — atskanēja balss no statujas puses,

— Redzi, mani sauc… Varbūt pat dzirdēja tavus zaimus…

Kaut viņiem nebūtu jādzird manas dusmas!..

Dievu dusmas ir briesmīgākas…

Viņa izrāvās un nozuda tempļa tumsā. Ramzess metās viņai pakaļ, taču negaidot apstājās: visu templi starp viņu un altāri apņēma milzīgas, asinssarkanas liesmas, kurās svaidījās drausmainas figūras: lieli sikspārņi, čūskas ar cilvēku sejām, ēnas…

Liesmas nāca tieši uz viņu visā telpas platumā, un Ramzess, neredzētā skata apstulbināts, kāpās atpakaļ. Pēkšņi viņam uzvēdīja svaiga vēja pūsma. Princis atskatījās — viņš jau bija ārpus tempļa. Tai pašā brīdī bronzas durvis ar troksni aizcirtās,

Troņmantnieks izberzēja acis, palūkojās apkārt…Mēness pie debesīm jau sliecās uz rieta pusi. Ramzess atrada pie kolonnas savu zobenu un apmetni, pacēla tos un nokāpa pa kāpnēm kā apskurbis.

Kad viņš vēlu naktī atgriezās pilī, Tutmoss, ieraudzījis prinča nobālušo seju un apmigloto skatienu, bažīgi pavaicāja:

Kur tu biji, valdniek? Viss galms uztraucies un neguļ.

Es aplūkoju pilsētu. Kāda brīnišķīga nakts…

Sara dzemdējusi tev dēlu, — Tutmoss ar skubu piebilda, it kā baidīdamies, ka viņu kāds varētu apsteigt»

Vai tiešām? Es vēlos, lai neviens no svītas neraizētos par mani, kad aizeju no pils,

Viens?

— Ja es nevarētu staigāt viens, kur man labpatīk, es būtu visnelaimīgākais vergs šai valstī, — troņmantnieks skarbi atteica.

Viņš atdeva zobenu un apmetni Tutmosam un devās uz guļamistabu.

Vēl vakar ziņa par dēla piedzimšanu būtu Iepriecinājusi viņu. Taču tagad viņš to uzņēma vienaldzīgi, Viņš bija pilns atmiņu par šīsdienas vakara — visdīvaināko vakaru, kādu vien bija nācies piedzīvot.

Acu priekšā vēl zaigoja mēness gaisma, ausīs skanēja grieķa dziesma. Ak, šis dievietes Ištaras templis!…

Viņš nespēja aizmigt līdz rītam.


Trīsdesmit otrā nodaļa


Nākošajā dienā Ramzess piecēlās vēlu, pats iegāja vannā un apģērbies lika pasaukt Tutmosu.

Uzcirties, iesvaidījies ar smaržvielām., švīts Ieradās nekavējoties. Viņš vērīgi palūkojās troņmantniekā, lai saprastu, kādā noskaņojumā tas ir, un sataisītu atbilstošu seju.

Taču Ramzesa vaigā bija manāms vienīgi nogurums.

— Vai tu esi pārliecināts, — viņš jautāja Tutmosam, — ka man piedzimis dēls?

Es saņēmu šo ziņu no svētā Nofri.

— Kopš kura laika praviešiem rūp manas ģimenes lietas?

— Kopš.tu izrādi viņiem savu labvēlību.

— Ak tā? — troņmantnieks noteica un iegrima domās, Viņš atminējās vakardienas ainu Ištaras templī un klusībā salīdzināja to ar parādībām Hathoras templī,

«Mani uzrunāja,» viņš sprieda pie sevis, «gan te, gan tur. Taču tur mana celle bija ļoti šaura, sienas biezas, bet šeit tas, kurš sauca mani, varēja slēpties aiz kolonnām un runāt čukstus. Turklāt šeit bija tumšs, bet manā cellē gaišs.»

Pēkšņi viņš vaicāja Tutmosam:

— Kad tas notika?

— Kad piedzima tavs dēls? Liekas, pirms desmit dienām. Māte un bērns ir veseli un izskatās lieliski. Dzemdībās bija klāt pats Mēness, tavas cienījamās mātes un godājamā Herhora dziednieks.

— Tā, tā… — princis noteica un joprojām domāja: «Kāds man pieskārās … gan toreiz, gan tagad… Taču

tur es negaidīju nekādus brīnumus, bet šeit gatavojos tiem… Un, lūk, viņi man parādīja manu līdzinieku, ko tur neiedomājās izdarīt… Ir gan gudri šie priesteri! Gribētos zināt, kurš tik veiksmīgi atdarināja mani. Vai tā bija statuja vai dzīvs cilvēks? Jā, tie ir gudri cilvēki! Taču nezinu, kuri no viņiem ir lielāki krāpnieki — mūsu vai feniķiešu priesteri…

Jā, viņi ir gudri! Es zināju, ka priesteri krāpj tautu visnekaunīgākā veidā,» Ramzess domāja, «Nabaga svētais Apijs! Cik sitienu gan viņš saņem procesiju laikā, kamēr zemnieki guļ viņa priekšā uz vēdera… Bet, ka viņi krāps arī mani, tam es nebūtu ticējis… Dievu balsis, neredzamas rokas, cilvēks, kuram lēja virsū darvu, — tie bija tikai nieki, pēc tam sākās Pentuera pasakas par zemes un iedzīvotāju samazināšanos, par ierēdņiem un feniķiešiem. Un tas viss tālab, lai atņemtu man patiku karot.»

Tutmos, — princis pēkšņi sacīja, — vajag pamazam savilkt šurp pulkus no piejūras pilsētām. Es gribu sarīkot karaspēka skati un. apbalvot karavīrus par uzticību.

Bet vai mēs, muižnieki, neesam tev uzticīgi? — Tutmoss izbrīnījās.

— Muižnieki arī ir karavīri, r— Un nomarhi, ierēdņi?

Zini, Tutmos, pat ierēdņi ir man uzticīgi, — Ramzess atbildēja. — Un arī feniķieši. Taču mums ir daudz nodevēju.

Visu svēto dēļ — klusāk! — Tutmoss nočukstēja un bailīgi ielūkojās otrā istabā.

Oho! — troņmantnieks iesmējās. — Tu esi kļuvis piesardzīgs? Tātad arī tev nav noslēpums, ka mums ir nodevēji?

Es zinu, princi, par kuru tu runā, — Tutmoss atteica, — tev allaž bijuši aizspriedumi pret.*,

— Pret kuru?

… taču man šķita, ka pēc samierināšanās ar Herhoru un pēc tavas uzturēšanās templī…

Templī? Kā templī, tā itin visur es pārliecinājos, ka labākās zemes, krietnākie zemnieki un lielākās bagātības nepieder faraonam…

— Klusāk, klusāk! — Tutmoss viņu atkal pārtrauca.

— Es taču vienmēr klusēju, nekad neko neizrādu, tad atļauj man kaut tagad izteikt visu, kas man uz sirds. Man ir tiesības paziņot pat augstajā padomē, ka Ēģiptē, kas nedalīti pieder manam tēvam, es, viņa troņmantnieks un vietvaldis, biju spiests aizņemties simt talantu no kaut kāda Tīras prinča. Vai tas nav negods!

— Bet kādēļ tu šodien runā par to? — Tutmoss nočukstēja, cenšoties pēc iespējas ātrāk beigt bīstamo sarunu.

— Kādēļ? — Ramzess atkārtoja un apklusa, atkal iegrimdams pārdomās.

«Lai nu priesteri,» viņš domāja, «krāptu vēl mani: es pagaidām esmu tikai troņmantnieks, un man nevar atklāt visus noslēpumus. Bet kurš teiks, ka viņi nav tāpat izturējušies pret manu tēvu? Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņš ir bezgalīgi uzticējies tiem, bijīgi izturējies pret brīnumiem, dāsni ziedojis dieviem… tālab, lai viņa bagātības un vara nonāktu godkārīgu blēžu rokās! Un neviens viņam nav atdarījis acis! Faraons taču nevar kā es apmeklēt naktī feniķiešu tempļus, un arī viņam neviens nespēj piekļūt.

Kurš mani pārliecinās, ka priesteri netiecas gāzt faraona varu, kā teica Hirams?… Tēvs taču brīdināja mani, ka feniķieši sakot taisnību, ja viņiem tas izdevīgi. Un viņi, bez šaubām, nevēlas tikt izraidīti no Ēģiptes un nokļūt asīriešu varā. Asīrija ir negantu lauvu bars. Kur tas iet pāri — tur paliek vienīgi krāsmatas un līķi kā pēc ugunsgrēka.»

Pēkšņi Ramzess pacēla galvu un ieklausījās. No tālienes atskanēja flautu un tauru skaņas.

— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja Tutmosam.

— Mums ir lieli jaunumi, — galma švīts atteica ar smaidu. — Aziāti sveic diženu svētceļnieku no tālās Babilonas. Viņa vārds ir Sargons…

— Sargons? Kas viņš tāds ir?

Viņš esot liels augstmanis ķēniņa Tiglatpalasara galmā. Atvedis sev līdzi desmit ziloņus, lieliskus tuksneša auļotājus, neskaitāmus vergus un kalpotājus un ieradies pielūgt brīnišķo dievieti Ištaru, kuru godā visa Āzija.

Ha-ha-ha! — princis iesmējās. — Sargons… Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara radinieks, kļuvis tik dievbijīgs, ka devies ilgā un nogurdinošā ceļojumā, lai pielūgtu dievieti Ištaru Būbastijā. Nīnivē viņš taču būtu atradis varenākus dievus un mācītākus priesterus! Ha-ha-ha!

Tutmoss pārsteigts raudzījās troņmantniekā.

Kas tev lēcies, Ramzes?…

Lūk, nedzirdēts brīnums! — troņmantnieks atbildēja.

— Iedomājies, Tutmos, ka brīdī, kad tev liekas, ka esi notvēris zagli, kas tevi visu laiku apzog, šis zaglis atkal bāž roku tavā lādē, tev redzot, tūkstoš liecinieku klātbūtnē … Ha-ha-ha! Sargons dievbijīgs svētceļnieks!..

Neko nesaprotu, — Tutmoss apjucis murmināja.

Nav jau arī nekas jāsaprot, — princis atteica.

— Ielāgo tikai, ka Sargons ieradies šurp dievbijīgu rituālu dēļ par godu dievietei Ištarai…

— Man šķiet, ka viss, ko tu runā, — Tutmoss tikko dzirdami sacīja, — ir ļoti bīstami.

— Tādēļ nestāsti to nevienam.

Ka es nestāstīšu, vari būt drošs, bet vai tu pats sevi nenodosi, princi… Tu jau uzliesmo kā zibens…

Neraizējies, — troņmantnieks sacīja, lūkodamies draugam acīs, — kaut tikai jūs paliktu man uzticīgi, jūs — muižnieki un armija —, tad piedzīvosit brīnumainus notikumus un … jums beigsies grūtie laiki!..

Tu zini, ka esam gatavi doties nāvē pēc tavas pavēles, — Tutmoss atteica, pielikdams roku pie krūtīm.

Viņa seja pauda neparastu nopietnību, un troņmantnieks saprata — turklāt ne jau pirmoreiz —, ka izlutinātajā švītā slēpjas drosmīgs vīrs, uz kura zobenu un prātu var paļauties.

Tā beidzās troņmantnieka saruna ar Tutmosu, taču uzticamais draugs un kalps noskārta, ka ar Sargona ierašanos saistītas kādas svarīgas valsts lietas, kuras patvaļīgi izšķir priesteri,

Visi Ēģiptes augstmaņi — nomarhi, ierēdņi un karavadoņi — kopš kāda laika čukstēja cits citam pie auss, ka tuvojas svarīgi notikumi. Feniķieši, nozvērinājuši viņus glabāt noslēpumu, stāstīja par kaut kādām sarunām ar Asīriju, kuru rezultātā Feniķija aiziešot bojā, bet Ēģipte apkaunošot sevi un, iespējams, kādreiz kļūšot par meslu maksātāju Asīrijai.

Augstmaņu vidū sacēlās sašutums, taču neviens to neizrādīja. Gluži otrādi, gan troņmantnieka galmā, gan pie Lejasēģiptes nomarhiem izpriecas sekoja izpriecām. Varēja domāt, ka līdz ar tveici visus pārņēmis neprāts. Nepagāja ne diena bez svētku rotaļām, dzīrēm un triumfa gājieniem, nepagāja ne nakts bez uguņošanas un līksmošanās. Ne vien Būbastijā, bet arī citās pilsētās radās mode doties ielu gājienos ar lāpām, mūziku un vīna pilnām krūkām. Ļaudis ielauzās apkārtējās mājās un aicināja miegainos iemītniekus uz dzīrēm. Un, tā kā ēģiptiešiem patika izpriecas, tām. nodevās visi.

Kamēr Ramzess uzturējās Hathoras templī, feniķieši, kaut kādu panisku baiļu pārņemti, augas dienas pavadīja lūgšanās un nevienam neaizdeva naudu. Taču pēc Hirama sarunas ar troņmantnieku dievbijība un piesardzība feniķiešus pameta un viņi kļuva devīgāki nekā jebkad.

Tādu zelta un preču pārpilnību Lejasēģiptē un, galvenais, tik zemus aizdevumu procentus neatcerējās pat sirmgalvji. Šīs augstmaņu trakulības nepalika apslēptas bargajai priesteru kārtai. Taču priesteri neizprata, kas aiz tām slēpjas, un svētais Mentesufiss, kurš ik pārdienas vēstīja Herhoram par vietējiem notikumiem, joprojām ziņoja, ka troņmantnieks, kuram apnikusi dievbijīgā dzīve Hathoras templī, līksmojoties uz nebēdu — un vīsi augstmaņi līdz ar viņu.

Godājamais ministrs pat neatbildēta uz šiem ziņojumiem. Tas pierādīja, ka prinča uzdzīvi viņš uzskata par dabisku un, šķiet, pat — par lietderīgu.

Tādā gaisotnē Ramzess baudīja lielu brīvību. Gandrīz ik vakarus, kad vīna apskurbušie galminieki zaudēja atmanu, viņš slepus nozuda no pils.

Ietinies tumšā virsnieka apmetnī, princis Izskrēja caur vientulīgo pilsētu un nokļuva aiz pilsētas, Ištaras tempļa dārzos.

Tur, nonācis pie soliņa iepretim Kamas paviljonam un noslēpies aiz kokiem, Ramzess raudzījās uz lāpām, klausījās priesterienes pielūdzēju dziesmās un sapņoja par viņu.

Bija dilstošs mēness, tas lēca ar katru vakaru vēlāk, naktis bija tumšas, taču Ramzess joprojām redzēja pirmās nakts zaigojumu un dzirdēja grieķa kaislo dziedāšanu.

Lāgiem viņš piecēlās no soliņa, lai dotos pie Kamas, taču viņu atturēja kauns. Viņš juta, ka troņmantniekam neklājas rādīties priesterienes mājā, kur drīkst ieiet ikviens svētceļnieks, kas ziedo dāsnāku upuri templim, un — dīvainākais — baidījās, ka pielūdzēju ielenktās Kamas veidols izdzēsīs no viņa atmiņas mēnesnīcas nakts brīnumaino tēlu.

Toreiz, kad Dagons bija atsūtījis Kamu, lai novērstu prinča dusmas, viņa Ramzesam šķita jauka meitene, kuras dēļ tomēr nav vērts zaudēt galvu. Taču tagad, kad viņš, princis un vietvaldis, pirmoreiz mūžā sēdēja pie sievietes mājas, kad nakts pildīja viņu ar tvīksmi un viņš klausījās cita vīrieša kvēlajos atzīšanās vārdos, viņā pamodās gluži jaunas jūtas — kaisle, skumjas un greizsirdība vienlaikus.

Ja viņš varētu iegūt Kamu par mīļāko, tā viņam drīz vien apniktu, bet varbūt arī nemaz nevaldzinātu viņu. Taču nāve, kas gaidīja meiteni uz guļamistabas sliekšņa, iemīlējies dziedātājs, beidzot, viņa paša pazemojošā loma — tas viss Ramzesam bija jauns un līdz ar to vilinošs.

Lūk, kādēļ gandrīz ik vakarus šo desmit dienu laikā viņš, aizklājis seju, nāca uz Ištaras tempļa dārzu.

Reiz vakarā, iebaudījis dzīrēs pavairāk vīna, Ramzess, kā parasti, izlavījās no pils. Viņš bija sev stingri pateicis, ka šodien ieies Kamas mājā, bet viņas pielūdzēji lai dzied aiz loga.

Viņš ātri gāja pa pilsētu, taču, nonācis tempļa dārzos, atkal sajuta kaunu un palēnināja soļus.

«Vai tas maz dzirdēts,» viņš domāja, «ka troņmantnieks skraida pakaļ sievietēm kā nabaga rakstvedis, kuram nav kur aizņemties desmit drahmas? Visas nākušas pie manis — jānāk arī viņai.»

Princis jau gribēja atgriezties.

«Bet viņa taču nevar atnākt,» Ramzesam ienāca prātā. «Viņu nogalinās.»

Troņmantnieks apmulsis apstājās.

«Bet kas viņu nogalinās? Hirams, kurš nekam netic, vai Dagons, kuram nav nekā svēta? Jā, bet šeit ir daudz citu feniķiešu, tūkstošiem svētceļnieku — fanātiķu un mežoņu. Šo nelgu acīs Kama, apmeklējot mani, zaimotu dievu…»

Un viņš atkal devās priesterienes mājas virzienā, pat nedomādams, ka viņam draud briesmas — viņam, kurš, neizvelkot zobenu, ar vienu skatienu var visu pasauli nomest uz ceļiem. Viņš, Ramzess, — un briesmas!

Iznācis no kokiem, troņmantnieks ieraudzīja, ka priesterienes mājā valda rosība un ka tā ir apgaismota spožāk nekā parasti. Istabās un uz terasēm bija daudz viesu, bet apkārt paviljonam drūzmējās tauta.

«Kas tie par cilvēkiem?» troņmantnieks brīnījās.

Pūlis bija neparasts. Netālu no mājas stāvēja milzīgs zilonis ar zeltītām nestuvēm uz muguras, kas bija aizvilktas ar purpursārtiem aizkariem. Līdzās zilonim zviedza un kārpīja zemi pārdesmit zirgu ar resniem kakliem un resnam kājām, astes tiem bija apakšā sasietas, bet galvas izrotātas ar tādām kā metāla bruņucepurēm.

Starp tramīgajiem, pusmežonīgajiem dzīvniekiem rosījās cilvēki — tādus Ramzess vēl savu mūžu nebija redzējis. Viņiem bija savēlušies mati, lielas bārdas, smailas cepures ar ausu aizsegiem. Vieniem mugurā bija biezas, garas valdmalas drānas, kas sniedzās līdz potītēm, citiem — īsas jakas un platas bikses, dažiem — stulmu zābaki kājās.

Ieraugot šos svešzemniekus, spēcīgus un neveiklus, Ramzess sajuta pret viņiem briesmīgu naidu, lai gan tie neko sliktu viņam nebija nodarījuši. Princi kaitināja viņu nepazīstamā, skarbā valoda, rupjie smiekli, viņu apģērbs, tauku smaka, kas nāca no viņiem, pat viņu zirgi. Asinis saskrēja viņam galvā. Kā lauva, arī nebūdams izsalcis, ieraugot svešu zvēru, tūdaļ gatavojas lēcienam, tā Ramzess ķērās pie zobena, lai mestos un sakapātu šos atnācējus un viņu zirgus. Taču pēkšņi viņš atguvās.

«Sets mani apmājis,» viņš nodomāja.

Garām pagāja kails ēģiptietis cepurītē un apsēju ap gurniem. Troņmantnieku šis cilvēks aizkustināja, tas viņam šai mirklī šķita tuvs un dārgs, jo bija ēģiptietis. Ramzess izņēma zelta gredzenu dažu drahmu vērtībā un atdeva vergam.

— Paklau, — viņš jautāja, — kas tie par cilvēkiem?

— Asīrieši, — ēģiptietis nočukstēja, un naids pazibēja viņa acīs.

— Asīrieši? Ko viņi šeit dara?

— Viņu kungs Sargons cerējās ar svēto priesterieni Kamu, bet viņi to apsargā… Lai spitālība viņus saēd!..

— Ej nu savu ceļu!

Kailais cilvēks zemu palocījās Ramzesam un aizskrēja.

«Tātad tie ir asīrieši!» Ramzess domāja, vērodams dīvainos stāvus un ieklausīdamies viņam nesaprotamajā valodā. «Viņi ir jau Nīlas krastos, lai brāļotos ar mums vai apkrāptu mūs, un viņu augstmanis Sargons lakstojas ap Kamu!»

Viņš nolēma doties prom. Prinča sapņainums izgaisa jauno, uzbangojošo jūtu ietekmē. Viņš, cēlsirdīgs un lēnprātīgs cilvēks, pirmoreiz sastapies ar Ēģiptes mūžsenajiem ienaidniekiem, sajuta spīvu naidu pret viņiem.

Kad, atstājis Hathoras templi, troņmantnieks pēc sarunas ar Hiramu bija sācis domāt par karu ar Āziju, tās bija tikai pārdomas. Ēģiptei bija vajadzīgi cilvēki, faraonam naudas līdzekļi, bet, tā kā karš bija visvieglākais veids tos iegūt un apmierināja prinča tieksmi pēc slavas, viņš nolēma karot.

Taču šobrīd viņu neinteresēja ne bagātības, ne vergi, ne slava — bija ierunājusies ienaida visvarena balss. Faraoni bija tik ilgi karojuši ar asīriešiem, abas puses bija izlējušas tik daudz asiņu, naids bija laidis tik dziļas saknes, ka, ieraugot asīriešu kareivjus vien, troņmantnieks jau ķērās pie zobena. Šķita, ka kritušo karavīru gari, visi viņu pūliņi un ciešanas sauc pēc atriebības.

Atgriezies pilī, princis lika atsaukt Tutmosu.

— Vai zini, ko es nupat redzēju? — Ramzess vaicāja savam mīlulim. — Es redzēju asīriešus… Ak, dievi! Ko es izjutu! Cik neģēlīga tauta! Viņi atgādina zvērus. No galvas līdz kājām tērpušies aitādās, smird pēc veciem taukiem. Un kas par bārdām, kas par matiem! Un kas par briesmīgu valodu!..

Ramzess satraukts staigāja pa istabu.

— Es domāju, ka nicinu alkatīgos rakstvežus, ka ienīstu viltīgos un godkārīgos priesterus… Es jutu riebumu pret jūdiem un baidījos no feniķiešiem… Taču tikai tagad, ieraudzījis asīriešus, zinu, kas ir naids, Tagad es saprotu, kādēļ suns metas virsū kaķim, kas pārskrējis tam pār ceļu.

— Pie jūdiem un feniķiešiem tu, valdniek, esi pieradis,

bet asīriešus redzi pirmoreiz.

— Ko feniķieši! — Ramzess sacīja it kā pie sevis, — Feniķieši, filistieši, lībieši, pat etiopieši — tie ir kā mūsu ģimenes locekļi. Kad viņi nemaksā nodevas, mēs niknojamies uz viņiem, bet, kad samaksā, — piedodam… Taču asīrieši ir mums gluži sveši, tie ir ienaidnieki. Es tikmēr nerimšos, kamēr neieraudzīšu viņu nocirsto roku kalnus!..

Tutmoss vēl nekad nebija redzējis Ramzesu tādā noskaņojumā.


Trīsdesmit trešā nodaļa


Dažas dienas vēlāk troņmantnieks aizsūtīja savu mīluli pie Kamas ar ielūgumu. Viņa ieradās nekavējoties cieši aizsegtas nestuves.

Ramzess pieņēma viņu vienatnē.

— Es biju, — viņš sacīja, — kādu vakaru pie tavas mājas.

— Ak, Ištara! — priesteriene iesaucās. — Kam lai pateicos par tik augstu žēlastību? Un kas tevi, godājamais valdniek, kavēja pasaukt savu verdzeni?

— Tur bija kaut kādi salašņas. Šķiet, asīrieši.

— Es nemūžam neuzdrīkstētos domāt, ka mūsu pavēlnieks ir dažus soļus no manis zem klajas debess.

Troņmantnieks pietvīka. Cik ļoti gan viņa brīnītos, uzzinājusi, ka viņš tik daudzus vakarus pavadījis pie viņas loga!

Bet varbūt viņa zināja? Smaidīja, acis nolaidusi…

Tātad tu, Kama, uzņem pie sevis asīriešus? — Ramzess turpināja.

Tas Ir ķēniņa radinieks Sargons; viņš ziedojis mūsu dievietei piecus talantus! — Kama Iesaucās.

Un arī tu esi gatava viņam ziedoties? — troņmantnieks zobgalīgi vaicāja. — Un viņa devības dēļ feniķiešu dievi nesodīs tevi ar nāvi?

Ko tu runā, valdniek! — viņa atbildēja, sasizdama rokas. — Vai tu nezini, ka neviens aziāts, pat sastapis mani tuksnesī, nepieskarsies man? Viņi baidās no dieviem…

— Kādēļ tad pie tevis nāk šis… dievbijīgais aziāts?

— Viņš grib mani pierunāt, lai braucu uz Babilonijas Ištaras templi.

— Un tu brauksi?

— Braukšu, ja tu, mans valdniek, pavēlēsi… — Kama atbildēja, aizklādama seju ar plīvuru.

Troņmantnieks klusēdams paņēma viņu pie rokas. Viņa lūpas raustījās,

— Nepieskaries man, valdniek! — viņa satraukti čukstēja, — Tu esi mans pavēlnieks, mans un visu feniķiešu atbalsts šai zemē. Taču esi žēlsirdīgs…

Troņmantnieks palaida vaļa viņas roku un saka staigāt pa istabu.

Tveicīgs šodien, vai ne? — viņš sacīja. — Stāsta, ka esot zemes, kur mehira mēnesī no debesim krīt aukstas, baltas pūkas, kas ugunī pārvēršas ūdenī. Ai, Kama, palūdz savus dievus, lai viņi man nosūta nedaudz šo pūku! Kaut gan — ko es runāju! Pat ja viņi noklātu ar tam visu Ēģipti, tās neatvēsinātu manu sirdi…

Tādēļ ka tu esi dievišķais Amons, Saule cilvēka veidolā, — Kama atbildēja. — Tumsa izklīst tur, kurp tu pavērs savu valgu, un tavu acu staros uzplaukst ziedi…

Ramzess atkal piegāja pie viņas.

— Bet esi žēlsirdīgs! — viņa nočukstēja. — Tu taču esi labais dievs un nespēj darīt pāri savai priesterienei.

Princis vēlreiz atkāpās un nodrebinājās, it kā vēlēdamies nomest no sevis kaut kādu smagumu. Kama raudzījās viņā no nolaisto plakstu apakšas un tikko manāmi smaidīja.

Kad klusums pārlieku ieilga, viņa jautāja:

— Tu liki atsaukt mani, valdniek. Esmu šeit un gaidu,

lai tu pavēsti man savu gribu,

— Ak jā, — troņmantnieks atguvās, — saki man, priesterien, — kas bija tas jauneklis, tik ļoti līdzīgs man, kuru es redzēju jūsu templī?

Kama pielika pirkstu pie lūpām.

— Svēts noslēpums, — viņa čukstēja.

— Viens ir noslēpums, cits — aizliegts. Ļauj man vismaz uzzināt — kas viņš ir: cilvēks vai gars?

— Gars.

— Un šis gars dziedāja pie taviem logiem? Kama pasmaidīja.

— Es negribu aizskart jūsu tempļa noslēpumus, — troņmantnieks sacīja,

— Tu esi zvērējis, — priesteriene ieminējās,

— Labi! Labi! — troņmantnieks aizkaitināts pārtrauca. — Tādēļ es nerunāšu par šo brīnumu ne ar Hiramu, ne ar kādu citu… vienīgi ar tevi. Tad, lūk, Kama, pasaki šim garam vai cilvēkam, kas ir tik līdzīgs man, lai viņš ātrāk brauc projām no Ēģiptes un nevienam acīs nerādās. Valstī nevar būt divi troņmantnieki. Un pēkšņi viņam atplaiksnīja kāda doma.

— Gribētos zināt, — viņš sacīja, cieši raudzīdamies Kamā, — kādēļ tavi tautieši man parādīja manu līdzinieku. Vai viņi brīdina mani, ka viņiem ir man vietnieks?

Kama nokrita pie Ramzesa kājām.

— Ak, valdniek! — viņa čukstēja. — Tu nēsā uz krūtīm mūsu augstāko talismanu un nevari domāt, ka feniķieši spējīgi tev kaitēt. Taču, ja tev draudēs kādas briesmas vai ienāks prātā maldināt savus ienaidniekus, — šāds cilvēks allaž var noderēt. Feniķieši to vien tev gribēja parādīt.

Princis paraustīja plecus.

«Jā,» viņš nodomāja, «ja man būs vajadzīga aizstāvība … Bet vai tiešām feniķieši uzskata, ka viens es netikšu galā? Tādā gadījumā viņi izvēlējušies sev sliktu aizgādni!»

— Valdniek, — Kama čukstēja, — vai tad tev nav zināms, ka Ramzesam Lielajam bija līdzinieki, ko rādīt ienaidniekam? Un abas ķēniņa ēnas aizgāja bojā, bet viņš palika dzīvs…

— Diezgan! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Bet, lai Āzijas tautas zinātu, ka esmu žēlsirdīgs, ziedoju, Kama, piecus talantus spēlēm par godu Ištarai un dārgu kausu viņas templim. Šodien pat tos saņemsi.

Ar galvas mājienu viņš atvadījās no priesterienes.

Kad viņa aizgāja, princim uzvilnīja jaunas domas:

«Patiesi, ir gan viltīgi šie feniķieši! Ja mans līdzinieks ir cilvēks, tas var ļoti noderēt, un es ar laiku darīšu brīnumus, par kādiem Ēģiptē, šķiet, nekad nav dzirdējuši. Faraons dzīvo Memfisā un vienlaikus parādās Tēbās un Tanisā… Faraons virzās ar armiju uz Babilonu, asīrieši savāc tur savus galvenos spēkus, bet pa to laiku faraons ar citu armiju sagrābj Nīnivi… Domāju, ka asīrieši būtu gaužām pārsteigti par šādiem brīnumiem…»

Un troņmantnieka sirdī atkal pamodās truls naids pret varenajiem aziātiem. Viņš jau redzēja savus triumfa ratus apbraucam kauja slauķu, klātin noklātu asīriešu līķiem, un veselus grozus nocirstu roku. Tagad karš kļuva viņam tikpat nepieciešams kā maize, jo tas palīdzētu ne vien bagātināt Ēģipti, pildīt valsts kasi, gūt nevīstošu slavu, bet arī apmierinātu līdz šim neapzinātu un pēkšņi spēcīgi pamodušos vēlmi satriekt Asīriju.

Iekams Ramzess nebija redzējis šos kareivjus ar pinkainajām bārdām, viņš par tiem nedomāja. Toties tagad viņi traucēja princi. Viņš nespēja dzīvot tiem līdzas uz šis zemes.

Kāda loma šeit bija Hiramam un Kamai, to viņš neapzinājās. Viņš juta vienīgi, ka viņam jākaro ar Asīriju, gluži kā gājputns jūt, ka pahona mēnesī tam jālido uz ziemeļiem.

Šīs alkas aizvien vairāk pārņēma princi. Viņš mazāk runāja, retāk smaidīja, dzīru laikā bieži kļuva domīgs.

Redzot labvēlību, ko troņmantnieks parādīja apbruņotiem cilvēkiem, dižciltīgā jaunatne un pat gados vecāki cilvēki sāka iestāties pulkos. Tas pievērsa svētā Mentesufisa uzmanību, un viņš nosūtīja Herhoram šāda satura vēstuli:

«Kopš Būbastijā ieradušies asīrieši, troņmantnieks ir loti uzbudināts un viņa galms noskaņots visai kareivīgi. Dzer un spēlē kauliņus kā senāk, taču visi nometuši smalkās drānas un parūkas un, lai gan ir briesmīga tveice, staigā karavīru cepurītēs un krūšautos. Baidos, ka šis kareivīgais noskaņojums var nepatikt godājamajam Sargonam.»

Uz to Herhors atbildēja:

«Nav liela nelaime, ja mūsu izlutušie kundziņi, asīriešiem uzturoties pie mums, izrādīs mīlestību uz karalietām: aziāti tikai vairāk cienīs mūs. Augsti godājamais troņmantnieks, kuru dievi acīmredzot veduši pie prāta, atskārtis, ka der pažvadzināt ieročus, kad pie mums viesojas tik kareivīgas tautas sūtņi. Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunatnes drošsirdīgais gars liks Sargonam padomāt un darīs viņu pieļāvīgāku sarunās.»

Pirmoreiz kopš Ēģiptes pastāvēšanas jaunais troņmantnieks bija piekrāpis modros priesterus. Tiesa, liela loma tur bija feniķiešiem, kas atklāja viņam noslēpumu par Asīrijas un priesteru vienošanos, bet priesteri jau to nenojauta.

Turklāt prinča svaidīgais raksturs lieliski apslēpa viņa centienus augstāko priesteru kārtas acīm. Visi atcerējās, cik viegli Ramzess pērn bija piemirsis manevrus Pi-Bailā Sāras klusās muižas dēļ un kā pēdējā laikā mēdza pārmesties no dzīrēm pie valstslietām un no dievbijīgās dzīves pie līksmošanās. Tālab, izņemot Tutmosu, neviens neticētu, ka šim nepastāvīgajam jauneklim ir kāds plāns, kāds mērķis, uz kuru viņš tieksies ar spītīgu neatlaidību.

Šoreiz pat nenācās ilgi gaidīt jaunu pierādījumu viņa nepastāvīgumam.

Būbastijā, lai gan tur pieturējās tveicīgs laiks, ieradās Sara ar visu galmu un dēlu. Viņa bija mazliet novājējusi, bērns bija viegli savārdzis vai ceļā noguris, taču abi izskatījās brīnišķīgi.

Troņmantnieks bija sajūsmināts, Viņš ierādīja Sārai paviljonu pils dārza skaistākajā daļā un augas dienas pavadīja pie dēla šūpuļa.

Dzīres, manevri, drūmās domas — viss bija aizmirsts. Dižciltīgajiem jaunekļiem no prinča svītas tagad nācās dzīrot un līksmoties vieniem; viņi no joza zobenus un atkal pārvērtās par švītiem. Tērpu maiņa bija jo vairāk nepieciešama tādēļ, ka princis mēdza vest viņus uz Sāras paviljonu, lai parādītu viņiem dēlu.

— Paraugies, Tutmos, — viņš sacīja savam mīlulim, — cik piemīlīgs bērns! Un no šī mazuļa kādreiz izaugs liels cilvēks! Šis rožainais putnēns kādreiz skraidīs, runās, pat mācīsies gudrību priesteru skolās. Tu palūkojies, Tutmos, uz viņa roķelēm! — Ramzess aizgrābts sacīja, — Atceries šīs sīkās rociņas, lai pastāstītu par tām, kad iedošu viņam pulku un likšu nest aiz sevis manu āvu… Un tas ir mans dēls, mans miesīgais dēls!

Nav brīnums, ka, valdniekā klausoties, viņa galminieki nožēloja, ka tie nevar būt aukles vai pat zīdītājas šim bērnam, kuram nebija nekādu dinastijas tiesību, bet kurš tomēr bija nākamā faraona pirmdzimtais»

Šī idille gan visai ātri beidzās, jo neatbilda feniķiešu interesēm.

Viendien Hirams ieradās pilī ar veselu baru tirgotāju, vergu un to ēģiptiešu, kas pārtika no viņa žēlastības dāvanām, un, nostājies troņmantnieka priekšā, sacīja:

— Mūsu žēlsirdīgais valdniek! Tu esi ziedojis mums piecus talantus, lai sarīkotu spēles par godu dievietei Ištarai. Tava griba ir izpildīta — esam sagatavojuši spēles un tagad nākam lūgt tevi, lai tu pagodini mūs ar savu klātbūtni.

To sacīdams, sirmais Tīras princis nometās ceļos un pasniedza Ramzesam uz zelta paplātes zelta atslēgu no cirka ložas.

Ramzess labprāt pieņēma piedāvājumu, un svētie priesteri Nofri un Mentesufiss neiebilda, pret to, ka princis piedalītos svinībās par godu dievietei,

Pirmkārt, — godājamais Nofri sacīja Mentesufisam, — Ištara ir tā pati mūsu Isīda vai haldejiešu Astarte. Otrkārt, ja mēs esam atļāvuši aziātiem uzcelt templi mūsu zemē, tad pieklājas kaut vai laiku pa laikam izrādīt cieņu viņu dieviem.

Mums tas pat jādara aiz pieklājības pret feniķiešiem, pēc tam kad esam noslēguši vienošanos ar asīriešiem, — godājamais Mentesufiss smiedamies piebilda.

Cirks, kurp pulksten četros pēcpusdienā devās troņmantnieks ar nomarhu un augstākajiem virsniekiem, bija uzcelts Ištaras tempļa dārzā. Tas bija apaļš laukums, ko apjoza iežogojums divu. cilvēku augumā. Gar iežogojumu amfiteātra veidā bija izvietotas ložas un soli. Jumta nebija. Toties virs ložām bija nostiepti tauriņu spārniem līdzīgi, daudzkrāsaini audekli, kurus laiku pa laikam apslacīja ar smaržūdeni un liegi šūpoja, lai atvēsinātu gaisu.

Kad troņmantnieks parādījās savā ložā, cirkā sapulcējušies aziāti un ēģiptieši viņam skaļi uzgavilēja. Izrāde sākās ar muzikantu, dziedātāju un dejotāju gājienu.

Ramzess pavērās apkārt. Pa labi no viņa bija Hirama un dižciltīgāko feniķiešu loža, pa kreisi — loža feniķiešu priesteriem un priesterienēm, kuru vidū Kama, ieņemdama vienu no pirmajām vietām, piesaistīja uzmanību ar bagātīgu tērpu un daiļumu. Viņai mugurā bija daudzkrāsainiem izšuvumiem klāts, caurspīdīgs hitons, rokas un kājas rotāja sprādzes, bet galvu — stīpa ar lotosziedu, kas bija smalki darināts no dārgakmeņiem.

Kama ar saviem pavadoņiem zemu palocījās princim un, pagriezusies pret kaimiņu ložu, sāka dzīvi sarunāties ar kādu cēla izskata svešzemnieku, kuru bārda un mati bija sapīti neskaitāmās sīkās bizītēs.

Ramzess, kas bija ieradies cirkā tieši no sava dēla šūpuļa, bija līksms. Taču, ieraudzījis Kamu sarunājamies ar svešu cilvēku, sadrūma.

Vai tu nezini, — viņš jautāja Tutmosam, — ar ko tur lakstojas priesteriene?

Tas ir slavenais Babilonas svētceļnieks — godājamais Sargons.

— Tas taču ir vecis! — princis iesaucās.

Jā, viņš, protams, ir vecāks par mums abiem kopā, bet viņš ir skaists vīrietis.

Vai tāds barbars var būt skaists? — troņmantnieks sašuta.

Abi apklusa: princis — aiz niknuma, Tutmoss — aiz bailēm, ka iedrošinājies uzslavēt cilvēku, kas viņa valdniekam nepatīk.

Tikmēr arēnā priekšnesums sekoja priekšnesumam: uzstājās vingrotāji, čūsku dīdītāji, dejotāji, burvju mākslinieki un āksti, izpelnīdamies skatītāju piekrišanu.

Troņmantnieks bija drūms. Viņa sirdī plosījās uz laiku pierimušās kaislības: naids pret asīriešiem un greizsirdība uz Kamu.

«Kā,» viņš domāja, raugoties uz priesterieni, «šī sieviete var koķetēt ar veci, kuram seja ir miecētas ādas krāsā, melnas, šaudīgas acis un bārda kā āzim?»

Tikai vienreiz troņmantnieks uzmanīgi palūkojās arēnā.

Iznāca vairāki kaili haldejieši. Vecākais no viņiem iesprauda zemē trīs metamos šķēpus ar smailēm uz augšu un ar roku kustībām iemidzināja jaunāko. Tad pārējie paņēma iemidzināto uz rokām un nolika uz šķēpu smailēm tā, ka viena smaile atbalstīja haldejieša galvu, otra — muguru un trešā — kājas.

Iemidzinātais bija sastindzis. Vecis izdarīja virs viņa vēl dažas roku kustības un izrāva no zemes šķēpu, kas atbalstīja kājas. Pēc brīža viņš izvilka šķēpu no muguras apakšas un beidzot atmeta arī to, uz kura balstījās galva.

Un, lūk, gaišā dienas laikā vairāku tūkstošu skatītāju acu priekšā iemidzinātais haldejietis palika karājamies horizontāli gaisā bez jebkāda atbalsta dažu olekšu augstumā virs zemes.

Beidzot vecis piegrūda viņam, lai tas nonāktu zemē, un atmodināja haldejieti.

Skatītāji bija pagalam pārsteigti: neviens neiedrošinājās ne iekliegties, ne aplaudēt.

Ramzess arī bija izbrīnīts. Viņš pieliecās pie Hirama ložas un pačukstēja vecajam princim pie auss:

— Un šo brīnumu jūs varētu izdarīt Ištaras templī?

— Es nezinu visus mūsu priesteru noslēpumus, — Hirams apmulsis atbildēja, — taču zinu, ka haldejieši ir ļoti izmanīga tauta…

Tomēr mēs visi. redzējām, kā šis jauneklis — karājās gaisā.

Ja vien netikām noburti, — Hirams īgni atteica un sadrūma.

Pēc neilga pārtraukuma, kura laikā augstmaņu ložās ienesa svaigus ziedus, vēsu vīnu un saldumus, sākās izrādes interesantākā daļa — vēršu cīņa.

Taurēm skanot un bungām rībot, arēnā izveda milzīgu vērsi, kura galva bija apklāta ar audekla gabalu. Viņam nopakaļ izskrēja vairāki kaili cilvēki, bruņojušies ar šķēpiem, un viens ar īsu zobenu rokā.

Pēc troņmantnieka mājiena kalpotāji izklīda, bet viens no šķēpnešiem norāva audeklu vērsim no galvas. Dzīvnieks kādu brīdi stāvēja apstulbis, tad negaidot likās pakaļ cilvēkiem, kuri kaitināja viņu ar šķēpu dūrieniem.

Cīņa ilga vairākas minūtes. Cilvēki mocīja vērsi, bet tas, putas šķaidīdams, asinīm noplūzdams, slējās uz pakaļkājām un vajāja savus ienaidniekus, taču nespēja viņus panākt.

Beidzot vērsis nokrita, skatītājiem skaļi smejoties.

Garlaicības māktais princis raudzījās nevis uz arēnu, bet gan uz feniķiešu priesteru ložu. Viņš redzēja, ka daiļā Kama, pārsēdusies tuvāk Sargonam, dzīvi ar viņu sarunājas. Asīrietis vai aprija Kamu ar skatienu, bet viņa, kaunīgi smaidot, te čukstēja viņam kaut ko, pieliekdamās tik tuvu, ka viņas mati sajaucās ar barbara pinkām, te atkal novērsās, šķietami saniknojusies.

Ramzess juta, ka viņam iesmeldzās sirds. Pirmoreiz sieviete viņa klātbūtnē deva priekšroku citam vīrietim. Turklāt vecākam vīram, asīrietim!..

Skatītāju rindām pārskrēja šalkoņa. Arēnā ar zobenu bruņojies cilvēks lika sev piesiet kreiso roku pie krūtīm, citi aplūkoja savus šķēpus un kalpotāji izveda otru vērsi.

Viens no šķēpnešiem norāva vērsim no acīm lupatu. Vērsis pagriezās un aplaida apkārt acis, it kā skaitīdams pretiniekus. Kad viņi sāka. to durstīt, vērsis atkāpās līdz pašam iežogojumam, nodrošinot sev aizmuguri. Pēc tam nolieca galvu un caur pieri vēroja uzbrucēju kustības.

Sākumā, lai iedurtu vērsim, šķēpneši uzmanīgi zagās viņam klāt no sāniem. Taču, redzēdami, ka dzīvnieks stāv nekustīgi, viņi kļuva drošāki un sāka skraidīt gar viņu aizvien tuvāk un tuvāk.

Vērsis vēl zemāk nolieca galvu un joprojām stāvēja kā zemē iemiets. Skatītāji sāka smieties, taču pēkšņi vispārējā līksmībā atskanēja šausmu kliedziens. Vērsis bija nolūkojis brīdi, smagnēji pametās uz priekšu un, uzķēris uz ragiem šķēpnesi, pasvieda viņu gaisā.

Cilvēks nogāzās zemē ar sašķaidītiem kauliem, bet vērsis joņoja, ko nagi nes, uz arēnas otru galu un tur gaidīja jaunu uzbrukumu.

Šķēpneši atkal ielenca viņu un ņēmās kaitināt. Tikmēr arēnā izskrēja cirka kalpotāji, lai aiznestu vaidošo ievainoto. Lai gan vērsis saņēma aizvien vairāk šķēpu dūrienu, tas stāvēja nekustīgi, bet, tiklīdz trīs kalpotāji pacēla uz rokām ļimstošo kareivi, tas vēja ātrumā metās viņiem virsū, nogāza viņus zemē un sāka nikni mīdīt kājām.

Skatītājos sacēlās panika: sievietes raudāja, vīrieši lādējās un meta vērsim ar visu, kas gadījās pie rokas.

Arēnā lidoja nūjas, naži, pat solu dēļi.

Te pie aizkaitinātā dzīvnieka pieskrēja cilvēks ar zobenu, taču šķēpneši apjuka un nepaguva viņam palīdzēt: vērsis nogāza jaunekli un drāzās pakaļ pārējiem.

Bija noticis kaut kas līdz šim cirkā nepieredzēts: arēnā pieci cilvēki gulēja zemē, pārējie, neveikli aizstāvēdamies, glābās no saniknotā dzīvnieka bēgot, bet skatītāji rēca sašutumā un bailēs.

Pēkšņi viss apklusa. Skatītāji pietrūkās kājās un noliecās uz priekšu. Arēnā no augstmaņu ložas izskrēja divi: princis Ramzess ar kailu zobenu un Sargons ar īsu cirvīti.

Vērsis, noliecis galvu pie pašas zemes un saslējis gaisā asti, joņoja apkārt arēnai, saceldams putekļu mākoņus. Viņš brāzās tieši uz princi, taču, gluži kā apžilbts no ķēniņa dēla cildenuma, paskrēja garām Ramzesam un metās virsū Sargonam, bet …. nokrita uz vietas. Veikls, varen spēcīgs — asīrietis nogāza vērsi ar vienu cirvīša cirtienu starp acīm.

Skatītāji ieaurojās aiz sajūsmas, pār Sargonu un viņa upuri sāka birt ziedi. Tikmēr Ramzess stāvēja ar kailu zobenu pārsteigts un sašutis, redzēdams Kamu raujam kaimiņiem no rokām ziedus un metam tos asīrietim.

Sargons vienaldzīgi uzņēma skatītāju sajūsmas izpaudumus. Viņš nevērīgi iespēra vērsim, lai pārliecinātos, vai tas beigts, tad pagāja dažus soļus pretī troņmantniekam un, pateicis kaut ko savā valodā, cienīgi palocījās, kā dižam augstmanim pieklājas.

Asiņaina migla aizklāja Ramzesam acis. Viņš būtu labprāt iecirtis zobenu krūtīs šim uzvarētājam. Taču princis ap valdījās, brīdi padomāja un, noņēmis no kakla zelta ķēdi, pasniedza to Sargonam,

Asīrietis vēlreiz palocījās, noskūpstīja ķēdi un uzkāra to kaklā. Bet Ramzess, tumši pietvīcis, devās uz izeju un, skatītāju nerimstošo gaviļu pavadīts, dziļi pazemots, atstāja cirku.


Trīsdesmit ceturtā nodaļa


Bija jau tota mēnesis (jūnija beigas — jūlija sākums). Būbastijā un tās apkaimē tveices dēļ sāka mazināties ļaužu pieplūdums. Taču Ramzesa galmā vēl aizvien līksmojās. Daudz runāja par gadījumu cirkā.

Galminieki daudzināja prinča drosmi, neattapīgie apbrīnoja Sargona spēku, priesteri nopietnām sejām čukstēja, ka troņmantniekam tomēr nevajadzējis iejaukties vēršu cīņā, tam esot domāti citi cilvēki, kas par to saņemot naudu un sabiedrības cieņu nebaudot,

Ramzess vai nu nedzirdēja šis sarunas, vai nepievērsa tām uzmanību.

Viņa atmiņā bija iespiedies vienīgi tas, ka asīrietis laupīja viņam uzvaru pār vērsi, lakstojās ap Kamu un Kama ļoti vēlīgi izturējās pret šo lakstošanos.

Tā kā princim neklājās uzņemt pie sevis feniķiešu priesterieni, viņš kādu dienu nosūtīja Kamai vēstuli, kurā pavēstīja, ka gribot viņu sastapt, un vaicāja, kad viņa to pieņemšot. Kama atbildēja, ka gaidīšot Ramzesu tai pašā vakarā.

Kolīdz pie debesīm uzlēca zvaigznes, Ramzess slepus (tā viņam vismaz šķita) izlavījās no pils un devās uz Ištaras templi.

Tempļa dārzs bija gandrīz tukšs. Paviljonā bija kluss un dega tikai daži gaismekļi.

Viņš nedroši pieklauvēja. Priesteriene pati viņam atvēra. Tumšajā priekštelpā viņa sāka skūpstīt princim rokas, čukstēdama, ka nomirtu, ja toreiz cirkā saniknotais dzīvnieks būtu nodarījis viņam ko ļaunu.

— Taču tagad tu esi mierīga, jo tavs mīļākais izglābis mani, — Ramzess pikti atteica.

Kad viņi iegāja apgaismotā istabā, Kamas acīs bija manāmas asaras.

— Kas tev noticis? — princis jautāja.

— Mana valdnieka sirds novērsusies no manis, — viņa sacīja. — Un droši vien ne jau velti.

Ramzess nīgri iesmējās:

Tātad tu jau esi viņa mīļāka? Vai tikai vel posies, svētā jaunava?

Mīļākā? Nemūžam! Taču es varu kļūt šī briesmīgā cilvēka sieva.

Ramzess pietrūkās kājās.

Vai es sapņoju? — viņš iesaucas. — Vai Sets nolādējis mani? Tu, priesteriene, kas sargā uguni pie dievietes Ištaras altāra un kas, nāvei draudot, glabā savu šķīstību, — tu dodies pie vīra? Tik tiešām feniķiešu liekulība pārspēj visus nostāstus!

Uzklausi mani, valdniek, — Kаmа sacīja, slaucīdama asaras, — un nosodi, ja esmu to pelnījusi. Sargons grib ņemt mani par sievu — par savu pirmo sievu. Pēc mūsu likumiem priesteriene sevišķos gadījumos var doties pie vīra, bet tikai pie ķēnišķu asiņu cilvēka. Un Sargons ir ķēniņa Tiglatpalasara radinieks…

— Un tu iesi pie viņa?

Ja Tīras priestera augsta padome man pavēles, es nedrīkstēšu nepaklausīt, — Kama atteica, atkal sākdama gauži raudāt.

Un kāda šai padomei daļa gar Sargonu? — princis jautāja.

Runā, — viņa nopūzdamās atbildēja, — ka asīrieši taisoties sagrābt Feniķiju un Sargons būšot tās vietvaldis.

— Tu esi prātu zaudējusi! — Ramzess iekliedzas.

— Es runāju to, kas man zināms. Mūsu templī jau otrreiz sākas aizlūgumi par nelaimes novēršanu no Feniķijas. Pirmoreiz mēs tos noturējām vēl pirms tavas ierašanas, valdniek…

— Bet kālab tagad?

— Tālab, ka Ēģiptē pirms dažam dienam ieradies haldejiešu priesteris Istubars ar vēstulēm, kurās ķēniņš Tiglatpalasars ieceļ Sargonu par savu sūtni un pilnvaro viņu noslēgt ar jums līgumu par Feniķijas sagrābšanu.

— Taču es … — princis viņu pārtrauca.

Viņš gribēja sacīt: «… neko nezinu,» — bet aprāvās un smiedamies atteica:

Kama, zvēru tev pie sava tēva goda, ka, man dzīvam esot, Asīrija nesagrābs Feniķiju. Vai tevi tas apmierina?

Ak, mans valdniek! Valdniek! — priesteriene iesaucās, nokrizdama viņam pie kājām.

Un tagad tu nekļūsi par šī mežoņa sievu?

Ak, — viņa nodrebēja, — un tu vēl jautā?

Un būsi mana? — Ramzess nočukstēja.

— Tātad tu vēlies manu nāvi? — Kama šausmās iesaucas. — Nu … ja gribi to, esmu gatava…

— Es gribu, lai tu dzīvotu, — viņš kaisli čukstēja,

— lai tu dzīvotu un piederētu man…

Tas nav iespējams…

Un Tīras priesteru augstā padome?…

Tā var tikai izdot mani pie vīra…

Bet ja tu ienāksi manā mājā?

— Ja ieiešu tur, nebūdama tava sieva, es miršu… Taču esmu gatava … kaut rīt neredzēt sauli austam…

— Nomierinies, — troņmantnieks nopietni sacīja,

— kurš iemantojis manu labvēlību, tam nekas ļauns nenotiks.

Kama atkal nometās uz ceļiem viņa priekšā.

Ka tas var būt? — viņa jautāja, salikdama rokas.

Ramzess bija tik uzbudināts un piemirsis savu stāvokli un pienākumus, ka bija gatavs apsolīt priesterienei precēt viņu. No šī soļa viņu atturēja nevis saprāts, bet gan akls instinkts.

— Kā tas var būt? Kā tas var būt? — Kama čukstēja, vai aprīdama viņu ar acīm un skūpstīdama viņa kājas.

Ramzess piecēla Kamu, nosēdināja attālāk no sevis un sacīja smaidīdams:

— Tu vaicā, kā tas var būt?… Tūlīt es tev paskaidrošu. Mans pēdējais skolotājs bija kāds vecs priesteris, kas zināja no galvas daudz dīvainu atgadījumu no dievu, ķēniņu, priesteru, pat zemāko ierēdņu un zemnieku dzīves. Šis vecais vīrs, kas bija slavens ar savu dievbijību un brīnumiem, nez kādēļ nemīlēja sievietes un pat baidījās no viņam. Viņš allaž runāja par viņu viltību un reiz, lai pierādītu sieviešu lielo vara pār vīriešu dzimumu, pastāstīja man šādu stāstu:

«Nabadzīgs jauns rakstvedis, kuram maisā nav bijis neviena vara debena, tikai miežu plācenis, darbu meklēdams, devies no Tēbām uz Lejasēģipti. Viņam sacījuši, ka šai novada dzīvojot visbagātākie kungi un tirgotāji un, ja viņam veikšoties, viņš dabūšot amatu, kur drīz vien kļūšot stāvus bagāts.

Iet viņš gar Nīlas krastu (samaksāt par vietu uz kuģa viņš nav varējis) un domā: «Cik vieglprātīgi ir cilvēki, kas, saņēmuši mantojumā no vecākiem vienu zelta talantu, pat divus talantus, pat desmit, nevis vairo bagātību, tirgojoties vai aizdodot naudu uz procentiem, bet izšķiež savu mantību nezin kur! Ja man būtu drahma … Nē, drahmas par maz… Ja man būtu talants vai, vel labāk, dažas strēmeles zemes, es gadu no gada krātu naudu un mūža beigas kļūtu bagāts kā pats bagātākais nomarhs.

Bet ko lai dara,» viņš pie sevis nopūzdamies sacīja, «dievi laikam gādā tikai par muļķiem. Toties es esmu pilns gudrības no parūkas līdz pat basajām kājām. Un, ja man var pārmest muļķību, tad laikam vienīgi tai ziņā, ka es neprastu izšķiest savu mantu un pat nezinātu, ka ķerties pie tik bezdievīga darba.»

Tā prātodams, nabaga rakstvedis gājis garām kleķa būdai, kuras priekšā sēdējis kāds ne pārāk jauns un ne pārāk vecs vīrs ar skatienu, kas ietiecies dziļdziļi sirdī. Rakstvedis, gudrs kā stārķis, uzreiz nopratis, ka tas ir kāds dievs, un paklanīdamies sacījis:

— Esi sveicināts, šīs jaukās mājas godājamais saimniek! Cik žēl, ka man nav ne vīna, ne gaļas, lai dalītos ar tevi, apliecinot savu cieņu un pierādot, ka visa mana mantība pieder tev.

Amonam — tas bijis viņš cilvēka izskatā — patikuši jaunā rakstveža laipnie vārdi. Dievs palūkojies uz viņu un vaicājis:

— Par ko tu domāji, nākdams šurp? Redzu gudrību tavā pierē, bet es esmu no tiem, kas, gluži kā irbe kviešus, uzlasa gudrības vārdus.

Rakstvedis nopūties.

Es domāju, — viņš sacījis, — par savu trūkumu un par tiem vieglprātīgajiem bagātniekiem, kas nezin kur izšķiež savu mantu.

Un tu neizšķiestu? — dievs jautājis, joprojām saglabādams cilvēka izskatu.

Palūkojies uz mani, kungs, — rakstvedis sacījis, — mugurā caurs krekls, bet sandales esmu pazaudējis ceļā. Taču papiruss un tintnīca man vienādi klāt gluži kā paša sirds. Jo, celdamies un gulēt iedams, es atkārtoju: «Labāk nabadzīga gudrība nekā muļķīga bagātība.» Un, ja reiz esmu tāds, ja protu izteikt savas domas rakstiski un izdarīt vissarežģītākos aprēķinus, turklāt pazīstu visus augus un visus dzīvniekus, kādi vien dzīvo zem saules, — Vai es spētu izšķiest savu mantu?

Dievs iegrimis domās un sacījis:

— Tava valoda plūst naigi kā Nīla pie Memfisas. Taču, ja tu patiešām esi tik gudrs, tad uzraksti man divējādā veidā vārdu «Amons».

Rakstvedis Izņēmis tintnīcu, otiņu un, nelikdams ilgi gaidīt, uzrakstījis uz kleķa būdas durvīm vārdu «Amons» divējādā veidā un tik skaidri, ka pat visa mēmā radība stājusies kustēt, lai godinātu dievu.

Dievs bijis apmierināts un sacījis: — Ja tu tikpat veikli skaiti kā raksti, tad aprēķini, lūk, šādu darījumu. Ja par vienu irbi dod četras vistas olas, tad cik olu man jāsaņem par septiņām irbēm?

Rakstvedis salasījis oļus, izlicis tos vairākās rindās, un saule vēl neesot paguvusi norietēt, kad viņš atbildējis, ka par septiņām irbēm pienākas divdesmit astoņas olas.

Visvarenais Amons pat pasmaidījis, redzēdams tik lielu gudrinieku, un sacījis:

— Redzu, ka esi runājis taisnību par savu gudrību. Taču, ja tu izrādīsies tikpat, stingrs tikumā, tad izdarīšu tā, ka būsi laimīgs līdz pat mūža galam, bet pēc nāves tavi dēli novietos tavu ēnu lieliskās kapenēs. Bet tagad saki man — kādu bagātību tu vēlies?

Rakstvedis nokritis pie žēlsirdīgā dieva kājām un atbildējis:

Būtu man kaut šī kleķa būda un četri mēri zemes, es justos bagāts,

Labi, — dievs sacījis, — taču pirmāk apskaties, vai tev ar to pietiks,

Viņš aizvedis rakstvedi uz kleķa būdu un parādījis:

— Lūk, te ir četras cepurītes un četri priekšauti, divas seģenes nelāgam laikam un divi pāri sandaļu. Te ir pavards, te lāva, uz kuras var gulēt, piesta, kur sagrūst kviešus, un abra mīklai.

— Un kas tas ir? — rakstvedis jautājis, norādīdams uz kādu tēlu, ko klājis audekls.

Tā ir vienīgā lieta, — dievs atbildējis, — kurai tu nedrīksti pieskarties, citādi pazaudēsi visu mantu,

Ak, — rakstvedis iesaucies, — lai tā stāv kaut tūkstoš gadu, es nemaz nedomāju to aiztikt! Bet vai atļauts jūsu žēlastībai vaicāt, kas tā par muižu tur tālumā?

Un viņš izliecies pa kleķa būdas logu.

— Tu uzminēji, — Amons sacījis, — tā patiešām ir muiža. Tur ir liela māja. Ja tu gribētu šo muižu…

Rakstvedis nokritis dievam pie kājām.

— Vai ir, — viņš iesaucies, — zem saules tāds cilvēks, kas miežu plāceņa vietā labāk negribētu kviešu maizi?

To izdzirdīs, Amons noskaitījis burvju vārdus, un tūdaļ pat abi nonākuši muižas lielajā mājā.

Lūk, te tev, — Amons sacījis, — griezumiem rotāta gulta, pieci galdiņi un desmit krēsli. Lūk, izrakstītas drānas, krūkas un kausi vīnam, lūk, gaismeklis ar olīveļļu un nestuves …

Un kas tas? — rakstvedis jautājis, norādīdams uz kaktā stāvošu tēlu, kas bijis apklāts ar muslīnu.

To, — dievs atteicis, — tu neaiztiec, citādi pazaudēsi visu mantu.

Kaut es dzīvotu desmittūkstoš gadu, arī tad nepieskartos šai lietai, jo uzskatu, ka pēc gudrības vislabākā ir bagātība. Bet kas redzams tur tālumā? — viņš vaicājis pēc brīža, rādīdams uz dārza ieskautu, lepnu pili.

Tā ir prinča muiža, — dievs atbildējis. — Tur pils, piecsimt mēra zemes, simt vergu un pārsimt lopu liels ganāmpulks. Muiža ir liela, taču, ja tu domā, ka tava gudrība tiks ar to galā ….

Rakstvedis atkal nometies Amonam pie kājām, liedams prieka asaras.

Ak, kungs! — viņš iesaucies. — Kur ir tāds bezprātis, kas alus kausa vietā labāk negribētu mučeli vīna?

Tavi vārdi liecina par gudrību, kas spēj atrisināt vissarežģītākos rēķinus, — Amons sacījis.

Viņš noskaitījis burvju vārdus, un viņi pārcēlušies pilī.

Lūk, te tev, — labais dievs sacījis, — dzīru zāle ar zeltītiem dīvāniem, krēsliem un galdiņiem, kas inkrustēti ar dažādkrāsu koku. Lejā virtuve un pieliekamais, kur tu atradīsi gaļu, zivis un saldumus. Visbeidzot, pagrabs, pilns lieliska vīna. Lūk, guļamistaba ar kustīgu jumtu, lai tavi vergi tevi miegā apvēdinātu. Lūk, ciedrkoka gulta uz četrām lauvas ķetnām, kas smalki izlietas no bronzas. Lūk, skapis, pilns ar tērpiem, bet lādēs tu atradīsi gredzenus, ķēdes un rokassprādzes…

Un kas tas? — rakstvedis jautājis, rādīdams uz tēlu, ko klājis ar zelta un purpura diegiem caurausts plīvurs.

No ta tev visvairāk jāsargās, — dievs atbildējis. — Atliek tam piedurties — un visa tava mantība vējā. Bet tādu muižu Ēģiptē nav daudz. Turklāt šai šķirstiņā ir desmit talanti zeltā un dārgakmeņos.

Valdniek! — rakstvedis iekliedzies. — Ļauj man nolikt pašā redzamākajā vietā tavu svēto veidolu, lai varu trīsreiz dienā nokvēpināt tā priekšā vīraku…

Bet vairies no tā! — Amons vēlreiz piekodinājis, rādīdams uz pārklāto tēlu.

Ja nu vienīgi prātu zaudēšu un kļūšu sliktāks par meža cūku, kas neatšķir vīnu no samazgām… — rakstvedis atteicis. — Lai tas tēls stāv zem sava plīvura un nožēlo grēkus, es tam nepieskaršos, ja reiz tāda ir tava griba…

Atceries, citādi pazaudēsi visu! — dievs sacījis un nozudis.

Laimīgais rakstvedis sācis staigāt pa savu pili un lūkoties laukā pa logiem. Viņš apraudzījis dārgumu glabātavu, pasvārstījis rokās zeltu — smags gan! Apskatījis tuvāk dārgakmeņus — īsti! Licis pasniegt ēdienu — tūdaļ saskrējuši vergi, apmazgājuši viņu, noskuvuši un ietērpuši smalkās drānās.

Viņš saēdies kā vēl nekad, tad nokvēpinājis vīraku Amona statujas priekšā un, izpušķojis to svaigiem ziediem, apsēdies pie loga un sācis vērot pagalmu,

Pagalmā zvieguši zirgi, iejūgti griezumiem rotātos kaujasratos. Bariņš ļaužu ar metamiem šķēpiem un tīkliem raudzījuši savaldīt nepaklausīgos suņus, kas rāvusies medībās. Pie klēts viens rakstvedis pieņēmis graudus no zemniekiem, otrs uzklausījis uzrauga atskaiti. Tālumā bijusi redzama olīvkoku birzs, augsts vīnakalns, kviešu lauki un lauka vidū — biezi sastādītas dateļpalmas.

«Tik tiešām,» rakstvedis noteicis pie sevis, «tagad esmu bagāts, kā tas man pienākas. Brīnos tikai, kā es varēju tik daudz gadu nodzīvot trūkumā un pazemojumā. Jāatzīstas,» viņš domās turpinājis, «ka nezinu, vai vērts vairot tādu milzu bagātību, jo man vairāk nevajag un nav arī laika dzīties pēc peļņas.»

Taču rakstvedim istabās kļuvis garlaicīgi. Viņš izgājis aplūkot dārzu, apbraukājis laukus, aprunājies ar kalpotājiem, kas krituši viņa priekšā uz vaiga, lai gan bijuši tā uzposušies, ka vēl vakar viņš būtu uzskatījis par godu stāvēt viņiem līdzās. Drīz vien viņu pārņēmusi vēl lielāka garlaicība, un viņš atgriezies istabās un sācis aplūkot savas pils grezno iekārtojumu.

«Tas viss ir skaisti,» viņš domājis, «taču vēl skaistākas būtu mēbeles no tīra zelta un krūkas no dārgakmeņiem.»

Viņa skatiens neviļus pievērsies kaktam, kur stāvējis ar smalki izrakstītu plīvuru pārklātais tēls.

Rakstvedis ievērojis, ka tēls nopūšas,

«Pūt vien vesels!» viņš nodomājis, ņemdams kvēpināmo trauku, lai nokvēpinātu vīraku Amona statujas priekšā.

«Tas ir labs dievs,» viņš prātoja. «Cik brīnišķīgu muižu viņš man uzdāvājis! Tiesa, es arī pagodināju viņu, uzrakstīdams viņa vārdu uz kleķa būdas durvīm. Un kur veikli es viņam izrēķināju, cik vistas olu jāsaņem par septiņām irbēm! Taisnība bija maniem skolotājiem, kad viņi apgalvoja, ka gudrība pat dieviem atdarot muti,»

Viņš no jauna palūkojies uz kaktu. Ar plīvuru klātais tēls atkal nopūties.

«Gribētos zināt,» rakstvedis nodomājis, «kālab draugs Amons aizliedzis man pieskarties šim tēlam. Protams, par tādu muižu viņam bija tiesības uzspiest man savus noteikumus, lai gan es pret viņu tā neizturētos. Ja visa pils pieder man, ja varu lietot visu, kas šeit atrodas, kālab nedrīkstu tam pat pieskarties?»

Rakstvedis piegājis pie tēla, uzmanīgi noņēmis plīvuru, palūkojies… Kaut kas ļoti skaists! Gluži kā jauneklis — un tomēr ne… Mati līdz ceļiem, smalki vaibsti, apburošs skatiens.

— Kas tu esi? — viņš jautājis.

— Esmu sieviete, — tēls atbildējis rakstvedim tik sīkā balstiņā, ka tā iesmigusi viņa sirdī gluži kā feniķiešu duncis.

«Sieviete?» rakstvedis nodomājis. «To man priesteru skolā nemācīja … Sieviete!..» viņš atkārtojis.

Un kas tev šeit?

Acis.

Acis? Ko gan tu redzi ar tādām acīm, kas, šķiet, izkusīs no pirmā stara?

Man acis nav, lai es ar tām lūkotos, bet lai tu viņās ielūkotos, — sieviete atteikusi.

«Dīvainas acis,» rakstvedis pie sevis noteicis, pagājies pa istabu. — Un kas tev tas?

— Tā ir mana mute.

— Ak, dievi! Tu taču nomirsi badā! Vai tad ar tik mazu muti var pieēsties?

— Man mute nav, lai ēstu, — sieviete atbildējusi, — bet lai tu skūpstītu manas lūpas.

— Skūpstītu? — rakstvedis atkārtojis. — To arī man priesteru skolā nemācīja. Un kas tev tās?

— Tās ir manas rokas.

— Rokas! Ar tik mazām rokām tu neko neizdarīsi;, pat aitu neizslauksi.

— Manas rokas nav darbam domātas.»

Tāpat kā tavas, Kama, — troņmantnieks sacīja, glāstīdams priesterienes mazo roku.

«— Bet kam domātas tādas rokas? — rakstvedis izbrīnījies jautājis.

— Lai skautu tevi ap kaklu, — sieviete sacījusi.

— Tu gribi teikt «lai sagrābtu aiz skausta»! — iekliedzās pārbiedētais rakstvedis, kuru priesteri allaž mēdza grābt aiz skausta, kad gribēja nopērt.

— Nē, ne jau sagrābt, — sieviete sacījusi, — bet tā…»

Un viņa apvijusi rokām, — Ramzess turpināja, — viņa kaklu, lūk, tā … (Un viņš apvija priesterienes rokas sev ap kaklu.) Un tad piekļāvusi viņu sev pie krūtīm, lūk, tā… (Un viņš piekļāvās Kamai.)

Ko tu dari, valdniek, — Kama čukstēja, — tā ir mana nāve!

Nebīsties, — princis atteica, — es rādu tev tikai to, ko darījis tēls ar rakstvedi.. «Pēkšņi nodrebēja zeme, nozuda pils, nozuda suņi, zirgi un vergi, vīnakalns pārvērtās kailā klintī, olīvkoki — ērkšķu krūmos, bet kvieši — smiltīs…

Rakstvedis, atguvies mīļotās apkampienos, sapratis, ka ir tāds pats nabags, kāds bijis vakar uz ceļa. Taču viņš nav nožēlojis savu bagātību. Viņam bija sieviete, kas mīlēja un glāstīja viņu …»

— Tātad viss nozuda, bet viņa palika? — Kama naivi iesaucās.

Žēlsirdīgais Amons atstāja viņam sievieti mierinājumam, — Ramzess atteica,

Ak, Amons ir žēlsirdīgs tikai pret rakstvežiem! Taču kāda ir šī stāsta jēga?

Uzmini. Tu taču dzirdēji, no kā atteicās nabaga rakstvedis sievietes skūpsta dēļ.

— Bet no troņa viņš neatteiktos!

Kas to lai zina! Ja viņu palūgtu …. — Ramzess kaislīgi nočukstēja.

Ai nē! — Kama iesaucās, izraudamās no viņa apkampieniem. — No troņa lai viņš neatsakās, citādi kas paliks no viņa solījumiem Feniķijai?

Viņi raudzījās viens otram acīs- ilgi, ilgi. Un pēkšņi Ramzess sajuta, kā mīlestība uz Kamu apslāpa viņa sirdī: ne kaislība — kaislība palika, bet cieņa.un uzticība iz» gaisa,

«Dīvainas ir šīs feniķietes,» troņmantnieks nodomāja, «tās var mīlēt, bet ticēt viņām nedrīkst.»

Viņš jutās noguris un atvadījās no Kamas. Palūkojās apkārt, it kā viņam būtu grūti šķirties no šīs istabas, un aiziedams nodomāja:

«Un tomēr tu būsi mana un feniķiešu dievi nenogalinās tevi, ja viņiem dārgi viņu tempļi un priesteri»

Tikko Ramzess bija atstājis Kamas paviljonu, kad istabā iedrāzās jauns grieķis, pārsteidzoši līdzīgs princim. Viņa seja bija niknuma izķēmota,

Likon? — Kama izbailēs iesaucās, — Kādēļ tu esi šeit?

Zemiskā čūska! — grieķis iekliedzās. — Nav pagājis ne mēnesis, kopš tu zvērēji, ka mīlot mani un bēgšot ar mani uz Grieķiju, — un jau krīti ap kaklu citam!

— Trakais greizsirdi! Tu vēl nogalināsi mani…

— Protams, nogalināšu! Nožņaugšu ar šīm, lūk, rokām! Princis! Visas ēģiptiešu meitenes ļaujas viņa iegribām, bet viņam vajadzīga priesteriene. Priesterienes domātas priesteriem, ne svešiem…

Taču Kama jau bija atguvusies,

— Un tu neesi svešs? — viņai augstprātīgi jautāja.

Čūska! — grieķis atkal aizsvilās. — Es neesmu svešs, jo kalpoju jūsu dieviem … Un cik reižu mana līdzība ar ēģiptiešu troņmantnieku ir palīdzējusi jums apkrāpt aziātus un iegalvot tiem, ka viņš pieder pie jūsu ticības!

Klusāk, klusāk! — priesteriene čukstēja, ar roku aiz-spiezdama viņam muti,

Paklau, Kama, šais dienās Sebenitas līcī Iebrauks kuģis mana brāļa vadībā, Pacenties, lai virspriesteris tevi aizsūta uz Buto pilsētu. No turienes mēs aizbēgsim uz ziemeļiem, uz Grieķiju, uz vietu, kur feniķietis kāju nav spēris.

Viņi aizkļūs visur, kur es patveršos, — Kama noteica.

Ja tev kaut mats nokritīs no galvas, — grieķis saniknots nošņāca, — zvēru, ka Dagons… ka visi šejienes feniķieši noliks savas galvas vai nosprāgs akmeņlauztuvēs! Tad viņi zinās, ko spēj grieķis!

— Bet es tev saku, — priesteriene atteica, — ka, iekams nesavākšu divdesmit talantus, no šejienes prom nebraukšu. Taču man ir tikai astoņi…

Kur tu ņemsi pārējos?

Man iedos Sargons un troņmantnieks.

Ja Sargons — esmu ar mieru, bet no troņmantnieka nevēlos!

Muļķa Likon! Vai tu nesaproti, kādēļ viņš man mazlietiņ patīk? Viņš atgādina tevi….

Tas grieķi pilnīgi nomierināja.

— Nu, nu, — viņš murmināja, — es saprotu, kad sievietei jāizvēlas starp troņmantnieku un tādu dziedātāju kā es, tad man nav ko bažīties … Taču esmu greizsirdīgs un iekarsīgs, tādēļ lūdzu tevi — lai troņmantnieks turas no tevis pēc iespējas tālāk.

Un, noskūpstījis Kamu, jauneklis izlavījās no paviljona un nozuda tumšajā dārzā.

— Nožēlojamais āksts, — priesteriene čukstēja, piedraudēdama viņam nopakaļ, — tu vari būt tikai vergs, kas ielīksmo mani ar savām dziesmām!


Trīsdesmit piektā nodaļa


Kad nākošajā rītā Ramzess atnāca apraudzīt dēlu, viņš atrada Sāru slīkstam asarās. Uz jautājumu par bēdu cēloni Sāra attrauca, ka viņai esot skumji, un pēc brīža raudādama nokrita pie Ramzesa kājām.

— Mans valdniek! — viņa sacīja. — Mani tu vairs nemīli, taču saudzē vismaz sevi. Tu pakļauj savu dzīvību briesmām sievietes … viltīgās feniķietes dēļ…

Ramzess apmulsa. No kurienes Sāra varēja uzzināt par Kamu un viņas viltīgumu?

— Kā putekļi ietiek lādēs, tā nekrietnas valodas iekļūst vismierīgākajā mājā, — Ramzess sacīja. — Kurš tev pateica par feniķieti?

Vai es zinu? Zīlniece un mana sirds.

Tātad šeit iejaukta arī zīlniece?

— Jā, man bija ļauns pareģojums. Kāda veca priesteriene redzējusi, liekas, kristāla lodē, ka mēs visi aiziešot bojā feniķiešu dēļ — vismaz es un mans dēls, — Sāra raudādama izdvesa.

— Un tu, kas tici Vienīgajam., tici Jahvem, — tu nobijies no muļķa vecenes — varbūt intrigantes pasaciņām? Kur ir tavs lielais dievs?

Mans dievs ir tikai mans, bet tie dievi ir tavi, un man viņi jāgodā.

Tātad tā vecene pateica tev par feniķiešiem? — Ramzess vaicāja.

Viņa zīlēja man jau sen, vēl Memfisā. Un, lūk, tagad visi runā par kaut kādu feniķiešu priesterieni. It kā, ja nebūtu viņas burvestības, tu nemestos toreiz arēnā… Vērsis taču varēja tevi nonāvēt. Kolīdz iedomājos, tā sirds vēl tagad pamirst…

Tas viss ir muļķības, Sara! — Ramzess viņu līksmi pārtrauca. — Kuru esmu tuvinājis sev, tas stāv tik augstu, ka viņu nekas nebiedē. Un vismazāk jau sievu pasakas.

Un nelaime? Nav tik augsta kalna, kur mūs nesasniegtu viņa bultas!

Mātes rūpes nogurdinājušas tevi, — princis sacīja. — Un karstums mežģī tavas domas, tālab tu raizējies bez iemesla. Nomierinies un sargā manu dēlu. Cilvēks, lai kas viņš būtu — feniķietis vai grieķis —, var kaitēt tikai sev līdzīgiem, bet ne mums, šīs pasaules dieviem.

Ko tu sacīji par grieķi? Kādu grieķi? — Sāra bažīgi pavaicāja,

— Es sacīju — grieķis? Neatminos… Tu pārklausījies. Ramzess noskūpstīja Sāru un dēlu un atvadījās no viņiem, taču nemiers vēl aizvien urdīja viņu.

«Reiz par visām reizēm jāiegaumē;» viņš domāja, aizgājis no Sāras, «ka Ēģiptē nepaliks apslēpts neviens noslēpums: man seko priesteri un mani galminieki, arī kad viņi ir piedzērušies vai izliekas piedzērušies, bet no Kamas savas čūskas acis nenovērš feniķieši, un, ja viņi līdz šim laikam nav paslēpuši viņu no manis, tad tikai tādēļ, ka viņiem maz rūp tās šķīstība. Paši taču atklāja man krāpšanas, ar ko nodarbojas viņu tempļos. Kama būs mana! Pārāk daudz viņi cer no manis, lai uzdrošinātos mani sadusmot.»

Dažas dienas vēlāk pie troņmantnieka ieradās priesteris Mentesufiss, Herhora palīgs karalietās. Raugoties: uz viņa bālo seju un nolaistajiem plakstiem, Ramzess noprata, ka arī viņš jau zina par feniķieti Kamu un, iespējams, būdams priesteris, gribēs viņam ko pārmest. Taču Mentesufiss troņmantnieka sirdslietas nepieminēja. Oficiāli sasveicinājies, viņš apsēdās norādītā vietā un ierunājās:

— No mūžības valdnieka Memfisas pils man pavēstīja, ka Būbastijā nule ieradies dižais haldejiešu priesteris Istubars, viņa augstības ķēniņa Tiglatpalasara galma astrologs un padomnieks,

Princis jau grasījās pateikt Mentesufisam, ka viņam zināms Istubara ierašanās nolūks, taču laikā apdomājās.

— Slavenais priesteris Istubars, — Mentesufiss turpināja, — atvedis ziņu, ka godājamais Sargons, viņa augstības ķēniņa Tiglatpalasara radinieks un vietvaldis, iecelts pie mums par šī varenā valdnieka pilnvaroto sūtni.

Ramzess tikko nesāka skaļi smieties. Nopietnība, ar kādu Mentesufiss atklāja noslēpumu, kas viņam sen jau bija zināms, uzjautrināja princi. Viņš nicīgi nodomāja:

«Šim nelgam pat prātā nenāk, ka es zinu visas viņu blēdības.»

Godājamais Sargons un cienījamais Istubars, — Mentesufiss turpināja, — dosies uz Memfisu noskūpstīt viņa majestātei kājas. Taču vispirms tu, valdniek, kā vietvaldis žēlīgi pieņemsi abus augstmaņus un viņu svītu.

Ar lielāko prieku, — troņmantnieks atbildēja, — un pie reizes pavaicāšu, kad Asīrija taisās mums nomaksāt savas nodevas.

— Vai tiešām jūsu augstība to darīs? — priesteris jautāja, vērdamies princim acīs.

— Katrā ziņā! Mūsu valsts kasei vajadzīgs zelts. Mentesufiss pēkšņi piecēlās un paklusu, taču svinīgi

sacīja:

— Mūsu pavēlnieka un dzīvības dāvātajā vietvaldi! Ķēniņa vārdā aizliedzu tev runāt ar jebkuru par asīriešu nodevām un it īpaši ar Sargonu, Istubaru vai kādu citu no viņu svītas.

Troņmantnieks nobālēja.

— Priesteri, — viņš sacīja — arīdzan pieceldamies, — ar kādām tiesībām tu man pavēli?

Mentesufiss mazliet pašķīra savas drānas un noņēma no kakla ķēdi, kurā bija uzvērts faraona gredzens.

Troņmantnieks aplūkoja to, dievbijīgi noskūpstīja un, atdevis priesterim, sacīja:

— Es izpildīšu ķēniņa — mana valdnieka un tēva gribu.

Abi atkal apsēdās. Princis pavaicāja:

Taču paskaidro man — kādēļ Asīrijai nav jāmaksā mums nodevas, kas uzreiz palīdzētu valsts kasei izkļūt no grūtībām?

Tādēļ, ka mēs neesam pietiekami stipri, lai piespiestu Asīriju samaksāt nodevas, — Mentesufiss dzedri atteica. — Mums ir simt divdesmit tūkstoši kareivju, bet Asīrijai to ir ap trīssimt tūkstošu. Es runāju ar jūsu augstību kā ar valsts augstāko ierēdni un lūdzu to nevienam neizpaust.

Saprotu. Taču kādēļ kara ministrija, kurā tu kalpo, samazinājusi mūsu varonīgo armiju par sešdesmit tūkstošiem cilvēku?

— Lai palielinātu ķēniņa galma ienākumus par divpadsmit tūkstošiem talantu, — priesteris atbildēja,

Ak tā? — troņmantnieks turpināja. — Bet kādā nolūkā Sargons brauc skūpstīt faraonam kājas?

Nezinu.

Nezini? Bet kālab tas nav jāzina man, troņmantniekam?

Tālab, ka Ir valsts noslēpumi, kuri zināmi tikai dažiem augstākiem ierēdņiem,

Un kurus var nezināt pat mans augstu godājamais tēvs?

Neapšaubāmi, — Mentesufiss atteica, — ir lietas, ko varētu nezināt pat ķēniņš, ja viņš nebūtu iesvētīts augstākā priesteru kārtā.

Dīvaini, — troņmantnieks sacīja padomājis, — Ēģipte pieder faraonam, un tomēr valstī var notikt lietas, kas faraonam nav zināmas? Kā tas izskaidrojams?

Ēģipte pirmām kārtām un turklāt vienīgi un nedalāmi pieder Amonam, — priesteris atbildēja. — Tādēļ ir nepieciešams, lai augstākie noslēpumi būtu zināmi vienīgi tiem, kuriem Amons izpauž savu gribu un nodomus.

Ikviens priestera vārds svilināja princi kā ar uguni. Mentesufiss jau grasījās celties, taču troņmantnieks viņu atturēja.

— Vēl vienu vārdu, — viņš rimti sacīja. — Ja Ēģipte ir tik vāja, ka nedrīkst pat ieminēties par asīriešu nodevām, ja … — Ramzess ievilka elpu, — … ja tā ir tik nožēlojama, tad kur pārliecība, ka asīrieši mums neuzbruks?

— Pret to var nodrošināties ar līgumu, — priesteris atteica.

Troņmantnieks atmeta ar roku,

Vājiem nelīdzēs līgumi, — viņš sacīja, — Ar norunām aprakstītas sudraba plāksnes nenosargās robežas, ja šķēpi un zobeni tās nesargās.

Bet kurš gan jūsu augstībai sacījis, ka tās netiek sargātas?

Tu sacīji. Simt divdesmit tūkstoši kareivju nevar noturēties pret trīssimt tūkstošiem. Ja asīrieši iebruks mūsu zemē, Ēģipte pārvērtīsies tuksnesī….

Mentesufisam acis iekvēlojās.

— Ja viņi iebruks mūsu zemē, mēs apbruņosim visus muižniekus, zemniekus, pat noziedzniekus no akmeņlauztuvēm … — viņš sacīja. — Mēs savāksim dārgumus no visiem tempļiem … Un pret Asīriju dosies piecsimt tūkstoši ēģiptiešu karavīru…

Sajūsmināts par šo patriotisma izpausmi, Ramzess satvēra priesteri pie rokas un sacīja:

Ja mēs varam izveidot tādu armiju, kālab mums pašiem neuzbrukt Babilonijai? Vai dižais karavadonis Nitagers lūgtin nelūdz mums to jau tik daudz gadu? Vai ķēniņu neuztrauc asīriešu kareivīgais noskaņojums? Ja mēs viņiem ļausim sakopot spēkus, cīņa būs grūtāka. Bet ja uzsāksim pirmie…

Vai tu zini, princi, — priesteris viņu pārtrauca, — kas ir karš, kad jāiet pāri tuksnesim? Kurš galvos, ka, iekams sasniegsim Eifratu, puse mūsu armijas un nesēju nebūs gājuši bojā ceļa grūtībās?

Viena kauja — un mēs būsim gandarīti! — Ramzess iesaucās.

Viena kauja? — priesteris atkārtoja, — Vai tu zini, valdniek, kas ir kauja?

Domāju, ka jā, — troņmantnieks lepni atteica, uzsizdams pa zobenu.

Mentesufiss paraustīja plecus.

— Bet es tev saku, valdniek, ka tu nezini. Tu spried pēc manevriem, kuros allaž biji uzvarētājs, lai gan tev ne vienreiz vien nāktos būt uzvarētam. Tālab tev par karu radies gluži aplams priekšstats.

Ramzess sadrūma. Priesteris iebāza roku azotē un jautāja:

Uzmini — kas man te ir?

Kas? — princis pārsteigts vaicāja.

— Saki ātri un pareizi, — priesteris mudināja. — Ja kļūdīsies, aizies bojā divi mūsu pulki.

— Gredzens, — troņmantnieks smiedamies atteica» Mentesufiss pavēra plaukstu — tajā bija gabals papirusa.

Un kas man tagad rokā? — priesteris atkal jautāja.

Gredzens.

Nevis gredzens, bet dievietes Hathoras amulets, — priesteris sacīja. — Redzi, valdniek, — viņš turpināja, — tāpat arī kaujā. Kaujas laikā liktenis mums ik brīdi uzdod mīklas. Reizēm mēs kļūdāmies, reizēm uzminam. Un vai! tam, kas biežāk, kļūdās nekā uzmin. Taču simtkārt vai! tam, no kura laime novērsusies un kurš tikai kļūdās.

Un tomēr Asīrija ir jāsagrauj! — troņmantnieks iesaucās. — Es to vēlos! Es ticu tam!

— Pats dievs Amons runā ar tavu muti! — priesteris sacīja. — Un tā arī būs, — viņš piebilda, — Asīrija tiks satriekta, iespējams, pat ar taviem pūliņiem, valdniek, taču ne tagad … ne tagad.,

Mentesufiss aizgāja. Ramzess palika viens. Galva viņam dunēja.

«Tātad Hiramam bija taisnība, kad viņš sacīja, ka priesteri mūs krāpj,» Ramzess domāja. «Tagad es jau esmu pārliecinātās, ka viņi noslēguši ar haldejiešu priesteriem kaut kādu vienošanos, kura viņa majestātei būs jāapstiprina. Viņu piespiedīs! …. Cik briesmīgi! Viņam, dzīvo un mirušo pavēlniekam, būs jāparaksta vienošanās, ko izdomājuši intriganti!»

Ramzesam trūka elpas.

«Tomēr Mentesufiss nodeva sevi. Tātad vajadzības gadījumā Ēģipte patiešām, var sūtīt karā pusmiljonu lielu armiju. Es nebiju pat sapņojis par tādu spēku! Bet viņi cer mani iebiedēt ar pasaciņām par likteni, kas uzdošot mīklas … Ja man. būtu kaut divsimt tūkstoši kareivju, kas apmācīti tā kā grieķu un lībiešu pulki, es uzminētu gan zemes, gan debesu mīklas.»

Bet cienījamais Mentesufiss, atgriezies savā cellē, prātoja:

«Viņš ir karstgalvis, dēkainis, brunču mednieks, taču ar spēcīgu raksturu. Pēc tik vājas gribas faraona kā tagadējais šis, jādomā, atgriezīs mums Ramzesa Lielā laikus. Pēc gadiem desmit zvaigžņu ļaunā ietekme beigsies, princis sasniegs briedumu un sagraus Asīriju. No Nīnives paliks tikai drupas, diženā Babilonija atgūs savu varenību, vienīgais visuaugstais dievs, ēģiptiešu un haldejiešu praviešu dievs, valdīs no Lībijas tuksneša līdz svētajai Gangas upei…

Kaut tikai mūsu jaunais troņmantnieks neapkaunotu sevi ar nakts pastaigām pie feniķiešu priesterienes! Ja kāds viņu sastaps Ištaras dārzā, tauta nodomās, ka troņmantnieks pievērsies feniķiešu ticībai… Un Lejasēģiptei vairs daudz nevajag, lai atteiktos no vecajiem dieviem. Šeit ir tāds tautu sajaukums!..»

Dažas dienas vēlāk godājamais Sargons oficiāli paziņoja vietvaldim par savām asīriešu sūtņa pilnvarām, izteica vēlēšanos sveikt troņmantnieku un lūdza piešķirt svītu, kas viņu ar pienācīgu godu pavadītu līdz faraona tronim.

Vietvaldis divas dienas kavējās ar atbildi, tad, noteicis pieņemšanas laiku, pārcēla to vēl par divām dienām.

Asīrietis, pieradis pie austrumnieku gausuma kā ceļojumos, tā darījumos, nebūt par to nenoskuma, taču laiku veltīgi nezaudēja: dzēra no rīta līdz vakaram, spēlēja kauliņus ar Hiramu un citiem aziātu prinčiem, bet brīvajos brīžos, tāpat kā Ramzess, slepus apmeklēja Kamu.

Kā jau vecāks vīrs un praktisks cilvēks, viņš ikreiz pasniedza priesterienei bagātīgas dāvanas, bet savas jūtas pret viņu izteica šādi:

— Ko gan tu, Kama, nīksti un dilsti te, Būbastijā? Kamēr esi vēl jauna, tev patīk kalpot pie Ištaras altāriem, bet kļūsi veca — labi vis tev neklāsies. Noraus tev dārgās drānas, paņems tavā vietā jaunu, un tev nāksies pelnīt iztiku ar zīlēšanu un bērnu saņemšanu.

Bet es, — Sargons turpināja, — ja dievi par tēvu grēkiem mani būtu radījuši par sievieti, labāk gribētu būt nedēļniece nekā bērnu saņēmēja. Tādēļ kā dzīvesgudrs cilvēks saku tev: pamet savu templi un nāc pie manis par mīļāko. Došu par tevi desmit zelta talantus, četrdesmit govis un simt mēru kviešu. Priesteri, protams, sākumā teiks, ka tas ir par maz un ka dievi viņus sodīs, taču es nelikšu klāt ne drahmas, ja nu piemetīšu vēl kādu aitu. Un tad viņi noturēs svinīgu dievkalpojumu un dievišķā Ištara par labu zelta ķēdi vai kausu atbrīvos tevi no visiem solījumiem,

Kama, klausoties šais runās, kodīja lūpas un tikko valdīja smieklus.

— Taču, ja brauksi ar mani uz Nīnivi, — Sargons turpināja, — kļūsi par lepnu kundzi. Es uzdāvāšu tev pili, zirgus, nestuvēs, kalpotājus un vergus. Vienā mēnesī salaistīsi sev virsū vairāk smaržvielu, nekā pie jums pa visu gadu ziedo dievietei. Un kas zina — varbūt vēl iepatiksies ķēniņam Tiglatpalasaram un viņš gribēs tevi ņemt uz savu harēmu. Un tad i tu būsi laimīga, i es dabūšu atpakaļ visu, ko būšu par tevi izdevis.

Dienā, kad Sargonam bija noteikta pieņemšana, pie troņmantnieka pils nostājās ēģiptiešu karaspēks un sanāca ziņkārīgo ļaužu pūļi.

Asīrieši ieradās ap pusdienlaiku, kad saule kveldēja visnegantāk. Pa priekšu gāja ar zobeniem un nūjām apbruņoti policisti, viņiem nopakaļ — vairāki kaili skrējēji un trīs jātnieki. Tie bija taurētāji un vēstneši. Uz katra stūra taurētāji apstājās un notaurēja signālu, pēc tam vēstnesis skaļi sauca:

— Lūk, tuvojas Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara pilnvarotais sūtnis un radinieks, plašu īpašumu pārvaldītājs, uzvarētājs kaujās, daudzu provinču pavēlnieks! Ļaudis, parādiet viņam pienācīgu godu kā Ēģiptes valdnieka — faraona draugam!..

Aiz taurētājiem jāja pārdesmit asīriešu smailās cepurēs, īsos svārkos un cieši pieguļošās biksēs. Viņu pinkainajiem, taču izturīgajiem zirgiem galvas un krūtis bija klātas zvīņveida vara bruņām.

Aiz viņiem soļoja kājnieki bruņucepurēs un garos apmetņos līdz zemei. Viena nodaļa bija bruņojusies ar smagām vālēm, otra — ar lokiem, trešā — ar šķēpiem un vairogiem. Turklāt visiem bija zobeni un bruņas.

Aiz karavīriem virzījās zirgi, kaujasrati un Sargona nestuves ar kalpotājiem sarkanās, baltās un zaļās drānās. Tad parādījās divi ziloņi ar teltīm uz muguras. Uz viena sēdēja Sargons, uz otra — haldejiešu priesteris Istubars.

Gājienu noslēdza kājnieki, jātnieki un asīriešu orķestris ar spalgām taurēm, bungām, vara šķīvjiem un spiedzīgām flautām.

Princis Ramzess, kuru ielenca priesteri, virsnieki un muižnieki lepnos un košos tērpos, gaidīja sūtni lielajā zālē, kas bija atklāta no visām pusēm. Princis bija līksmi noskaņots, zinādams, ka asīriešiem ir līdzi dāvanas, kuras ēģiptiešu tauta var uzskatīt par nodevām. Bet, izdzirdējis pagalmā vēstneša skaļo balsi, Ramzess sadrūma. Un, kad līdz viņam nonāca vārdi, ka ķēniņš Tiglatpalasars ir faraona draugs, viņu pārņēma sašutums. Troņmantniekam nāsis iepletās kā saniknotam vērsim, acis iekvēlojās dusmās. To redzot, virsnieki un muižnieki arī sarauca pieres un tvēra pie zobenu spaliem. Svētais Mentesufiss, pamanījis viņu neapmierinātību, skaļi pavēstīja:

— Faraona vārdā pavēlu muižniekiem un virsniekiem sagaidīt godājamo Sargonu ar cieņu, kas pienākas dižā ķēniņa sūtnim!

Troņmantnieks sarauca uzacis un sāka nervozi soļot pa paaugstinājumu, uz kura stāvēja viņa vietvalža krēsls. Taču pie disciplīnas radušie muižnieki un virsnieki norima, zinādami, ka ar Mentesufisu, kara ministra palīgu, nav nekādi joki.

Tikmēr pagalmā milzonīgie asīriešu kareivji smagā ietērpā nostājās trīs rindās iepretim puskailajiem un izveicīgajiem ēģiptiešu karavīriem. Abas puses raudzījās viena uz otru kā tīģeru bars uz degunradžu baru. Taču disciplīna guva virsroku pār ienaidu.

Pagalmā iejāja ziloņi, spalgi ietaurējās ēģiptiešu un asīriešu taures, kareivji saslēja ieročus gaisā, tauta nokrita uz vaiga, asīriešu augstmaņi Sargons un Istubars izkāpa no savām nestuvēm.

Zālē princis Ramzess apsēdās uz krēsla zem baldahīna. Pie ieejas parādījās vēstnieks.

Visgodājamākais valdniek! — viņš vērsās pie troņmantnieka. — Dižā ķēniņa Tiglatpalasara pilnvarotais sūtnis, slavenais Sargons, un viņa pavadonis, dievbijīgais pravietis Istubars, vēlas sveikt un godināt tevi, faraona — lai viņš dzīvo mūžos! — vietvaldi un troņmantnieku.

Lūdz, lai augstie viesi ienāk un priecē manu sirdi ar savu ierašanos, — princis atteica.

Ieročiem šķindot, zālē ienāca Sargons garā, zaļā apmetnī, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu. Blakus sniegbalta tērpā soļoja dievbijīgais Istubars, bet viņiem nopakaļ asīriešu augstmaņi nesa dāvanas troņmantniekam.

Sargons piegāja pie paaugstinājuma, uz kura sēdēja vietvaldis, un teica asīriešu valodā runu, ko tulks tūdaļ pat atkārtoja ēģiptiski:

— Es, Sargons, visvarenākā ķēniņa Tiglatpalasara vietvaldis un radinieks, esmu ieradies, lai sveiktu tevi, visvarenākā faraona vietvaldi, un par zīmi mūžīgai draudzībai pasniegtu tev dāvanas…

Troņmantnieks, uzlicis abas rokas uz ceļiem, sēdēja nekustīgi kā viņa ķēnišķo senču statujas.

— Tu laikam aplam iztulkoji troņmantniekam manu godbijīgo sveicienu? — Sargons jautāja tulkam.

Mentesufiss, kas stāvēja līdzās paaugstinājumam, noliecas pie Ramzesa,

Valdniek, — viņš čukstēja, — godājamais Sargons gaida žēlīgu atbildi…

Tad atbildi viņam. — princis aizsvilies sacīja, — ka es nesaprotu, ar kādām tiesībām viņš runā ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu…

Mentesufiss apmulsa, un tas vēl vairāk saniknoja Ramzesu. Viņam nodrebēja lūpas un iekvēlojās acis, Taču haldejietis Istubars, kas saprata ēģiptiski, žigli pačukstēja Sargonam:

— Kritīsim uz vaiga!..

— Kālab man jākrīt uz vaiga? — Sargons sašutis vaicāja.

— Krīti, ja negribi zaudēt mūsu ķēniņa žēlastību, bet varbūt arī galvu…

To pateicis, Istubars izstiepās uz grīdas visā garumā — un Sargons viņam blakus,

Kādēļ man jāguļ uz vēdera šī zaļknābja priekšā? — viņš aizvainots murmināja,

Tādēļ, ka viņš ir faraona vietvaldis, — Istubars atbildēja.

Bet vai es neesmu sava valdnieka vietvaldis?

Viņš taču būs ķēniņš, bet tu tas nebūsi.

— Par ko strīdas visvarenā ķēniņa Tiglatpalasara sūtņi? — princis Ramzess jautāja tulkam, apmierināts ar sūtņu pazemību.

Par to, vai jārāda princim dāvanas, kas domātas faraonam., vai tikai jāatdod tev atsūtītās, — apķērīgais tulks atteica.

Es vēlos redzēt dāvanas, kas domātas manam dievišķajam tēvam, — troņmantnieks atbildēja, — un atļauju sūtņiem piecelties.

Sargons pieslējās — sarkans aiz dusmām un piepūles — un apsēdās uz grīdas, pavilcis kājas zem sevis.

— Es nezināju, — viņš iesaucās, — ka man, dižā Tiglatpalasara radiniekam un pilnvarotajam sūtnim, būs jāslauka ar savām drānām putekļi no ēģiptiešu vietvalža grīdas!..

Mentesufiss, kas saprata asīriski, nejautādams Ramzesam, lika nekavējoties atnest divus ar paklājiem noklātus solus, un smagi elsojošais Sargons un nesatraucamais Istubars apsēdās.

Atvilcis elpu, Sargons pavēlēja pasniegt lielu stikla kausu, tērauda zobenu un atvest pie lieveņa divus zirgus zeltītā aizjūgā. Kad viņa pavēle tika izpildīta, viņš piecēlās un palocījies vērsās pie Ramzesa:

— Mans valdnieks, ķēniņš Tiglatpalasars, sūta tev, princi, divus labus zirgus un novēl, lai tie tevi nes tikai pretī uzvarām, sūta tev kausu, no kura tavā sirdī lai ielīst vienīgi prieks, un zobenu, kāds nav atrodams citur kā vien mana visvarenā pavēlnieka ieroču noliktavā.

Sargons Izvilka no maksts pagaru, sudrabaini spožu zobenu un sāka to locīt. Zobens Izliecās kā loks un tūlīt pat iztaisnojās.

— Tik tiešām brīnišķīgs ierocis! — Ramzess iesaucās.

— Ja atļausi, vietvaldi, parādīšu tev vēl vienu tā priekšrocību, Sargons sacīja, aizmirsis dusmas, kad radās izdevība padižoties ar tolaik lieliskajiem asīriešu ieročiem.

Pēc viņa lūguma kāds no ēģiptiešu virsniekiem izvilka no maksts savu bronzas zobenu un pacēla to ka uzbrukumam. Tad Sargons atvēzēja savu tērauda zobenu un ar veiklu cirtienu pāršķēla pretinieka zobenu. Zāli pārskanēja apbrīnas čuksti. Ramzesa seja tumši pietvīka.

«Šis svešzemnieks,» troņmantnieks domāja, «laupījis man uzvaru pār vērsi cirkā, grib precēt Kamu un dižojas manā priekšā ar ieročiem, kas cērt mūsu zobenus kā skaidas!..»

Un viņš sajuta vēl lielāku naidu pret ķēniņu Tiglatpalasaru, pret asīriešiem vispār un Sargonu it īpaši.

Tomēr Ramzess centās sevi apvaldīt un laipni lūdza sūtni parādīt viņam faraonam domātās dāvanas.

Tūdaļ tika atnestas smaržīgā koka lādes, no kurām asīrieši sāka ņemt laukā rakstainus audumus, kausus, krūkas, tērauda ieročus, mežāža raga lokus, zeltītas bruņas un vairogus, kas bija rotāti ar dārgakmeņiem.

Taču vislieliskākā dāvana bija ķēniņa Tiglatpalasara pils modelis, darināts no sudraba un zelta. Pils ēkai bija četri stāvi cits par citu mazāki, apjozti ar kolonnām, un terase jumta vietā. Visas ieejas apsargāja lauvas vai spārnoti vērši ar cilvēku galvām. Abās pusēs kāpnēm stāvēja statujas, kas attēloja pakļautos valdniekus ar upurveltēm, bet abpus tiltam — zirgu tēli dažādas pozas. Sargons atbīdīja vienu modeļa sienu — un paveras greznas istabas. Sevišķu apbrīnu izraisīja pieņemšanas zāle ar ķēniņu augstā tronī, galminiekiem, kareivjiem un svešzemju valdoņiem, kas godināja Tiglatpalasaru. Modelis bija viena cilvēka augstumā un divu cilvēku garumā. Runāja, ka šī asīriešu ķēniņa dāvana vien esot simt piecdesmit talantus vērta.

Kad lādes aiznesa, vietvaldis aicināja abus sūtņus un viņu svītu uz mielastu, kura laikā viesi tika bagātīgi apdāvināti. Ramzess bija tik viesmīlīgs, ka, tiklīdz Žargonam iepatikās kāda galmadāma, viņš atdāvināja to sūtnim — protams, izlūgdamies viņas piekrišanu un mātes atļauju. Princis bija laipns un devīgs, taču joprojām sadrūmis. Un, kad Tutmoss pajautāja, kā viņam patīkot ķēniņa Tiglatpalasara pils, Ramzess atbildēja:

— Man skaistākas liktos tās drupas Nīnives krāsmatās…

Mielasta laikā asīrieši bija ļoti atturīgi: lai gan vīna bija papilnam, viņi dzēra maz, Sargons ne reizi neiesmējās un sēdēja, acis pievēris, savās domās iegrimis.

Vienīgi abi priesteri — haldejietis Istubars un ēģiptietis Mentesufiss — bija mierīgi, kā jau cilvēki, kuriem zināma nākotne un dota vara pār to.


Trīsdesmit sestā nodaļa


Pēc pieņemšanas pie vietvalža Sargons vēl palika Bū-bastijā, gaidot faraona vēstuli no Memfisas. Tikmēr starp virsniekiem un muižniekiem atkal paklīda dīvainas valodas.

Feniķieši stāstīja, protams, kā lielu noslēpumu, ka priesteri nezin kādēļ ne vien atlaiduši asīriešiem nesamaksātās nodevas, bet pat uz visiem laikiem atbrīvojuši viņus no tām un, lai atvieglotu Asīrijai karu ar ziemeļu kaimiņiem, noslēguši miera līgumu uz ilgiem gadiem.

— Faraons, — sacīja feniķieši, — pagalam savārdzis, uzzinājis par piekāpšanos barbaru priekšā, bet princis Ramzess ir gaužām apbēdināts, taču abi spiesti pakļauties priesteriem, tālab ka nav pārliecināti par muižnieku un armijas uzticību.

Tas radīja vislielāko sašutumu ēģiptiešu aristokrātijā.

— Kā, — čukstējās parādos iestigušie muižnieki, — dinastija mums vairs neuzticas? Tātad priesteri nolēmuši apkaunot un izpostīt Ēģipti? Ja jau Asīrija karo kaut kur tālu ziemeļos, tieši tagad arī vajag tai uzbrukt, ar iegūto laupījumu pildīt panīkušo ķēniņa kasi un vairot aristokrātijas labklājību…

Dažs labs dižciltīgs jauneklis uzdrošinājās vērsties pie troņmantnieka ar jautājumu, ko viņš domājot par asīriešu barbariem. Princis klusēja, taču dzeldīgais skatiens un sakniebtās lūpas pilnībā izteica viņa jūtas,

— Skaidrs, — joprojām čukstējās augstmaņi, — ka dinastiju apmājuši priesteri, tā neuzticas muižniekiem un Ēģiptei draud lielas nelaimes…

Šis klusais sašutums drīz pārtapa slepenās apspriedēs, bezmaz vai sazvērestībā, un, lai gan tajā piedalījās daudz cilvēku, pašpārliecinātie vai apstulbotie priesteri neieklausījās galminieku domās, bet Sargons, kas manīja šo ienaidu, nepiešķīra tam nozīmi.

Viņš saprata, ka Ramzess jūt pret viņu nepatiku, taču izskaidroja to ar gadījumu cirkā un jo sevišķi ar greizsirdību Kamas dēļ. Drošs par savu sūtņa neaizskaramību — Sargons dzēra, līksmojās un gandrīz ik vakaru lavījās pie feniķiešu priesterienes, kas aizvien laipnāk uzņēma viņa lakstošanos un dāvanas.

Tāds bija augstāko aprindu noskaņojums, kad reiz naktī Ramzesa pilī ieradās svētais Mentesufiss un sacīja, ka viņam nekavējoties jāsastop troņmantnieks.

Galminieki atbildēja, ka pie prinča viesojoties kāda no viņa sievietēm un viņi neuzdrošinoties valdnieku traucēt. Taču, kad Mentesufiss neatlaidīgi uzstāja, Ramzesu ataicināja.

Troņmantnieks iznāca, nebūt neizrādīdams neapmierinātību,

— Kas noticis? — viņš jautāja priesterim. — Vai sācies karš, ka tu ierodies pie manis tik vēlā stundā?

Mentesufiss cieši palūkojās Ramzesā un, atviegloti nopūties, vaicāja:

Vai tu nekur negāji laukā šovakar?

Ne soli.

— Un es varu dot savu priestera godavārdu par to? Troņmantnieks izbrīnījās.

— Man šķiet, — viņš lepni atteica, — ka tavs godavārds ir lieks, ja esmu devis savējo. Bet ko tas nozīmē? Viņi iegāja atsevišķā istabā.

— Vai zini, valdniek, — priesteris satraukti sacīja, — kas noticis pirms stundas? Nez kādi jaunekļi uzbrukuši Sargonam un piekāvuši viņu ar nūjām…

Kādi jaunekli? Kur?

— Pie feniķiešu priesterienes Kārnas paviljona, — Mentesufiss turpināja, uzmanīgi vērodams troņmantnieka sejas izteiksmi.

— Ir gan drosminieki! — Ramzess brīnījās. — Uzbrukt tādam spēkavīram! Tur, jādomā, ne vienam vien kauliņi nobrakšķēja!

Bet uzbrukuši taču sūtnim! Sūtnim, kuru sargā Asīrijas un Ēģiptes diženums! — priesteris iesaucās.

Ha-ha! — princis iesmējās. — Tātad ķēniņš Tiglatpalasars suta savus sūtņus pat pie feniķiešu dejotājām!

Mentesufiss apjuka, bet pēkšņi iesita sev pa pieri un arī sāka smieties.

Redzi nu, princi, cik es esmu neapķērīgs un cik nepieredzējis politikā! Es pat neapjēdzu, ka Sargons, kas nakti klaiņo gar aizdomīgas sievietes māju, vairs nav sūtnis, bet parasts cilvēks! Taču, lai kā tur būtu, — viņš piebilda, — iznācis nelāgi. Sargons var apvainoties uz mums…

Priesteri, priesteri, — princis iesaucās, šūpodams galvu, — tu aizmirsti kaut ko daudz svarīgāku: Ēģiptei ne tikai nav jābaidās, tai nav pat jārūpējas par Sargona un paša ķēniņa Tiglatpalasara draudzīgo vai naidīgo noskaņojumu.

Mentesufisu tā apmulsināja troņmantnieka prātīgie aizrādījumi, ka viņš tikai klanījās un murmināja:

Dievi apveltījuši tevi, princi, ar gudrību, kāda piemīt virspriesteriem — lai svētīti viņu vārdi! Es jau gribēju dot pavēli šos zeļļus sameklēt un sodīt, bet tagad labāk uzklausīšu tavu padomu, jo tu esi gudrākais no gudrākajiem. Tādēļ saki — ko iesākt ar Sargonu un šiem drošgalvjiem?

Atliksim to līdz rītam, — Ramzess atbildēja. — Kā priesteris tu it labi zini, ka miegs, ko mums sūta dievi, bieži atnes labu padomu.

Bet ja es arī līdz rītam neko neizdomāšu? — Mentesufiss jautāja.

Katra ziņā es apmeklēšu Sargonu un centīšos izdzēst no viņa atmiņas šo starpgadījumu, — troņmantnieks atbildēja.

Priesteris godbijīgi atvadījās no Ramzesa. Atgriežoties mājās, viņš domāja:

«Varu likt galvu ķīlā, ka princim ar to nav nekāda sakara. Viņš nav ne pats sitis, ne citus kūdījis. Acīmredzot nav to pat zinājis, Kurš tik aukstasinīgi un prātīgi spriež par noziegumu, nevar būt līdzdalībnieks. Bet tādā gadījumā var uzsākt izmeklēšanu un, ja šis pinkainais barbars nerimsies, nodot pārgalvjus tiesai. Te tev nu bija draudzības līgums! Sākās ar to, ka aizvainoja sūtni!..»

Nākošajā dienā brašais Sargons gulēja līdz pusdienai uz tūbas paklāja, tas mēdza gadīties ar viņu diezgan bieži — pēc katras iedzeršanas. Blakus viņam uz zema dīvāna sēdēja dievbijīgais Istubars un, acis pret griestiem pacēlis, čukstēja lūgšanu.

— Istubar, — augstmanis nopūzdamies sacīja. — Vai esi pārliecināts, ka neviens mūsu galmā nezina par manu nelaimi?

Kurš gan var zināt, ja neviens to nav redzējis?

Bet ēģiptieši? — Sargons ievaidējās.

No ēģiptiešiem zina vienīgi Mentesufiss un troņmantnieks, nu, un arī tie nelieši, kuri, jādomā, ilgi atminēsies tavas dūres.

Jā, laikam gan … Taču man liekas, ka viņu vidū bija troņmantnieks un deguns viņam ir sadauzīts, ja ne salauzts…

Troņmantniekam deguns ir vesels; viņa tur nebija, vari man ticēt.

Tādā gadījumā, — Sargons nopūtās, — princim jāuzdur nelieši uz mieta. Es kā nekā esmu sūtnis, un mana persona ir svēta!

Bet es tev saku, — ieteica Istubars, — aizmirsti dusmas un nesūdzies, jo, kad sāks tiesāt šos dauzoņas, visa pasaule uzzinās, ka ķēniņa Tiglatpalasara sūtnis saietas ar feniķiešiem un, vēl ļaunāk, apciemo viņus naktī viens pats.

Sargons ik bridi nopūtās, ja par nopūtām var saukt lauvas rēcienus.

Piepeši istabā ieskrēja kāds asīriešu virsnieks. Viņš nometās ceļos, pieskārās ar pieri zemei un sacīja Sargonam:

— Mūsu valdnieka acu gaišum! Pie lieveņa sanākuši ēģiptiešu augstmaņi — un ar viņiem troņmantnieks. Viņš grib šeit ienākt, acīmredzot lai paradītu tev godu

Iekams Sargons paguva dot rīkojumu, durvīs parādījās troņmantnieks. Viņš atgrūda liela auguma sargu un ātri devas pie Sargona, kas bija ta apjucis, ka joprojām gulēja uz sava paklāja, nezinādams, ko iesākt: bēgt kailam uz istabu vai palīst zem tūbas.

Uz sliekšņa stāvēja vairāki asīriešu virsnieki, pārsteigti par troņmantnieka ielaušanos pretēji jebkurai etiķetei, Taču Istubars pamāja, un tie nozuda aiz aizkara.

Troņmantnieks bija viens. Svīta bija palikusi pagalmā,

— Esi sveicināts, diža ķēniņa sūtni un faraona viesi! — Ramzess sacīja. — Es atnācu uzzināt, vai tev kā netrūkst, Turklāt, ja tev ir laiks un vēlēšanās, gribu uzaicināt tevi izjādē pa pilsētu svītas pavadībā, ar zirgu no mana tēva staļļiem, ka tas varena Tiglatpalasara sūtnim pieklājas.

Sargons gulēja un klausījās, ne vārda nesaprazdams, taču, kad Istubars pārtulkoja viņam prinča runu, viņš jutās ta aizgrābts, ka ņēmās dauzīt galvu pret grīdu, atkārtodams: — Tiglatpalasars un Ramzess! Tiglatpalasars un Ramzess! — Nomierinājies Sargons sāka atvainoties, ka tāds augsts un godājams viesis atradis viņu tik bēdīgā stāvokli.

— Nedusmojies, valdniek, ka es, nožēlojams tārps, gulēdams tava troņa piekājē, tik dīvainā kārtā paužu savu prieku par tavu ierašanos. Esmu divkārt priecīgs, tālab ka sava necienīgajā prātiņā Iedomājos, ka tu, valdniek, biji mana vakardienas posta, vaininieks. Man pat likās, ka jūtu uz muguras tavu nūju, kas pamatīgi vālē ja!..

Kad nesatraucamais Istubars pārtulkoja to vārds vārdā troņmantniekam, tas ar patiesi ķēnišķu cieņu atbildēja:

— Tu maldies, Sargon, un, ja tu pats nebūtu atskārtis savu kļūdu, es uz vietas pavēlētu tev noskaitīt piecdesmit nūjas, lai tu zinātu, ka tādi kā es neuzbrūk naktī — turklāt barā — vienam cilvēkam.

Nepaguva svētais īstubars lāgā pārtulkot šos vārdus, kad Sargons pierāpoja pie Ramzesa un, pie viņa kājām pieplacis, iesaucās:

Dižais kungs, dižais ķēniņ! Lai slava Ēģiptei, ka tai ir tāds valdnieks!

Un vēl es tev gribu pateikt, — troņmantnieks sacīja, — ka šai uzbrukumā nav piedalījies neviens no maniem galminiekiem. Es spriežu pēc tā, ka tāds spēkavīrs kā tu būtu sašķaidījis ne vienu vien galvu, taču viņi visi ir sveiki un veseli.

Pareizi un gudri sacīts! — Sargons pačukstēja Istubaram.

Un, kaut arī, — troņmantnieks turpināja, — šis nelāga starpgadījums nav noticis manas vainas dēļ, es tomēr jūtu, ka man jāremdina tavs aizvainojums uz pilsētu, kas tevi tik necienīgi uzņēmusi. Lūk, kālab es apciemoju tevi tavā guļamistabā un kālab mans nams būs atvērts tev, kad vien tu vēlēsies. Un tagad, lūdzu, pieņem no manis šo nelielo dāvanu…

To sacīdams, Ramzess pastiepa Sargonam ar safīriem un rubīniem rotātu ķēdi.

Sargons pat apraudājās, un tas aizkustināja troņmantnieku, taču nesatrauca Istubaru. Priesteris zināja, ka Sargons, būdams gudrs ķēniņa sūtnis, spēj it viegli raudāt, priecāties un dusmoties pēc vajadzības.

Troņmantnieks drīz vien atvadījās. Aiziedams viņš domāja, ka asīrieši, kaut ari barbari, tomēr nav slikti cilvēki, jo Izprot cēlsirdīgu rīcību,

Toties Sargons bija tā uzbudināts, ka lika atnest vīnu un dzēra no pusdienas līdz pašam vakaram.

Saulei norietot, priesteris īstubars izgāja, no sūtņa guļamistabas un tūdaļ pat atgriezās pa slepenām durvīm. Viņam sekoja divi vīri tumšos apmetņos. Kad viņi atmeta no sejas kapuces, Sargons pazina vienā virspriesteri Nofri, otrā — pravieti Mentesufisu.

Mēs nākam pie tevis, godājamais sūtni, ar labu ziņu, — Nofri sacīja,

Kaut es varētu pavēstīt jums to pašu! — Sargons iesaucās. — Sēdieties, svētie vīri, un runājiet ar mani ta, It kā es būtu skaidrā prātā, jo arīdzan iereibis es nezaudēju prātu, bet topu vēl gudrāks. Vai nav tiesa, Istubar?

— Runājiet, — haldejietis viņu atbalstīja.

— Šodien, — Mentesufiss uzsāka, — es saņēmu vēstuli no augstu godājamā ministra Herhora. Viņš raksta mums, ka viņa majestāte faraons — lai viņš dzīvo mūžos! — gaidot jūsu sūtniecību savā lieliskajā pilī pie Memfisas un ka * viņš esot labvēlīgi noskaņots noslēgt ar jums līgumu.

Sargons aizvien vēl valstījās savā tūbas guļvietā, taču acis viņam bija gandrīz skaidras.

— Es braukšu, — viņš sacīja, — pie viņa majestātes faraona — lai viņš dzīvo mūžos! — un uzspiedīšu sava valdnieka vārdā zīmogu uz līguma, bet tikai lai to uzraksta uz akmens ķīļrakstā, tālab ka jūsu rakstu es nesaprotu. Gulēšu vai visu dienu uz vēdera viņa majestātes priekšā — lai viņš dzīvo mūžos! — bet līgumu parakstīšu. Bet, kā jūs to pildīsit… ha-ha-ha!.. to nu es nezinu … — viņš, rupji smiedamies, pabeidza.

— Ka drīksti, dižā Tiglatpalasara kalps, šaubīties par mūsu valdnieku labo gribu un uzticību? — Mentesufiss sašuta,

Sargons tūdaļ atjēdzās.

Es nerunāju par viņa majestāti, bet par troņmantnieku … — viņš atteica.

Troņmantnieks ir ar gudrību apveltīts jauneklis, kas bez ierunām pakļaujas tēva un priesteru augstās padomes gribai, — Nofri sacīja.

— Ha-ha-ha!.. — atkaļ iesmējās iereibušais barbars. — Jūsu princis!.. Lai man mēle mutē nokalst, ja es meloju, bet es gribētu, lai mums Asīrijā būtu tāds troņmantnieks … Mūsu asīriešu princis — tas ir gudrais, priesteris… Viņš, iekams dosies karā, vispirms palūkosies uz zvaigznēm debesīs, pēc tam pačamdīs vistas… Bet jūsējais pirmām kārtām saskaitītu, cik viņam karavīru, un izlūkotu, kur pretinieka nometne, un tad uzkluptu viņam kā ērglis avenam. Lūk, tas ir karavadonis, lūk, tas ir ķēniņš!..

Viņš nav no tiem, kas uzklausa priesterus. Viņš prasīs padomu savam zobenam, un jums būs jāizpilda viņa pavēles … Un tālab es, kaut ari parakstīšu ar jums līgumu, tomēr teikšu savam valdniekam, ka aiz vārga faraona un gudriem priesteriem slēpjas jauns troņmantnieks — lauva un vērsis vienā personā. Mutē viņam ir medus, toties sirdī pērkoni un zibeņi…

— Un tā nebūs taisnība! — Mentesufiss iebilda. — Jo mūsu princis, lai arī iecirtīgs un pārgalvīgs kā visi jauni cilvēki, tomēr prot cienīt gan gudra jo padomus, gan valsts augstākās iestādes.

Sargons pašūpoja galvu.

— Ak jūs, prātnieki, rakstu mācītie, zvaigžņu tulki! Esmu vienkāršs cilvēks, parasts ģenerālis un bez zīmoga pat savu vārdu mālā neprastu iegrebt, taču, zvēru pie sava ķēniņa bārdas, es nemainītos ar jums gudrībā… Tādēļ ka jūs dzīvojat māla plāksnīšu un papirusu pasaulē un nepazīstat īsteno pasauli, kurā mēs visi dzīvojam … Esmu nejēga, taču man ir suņa oža. Un, kā suns iztālēm saož lāci, tā es ar savu sarkano degunu sajūtu īstu karavadoni. Jūs taisāties dot princim padomus? Bet jūs jau tagad stingstat viņa priekšā kā balodis no čūskas skatiena. Mani gan viņam neizdosies piekrāpt, un, lai gan princis ir labs pret mani kā miesīgs tēvs, es cauri savai biezajai ādai jūtu, ka viņš mani un manus asīriešus neieredz kā tīģeris ziloni. Ha-ha! Dodiet viņam armiju — un viņš jau pēc trim mēnešiem būs pie Nīnives, lai tikai viņam ceļā kareivji dzimst, nevis iet bojā…

— Pat ja tev ir taisnība, — Mentesufiss viņu pārtrauca,

— pat ja princis grib doties karagājienā pret Nīnivi — viņš neies.

— Bet kurš gan viņu atturēs, kad viņš kļūs par faraonu? — Mēs!

— Jūs? Jūs!.. Ha-ha-ha!.. — Sargons atkal smējās.

— Tātad jūs domājat, ka šis jauneklis pat nenojauš par mūsu ilgumu … Bet es … bet es… ha-ha-ha!.. es lieku galvu ķīlā, ka viņš zina visu. Vai tad feniķieši būtu tik mierīgi, ja nezinātu, ka ēģiptiešu jaunais lauva pasargās viņus no asīriešu vērša?

Mentesufiss un Nofri slepus saskatījās. Viņus pagalam pārsteidza tālredzīgais barbars, kas drosmīgi izteica, ko viņi nepavisam nebija ņēmuši vērā. Un tiešām — kas būtu, ja troņmantnieks uzminētu viņu nodomus un gribētu tos izjaukt?

No mirklīga apmulsuma viņus paglāba Istubars, kas līdz šim bija klusējis.

— Sargon, — viņš sacīja, — tu jaucies svešās darīšanās. Tev jānoslēdz ar Ēģipti līgums, kādu vēlas mūsu valdnieks, bet, ko zina vai nezina un ko darīs vai nedarīs ēģiptiešu troņmantnieks, — gar to tev nav nekādas daļas. Ja mūžam dzīvojošā priesteru augstā padome galvo, līgums tiks izpildīts. Taču, kā padome to panāks, — nav mūsu darīšana.

Dzedrais tonis, kādā to pateica Istubars, nomierināja Sargonu. Viņš pašūpoja galvu un sacīja;

— Tādā gadījumā žēl jaunekļa — viņš ir drosmīgs karavīrs un cēlsirdīgs valdnieks..


Trīsdesmit septītā nodaļa


Pēc ciemošanās pie Sargona svētie vīri Nofri un Mentesufiss, rūpīgi ietinušies apmetņos, domās nogrimuši, atgriezās mājās.

Kas to lai zina, — Mentesufiss sacīja, — varbūt šim dzērājam Sargonam ir taisnība, tā runājot par mūsu troņmantnieku…

Tad jau Istubaram vairāk taisnības, — Nofri dzedri atteica.

— Nebūsim aizspriedumaini! Vajag vispirms iztaujāt princi, — Mentesufiss piebilda.

— Tādā gadījumā dari to.

Nākošajā dienā abi priesteri nopietnām sejām, ieradās pie troņmantnieka un lūdza aprunāties ar viņiem.

Kas noticis? — princis jautāja. — Vai godājamajam Sargonam atkal gadījies kāds nakts piedzīvojums?

Runa diemžēl nav par Sargonu, — virspriesteris Nofri atteica. — Tautā klīst valodas, ka tu, valdniek, uzturi tuvas attiecības ar neticīgajiem feniķiešiem ….

Pēc šiem vārdiem princis uzreiz atskārta praviešu apmeklējuma nolūku. Taču reizē saprata, ka aizsākas cīņa starp viņu un priesteru kārtu. Kā jau troņmantniekam pieklājas, Ramzess acumirklī apvaldi jāsi un viņa seja pauda naivu ziņkāri.

— Un feniķieši ir bīstama tauta, tie ir mūsu valsts sensenie ienaidnieki, — Nofri piemetināja.

Troņmantnieks pasmaidīja.

Ja jūs, svētie tēvi, — viņš sacīja, — aizdotu man naudu un ja tempļos būtu skaistas meitenes, es ne uz brīdi nešķirtos no jums. Bet tā man gribot negribot jādraudzējas ar feniķiešiem»

Runā, ka tu naktīs apmeklējot feniķiešu priesterieni…

Man tas jādara, kamēr meitene nāks pie prāta un pārcelsies pie manis uz pili. Taču neraizējieties — man vienmēr klāt zobens, un ja kāds nostāsies man ceļā…

— Bet šīs feniķietes dēļ tu sāki ienīst asīriešu sūtni…

— Ne jau viņas dēļ, bet tādēļ, ka Sargons ož pēc jēra taukiem, … Taču kam visas šis sarunas? Jums, svētie tēvi, nav jāuzmana manas sievietes. Domāju, ka Sargons arī iztiks bez jums. Ko jūs galu galā gribat?

Nofri tā apjuka, ka pat noskūtā galva viņam pietvīka,

— Tev, princi, protams, ir taisnība, — viņš atteica, — mums nav daļas gar tavām mīlas dēkām … Taču ir vēl kas ļaunāks: tauta brīnās, kādēļ viltīgais Hirams tik viegli aizdevis tev simt talantus — pat bez ķīlas…

Princim nodrebēja lūpas, taču viņš savaldījās.

— Nav mana vaina, — viņš mierīgi sacīja, — ka Hirams vairāk uzticas manam vārdam nekā ēģiptiešu bagātnieki. Viņš zina, ka es drīzāk atteikšos no sava ieroča, kuru esmu saņēmis no vectēva, nekā nesamaksāšu viņam parādu … Šķiet, ka viņš neraizējas arī par procentiem, tādēļ ka nav pat ieminējies par tiem. Es negribu slēpt no jums, svētie vīri, ka feniķieši ir devīgāki un veiklāki par ēģiptiešiem. Mūsu bagātnieks, iekams aizdotu man simt talantus, palūkotos manī caur pieri, ilgi vaidētu un stenētu, kādu mēnesi vazātu mani aiz deguna un galu galā paņemtu milzīgu ķīlu un lielus procentus. Toties feniķieši, kas labāk pazīst valdnieku sirdis, aizdod mums naudu pat bez tiesneša un lieciniekiem.

— Un ko tu, princi, teiktu, ja mēs noslēgtu ar Asīriju līgumu, kas atdod tai ziemeļu Āziju kopā ar Feniķiju?… — negaidot vaicāja Mentesufiss.

To sacīdams, viņš vērīgi lūkojās troņmantnieka sejā. Taču Ramzess neapmulsa:

— Es teiktu, ka tikai nodevēji var pierunāt faraonu parakstīt tādu līgumu.

Abi priesteri satraucās. Nofri pacēla roku, Mentesufiss sažņaudza dūres.

— Bet ja to prasītu valsts drošība? — Mentesufiss uzstāja.

— Ko jūs īsti no manis gribat? — princis aizsvilās. — Jūs jaucaties manās darīšanās, manās attiecībās ar sievietēm, liekat mani izsekot, uzdrošināties mani mācīt, bet tagad uzdodat man kaut kādus viltīgus jautājumus. Tad, lūk, es saku jums: pat ja jūs nolemtu mani noindēt — es neparakstītu tādu līgumu! Par laimi, tas nav atkarīgs no manis, bet no faraona, kura griba mums visiem jāpilda.

Un ko tu, princi, darītu, būdams faraons?

To, ko no manis prasītu gods un valsts intereses.

Par to es nešaubos, — Mentesufiss atbildēja. — Bet ko tu uzskati par valsts interesēm? Kas mums to norādīs?

Bet kam domāta augstā padome? — iesaucās troņmantnieks, tagad jau šķietami aizkaitināts. — Jūs apgalvojat, ka tajā ietilpst vienīgi gudrie? Tad lai viņi uzņemas atbildību par līgumu, ko es uzskatu par negodu un postu Ēģiptei…

Bet kā tu zini, princi, — Mentesufiss jautāja, — ka tieši tā nav rīkojies tavs dievišķais tēvs?

Kālab tad jūs vaicājat to man? Kas tā par pratināšanu? Kas jums devis tiesības ielūkoties manas dvēseles dziļumos?

Tu, princi, runā, — Nofri atbildēja, — kā pieklājas īstam ēģiptietim. Mūs arī šāds līgums apbēdinātu, taču valsts drošības labad dažkārt jāpakļaujas apstākļiem.

Kādiem apstākļiem? — Ramzess ļautajā, — Vai mēs esam zaudējuši Melu kauju? Vai mums nav kareivju?

Airētāji kuģim, ar kuru Ēģipte peld pa mūžības upi, ir dievi, — virspriesteris svinīgi noteica, — bet stūrmanis Ir visa esošā radītājs. Viņi bieži aptur kuģi vai novirzās sānis, lai apietu bīstamos atvarus, kurus mēs pat neievērojam. Tādos gadījumos no mums prasa vienīgi pacietību un pazemību, par ko agri vai vēlu mūs gaida dāsna balva, kura pārspēj visu, ko vien var Iedomāt mirstīgais.

Pēc šiem vārdiem priesteri atvadījās no prinča, pilni cerības, ka, arī būdams neapmierināts ar līgumu, viņš to nelauzīs un tuvākajā laikā nodrošinās Ēģiptei nepieciešamo mieru.

Viņiem aizejot, Ramzess paaicināja pie sevis Tutmosu.

Kad troņmantnieks palika divatā ar savu mīluli, viņa ilgi aizturētās dusmas izlauzās uz āru. Nometies uz dīvāna, viņš dauzīja sev ar dūrēm pa galvu un elsoja.

Pārbiedētais Tutmoss gaidīja, kamēr niknuma lēkme pāries. Tad pasniedza princim ūdeni ar vīnu, apkvēpināja viņu ar nomierinošu vīraku, apsēdās blakus un pavaicāja izmisuma iemeslu,

Šodien es pārliecinājos, ka mūsu priesteri noslēguši ar asīriešiem kaut kādu kaunpilnu līgumu, — troņmantnieks beidzot ierunājās, — bez kara, pat bez jebkādām prasībām no viņu puses. Vai saproti, cik daudz mēs zaudējam?

Dagons man sacīja, ka Asīrija gribot sagrābt Feniķiju. Taču feniķiešus tas patlaban mazāk uztrauc, jo ķēniņš Tiglatpalasars karo pie ziemeļaustrumu robežām. Tur dzīvo lielas un kareivīgas tautas, un nav zināms, kā beigsies karš. Katrā ziņā feniķiešiem būs vairāki miera gadi, lai sagatavotos aizsardzībai un atrastu sabiedrotos.

Princis īgni atmeta ar roku,

— Redzi nu, — viņš sacīja, — pat Feniķija bruņojas un, Iespējams, apbruņos ari visus savus kaimiņus. Toties mēs zaudējam Āzijas nesamaksātās nodevas, kas sniedzas pāri simttūkstoš talantiem. Simttūkstoš talantu! — Ramzess atkārtoja. — Ak, dievi! Tāda summa taču uzreiz piepildītu faraona kasi, Un, ja mēs turklāt, izvēloties piemērotu brīdi, uzbruktu Asīrijai, tad Nīnivē vien, ķēniņa Tiglatpalasara pilī vien, atrastu milzu bagātības … Padomā, cik mēs varētu saņemt gūstekņu! Pusmiljonu,. Miljonu… Miljonu neiedomājami spēcīgu cilvēku, tik mežonīgu, ka verdzība Ēģiptē, vissmagākais darbs pie kanāliem vai akmeņlauztuvēs viņiem liktos nieks, Pēc vairākiem gadiem, mūsu zemes auglība celtos, mūsu panīkusi tauta un valsts atkal atgūtu senāko varenību un bagātību… Bet priesteri grib mums to visu laupīt ar dažām norakstītām sudraba plāksnēm un māla plāksnītēm, kas izraibotas ar ķīļrakstiem, kurus neviens no mums nespēj Izlasīt…

Noklausījies prinča žēlabās, Tutmoss piecēlās, uzmanīgi ielūkojas blakusistabās, vai kāds nenoklausās, pēc tam atkal apsēdās līdzās Ramzesam un čukstus ierunājās:

Neļaujies drūmām domām, valdniek. Cik man zināms, visa aristokrātija, visi nomarhi, visi augstākie virsnieki dzirdējuši par līgumu un ir sašutuši par to. Tikai pavēli — un mēs sadauzīsim plāksnītes, uz kurām uzrakstīts šis līgums, pret Sargona vai pat paša Tiglatpalasara galvu…

Bet tas jau būs dumpis pret faraonu,. — atteica troņmantnieks — arī čukstus.

Tutmosa seja sadrūma.

— Man negribētos ievainot tavu sirdi, — viņš sacīja, — taču … tavs dieviem līdzīgais tēvs ir nopietni slims…

— Nav taisnība!

— Diemžēl tā ir! Tikai neizrādi, ka tu zini to. Ķēniņš Ir noguris no šīszemes gaitām un ilgojas aiziet mūžībā. Taču priesteri aizkavē viņu un neaicina tevi uz Memfisu, lai netraucēti parakstītu līgumu ar Asīriju…

— Nodevēji! Nodevēji! — nikni čukstēja Ramzess,

— Kad tu pārņemsi varu pēc tēva — lai viņš dzīvo mūžos! — tev nebūs grūti lauzt līgumu.

Princis kļuva domīgs,

— To vieglāk parakstīt, — viņš noteica, — nekā lauzt,

Nav grūti arī lauzt, — Tutmoss pasmaidīja. — Vai mazums Āzijā nepakļāvīgu cilšu, kas allaž gatavas mums uzbrukt? Un vai gan dievišķais Nitagers nestāv sardzē, lai atvairītu šīs ciltis un pārnestu karu uz viņu zemēm? Vai tiešām tu domā, ka Ēģipte nesavāks cilvēkus un līdzekļus karam? Mēs visi iesim, jo karā Ikviens var gūt kādu labumu un parūpēties par savu nākotni, Līdzekļi atradīsies tempļos … un Labirintā!

Kurš tos dabūs no turienes? — princis šaubīdamies piebilda.

Ikviens nomarhs, ikviens virsnieks, ikviens muižnieks to izdarīs, ja vien būs faraona pavēle, un jaunākie priesteri mums norādīs ceļu uz dārgumu krātuvēm..

— Viņi neuzdrošināsies … Dievu sods … Tutmoss nicīgi atmeta ar roku.

— Kas mēs esam — zemnieki vai gani, ka mums jābaidās no dieviem, par kuriem zobojas gan jūdi, gan feniķieši, gan grieķi un kurus ikviens algotnis nesodīti apvaino? Priesteri izgudrojuši pasakas par dieviem, kuriem paši netic Tu jau zini, ka tempļos atzīst tikai vienu dievu un priesteri, rādīdami visādus brīnumus, klusībā par tiem smejas. Vienīgi zemnieki kā senāk krīt elku priekšā pie zemes. Turpretī strādnieki jau šaubās par Osīrija, Hora un Seta visvarenību, rakstveži krāpj dievus rēķinos, bet priesteri izmanto viņus par ķēdi un atslēgu, kas sargā viņu. bagātību.

Garām tie laiki, — Tutmoss turpināja, — kad Ēģipte ticēja visam, ko sludināja tempļi. Tagad mēs pulgojam feniķiešu dievus, feniķieši pulgo mūsējos — un nekādi pērkoni un zibeņi mūs nesasper!

Troņmantnieks vērīgi palūkojās uz Tutmosu.

— Kur tev nāk prātā tādas domas? — viņš jautāja.

— Vēl gluži nesen tu mēdzi nobālēt, tiklīdz dzirdēji pieminam priesterus…

Toreiz es biju viens. Toties tagad, kad esmu uzzinājis, ka visa muižniecība domā tāpat, es jūtos drošāk…

Bet kurš jums pastāstīja par līgumu ar Asīriju?

Dagons un citi feniķieši, — Tutmoss atbildēja. — Viņi pat piesola īstajā brīdī sacelt pret mums visas aziātu ciltis, lai mūsu karaspēkam būtu iegansts pāriet robežu, un, kad mēs nonāksim uz ceļa, kas ved uz Nīnivi, feniķieši un viņu sabiedrotie pievienosies mums. Un tev būs armija, kādas nav bijis pat Ramzesam Lielajam!

Princim nepatika šī feniķiešu gādība. Bet viņš tikai pajautāja: — Un kas būs, ja priesteri uzzinās par mūsu sarunām? Laikam neviens no mums neizbēgs no nāves?

— Neko viņi neuzzinās! — Tutmoss bezrūpīgi atteica.

— Viņi pārlieku paļaujas uz savu varenību slikti maksā spiegiem un naidīgi noskaņo pret sevi visu Ēģipti Aristokrātija, karavīri, rakstveži, strādnieki, pat zemākie priesteri gaida signālu, lai iebruktu tempļos, sagrābtu bagātības un noliktu tās troņa pakājē. Un bez šīm milzu bagātībām svētie vīri zaudēs jebkuru varu. Viņi pat vairs neradīs brīnumus, jo tam arī vajadzīgs zelts.

Princis novirzīja sarunu uz ko citu, pēc tam atvadījās no Tutmosa un iegrima pārdomās.

Viņš būtu ļoti priecājies par muižnieku naidīgo attieksmi pret priesteriem un augstāko aprindu, kareivīgo noskaņojumu, ja tas nebūtu pēkšņs aizrautības uzplūds, aiz kura jautās feniķiešu izdarības. Tas lika Ramzesam būt piesardzīgam, Viņš saprata, ka ēģiptiešu lietās labāk paļauties uz priesteru patriotismu nekā feniķiešu draudzību.

Taču viņam ienāca prātā tēva vārdi, ka feniķieši ir vaļsirdīgi un uzticīgi, ja tas skar viņu Intereses. Un, bez šaubām, feniķiešu interesēs ir nenonākt Asīrijas kundzībā. Kara gadījumā uz viņiem var paļauties, jo ēģiptiešu sakāve pirmām kārtām ietekmēs tieši Feniķiju. Bez tam Ramzess nepieļāva domu, ka priesteri, pat noslēdzot tik kaunpilnu līgumu ar Asīriju, būtu spējīgi uz nodevību. Nē, tie nav nodevēji, bet gluži vienkārši apslinkuši augstmaņi. Viņiem izdevīgs miers, tālab ka miera laikā viņi vairo savu bagātību un palielina savu ietekmi. Viņi nevēlas karu, jo karš cels faraona varenību, bet viņiem pašiem sagādās lielus izdevumus.

Un, lai gan jaunais princis bija vēl nepieredzējis, viņš saprata, ka viņam jābūt piesardzīgākam, nav jāsteidzas, nav neviens jānosoda, taču nav arī nevienam pārlieku jāuzticas. Viņš nolēma ar laiku sākt karu ar Asīriju, bet ne jau tādēļ, ka to vēlas muižnieki un feniķieši, bet gan tādēļ, ka Ēģiptei vajadzīgas Asīrijas bagātības un asīriešu vergi.

Nolēmis uzsākt nākotnē karu, Ramzess gribēja pamazām pārliecināt par tā nepieciešamību arī priesteru kārtu un vienīgi pretestības gadījumā Iznīcināt to ar karaspēka un muižnieku palīdzību.

Un tieši tobrīd, kad svētie Nofri un Mentesufiss zobojās par Sargona pareģojumiem, ka troņmantnieks nepakļausies priesteriem un piespiedīs viņus kļūt pazemīgiem, Ramzesam jau bija gatavs priesteru pakļaušanas plāns un viņš zināja, kādi līdzekļi ir viņa rīcībā.

«Laiks ir labākais padomdevējs,» viņš nodomāja.

Princis bija mierīgs un apmierināts, kā jau cilvēks, kurš pēc ilgas šaubīšanās sapratis, kas viņam jādara. Un, lai pilnīgi tiktu vaļā no nesenā uztraukuma, viņš devās pie Sāras.

Rotaļādamies ar dēlu, viņš allaž aizmirsa savus rūpestus un atguva sirdsmieru.

Iegājis Sāras paviljonā, Ramzess atkal atrada viņu Vienās asarās.

Sara, — viņš iesaucās, — ja tev krūtis būtu Nīla, tu ari to spētu izraudāt!

Es vairs neraudāšu, — viņa atbildēja, taču asaras viņai plūda vēl lielākām straumēm.

Nu ko tu! Droši vien atkal kāda burve biedē tevi ar feniķietēm?

Es baidos nevis no feniķietēm, bet gan no feniķiešiem, — Sāra atteica. — Ak, tu nezini, kungs, kas tie par zemiskiem cilvēkiem…

Viņi dedzina bērnus? — vietvaldis iesmējās.

Un tu domā, ka ne? — Sāra jautāja, raugoties viņā ieplestām acīm.

Blēņas! Es zinu no Hirama, ka tās ir blēņas…

Hirams! — Sāra iesaucās. — Hirams ir ļaundaris» Pavaicā manam tēvam, kungs, — un viņš tev pastāstīs, kā Hirams uzvilina uz saviem kuģiem jaunas meitenes no tālām zemēm un, uzvilcis buras, aizved tās pārdošanai… Mums bija kāda gaišmataina verdzene, kuru bija nolaupījis Hirams. Viņa bezprātīgi ilgojās pēc dzimtenes, taču pat neprata pasacīt, kur atrodas viņas zeme. Un nomira! Tāds pats neģēlis ir Dagons…

Var jau būt, bet kāda mums tur daļa? — princis jautāja.

Ļoti liela, — Sāra atbildēja. — Lūk, tu, kungs, tagad uzklausi feniķiešu padomus, bet tikmēr jūdi uzzinājuši, ka Feniķija grib izraisīt karu starp Ēģipti un Asīriju. Stāsta pat, ka visbagātākie feniķiešu tirgotāji un augļotāji apņēmušies to panākt, dodami briesmīgu zvērestu.

Bet kādēļ viņiem vajadzīgs karš? — princis šķietami vienaldzīgi jautāja.

Kādēļ? — Sāra iesaucās. — Viņi gan jums, gan asīriešiem piegādās ieročus, preces un slepenas ziņas un par to visu liks samaksāt desmitkārtīgi. Aplaupīs gan jūsu, gan asīriešu nogalinātos un ievainotos. Pirks no ēģiptiešu un no asīriešu kareivjiem salaupītās mantas un gūstekņus. Vai tas ir maz? Ēģipte un Asīrija būs izpostītas, toties Feniķija sabūvēs jaunas noliktavas un piepildīs tās ar sagrābtām bagātībām.

No kā tu uzzināji tik gudras lietas? — troņmantnieks pasmaidīja.

Vai gan es nedzirdu, kā mans tēvs, mūsu radinieki un paziņas čukstas par to, bažīgi lūkodamies apkārt, vai kāds nenoklausās? Un vai es galu galā nepazīstu feniķiešus? Tavā priekšā, kungs, viņi guļ uz vēdera, un tu neredzi viņu liekulīgos skatienus, bet es ne vienreiz vien esmu ieskatījusies viņu acīs, zaigās aiz alkatības vai dzeltenās aiz niknuma. Sargies no feniķiešiem, kungs, kā no indīgām čūskām!..

Ramzess raudzījās uz Saru un neviļus salīdzināja viņas patieso mīlestību ar feniķietes savtīgumu, viņas kvēlo maigumu ar Kamas aprēķina pilno vēsumu,

«Tik tiešām!» viņš nodomāja. «Feniķieši ir indīgas čūskas. Taču, ja Ramzess Lielais karā izmantoja lauvu, kālab es pret Ēģiptes ienaidniekiem nevarētu likt lietā čūsku?»

Taču, jo viltīgāka viņam šķita Kama, jo vairāk viņš pēc tās tiecās. Varoņa dvēsele dažkārt alkst briesmu. Ramzess atvadījās no Sāras, un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka Sargons turējis viņu aizdomās par nakts uzbrukumu.

Negaidīti princim atausa gaisma:

«Vai tiešām mans līdzinieks sarīkojis kautiņu ar sūtni? Kurš gan viņu uzkūdījis? Vai feniķieši? Taču, ja viņi gribēja iepīt manu vārdu tik netīrā lietā, tad Sārai taisnība, ka viņi ir neģēļi un ka man no viņiem jāsargās.»

Viņā atkal uzvirda dusmas, un princis nolēma visu tūdaļ pat noskaidrot. Tā kā bija jau satumsis, Ramzess, neiegriežoties pilī, devās pie Kamas,

Viņš daudz neraizējās par to, ka viņu var pazīt, tomēr katram gadījumam bija paņēmis līdzi zobenu.

Priesterienes paviljonā dega gaisma, taču priekštelpā neviena kalpotāja nebija.

«Līdz šim,» princis nodomāja, «Kama mēdza atlaist kalpotājus, gaidīdama ierodamies mani. Šodien viņa vai nu nojauš, ka atnākšu pie viņas, vai, iespējams, pieņem daudz laimīgāku mīļāko par mani.»

Ramzess uzkāpa otrajā stāvā, apstājās pie feniķietes guļamtelpas un negaidīti atrāva aizkaru. Istabā bija Kama un Hirams; viņi par kaut ko sačukstējās.

— Es, liekas, nāku nelaikā, — troņmantnieks smiedamies noteica. — Redzu, ka arī jūs, princi, aplidojat sievieti, kurai draud nāvessods, ja viņa izrādīs savu labvēlību vīriešiem.

Hirams un priesteriene pietrūkās kājās.

Acīmredzot, — feniķietis sacīja palocīdamies, — kāds labais gars pačukstējis tev, valdniek, ka mēs runājam par tevi…

Vai jūs gatavojat man kādu pārsteigumu? — vietvaldis jautāja.

— Iespējams, — Kama atbildēja, izaicinoši raudzīdamās viņā.

Taču princis dzedri atteica:

— Kaut tiem, kas gatavo man pārsteigumus, pašiem nenāktos likt galvu uz bluķa vai bāzt to cilpā!

Kamai smaids sastinga puspavērtajās lūpās. Hirams nobālēja un godbijīgi sacīja:

Ar ko mēs esam izpelnījušies sava valdnieka un aizgādņa dusmas?

Es gribu zināt patiesību, — princis sacīja, apsēžoties un bargi paraugoties uz Hiramu, — Es gribu zināt kurš sarīkojis uzbrukumu asīriešu sūtnim un iepinis šai lietā cilvēku, kas ir līdzīgs man, tāpat kā mana labā roka ir līdzīga kreisajai.

Redzi nu Kama, — apstulbušais Hirams vērsās pie feniķietes, — es teicu, ka šī nelieša pārliekā tuvība tev var iegrūst mūs lielā nelaimē. Tā arī noticis,. Gaidīt nenācās ilgi!

Kama nokrita pie troņmantnieka kājām.

Es visu izstāstīšu, viņa iesaucās, — tikai neturi ļaunu prātu uz feniķiešiem! Nonāvē mani, iemet mani cietumā, bet nedusmojies uz viņiem!

Kas uzbruka Sargonam?

Grieķis Likons, kurš dzied pie mums templī, — ceļos noslīgusi, atteica feniķiete.

— Ak Tas, kurš toreiz dziedāja pie tava loga un kurš ir tik ļoti līdzīgs man? Hirams nolieca galvu un uzlika roku uz sirds.

— Mēs dāsni maksājām šim cilvēkam, — viņš sacīja,

— par to, ka viņš ir līdzīgs tev, valdniek… Mēs domājām, ka šis nožēlojamais var tev noderēt nelaimes gadījumā…

— Un noderēja arī!.. — troņmatnieks pārtrauca.

— Kur viņš ir? Es vēlos redzēt šo lielisko dziedātāju… šo manu dzīvo atspulgu…

Hirams noplātīja rokas.

Aizbēdzis, nelietis… Bet mēs viņu sameklēsim, ja vien viņš nepārvērtīsies par mušu vai slieku.

Bet vai man tu piedosi, valdniek? — feniķiete čukstēja, uzlikdama rokas princim uz ceļgaliem.

Sievietēm daudz ko var piedot, — troņmantnieks atteica.

Un jūs man neatriebsities? — viņa bažīgi jautāja Hiramam.

— Feniķija, vecais vīrs nesteidzīgi un iespaidīgi sacīja, — piedos vislielāko noziegumu tam, kas iemantos mūsu valdnieka Ramzesa — lai viņš dzīvo mūžos! — žēlastību. Un, kas attiecas uz Likonu, — viņš piebilda, vērsdamies pie troņmantnieka, — tu dabūsi viņu, valdniek, dzīvu vai mirušu…

To pateicis, Hirams zemu palocījās un izgāja no istabas, atstādams priesterieni ar troņmantnieku.

Asinis sakāpa Ramzesam galvā. Viņš apskāva ceļos noslīgušo Kamu un čukstēja:

— Tu dzirdēji, ko sacīja godājamais Hirams? Feniķija piedos tev vislielāko noziegumu! Lūk, cilvēks, kas man patiešām uzticīgs… Bet, ja viņš reiz tā sacījis, kā tu varēsi atrunāties?

Kama skūpstīja viņam rokas, čukstēdama:

Tu esi iekarojis manu sirdi… Esmu tava verdzene … Taču šodien neaizskar rnani Neapgāni namu, kas pieder dievietei Ištarai.

Tātad tu pārcelsies pie manis uz pili? — princis jautāja.

Ak, dievi! Ko tu sacīji? Kopš saule ik dienas uzlec un noriet, vēl nav bijis gadījuma, ka Ištaras priesteriene… Bet neko darīt! Feniķija tev apliecina tādu uzticību un mīlestību, valdniek, kādu nav baudījis neviens no viņas dēliem…


Trīsdesmit astotā nodaļa


Uzzinājis no Hirama, ka feniķieši dāvā viņam priesterieni, troņmantnieks gribēja, lai tā pēc iespējas ātrāk apmetas viņa namā.

Taču Kama vilcinājās ar pārcelšanos, lūgdama Ramzesu, lai viņš paciešas, kamēr noplaks svētceļnieku pūļi un pirmām kārtām iekams no Būbastijas aizbrauks Izcilākie no viņiem. Ja viņa jau tagad kļūtu prinča mīļākā, tas samazinātu tempļa ienākumus un priesterienei draudētu briesmas.

Mūsu gudrie un diženie, — viņa sacīja Ramzesam, — piedos man nodevību, taču pūlis piesauks dievus, lai tie man atriebjas, un tu, valdniek, zini, ka dieviem ir garas rokas.

Kaut viņi nezaudētu savas rokas, kad gribēs pabāzt tās zem. mana jumta! — troņmantnieks atteica.

Tomēr viņš neuzstāja, tālab ka viņa uzmanību tobrīd saistīja kas cits,

Asīriešu sūtņi Sargons un īstubars jau bija Izbraukusi uz Memfisu, lai parakstītu līgumu. Vienlaikus faraons lika Ramzesam sniegt viņam pārskatu par ceļojumu,

Princis pavēlēja rakstvežiem sīki aprakstīt visu, kas noticis, kopš viņš bija pametis Memfisu, proti: darbnīcu un tīrumu apmeklējumus, sarunas ar nomarhiem un ierēdņiem. Aizvest pārskatu viņš uzdeva Tutmosam.

— Faraona valga priekšā, — troņmantnieks viņam sacīja, — tu būsi mana sirds un mana mute. Kad viņa godība Herhors vaicās tev, kādēļ, pēc manām domām, Ēģipti piemeklējis posts un Izsīkusi valsts kase, atbildi ministram, lai griežas pie sava palīga Pentuera — un viņš Izklāstīs manus uzskatus, tāpat kā to darījis dievišķās Hathoras templī. Ja Herhors gribēs zināt, ko domāju par līgumu ar Asīriju, atbildi, ka mans pienākums ir izpildīt mūsu valdnieka pavēles,

Tutmoss māja ar galvu, apliecinādams, ka visu saprot,

— Taču, — vietvaldis turpināja, — kad būsi vaigu vaigā ar manu tēvu — lai viņš dzīvo mūžos! — un pārliecināsies, ka neviens jūs nenoklausās, kriti viņam pie kājām un saki manā vārdā: «Mūsu kungs un pavēlniek, tā runā tavs dēls un necienīgais kalps Ramzess, kuram tu esi devis dzīvību un varu. Ēģiptes posta cēlonis ir tas, ka auglīgās zemes sagrābj tuksnesis un iedzīvotāji izmirst, smaga darba un trūkuma izvārdzināti. Taču zini, mūsu kungs un pavēlniek, ka ne mazāku ļaunumu par mēri un tuksnesi tavai kasei nodara priesteri. Jo ne vien viņu tempļi Ir pilni zelta un dārglietu, kas varētu segt visus parādus, bet turklāt vēl svētajiem tēviem un praviešiem pieder labākās muižas, krietnākie zemnieki un strādnieki un zemes viņiem ir daudz vairāk nekā faraonam. Tā tev saka tavs dēls un kalps Ramzess, kuram visu ceļojuma laiku acis bija allaž vaļā kā zivij un ausis modras kā izmanīgam ēzelim.»

Ramzess uz brīdi apklusa, Tutmoss domās atkārtoja viņa vārdus.

— Un, kad, — vietvaldis turpināja, — viņa majestāte tev jautās manas domas par asīriešiem, krīti pie zemes un atbildi: «Tavs kalps Ramzess uzdrošinās domāt, ka asīrieši ir stalti un spēcīgi vīri un viņiem ir lieliski ieroči, tomēr uzreiz redzams, ka viņi ir slikti apmācīti. Sargonu taču pavadīja vislabākie asīriešu karotāji: loka šāvēji, āvneši, šķēpneši, bet nebija neviena sešnieka, Kas prastu iet kopsolī ierindā. Turklāt zobenus viņi slikti piejozuši, šķēpus nes, kā pagadās, āvas tur kā namdari vai miesnieki. Viņu ietērps ir smags, raupjās sandales berž kājas, un viņu vairogi, lai arī biezi, viņiem daudz nelīdzēs, jo paši kareivji ir neveikli,»

Tev taisnība, — Tutmoss piebilda, — ari es to esmu Ievērojis, un to pašu saka mūsu virsnieki, kas apgalvo, ka tāda asīriešu armija, kādu viņi šeit redzējuši, izrādīs mazāku pretestību nekā lībiešu karapūļi.

Saki vēl, — Ramzess turpināja, — mūsu valdniekam, kas dāvā mums dzīvību, ka visa Ēģiptes muižniecība un viss karaspēks ir sašutis, jau iedomājoties vien, ka asīrieši varētu sagrābt Feniķiju. Feniķija taču ir Ēģiptes osta, un feniķieši — mūsu flotes labākie matroži, Turklāt esmu dzirdējis no feniķiešiem (tas viņa majestātei labāk jāzina), ka Asīrija patlaban ir vāja, jo tā karo ziemeļos un austrumos, un visa rietumu Āzija noskaņota pret to. Uzbrūkot Asīrijai tagad, mēs varētu iegūt lielas bagātības un milzum daudz vergu, kas mūsu zemniekiem palīdzētu darbā. Taču beigās gan pasaki, ka tēvs gudrībā pārspēj visus un tālab es rīkošos, kā viņš pavēlēs, lai tikai neatdod Feniķiju Tiglatpalasara rokās, citādi mēs aiziesim bojā. Feniķija ir bronzas durvis uz mūsu dārgumu krātuvēm, un kurš gan vērs savas durvis zaglim?

Tutmoss aizbrauca uz Memfisu paofi mēnesī (jūlijs— augusts).

Nīlas ūdeņi sāka manāmi celties, un aziātu svētceļnieku pieplūdums Ištaras templī samazinājās. Vietējie iedzīvotāji steidzās ātrāk novākt vīnogas un linus. Bū-bastijā kļuva mierīgāk, un dārzi ap Ištaras templi bija gandrīz pavisam tukši.

Troņmantnieks, atbrīvojies no valsts pienākumiem un izpriecām, pievērsās Kamas liktenim.

Ar Hirama starpniecību princis ziedoja Ištaras templim divpadsmit zelta talantus, dievietes veidolu, kas bija smalki izkalts no malahīta, piecdesmit govis un simt piecdesmit mērus kviešu. Tā bija tik dāsna velte, ka pats tempļa virspriesteris ieradās pie vietvalža, lai nokristu viņa priekšā pie zemes un pateiktos par žēlastību, kuru, viņš sacīja, mūžam neaizmirsīšot tautas, kas pielūdz dievieti Ištaru.

Norēķinājies ar templi, princis paaicināja pie sevis Būbastijas policijas priekšnieku un runājās ar viņu kādu stundu. Pēc dažām dienām visu pilsētu satrauca neparasts atgadījums.

Kama, Ištaras priesteriene, bija nolaupīta, aizvesta kaut kur un — nozudusi kā smilšu graudiņš tuksnesī..

Šis nepieredzētais atgadījums norisinājies šādos apstākļos.

Tempļa virspriesteris aizsūtījis Kamu uz kaimiņu pilsētu ar ziedojumiem tās nelielajam Ištaras templim. Priesteriene devusies turp ar laivu naktī, lai paglābtos no vasaras tveices, kā arī lai izvairītos no vietējo iedzīvotāju ziņkārības.

Pret rītu, kad četri airētāji aiz noguruma aizsnaudušies, no piekrastes briksnājiem Izpeldējušas vairākas laivas, kurās sēdējuši grieķi un heti: viņi ielenkuši Kamas laivu un nolaupījuši priesterieni. Uzbrukums bijis tik negaidīts, ka feniķiešu airētāji nav turējušies pretī, un priesterienei acīmredzot tikusi aizbāzta mute, jo viņa nav pat iekliegušies.

Paveikuši šo zaimu darbu, lieti un grieķī apgāzuši laivu, kas piederējusi Ištaras templim, un nozuduši briksnājos, lai vēlāk dotos jūrā.

Būbastijā visi par to vien runāja. Minēja pat dažus vainīgos. Vieni turēja aizdomās asīrieti Sargonu, kas bija solījis Kamai ņemt viņu par sievu, ja vien viņa pametīšot templi un braukšot viņam līdzi uz Nīnivi, citi — grieķi Likonu, kas kalpoja Ištaras templī par dziedātāju un jau sen kvēloja kaislībā pret Kamu, Viņš bija pietiekami bagāts, lai salīgtu grieķu klaidoņus, un tikai tāds bezdievis varēja uzdrīkstēties nolaupīt priesterieni.

Protams, Ištaras templī tika nekavējoties sasaukta bagātāko un dievbijīgāko ticīgo padome. Tā nolēma vispirms atbrīvot Kamu no priesterienes pienākumiem un noņemt viņai lāstu, kas draudēja par šķīstības zvēresta laušanu,

Tas bija svēts un prātīgs lēmums: ja priesteriene bija nolaupīta ar varu, nebija iemesla viņu sodīt.

Dažas dienas vēlāk, taurēm skanot, ticīgajiem Ištaras templī tika pasludināts, ka priesteriene Kama mirusi un, ja arī kāds sastaptu viņai ļoti līdzīgu sievieti, tam nav jāatriebjas vai jāpārmet viņai.

Tai pašā dienā godājamais Hirams apmeklēja Ramzesu un pasniedza viņam zelta šķirstiņā pergamentu ar jo daudziem priesteru zīmogiem un dižciltīgāko feniķiešu parakstiem.

Tas bija Ištaras garīgās tiesas spriedums, kas atbrīvoja Kamu no solījuma un noņēma viņai debesu lāstu, ja viņa atteiksies no priesterienes goda.

Ar šo dokumentu, saulei rietot, princis devās uz vientuļo paviljonu savā dārzā, atdarīja slepenās durvis un uzkāpa nelielā istabā otrajā stāvā.

Griezumiem rotātā kvēpekļa gaismā Ramzess Ieraudzīja Kamu,

— Beidzot! — viņš iesaucās, atdodams viņai zelta šķirstiņu. — Te ir viss, ko tu gribēji.

Feniķiete bija uzbudināta, acis viņai kvēloja. Viņa satvēra šķirstiņu un, aplūkojusi to, nometa uz grīdas.

— Domā, tas ir no zelta? Tikai no abām pusēm apzeltīts…

— Tā tu mani sagaidi? — princis pārsteigts jautāja.

— Es pazīstu savus tautiešus, — viņa sacīja, — viņi vilto ne vien zeltu, bet arī rubīnus un safīrus…

— Kama! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Šai šķirstiņā taču ir tava brīvība…

— Ko man dod šī brīvība!.. — viņa attrauca. — Es garlaikojos, un man ir bail. Sēžu te jau četras dienas gluži kā cietumā…

— Vai tev kā trūkst?

— Man trūkst gaismas … gaisa … smieklu… dziesmu… cilvēku… Ak, atriebīgā dieviete, cik bargi tu mani sodi!

Ramzess satriekts klausījās. Šai ļaunajā, aizkaitinātajā sievietē viņš vairs nepazina priesterieni, kuru bija redzējis templī, to, kurai bija skanējusi grieķa Likona kaislā dziedāšana.

Rīt, — sacīja princis, — tu vari iziet dārzā… Un, kad mēs aizbrauksim uz Memfisu un Tēbām, tu līksmosies kā vēl nekad… Paraugies manī — vai es nemīlu tevi un vai sievietei nav liels gods piederēt man?

Jā, — viņa gražīgi atteica, — taču tev jau pirms manis bijušas četras…

— Bet tevi es mīlu visvairāk!

— Ja tu mani mīlētu visvairāk, tu padarītu mani par pirmo, ļautu man apmesties pilī, kur dzīvo jūdiete Sara, un dotu godasardzi man, nevis viņai. Tur, Ištaras veidola priekšā, es biju pirmā. Tie, kas pielūdza dievieti, nomezdamies viņas priekšā uz ceļiem, raudzījās uz mani… Bet kas notiek šeit? Kareivji rībina bungas, spēlē flautas, saliek rokas uz krūtīm un noliec galvas jūdietes priekšā…

— Mana pirmdzimtā priekšā, — Ramzess aizkaitināts viņu pārtrauca. — Un viņš nav jūds!

— Ir gan jūds! — Kama iesaucās. Ramzess pietrūkās kājās.

Padzen mani, ja es meloju, — Kama turpināja, — bet, ja saku patiesību, padzen jūdieti kopā ar viņas kverpli, bet pili atdod man! Es gribu, es esmu cienīga būt pirmā tavā mājā. Viņa krāpj tevi… ņirgājas par tevi… toties es tevis dēļ atteicos no savas dievietes…

Tu melo! — princis Iesaucās,

Viņa nosauca dēlu par Ishāku: ej pavaicā viņai!

Ramzess kā nemaņā izskrēja laukā un metās uz paviljonu, kur dzīvoja Sāra. Lai gan nakts bija gaiša, viņš ilgi nespēja atrast ceļu. Taču vēsais gaiss viņu atskurbināja — un viņš gandrīz mierīgs iegāja Sāras mājā.

Sāra pati mazgāja dēlam autiņus, kamēr kalpotāji līksmojās pie ēdieniem un dzērieniem nokrauta galda,

Kad Ramzess, bāls aiz uztraukuma, nostājās uz sliekšņa, Sāra iekliedzās, taču tūdaļ pat nomierinājās.

Esi sveicināts, mans kungs! — viņa sacīja, slaucīdama slapjās rokas un noliekdamās viņam pie kājām.

Sāra! Kā sauc tavu dēlu? — Ramzess jautāja.

Tu taču zini, kungs, ka viņu sauc par Seti, — viņa tikko dzirdami atbildēja.

Paraugies man acīs!

Ak, Jahve!

— Ahā! Tu melo! Tad es tev pateikšu: manu dēlu — Ēģiptes troņmantnieka dēlu — sauc par Ishāku! Un viņš ir jūds…

— Ak, kungs! Ak, kungs! Apžēlojies! — Sāra iesaucās, mezdamās viņam pie kājām.

Ramzess nepacēla balsi, taču seja viņam bija kļuvusi pelēka,

Mani brīdināja, — viņš sacīja, — lai es neņemu savā mājā jūdieti… Taču es centos pārvarēt savu netīksmi pret taviem ciltsbrāļiem., tālab ka uzticējos tev. Bet tu nozagi man dēlu.

Priesteri pavēlēja, lai viņš būtu jūds, — Sāra nočukstēja.

Priesteri? Kādi?

Godājamie Herhors un Nofri. Viņi sacīja, ka tā vajagot, jo tavam dēlam jākļūst par pirmo jūdu ķēniņu…

Priesteri? Nofri? — princis atkārtoja. — Par jūdu ķēniņu? Es taču sacīju tev, ka tavs dēls var kļūt par manu loka šāvēju komandieri vai par manu rakstvedi, bet tu, nelaimīgā, nospriedi, ka jūdu ķēniņa tituls ir vilinošāks par šiem augstajiem amatiem. Lai pateicība dieviem, ka es beidzot atklāju šo augstmaņu intrigas un zinu, kādu likteni viņi gatavo manam dēlam!

Ramzess brīdi domāja, kodīdams lūpas, tad pēkšņi skaļi iesaucās:

— Ei! Kalpi! Kareivji!

Istaba acumirklī pienāca ļaužu pilna. Raudādamas ieskrēja Sāras kalpotājas, ieradās rakstvedis un viņas mājas pārvaldnieks, pēc tam vergi, beidzot vairāki kareivji ar virsnieku.

— Nāve! — Sāra iekliedzās sirdi plosošā balsī.

Viņa metās pie šūpuļa, sakampa dēlu un, ierāvusies kaktā, iesaucās:

— Nonāvējiet mani… bet viņu nedošu! Ramzess pasmaidīja.

— Simtniek, — viņš griezās pie virsnieka, — ņem šo sievieti un viņas bērnu un aizved uz ēku, kur dzīvo mani vergi! Šī jūdiete vairs nebūs kundze. Viņa būs kalpone tai, kura ieņems viņas vietu. Un tu, — viņš sacīja pārvaldniekam, — neaizmirsti viņu aizsūtīt rīt no rīta nomazgāt kājas savai kundzei, kas tūlīt atnāks uz šejieni! Ja kalpone atteiksies paklausīt, sodi viņu ar nūjām.

Virsnieks un mājas pārzinis piegāja pie Sāras, taču apstājās, neuzdrošinoties viņai pieskarties. Bet tas nebija vajadzīgs. Sāra ievīstīja raudošo bērnu lakatā un izgāja no istabas, čukstēdama:

— Ābrahāma, Izaka, Jēkaba dievs, apžēlojies par mums…

Viņa zemu noliecās troņmantnieka priekšā, no acīm viņai ritēja klusas asaras. Vēl no priekštelpas Ramzess dzirdēja viņas maigo balsi:

— Ābrahāma, īza…

Kad viss norima, vietvaldis griezās pie virsnieka un pārvaldnieka:

Dēsities ar lāpām uz vīģeskoku ieskauto māju…

Saprotu, — pārvaldnieks atteica.

— Un nekavējoties atvedīsi! šurp sievieti, kas tur dzīvo…

— Tiks izpildīts!

— Šī sieviete turpmāk būs jūsu kundze un kundze Sārai, kurai ik rītu jāmazgā viņai kājas, jāaplaista viņa ar ūdeni un jātur viņas priekšā spogulis. Tā ir mana griba un pavēle.

— Tiks izpildīts!

— Un rīt no rīta ziņosi man, vai jaunā kalpone nav ietiepīga.

Devis šos rīkojumus, vietvaldis atgriezās pilī, taču visu nakti negulēja. Sirds viņam bija iekvēlojusies atriebībā.

Ramzess juta, ka, pat nepacēlis balsi, bija iznīcinājis Sāru, kas uzdrošinājās viņu krāpt. Viņš bija sodījis viņu kā ķēniņš, kas ar vienu uzacs kustību nogāž cilvēku no. augstumiem verdzības bezdibenī. Taču Sāra bija vienīgi priesteru ierocis un troņmantnieks pārāk taisnīgs, lai, salauzis šo Ieroci, piedotu tiem, kas to izmantoja.

Tas, ka priesteri bija neaizsniedzami, saniknoja viņu vēl vairāk. Princis varēja aizdzīt Sāru ar bērnu nakts vidū uz kalpotāju māju, taču nespēja atņemt Herhoram viņa varu, bet Nofri — virspriestera amatu. Sāra nokrita viņam pie kājām kā samīts tārps, bet Herhors un Nofri, kas bija viņam laupījuši viņa pirmdzimto, pacēlās pāri Ēģiptei un (ak, negods!) pāri viņam pašam, nākamajam faraonam, kā piramīdas… Un, lūk, jau kuro reizi šai gadā viņam ienāca prātā pārestības, ko viņš bija cietis no priesteriem. Skolā viņu dauzīja ar nūjām tā, ka mugura brakšķēja, vai mērdēja badā, ka likās, vēders pieaugs pie mugurkaula. Pērnā gada manevros Herhors viņam izjauca visu plānu un pēc tam, uzvēlis vainu viņam, atņēma korpusu. Tas pats Herhors izraisīja pret viņu faraona nežēlastību par to, ka viņš bija paņēmis pie sevis Sāru, un ļāva viņam atkal ieņemt godpilno stāvokli tikai tad, kad viņš pazemīgi bija pavadījis dažus mēnešus labprātīgā trimdā. Šķita, ka, saņēmis korpusu un kļuvis par vietvaldi, Ramzess būs brīvs no priesteru aizgādības. Taču tieši tagad tie ierobežo viņu divkārtīgi. Priesteri iecēla viņu par vietvaldi — kādēļ? Lai attālinātu no faraona un noslēgtu kaunpilnu līgumu ar Asīriju. Priesteri lika viņam kā grēknožēlniekam doties uz templi, kad viņš gribēja iegūt ziņas par valsts stāvokli, un tur biedēja, rādīja viltus brīnumus un krāpa, sniegdami gluži aplamus paskaidrojumus. Pēc tam sāka iejaukties viņa dzīvē, attiecībās ar sievietēm, ar feniķiešiem, sekot viņa parādiem un beidzot, lai viņu pazemotu un padarītu smieklīgu tautas acīs, atdeva viņa pirmdzimto jūdiem!

Izjuzdams aizvainojuma smagumu, Ramzess vienlaikus saprata, ka pagaidām nespēj atriebties, tādēļ nolēma gaidīt. Priesteru skolā viņš bija iemācījies valdīt pār sevi, galmā bija iemācījies paciest pārestības un liekuļot — tas tagad būs viņa vairogs un ierocis cīņā ar priesteriem. … Pagaidām viņš maldinās viņus, bet, kad pienāks piemērots brīdis, tā Iezvels, ka viņi vairs necelsies.

Laukā ausa gaisma. Troņmantnieks cieši aizmiga.

Kad viņš pamodās, pirmais cilvēks, kuru viņš Ieraudzīja, bija Sāras mājas pārvaldnieks. Ramzess pavaicāja:, — Kā Izturas Sāra?

— Viņa nomazgāja savai kundzei kājas, kā tu pavēlēji, mūsu valdniek, — pārvaldnieks atteica.

— Vai viņa nebija ietiepīga?

— Viņa bija pazemības pilna, taču diezgan neveikla, tālab viņas kundze iespēra viņai ar kāju pa seju…

Ramzess sarāvās,

— Un ko Sāra? — viņš iesaucās.

— Nokrita pie zemes. Un, kad jaunā kundze lika viņai aiziet, klusi raudādama, izgāja…

Princis sāka staigāt pa istabu.

Un kā viņa pavadīja nakti?

Vai jaunā kundze?

Nē. Es jautāju par Sāru…

— Kā tu pavēlēji, Sāra ar bērnu devās uz kalpotāju māju. Tur kalpones aiz žēlastības atdeva viņai jaunu mašu, taču Sāra negāja gulēt, bet nosēdēja visu nakti ar bērnu uz ceļiem.

— Un ko bērns? — troņmantnieks jautāja.

Bērns ir vesels. Šorīt, kad Sāra devās kalpot pie savas jaunās kundzes, citas sievietes izpeldināja viņu siltā ūdenī, bet ganu sieva, kurai arī ir zīdainis, pabaroja viņu ar krūti,

Nav labi, — Ramzess sacīja, — ja govs nebaro savu teļu, bet gan velk arklu zem pātagas sitieniem. Un, kaut arī šī jūdiete ir smagi.noziegusies, es nevēlos, lai ciestu viņas nevainīgais mazulis. Sāra vairs nemazgās kājas jaunajai kundzei un nesaņems no viņas spērienus. Ierādi viņai kalpotāju mājā atsevišķu istabu, iedod dažus traukus un liec viņu pabarot, kā baro sievieti, kas nesen dzemdējusi. Un lai viņa mierīgi audzina savu bērnu.

Lai tu dzīvo mūžos, mūsu valdniek! — pārvaldnieks atteica un steidzās izpildīt vietvalža pavēli.

Visi kalpotāji mīlēja Sāru, toties ļaunā un klaigulīgā Kama dažu stundu laikā bija paguvusi noskaņot viņus naidīgi.


Trīsdesmit devītā nodaļa


Lielu laimi feniķiešu priesteriene Ramzesam nesniedza. Kad troņmantnieks pirmoreiz atnāca apciemot viņu paviljonā, kur pirms tam bija dzīvojusi Sāra, viņš cerēja sagaidīt pateicību, taču Kama uzņēma viņu gandrīz naidīgi,

— Kā, — viņa iesaucās, — nav pagājusi ne diena, un tu jau iežēlojies par nekrietno jūdieti?

— Viņa taču dzīvo kalpotāju mājā, — princis atbildēja,

Bet mans pārvaldnieks sacīja, ka viņa vairs nemazgāšot man kājas …

Troņmantnieks saviebās, Tu, kā redzams, vēl neesi apmierināta, — viņš noteica.

— Es nerimšos, — viņa aizsvilās, — iekams nepārmācīšu viņu, iekams, kalpodama man un tupēdama ceļos man pie kājām, viņa neaizmirsīs, ka bija reiz kundze šai mājā.

Feniķiete aizvien vairāk nepatika Ramzesam.

Kama, — viņš sacīja, — ja mans kalpotājs iespertu ar kāju kucei, kas baro savu kucēnu, es viņu padzītu… Un tu iespēri ar kāju sievietei un mātei. Bet Ēģiptē mātes vārds ir svēts, un krietns ēģiptietis vairāk par visu pasaulē goda dievus, faraonu un māti.

— Vai! man, — iesaucās Kama, iemezdamas gultā, — Lūk, atriebība par to, ka atteicos no savas dievietes … Vel pirms nedēļas man pie kājām lika ziedus un kvēpināja vīraku manā priekšā, bet tagad…

Princis izgāja no istabas un ieradās pie feniķietes tikai pēc dažām dienām. Taču atkal sastapa Kamu nelāgā noskaņojumā.

Lūdzu tevi, valdniek, — viņa iekliedzās, — parādi lielāku gādību par mani! Tavi kalpotāji man vairs neklausa, kareivji raugās caur pieri, un es baidos, ka virtuvē kāds neieber man indi ēdienā…

Es biju aizņemts ar karaspēku, — princis atteica, — un nevarēju atnākt pie tevis…

Nav tiesa, — Kama dusmīgi atbildēja, — vakar tu biji pie mana balkona, bet pēc tam devies uz kalpotāju māju, kur dzīvo tā jūdiete…

Diezgan! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Es nebiju ne pie tava balkona, ne pie kalpotājiem. Bet, ja tev likās, ka redzi mani, tas nozīmē, ka šis nelietīgais grieķis, tavs mīļākais, ne tikai nav pametis Ēģipti, bet pat uzdrošinās klaiņot pa manu dārzu.

Feniķiete ar šausmām klausījās, — Ak, Ištara, — viņa iekliedzās, — glāb mani… Ak, zeme, paslēp mani! Ja Likons atgriezies, man draud liela nelaime…

Princis iesmējās, taču viņam apnika klausīties Kamas žēlabās.

— Neraizējies, — viņš sacīja aiziedams, — un nebrīnies, ja. tuvākajās dienās tavu Likonu atvedīs pie tevis ka sagūstītu šakāli. Mana pacietība ir galā.

Atgriezies pilī, Ramzess ataicināja Hiramu un policijas priekšnieku. Princis pastāstīja viņiem, ka grieķis Likons, kas pēc sejas līdzīgs viņam, klaiņojot gar pili, un pavēlēja notvert viņu. Hirams nozvērējās: ja feniķieši būšot uz vienu roku ar policiju, grieķis viņiem neizmukšot. Taču policijas priekšnieks pašūpoja galvu.

— Vai tu šaubies par to? — Ramzess viņam jautāja.

Jā, valdniek. Būbastijā dzīvo daudz ticīgo aziātu; pēc viņu domām, priesteriene, kas pametusi altāri, pelnījusi nāvi. Un, ja šis grieķis apņēmies nonāvēt Kamu, aziāti palīdzēs viņam, paslēps viņu un atvieglos viņam bēgšanu.

Bet jūs taču atbrīvojat Kamu no solījuma! — Ramzess iesaucās, vērsdamies pie Hirama.

Par feniķiešiem, — Hirams atteica, — es varu galvot. Viņi neaiztiks Kamu un katrā ziņa vajās grieķi. Bet ko darīt ar citiem dievietes Ištaras pielūdzējiem?

— Es ceru, — policijas priekšnieks piebilda, — ka pagaidām šai sievietei nekas nedraud. Un, ja viņai pietiktu drosmes, mēs varētu ar viņas palīdzību ievilināt grieķi un notvert viņu šeit, kādā no jūsu pilīm.

— Tad ej pie viņas, — troņmantnieks sacīja, — un izklāsti viņai savu plānu. Un, ja notversi nelieti, došu tev desmit talantus.

Kad viņi atvadījās no troņmantnieka, Hirams sacīja policijas priekšniekam:

— Es zinu, godātais, ka tev pazīstami abi raksti un nav sveša priesteru gudrība. Ja gribi, tu vari dzirdēt sienām cauri un redzēt arī tumsā. Tālab tev ir zināms, ko domā zemnieks, kurš smeļ no akas ūdeni, un amatnieks, kas tirgū pārdod sandales, un arīdzan liels kungs, kas savu kalpu apsardzībā jūtas tikpat droši kā matēs miesās bērns…

— Tev taisnība, — ierēdnis atteica, — dievi tik tiešām apveltījuši mani ar gaišreģa spējām.

— Tad, lūk, — Hirams turpināja, — pateicoties savām pārdabiskajam dotībām, tu droši vien jau esi nopratis, ka par šī nelieša notveršanu Ištaras templis tev samaksās divdesmit talantus. Un piedevām tu dabūsi vēl desmit talantus, ja valodas par nelieša Likona līdzību ar troņmantnieku neizplatīsies pa visu Ēģipti, jo neklājas parastam mirstīgajam ar savu izskatu atgādināt būtnes, kas cēlušās no dieviem. Tādēļ lai tas, ko tu dzirdēji par Likonu un par visiem mūsu bezdievja meklējumiem, paliek starp mums.

— Saprotu, — ierēdnis atbildēja, — un var gadīties, ka šāds noziedznieks nomirs, iekams mēs nodosim viņu tiesai…

— Tu mani saprati, — Hirams sacīja, spiezdams viņam roku. — Jebkura palīdzība, kādu tu pieprasīsi no feniķiešiem, tev tiks sniegta.

Viņi šķīrās kā divi draugi, kas medī lielu zvēru un zina, ka nav svarīgi, kura šķēps trāpīs mērķī, ka tikai medījums rokā.

Pēc dažām dienām Ramzess atkal apciemoja Kamu, taču atrada viņu pusneprātīgu. Viņa bija patvērusies pils vistumšākajā istabā, neēdusi, nesukājusies un deva saviem kalpotājiem dažādus pretrunīgus rīkojumus. Te lika viņiem pulcēties, te atkal dzina projām. Naktī sauca pie sevis sargus, bet pati muka no viņiem uz bēniņiem, kliegdama, ka viņu gribot nobendēt.

Tas viss nonāvēja Ramzesa dvēselē mīlestību pret viņu — palika vienīgi raižu sajūta. Un tagad, kad Kamas pils pārvaldnieks pastāstīja viņam par šīm dīvainībām, viņš saķēra galvu un čukstēja:

— Slikti gan es darīju, atņemdams šo sievieti viņas dievietei. Tikai dieviete varēja pacietīgi panest viņas untumus.

Tomēr viņš iegāja pie Kamas un atrada viņu sanīkušu, izspūrušu, drebošu.

Vai! man, — viņa iekliedzās. — Es dzīvoju ienaidnieku ielenkumā. Manas kalpones grib mani noindēt vai pieburt man kādu ļaunu slimību … Kareivji to vien gaida, lai iegrūstu man krūtīs šķēpu vai zobenu, un es baidos, ka virtuvē man gatavo kādu nāves dziru… Visi tīko pēc manas dzīvības…

Kama! — princis viņu pārtrauca.

— Nesauc man! tā, — viņa šausmās iesaucās, — tas man atnesīs nelaimi!..

— Kāpēc tev tā šķiet?

— Kāpēc? Tu domā, es neredzu, ka dienā gar pili klaiņo sveši cilvēki un nozūd, iekams pagūstu pasaukt kalpotājus?… Un naktī, domā, es nedzirdu, kā čukstas aiz sienas?

Tev tikai tā liekas.

— Nolādētie! — Kama iekliedzās, gauži raudādama, Jūs visi sakāt, ka man tikai tā liekas … Bet aizviņdien kāda noziedzīga roka slepus iemeta man guļamistabā plīvuru, kura es nēsāju pusdienu, kamēr Ievēroju, ka tas nav mans … ka man nekad tāds nav bijis…

Kur tad ir šis plīvurs? — troņmantnieks bažīgi vaicāja,

Es to sadedzināju, bet vispirms parādīju savām kalponēm.

Pat ja tas nav tavs plīvurs, tev taču nekas nav noticis?

Pagaidām nekas. Bet, ja es noturētu šo lupatu vēl dažas dienas mājās, es droši vien noindētos vai sasirgtu ar nedziedināmu slimību… Es zinu, uz ko spējīgi aziāti!

Ramzess — noguris un sapīcis — steidzās aiziet, lai gan Kama lūdza viņu palikt, Taču, kad viņš vaicāja kalponei par plīvuru, viņa apliecināja, ka tas bijis svešs plīvurs un nav zināms, kurš to iemetis.

Troņmantnieks lika divkāršot sardzi pilī un apkārt pilij un sarūgtināts atgriezās mājās.

«Es nemūžam neticētu,» viņš domāja, «ka viena vāja sieviete var radīt tādu sajukumu. Nemiera ziņā šo feniķieti nepārspēs četras nupat noķertas hiēnas.»

Mājās viņš sastapa Tutmosu, kas bija nule kā atgriezies no Memfisas un tikko paguvis novannoties un pārģērbties pēc ceļojuma.

Nu, ko tu man pastāstīsi? — Ramzess jautāja savam mīlulim, noprazdams pēc Tutmosa sejas, ka viņš atvedis sliktas ziņas. — Vai tu satiki viņa majestāti?

Es satiku Ēģiptes Saules dievu, — Tutmoss atbildēja, salikdams rokas uz krūtīm un noliekdams galvu, — un lūk, ko viņš man sacīja: «Trīsdesmit četrus gadus esmu vadījis Ēģiptes smagos kaujasratus un esmu tā noguris, ka man gribas doties pie dižajiem senčiem, kas mīt viņsaulē. Drīz es pametīšu šo zemi, un tad mans dēls Ramzess uzkāps tronī un pārvaldīs valsti tā, kā viņam pavēlēs gudrība.»

— Tā sacīja mans dievišķais tēvs?

Tie ir viņa vārdi, un es atkārtoju tos mats matā, — Tutmoss atteica. — Valdnieks vairākkārt man skaidri pateica, ka neatstājot tev nekādus rīkojumus nākotnei, lai tu varētu valdīt Ēģiptē, kā pats vēlēsies…

Vai tiešām viņa slimība ir tik nopietna? Kādēļ viņš neļauj man atgriezties savā pilī? — princis apbēdināts jautajā.

Tev jābūt šeit, jo šeit tu vari noderēt.

Un līgums ar Asīriju? — troņmantnieks jautāja,


Tas ir noslēgts tai ziņā, ka Asīrija var bez kavēkļiem no mūsu puses karot austrumos un ziemeļos. Toties jautājums par Feniķiju paliek atklāts, līdz tu uzkāpsi tronī…

Ak, cēlsirdīgais! Ak, svētais valdnieki No kāda briesmīga mantojuma tu mani esi paglābis!

Tad, lūk, jautājums par Feniķiju paliek atklāts, — Tutmoss turpināja, — taču vienlaikus ķēniņš, gribēdams pieradīt Asīrijai, ka netraucēs tai karot ar ziemeļu tautām, pavēlēja samazināt mūsu armiju par divdesmit tūkstošiem algotņu…

— Ko tu sacīji?! — troņmantnieks pārsteigts iesaucās. Tutmoss skumīgi pamāja.

Diemžēl tā ir taisnība, — viņš sacīja. — Jau paguvuši atlaist četrus lībiešu pulkus…

Bet tas taču ir neprāts! — troņmantnieks iekliedzās, lauzīdams rokas. — Kādēļ mēs tā novājinām sevi? Un kur paliks šie cilvēki?

Viņi devušies uz Lībijas tuksnesi un vai nu sāks uzbrukt lībiešiem, sagādājot mums daudz rūpju, vai apvienosies ar viņiem un kopā iebruks mūsu rietumu provincēs…

Es par to neko nezināju! Ko viņi izdarījuši! Un kad? Mēs neko nenojautām!

Atlaistie algotņi devās uz tuksnesi tieši no Memfisas, taču Herhors aizliedzis to kādam stāstīt…

Tātad Nofri un Mentesufiss ari nezina? — vietvaldis jautāja.

Viņi zina!

Viņi zina, bet es ne!

Troņmantnieks nobālēja, viņa jauneklīgajā, sejā pavīdēja naids. Viņš satvēra savu sirdsdraugu aiz rokām un, cieši spiezdams tās, čukstēja;

— Klausies!.. Zvēru tev pie sava tēva… pie savas mātes svētās galvas … Zvēru pie Ramzesa Lielā piemiņas … Zvēru pie visiem dieviem, kādi vien ir, ka, man valdot, vai nu priesteri pakļausies manai gribai, vai es iznīcināšu viņus!

Tutmoss, šausmu pārņemts, klausījās.

Es — vai viņi! — princis pabeidza. — Ēģiptē nevar būt divu valdnieku!

Un allaž bijis tikai viens — faraons, — prinča sirdsdraugs piebilda.

Vai tu paliksi man uzticīgs?

Es, visa muižniecība, armija — zvēru tev!

Labi, — troņmantnieks sacīja, — lai atlaiž algotņu pulkus, lai paraksta līgumus, lai slēpjas no manis kā sikspārņi, lai krāpj mūs visus … Bet nāks laiks … Tagad, Tutmos, ej atpūties no ceļa un vakarā nāc pie manis uz dzīrēm. Šie cilvēki tā apmājuši mani, ka vara tikai līksmoties. Tad līksmosimies arī… Taču kādreiz es viņiem paradīšu, kas Ēģiptē ir īstais valdnieks — viņi vai es!

Kopš tās dienas atkal atsākās dzīres. Troņmantnieks, it kā kaunēdamies no sava karaspēka, vairs nenodevās apmācībām. Pilī ņudzēt ņudzēja muižnieki, virsnieki, galma burvju mākslinieki un dziedātājas, naktīs notika neprātīgas orģijas.

Reiz uz šādām dzīrēm Ramzess ielūdza Kamu, taču viņa atteicās. Troņmantnieks apvainojās, To ievērojis, Tutmoss jautāja Ramzesam:

Vai tiesa, ka Sāra vairs nebauda tavu labvēlību?

Nepiemini man viņu! — troņmantnieks atteica. — Tu laikam zini, ko viņa izdarījusi ar manu dēlu?

Zinu, — Tutmoss atbildēja, — taču man liekas, ka viņa nav vainīga. Es Memfisā dzirdēju, ka tava augsti cienījamā māte — ķēniņiene Nikotrise un godājamais ministrs Herhors gribējuši padarīt tavu dēlu par izraēliešu ķēniņu…

Bet izraēliešiem taču nav ķēniņa, ir tikai priesteri un tiesneši!.. — troņmantnieks iebilda.

Viņiem nav, bet viņi grib, lai būtu. Arī viņiem apnikusi priesteru vara.

Troņmantnieks nicīgi atmeta ar roku.

— Faraona staļļa puisis, — viņš atteica, — ir vairāk vērts par visiem šiem ķēniņiem un kur nu vel par izraēliešu ķēniņu, kāda nemaz nav…

— Katrā ziņā Sāras vaina nebūt nav tik liela, — Tutmoss piebilda.

— Tad zini — kādreiz es izrēķināšos arī ar priesterieni.

Šai gadījumā arīdzan viņi nav pārāk vainīgi. Godājamais Herhors to darījis, gribēdams vairot tavas dinastijas slavu un varenību, un viņš rīkojies saziņā ar ķēniņieni Nikotrisi…

Bet kālab Nofri jaucas manā dzīvē? Viņam jāsarga tempļi, nevis jānodarbojas ar manu pēcnācēju likteni…

Nofri ir vecs vīrs un jau nonācis bērna prātā. Viss ķēniņa galms zobojas par viņa dīvainībām, par kurām es pats neko nezinu, lai gan gandrīz ik dienas tikos un joprojām tiekos ar svēto vīru…

— Tas ir interesanti. Ko tad viņš dara?…

— Vairākas reizes dienā, — Tutmoss atbildēja, — viņš notur svinīgus dievkalpojumus visnomaļākajā tempļa daļā un liek saviem priesteriem vērot, vai dievi nepaceļ viņu gaisā lūgšanas laikā.

Ramzess iesmējās.

Un tas viss notiek šeit, Būbastijā, visiem redzot, bet es neko nezinu… Cirkā redzēju haldejiešu burvju mākslinieku, kas pacēlās gaisā.

Arī es redzēju, — Tutmoss piebilda, — taču tas bija burvju triks, bet Nofri patiešām grib pacelties pāri zemei uz savas dievbijības spārniem…

Nedzirdēta ākstība! — princis noteica. — Un ko par to saka citi priesteri?

Mūsu svētajos papirusos ir norādījumi, ka senos laikos pie mums bijuši pravieši, kuriem piemitusi spēja pacelties gaisā. Tādēļ priesteri nebrīnās par Nofri centieniem. Un, tā kā Ēģiptē, kā tev zināms, padotie tic visam, kas patīk priekšniekiem, daži svētie vīri apgalvo, ka Nofri tiešām mazliet paceļoties virs zemes lūgšanas laikā.

Un par šo lielo noslēpumu uzjautrinās viss galms, bet mēs, gluži kā zemnieki, pat nenojaušam brīnumus, kas notiek mums līdzās. Ir gan nožēlojams liktenis Ēģiptes troņmantniekam! — Ramzess smējās.

Pēc Tutmosa otrreizēja lūguma viņš deva rīkojumu pārvietot Sāru ar bērnu no kalpotāju mājas uz paviljonu, kur pirmajās dienās bija dzīvojusi Kama.

Troņmantnieka kalpotāji ar sajūsmu uzņēma sava valdnieka rīkojumu: visas kalpones, vergi un pat rakstveži pavadīja Sāru uz viņas jauno mājokli ar mūziku un līksmiem saucieniem.

Feniķiete, izdzirdusi troksni, jautāja, kas noticis. Kad viņai pastāstīja, ka Sāra atkal iemantojusi troņmantnieka labvēlību un no verdzeņu mājas pārcēlusies uz pili, priesteriene aizsvilās dusmās un lika paaicināt Ramzesu.

Princis ieradās.

— Tad lūk, kā tu izturies pret mani! — Kama iesaucās,

— Tu varbūt domā, ka Ištara atriebjas tikai priesterienēm un saudzē faraonu dēlus?

— Pasaki savai Ištarai, — Ramzess mierīgi atteica,

— lai viņa nekad nedraud faraonu dēliem, citādi arī viņa nokļūs kalpotāju mājā.

— Saprotu! — Kama kliedza. — Tu nosūtīsi mani uz kalpotāju māju, varbūt pat uz cietumu, bet pats paliksi ar savu jūdieti! Tad tāda ir tava pateicība par to, ka tevis dēļ atteicos no dieviem … un viņi mani nolādējuši… par to, ka izpostīju savu jaunību, dzīvi un pazudināju dvēseli!

Princis apzinājās, ka viņa dēļ Kama tiešām daudz ziedojusi, un viņu pārņēma nožēla.

— Pie Sāras es nebiju un neiešu pie viņas, — viņš atbildēja. — Veltīgi tu dusmojies. Nelaimīgo sievieti iekārtoja ērtāk, lai viņa varētu mierīgi barot bērnu.

Feniķiete sāka drebēt pie visām miesām. Viņa pacēla uz augšu sažņaugtās dūres, acīs viņai iegailējās naida uguns.

— Lūk, kā tu man atbildi! Jūdiete ir nelaimīga, tālab ka tu viņu padzini no pils, bet man jābūt apmierinātai, lai gan dievi izraidījuši mani no savas svētnīcas? Un mana dvēsele … priesterienes dvēsele … vai tā tev nav dārgāka par šo jūdu bērnu, — kaut viņš nosprāgtu!..

— Ciet klusu! — Ramzess iesaucās. Kama izbailēs atsprāga atpakaļ.

— Un es pat nedrīkstu žēloties par savu postu? Ja tu tik ļoti rūpējies par bērnu, kālab tu nolaupīji mani no tempļa, kālab solīji, ka būšu pirmā starp tavām sievietēm? Sargies, — viņa atkal iekliedzās, — lai Ēģipte, uzzinājusi par manu likteni, nenosauc tevi par nodevēju!

Troņmantnieks smaidīdams šūpoja galvu. Pēdīgi viņš apsēdās un sacīja:

— Patiesi manam skolotājam bija taisnība, kad viņš mani brīdināja no sievietēm. Jūs esat kā ienācies auglis acu priekšā cilvēkam, kuram mute izkaltusi aiz slāpēm. Bet tikai šķietami… Jo vai! tam nelgām, kas iedrošināsies nobaudīt šo skaisto augli: saldas atveldzēs vietā viņš atradis lapsenes, kas sadzels viņam ne tikai muti, bet ari sirdi.

— Tu man vēl pārmet! Pat to nevari man aiztaupīt! Un. es ziedoju tev priesterienes godu un savu šķīstību! „

Troņmantnieks joprojām zobgalīgi šūpoja galvu.

Nebūtu domājis, — viņš beidzot sacīja — ka piepildīsies pasaka, kuru pirms gulētiešanas stāsta zemnieki. Bet tagad pārliecinos, ka tajā viss ir patiesība. Paklausies to Kama, — varbūt tu atjēgsies un negribēsi zaudēt manu labvēlību pavisam?

Būs vēl jāklausās nez kādas pasakas! Vienu jau esmu dzirdējusi no tevis … un lūk, kas iznāca…

Bet šī katrā ziņā tev nāks par labu, ja vien gribēsi to saprast.

— Tur būs kaut kas par jūdu bērniem?…

— Arī par priesterienēm, tikai klausies uzmanīgi! «Tas notika sen tepat Būbastijā. Reiz kāds princis, vārdā Satni, ieraudzījis laukuma pie Ptaha tempļa daiļu jo daiļu sievieti. Tādu skaistuli viņš vēl nekad nebija sastapis, un turklāt viņa bija rotājusies ar daudzām zelta rotaslietām. Princim šī sieviete gaužām iepatikusies, un, kad viņš uzzinājis, ka ta ir virspriestera meita, viņš aizsūtījis pie viņas savu staļļmeistaru ar šādu piedāvājumu: «Es uzdāvināšu tev desmit zelta gredzenus, ja būsi ar mieru pavadīt ar mani kādu stundiņu.»

Staļļmeistars devies pie daiļās Tbubui un atkārtojis tai prinča Satni vārdus. Vēlīgi uzklausījusi viņu, Tbubui, kā jau labi audzinātai meitenei pieklājas, atbildējusi:

— Esmu virspriestera meita un šķīsta jaunava, nevis kaut kāda padauza. Ja princis vēlas ar mani iepazīties, lai atnāk pie manis uz māju, kur viss būs sagatavots un mūsu Iepazīšanās nedos iemeslu kaimiņu valodām.

Tad princis Satni gājis pie jaunavas Tbubui un uzkāpis pie viņas augšējās istabās. Sienas tām bijušas izliktas ar lazurīta plāksnēm un bālganzaļu emalju. Tur stāvējusi ari ar dārgu audeklu apklāta gulta un vairāki ar zelta kausiem nokrauti galdiņi. Viens no kausiem ticis piepildīts ar vīnu un pasniegts princim. Tbubui sacījusi:

Iedzer, lūdzu tevi! Bet princis atteicis:

Tu taču zini, ka neesmu atnācis, lai dzertu vīnu. Tomēr viņi apsēdušies pie dzīru galda. Tbubui mugurā bijis tērps no blīva auduma. Un, kad princis gribējis viņu noskūpstīt, viņa atvairījusi viņu un sacījusi:

Šī māja būs tava. Taču atceries, ka esmu tikumīga jaunava. Ja vēlies, lai es tev pakļaujos, zvēri, ka būsi man uzticīgs, un novēli man savu mantu.

— Tad liec atsaukt šurp rakstvedi! — princis Iesaucies. Un, kad rakstvedis ieradies, Satni licis viņam sastādīt laulības aktu, kā arī dāvinājuma aktu, saskaņā ar kuru visa viņa nauda, kustamā manta un zemes īpašumi pārgājuši Tbubui rokās.

Vēlu vakarā kalpotāji ziņojuši princim, ka lejā viņu gaidot viņa bērni. Tbubui tūdaļ pat izgājusi un atgriezusies caurspīdīgā hitonā. Satni atkal gribējis viņu apskaut, taču tā atvairījusi viņu un sacījušu

— Šī māja būs tava. Taču, ta ka es neesmu nekāda palaistuve, bet nevainīga jaunava, ja gribi mani iegūt, lai tavi bērni paraksta īpašuma novēlējumu un vēlāk netiesājas ar maniem bērniem.

Satni pasaucis bērnus augšā un licis parakstīt īpašuma novēlējuma aktu; to viņi izdarījuši. Taču, kad viņš atkal gribējis tuvoties Tbubui, tā no jauna atturējusi viņu,

— Šī māja būs tava, — viņa sacījusi. — Taču es neesmu nekāda netikle, bet gan šķīsta jaunava, un, ja tu mīli mani, liec nonāvēt savus bērnus, lai viņi vēlāk neatņem maniem bērniem īpašumu…»

— Cik garš stāsts! — Kama īgni viņu pārtrauca.

— Tūlīt tas beigsies, — troņmantnieks atteica. — Un vai zini, Kama, ko atbildējis Satni?

«— Ja tu vēlies to, lai notiek ļaundarība!

Tbubui nav bijis divreiz jāatkārto. Viņa likusi tēva acu priekšā nobendēt bērnus un izmetusi to asiņainos locekļus pa logu suņiem un kaķiem. Un tikai tad Satni iegājis viņas istabā un nogūlies viņai līdzās ar ziloņkaulu rotātā melnkoka gultā.»

Labi vien darīja Tbubui, neticēdama vīriešu solījumiem! — feniķiete pikti iesaucās.

Taču Satni izdarījis vēl labāk: viņš pamodies un sapratis, ka briesmīgais noziegums bijis sapnis … Un tu, Kama, ielāgo, ka visdrošākais veids, ka atmodināt vīrieti no mīlas skurbuma, ir raidīt lāstus par viņa dēla galvu,

Esi mierīgs, mans valdniek! Es vairs nepieminēšu ne savu postu, ne tavu dēlu, — Kama skumji atteica.

— Un es būšu laipns pret tevi, un tu būsi laimīga, — Ramzess pabeidza.


OTRĀ GRĀMATA


Pirmā nodaļa


Draudīgas valodas par lībiešu algotņiem sāka izplatīties arī Būbastijā. Runāja, ka priesteru atlaistie kareivji, atgriežoties dzimtenē, sākumā ubagojuši, tad zaguši un visbeidzot sākuši laupīt un dedzināt ēģiptiešu ciemus, nogalinādami cilvēkus. Dažu dienu laikā tikušas izpostītas pilsētas dienvidos no Merīda ezera. Aizgājusi bojā arī tirgotāju un svētceļnieku karavāna, kas atgriezusies no Uit-Mehita oāzes. Visa rietumu robeža bija apdraudēta, un pat no Terentuisas iedzīvotāji sāka bēgt projām, jo arī tai apkaimē no jūras puses uzradās lībiešu bandas, kuras it kā bija sūtījis bargais vadonis Musāvasa, kas dzīries pasludināt visā tuksnesī svētu karu pret Ēģipti.

Tādēļ, ja dažreiz vakaros debesis rietumpamalē pārāk ilgi sārtojās, Būbastijas iedzīvotājus pārņēma bailes. Cilvēki pulcējās ielās, kāpa uz lēzenajiem jumtiem vai rāpās kokos, no kurienes kliedza, ka Menufā un Sehemā redzami ugunsgrēki. Gadījās viņu vidū arī tādi, kuri pat tumsā spēja saskatīt bēgošus iedzīvotājus vai lībiešu bandas, kas garām, melnām kolonnām tuvojās Būbastijai.

Lai gan pilsētnieki bija satraukti, noma pārvaldītāji neko nedarīja, jo centrālās varas iestādes nesūtīja viņiem nekādus rīkojumus.

Ramzess zināja par satraukumu pilsētā un redzēja Būbastijas augstmaņu vienaldzību. Lāgiem viņu sagrāba niknums, jo viņš nebija saņēmis no Memfisas nekādas pavēles, bet, tā kā nedz Nofri, nedz Mentesufiss sarunas par šiem draudīgajiem notikumiem neuzsāka, arī vietvaldis pie viņiem negriezās un karalietām nepievēršas.

Galu galā princis vispār vairs neapmeklēja pie Būbastijas stāvošo karaspēku, toties, savācis pilī visu dižciltīgo jaunatni, dzīroja un līksmojās, slāpēdams sirdī naidu pret priesteriem un bažas par valsts likteni.

Gan tu redzēsi, — viņš reiz sacīja Tutmosam, — svētie pravieši beigu beigās panāks, ka Musāvasa sagrābs Lejasēģipti un mums būs jābēg uz Tēbām un varbūt pat uz Sunetu, ja vien mūs no turienes savukārt nepatrieks etiopieši.

Tev taisnība, — Tutmoss atteica, — mūsu varasvīri izturas kā nodevēji.

Atira mēneša (augusts — septembris) pirmajā dienā troņmantnieka pilī notika lielas dzīres. Tās sākās divos pēcpusdienā, un saule vēl nebija paguvusi norietēt, kad visi jau bija piedzērušies. Nonāca pat tiktāl, ka vīrieši un sievietes vārtījās pa pielaistīto, ziediem un sadauzītu krūku lauskām klāto grīdu.

Princis viņu vidū bija visskaidrākais. Viņš negulēja uz grīdas, bet sēdēja krēslā, turēdams uz ceļiem divas skaistas dejotājas, no kurām viena dzirdīja viņu ar vīnu, bet otra slacīja viņa galvu ar stiprām smaržvielām.

Šai brīdī zālē ienāca adjutants un, pārkāpis pāri dažiem atmanu zaudējušiem dzīrotājiem, piegāja pie troņmantnieka.

— Valdniek, — viņš čukstēja, — svētie Nofri un Mentesufiss vēlas nekavējoties runāt ar tevi.

Troņmantnieks atgrūda dejotājas un pietvīcis, ar vīnu nolaistītās drānās nedrošā solī devās uz savām istabām augšstāvā.

Ieraudzījuši viņu tādā stāvokli, Nofri un Mentesufiss saskatījās.

Ko vēlaties, svētie tēvi? — troņmantnieks, atkrizdams krēslā, jautāja.

Nezinu, vai spēsi mūs uzklausīt, — Mentesufiss apmulsis atbildēja.

A! Jūs domājat, ka esmu piedzēries? — princis iesaucās. — Neraizējieties! Patlaban visa Ēģipte ir tik apmāta un apstulbota, ka dzērājiem, šķiet, atlicis visvairāk prāta…

Priesteri sarauca pieres, tomēr Mentesufiss uzsāka:

Vai tev zināms, ka faraons un augstā padome nolēmusi atlaist divdesmit tūkstošus algotņu?

Pieņemsim, ka nav zināms, — princis pārtrauca. — Jūs taču ne tikai neturējāt par vajadzīgu jautāt man padomu tik svarīgā lietā, bet pat nepaziņojāt man, ka četri pulki jau atlaisti un ka šie cilvēki aiz bada uzbrūk mūsu pilsētām…

Vai tikai tu nenosodi faraona pavēli? — Mentesufiss vaicāja.

Nevis faraona, bet to nodevēju, kuri, izmantojot mana tēva un pavēlnieka slimību, grib pārdot valsti asīriešiem un lībiešiem…

Priesteri apstulba. Šādus vārdus viņiem vēl nebija sacījis neviens ēģiptietis.

Atļauj mums, princi, atgriezties pēc dažām stundām, kad tu būsi atguvies… — Nofri sacīja.

Nav vajadzības. Es zinu, kas notiek uz mūsu rietumu robežas… Pareizāk sakot, zinu nevis es, bet gan mani pavāri, zirgupuiši un grīdu mazgātājas. Taču varbūt tagad, godājamie tēvi, jums labpatiks arī man atklāt savus plānus?

Lībieši sadumpojušies, — Mentesufiss nesatricināmā mierā atteica, — un sāk vākt bandas ar nodomu uzbrukt Ēģiptei. Saskaņā ar faraona un augstās padomes gribu tev, valdniek, jāsapulcina karaspēks, kas atrodas Lejasēģiptē, un jāiznīcina dumpinieki.

— Kur pavēle?

Mentesufiss izvilka no azotes pergamentu ar zīmogiem un pasniedza troņmantniekam.

— Tātad no šī brīža es esmu virspavēlnieks un man pieder augstākā vara šai provincē? — troņmantnieks jautāja.

Tik tiešām tā.

Un man ir tiesības noturēt ar jums kara padomi?

Protams, — Nofri atbildēja, — kaut vai tūlīt…

— Sēdieties! — princis sacīja. Priesteri paklausīja.

Es jautāju jums — tas nepieciešams maniem plāniem —, kādēļ atlaisti lībiešu pulki.

Atlaidīs vēl arī citus, — Mentesufiss piebilda. — Augstā padome grib tikt vaļā no divdesmit tūkstošiem dārgi atalgotu kareivju, lai sagādātu faraona kasei četrus tūkstošus talantu gadā, bez kuriem galms var nonākt lielās grūtībās…

…kas tomēr nedraud visnožēlojamākajam ēģiptiešu priesterim, — troņmantnieks piezīmēja.

Tu aizmirsti, ka nevienu priesteri nedrīkst saukt par nožēlojamu, — Mentesufiss atteica. — Un tas, ka nevienam no viņiem nedraud trūkums, ir viņu atturīgās dzīves nopelns.

— Tādā gadījumā laikam dievi izdzer vīnu, ko ik dienas piegādā tempļiem, un akmens elki izrotā savas sievietes ar zeltu un dārgakmeņiem, — princis zobgalīgi noteica. — Taču nerunāsim par jūsu atturību. Ne jau tādēļ priesteru padome padzen divdesmit tūkstošus kareivju un atdara Ēģiptes vārtus laupītājiem, ka faraona kase būtu tukša.

— Bet kādēļ tad?

Lai izdabātu ķēniņam Tiglatpalasaram! Un, tā kā faraons atteicies atdot asīriešiem Feniķiju, jūs gribat novājināt valsti citādā veidā — atlaist algotņus un izraisīt karu uz mūsu rietumu robežas.

— Lai dievi man ir liecinieki — tu pārsteidz mūs, princi! — Mentesufiss iesaucās.

Faraonu ēnas būtu vēl vairāk pārsteigtas, ja dzirdētu, ka šai pašā Ēģiptē, kur ķēniņa vara ir pagalam saistīta, kāds haldejiešu krāpnieks ietekmē valsts likteni…

— Es neticu savām ausīm! — Mentesufiss attrauca. — Par kādu haldejieti tu runā, princi?

Troņmantnieks nīgri iesmējās.

— Es runāju par Beroju… Ja tu, svētais vīrs, neesi dzirdējis par viņu, pajautā godājamam Nofri, un, ja ari viņš aizmirsis, lai apvaicājas Herhoram vai Pentueram… Lūk, jūsu tempļu dižais noslēpums! Aizdomīgs svešzemnieks, kas, gluži kā zaglis, ielavījies Ēģiptē, uztiepj augstās padomes locekļiem kaunpilnu līgumu, kādu varētu parakstīt, vienīgi zaudējot kaujas, visus pulkus un abas galvaspilsētas. Un iedomājieties tikai — to paveicis viens cilvēks, acīmredzot Tiglatpalasara spiegs! Bet mūsu gudrie tā ļāvuši sevi apmāt, ka, tiklīdz faraons aizliedzis viņiem atdot Feniķiju, viņi atlaiž pulkus un izraisa karu uz rietumu robežas. Vai tas nav briesmīgi, — Ramzess, vairs nespēdams valdīties, turpināja, — ka laikā, kad būtu jāpalielina armija par trīssimt tūkstošiem cilvēku un jāvirza tā uz Nīnivi, šie dievbijīgie bezprāši padzen divdesmit tūkstošus kareivju un pielaiž uguni pašu mājai?

Nofri, bāls un nekustīgs, ne vārda nesacīdams, noklausījās šīs zobgalības. Pēdīgi viņš ierunājās:

— Es nezinu, valdniek, no kāda avota tu smel savas ziņas. Kaut nu tas būtu tikpat skaidrs un tīrs kā augstās padomes locekļu sirdis! Taču pieņemsim, ka tev ir taisnība un kāds haldejiešu priesteris pratis piedabūt padomi parakstīt smago līgumu ar Asīriju. Bet, ja tas tiešām tā ari būtu, kā tu zini, ka šo priesteri nav sūtījuši dievi, kas ar viņa muti brīdinājuši mūs par Ēģiptei draudošām briesmām?

— Kopš kura laika jūs tik ļoti uzticaties haldejiešiem?

— Haldejiešu priesteri ir ēģiptiešu priesteru vecākie brāļi, — Mentesufiss piebilda.

— Tad varbūt arī asīriešu ķēniņš ir faraona pavēlnieks?

— Nezaimo, princi! — Nofri viņu bargi pārtrauca. — Tu iedrošinies aizskart vissvētākos noslēpumus, bet par to sūri maksājuši arī dižāki vīri par tevi.

— Labi, es neaizskaršu jūsu noslēpumus. Taču kā var zināt, kurš haldejietis ir dievu sūtnis, bet kurš — ķēniņa Tiglatpalasara spiegs?

— Pēc brīnumiem, — Nofri atbildēja. — Ja pēc tavas pavēles, princi, šai istabā sanāktu gari, ja neredzami spēki paceltu tevi gaisā, mēs sacītu, ka tevī iemājojuši nemirstīgie, un uzklausītu tavu padomu.

Ramzess paraustīja plecus.

Arī es esmu redzējis garus, tos darbināja jauna meitene… Un esmu redzējis cirkā burvju mākslinieku karājamies gaisā…

— Tu tikai nepamanīji tievās aukliņas, kuras turēja zobos viņa četri palīgi, — Mentesufiss piebilda.

Princis atkal iesmējās un, atminējies, ko Tutmoss viņam bija stāstījis par Nofri aizlūgumiem, zobgalīgi noteica:

— Ķēniņa Heopsa laikā kāds virspriesteris ļoti gribējis lidot pa gaisu. Viņš lūdzis dievus, bet saviem kalpotājiem licis vērot, vai neredzams spēks neceļ viņu gaisā. Un iedomājieties, svētie vīri, — kopš tā laika nav bijis dienas, kad pravieši neapgalvotu virspriesterim, ka viņš paceļas gaisā — gan ne augstāk kā pirksta tiesu virs grīdas. Taču… kas jums noticis, jūsu godība? — Ramzess pēkšņi jautajā Nofri.

Patiešām, noklausījies stāstu par sevi pašu, virspriesteris sazvārojās krēslā un būtu nokritis, ja viņu neatbalstītu Mentesufiss.

Ramzess apmulsa. Viņš pasniedza vecajam vīram nodzerties, ierīvēja viņam pieri un deniņus ar etiķi un sāka viņu apvēdināt ar vēdekli.

Drīz svētais Nofri atguvās un, piecēlies kājās, vērsās pie Mentesufisa:

— Šķiet, mēs varam doties projām?

— Es arī tā domāju.

— Un ko es lai daru? — troņmantnieks vaicāja, juzdams, ka noticis kas nelāgs,

— Pildi virspavēlnieka pienākumus! — Mentesufiss dzedri attrauca,

Abi priesteri svinīgi paklanījās un izgāja.

Troņmantnieks jau bija pilnīgi atskurbis un juta sirdi lielu smagumu. Viņš atskārta, ka pieļāvis divas rupjas kļūdas: atklājis priesteriem, ka zina viņu lielo noslēpumu, un nežēlīgi izzobojis Nofri.

Princis būtu ar mieru atdot gadu no dzīves, lai izdzēstu no viņu atmiņas visu, ko skurbumā bija pateicis. Taču bija jau par vēlu.

«Neko darīt,» troņmantnieks domāja, «esmu nodevis sevi un iemantojis niknus ienaidniekus. Žēl. Cīņa sākas man visneizdevīgākajā brīdī. Taču atkāpties nedrīkst. Ne viens vien faraons cīnījies ar priesteriem un uzvarējis tos pat bez īpaši stipriem sabiedrotajiem.»

Ramzess tik skaidri sajuta, cik bīstams ir viņa stāvoklis, ka tūdaļ pat pie sava tēva svētās galvas nozvērējās nekad vairs tik daudz nedzert,

Viņš lika ataicināt Tutmosu. Tas ieradās nekavējoties pilnīgi skaidrā.

— Sākas karš, un es esmu virspavēlnieks, — troņmantnieks paziņoja.

Tutmoss dziļi palocījās.

Un es nekad vairs nepiedzeršos, — princis piebilda. — Vai zini — kādēļ?

Karavadonim jāvairās no vīna un reibinošām smaržām, — Tutmoss atteica.

Es to biju piemirsis un pateicu priesteriem…

Ko? — Tutmoss izbailēs vaicāja.

… ka ienīstu viņus un smejos par viņu brīnumiem.

Nav liela nelaime! Domāju, ka viņi necer uz cilvēku mīlestību.

Un ka zinu viņu politiskos noslēpumus, — princis piemetināja.

— Ai! — Tutmoss iesaucās. — To nu gan nevajadzēja!

— Nekas, — Ramzess sacīja. — Nekavējoties sūti ziņnešus uz pulkiem, lai rīt no rīta visi komandieri ierodas uz kara padomi! Liec iedegt trauksmes signālus, lai viss Lejasēģiptes karaspēks rīt pat dodas uz rietumu robežu! Nomarhiem piekodini, lai gatavo pārtikas, apģērbu un ieroču krājumus!

Mums būs lielas grūtības ar celšanos pāri Nīlai? — Tutmoss aizrādīja.

Tādēļ visas laivas un visi kuģi jāsapulcina Nīlas attekās. Jāpieprasa arī, lai nomarhi izveido rezerves pulkus.

Tikmēr Nofri un Mentesufiss bija atgriezušies savos mājokļos pie Ptaha tempļa. Kad viņi bija nonākuši cellē, virspriesteris Nofri pacēla rokas un iesaucās:

Nemirstīgo dievu trijotne, Osīrij, Isīda un Hor, glābiet Ēģipti no bojāejas! Kopš laika gala neviens faraons nav tā zaimojis priesterus kā nupat šis zaļknābis… Ko es runāju — faraons? Neviens ienaidnieks, neviens hets, feniķietis vai lībietis nebūtu uzdrīkstējies tā pulgot priesteru neaizskaramību!

Vīns Jauj ielūkoties cilvēka sirdī, — Mentesufiss sacīja.

Bet šī jaunekļa sirds ir čūsku ņudzeklis. Viņš nievā priesterus, zobojas par brīnumiem, netic dieviem.

Taču visvairāk man gribētos zināt, — Mentesufiss domīgi sacīja, — no kurienes viņš padzirdējis par jūsu sarunām ar Beroju. Un to, ka viņš zina, esmu gatavs apzvērēt.

Tā ir briesmīga nodevība! — Nofri atbildēja, saķerdams galvu.

Dīvaini… Jūs bijāt tikai četri…

Nē. Par Beroju zināja Isīdas virspriesteriene, divi priesteri, kas viņam norādīja ceļu uz Seta templi, un priesteris, kurš viņu sagaidīja pie vārtiem. Pag! — Nofri apķērās. — Šis priesteris visu laiku sēdēja pazemē… Un ja nu viņš noklausījies?

Katrā ziņā viņš nebūs izpaudis noslēpumu zaļknābim, bet kādam nopietnākam cilvēkam. Un tas jau ir bīstami.

Pie celles durvīm pieklauvēja Ptaha tempļa virspriesteris svētais Sens.

Miers ar jums! — viņš sacīja ienākdams.

Lai svētīta tava sirds!

Esmu atnācis tālab, ka runājat tik skaļi, it kā būtu notikusi kāda nelaime. Vai tik jūs nebiedē karš ar tiem lībiešu plukatām? — Sens vaicāja.

Ko tu domā par troņmantnieku? — Mentesufiss viņam vaicāja.

— Es domāju, — Sens atteica, — ka viņš priecājas par karu un ir apmierināts ar savu virspavēlnieka stāvokli. Tas ir dzimis karavadonis. Kad raugos viņā, nāk prātā

Ramzesa lauva… Šis jauneklis gatavs viens mesties virsū lībiešu bandām, un viņš tik tiešām tās izklīdinās,

— Šis zeņķis var iznicināt visus mūsu tempļus un noslaucīt Ēģipti no zemes virsas, — Nofri piebilda.

Svētais Sens aši izņēma zelta amuletu, ko nēsāja pie krūtīm, un nočukstēja:

«Bēdziet, ļaunie vārdi, uz tuksnesi… Pazūdiet, nedariet pāri taisnajiem ļaudīm!» Ko gan tu runā?! — viņš piebilda skaļāk, kā pārmezdams.

Godājamam Nofri taisnība, — Mentesufiss ierunājās. — Tev apsāpētos galva un vēders, ja cilvēka lūpas spētu atkārtot zaimus, kurus mēs šodien dzirdējām no šī jaunekļa.

Nejoko, pravieti! — virspriesteris Sens sašuta. — Es drīzāk ticētu tam, ka ūdens deg un gaiss dzēš uguni, nekā tam, ka Ramzess atļaujas zaimot.

Viņš to darīja it kā skurbumā, — Nofri dzēlīgi piebilda.

Kaut arī tā. Es nenoliedzu, ka princis ir vieglprātis un uzdzīvotājs, bet — lai viņš zaimotu?!

Tā domājām arī mēs, — Mentesufiss noteica, — un, būdami pārliecināti, ka pazīstam viņa raksturu, pēc prinča atgriešanās no Hathoras tempļa pat pārstājām viņu novērot.

Tev bija žēl zelta, lai maksātu par to, — Nofri sacīja. — Redzi, kādas sekas ir sīkai nolaidībai!

Bet kas īsti noticis? — Sens nepacietīgi vaicāja.

Teikšu skaidri un gaiši: troņmantnieks pulgo dievus…

Ak!

Nosoda faraona pavēles…

Vai tas var būt?!

Augstās padomes locekļus sauc par nodevējiem…

Ko tu runā?!

Un ir kaut kā uzzinājis par Beroja ierašanos un pat par viņa tikšanos ar Nofri, Herhoru un Pentueru Seta templī.

Virspriesteris Sens, saķēris galvu, sāka skraidīt pa celli.

— Tas nevar būt! — viņš murmināja. — Tas nevar būt! Kāds laikam būs nobūris šo jaunekli! Varbūt feniķiešu priesteriene, kuru viņš nolaupījis no tempļa?

Šī atziņa Mentesufisam šķita tik trāpīga, ka viņš palūkojās uz Nofri, taču aizkaitinātais virspriesteris neļāva sevi apmulsināt.

— Vispirms jāizdara izmeklēšana un jāuzzina, ko princis darījis pēc atgriešanās no Hathoras tempļa, — Nofri sacīja. — Viņam bija ļauta pārāk liela brīvība, viņš pārāk daudz sagājās ar neticīgajiem un ar Ēģiptes ienaidniekiem. Un tu, godājamais Sen, palīdzēsi mums…

Pēc šīs sarunas virspriesteris Sens nākošajā rītā lika sasaukt ļaudis uz svinīgu dievkalpojumu Ptaha templī.

Krustcelēs un laukumos nostājās vēstītāji un, pūzdami taures un flautas, sauca kopā tautu. Kad bija sanācis pietiekami daudz klausītāju, viņiem paziņoja, ka Ptaha templī trīs dienas no vietas tikšot noturēti aizlūgumi, lai labais dievs dod Ēģiptei uzvaru pār lībiešiem un viņu vadonim Musāvasām lai uzsūta spitālību, aklumu un vājprātu.

No rīta līdz vēlai naktij vienkāršā tauta drūzmējās pie tempļa mūriem, aristokrātija un bagātie pilsētnieki pulcējās priekštelpā, bet vietējie un kaimiņu nomu priesteri upurēja Ptaham un lūdza dievu pašā svētnīcā.

Trīsreiz dienā notika svinīga procesija, kuras laikā templim apkārt zelta laivā nesa aizklātu dieva veidolu. Ļaudis krita pie zemes, skaļi sūdzēdami savus grēkus, un pūli esošie pravieši, uzdodot atbilstošus jautājumus, palīdzē i a viņiem tos nožēlot. Tas pats notika tempļa priekštelpā. Bet, tā kā dižciltīgajiem un bagātajiem nepatika, visiem dzirdot, paļāt sevi, svētie tēvi veda grēknožēlniekus sāņus un klusiņām sniedza viņiem padomus un pamācības.

Dienas vidū dievkalpojums kļuva sevišķi svinīgs. Šai laikā kareivji, kas devās uz rietumiem, nāca šurp, lai sariem tu virspriestera svētību un piešķirtu jaunu spēku saviem amuletiem, kuriem piemita spēja vājināt ienaidnieka triecienus.

Lāgiem templī nogranda pērkons, bet naktī virs piloniem plaiksnīja zibeņi. Tā bija zīme, ka dievs uzklausījis lūgšanas vai arī sarunājas ar priesteriem.

Kad, svinībām beidzoties, trīs augstie priesteri — Sens, Nofri un Mentesufiss — sanāca uz slepenu apspriedi, stāvoklis jau bija noskaidrojies.

Dievkalpojums gan bija devis templim ap četrdesmit talantu ienākumu, taču kādi sešdesmit talanti jau bija izlietoti dāvanām vai nomaksājot parādus dažādiem aristokrātijas pārstāvjiem un augstākajiem virsniekiem.

Bija savāktas šādas ziņas.

Kareivju vidū klīda valodas, ka, tiklīdz princis Ramzess uzkāpšot tronī, viņš uzsākšot ar Asīriju karu, Kas visiem karotājiem sagādāšot lielus labumus. Pat visparastākais kareivis atgriezīšoties no šī karagājiena ar tūkstoš drahmām, bet varbūt ari ar lielāku laupījumu. Tauta runāja, ka faraons, pēc uzvaras atgriezies no Nīnives, katram zemniekam uzdāvināšot pa vergam un uz vairākiem gadiem atbrīvošot ēģiptiešus no nodokļiem. Turpretī aristokrātija uzskatīja, ka jaunais faraons pirmām kārtām atņemšot priesteriem un atdošot muižniecībai visas ieķīlātās muižas, kas bija nonākušas tempļu īpašumā. Tāpat klīda baumas, ka viņš valdīšot patstāvīgi, bez augstās priesteru padomes līdzdalības.

Visos sabiedrības slāņos valdīja pārliecība, ka princis Ramzess, lai nodrošinātu sev feniķiešu palīdzību, pievērsies dievietei Ištarai un dedzīgi viņu pielūdz. Bija skaidri zināms, ka troņmantnieks reiz apmeklējis dievietes templi naktī un redzējis tur kaut kādus brīnumus. Bagātnieki zināja stāstīt, ka Ramzess upurējis templim dāsnas veltes un par to saņēmis priesterieni, kurai jāstiprina viņa ticība.

Visas šīs ziņas bija ievācis Sens un viņa priesteri. Savukārt svētie tēvi Nofri un Mentesufiss pavēstīja viņam citu ziņu, kuru bija saņēmuši no Memfisas. Haldejiešu priesteri un brīnumdari Beroju Seta tempļa pazemē bija ievedis priesteris Nerhets, kurš pēc diviem mēnešiem, izprecinot savu meitu, apdāvinājis viņu ar dārglietām un nopircis jaunlaulātajiem lielu muižu. Un, tā kā Nerhetam agrāk nebija bijis tik prāvu ienākumu, radās aizdomas, ka šis priesteris slepus noklausījies Beroja sarunā ar ēģiptiešu augstmaņiem un vēlāk par lielu naudu pārdevis vienošanās noslēpumu feniķiešiem.

Uzklausījis to visu, virspriesteris Sens sacīja:

Ja svētais Berojs patiešām ir brīnumdaris, tad vispirms uzprasiet viņam, vai Nerhets nav izpaudis noslēpumu.

Brīnumdarim Berojam tas jau tika jautāts, — Nofri atteica, — taču svētais vīrs atbildējis, ka par šo lietu viņš nevēloties runāt, turklāt piebildis, ka, pat ja kāds arī noklausījies viņu sarunā un izpaudis to feniķiešiem, ne Ēģipte, ne Haldeja no tā necietīšot un tātad, ja atradīšoties vainīgais, pret viņu jāizturoties žēlsirdīgi.

Svēts! Tiešām svēts ir šis vīrs… — Sens nočukstēja.

— Un ko jūsu godība, — Nofri vērsās pie Sena, — domā par princi troņmantnieku un satraukumu, ko izraisījusi viņa rīcība?

— Teikšu to pašu, ko Berojs: troņmantnieks nenodarīs Ēģiptei ļaunumu, tādēļ mums jābūt augstsirdīgiem pret viņu…

— Bet šis jauneklis ņirgājas par dieviem, netic brīnumiem, apmeklē svešus tempļus, musina tautu… Tas ir ļoti nopietni, — rūgti sacīja Nofri, kas nespēja piedot Ramzesam rupjo zobošanos par viņa dievbijīgajiem centieniem.

Virspriesteris Sens mīlēja Ramzesu, tādēļ, labsirdīgi smaidīdams, atteica:

— Kurš zemnieks Ēģiptē gan negribētu sev vergu, lai smagu darbu aizstātu ar tīksmu dīkdienību? Un vai pasaulē ir cilvēks, kurš nesapņotu būt brīvs no nodokļiem? Par to, ko viņš iemaksā valsts kasē, viņa sieva, viņš pats un viņa bērni taču varētu nopirkt sev skaistus tērpus un baudīt visādus labumus.

Dīkdienība un izšķērdība samaitā cilvēku, — Mentesufiss noteica.

— Kurš kareivis, — Sens turpināja, — gan nevēlas karu un negrib iegūt tūkstoš drahmu vai pat vairāk? Un vēl es vaicāšu jums, svētie tēvi: kurš nomarhs, kurš muižnieks labprāt maksā parādus un netīko pēc tempļu bagātības?

— Tā ir bezdievīga alkatība, — Nofri nomurmināja.

— Un, beidzot, — Sens sacīja, — kurš troņmantnieks nav sapņojis par priesteru varas ierobežošanu, kurš faraons savas valdīšanas sākumā nav gribējis atbrīvoties no augstās padomes ietekmes?

— Tavi vārdi ir pilni gudrības, — Nofri sacīja, — bet kas no tiem būtu secināms?

Tas, ka jums nav jāapsūdz troņmantnieks augstās padomes priekšā, jo nav tādas tiesas, kas varētu vainot princi par to, ka zemnieki negrib maksāt nodokļus, bet kareivji vēlas karu. Gluži pretēji — pārmest varētu jums, ka neesat diendienā novērojuši princi un apvaldījuši viņa aušīgos izlēcienus, bet tagad ceļat pret viņu tik daudz apsūdzību, turklāt pilnīgi nepamatotu!

Tādos gadījumos ne jau tas ir slikti, ka cilvēks ir grēcīgs — tā allaž bijis —, bet gan tas, ka neesam pasargājuši viņu no grēka. Mūsu svētā upe Nīla, Ēģiptes māte, ļoti drīz piesārņotu kanālus, ja inženieri tos neuzmanītu dienu un nakti.

Un ko tu sacīsi, svētais tēvs, par tiem zaimiem, kurus princis atļāvās sarunā ar mums? Vai piedosi viņām ņirgāšanos par brīnumiem? — Nofri jautāja. — Šis jauneklis taču rupji aizskāris manu dievbijību.

Tas, kurš runā ar dzērāju, pats sevi pazemo, — Sens attrauca. — Jums nebija tiesību apspriest svarīgas valsts lietas ar ieskurbušo princi. Jūs esat pieļāvuši kļūdu, ieceldami piedzērušu cilvēku par armijas virspavēlnieku. Karavadonim allaž jābūt skaidrā prātā.

Noliecu galvu tavas gudrības priekšā, — Nofri atteica, — taču esmu par to, ka jāiesniedz sūdzība par troņmantnieku augstajai padomei.

Bet es esmu pret sūdzību, — Sens uzstājīgi iebilda. — Padomei jāpavēsta par troņmantnieka uzvedību — taču ne jau sūdzības, bet gan parasta ziņojuma veidā,

— Arī es esmu pret sūdzību, — Mentesufiss sacīja. Redzēdams, ka abi priesteri ir pret viņu, Nofri atteicās no savas prasības. Taču viņš neaizmirsa aizvainojumu un saglabāja sirdī naidu.

Tas bija gudrs un dievbijīgs, bet atriebīgs sirmgalvis. Viņš drīzāk piedotu, ka viņam nocērt roku, bet sava priestera goda aizskaršanu — nemūžam.


Otrā nodaļa


Pēc astrologu padoma, virspavēlniekam ar svītu vajadzēja doties ceļā atira septītajā dienā. Tā bija «laimīgākā no laimīgākajām» dienām, kurā dievi debesīs un cilvēki uz zemes svinēja Ra uzvaru pār ienaidniekiem; tas, kurš bija nācis pasaulē šai dienā, mira dziļā vecumā, baudīdams ļaužu cieņu. Šī diena bija labvēlīga arī grūtniecēm un audumu tirgotājiem, bet nelabvēlīga pelēm, vardēm un citiem mošķiem.

Kļuvis par virspavēlnieku, Ramzess dedzīgi ķērās pie darba. Pats sagaidīja ikvienu pulku, pārbaudīja tā apbruņojumu, ietērpu un pajūgus. Sveikdams jauniesauktos, princis aicināja viņus centīgi apgūt karamākslu — par iznīcību ienaidniekiem un par godu faraonam. Ramzess vadīja visas kara padomes, bija klāt pie katra spiega nopratināšanas un pašrocīgi atzīmēja kartē ēģiptiešu karaspēka kustību un ienaidnieka pozīcijas. Virspavēlnieks tik ātri braukāja šurpu turpu, ka viņu gaidīja visur, taču viņš allaž uzklupa negaidīti kā vanags. No rīta viņš bija dienvidos no Būbastijas, kur pārbaudīja pārtiku, pēc stundas jau ziemeļu pusē, kur atklāja, ka pulkā trūkst piecdesmit cilvēku, bet pievakarē, panācis priekšposteni, vēroja, kā karaspēks ceļas pāri Nīlas attekai, un rūpīgi apskatīja divsimt kaujasratu.

Svētais Mentesufiss, Herhora palīgs, kas labi pārzināja karamākslu, nevarēja vien nobrīnīties par Ramzesu… — Jūs zināt, svētie brāļi, — Mentesufiss sacīja Senam un Nofri, — ka es nemīlu troņmantnieku, kopš esmu atklājis viņā ļaunumu un viltību, taču — lai Osīrijs ir man liecinieks! — šis jauneklis ir dzimis karavadonis. Iedomājieties tikai: mēs sakoposim savus spēkus pie robežas par divām vai trim dienām agrāk, nekā varēja paredzēt. Lībieši ir jau zaudējuši karu, lai gan vēl nav dzirdējuši pat mūsu bultu nospindzam.

— Jo bīstamāks mums tāds faraons, — Nofri vecišķā stūrgalvībā noteica.

Atira sestās dienas novakarē princis Ramzess paziņoja štābam, ka rīt divas stundas pirms saullēkta viņi došoties ceļā.

— Bet tagad es gribu izgulēties, — viņš piebilda. Taču viegli izdarāms tas nebija.

Pa visu pilsētu klimta kareivji, bet līdzās pilij bija apmeties kāds pulks, kas ēda, dzēra un dziedāja, nedomādams par atpūtu.

Ramzess devās uz visattālāko istabu, taču arī tur viņu vai ik bridi traucēja: te atskrēja kāds adjutants ar mazsvarīgu ziņojumu, te atveda spiegus, kas neko jaunu nebija uzzinājuši, ieradās augstmaņi ar savām nodaļām, piedāvājot pakalpojumus kā brīvprātīgie, nāca feniķiešu tirgotāji, gribēdami saņemt jaunus armijas pasūtījumus…

Netrūka pareģotāju un astrologu, kas vēlējās sastādīt princim horoskopu, kā arī magu, kuri piedāvāja drošus amuletus pret bultām. Visi šie cilvēki bez pieteikuma ielauzās troņmantnieka istabā: ikviens uzskatīja, ka kara iznākums ir viņa rokās un ka tas dod viņam tiesības apciemot virspavēlnieku.

Troņmantnieks pacietīgi uzklausīja atnācējus. Taču, kad tūlīt pēc kāda astrologa pie viņa iedrāzās viena no sievietēm un sāka pārmest, ka Ramzess acīmredzot viņu vairs nemīlot, jo neesot no viņas atvadījies, bet pēc stundas ceturkšņa ieradās vēl otra, — viņš neizturēja un ataicināja Tutmosu.

— Pasēdi šeit istabā un, ja ir patika, mierini mana nama sievietes. Bet es noslēpšos kaut kur dārzā un atpūtīšos tur,

Kur man meklēt tevi, ja būs vajadzība? — Tutmoss pavaicāja.

Nekur, — troņmantnieks iesmējās, — rītausmā es pats uzradīšos.

To pateicis, princis uzvilka garu apmetni ar kapuci un izlavījās dārzā.

Taču arī pa dārzu malās kareivji un kalpotāji; visā pils teritorijā vairs nebija kartības. Ramzess nogriezās visnomaļākajā parka daļā, uzmeklēja tur ar vīnogulājiem noaugušu lapeni un apmierināts atlaidās uz sola.

— Šeit mani neviens neatradīs, — viņš nomurmināja. Un vienā mirklī aizmiga kā nosists.

Feniķiete Kama jau vairākas dienas nejutās īsti vesela. Sapīkumam bija pievienojies kaut kāds dīvains vājums un sāpes locītavas. Turklāt viņai svila seja, sevišķi piere virs uzacīm.

Šīs nenozīmīgās slimības pazīmes bija tā satraukušas Kamu, ka viņa vairs nebaiļojās no slepkavām, bet augām dienām sēdēja pie spoguļa, pateikusi kalpotājiem, ka viņi var darīt, ko grib, lai tikai liek viņu mierā. Viņa nedomāja ne par Ramzesu, ne par ienīsto Sāru, jo visu viņas uzmanību saistīja plankumi uz pieres, kurus cits nebūtu pat ievērojis.

— Plankumi… jā, plankumi… — viņa izbailēs čukstēja pie sevis. — Divi, trīs… Ak, Ištara! Tu taču negribēsi šādi sodīt savu priesterieni?… Labāk nāve … Bet kas par muļķībām! Kad es paberzēju pieri ar pirkstiem, plankumi kļūst sarkanāki… Droši vien man iekodis kāds kukainis vai esmu ieziedusi seju ar netīru eļļu; nomazgāšos — un līdz rītam plankumi izzudīs…

Pienāca rītdiena, taču plankumi neizzuda. Kama pasauca kalponi.

— Klau, — viņa sacīja, — palūkojies uz mani… Taču tūdaļ apsēdās tumšākā vietā.

— Skaties… — viņa satraukti atkārtoja. — Vai redzi manā sejā kaut kādus plankumus?… Tikai… nenāc man klāt!..

— Es neko neredzu, — kalpone atbildēja.

— Ne zem kreisās acs… ne virs uzacīm?… — Kama, iekaisdama aizvien vairāk, jautāja.

— Vai jūs nepavērstu savu dievišķo vaigu pret gaismu? — kalpone palūdza. To dzirdēdama, Kama aizsvilās dusmās.

— Vācies prom, nekrietnā, — viņa iesaucās, — un nerādies man acīs!

Kad kalpone aizbēga, viņas kundze metās pie tualetes galdiņa un, atvērusi dažas kārbiņas, uzsārtināja sev seju ar otiņu.

Pievakarē, juzdama sāpes locītavās un mokošu satraukumu, Kama lika ataicināt dziednieku. Kad viņai pateica, ka tas atnācis, viņa atkal pavērās spogulī — un viņu pārņēma tāds kā ārprāts. Kama nometa spoguli uz grīdas un raudādama iekliedzās, ka dziednieks viņai neesot vajadzīgs.

Visu dienu viņa nebija ne ēdusi, nedz vēlējusies kādu redzēt.

Kad satumsa un verdzene ienesa istabā gaismekli, Kama iekrita gultā un ievīstīja galvu lakatā. Likusi verdzenei uz vietas pazust, viņa iemetās krēslā tālāk no gaismekļa un nosēdēja dažas stundas kā sastingusi.

«Nav nekādu plankumu,» viņa domāja, «un, ja arī ir, tad ne jau tie … Tā nav spitālība!..»

— Ak, dievi! — viņa pēkšņi iekliedzās, nomezdamās uz grīdas. — Nevar būt, ka es… Glābiet mani!.. Es atgriezīšos templī… es izpirkšu grēku ar visu savu dzīvi…

Un atkal nomierinājās un atkal domāja:

«Nav nekādu plankumu… Jau vairākas dienas es berzēju ādu, tādēļ tā ir piesārtusi… Kas par niekiem! Vai tas kur dzirdēts, ka priesteriene un troņmantnieka mīļākā kļūtu spitālīga… Ak, dievi!.. Nekas tāds nav noticis kopš laika gala… Ar to aplīp vienīgi zvejnieki, cietumnieki un nožēlojamie jūdi… Ak, šī nekrietnā jūdiete! Lai dievi uzsūta viņai šo sērgu!»

Te pēkšņi viņas istabas logā pavīdēja kāda ēna. Tad atskanēja troksnis — un istabā ielēca… princis Ramzess.

Kama apstulba. Viņa saķēra galvu, un viņas acīs atspoguļojās neiedomājamas šausmas.

Likon! — viņa nočukstēja. — Likon, tu šeit? Tu sevi pazudināsi!.. Tevi meklē…

Zinu, — grieķis, nicīgi iesmējies, attrauca. — Mani vajā visi feniķieši un visa faraona policija. Un tomēr es esmu pie tevis un tikko biju pie tava kunga…

— Tu biji pie troņmantnieka?

— Jā, viņa istabā. Un būtu atstājis viņam krūtis savu dunci, ja ļaunie gari nebūtu viņu kaut kur parāvuši…

— Ko tu gribi? Bēdz! — Kama čukstēja.

Tikai kopā ar tevi! Laukā mūs gaida kaujasrati, mēs aizkļūsim līdz Nīlai, un tur ir mana barka…

Tu esi prātu zaudējis! Visa pilsēta un visi ceļi pilni kareivju,.

Tādēļ man izdevās iekļūt pilī un mums būs viegli izlavīties … Savāc visas dārglietas! Es tūdaļ atgriezīšos…

— Kurp tu ej?

— Pameklēšu tavu kungu, — Likons atteica. — Es neaiziešu neatstājis viņam piemiņu par sevi…

— Prātu esi zaudējis!

— Ciet klusu! — viņš iesaucās, nobālēdams aiz niknuma. — Tu vēl aizstāvēsi viņu?…

Feniķiete sazvārojās, sažņaudza dūres, un viņas acīs iedzalkstījās ļaunas uguntiņas.

— Bet ja tu neatradīsi viņu? — Kama jautāja.

— Tad nogalināšu dažus guļošus kareivjus, aizdedzināšu pili… Pats nezinu, ko izdarīšu… Taču piemiņu par sevi atstāšu…

Feniķietes plaši ieplestās acis raudzījās viņā ar šausmām.

— Kas tev lēcies? — Likons jautāja.

— Nekas. Klausies, tu nekad vēl neesi bijis tik līdzīgs troņmantniekam kā tagad. Labākais, ko tu vari darīt…

Viņa pieliecās Likonam pie auss un sāka čukstēt. Grieķis pārsteigts klausījās.

Sieviete, — viņš sacīja, — pats Sets runā ar tavu muti! Jā, lai uz viņu krīt aizdomas.

Tas ir labāk par dunci, — Kama smējās, — vai nav tiesa?

Man tas nebūtu ienācis prātā! Bet varbūt labāk abus?

Nē! Lai viņa dzīvo! Tā būs mana atriebība.

— Esi gan tu viltīga! — Likons nočukstēja. — Bet man tas patīk. Mēs karaliski norēķināsimies ar viņiem!

Viņš metās pie loga un nozuda. Kama vērīgi ieklausījās.

Pēc Likona aiziešanas nebija pagājis ne stundas ceturksnis, kad no vīģes koku audzes atskanēja spalgs sievietes kliedziens. Tas atkārtojās vairākas reizes un apklusa. Gaidītā prieka vietā Kamu pārņēma šausmas. Viņa nokrita ceļos un neprātīgām acīm lūkojās dārza tumsā.

Lejā nodipēja steidzīgi soļi, un logā atkal parādījās Likons tumšā apmetni. Viņš drudžaini elpoja, rokas viņam drebēja.

Kur dārglietas? — viņš apslāpētā balsi jautāja.

Liec mani mierā! — Kama atbildēja. Grieķis sagrāba viņu pie rīkles.

— Nelaimīgā, — viņš nošņāca, — vai tu nesaproti, ka, iekams uzlēks saule, tevi iemetīs cietumā un pēc dažām dienām nožņaugs?

Esmu slima…

Kur dārglietas?

Zem gultas…

Likons ielēca istabā, paķēra gaismekli, dabūja no gultas apakšas smagu šķirstiņu, uzsvieda Kamai apmetni un vilka viņu sev līdzi,

— Bēgam! Kur durvis, pa kurām nāk pie tevis … šis… tavs kungs?

— Liec mani mierā…

Grieķis noliecās pie viņas un nočukstēja;

— Ak tā! Tu domā, ka es tevi šeit atstāšu? Tagad tu man esi tikpat vajadzīga kā kuce, kas zaudējusi ožu… Bet tev jānāk man līdzi… Lai tavs kungs uzzina, ka ir kāds labāks par viņu! Viņš nolaupījis dievietei priesterieni, es pievākšu viņa mīļāko…

— Bet es tev saku, ka esmu slima…

Grieķis izrāva dunci un pielika to feniķietei pie rīkles. Kama nodrebēja un nočukstēja:

— Eju, eju…

Pa slepenām durvīm viņi izlavījās dārzā. No pils puses skanēja pie ugunskuriem sēdošu kareivju klaigas.

Viņi netraucēti izkļuva uz ielas un nozuda svešzemnieku kvartāla ieliņās.

Divas stundas pirms rītausmas pilsētā ieskanējās taures un ierībējās bungas. Tutmoss vēl gulēja dziļā miegā, kad princis norāva viņam apmetni un līksmi iesaucās:

— Celies, modrais karavadoni! Pulki jau devušies ceļā! Tutmoss apsēdās uz gultas un sāka berzēt miegainās

acis.

— Ā, tas esi tu, valdniek? — viņš jautāja žāvādamies. — Nu, kā gulēji?

Kā nekad! — Ramzess atbildēja.

Bet es vēl labprāt pagulētu.

Abi nomazgājās, apvilka svārkus un krūšu bruņas un uzkāpa zirgos, kas nepacietīgi raustīja pavadas.

Drīz vien troņmantnieks ar nelielu svītu pameta pilsētu, pa ceļam apsteigdams lēni soļojošās kolonnas.

Kad uzlēca saule, pēdējie vezumnieki jau bija tālu no pilsētas un godājamais Būbastijas nomarhs paziņoja saviem kalpotājiem:

— Tagad es likšos gulēt, un vai! tam, kas mani uzmodinās pirms vakariņām. Pat dievišķā saule atpūšas katru nakti, bet es neesmu gulējis kopš pirmā atira.

Taču viņš nebija vēl paguvis nodot šo rīkojumu, kad ieradās policijas virsnieks un lūdza pieņemt viņu īpaši svarīgā lietā.

Kaut jūs visus zeme aprītu! — nomarhs nolamājās. Tomēr lika virsniekam ienākt un īgni pajautāja:

Vai tiešām nevarējāt pagaidīt? Nīla taču vēl nav aizbēgusi…

Notikusi liela nelaime, — policijas virsnieks sacīja. — Nogalināts troņmantnieka dēls…

Ko? Kāds dēls? — nomarhs iesaucās.

Jūdietes Sāras dēls.

Kurš nogalinājis? Kad?

Šonakt.

— Kurš to varēja izdarīt? Virsnieks noplātīja rokas.

Es jautāju, kurš viņu nogalinājis, — augstmanis atkārtoja drīzāk izbijies nekā sašutis.

Izdariet izmeklēšanu pats! Mana mute nespēj atkārtot to, ko dzirdējušas ausis.

Nomarhu pārņēma šausmas. Viņš lika atvest Sāras kalpotājus un aizsūtīja pēc virspriestera Nofri. Mentesufiss, kā jau kara ministra pārstāvis, bija devies līdzi troņmantniekam.

Ieradās pārsteigtais Nofri. Nomarhs atkārtoja viņam ziņu par bērna nogalināšanu.

— Vai liecinieki ir? — virspriesteris jautāja.

— Gaida tavu pavēli, svētais tēvs. Ieveda Sāras durvju sargu.

— Vai tu zini, — nomarhs jautāja, — ka tavas kundzes bērns ir nogalināts?

Cilvēks nokrita pie zemes.

Kad tas notika?

Pēc pusnakts. Tūdaļ pēc tam, kad pie mūsu kundzes ieradās troņmantnieks… — durvju sargs atbildēja.

Tātad princis šonakt bijis pie jūsu kundzes? — Nofri jautāja. — Dīvaini.

Otra lieciniece bija Sāras virēja, trešā — Istabene. Abas apgalvoja, ka pēc pusnakts princis uzkāpis otrajā stāvā, viņu kundzes istabā. Viņš uzturējies tur īsu bridi, tad izskrējis dārzā, bet viņam nopakaļ, briesmīgi kliegdama, Izdrāzusi es Sara.

— Bet princis taču visu nakti netika pametis savu guļamistabu pilī… — nomarhs sacīja,

Policijas virsnieks pašūpoja galvu un paziņoja, ka priekštelpā gaidot daži pils kalpotāji.

Viņus pasauca. Noskaidrojās, ka troņmantnieks nav gulējis pilī. Viņš atstājis savu guļamistabu pirms pusnakts un izgājis dārzā. Un atgriezies tikai no rīta.

Kad aizveda lieciniekus un abi augstmaņi palika vieni, nomarhs vaidēdams nokrita pie zemes un paziņoja Nofri, ka esot smagi slims un drīzāk šķiršoties no dzīves nekā vadīšot izmeklēšanu. Virspriesteris bija ārkārtīgi bāls un satraukts. Taču viņš iebilda, ka lieta jāizmeklē, un faraona vārdā lika nomarham doties kopā ar viņu uz Sāras mājokli.

Līdz troņmantnieka dārzam nebija tālu, un abi augstmaņi drīz ieradās nozieguma vietā.

Uzkāpuši otrā stāva istabā, viņi ieraudzīja Sāru, nometušos uz ceļiem pie šūpuļa. Uz sienas un uz grīdas sārtojās asiņu traipi.

Nomarhs sajuta tādu vājumu, ka bija spiests apsēsties. Toties Nofri bija nesatricināmi mierīgs. Viņš piegāja pie Sāras, piedūrās viņas plecam un sacīja:

— Kundze, mēs esam atnākuši faraona vārdā… Sara spēji pietrūkās un iekliedzās sirdi plosošā balsī:

— Esiet nolādēti! Jums gribējās, lai jums būtu jūdu ķēniņš? Lūk, viņš — jūdu ķēniņš! Ak, kādēļ es, nelaimīgā, uzklausīju jūsu nodevīgos padomus…

Viņa sagrīļojās un vaimanādama pieplaka pie šūpuļa:

— Mans dēliņš… mans mazais Seti… Viņš bija tik skaists, tik gudrs… Jau stiepa man pretī rociņas… Jahve.. — viņa iesaucās, — atdod man viņu, tu visu vari!.. Ēģiptiešu dievi, Osīrij… Hor… Isīda …tu pati biji māte!.. Nevar būt, ka debesīs neviens nesadzirdētu manu lūgumu… Tāds mazulītis… Pat hiēna būtu apžēlojusies par viņu!

Virspriesteris palīdzēja viņai piecelties. Istabā sanāca policisti un kalpotāji.

— Sara, — virspriesteris sacīja, — faraona — Ēģiptes valdnieka vārdā vaicāju tev un pavēlu atbildēt — kurš nogalināja tavu dēlu?

Sāra raudzījās kā neprātīga, ar roku berzēdama pieri. Nomarhs pasniedza viņai ūdeni ar vīnu.

— Faraona vārdā, — Nofri atkārtoja, — pavēlu tev, Sara, nosaukt slepkavas vārdu!

Klātesošie atkāpās līdz durvīm. Nomarhs šausmās aizspieda ausis.

— Kurš nogalināja, — Sāra sacīja apslāpētā balsi, ar skatienu urbdamās Nofri sejā, — tu jautā, kurš nogalināja? Es pazīstu jūs, priesterus! Zinu, kāda jums sirdsapziņa!

— Kurš tad? — Nofri uzstāja.

— Es! — necilvēciskā balsī iekliedzās Sāra. — Es nogalināju savu bērnu tādēļ, ka jūs padarījāt viņu par jūdu!

— Tie ir meli! — virspriesteris izgrūda.

— Es! Es! — Sāra vienā laidā atkārtoja. — Ei, ļaudis kas mani redzat un dzirdat, — viņa vērsās pie klātesošajiem, — ziniet — es viņu nogalināju! Es! Es! Es! — viņa kliedza, dauzīdama sev pie krūtīm.

Izdzirdīs tik klaju pašapsūdzību, nomarhs atguvās un līdzjūtīgi raudzījās uz Sāru; sievietes raudāja, durvju sargs slaucīja asaras. Vienīgi svētais Nofri ļauni saknieba zilganās lūpas. Tad, pagriezies pret policistiem, skaidrā balsī pavēlēja:

—Ķēniņa kalpi! Ņemiet šo sievieti un vediet viņu uz tiesas namu!

— Mans dēls nāks kopā ar mani! — Sāra iekliedzās, mezdamās pie šūpuļa.

— Ar tevi, ar tevi, nabaga sieviete, — nomarhs sacīja, aizklādams seju rokām.

Abi augstmaņi izgāja no istabas. Policijas virsnieks lika atgādāt nestuves un godbijīgi noveda Sāru lejā. Nelaimīgā paņēma no šūpuļa asinīm notraipīto vīstokli un nepretodamās iesēdās nestuvēs.

Visi kalpotāji devās viņai līdzi uz tiesas namu.

Kad Nofri ar nomarhu cauri dārzam gāja uz mājām, provinces priekšnieks satraukti sacīja:

— Man žēl šīs sievietes…

— Tas būs taisnīgs sods par viņas meliem, — virspriesteris atteica.

— Tu domā?

— Es ticu, ka dievi atradīs un sodīs īsto slepkavu.

Pie dārza vārtiem viņiem ceļā nostājās Kamas pils pārzinis, saukdams:

— Nav feniķietes! Viņa šonakt nozudusi…

— Vēl viena nelaime! — nomarhs čukstēja.

— Neraizējies, — Nofri atteica, — viņa sekoja princim.

Godājamais nomarhs saprata, ka Nofri ienīst Ramzesu, un sirds viņam pamira. Ja tiks pierādīts, ka Ramzess nogalinājis paša dēlu, troņmantnieks nemūžam neuzkāps tēva tronī un Ēģipte nokļūs vēl smagākā priesteru jūgā.

Augstmanis vēl jo vairāk noskuma, kad vakarā viņam paziņoja, ka divi Hathoras tempļa dziednieki, aplūkojuši bērna līķi, izteikuši stingru pārliecību, ka slepkava varējis būt tikai vīrietis. «Kāds,» viņi sacījuši, «sagrābis ar labo roku mazuli aiz kājām un triecis viņu ar galvu pret sienu. Sāras roka nebūtu varējusi apķert abas kājiņas, uz kurām turklāt ir vīrieša pirkstu nospiedumi.»

Pēc šī paskaidrojuma virspriesteri Sens un Nofri devās uz cietumu pie Sāras, un tur Nofri sāka viņu lūgt pie visiem ēģiptiešu un svešzemnieku dieviem, lai viņa atzīst, ka nav vainīga bērna nāvē, un apraksta slepkavas izskatu.

— Mēs ticēsim taviem vārdiem, — Nofri viņai sacīja, — un tevi tūdaļ atbrīvosim.

Taču Sāru šī žēlastība neaizkustināja, viņu pārņēma niknums.

—Šakāļi! — viņa kliedza. — Jums nepietiek divu upuru! Jums vajadzīgi jauni? Es to izdarīju, nelaimīgā, es… Jo kurš vēl varētu būt tik nekrietns, lai nogalinātu bērnu? Mazu, nevainīgu radībiņu!..

— Bet vai tu zini, stūrgalvīgā sieviete, kas tev draud? — Nofri vaicāja. — Tev liks trīs dienas turēt uz rokām tava bērna līķi, pēc tam uz piecpadsmit gadiem ieslodzīs cietumā.

— Tikai trīs dienas? — Sāra pārjautāja. — Esmu gatava visu mūžu nešķirties no viņa… no mana mazā Seti… Gan cietumā, gan kapā ņemšu viņu līdzi. Un mans kungs liks mūs kopā apglabāt…

Kad virspriesteris izgāja no cietuma. Sens sacīja:

— Man ir gadījies redzēt mātes — bērnu slepkavas un tiesāt tās, taču neviena nelīdzinājās šai.

— Jo ne jau viņa ir nogalinājusi savu bērnu, — Nofri pikti attrauca.

— Kurš tad?

Tas, kuru redzēja kalpotāji, kad viņš ieskrēja Sāras mājā un bridi vēlāk aizbēga. Tas, kurš, karagājienā dodamies, paņēma līdzi feniķiešu priesterieni Kamu, kas apgānījusi altāri. Pēdīgi — tas, — Nofri drūmā pacilātībā pabeidza, — kurš, uzzinājis, ka viņa dēls ir jūds, padzina Sāru no mājas un padarīja viņu par verdzeni.

Tavi vārdi ir briesmīgi! — satraukts nočukstēja Sens.

Noziegums ir vēl briesmīgāks un, par spīti šīs muļķa sievietes stūrgalvībai, tiks atmaskots.

Svētais vīrs ir domāt nedomāja, ka viņa pareģojums piepildīsies tik drīz.

Princis Ramzess, dodamies karagājienā, vēl nebija paguvis atstāt pili, kad policijas priekšniekam jau ziņoja par bērna nogalināšanu un Kamas aizbēgšanu un par to, ka Sāras kalpotāji redzējuši princi ieejam naktī viņas mājā. Policijas priekšnieks bija apķērīgs vīrs. Viņš noprata, kurš izdarījis noziegumu, un nesāka vis izmeklēšanu uz vietas, bet gan steidzās ārpus pilsētas vajāt vainīgos, brīdinājis Hiramu par notikušo.

Kamēr Nofri centās izdabūt no Sāras atzīšanos, veiklākie vietējās policijas vīri, kā arī visi feniķieši ar Hiramu priekšgalā jau dzina pēdas Likonam un priesterienei Karnai.

Un lūk — trešajā naktī pēc karagājiena sākuma policijas priekšnieks atgriezās Būbastijā, vezdams līdzi lielu, ar audeklu pārklātu būri, kurā nebalsī kliedza kāda sieviete.

Nelikdamies gulēt, priekšnieks izsauca virsnieku, kas vadīja izmeklēšanu, un uzmanīgi noklausījās viņa ziņojumu.

Rītausmā abi virspriesteri, Sens un Nofri, kā arī Bū-bastijas nomarhs saņēma vispazemīgāko uzaicinājumu ierasties pie policijas priekšnieka. Visi trīs nelika uz sevi gaidīt. Policijas priekšnieks, zemu klanīdamies, lūdza pastāstīt visu, kas viņiem zināms par slepkavību.

Izdzirdis šo lūgumu, nomarhs nobālēja un atteica, ka neko nezinot. Gandrīz to pašu atkārtoja virspriesteris Sens, piebilzdams, ka Sāra, viņaprāt, neesot vainīga. Toties, kad pienāca kārta svētajam Nofri, tas vaicāja:

— Nezinu, vai esi dzirdējis, ka naktī, kad notika noziegums, aizbēgusi viena no troņmantnieka sievietēm, vārdā Kama?

Policijas priekšnieks likās ļoti izbrīnījies. — Tāpat nezinu, vai tev ir paziņots, — Nofri turpināja, — ka troņmantnieks nav nakšņojis pili un ka viņš iegriezies Sāras mājoklī. Durvju sargs un divas kalpones pazinuši viņu, jo nakts bijusi diezgan gaiša. Policijas priekšnieka pārsteigums, šķiet, auga augumā.

— Gaužām žēl, — virspriesteris pabeidza, — ka tu vairākas dienas nebiji Būbastijā…

Priekšnieks zemu paklanījās Nofri un vērsās pie nomarha:

Vai tu laipnā kārtā nepateiktu man, kā tovakar bija tērpies troņmantnieks?

Viņam mugurā bija balts krekls un purpursārts, ar zelta bārkstīm apšūts priekšauts, — nomarhs atbildēja.

— Es to labi atceros, jo biju viens no pēdējiem, kas tovakar ar viņu runāja.

Policijas priekšnieks sasita plaukstas — un kancelejā ienāca Sāras durvju sargs.

— Vai tu redzēji troņmantnieku, — priekšnieks viņam jautāja, — tonakt ienākam kundzes mājoklī?

Es atdarīju vārtus princim — lai viņš dzīvo mūžos!

Bet vai tu atceries, kā viņš bija tērpies?

— Viņam mugurā bija hitons ar dzeltenām un melnām svītrām, tāda pati cepurīte un sarkanzils priekšauts, — durvju sargs atbildēja.

Tagad abu priesteru un nomarha sejā bija lasāms pārsteigums. Taču, kad pēc kārtas ieveda abas Sāras kalpones, kuras vārds vārdā atkārtoja prinča tērpa aprakstu, nomarha acis iekvēlojās priekā, bet svētais Nofri apmulsa.

— Varu apzvērēt, — godājamais nomarhs piebilda, — ka princim mugurā bija balts krekls un purpursārts, ar zeltu apšūts priekšauts.

— Bet tagad, — policijas priekšnieks ierunājās, — vai jums nelabpatiktu, augstu cienījamie, doties man līdzi uz cietumu? Tur mēs redzēsim vēl vienu liecinieku.

Visi četri nokāpa plašajā pazemē, kur pie loga stāvēja lielais, ar audeklu pārklātais būris. Policijas priekšnieks ar nūju atmeta audeklu — un klātesošie ieraudzīja būra kaktā sakņupušu sievieti.

— Bet tā taču ir Kamas kundze! — nomarhs iesaucās. Tā patiešām bija Kama, slima un ļoti pārvērtusies. Kad, augstmaņiem pienākot, viņa piecēlās, klātesošie ieraudzīja, ka feniķietes seju klāj vara sarkani plankumi. Acis Kamai bija neprātīgas.

— Kama, — policijas priekšnieks viņu uzrunāja, — dieviete Ištara uzsūtījusi tev spitālību…

— Tā nav dieviete, — viņa pārvērstā balsi iekliedzās, — nekrietnie aziāti pasvieda man saindētu plīvuru! Ak, es, nelaimīgā!

— Kama, — policijas priekšnieks sacīja, — par tavu postu iežēlojušies mūsu augstie virspriesteri Sens un Nofri. Ja tu izstāstīsi patiesību, viņi aizlūgs par tevi un varbūt visuvarenais Osīrijs novērsīs no tevis nelaimi, iekams vēl nav par vēlu. Slimība tikko sākusies, un mūsu dievi var tev palīdzēt.

Slimā sieviete nokrita ceļos un, piespiedusi seju pie režģa, sāka lūgties:

Apžēlojieties par mani! Esmu atteikusies no feniķiešu dieviem un līdz mūža galam ziedošos dižajiem Ēģiptes dieviem … Tikai aizdzeniet no manis…

Atbildi, bet saki patiesību, — policijas priekšnieks viņu pratināja, — tad dievi neliegs tev savu žēlastību: kas nogalināja jūdietes Sāras bērnu?

Nodevējs Likons, grieķis… Viņš bija dziedātājs mūsu templī un sacīja, ka mīlot mani… Bet tagad viņš mani pametis, nelietis, pievākdams manas dārglietas…

Kādēļ Likons nogalināja bērnu?

Viņš gribēja nogalināt princi, taču, nesastapis viņu pilī, aizskrēja uz Sāras māju un…

Kā noziedznieks iekļuva apsargātajā mājā?

Vai tad tu, kungs, nezini, ka Likons ir līdzīgs troņmantniekam? Viņi ir līdzīgi kā divas palmas lapas.

Kā Likons tonakt bija ģērbies? — policijas priekšnieks turpināja pratināšanu.

Viņam mugurā bija hitons ar dzeltenām un melnām svītrām… tāda pati cepurīte un sarkanzils priekšauts… Beidziet mani mocīt… Atdodiet man veselību … Apžēlojieties… Es būšu uzticīga jūsu dieviem… Jūs jau aizejat? Ak, nežēlīgie!

Nabaga sieviete, — virspriesteris Sens sacīja, — es atsūtīšu tev visspēcīgu brīnumdari, un iespējams…

Lai jūs svētī Ištara! Nē, lai jūs svētī jūsu visvarenie un žēlsirdīgie dievi! — feniķiete bezspēkā čukstēja.

Augstmaņi izgāja no cietuma un atgriezās kancelejā. Nomarhs, redzēdams, ka virspriesteris Nofri stāv, nepaceldams acu, vaicāja viņam:

— Vai tevi neiepriecē mūsu centīgā policijas priekšnieka atklājumi?

Man nav pamata priecāties, — Nofri dzedri attrauca, — lieta nevis noskaidrojas, bet aizvien vairāk samezglojas. Sāra taču apgalvo, ka viņa nogalinājusi bērnu, bet feniķiete atbild tā, it kā viņu kāds būtu samācījis.

Tātad tu, svētais tēvs, tam netici? — policijas priekšnieks jautāja.

Es nekad vēl neesmu sastapis divus tik līdzīgus cilvēkus, lai vienu varētu noturēt par otru. Un neesmu ar dzirdējis, ka Būbastijā būtu cilvēks, kas tā līdzinātos mūsu troņmantniekam — lai viņš dzīvo mūžos!

Šis cilvēks, — policijas priekšnieks paziņoja, — kalpo Ištaras templī. Viņu pazina Tīras princis Hirams un savām acīm redzēja mūsu vietvaldis. Necik sen viņš deva man pavēli notvert noziedznieku un apsolīja augstu atalgojumu.

— Oho! — Nofri iesaucās. — Redzu, cienījamais policijas priekšniek, ka tev zināmi vislielākie valsts noslēpumi! Taču atļauj man neticēt šim Likonam, iekams pats nebūšu viņu redzējis.

Un saniknotais Nofri atstāja kanceleju, bet viņam nopakaļ, plecus raustīdams, devās svētais Sens.

Kad gaitenī noklusa viņu soļi, nomarhs, aši paraudzījies uz policijas priekšnieku, vaicāja:

— Nu, ko tu par to sacīsi?

— Tik tiešām, — priekšnieks atbildēja, — svētie pravieši sāk jaukties pat tādās lietās, par kurām agrāk viņiem nekad nav bijusi teikšana.

— Un mums tas viss jāpacieš, — nomarhs nočukstēja.

— Pagaidām, — policijas priekšnieks nopūtās, — jo, cik man zināms, visi viņa majestātes karavīri un ierēdņi, kā arī mūsu aristokrātija ir sašutusi par priesteru patvaļu. Visam ir savs mērs.

— Tev taisnība, — nomarhs atteica, spiezdams viņam roku, — taču iekšēja balss man saka, ka tu reiz kļūsi par faraona policijas augstāko priekšnieku.

Pagāja vēl dažas dienas. Šai laikā parashiti iebalzamēja troņmantnieka dēla līķīti, bet Sāra joprojām atradās cietumā, gaidīdama tiesu un būdama pārliecināta, ka viņu atzīs par vainīgu.

Arī Kama sēdēja cietumā. No viņas baidījās, jo viņa bija spitālīga. Tiesa, viņu bija apmeklējis brīnumdziednieks, noskaitījis lūgšanu un iedevis viņai iedzert visu-dziedinošu ūdeni, taču feniķietei drudzis vēl aizvien neatlaidās un vara sarkanie plankumi virs uzacīm un vaigiem kļuva jo dienas jo spilgtāki. Tālab no nomarha kancelejas pienāca rīkojums aizvest Kamu uz austrumu tuksnesi, kur tālu no cilvēku mitekļiem atradās spitālīgo apmetne,

Kādu vakaru Ptaha templī ieradās policijas priekšnieks un sacīja, ka gribot aprunāties ar virspriesteriem. Viņš bija atvedis sev līdzi divus palīgus un kādu cilvēku, kas no galvas līdz kājām bija ievīstīts maisaudeklā.

Pēc brīža viņam atbildēja, ka virspriesteri gaidot viņu svētnīcā pie dieva veidola.

Atstājis palīgus pie tempļa vārtiem, policijas priekšnieks saņēma maisaudeklā ievīstīto cilvēku pie pleca un priestera pavadībā devās uz svētnīcu. Viņš sastapa tur Nofri un Senu virspriesteru ietērpos, ar sudraba rotām pie krūtīm.

Priekšnieks nokrita viņu priekšā uz vaiga un sacīja:

— Saskaņā ar jūsu pavēli esmu atvedis jums, svētie vīri, noziedznieku Likonu. Vai gribat redzēt viņa seju?

Kad virspriesteri piekrita, policijas priekšnieks piecēlis un norāva apcietinātajam audeklu.

Abi virspriesteri pārsteigti iekliedzās. Grieķis patiešām bija tik līdzīgs troņmantniekam, ka varēja viegli piekrāpties.

— Tātad tu esi Likons, Ištaras pagānu tempļa dziedātājs? — priesteris Sens vaicāja sasietajam grieķim.

Likons nicīgi pasmaidīja.

— Un tu noslepkavoji troņmantnieka bērnu? — Nofri piebilda.

Grieķis kļuva zils aiz dusmām un gribēja saraut savus valgus,

Jā, — viņš iesaucās, — es nobeidzu vilcēnu, tālab ka nevarēju atrast viņa tēvu — vilku… lai viņu sasper debesu uguņi!

Ko tev nodarījis princis, slepkavniek? — Sens sašutis jautāja.

Ko nodarījis? Viņš nolaupījis man Kamu un piebūris viņai slimību, no kuras nav glābiņa. Es biju brīvs, man bija nauda, lai bēgtu un tiktu sveikā cauri, taču es nolēmu atriebties un nu esmu jūsu rokās… Viņa laime, ka jūsu dievi ir stiprāki par manu ienaidu. Tagad jūs varat mani nonāvēt. Jo ātrāk, jo labāk.

Tas ir briesmīgs noziedznieks, — virspriesteris Sens noteica.

Nofri klusēja un raudzījās niknumā zvērojošajās grieķa acīs. Viņš apbrīnoja Likona drosmi un kaut ko domās pārlika. Pēkšņi viņš sacīja policijas priekšniekam:

— Jūs varat iet, godātais. Šis cilvēks pieder mums.

— Šis cilvēks, — priekšnieks sašutis iebilda, — pieder man! Es viņu notvēru un saņemšu atalgojumu no prinča,

Nofri piecēlās un, izņēmis no azotes zelta medaļu, sacīja:

— Augstās padomes vārda pavēlu tev atdot mums šo cilvēku! Ielāgo, ka tas ir lielākais valsts noslēpums, un tev būs simtkārt labāk, ja tu pilnīgi aizmirsīsi, ka esi viņu šeit atstājis.

Policijas priekšnieks atkal nokrita uz vaiga un piecēlies devās projām, tikko valdīdams niknumu.

«Mūsu kungs, troņmantnieks, atmaksās jums par to, kad kļūs faraons,» viņš domāja, «un arī es pielikšu savu tiesu, gan redzēsit!»

Pie vārtiem stāvošie palīgi jautāja viņam, kur apcietinātais.

— Apcietinātais, — viņš atteica, — ir dievu rokās.

— Un mūsu atalgojums? — vecākais palīgs nedroši ievaicājās.

— Arī mūsu atalgojums ir dievu rokās, — policijas priekšnieks atbildēja. — Tādēļ labāk uzskatiet, ka šis apcietinātais jums rādījies sapnī, — tad jūs būsit drošāki par savu amatu un veselību.

Palīgi klusēdami nodūra galvas. Taču sirdī viņi nozvērējās atriebties priesteriem, kuri bija laupījuši viņiem tik labu peļņu.

Kad policijas priekšnieks bija aizgājis, Nofri ataicināja dažus priesterus un vecākajam pačukstēja kaut ko pie auss. Priesteri ielenca grieķi un izveda viņu no svētnīcas. Likons nepretojās.

Domāju, — Sens sacīja, — ka šis cilvēks kā slepkava jānodod tiesai.

Nekādā gadījumā! — Nofri apņēmīgi noteica. — Šis cilvēks vainojams nesalīdzināmi smagākā noziegumā: viņš ir līdzīgs troņmantniekam.

— Un ko jūs ar viņu iesāksit?

— Es pataupīšu viņu augstajai padomei, — Nofri atteica. — Tur, kur troņmantnieks apmeklē pagānu tempļus un nolaupa sievietes, tur, kur valstij draud karš, bet priesteru varai dumpis, — tur tāds Likons var noderēt.

Nākošās dienas vidū virspriesteris Sens, nomarhs un policijas priekšnieks ieradās cietumā pie Sāras. Nelaimīgā nebija ēdusi vairākas dienas un bija tik novārgusi, ka pat nepiecēlās no sola, ieraugot tik daudzus augstmaņus.

Sāra, — sacīja nomarhs, kurš bija pazinis viņu jau agrāk, — mēs nākam pie tevis ar labu vēsti.

Ar labu vēsti? — viņa vienaldzīgi atkārtoja. — Mans dēls ir miris — lūk, pēdējā vēsts. Krūtis man pārpilnas piena, bet sirds vēl pilnāka skumju…

Sāra, — nomarhs sacīja, — tu esi brīva. Tu neesi nonāvējusi bērnu.

Viņas sastingušie vaibsti atdzīvojās. Sāra pietrūkās no sola un iekliedzās:

— Es… es nonāvēju! Es vienīgā!

Paklau, Sāra, tavu dēlu nogalinājis kāds vīrietis, grieķis, vārda Likons, feniķietes Kamas mīļākais…

Ko tu runā? — Sāra nočukstēja, saķerdama viņu pie rokas. — Ak, šī feniķiete! Es jutu, ka viņa mūs pazudinās. Bet grieķis… Es nepazīstu nevienu grieķi. Ko gan grieķim būtu varējis nodarīt mans dēls?

To es nezinu, — nomarhs sacīja, — Likons jau ir miris. Taču ielāgo, Sāra: šis cilvēks bija tik līdzīgs princim Ramzesam, ka, līdzko viņš iegāja tavā istabā, tu nodomāji, ka tas ir tavs kungs, un labāk apsūdzēji sevi nekā mūsu valdnieku…

Tātad tas nebija Ramzess?! — Sāra iesaucās, saķerdama galvu. — Un es, nelaimīgā, ļāvu svešam cilvēkam izcelt manu dēlu no šūpuļa… Ha-ha-ha!

Viņa smējās aizvien klusāk un klusāk, tad pēkšņi kājas viņai saļodzījās; atmetusi rokas, Sāra nogāzās zemē un smiedamās nomira.

Taču viņas sejā palika neizmērojamas skumjas, kuras nespēja izdzēst pat nāve.


Trešā nodaļa


Ēģiptes rietumu robežu vairāk nekā simt jūdžu garumā veido kailu, aizām izvagotu, pārsimt metru augstu kaļķakmens pakalnu grēda. Tā stiepjas gar Nīlu, vietām attālinādamās no upes par veselu kilometru.

Uzkāpjot kādā no šiem pakalniem un paraugoties uz ziemeļiem, acīm pavērtos savdabīga ainava: pa labi — tālē izgaistoša šaura, zaļa, Nīlas šķērsota pļava, bet pa kreisi — bezgalīgs dzeltens līdzenums ar baltiem vai ķieģeļsarkaniem lāsumiem.

Ainavas vienmuļīgums, apnicīgs smilšu dzeltenums, svelme un nepārredzama bezgalība — lūk, kas raksturo Lībijas tuksnesi, kurš plešas rietumos no Ēģiptes.

Taču, aplūkojot tuvāk, tuksnesis neliekas vairs tik vienmuļš. Smiltis veido milzu vālus — gluži kā viļņus jūrā, kas sastinguši savā bangainumā.

Ja kādam būtu drosme doties pa šo jūru stundu, divas vai pat veselu dienu uz rietumiem, tas ieraudzītu jaunu ainavu: pie apvāršņa slietos pakalni, vietvietām klintis un visdīvaināko apveidu kraujas. Smiltis zem kājām kļūtu aizvien seklākas, un no tām, gluži kā sauszeme, pavīdētu kaļķakmens iezis.

Tā patiešām ir sauszeme, vesels kontinents smilšu jūras vidū. Līdzās kaļķakmens pakalniem redzamas ielejas ar strautu un upju gultnēm, tālāk līdzenums un tā vidū — ezers ar līkumotu krasta līniju.

Taču šais ielejās un pakalnos nav neviena zāles stiebra, ezerā nav ne lāses ūdens, upju gultnēs nav valguma. Ta ir nedzīva ainava, kur ne vien iznīkusi visa augu valsts, bet arī augsnes auglīgā virskārta sabirzusi putekļos vai iesūkusies iežos. Daba šeit ir mirusi, no tas palicis tikai skelets un pīšļi, kuri trūd tveicē un kurus šurpu turpu dzenā svelmains vējš…

Aiz šī mirušā un neapbedītā kontinenta atkal stiepjas smilšu jūra, kurā šur tur pavīd smailgalu konusi, kas dažkārt paceļas divstāvu mājas augstuma. Katra šāda konusa virsotni sedz skumšķis pelēku, noputējušu lapu, par kurām grūti pateikt, vai tās dzīvo; varbūt tas vienīgi nespēj galīgi novīst.

Dīvainais konuss liecina, ka šai vieta ūdens vēl nav izsīcis, bet paglābies no tveices zemē un kaut kā uztur augsnes valgumu. Šeit iekritusi tamarinda sēkla un ar lielām grūtībām uzdīdzis augs. Bet tuksneša valdnieks Tifons to pamanījis un sācis pamazam apbērt ar smiltīm. Un, jo vairāk augs tiecas uz augšu, jo augstāk paceļas smiltis, kas nomāc to. Tuksnesī iemaldījies tamarinds izskatās pēc slīcēja, kas veltīgi stiepj rokas pret debesīm.

Un atkal plešas nebeidzama dzeltena jūra ar saviem smilšu viļņiem un niecīgajām augu valsts paliekām.

Taču, lūk, klinšaina siena un tajā aizas — gluži ka vārti… Kaut kas pilnīgi neiedomājams! Aiz vieniem vārtiem paveras zaļa ieleja — palmas, zili ezera ūdeņi. Redzami pat aitu, liellopu un zirgu ganāmpulki; tālumā pie klinšu kraujām kļaujas vesela pilsētiņa, bet virsotnēs balsnī tempļu mūri.

Tā ir oāze, sala smilšu okeāna vidū.

Šādu oāžu faraonu laikos bija ļoti daudz, iespējams, vairāki desmiti. Oāzes veidoja tuksneša salu virkni gar Ēģiptes rietumu robežu. Tās atradās desmit, piecpadsmit vai divdesmit jūdžu attālumi no Nīlas un aizņēma vairākus desmitus kvadrātkilometru lielu platību.

Arābu dzejnieku apdziedātās oāzes patiesībā nekad nav bijušas paradīzes vārti. To ezeri lielākoties ir pārpurvoti. No pazemes avotiem plūst silts, palaikam smirdīgs un pretīgi sāļš ūdens; augu valsts nav salīdzināma ar Ēģiptes augu valsti. Un tomēr šīs nomaļās vietas tuksnesi šķita brīnums ceļiniekiem, kas tur atrada mazliet zaļuma, valguma, vēsuma un kādu sauju dateļu.

Šādas salas smilšu jūras vidū bija apdzīvotas ļoti nevienmērīgi: no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem cilvēku — atkarībā no oāzes platības. Šeit dzīvoja lībiešu, ēģiptiešu, etiopiešu dēkaiņi vai to pēcteči, tālab ka šurp bija atbēguši ļaudis, kuriem, nebija ko zaudēt: katordznieki no akmeņlauztuvēm, policijas vajāti noziedznieki, klaušu nomākti zemnieki vai strādnieki, kas labāk izvēlējās briesmas nekā nepanesamu darbu.

Vairums šo bēgļu gāja bojā pa ceļam — tuksnesi Dažiem pēc neaprakstāmām mokām izdevās sasniegt oāzi, kur viņi dzīvoja nožēlojamu, taču brīvu dzīvi, allaž gatavi iebrukt Ēģiptē un izlaupīt tur kādu ciemu.

Starp tuksnesi un Vidusjūru stiepās gara, gan ne visai plata auglīgas zemes josla, ko apdzīvoja dažādas ciltis, kuras ēģiptieši sauca par lībiešiem. Daļa no viņiem nodarbojās ar zemkopību, citi — ar zvejniecību vai jūrniecību. Taču katrā no šīm ciltīm atradās nedaudzi bandīti, kuriem labāk patika zagt, laupīt un karot nekā nodoties mierīgam darbam. Šīs laupītāju grupas mira aiz trūkuma vai gāja bojā kara dēkās, taču nemitīgi papildinājās ar sardīniešiem un sicīliešiem, kuri tolaik bija vēl lielāki barbari un laupītāji nekā īstie lībieši.

Tā kā Lībija saskārās ar Lejasēģiptes rietumu robežu, barbari bieži siroja pa viņa majestātes zemi un tika nežēlīgi sodīti. Taču, pārliecinājušies, ka, ar lībiešiem karojot, viņi neko nepanāks, faraoni vai, pareizāk sakot priesteri mainīja taktiku. Pilntiesīgām lībiešu ģimenēm viņi ļāva apmesties Lejasēģiptes piejūras purvājos, toties bandītus un dēkaiņus vervēja armijā, padarot viņus par lieliskiem kareivjiem.

Tādējādi valsts nodrošināja sev mieru rietumu pierobežā. Bet, lai turētu paklausībā atsevišķus lībiešu laupītājus, pietika ar policiju, lauka apsardzi un dažiem regulāriem ēģiptiešu pulkiem, kas bija izvietoti gar Nīlas Kanopas atteku.

Tā tas turpinājās gandrīz simt astoņdesmit gadu. Pēdējo reizi ar lībiešiem bija karojis vēl Ramzess III, kas uzvarētajiem ienaidniekiem bija nocirtis veselus roku kalnus un atvedis uz Ēģipti trīspadsmit tūkstošus vergu. Kopš tā laika neviens vairs nebaidījās uzbrukuma no Lībijas puses, un tikai Ramzesa XII valdīšanas laikā priesteru neizprotamā politika no jauna uzkūra šajos novados kara uguni

Tas uzliesmoja vairāku iemeslu dēļ. Kara ministram un virspriesterim Herhoram faraona pretestības dēļ neizdevās noslēgt ar Asīriju vienošanos par Āzijas zemju sadalīšanu. Taču, paturot prātā Beroja brīdinājumu un vēloties saglabāt ar asīriešiem ilgstošu mieru, Herhors apsolīja Sargonam, ka Ēģipte netraucēs viņiem karot ar austrumu un ziemeļu aziātiem. Bet, tā kā ķēniņa Tiglatpalasara pilnvarotais sūtnis acīmredzot neuzticējās solījumiem un zvērestiem, Herhors nolēma viņam sniegt uzskatāmu labvēlības pierādījumu un šai nokavējoties atlaist divdesmit tūkstošus algotņu» galvenokārt lībiešus.

Atlaistajiem, taču bezvainīgajiem un faraonam allaž uzticīgajiem karavīriem šāds lēmums bija nelaime, kas gandrīz līdzinājās nāvessodam. Ēģiptei draudēja karš ar Lībiju, kas nekādā ziņā nespēja dot patvērumu tik milzīgam skaitam cilvēku, kuri bija pieraduši pie vieglas karavīru dzīves, nevis pie darba un trūkuma. Taču Herhoru un priesterus nemulsināja tādi sīkumi, kad runa bija par svarīgām valsts interesēm.

Un lībiešu algotņu atlaišana tik tiešām, solīja lielus labumus.

Pirmkārt — Sargons un viņa pavadoņi parakstīja un ar zvērestu apliecināja pagaidu vienošanos ar Ēģipti uz desmit gadiem, kuru laikā, pēc haldejiešu priestera pareģojumiem, svētajai Ēģiptes zemei bija lemts ļauns liktenis.

Otrkārt — divdesmit tūkstošu kareivju atlaišana deva ķēniņa kasei četrus tūkstošus talantu ietaupījuma — tas arī bija ļoti svarīgi.

Treškārt — karš ar Lībiju rietumu pierobežā varēja uz ilgāku laiku novērst troņmantnieka uzmanību no Āzijas lietām un no austrumu robežas. Viņa godība Herhors un augstā padome pamatoti uzskatīja, ka paies vairāki gadi, iekams lībieši, zaudējuši spēkus partizānu karā, lūgs noslēgt mieru.

Plāns bija labi iecerēts, taču tā autori bija pieļāvuši vienu kļūdu: viņi nebija paredzējuši, ka princis Ramzess ir dzimis ģeniāls karavadonis.

Atlaistie lībiešu pulki, laupīdami pa ceļam, ļoti drīz sasniedza savu dzimteni, it īpaši tādēļ, ka Herhors nebija licis viņus nekur aizturēt. Pirmie no izraidītajiem, nonākuši Lībijas zemē, sāka stāstīt saviem tautiešiem daždažādas aplamības. Pēc viņu vārdiem, kuru pamatā bija dusmas un savtīgas intereses, Ēģipte patlaban esot tikpat novājināta kā pirms deviņsimt gadiem hiksu iebrukuma laikā, bet faraona kase tik tukša, ka dievam līdzīgajam valdniekam gribot negribot nācies atlaist lībiešus, kas, protams, veidojuši labāko, ja ne vienīgo kaujas spējīgo armijas daļu. Viņi apgalvoja, ka ēģiptiešiem vispār neesot armijas, ja neskaita saujiņu nekam nederīgu kareivju austrumu pierobežā.

Turklāt viņa majestātei ar priesteriem esot nesaskaņas; strādniekiem nemaksājot algu, zemniekus nomācot ar nodokļiem, tādēļ tauta gatava sacelties, ja vien tai sniegtu palīdzību. Un tas vēl neesot viss: nomarhi, kas kādreiz bijuši neatkarīgi valdnieki un vēlāk palaikam atminējušies savas tiesības, tagad, redzot valdības vājumu, taisoties gāzt gan faraonu, gan priesteru augsto padomi.

Šīs vēstis kā putnu bars aplidoja Lībijas piekrasti un it visur atrada dzirdīgas ausis. Laupītāji un barbari allaž bija gatavi uzbrukumam un jo sevišķi tagad, kad faraona bijušie kareivji un virsnieki apgalvoja, ka izlaupīt Ēģipti esot nieka lieta. Turīgie un saprātīgie lībieši noticēja izraidītajiem leģionāriem, tālab ka viņiem jau sen nebija noslēpums, ka ēģiptiešu muižniecība slīgst nabadzībā, ka faraona vara ir ierobežota, bet zemnieki un strādnieki, trūkuma spiesti, dumpojas.

Un tā nu visa Lībija saviļņojās. Izraidītos kareivjus un virsniekus sveica kā labas vēsts paudējus. Bet, tā kā valsts bija nabadzīga un tai nebija iekrājumu viesiem, tika nolemts nekavējoties sākt karu ar Ēģipti, lai ātrāk tiktu vaļā no jaunpienācējiem.

Pat viltīgais un gudrais Lībijas princis Musāvasa ļāvās vispārējai noskaņai. Taču viņu uz to mudināja nevis jaunpienācēji, bet gan nopietni un godājami cilvēki, acīmredzot Ēģiptes augstās padomes aģenti.

Šie augstmaņi, būdami it kā neapmierināti ar stāvokli Ēģiptē vai apvainojušies uz faraonu un priesteriem, ieradās Lībijā no jūras puses. Vairīdamies no pūļa un izraidītajiem kareivjiem, viņi ar pierādījumiem rokās slepus centās ieskaidrot Musāvasam, ka tieši tagad esot īstais laiks uzbrukt Ēģiptei.

— Tu atradīsi tur, — viņi sacīja Musāvasam, — neizsmeļamu dārgumu krātuvi un maizes klēti sev, saviem ļaudīm un viņu mazdēlu mazdēliem.

Musāvasa — izmanīgs vadonis un diplomāts — šoreiz ļāvās piekrāpties. Būdams apņēmīgs cilvēks, viņš tūdaļ pasludināja svētu karu pret Ēģipti un, tā kā viņa rīcībā bija tūkstošiem krietnu kareivju, sūtīja pirmo korpusu uz austrumiem sava dēla — divdesmit gadus vecā Tehennas vadībā.

Vecais barbars zināja, kas ir karš, un saprata, ka tam, kurš grib uzvarēt, jārīkojas veikli un pirmajam jādod trieciens.

Lībieši ilgi nevilcinājās. Bijušie faraona kareivji, tiesa, bija ieradušies bez ieročiem, taču prata savu amatu, un sadabūt ieročus tolaik nebija grūti. Dažas siksnas vai auklu gabali lingai, šķēps vai nosmailināta kārts, āva vai smaga vāle, maiss akmeņu uz viena pleca un maiss dateļu uz otra — lūk, arī viss.

Musāvasa iedeva Tehennam divus tūkstošus bijušo faraona algotņu un kādus četrus tūkstošus lībiešu plikatu un pavēlēja viņam nekavējoties iebrukt Ēģiptē, salaupīt, kas vien laupāms, un sagatavot rezerves īstajai armijai. Pats turpretī, vākdams nopietnākus spēkus, izsūtīja ziņnešus pa oāzēm, aicinot zem saviem karogiem visus, kam nav ko zaudēt.

Sen tuksnesī nebija valdījusi tāda rosība. No visām oāzēm bariem plūda briesmīgi nabagi, kam drēbju mugurā tik vien vairs bija atlicis, lai tos pie labas gribas vēl varētu saukt par skrandaiņiem…

Uzklausot savus padomniekus, kuri pirms mēneša vēl bija faraona virsnieki, Musāvasa gluži pamatoti uzskatīja, ka viņa dēls pagūs izlaupīt pārsimt ciemu un pilsētiņu, iekams sadursies ar kaut cik nopietnākiem ēģiptiešu spēkiem. Turklāt viņam paziņoja, ka, padzirdējuši par lībiešu tuvošanos, aizbēguši ne vien visi lielās stikla kausētavas strādnieki, bet atkāpies ari karaspēks, kas stāvējis cietokšņos pie Sāls ezeriem.

Tā barbariem bija visai laba zīme, jo stikla kausē tava deva faraona kasei prāvus ienākumus.

Taču Musāvasa pieļāva to pašu kļūdu, ko priesteru augstā padome: viņš nenojauta, ka Ramzess ir ģeniāls karavadonis.

Un notika tas, ko neviens nebija paredzējis: pirmais lībiešu korpuss vēl nebija sasniedzis Sāls ezerus, kad tur jau atradās divkārt spēcīgāka troņmantnieka armija.

Neapdomību lībiešiem pārmest nevarēja. Tehennas un viņa štāba izlūki vairākkārt bija pabijuši Melkatā, Nauk-ratā, Saisā, Menufā, Terenutā un pārpeldējuši Nīlas upes Kanopas un Bolbitas attekas, taču nekur nebija sastapuši karaspēku, kura virzīšanos acīmredzot bija aizkavējuši pali, toties gandrīz visur viņi redzēja vietējos iedzīvotājus panikā bēgam no pierobežas ciemiem.

Nav brīnums, ka viņi piegādāja savam karavadonim vislabākās vēstis. Bet tai laikā prinča Ramzesa armija, par spīti plūdiem, astoņas dienas pēc mobilizācijas jau bija sasniegusi tuksneša robežu un, ar ūdeni un pārtiku apgādāta, nozudusi Sāls ezeru pakalnos.

Ja Tehenna varētu kā ērglis lidot pāri sava karaspēka nometnei, viņš šausmās ieraudzītu, ka visās apkaimes aizās slēpjas ēģiptiešu pulki un kuru katru brīdi viņa korpuss tiks ielenkts.


Ceturtā nodaļa


Pēc Lejasēģiptes karaspēka iziešanas no Būbastijas pravietis Mentesufiss, kas pavadīja princi, ik dienas saņēma un nosūtīja vairākus ziņojumus.

Viņš sarakstījās ar ministru Herhoru, sūtīdams viņam uz Memfisu ziņas par karaspēka kustību un par troņmantnieka darbību, ko nespēja vien apbrīnot. Savukārt godājamais Herhors deva norādījumus, lai troņmantniekam ļauj rīcības brīvību, paskaidrodams: ja Ramzess arī zaudēšot pirmo kauju, augstā padome par to pārāk neraizēšoties.

«Neliels zaudējums karā,» Herhors rakstīja, «kļūs Ramzesam par mācību būt piesardzīgākam un pazemīgākam, tādēļ ka jau tagad, vēl neko nepaveicis, viņš uzskata sevi par līdzīgu vispieredzējušākajiem karavadoņiem.»

Taču, kad Mentesufiss atbildēja, ka grūti iedomāties, ka troņmantnieks varētu ciest zaudējumu, Herhors lika viņam noprast, ka uzvarai nav jāpiešķir pārāk liela nozīme.

«Valsts,» viņš rakstīja, «neko nezaudēs, ja kareivīgais un pārgalvīgais troņmantnieks kādus gadus izklaidēsies ar karu rietumu pierobežā. Pats viņš apgūs karamākslu, bet mūsu laiskie un nekaunīgie kareivji atradīs sev piemērotu nodarbošanos,»

Otra sarakste Mentesufisam bija ar svēto tēvu Nofri, un tā viņam šķita svarīgāka. Nofri, kuru princis reiz bija aizvainojis, izmantodams to, ka nogalināts Sāras bērns, klaji apsūdzēja Ramzesu šai noziegumā, kas esot izdarīts Kamas ietekmē. Taču, kad nedēļas laikā noskaidrojās, ka Ramzess nav vainīgs, virspriesteris, vēl vairāk aizkaitināts, nerimās apgalvot, ka princis, būdams pašmāju dievu ienaidnieks un nožēlojamo feniķiešu sabiedrotais, spējīgs uz visu.

Sāras bērna noslepkavošana sākotnēji radīja tik daudz aizdomu, ka pat augstā padome Memfisā pieprasīja Mentesufisam izteikties šai sakarā. Taču Mentesufiss atbildēja, ka, augām dienām vērojis princi, viņš ne mirkli nevarot pieļaut, ka tas varētu būt slepkava.

Šīs vēstules, gluži kā plēsīgu putnu bars, lidinājās ap Ramzesu, kamēr viņš sūtīja Izlūkus, lai Izsekotu ienaidnieku, apspriedās ar karavadoņiem vai uzmundrināja kareivjus.

Četrpadsmitajā dienā troņmantnieka armija koncentrējās dienvidos no Terenutas pilsētas. Ramzesam par lielu prieku, šeit bija ieradies Patrokls ar grieķu pulkiem bet kopā ar viņiem — priesteris Pentuers, kuru bija sūtījis Herhors kā otru novērotāju.

Priesteru klātbūtne nometnē (kopā ar minētajiem tur bija vēl arī citi) nepavisam nepatika Ramzesam, taču viņš nolēma nepievērst tiem uzmanību un, noturot kara padomes, pat nevaicāja viņiem padomu.

Galu galā attiecības kaut kādi nokārtojās. Mentesufiss saskaņā ar Herhora rīkojumu neuztiepa princim savu gribu, savukārt Pentuers ņēmās organizēt medicīnisko palīdzību ievainotajiem,

Karaspēle bija sākusies.

Vispirms Ramzess ar savu aģentu starpniecību izplatīja daudzos pierobežas ciemos baumas, ka lībieši nāk virsū kā melna debess un ka tie laupīs un slepkavos. Pārbiedētie iedzīvotāji metās bēgt uz austrumiem un uzdūrās ēģiptiešu pulkiem. Tad princis lika vīriešiem nest karaspēka nastas, bet sievietes un bērnus nogādāja dziļāk aizmugurē.

Pēc tam virspavēlnieks izsūtīja lībiešiem pretī izlūkus, lai uzzinātu ienaidnieka skaitu un izvietojumu. Izlūki drīz vien atgriezās ar precīzām ziņām par lībiešu izvietojumu, taču ar visai pārspīlētām — attiecībā uz pretinieka skaitu. Tikpat maldīgi, lai arī ļoti pašpārliecināti, viņi apgalvoja, ka lībiešu karapūļu priekšgalā kopā ar savu dēlu soļojot pats Musāvasa.

Jaunais karavadonis pat pietvīka aiz prieka, ka jau pirmajā karā sastapsies ar tik pieredzējušu pretinieku.

Norūpējies par gaidāmās sadursmes iznākumu, Ramzess divkāršoja piesardzību. Viņš sūtīja lībiešiem pretī uzticamus cilvēkus, vēlēdams tiem izlikties par pārbēdzējiem, iekļūt ienaidnieka nometnē un atšķelt Musāvasas lielāko spēku — no Ēģiptes izraidītos lībiešu kareivjus.

— Sakiet viņiem, — Ramzess paziņoja saviem aģentiem, — ka man ir cirvji nepakļāvīgajiem, taču es būšu žēlsirdīgs pret pazemīgajiem. Ja gaidāmajā kaujā viņi noliks ieročus un pametīs Musāvasu, es ņemšu viņus atpakaļ faraona armijā un likšu izmaksāt algu par visu laiku, it kā viņi nebūtu atstājuši dienestu.

Patrokls un citi ģenerāļi atzina šo soli par prātīgu, toties priesteri klusēja, bet Mentesufiss nosūtīja Herhoram steidzamu ziņojumu un diennakts laikā saņēma atbildi.

Sāls ezeru apkaimē bija pārdesmit kilometru gara ieleja, ko ieskāva divas kalnu grēdas, kuras stiepās no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Šīs ielejas platums nepārsniedza desmit kilometrus, taču bija arī krietni šaurākas vietas, gandrīz aizas.

Visā ielejas garumā cits aiz cita virknējās kādi desmit pārpurvoti ezeri ar rūgteni sāļu ūdeni. Te auga nīkulīgi krūmāji un zāles, kuras mūžam apbēra smiltis un kuras neēda neviens dzīvnieks. Abpus ielejai slējās roboti kaļķakmens pakalni vai pletās milzu smilšu sanesas, kurās varēja nogrimt. Visā dzeltenos un baltos toņos iekrāsotajā apkārtnē valdīja baiss nedzīvums, ko vēl drausmai-nāku vērta svelme un klusums. Šeit neievidžinajās neviens putns un, ja palaikam arī atskanēja kāds troksnis, to bija sacēlis no klints ripojošs akmens.

Ielejas vidū pacēlās divas ēku grupas, kas viena no otras atradās dažu kilometru attālumā. Austrumpusē slējās cietoksnis, bet rietumpusē — stikla kausētava. Abas šīs vietas kara briesmu dēļ bija pamestas. Tehennas korpusam bija jāieņem un jānostiprina abi šie punkti, kuri nodrošinātu Musāvasas armijai ceļu uz Ēģipti.

Lībieši lēnām virzījās uz priekšu un atira četrpadsmitās dienas vakarā sasniedza Sāls ezeru ieleju pārliecībā, ka tiks tai cauri divos pārgājienos, nesastopot šķēršļus. Tai pašā dienā, saulei rietot, ēģiptiešu armija devās tuksneša virzienā un, divpadsmit stundās nosoļojusi pa smiltājiem vairāk nekā četrdesmit kilometru, nākošajā rītā nonāca augstienē starp cietoksni un stikla kausētavu un nozuda neskaitāmajās aizās.

Ja tonakt kāds pateiktu lībiešiem, ka Sāls ezeru ielejā izaugušas palmas un kvieši, viņi būtu mazāk pārsteigti nekā par to, ka ēģiptiešu armija aizšķērsojusi viņiem ceļu.

Pēc īsas atpūtas, kuras laikā priesteriem izdevās uziet un uzrakt dažas akas ar diezgan ciešamu ūdeni, ēģiptiešu armija sāka ieņemt ziemeļu pakalnus, kas stiepās gar ieleju.

Troņmantnieka plāns bija vienkāršs: viņš gribēja atgriezt lībiešus no viņu dzimtenes un iedzīt tuksnesī, kur bads un svelme pieveiktu izkliedētās nodaļas.

Šai nolūkā viņš nostādīja armiju ielejas ziemeļu pusē, sadalīdams savu karaspēku trijos korpusos. Labo spārnu, kas bija visvairāk izvirzīts pret Lībiju, komandēja Patrokls, kuram bija jāatgriež uzbrucējiem atkāpšanās ceļš uz ziemeļiem. Kreiso spārnu, kas bija vistuvāk Ēģiptei, komandēja Mentesufiss, kuram vajadzēja aizšķērsot lībiešiem ceļu uz priekšu. Komandēt centrālo korpusu stikla kausētavas apkaimē uzņēmās pats troņmantnieks, paturot sev līdzās Pentueru.

Atira piecpadsmitajā dienā ap septiņiem no rīta pārdesmit lībiešu jātnieku slaidiem rikšiem šķērsoja ieleju, brīdi atpūtās pie stikla kausētavas, paraudzījās apkārt un, neko aizdomīgu nepamanījuši, griezās atpakaļ pie savējiem.

Pulksten desmitos no rīta, kad valdīja neganta svelme un cilvēki, šķita, svīda asins sviedrus, Pentuers sacīja troņmantniekam:

— Lībieši jau iesoļojuši ielejā un dodas garām Patrokla nodaļai. Pēc stundas viņi būs šeit.

— Kā tu to zini? — princis pārsteigts vaicāja.

— Priesteriem viss zināms, — Pentuers smaidot atteica.

Tad viņš piesardzīgi uzkāpa kādā klintī, izņēma no maisa spožu priekšmetu un, pagriezies uz svētā Mentesufisa nodaļas pusi, sāka mest ar roku kaut kādas zīmes.

— Arī Mentesufisam jau paziņots, — viņš sacīja Ramzesam, kāpdams lejā.

Princis nespēja atgūties no pārsteiguma:

— Manas acis ir labākas par tavējām un dzirde, jādomā, arī nav sliktāka, taču es neko neredzu un nedzirdu. Kā tu spēj no tālienes pamanīt ienaidnieku un sazināties ar Mentesufisu?

Pentuers lūdza princi palūkoties uz kādu attālu pakalnu, kura virsotnē vīdēja dzeloņplūmes krūmi. Ramzess paraudzījās uz šo vietu un neviļus aizklāja acis: krūmos kaut kas spoži pazibēja.

Kāds neciešams spīdums! — viņš iesaucās. — Var galīgi apžilbt!

Tur priesteris, kas pavada godājamo Patroklu, dod mums zīmes, — Pentuers atbildēja. — Kā redzi, dižais valdniek, arī mēs varam nederēt karā.

Viņš apklusa.

No ielejas puses līdz viņiem atskanēja kaut kāds troksnis, iesākumā tikko jaušams, vēlāk aizvien skaidrāk un skaidrāk saklausāms.

Padzirdējuši troksni, pakalna nogāzei pieplakušie ēģiptiešu kareivji sāka slieties kājās, pārbaudīt ieročus, sačukstēties …. Taču īsa virsnieku pavēle viņus nomierināja, un ziemeļu klintis atkal apņēma nāves klusums.

Tikmēr troksnis tālumā kļuva aizvien lielāks, līdz pārauga dūkoņā, un daudzo balsu kopējā skanējumā varēja saklausīt dziedāšanu, flautu spiegšanu, ratu čīkstēšanu, zirgu zviegšanu un komandieru uzkliedzienus. Ramzesa sirds iepukstējās straujāk. Nespēdams valdīt ziņkāri, viņš uzrāpās stāvā klintī, no kuras pavērās gandrīz visa ieleja.

Tur, lejā, saceldams palsu putekļu mākoņus, lēnām virzījās lībiešu korpuss, atgādinādams vairākas jūdzes garu čūsku, kuras āda izraibota sarkaniem, ziliem un baltiem plankumiem. Priekšgalā rikšoja pārdesmit jātnieku; viens no viņiem, baltā apmetnī, sēdēja uz zirga kā uz sola, nolaidis abas kājas kreisajā pusē. Jātniekiem sekoja lingotāji pelēkos kreklos, aiz viņiem — kāds augstmanis nestuvēs zem milzīga saulessarga. Tālāk soļoja šķēpnešu nodaļa zilās un sarkanās blūzēs, pēc tam milzīgs bars gandrīz kailu cilvēku ar vālēm rokās, tad atkal lingotāji, bet aiz viņiem nodaļa ar āvām. Viņi gāja apmēram pa četri ierindā. Un, lai gan virsnieki viņiem ik pa laikam, uzkliedza, ierindas kārtība nemitīgi sajuka un cits citam, sekojošie četrinieki sablīvējās vienā barā."

Klaigājot un dziedot lībiešu čūska palēnām izrāpās ielejas visplatākajā vietā — iepretim stikla kausēta vai un ezeriem. Šeit ierinda sajuka vēl vairāk. Priekšgalā soļojošie apstājās, jo viņiem bija sacīts, ka šai vietā varēšot atpūsties; savukārt aizmugurējie pielika soli, lai ātrāk sasniegtu mērķi. Daži Izskrēja no ierindas un, nolikuši ieročus zemē, metās ezerā vai smēla ar plaukstām smirdīgo ūdeni; citi, atsēdušies smiltīs, ņēma no maisiem dateles vai dzēra no māla blašķēm ūdeni ar etiķi.

Augstu pār nometni lidinājās daži maitu ērgļi.

To visu redzot, Ramzesu pārņēma neaprakstāms žēlums un bailes. Viņam sametās raibs gar acīm, galva apreiba — šai mirklī viņš bija gatavs atteikties no troņa, lai tikai atrastos citā vietā un neredzētu, kas sekos tālāk. Viņš nokāpa no klints un neprātīgām acīm raudzījās sev priekšā.,

Te pie viņa piegāja Pentuers un stingri sapurināja aiz pleca.

Attopies, valdniek! — viņš sacīja. — Patrokls gaida pavēli…

Patrokls? — Ramzess atkārtoja un paraudzījās apkārt.

Viņa priekšā stāvēja Pentuers — bāls, taču mierīgs. Mazliet atstatu tikpat bālais Tutmoss turēja drebošā rokā virsnieka svilpi. Aiz pakalna snaikstīja galvas kareivji, kuru sejās bija lasāms dziļš satraukums.

— Ramzes, — Pentuers atkārtoja, — karaspēks gaida pavēli…

Princis izmisīgā apņēmībā palūkojās uz priesteri un apspiestā balsī pavēlēja sākt.

Pentuers pacēla augšup savu spožo talismanu un uzvilka ar to gaisā dažas zīmes. Tutmoss klusu iesvilpās, svilpiens atbalsojās attālajās aizās pa labi un pa kreisi, un pakalnos sāka rāpties ēģiptiešu lingotāji.

Bija pats dienas vidus.

Pamazām atguvies, Ramzess uzmanīgi pavērās apkārt., Viņš redzēja savu štābu, šķēpnešu un āvnešu nodaļu vecu virsnieku vadībā un, visbeidzot, lingotājus, kas laiski rāpās klintī… Princis bija pārliecināts, ka neviens no šiem cilvēkiem ne tikai nevēlas mirt, bet negrib pat cīnīties un kustēties šai negantajā svelmē.

Pēkšņi no kāda pakalna virsotnes atskanēja varena, lauvas rēcienam līdzīga balss:

— Faraona kareivji, sakaujiet šos lībiešu suņus! Dievi ir ar jums!

Šai balsij tūdaļ atbildēja ēģiptiešu armijas gari stieptais kaujas sauciens un lībiešu mežonīgie auri.

Troņmantnieks, kuram vairs nevajadzēja slēpties, uzkāpa pakalnā, no kurienes bija labi pārredzama kaujas aina. Garā ķēdē bija izvērsusies kā no zemes izaugušie ēģiptiešu lingotāji, bet pārsimt soļu no viņiem putekļu mākoņos ņudzēja lībiešu karapūļi. Atskanēja taures, svilpes un negantas lamas, ar kurām ienaidnieka virsnieki sauca pie kārtības savus kareivjus. Tie, kas gulšņāja, pietrūkās no vietas, tie, kas dzēra ūdeni, satvēruši ieročus, metās pie savējiem; vispārējā jezgā trokšņainais un juceklīgais pūlis sāka kārtoties ierindās.

Tikām ēģiptiešu lingotāji jau meta pa vairākiem akmeņiem minūtē — mierīgi, gluži kā mācībās. Komandieri norādīja savām nodaļām pretinieku grupas, un kareivji dažās minūtēs apbēra tās ar svina bumbu un akmeņu krusu. Ramzess redzēja, ka pēc katras tādas zalves lībiešu ierinda pajūk, bieži vien atstādama guļam kādu nogalināto vai ievainoto.

Tomēr lībiešiem izdevās sastāties ierindās un atkāpties drošā attālumā, priekšā izvirzījās viņu lingotāji un tikpat veikli un mierīgi sāka atbildēt ēģiptiešiem. Laiku pa laikam viņu ķēdē atskanēja smiekli un gaviles: tas nozīmēja, ka kritis kāds ēģiptiešu lingotājs.

Drīz pār prinča un viņa svītas galvām sāka svilpt akmeņi. Kāds veiklāk mests akmens pārlauza vienam adjutantam plecu, cits notrieca otram bruņucepuri no galvas, vēl cits nokrita pie kājām troņmantniekam, sašķīda pret klinti un ietriecās viņam sejā svelošām šķembām.

Lībieši skaļi smējās, kaut ko kliegdami, varbūt pulgodami ienaidnieka karavadoni.

Bailes, nedrošība un žēlums acumirklī pameta Ramzesu. Viņš vairs neredzēja cilvēkus, kuriem draudēja ciešanas un nāve, viņa priekšā bija mežonīgi zvēri, kurus vajadzēja iznīdēt. Viņš neviļus tvēra pēc zobena, lai vestu uzbrukumā šķēpnešus, kas gaidīja pavēli, taču viņu atturēja pretīgums. Viņš neies aptraipīt savas rokas ar šo salašņu asinīm! To lai dara kareivji!

Tikmēr cīņa turpinājās — un drosmīgie lībiešu lingotāji kliegdami un pat dziedādami sāka virzīties uz priekšu. No abām pusēm šāviņi zumēja kā kamenes, dūca kā bišu spiets, un ik pa brīdim te vienā, te otrā pusē kāds karotājs vaidēdams atkāpās uz aizmuguri vai nedzīvs nokrita uz vietas. Taču citus tas neatturēja: viņi cīnījās ar niknu prieku, kas pārauga spīvā naidā, negantā apskurbumā.

Pēkšņi tālumā, labajā spārnā, atskanēja taures un atkārtoti uzsaucieni. Tur bezbailīgais Patrokls, kas jau no rīta bija paguvis piedzerties, uzbruka ienaidnieka aizmugurei.

— Uz priekšu! — princis nokomandēja.

Pavēle tūdaļ tika atkārtota: ietaurējās viena taure, otra… desmitā, un pēc brīža no visām aizām sāka nākt laukā ēģiptiešu simti. Pakalnos izvērsusies, lingotāji divkāršoja pūles, bet tikmēr ielejā pretī lībiešiem nesteidzīgi, toties pilnā kārtībā stājās ēģiptiešu šķēpnešu un āvnešu kolonnas.

— Pastiprināt centru! — troņmantnieks nokomandēja. Taure atkārtoja pavēli.

Aiz divām priekšējās līnijas kolonnām nostājās vēl divas.

Iekams ēģiptieši bija pabeiguši šo manevru, lībieši pēc viņu parauga bija sakārtojušies astoņās rindās pret galveno korpusu.

— Pievest tuvāk rezerves! — princis nokomandēja. — Paskaties, — viņš vērsās pie kāda adjutanta, — vai kreisais spārns jau kaujas gatavībā?

Adjutants, lai labāk pārskatītu ieleju, skrēja turp, kur cīnījās lingotāji, un piepeši nokrita, taču krizdams paguva padot zīmi ar roku. Viņa vietā uz priekšu metās cits virsnieks un ātri atgriezās, ziņodams, ka prinča korpusa abi spārni ir pilnā gatavībā.

Patrokla nodaļas pusē troksnis kļuva aizvien lielāks, un pēkšņi pār pakalniem uzšāvās biezi, melni dūmu mutuļi. Pie Ramzesa pieskrēja virsnieks ar ziņojumu no Pentuera, ka grieķu pulki aizdedzinājuši lībiešu nometni.

— Triecienā pret centru! — troņmantnieks nokomandēja.

Vairākas taures cita pēc citas notaurēja signālu triecienam. Kad tās apklusa, centrālajā kolonnā atskanēja komanda, ritmiska bungu rīboņa un kājnieku soļu dimdoņa: viens … divi… viens … divi… viens … divi…

Komandu atkārtoja labajā un kreisajā spārnā. Atkal ierībējās bungas — un malējās kolonnas devās uz priekšu: viens …. divi…. viens… divi…

Lībiešu lingotāji sāka atkāpties, apberot ar akmeņiem ēģiptiešu karaspēku. Un, lai gan ik pa brīdim krita kāds kareivis, kolonnas soļoja vienmērīgā solī, neizjaucot ierindu: viens … divi… viens … divi…

Palso putekļu mākoņi, iezīmēdami ēģiptiešu bataljonu ceļu, kļuva aizvien biezāki. Lingotāji vairs nevarēja mest akmeņus; iestājās šķietams klusums, kuru pārskanēja ievainoto karavīru kunkstieni un vaidi.

Viņi pat mācībās reti kad tā soļojuši, — princis noteica, vērsdamies pie sava štāba.

Šodien viņi nebaidās no nūjām, — kāds vecs virsnieks nomurmināja.

Attālums starp ēģiptiešu karaspēku un lībiešiem samazinājās ar katru brīdi, taču barbari stāvēja nekustīgi, bet aiz priekšējās līnijas virmoja putekļi. Acīmredzot centram, kuram draudēja uzbrukums, tuvojās palīgspēki.

Troņmantnieks noskrēja no pakalna un uzlēca zirgā. No aizām iznāca pēdējās ēģiptiešu rezerves un, nostājušās ierindās, gaidīja pavēli. Kājniekiem sekoja pārsimt aziātu jātnieku mazos, taču izturīgos zirgos.

Princis auļoja pakaļ uzbrukumā maršējošiem kareivjiem un pēc kādiem simt soļiem uzgāja citu pauguru, ne visai augstu, no kura toties varēja pārredzēt visu kaujas-lauku. Svīta, aziātu jātnieki un rezerves kolonna steidzās viņam, nopakaļ.

Ramzess nepacietīgi palūkojās uz kreisā spārna pusi, no kurienes bija jāparādās Mentesufisam, taču viņa tur nebija. Lībieši stāvēja kā zemē iemieti. Stāvoklis ar katru brīdi kļuva nopietnāks.

Ramzesa korpuss gan bija visspēcīgākais, taču tam pretī bija nostādīti gandrīz visi lībiešu spēki. Skaitliski abas puses bija līdzvērtīgas. Troņmantnieks nešaubījās par uzvaru, bet raizējās par to, ka tik varens pretinieks var sagādāt viņam milzīgus zaudējumus.

Taču kaujās mēdz būt negaidīti pavērsieni. Tie spēki, kas jau devušies uzbrukumā, virspavēlniekam vairs nepakļaujas, to viņam vairs nav. Prinča rīcībā bija palicis tikai rezerves pulks un saujiņa jātnieku. Un, ja kāda ēģiptiešu kolonna tiks sakauta vai ienaidniekam atsteigsies jauni palīgspēki,.

Princis paberzēja pieri. Šai brīdī viņš visā pilnībā atskārta virspavēlnieka atbildību. Viņš bija kā spēlmanis, kas, licis uz spēles visu, izmet kauliņus un gaida, kā tie nokritīs.

Ēģiptieši atradās pārdesmit soļu no lībiešu kolonnām. Komanda … taures … Bungas ierībējās skubīgāk, un kareivji metās skriešus: viens … divi… trīs!.. viens … divi… trīs!.. viens … divi… trīs! … Taču arī pretinieka pusē atskanēja taure, bungu rīboņa, dūrienam noliecās divas šķēpu rindas … Skriešus!.. Sacēlās jauni putekļu mākoņi un saplūda vienā vērpetē. Cilvēku balsu rēkoņa, šķēpu šķindoņa, sirdi plosoši vaidi pagaisa vispārējā jezgā…

Visa kaujas līnijā vairs nebija saskatāmi nedz cilvēki, nedz ieroči — tikai palsi putekļi bija izstiepusies kā milzu čūska. Biezāki putekļi iezīmēja vietu, kur bija sadūrušās kolonnas, retāki — kur kareivju nebija.

Pēc dažiem ellišķīgas jezgas brīžiem troņmantnieks ievēroja, ka putekļu mākonis kreisajā spārnā pamazām aizlokās atpakaļ.

— Pastiprināt kreiso spārnu! — viņš nokomandēja.

Puse rezerves metās norādītajā virzienā un nozuda palsajā mākonī. Taču kreisais spārns jau bija iztaisnojies, un vienlaikus labais sāka lēnām virzīties uz priekšu. Toties centrs, kuram bija vislielākā nozīme, nekustējās ne no vietas.

— Pastiprināt centru! — troņmantnieks nokomandēja. Otra rezerves puse devās uz priekšu un nozuda putekļu

vērpetēs. Kliedzieni brīdi kļuva skaļāki, taču kustību uz priekšu nemanīja.

— Vareni cīnās, nelieši! — vecs svītas virsnieks vērsās pie troņmantnieka. — īstais laiks ierasties Mentesufisam!

Princis paaicināja aziātu ka Valērijas komandieri.

Paraugies tur pa labi, — viņš sacīja, — tur laikam nav ienaidnieka! Iejāj tur uzmanīgi, lai nesamītu mūsu kareivjus, un uzklūpi no flanga šo suņu centrālajai kolonnai ….

Viņi laikam piesieti ķēdē — pārlieku ilgi stāv uz vietas, — aziāts smiedamies attrauca.

Viņš atstāja prinča rīcībā kādus divdesmit jātniekus un ar pārējiem aizauļo ja, saukdams:

— Lai tu dzīvo mūžos, mūsu valdniek!

Bija neciešama svelme. Princis sasprindzināja redzi un dzirdi, pulēdamies kaut ko saskatīt cauri putekļu sienai. Pēkšņi viņš iekliedzās aiz prieka: vidējais mākonis sazvārojās un pavirzījās uz priekšu, tad atkal apstājās… atkal pavirzījās … Un sāka lēni, lēni kustēties uz priekšu.

Gaisu tricināja mežonīgi auri, un nevarēja saprast, vai tā ir uzvara vai sakāve.

Pēkšņi lībiešu kreisais spārns sāka dīvaini izlocīties un kāpties atpakaļ. Aiz tā parādījās jauns putekļu mākonis. Šai brīdī atjāja Pentuers un iesaucās:

— Patrokls uzbrūk lībiešiem no aizmugures! Apjukums labajā spārnā kļuva arvien lielāks un tuvojās kaujaslauka centram. Bija manāms, ka lībieši sāk atkāpties un panika pārņem pat galveno kolonnu.

Viss virspavēlnieka štābs drudžaini sekoja palsā mākoņa kustībai. Drīz sajuka arī kreisais spārns. Tur lībieši jau laidās bēgt.

— Lai es rīt neredzu sauli uzlecam, ja tā nav uzvara! — iesaucās vecais virsnieks.

Atjāja ziņnesis no priesteriem, kuri, stāvēdami visaugstākajā pakalnā, bija vērojuši kaujas norisi, un paziņoja, ka kreisajā spārnā redzamas Mentesufisa nodaļas un ka lībieši ir ielenkti no trijām pusēm.

Viņi jau bēgtu kā izbiedētas stirnas, — ziņnesis aizelsies sacīja, — ja vien tiem netraucētu smiltis.

Uzvara! Dzīvo mūžos, mūsu vadoni! — Pentuers iesaucās.

Bija tikai pāri diviem.

Aziātu jātnieki sāka nebēdnīgi dziedāt, šaudami gaisā bultas par godu troņmantniekam. Štāba virsnieki nokāpa no zirgiem, metās skūpstīt princim rokas, tad izcēla viņu no segliem un pacēla gaisā, saukdami:

— Varenais karavadoni! Tu satrieci pīšļos Ēģiptes ienaidniekus! Amons tev ir pie labās un pie kreisās rokas — kurš gan spēs tev pretoties?

Tikmēr lībieši atkāpdamies uzrāpās dienvidu smilšainajos pakalnos un viņiem nopakaļ ēģiptieši. Tagad vai ik brīdi no putekļu mākoņa iznira jātnieki un auļoja pie Ramzesa.

— Mentesufiss ielencis ienaidnieka aizmugures daļas! — kāds kliedza.

Divi simti padevušies! — sauca. cits.

Patrokls ielauzies viņu aizmugurē!

— Lībiešiem atņemti trīs karogi: auns, lauva un vanags!

Ap štābu pulcējās aizvien vairāk un vairāk ziņnešu. Cilvēki bija asinīm notašķīti un putekļiem klāti.

— Dzīvo mūžos! Dzīvo mūžos, vadoni!

Princis te smējās, te gandrīz raudāja no uzbudinājuma.

Dievi apžēlojušies par mani, — viņš sacīja. — Man šķita, ka mēs zaudēsim … Nožēlojams liktenis ir karavadonim, kuram, neizvelkot zobenu no maksts un neko neredzot, jāatbild par visu…

Dzīvo mūžos, princi uzvarētāj! — skanēja saucieni.

Kas es par uzvarētāju! — princis iesmējās. — Es pat nezinu, kā uzvara gūta…

Uzvarējis kaujā — un vēl brīnās! — kāds no svītas iesaucās.

Es saku jums, ka nezinu, kā noritēja kauja!

Nomierinies, vadoni, tu tik prasmīgi izvietoji karaspēku, — Pentuers atbildēja, — ka ienaidniekam bija jācieš sakāve. Taču — kā? Tas jau ir pulku ziņā.

Es pat zobenu neesmu izvilcis! Neesmu redzējis nevienu lībieti! — princis žēlojās.

Dienvidu pakalnos vēl virmoja un mutuļoja, bet ieleja putekļi jau sāka nosēsties. Vietumis, gluži kā caur dūmaku, bija redzami ēģiptiešu kareivju pulciņi ar gaisā saslietiem šķēpiem.

Troņmantnieks pagrieza zirgu un auļoja uz pamesto kaujaslauku, kur nupat bija notikusi centrālo kolonnu sadursme. Tas bija pārsimt soļu plats, dziļām bedrēm izvagots laukums, ko klāja ievainoto un kritušo ķermeņi. Tai pusē, no kurienes tuvojās princis, garā virknē gulēja ēģiptieši, tad juku jukām ēģiptieši un lībieši, tālāk — gandrīz tikai lībieši.

Troņmantnieks ātri pajāja garām un netālu sastapa pirmos gūstekņus, kuri krita viņa priekšā uz vaiga, lūgdamies žēlastību.

— Apsoliet apžēlot uzvarētos, kas izrādīs pazemību! — viņš pavēlēja savai svītai.

Vairāki jātnieki aizauļo ja dažādos virzienos.

Drīz atskanēja taures skaņas un pēc tam skaļa balss:

— Pēc prinča — virspavēlnieka pavēles ievainotos un sagūstītos nenogalināt!

Tikmēr dienvidu pakalnos cīņa bija norimusi, un divas vislielākās lībiešu nodaļas nolika ieročus grieķu pulku priekšā.

Drošsirdīgais Patrokls aiz karstuma, kā viņš pats sacīja, vai no ugunīgiem dzērieniem, kā uzskatīja citi, tikko turējās zirgam mugurā. Viņš izslaucīja asarojošās acis un griezās pie gūstekņiem.

— Kraupainie suņi, — viņš kliedza, — kuri uzdrošinājāties pacelt grēcīgās rokas pret faraona karaspēku! Jūs iznīksit kā utis zem dievbijīga ēģiptieša naga, ja tūdaļ nepateiksit man, kur palicis jūsu vadonis — lai viņam uzbrūk spitālība!

Šai brīdī piejāja troņmantnieks. Ģenerālis godbijīgi sveica viņu, taču nepārtrauca pratināšanu:

Es likšu nodīrāt jums ādu! Uzduršu jūs uz mieta, ja tūlīt neuzzināšu, kur ir šī indīgā čūska, šis meža cūkas pamesls!

Re, kur mūsu vadonis! — kāds lībietis iesaucās, norādīdams uz jātnieku pulciņu, kas lēnām devās tuksneša virzienā.

Ko tas nozīmē? — troņmantnieks jautāja.

Nožēlojamais Musāvasa glābjas bēgot! — Patrokls atbildēja, tikko nenoveldamies no zirga.

Asinis saskrēja Ramzesam galvā.

— Tas ir Musāvasa? Un viņš glābjas bēgot? Ei, kuram labāki zirgi — man pakaļ!

Pentuers aizšķērsoja princim ceļu.

Jūsu augstība nedrīkst vajāt bēgļus.

Ko?! — troņmantnieks aizsvilās. — Visu kaujas laiku es ne reizi neatvēzēju zobenu, un tagad man jāļauj aizbēgt lībiešu vadonim?… Ko sacīs kareivji, kurus es sūtīju pret šķēpiem un āvām?

Armija nevar palikt bez vadoņa.

Bet šeit taču ir Patrokls, Tutmoss un galu galā Mentesufiss! Kas es par vadoni, ja man aizliegts vajāt ienaidnieku! Viņi ir tikai pārsimt soļu no mums un zirgi viņiem nodzīti.

Pēc stundas mēs būsim šeit kopā ar viņiem, — aziātu jātnieki sacīja.

Patrokl! Tutmos! Atstāju karaspēku jūsu ziņā! — troņmantnieks iesaucās un, piecirtis piešus, laidās rikšos.

Viņam sekoja divdesmit jātnieki un Pentuers.

Un kādēļ tu ar mums, pravieti? — princis viņam vaicāja, — Labāk izgulies! Tu mums šodien krietni pakalpoji,

Varbūt noderēšu vēl, — Pentuers atteica.

Paliec … Es pavēlu…

— Augstā padome man lika ne soli neatkāpties no tevis.

Troņmantnieks sarāvās.

Un ja mēs iekļūsim slazdos? — viņš jautāja.

Arī tur es tevi nepametīšu, valdniek, — priesteris atbildēja.


Piektā nodaļa


Pentuera balsī bija tik daudz labvēlības, ka pārsteigtais princis vairs neko neteica un ļāva viņam jāt līdzi.

Viņi iejāja tuksnesī: kādus divsimt soļus aiz viņiem bija armija, pārsimt soļu priekšā — bēgošie. Taču, lai kā viņi skubināja zirgus, gan tie, kuri bēga, gan tie, kuri viņus vajāja, ar lielām grūtībām virzījās uz priekšu. No augšas viņus kveldēja neciešama saules versme, mutē, degunā un it īpaši acīs spiedās smalki, kodīgi putekļi, bet zirgiem zem kājām ik uz soļa bruka nokaitētas smiltis. Gaisā valdīja nāves klusums,

— Visu laiku jau tā nebūs, — troņmantnieks sacīja.

— Būs vēl sliktāk, — Pentuers atteica. — Redzi, princi, — viņš norādīja uz bēgošajiem, — tiem zirgi grimst līdz ceļiem smiltīs…

Princis iesmējās, jo tieši tobrīd viņi nokļuva uz mazliet cietāka pamata un kādus simt soļus nojāja rikšiem, bet tūdaļ pat ceļu aizšķērsoja smilšu jūra — un viņiem atkal bija jāvirzās soli pa solim.

Cilvēki bija noplūduši sviedriem, zirgi nodzīti putās.

— Karsts! — troņmantnieks nočukstēja.

— Uzklausi mani, princi! — Pentuers viņam sacīja. — Šodien nav īstā diena kādu vajāt tuksnesī. Jau kopš rīta svētās vaboles bija ļoti nemierīgas, bet vēlāk tās pārņēma sastingums. Arī mans priestera duncis negāja māla makstī — un tas pareģo neparastu karstumu. Abas šīs parādības — svelme un vaboļu sastingums — rāda, ka tuvojas viesuļvētra. Tādēļ labāk griežamies atpakaļ, jo mēs ne tikai esam pazaudējuši no acīm nometni, bet no turienes līdz mums vairs neatnāk ne skaņas!

Ramzess palūkojās uz priesteri gandrīz vai nicinoši,

— Un tu domā, pravieti, ka es, apsolījis notvert Musāvasu, — viņš sacīja, — varu atgriezties tukšām rokām aiz bailēm no karstuma un viesuļvētras?

Viņi jāja tālāk. Kādā vietā pamats atkal kļuva cietāks — un viņiem izdevās piekļūt bēgošajiem lingas metiena attālumā.

— Ei, jūs tur, — troņmantnieks iesaucās, — padodieties! Lībieši pat neatskatījās, ar mokām brizdami pa smiltīm.

Kādu brīdi šķita, ka viņus teju, teju varēs panākt. Taču drīz troņmantnieka nodaļa atkal iekļuva dziļās smiltīs, bet bēgļi pielika soli un nozuda aiz pauguriem.

Aziāti lādējās. Princis sakoda zobus.

Galu galā zirgi sāka aizvien dziļāk stigt smiltīs un ik pa brīdim apstājās. Jātniekiem nācās kāpt zemē. Pēkšņi kāds no aziātiem tumši piesarka un nokrita smiltīs. Princis lika apklāt viņu ar apmetni un sacīja:

— Atceļā paņemsim viņu.

Ar lielām pūlēm viņi sasniedza smilšaina paugura virsotni un ieraudzīja lībiešus: divi zirgi tiem bija apstājušies.

Ēģiptiešu nometne bija pilnīgi pazudusi no redzes loka, un, ja Pentuers un aziāti nemācētu orientēties pēc saules, viņiem nebūtu cerību tikt atpakaļ.

Prinča nodaļā nokrita vēl viens jātnieks, vemdams asiņainas putas. Arī viņu atstāja kopā ar zirgu. Priekšā smiltāju vidū parādījās klintis, aiz kurām bija nozuduši lībieši.

— Princi, — Pentuers sacīja, — tur var būt slazdi…

— Lai mani tur gaida kaut pati nāve! — troņmantnieks pārvērstā balsī atteica.

Priesteris palūkojās viņā ar apbrīnu: tādu neatlaidību viņš nebija gaidījis.

Līdz klintīm nebija tālu, taču ceļš bija neiedomājami grūts. Nācās ne vien pašiem iet kājām, bet arī vilkt no smiltīm laukā zirgus. Visi brida, stigdami līdz ceļiem.

Bet debesīs joprojām kvēloja saule, negantā tuksneša saule, kuras stari ne tikai svilināja, žilbināja, bet arī nežēlīgi durstīja. Visizturīgākie aziāti krita no kājām aiz noguruma; vienam bija pietūkuši mēle un lūpas, otram dunēja galvā un ņirbēja gar acīm, citu bija pārņēmusi miegainība; visi juta sāpes locītavās un vairs nemanīja svelmi. Un, ja kādam no viņiem vaicātu, vai ir karsts, tas nejaudātu i atbildēt.

Pamats zem kājām atkal kļuva cietāks — un Ramzesa nodaļa sasniedza klintis. Princis, kas bija saglabājis visskaidrāko prātu, izdzirdis zirgu krācienus, nogriezās sāņus un paugura ēnā ieraudzīja pulciņu cilvēku guļam, kur nu kurais pakritis. Tie bija lībieši.

Vienam no viņiem, gadus divdesmit vecam jauneklim, mugurā bija izšūts purpursarkans krekls, zelta ķēde kaklā un bagātīgi rotāts zobens pie sāniem. Šķita, ka viņš guļ bezsamaņā: acis viņam bija pārgrieztas, uz lūpām sakrājušās putas. Ramzess pazina viņā vadoni, piegāja klāt, norāva ķēdi viņam no kakla un no joza zobenu.

To redzēdams, kāds vecs lībietis, kurš šķita mazāk noguris par citiem, sacīja viņam:

— Lai gan tu esi uzvarētājs, ēģiptieti, tomēr izturies ar cieņu pret prinča dēlu, kas bija mūsu virspavēlnieks!

Tas ir Musāvasas dēls? — troņmantnieks jautāja.

Tas ir Tehenna, Musāvasas dēls, — lībietis atbildēja, — mūsu vadonis, kurš ir cienīgs kļūt par ēģiptiešu princi.

Un kur Musāvasa?

Musāvasa vāc lielu armiju, kas atriebs mūs.

Pārējie lībieši nebilda ne vārda, nevēlējās pat paraudzīties uz saviem uzvarētājiem. Pēc prinča pavēles aziāti bez pūlēm atbruņoja viņus un paši atsēdās klints paēnā.

Tagad šeit vairs nebija nedz draugu, nedz ienaidnieku, vienīgi bezgala noguruši cilvēki; nāve draudēja viņiem visiem, taču viņi gribēja tikai atpūsties.

Pentuers, redzēdams, ka Tehenna joprojām nenāk pie samaņas, noslīga viņam līdzās uz ceļiem un noliecās pār viņa galvu tā, ka neviens nevarēja redzēt, ko viņš dara. Drīz Tehenna, dziļi ieelpojis, sāka svaidīties un atvēra acis, tad apsēdās, paberzēja pieri, gluži kā pamodies no dziļa miega, kas vēl nav īsti pametis viņu.

— Tehenna, lībiešu vadoni! — Ramzess sacīja viņam.

— Tu ar saviem ļaudīm esi faraona gūsteknis.

Labāk nogalini mani uz vietas, — Tehenna nomurmināja, — ja man jāzaudē brīvība!

Ja tavs tēvs Musāvasa kļūs pazemīgs un salīgs mieru ar Ēģipti, tu atkal būsi brīvs un laimīgs…

Lībietis aizgrieza galvu un nogūlās — vienaldzīgs pret visu. Ramzess atsēdās viņam blakus un pēc brīža ieslīga neatmaņā, acīmredzot aizmiga.

Viņš atguvās pēc stundas ceturkšņa, paraudzījās tuksnesī un iekliedzās aiz sajūsmas: pie apvāršņa vīdēja zaļa zeme, ūdens, palmu audzes, bet mazliet augstāk — ciemati un tempļi.

Apkārt viņam visi gulēja — gan aziāti, gan lībieši. Vienīgi Pentuers, stāvēdams klinšainā kraujā un piesedzis ar plaukstu acis, raudzījās tālumā.

— Pentuer! Pentuer! — Ramzess iesaucās, — Vai redzi to oāzi?

Viņš pietrūkās kājās un pieskrēja pie priestera, kura seja šķita norūpējusies.

Vai redzi oāzi?

Tā nav oāze, Pentuers atteica, — tas ir kādas vairs neesošas zemes gars, kas klimst tuksnesī… Bet tā tur … ir īstenība… — viņš piebilda, norādīdams ar roku uz dienvidiem.

Kalni? — princis jautāja,

Ieskaties vērīgāk!

Princis brīdi lūkojās, tad pēkšņi sacīja:

Šķiet, ka augšup ceļas kāda tumša gūzma… Man laikam acis nogurušas…

Tas ir Tifons, — priesteris nočukstēja. — Vienīgi dievi var mūs glābt, ja tāda būs viņu griba…

Ramzess tiešām sajuta sejā vēja pūsmu, kas pat tuksneša svelmē viņam likās karsta. Šī iesākumā tik vieglā pūsma kļuva aizvien spēcīgāka, aizvien svelmaināka, un vienlaikus tumšā gūzma strauji cēlās debesīs.

Ko lai mēs darām? — princis jautāja.

Šīs klintis, — priesteris atbildēja, — mūs pasargās no smiltīm, bet neatvairīs nedz putekļus, nedz svelmi, kas kļūst aizvien lielāka. Un pēc kādas dienas vai divām…

Vai Tifons pūš tik ilgi?

Dažkārt trīs četras dienas. Tikai reizēm tas saceļas uz dažām stundām un krīt strauji kā bultas cauršauts vanags. Bet tas gadās gaužām reti.

Ramzess sadrūma, taču drosmi nezaudēja. Bet priesteris, izvilcis no azotes mazu, zaļu stikla pudelīti, turpināja:

Šeit ir eliksīrs… Tur tev pietiks vairākām dienām. Kolīdz sajutīsi miegainību vai bailes, iedzer dažus pilienus. Tā tu stiprināsi sevi un varēsi izturēt…

Un tu? Un pārējie?

Mans liktenis ir Vienīgā rokās. Bet pārējie… Viņi nav troņmantnieki!..

Es negribu šo dzērienu, — Ramzess atteica, atstumdams pudelīti.

tev jāņem tas! — Pentuers iesaucās. — Atceries — uz tevi Ēģiptes tauta likusi savas cerības… Atceries — tevi sargā tās svētība…

Melnais mākonis jau bija pacēlies līdz pusdebesīm, un svelmainais vējš pūta tik spēcīgi, ka Ramzesam un priesterim bija jānokāpj klints pakājē,

Ēģiptes tauta? Svētība? — princis pie sevis atkārtoja. Un pēkšņi ievaicājās:

Vai tu pirms gada naktī uzrunāji mani dārzā? Drīz pēc manevriem?

Jā, tai dienā, kad tu iežēlojies par zemnieku, kurš pakārās aiz bēdām par aizbērto kanālu, — priesteris atteica,

Un tu paglābi manu muižu un jūdieti Sāru no pūļa, kas gribēja nomētāt viņu akmeņiem?

Es, — Pentuers atbildēja. — Bet tu drīz atbrīvoji no cietuma nelaimīgos zemniekus un neļāvi Dagonam mocīt tautu ar jauniem nodokļiem. Par šo tautu, — priesteris turpināja, — par žēlsirdību, kuru allaž esi tai izrādījis, es ari tagad svētīju tevi… Varbūt tu vienīgais paliksi dzīvs — tad atceries, ka tevi glāba apspiestā Ēģiptes tauta, kas no tevis gaida atpestīšanu.

Pēkšņi satumsa, uzbrāza svelmains smilšu lietus un sacēlās tāds vējš, ka apgāza zirgu, kas stāvēja neaizsargātā vietā. Aziāti un lībiešu gūstekņi pamodās, taču visi. pieplakuši pie klints pakājes, baiļu pārņemti klusēja.

Dabā norisinājās kaut kas šaušalīgs. Zemi apņēma tumsa, pa debesīm trakā ātrumā joņoja rūsgani un melni smilšu mākoņi. Šķita, ka visas tuksneša smiltis atdzīvojušās, uzvirmojušas gaisā un lido strauji kā no lingas izšauts akmens.

No karstuma uz rokām un uz sejas sasprēgāja āda, mēle izkalta, ieelpojot dūrās krūtīs. Sīki smilšu graudiņi svilināja kā dzirksteles.

Pentuers ar varu pielika troņmantniekam pie mutes pudelīti. Ramzess norija dažus pilienus un sajuta neparastu atvieglojumu: sāpes un karstums vairs nemocīja viņu, domas atkal atguva skaidrību.

— Tas var ilgt vairākas dienas?. — Četras, — priesteris atbildēja.

— Un jūs, gudrie, dievu izredzētie, nezināt, kā paglābt cilvēkus no tādas vētras?

Bridi padomājis, Pentuers sacīja:

— Pasaulē ir tikai viens gudrais, kas spēj cīnīties ar ļauniem gariem… Taču viņa šeit nav…

Tifons pūta jau pusstundu ar neiedomājamu spēku. Kļuva tumšs kā naktī. Lāgiem vējš pierima, melnie mutuļi pašķīrās un debesīs iekvēlojās asinssarkana saule mezdama pār zemi draudīgu, rūsganu atblāzmu. Tūdaļ atkal sagriezās negants, svelmains viesulis, putekļu vērpetes sabiezēja, miroņbālā gaisma apdzisa, bet gaisā atskanēja satraucoša, cilvēka ausij neierasta šalkoņa un švīkoņa.

Pēkšņi Ramzess pamanīja, ka Pentuera viņam līdzās vairs nav. Viņš sasprindzināja dzirdi un saklausīja kādu balsi saucam:

— Beroj! Beroj! Ja tu mums nepalīdzēsi, kurš tad mums palīdzēs? Beroj! Vienīgā, visuvarenā un mūžam dzīvojošā vārdā piesaucu tevi!

Tuksneša ziemeļmalā nogranda pērkons. Princis nodrebēja. Ēģiptietim pērkons bija tikpat reta parādība kā komētas tuvošanās.

— Beroj! Beroj! — priesteris skaļā balsī atkārtoja. Troņmantnieks vērīgi palūkojās uz to pusi, no kurienes

skanēja balss, un ieraudzīja tumšu cilvēka stāvu ar augšup paceltām rokām. Ap stāva galvu, ap viņa plaukstām, pat ap drēbēm sprēgāja gaišzilas dzirksteles.

— Beroj! Beroj!

Dārdošs pērkona grāviens norībēja tuvāk, smilšu vērpetēs ieplaiksnījās zibens, apblāzmodams tuksnesi ar sarkanu mirdzumu. Atkal pērkona grāviens, un atkal zibens.

Ramzess sajuta, ka vēja brāzmas pierimst un svelme mazinās. Gaisā virmojošās smiltis sāka nosēsties, debesis kļuva pelnu pelēkas, pēc tam rūsganas, pēc tam pienbaltas. Tad viss apklusa, un pēc brīža atkal nogranda pērkons un sāka pūst dzestrs ziemeļu vējš.

Svelmes nomocītie aziāti un lībieši atguvās.

— Faraona kareivji, — pēkšņi ierunājās vecs lībietis, — vai dzirdat šalkoņu tuksnesī?

Vai atkal vētra?

Nē, tas ir lietus.

Patiešām no debesīm nokrita dažas vēsas lāses, tad vēl un vēl, līdz beidzot sākās lietusgāze, ko pavadīja pērkona grāvieni.

Ramzesa kareivjus un gūstekņus pārņēma nevaldāms prieks. Lai gan plaiksnīja zibeņi un grāva pērkons, cilvēki, kurus pirms brīža bija kveldējis karstums un mocījušas slāpes, kā bērni skraidīja zem lietus strūklām. Mazgājās paši un mazgāja zirgus, tvēra ūdeni cepurēs un ādas maisos un dzēra, dzēra…

Vai tas nav brīnums? — Ramzess iesaucās. — Ja neuznāktu svētīgais lietus, mēs aizietu bojā tuksnesī Tifona kvēlajās skavās!

Gadās, — vecais lībietis atteica, — ka dienvidvējš sakaitina vējus, kas pūš pie jūras, un atnes lietusgāzi.

Ramzesu nepatīkami aizskāra šie vārdi: viņš lietusgāzi saistīja ar Pentuera lūgšanām. Pagriezies pret lībieti, viņš vaicāja:

Bet vai gadās ari tā, ka ap cilvēka ķermeni sprēgā dzirksteles?

Tā mēdz būt vienmēr, kad pūš tuksneša vējš, — lībietis atteica, — un arī šoreiz dzirksteles sprēgāja ne tikai ap cilvēkiem, bet arī ap zirgiem.

Viņa balss skanēja tik droši, ka princis, piegājis pie savu jātnieku virsnieka, pačukstēja viņam:

— Pieskatiet lībiešus!..

Tiklīdz viņš to bija pateicis, tumsā kaut kas sakustējās — un pēc brīža atskanēja pakavu klaboņa. Bet, kad zibens apspīdēja tuksnesi, ēģiptieši ieraudzīja kādu cilvēku auļojam prom zirga mugurā.

— Sasiet šos neliešus, — Ramzess uzkliedza, — un nonāvēt, ja kāds pretosies! Vai! tev, Tehenna, ja šis neģēlis atvedīs šurp tavus brāļus! Tu mirsi briesmīgās mokās, tu un tavējie…

Lai gan gāza lietus, dārdēja pērkons un apkārt bija melna tumsā, Ramzesa kareivji veikli sasēja lībiešus, kuri gan neizrādīja nekādu pretestību. Varbūt viņi gaidīja Tehennas pavēli, taču tas bija tik nomākts, ka pat nedomāja bēgt.

Pamazām negaiss pierima, dienas svelmi nomainīja ass dzestrums. Cilvēki padzērās, padzirdīja zirgus un piepildīja maisus ar ūdeni. Dateļu un sausiņu bija diezgan. Pērkona dārdi pieklusa, rūsa plaiksnījās aizvien retāk, ziemeļpusē debesīs pašķīrās mākoņi, šur tur iemirdzējās zvaigznes.

Pentuers piegāja pie Ramzesa.

Dosimies atpakaļ uz nometni, — viņš sacīja, — mēs varam tur nokļūt, pirms tas, kurš aizbēga, atvedīs šurp ienaidniekus.

Kā gan mēs atradīsim ceļu tādā tumsā? — princis jautāja.

— Vai jums ir lāpas? — priesteris vaicāja aziātiem. Lāpas — ar degošām vielām piesūcinātas, garas pakulu grīstes — kareivjiem bija, taču nebija uguns.

— Nāksies gaidīt līdz rītam, — troņmantnieks īgni noteica,

Pentuers neko neatbildēja. Viņš izvilka no savas somas nelielu trauku, paņēma no kareivja lāpu un pagāja sāņus. Pēc brīža bija dzirdama klusa sīkšana — un lapa aizdegas.

Šis priesteris ir liels brīnumdaris! — vecais lībietis nomurmināja.

Tu esi manā acu priekšā paveicis jau otru brīnumu, — princis sacīja Pentueram. — Vai vari man paskaidrot, kā to dara?

Priesteris noliedzoši papurināja galvu.

— Jautā man visu, princi, — viņš atteica, — un es atbildēšu, ja vien man pietiks gudrības. Tikai nekad neprasi, lai atklāju tev mūsu tempļu noslēpumus.

— Pat ja iecelšu tevi par savu padomdevēju?

Arī tad. Es nekad nebūšu nodevējs, un, ja arī nolemtu tāds kļūt, mani atbaidītu sods…

Sods? — troņmantnieks atkārtoja. — Ak jā! Es atceros Hathoras tempļa pazemē ieslodzīto cilvēku, kuram priesteri lēja virsū izkausētu darvu. Vai viņi tiešām to darīja? Vai šis cilvēks tiešām mira drausmīgās mokās?

Pentuers klusēja, it kā nebūtu dzirdējis jautājumu, un lēnām izņēma no savas brīnumsomas mazu elku ar sāņus ieplestām rokām. Elks karājās auklā. Priesteris nolaida to un, čukstēdams lūgšanu, sāka vērot. Brīdi pasvārstījusies un pagrozījusies auklā, figūriņa nokārās mierīgi.

Ramzess lāpu gaismā pārsteigts noraudzījās šajās izdarībās.

— Ko tu dari? — viņš jautāja priesterim.

— Varu pateikt vienīgi to, — Pentuers atbildēja, — ka šis dievs ar vienu roku rāda Eshmuna1 zvaigzni (Polārzvaigzne), pēc kuras naktī vadās feniķiešu kuģi.

— Tātad arī feniķieši pazīst šo dievu?

— Viņiem par to nav ne jausmas. Šis dievs pazīstams tikai mums un haldejiešu priesteriem. Ar viņa palīdzību ikviens pravietis dienā vai naktī, labā vai sliktā laikā var atrast ceļu jūrā vai tuksnesī.

Paklausot princim, kas ar degošu lāpu rokā soļoja blakus Pentueram, konvojs un gūstekņi devās pakaļ priesterim ziemeļaustrumu virzienā. Auklā iekārtais elks svārstījās, taču ar izstieptu roku rādīja, kur atrodas svētā zvaigzne — noklīdušu ceļinieku aizgādne.

Viņi gāja naskā solī, vezdami zirgus pavadā. Bija tik stindzinoši auksts, ka pat aziāti pūta plaukstās, bet lībieši drebinājās.

Pēkšņi zem kājām kaut kas iekrakstējās. Pentuers apstājās un noliecās — pie zemes.

— Šai vietā, — viņš sacīja, — lietus izveidojis seklu peļķi, un raugi, kas noticis ar ūdeni.

To pateicis, viņš pacēla un parādīja princim tādu kā stikla plāksnīti, kas kusa viņam rokās.

— Kad ir ļoti auksts, — viņš paskaidroja, — ūdens pārvēršas caurspīdīgā akmenī.

Aziāti apstiprināja priestera vārdus, piebilzdami, ka tālu ziemeļos ūdens ļoti bieži pārvēršoties akmenī, bet tvaiks — baltā, bezgaršīgā sālī, kas tikai kožot pirkstos un radot zobu sāpes.

Ramzess aizvien vairāk apbrīnoja Pentuera gudrību.

Tikmēr debess ziemeļu pamalē noskaidrojās un kļuva redzams Mazais Lācis un tajā — Eshmuna zvaigzne. Priesteris, atkal noskaitījis lūgšanu, noglabāja somā ceļvedi elku un lika nodzēst lāpas, atstājot uguns saglabāšanai gruzdošu auklu, kas, pamazām sadegdama, rādīja, kā aizrit laiks.

Princis piekodināja kareivjiem būt modriem un kopā ar Pentueru pagāja dažus soļus nostāk.

— Pentuer, — viņš sacīja priesterim, — kopš šī brīža ieceļu tevi par savu padomdevēju gan patlaban, gan arī tad, kad dieviem labpatiks dāvāt man Augšēģiptes un Lejasēģiptes troni.

— Ar ko esmu izpelnījies tādu žēlastību?

Tas, ko tu esi paveicis manā acu priekšā, liecina par tavu lielo gudrību un varu pār gariem. Turklāt tu biji gatavs glābt man dzīvību. Tādēļ, lai gan esi nolēmis daudz ko slēpt no manis…

Piedod, princi, — Pentuers viņu pārtrauca, — bet nodevējus, kad viņi būs tev vajadzīgi, tu par zeltu un dārglietām atradīsi pat priesteru vidu, taču es nevēlos būt starp tiem. Padomā — vai, nododams dievus, es nemodinātu bažas, ka spēju tāpat rīkoties arī ar tevi?

Ramzess kļuva domīgs.

— To tu gudri pateici, — viņš atbildēja, — taču es brīnos, kāpēc tu, priesteris būdams, esi tik labvēlīgi noskaņots pret mani. Pirms gada tu man devi savu svētību, bet šodien neļāvi vienam doties tuksnesī un izdarīji man lielus pakalpojumus,

— Dievi atklājuši man, ka tu, princi, vari glābt nelaimīgo Ēģiptes tautu no trūkuma un pazemojumiem.

— Kas tev daļas gar tautu?

— Es pats nāku no tautas… Mans tēvs un mani brāļi augam dienām smēluši ūdeni no Nīlas un tikuši sisti ar nūjām…

— Kā es varu palīdzēt tautai? — troņmantnieks jautāja, Pentuers atdzīvojas.

— Tava tauta, — viņš saviļņots sacīja, — pārāk daudz strādā, maksā pārāk lielus nodokļus, cieš trūkumu un spaidus … Sūrs ir zemnieka liktenis…

Tārpi apēduši pusi viņa ražas, degunradži — otru pusi; tīrumos milzum daudz peļu, tiem uzkrituši siseņi, tos nobradājuši lopi, izknābājuši zvirbuļi, un, kas vēl palicis uz šī klona, to izvazājuši zagļi. Ak, zemkopja posts! Un te vēl krastā piestāj rakstvedis un pieprasa graudus, viņa palīgi atnesuši nūjas, bet nēģeri — palmu rīkstes. Viņi saka: «Dod šurp labību!» — «Nav labības!» Tad zemkopi, zemē noguldījuši, sit, pēc tam sasien un ar galvu uz leju iemet kanālā, kur viņš noslīkst. Viņa sievu sasien un bērnus arīdzan. Kaimiņi bēg, glābdami savu labību…

Es pats esmu to redzējis, — princis domīgi sacīja, — un reiz pat esmu aiztriecis vienu šādu rakstvedi. Bet vai tad es varu būt visur klāt, lai novērstu netaisnību?

Tu, princi, vari pavēlēt, lai cilvēkus nemoka veltīgi. Vari samazināt nodokļus, noteikt zemniekiem atpūtas dienas. Visbeidzot, vari uzdāvāt katrai zemnieka ģimenei kaut vai zemes strēmeli, kuras raža piederētu tikai tai. Citādi ļaudis joprojām pārtiks no lotosa, papirusa un sprāgušām zivīm, un galu galā tava tauta novārgs… Bet, ja tu izrādīsi tautai savu žēlastību, tā atžirgs.

Es tā darīšu! — princis iesaucās. — Labs saimnieks nepieļauj, ka viņa lopi mirst badu, strādā pāri spēkiem vai saņem nepelnītus sitienus. Tam jādara gals…

Pentuers apstājās.

Vai tu man to apsoli, dižais valdniek?

Es zvēru! — Ramzess atteica.

Tad arī es tev zvēru, ka būsi visslavenākais faraons, kura priekšā nobālēs pat Ramzesa Lielā slava! — priesteris iesaucās, vairs nevaldīdams pār sevi.

Princis nogrima domās.

Ko gan mēs divatā varam iesākt pret priesteriem, kas mani ienīst?

Viņi baidās no tevis, princi, — Pentuers atteica, — baidās, lai tu pāragri neuzsāc karu ar Asīriju…

— Ko viņiem var kaitēt karš, ja tajā tiks gūta uzvara? Priesteris nolieca galvu un klusēja.

— Tad es tev pateikšu! — princis aizkaitināts iekliedzās. — Viņi negrib karu, jo baidās, ka es atgriezīšos kā uzvarētājs ar bagātību kalniem, dzīdams sev pa priekšu gūstekņus … Viņi baidās no tā, jo grib, lai katrs faraons būtu vārgs ierocis viņu rokās, nekam nederīgs priekšmets, kuru var aizmest, kad vien ienāk prātā… Taču ar mani tā nebūs. Es vai nu paveikšu to, ko vēlos, uz ko man kā dievu dēlam un mantiniekam ir tiesības, vai arī aiziešu bojā!

Pentuers atkāpās un nočukstēja burvju vārdus.

— Nerunā tā, princi, — viņš apmulsis sacīja, — lai ļaunie gari, kas lidinās pār tuksnesi, nesaklausa tavus vārdus… Vārds — ievēro, pavēlniek! — ir kā lingas mests akmens. Ja trāpīsi sienā, tas var atlēkt un vērsties pret tevi pašu…

Princis nicīgi atmeta ar roku.

— Vienalga, — viņš atteica, — ko vērta tāda dzīve, kur ikviens nomāc tavu gribu … Ja ne dievi, tad tuksneša viesuļi, ja ne ļaunie gari, tad priesteri… Vai tādai jābūt faraona varai?… Nē, es darīšu to, ko vēlos, un atbildi sniegšu tikai saviem mūžam dzīvajiem senčiem, nevis šiem priesteriem, kuri it kā pauž dievu gribu, bet īstenībā piesavinās varu un rauš bagātības no maniem īpašumiem!..

Piepeši pārdesmit soļu no viņiem atskanēja dīvains brēciens, ne īsti zviedziens, ne īsti blējiens, un garām paskrēja milzīga ēna. Tā šāvās žigli kā bulta, taču varēja saskatīt garu kaklu un kuprainu muguru.

Prinča pavadoņus sagrāba šausmas.

Tas bija grifs! Es skaidri redzēju spārnus, — kāds aziāts noteica.

Tuksnesis vai mudž no briesmoņiem! — vecais lībietis piebilda.

Ramzess apjuka: arī viņam bija licies, ka garāmskrejošai ēnai ir čūskas galva un tādi kā īsi spārni.

— Vai tiešām, — viņš jautāja priesterim, — tuksnesī rādās briesmoņi?

Neapšaubāmi, — Pentuers atbildēja, — tik nomaļā vieta klimst nelabi gari visdīvaināko radījumu izskatā, Tomēr man šķiet, ka tas, kas paskrēja mums garām, drīzāk bija zvērs. Tas ir līdzīgs apseglotam zirgam, tikai lielāks un ātrāk skrien. Oāžu iedzīvotāji stāsta, ka šis dzīvnieks var pavisam iztikt bez ūdens vai katrā ziņā dzert ļoti reti. Ja tas tā, nākamās paaudzes varēs izmantot šo radījumu, kas tagad iedveš vienīgi bailes, lai šķērsotu tuksnesi.

Es gan neuzdrošinātos sēsties mugurā tādam briesmonim, — Ramzess, galvu purinādams, atteica.

To pašu mūsu senči sacījuši par zirgu, kas hiksiem palīdzēja iekarot Ēģipti, bet tagad kļuvis nepieciešams mūsu armijai. Laiks ārkārtīgi maina cilvēku spriedumus, — Pentuers sacīja.

Debesīs izklīda pēdējie mākoņi, un iestājās skaidra nakts. Lai gan mēness nespīdēja, bija tik gaišs, ka uz balto smilšu fona varēja izšķirt pat sīku vai ļoti attālu priekšmetu apveidus.

Stindzinošais aukstums atlaidās. Kādu laiku visi gāja klusēdami, grimstot līdz potītēm smiltīs. Pēkšņi aziātu vidū sacēlās kņada un atskanēja saucieni:

— Sfinksa!.. Re, kur sfinksa! Mēs neizkļūsim dzīvi no tuksneša, ja mums uz katra soļa rādās rēgi!

Tik tiešām uz balta kaļķakmens pakalna skaidri iezīmējās sfinksas siluets. Lauvas rumpis, milzīga galva ēģiptiešu cepurītē un tāds kā cilvēka profils.

Rimstieties, barbari, — vecais lībietis sacīja, — tā nav sfinksa, tas ir lauva! Viņš jums neko nedarīs, jo aizņemts ar savu laupījumu.

Tas patiešām ir lauva, — princis apstādamies sacīja, — bet cik viņš līdzīgs sfinksai!

Viņa vaibsti atgādina cilvēka seju, bet krēpes — parūku, — pusbalsī paskaidroja priesteris. — Tas ir mūsu sfinksu ciltstēvs.

Arī mūsu lielās sfinksas, tās, kas pie piramīdām?

Daudzus gadsimtus pirms Menesa, — Pentuers sacīja, — kad vēl nebija piramīdu, šai vietā stāvējusi klints, kas atgādinājusi guļošu lauvu, kuru dievi novietojuši sargāt tuksnesi, Tālaika svētie priesteri likuši tēlniekiem apstrādāt klinti un trūkstošo papildināt ar mākslīgu mūrējumu. Tēlnieki, kuriem biežāk gadījās sastapt cilvēkus nekā lauvas, izkaluši akmenī cilvēka seju, un tā radās pirmā sfinksa…

… kuru mēs godājam kā dievību… — princis sacīja.

Pareizi, — priesteris atteica, — tas tālab, ka šī mākslas darba pirmapveidus iezīmējuši dievi un dievi arī iedvesmojuši cilvēkus to pabeigt. Mūsu sfinksa ar savu varenumu un noslēpumainību atgādina tuksnesi, tā ir līdzīga gariem, kas maldās tuksnesī, un tāpat iedveš bailes cilvēkiem kā tie. Tā patiešām Ir dievu pēctece un baiļu māte…

Un tomēr iesākums visam ir uz zemes, — princis bilda. — Nīla neplūst no debesīm, bet gan no kalniem, kas atrodas kaut kur viņpus Etiopijas. Piramīdas, par kurām Herhors man sacījis, ka tās esot mūsu valsts atainojums, uzceltas pēc kalnu virsotņu parauga, un arī mūsu tempļi ar saviem piloniem un obeliskiem, ar savu pustumsu un vēsumu — vai tie neatgādina alas un klintis, kas stiepjas gar Nīlu? Ikreiz, kad man medību laika gadījās apmaldīties starp austrumu klintājiem, es uzgāju dīvainus akmeņu krāvumus, kas atsauca atmiņā tempļus. Daudzreiz uz to grubuļainajām sienām es redzēju hieroglifus, kuros bija iecirtis lietus un vējš.

Tas tikai pierāda, ka mūsu tempļi būvēti pēc pašu dievu plāna, — Pentuers sacīja. — Un, tāpat kā no zemē iemestas mazas sēklas izaug augsta palma, tā klints, alas, lauvas, pat lotoszieda atspulgs, iegūlis dievbijīga faraona sirdī, pārtop par sfinksu alejām, tempļiem un to varenajām kolonnām. Tie ir dievu, nevis cilvēku darbi, un laimīgs ir tas valdnieks, kurš, apkārt raugoties, ikvienā zemes priekšmetā spēj atklāt dieva domu un skaidri iztulkot to nākamajām paaudzēm.

Tikai vajag, lai šādam valdniekam piederētu vara un lielas bagātības, — Ramzess īdzīgi noteica, — un lai viņš nebūtu atkarīgs no priesteru pareģojumiem.

Viņu priekšā slējās gara, smilšaina augstiene, uz kuras tieši tobrīd parādījās daži jātnieki.

— Mūsējie vai lībieši? — princis prātoja.

No augstienes atskanēja taure, kurai atbildēja kāds prinča pavadonis. Jātnieki ātri, cik vien to ļāva dziļās smiltis, nojāja lejā. Tuvodamies viens no viņiem iesaucās:

— Vai troņmantnieks ir šeit?

Ir gan, sveiks un vesels! — Ramzess atbildēja. Jātnieki nolēca no zirgiem un nokrita uz vaiga.

— Ak, princi, — nodaļas komandieris sacīja, — tavi kareivji plēš drānas un kaisa pelnus uz galvas, domādami, ka esi gājis bojā… Visa kavalērija izklīdusi pa tuksnesi, lai uzmeklētu tavas pēdas, bet tikai mums dievi atvēlējuši pirmajiem tevi sveikt…

Ramzess iecēla komandieri par simtnieku un pavēlēja, lai rit pat viņa kareivji tiktu apbalvoti.


Sestā nodaļa


Pusstundu vēlāk kļuva redzami ēģiptiešu armijas neskaitāmie ugunskuri, un drīz vien prinča nodaļa sasniedza nometni. Visās malās taures sāka pūst trauksmi, kareivji satvēra ieročus un klaigājot sāka stāties ierindās. Virsnieki krita troņmantniekam pie kājām un, tāpat kā dienu iepriekš pēc uzvaras, pacēluši viņu uz rokām, sāka apstaigāt karaspēka daļas. Aizas sienas tricināja saucieni:

— Dzīvo mūžos, uzvarētāj! Dievi tevi sargā!

Lāpām degot, pienāca svētais Mentesufiss. Troņmantnieks, ieraudzījis viņu, izrāvās no virsnieku rokām un skrēja pretī priesterim.

Vai zini, svētais tēvs, — Ramzess sauca, — mēs notvērām lībiešu vadoni Tehennu!

Niecīgs guvums, — priesteris skarbi attrauca, — kura dēļ virspavēlnieks nedrīkstēja pamest armiju… jo sevišķi tad, kad kuru katru brīdi var uzbrukt jauns ienaidnieks…

Princis juta, ka pārmetums ir taisnīgs, un tieši tādēļ viņu sagrāba dusmas. Viņš sažņaudza dūres, acis viņam iekvēlojās…

— Savas mātes vārdā — jel klusē, princi! — viņam aiz muguras nočukstēja Pentuers.

Troņmantnieku tā pārsteidza padomdevēja negaidītie vārdi, ka viņš acumirklī apvaldījās un atguvies saprata, ka prātīgāk ir atzīt savu kļūdu.

— Tev taisnība, svētais tēvs, — viņš atteica. — Ne armija vadoni, ne vadonis armiju nekad nedrīkst pamest, Taču es domāju, ka tu, būdams kara ministra pārstāvis, mani aizstāsi.

Mierīgā atbilde lika Mentesufisam atmaigt, un priesteris šoreiz neatgādināja princim pērnā gada manevrus, kad viņš tāpat bija pametis karaspēku un iemantojis faraona nelabvēlību.

Pēkšņi, skaļi kliegdams, pie viņiem piejāja Patrokls.

Grieķu karavadonis atkal bija piedzēries un jau iztālēm sauca princim:

— Klausies, troņmantniek, ko izdarīja svētais Mentesufiss! Tu solīji apžēlot visus lībiešu kareivjus, kuri pametīs ienaidnieku un atgriezīsies faraona armijā. Daudzi pārbēga pie manis, un es varēju viegli satriekt pretinieka kreiso spārnu …. Bet godājamais Mentesufiss lika visus apkaut… Gāja bojā kādi tūkstoš gūstekņi, visi mūsu bijušie kareivji, kurus vajadzēja apžēlot!

Princi atkal sagrāba niknums, bet Pentuers čukstēja:

— Klusē! Jel klusē!

Taču Patroklam nebija padomdevēja, tādēļ viņš kliedza:

Tagad mēs uz laiku laikiem esam zaudējuši ne vien svešinieku, bet arī savējo uzticību! Galu galā arī mūsu armija var izklīst, uzzinājusi, ka to komandē nodevēji!

Nožēlojamais algādzi! — Mentesufiss dzedri atteica. — Kā tu iedrošinies tā runāt par karaspēku un viņa majestātes uzticības personām? Kopš laika gala nav dzirdēti tādi zaimi! Pielūko, ka dievi neatriebjas tev par pulgošanu!

Patrokls rupji iesmējās:

Kamēr es guļu starp grieķiem, nebaidos no nakts dieviem, bet, kad esmu nomodā, arī dienas dievi man neko nevar padarīt!

Ej izgulies! Ej pie saviem grieķiem, plenci, — Mentesufiss sacīja, — lai tevis dēļ pār mūsu galvām nenāk pērkons!

Pār tavu skūto pauri nenāks — nodomās, ka tas ir kaut kas cits, — piedzērušais grieķis atbildēja, taču, redzēdams, ka troņmantnieks viņu neatbalsta, atgriezās savā nometnē.

— Vai tiesa, — Ramzess jautāja priesterim, — ka tu, svētais tēvs, liki nogalināt gūstekņus, lai gan es biju solījis viņus apžēlot?

Tevis nebija nometnē, — Mentesufiss atbildēja, — un atbildība par to negulstas uz tevi. Bet es ievēroju mūsu kara likumus, kas liek nonāvēt nodevējus. Kareivji, kas kalpojuši ķēniņam un pārgājuši ienaidnieka pusē, nekavējoties jāiznīcina. Tāds ir likums.

Bet ja es būtu šeit bijis?

Kā virspavēlnieks un faraona dēls tu vari neievērot dažus likumus, kuriem man jāpakļaujas, — Mentesufiss atteica.

— Un tu nevarēji pagaidīt, kamēr es atgriezīšos?

— Likums pavēl nogalināt nekavējoties — es izpildīju tā prasības.

Princis jutās tik apstulbis, ka pārtrauca sarunu un devās uz savu telti. Tur, atkritis krēslā, viņš sacīja Tutmosam:

Tātad es jau tagad esmu priesteru vergs! Viņi nonāvē gūstekņus, draud maniem virsniekiem, viņi pat neņem vērā manus solījumus … Kā jūs varējāt pieļaut, ka Mentesufiss nogalina šos nelaimīgos?

Viņš atsaucās uz kara laika likumiem un jaunajām Herhora pavēlēm…

Es taču esmu šeit virspavēlnieks, lai gan pusi dienas biju projām.

Tu pateici, ka nodod komandēšanu man un Patroklam, — Tutmoss iebilda. — Bet, kad ieradās svētais Mentesufiss, mums bija jāatdod viņam savas tiesības kā vecākajam…

Troņmantnieks nodomāja, ka Tehennas notveršana maksājusi viņam pārāk dārgi, un vienlaikus visā pilnībā atskārta, cik svarīgs ir priekšraksts, kas neļauj vadonim pamest savu armiju. Princim nācās atzīt, ka viņam nav taisnība, bet tas vēl vairāk aizvainoja viņa patmīlību un iesvēla viņā naidu pret priesteriem.

— Kādēļ tu nejautā par kaujas iznākumu? — Tutmoss ievaicājās.

— Jā, patiešām … Kāds tas ir?

Pāri par diviem tūkstošiem gūstekņu, vairāk nekā trīs tūkstoši kritušo — un tikai daži simti aizbēguši.

Cik tad liela bija lībiešu armija? — princis izbrīnījies jautāja.

No seši līdz septiņi tūkstoši vīru.

Tas nevar būt! Vai tiešām šādā sadursmē gājis bojā gandrīz viss karaspēks?

Un tomēr tā ir. Tā bija liela kauja, — Tutmoss atbildēja. — Tu viņus ielenci no visām pusēm, pārējo paveica kareivji, nu … un arī godājamais Mentesufiss … Par tādu Ēģiptes ienaidnieku sakāvi nevēstī pat visslavenāko faraonu kapu uzraksti.

Ej nu gulēt, Tutmos! Esmu noguris, — princis pārtrauca, juzdams, ka viņam aiz lepnuma sāk reibt galva.

Viņš metās uz zvērādām, taču, lai gan bija līdz nāvei noguris, nespēja aizmigt.

«Tātad esmu guvis tādu uzvaru!.. Tas nevar būt!..» viņš domāja.

Kopš brīža, kad viņš bija devis pavēli uzsākt kauju, bija pagājušas tikai četrpadsmit stundas!.. Tikai četrpadsmit stundas… Tas bija kaut kas neaptverams!

Un viņš uzvarējis tādā kaujā! Bet viņš pat netika redzējis kaujas norisi! Viņš atminējās tikai biezus, palsus putekļus, kurus pārskanēja necilvēciski kliedzieni. Viņš arī tagad redzēja šo melno gūzmu, dzirdēja aurus, juta dedzinošo svelmi… lai gan kauja jau bija beigusies…

Tad viņš atkal Ieraudzīja tuksnesi, pa kuru pārvietojās ar tādām mokām, grimdams smiltīs., Viņam un viņa pavadoņiem bija armijas labākie zirgi, taču arī tie vilkās kā bruņurupuči… Un svelme! Vai tiešām cilvēks var izturēt tādu pekles karstumu?….

Un tad uzbrāž Tifons!.. Tas aizklāj sauli, svilina, dursta un smacē nost… Ap Pentueru sprēgā blāvas dzirksteles… Pār viņu galvām dārd pērkona grāvieni, kādus viņš mūžā nekad nav dzirdējis. Tad klusa nakts tuksnesī. Skrejošs grifs… tumšs sfinksas siluets uz kaļķakmens pakalna…

«Tik daudz redzēts, tik daudz pārdzīvots!» Ramzess domāja. «Es pat biju klāt, kad cēla mūsu tempļus un kad radās sfinksa, mūžīgā sfinksa. Un tas viss notika četrpadsmit stundu laikā?…»

Galvā princim pavīdēja vēl viena — pēdējā doma: «Cilvēks, kurš tik daudz izcietis, nevar dzīvot ilgi…» Auksti drebuļi pārskrēja viņam pār muguru — un viņš aizmiga. Nākošajā dienā Ramzess pamodās vēlu. Viņam sūrstēja acis, sāpēja visi kauli, mocīja klepus, taču viņa domas bija skaidras un sirds drosmes pilna.

Uz telts sliekšņa stāvēja Tutmoss.

— Nu, ko? — Ramzess jautāja.

— Izlūki no Lībijas robežas nāk ar dīvainām ziņām, — Tutmoss atbildēja. — Mūsu aizai tuvojoties milzīgs pūlis, taču tā neesot armija, bet gan neapbruņotas sievietes ar bērniem — un viņu priekšgalā Musāvasa un dižciltīgākie lībieši…

Ko tas varētu nozīmēt?

Acīmredzot viņi grib lūgt miera.

Pēc vienas kaujas? — princis brīnījās.

Bet kādas kaujas! Turklāt bailes vairo viņu acīs mūsu karaspēku. Viņi jūtas vāji un baidās no mūsu uzbrukuma.

Redzēsim, vai tā nav kara viltība, — Ramzess padomājis atteica. — Un kā mūsējie?

Sveiki un veseli, paēduši un līksmi… Tikai…

Tikai — kas?

Naktī nomiris Patrokls, — Tutmoss nočukstēja.

Kā tas gadījies? — princis iesaucās, pietrūkdamies kājās.

Vieni saka, ka esot pārdzēries, otri — ka tas bijis dievu sods. Seja viņam bijusi zila, mute pilna ar putām…

Kā tam vergam Atribijā — vai atceries? Viņu sauca par Bakuru. Viņš bija ielauzies dzīru zālē, lai sūdzētos par nomarhu. Arī Bakura nomira kādā naktī, kad bija iedzēris par daudz. Vai ne tā?

Tutmoss nodūra galvu.

Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, princi, — viņš nočukstēja.

Centīsimies, — troņmantnieks mierīgi atteica. — Es pat nebrīnīšos par Patrokla nāvi. Kas gan tur sevišķs, ja nomiris kāds plencis, kas pulgojis dievus un … pat priesterus…

Taču Tutmoss šais zobgalīgajos vārdos saklausīja draudus.

Princis ļoti mīlēja Patroklu, kas bija uzticīgs kā suns. Viņš varēja aizmirst daudzas pašam nodarītās pārestības, taču sava karavadoņa nāvi piedot nespēja.

Priekšpusdienā prinča nometnē no Ēģiptes ieradās jauns Tēbu pulks, kā arī pāris tūkstošu cilvēku ar vairākiem simtiem ēzeļu, kas atgādāja lielus pārtikas krājumus un teltis. Vienlaikus no Lībijas puses atsteidzas izlūki un ziņoja, ka neapbruņoto cilvēku pulks, kas tuvojas aizai, kļūstot aizvien lielāks.

Pēc troņmantnieka pavēles uz visam pusēm izsūtītās jātnieku patruļas izlūkoja apkārtni, lai noskaidrotu, vai kaut kur neslēpjas ienaidnieka armija. Priesteri, paņēmuši līdzi mazu Amona kapelu, uzkāpa visaugstākā pakalna virsotnē un noturēja tur dievkalpojumu. Atgriezušies nometnē, viņi apliecināja princim, ka tiešam tuvojoties vairāki tūkstoši neapbruņotu lībiešu, bet armija nekur neesot redzama — vismaz trīs jūdžu rādiusā ne.

Princis pasmējās par šo ziņojumu.

— Man ir laba redze, — viņš sacīja, — bet tādā attālumā arī es nesaskatītu karaspēku.

Priesteri apspriedušies paziņoja princim — ja viņš apsolīšot neizpaust noslēpumu, varēšot pārliecināties, ka redzēt iespējams ļoti tālu.

Ramzess nozvērējās. Tad priesteri novietoja kādā pakalna Amona altāri un sāka savus aizlūgumus. Kad princis, nomazgājies un noāvis sandales, upurēja dievam zelta ķēdi un kvēpināmo trauku, priesteri ieveda viņu šaurā, pilnīgi tumša kastē un lika raudzīties sienā.

Pēc brīža atskanēja svētsvinīga dziedāšana — un uz kastes iekšējas sienas parādījās gaišs aplis. Tad gaišais fons apmiglojās un Ramzess ieraudzīja smilšainu līdzenumu, klintis un starp tām — aziātu sargposteņus.

Priesteri sāka dziedāt vēl aizrautīgāk — un attēls nomainījās. Bija redzams cits tuksneša nostūris un tajā cilvēki, ne lielāki par skudrām. Tomēr viņu kustības, apģērbs un pat sejas bija tik skaidri saskatāmas, ka Ramzess visu varētu aprakstīt.

Troņmantnieks nespēja vien nobrīnīties. Viņš berzēja acis, pieskaras kustīgajam attēlam. Beidzot ainava izzuda un kļuva tumšs.

Kad Ramzess izgāja no kapelas, vecākais priesteris viņam jautāja:

— Nu, princi, vai tagad tu tici Ēģiptes dievu varenībai?

— Patiešām, — viņš atteica, — jūsu gudrība ir tik liela, ka visai pasaulei jāparāda jums gods un jānes upurveltes. Ja jūs tāpat protat saskatīt nākotni, neviens jums nespēs pretoties.

Pēc šiem vārdiem viens no priesteriem iegāja kapelā, sāka skaitīt lūgšanas, un drīz no turienes atskanēja balss, kas pavēstīja:

Ramzes, valsts likteņi ir izsvērti, un, iekams iestāsies pilns mēness, tu kļūsi par valdnieku….

Ak, dievi! — princis bailēs iekliedzās. — Vai tiešām mans tēvs ir tik slims?

Ramzess nokrita uz vaiga smiltīs. Kāds priesteris jautāja viņam, vai viņš nevēloties vēl ko uzzināt.

— Saki, tēvs Amon, — vai piepildīsies mani nodomi? Pēc brīža balss no kapelas atbildēja:

— Ja tu neuzsāksi karu ar Austrumiem, upurēsi dieviem un godāsi viņu kalpus, tevi sagaida ilgs mūžs un slavas pilna valdīšana…

Pēc šiem brīnumiem, kas bija notikuši gaišā dienas laikā un klajā laukā, princis satraukts atgriezās savā teltī.

«Neviens nespēj pretoties priesteriem,» viņš bažīgi domāja.

Teltī viņš sastapa Pentueru.

— Saki, mans padomdevēj, — Ramzess viņam vaicāja, — vai jūs, priesteri, protat lasīt cilvēku sirdīs un uzminēt viņu slepenos nodomus?

Pentuers noliedzoši papurināja galvu.

— Cilvēks drīzāk saskatīs, kas apslēpts dziļi klintī, nekā iepazīs svešu sirdi, — viņš atbildēja. — Tā ir slēgta pat dieviem, un tikai nāve atklāj cilvēka domas.

Ramzess atviegloti uzelpoja, taču nespēja apslāpēt nemieru. Kad pievakarē bija jāsasauc kara padome, viņš ielūdza uz to Mentesufisu un Pentueru.

Neviens nepieminēja Patrokla pēkšņo nāvi — iespējams, tādēļ, ka bija jārisina svarīgāki jautājumi. Bija ieradušies lībiešu sūtņi un Musāvasas vārdā lūdza apžēlot viņa dēlu Tehennu — lībieši esot gatavi padoties Ēģiptei un salīgt mūžīgu mieru.

— Ļauni cilvēki, — viens no sūtņiem paziņoja, — piekrāpa mūsu tautu, apgalvodami, ka Ēģipte esot vāja un tās faraons — tikai valdnieka ēna. Taču vakar mēs pārliecinājāmies, cik stipra ir jūsu roka, un uzskatām par prātīgāku padoties jums un maksāt nodevas, nevis pakļaut mūsu cilvēkus drošai nāvei un mūsu mantu — iznīcībai.

Kad kara padome bija noklausījusies šo runu, lībiešiem lika atstāt telti un princis Ramzess lūdza Mentesufisu izteikt savas domas, kas visai pārsteidza ģenerāļus.

Vēl vakar, — godājamais pravietis sacīja, — es būtu ieteicis tev atraidīt Musāvasas lūgumu, iebrukt Lībijā un iznīcināt laupītāju midzeni. Taču šodien esmu saņēmis no Memfisas tik svarīgas ziņas, ka balsošu par žēlastību uzvarētajiem.

Vai mans svētais tēvs ir slims? — Ramzess satraukts jautāja.

Viņš ir slims, taču, iekams netiksim galā ar lībiešiem, tev, princi, par to nav jāraizējas.

Un, kad troņmantnieks skumji nodūra galvu, Mentesufiss piebilda:

— Man jāizpilda vēl viens pienākums… Vakar, cienījamais princi, es uzdrošinājos tev aizrādīt, ka tik niecīga guvuma dēļ, kāds ir Tehenna, virspavēlnieks nedrīkstēja pamest armiju. Šodien redzu, ka biju maldījies: ja tu, princi, nebūtu notvēris Tehennu, mēs nevarētu tik ātri noslēgt mieru ar Musāvasu … Tava gudrība, virspavēlniek, izrādījās pārāka par armijas reglamentu.

Ramzesu pārsteidza Mentesufisa nožēla.

«Kādēļ viņš tā runā?» princis domāja. «Acīmredzot ne tikai Amons vien zina, ka mans svētais tēvs ir slims …»

Un troņmantnieka dvēselē atkal pamodās agrākās jūtas: nicinājums pret priesteriem un neticība viņu brīnumiem.

«Tātad ne jau dievi pareģojuši man, ka es drīz kļūšu faraons, bet gan pienākusi ziņa no Memfisas; priesteri kapela piekrāpa mani. Un, ja viņi melojuši šai ziņā, kas galvos, ka arī tuksneša ainavas, kuras man rādīja uz sienas, nav krāpšana?…»

Tā kā princis visu laiku klusēja, ko visi skaidroja ar viņa skumjām par faraona slimību, un ģenerāļi pēc Mentesufisa vārdiem arī neuzdrošinājās neko bilst, kara padome drīz beidzās. Tika pieņemts vienprātīgs lēmums ņemt no lībiešiem iespējami lielākas nodevas, nosūtīt pie viņiem ēģiptiešu garnizonu un izbeigt karu.

Tagad neviens vairs nešaubījās, ka faraons drīz mirs. Bet Ēģiptei, lai sarīkotu savam valdniekam piedienīgas bēres, bija vajadzīgs netraucēts miers.

Izgājis no telts, kur bija notikusi kara. padome, Ramzess jautajā Mentesufisam:

— Šonakt miris drošsirdīgais Patrokls. Vai jūs, svētie vīri, domājat apglabāt viņu ar pienācīgu cieņu?

— Patrokls bija barbars un liels grēcinieks, — priesteris atteica, — bet viņš izdarījis Ēģiptei tik lielus pakalpojumus, ka jāparūpējas par viņa aizkāpa dzīvi. Ar tavu atļauju, princi, mēs šodien pat nosūtīsim šī vīra mirstīgās atliekas uz Memfisu, lai izveidotu viņa mūmiju un aizvestu uz mūžamītni Tēbās līdzās ķēniņu kapenēm.

Ramzess labprāt piekrita, taču viņa aizdomas auga augumā.

«Vakar,» viņš domāja, «Mentesufiss strostēja mani kā slinku skolnieku — laime, ka vēl nenoslānīja ar nūju, — bet šodien jau runā ar mani kā paklausīgs dēls ar tēvu un gluži vai krīt manā priekšā uz vēdera. Vai tas nenozīmē, ka manai teltij tuvojas vara un atriebības stunda?»

Tā prātojot, princi pildīja lepnums un viņa sirdī krājās dusmas uz priesteriem. īpaši negantas dusmas, jo tās bija apslēptas kā smiltīs patveries skorpions, kas iecērt indīgu dzeloni neuzmanīgā kājā.


Septītā nodaļa


Naktī sardzes posteņi ziņoja, ka lībiešu pūlis, kas nāca lūgt žēlastību, jau iegājis aizā. Patiešām, debesīs virs tuksneša bija redzama viņu ugunskuru atblāzma.

Saulei lecot, ieskanējās taures un visa ēģiptiešu armija pilnā apbruņojumā nostājās ielejas visplatākajā vietā. Princis, gribēdams iedvest lībiešiem vēl lielāku bijību, bija pavēlējis karavīru rindās iekļaut nastu nesējus un starp kavalēristiem izvietot ēzeļu dzinējus uz ēzeļiem. Tādēļ šķita, ka ēģiptieši mudž visapkārt kā smiltis tuksnesī, bet lībieši trīc kā baloži, virs kuriem riņķo vanags.

Deviņos no rīta pie prinča telts piebrauca viņa apzeltītie kaujasrati. Strausa spalvām rotātie zirgi bija ugunīgi — katru no tiem nācās turēt pavadā diviem staļļa puišiem.

Ramzess iznāca no telts, iekapā ratos un pats paņēma rokās grožus, bet vedēja vietu viņam līdzās ieņēma priesteris Pentuers. Viens no ģenerāļiem izplēta pār prinča galvu lielu, zaļu saulessargu, bet aizmugurē un abas ratu pusēs soļoja grieķu virsnieki zeltītās bruņas. Kādu gabalu aiz prinča svītas virzījās neliela gvardes nodaļa un tās vidū — lībiešu vadoņa Musāvasas dēls Tehenna.

Netālu no ēģiptiešiem aizas galā stāvēja skumīgs bars lībiešu, kas lūdza uzvarētājiem žēlastību.

Kad Ramzess ar savu svītu uzbrauca pakalnā, kur bija paredzēts pieņemt ienaidnieka sūtņus, armija ta uzgavilēja viņam par godu, ka viltīgais Musāvasa vel vairāk sadrūvējās un pačukstēja lībiešu vecākajiem:

— Ka es jums saku: tā kliedz karavīri, kas mīl savu vadoni!

Tad viens no lībiešu prinčiem, liels nemiernieks un laupītājs, sacīja Musāvasam:

Vai tev neliekas, ka mēs rīkosimies prātīgāk, vairāk paļaudamies uz mūsu zirgu naigumu nekā uz faraona dēla žēlastību? Viņš esot negants lauva, kas pat glaudīdams nodīrā ādu, bet mēs — gluži ka jēri, kuri atrauti no savas mātes pupiem.

Dari, kā zini, — Musāvasa atteica, — viss tuksnesis būs tev priekšā. Bet mani tauta sūtījusi izpirkt mušu grēkus, un ēģiptiešu gūstā ir mans dēls Tehenna, par kura galvu nāks troņmantnieka dusmas, ja es neizlūgšos piedošanu.

Pie lībiešu pūļa pieauļoja divi aziātu jātnieki un paziņoja, ka valdnieks gaida viņus ierodamies izteikt savu padevību.

Musāvasa sūri nopūtās un devās uz pakalnu, kurā stāvēja uzvarētājs. Vēl nekad viņš nebija staigājis tik grūtu ceļu! Grēknožēlnieka rupjais krekls tikko sedza viņa muguru, pelniem kaisīto galvu kveldēja saule, akmens šķembas durstīja basas pēdas, bet sirdi nospieda gan paša, gan uzvarētas tautas bēdas.

Viņš bija nogājis tikai kādus pārsimt soļus, taču ik pa brīdim apstājas, lai atelstos un atskatītos, vai kailie vergi, kas nesa dāvanas princim, nezog zelta gredzenus un dārgakmeņus. Būdams pieredzējis vīrs, Musāvasa zināja, ka cilvēki labprāt izmanto citu nelaimi.

«Lai slavēti dievi,» viltīgais barbars savā postā mierināja sevi, «ka man lemts izteikt pazemību princim, kas kuru katru dienu kļūs faraons! Ēģiptes valdnieki ir augstsirdīgi, sevišķi uzvaras brīdī. Un, ja man izdosies aizkustināt pavēlnieka sirdi, viņš nostiprinās manu varu Lībija un ļaus man ievākt lielas nodevas. Tas ir īsts brīnums, ka pats troņmantnieks notvēris Tehennu; viņš ne tikai nenodarīs tam pāri, bet vēl iecels augstā amatā…»

Tā viņš prātoja, ik pa brīdim pamezdams skatienu atpakaļ, jo vergs, lai arī kails, var nozagto dārgakmeni paslēpt mutē vai pat norīt.

Trīsdesmit soļus no troņmantnieka kaujasratiem Musāvasa un lībiešu augstmaņi, kas viņu pavadīja, nokrita uz vēdera un gulēja smiltīs, kamēr prinča adjutants lika viņiem piecelties. Piegājuši vēl dažus soļus tuvāk, viņi atkal nokrita un darīja tā reizes trīs, un Ramzesam allaž nācās pavēlēt viņiem piecelties.

Tikmēr Pentuers, stāvēdams prinča kaujasratos, čukstēja virspavēlniekam:

— Lai tavs vaigs neliekas viņiem ne bargs, ne līksms! Labāk esi nosvērts kā dievs Amons, kas nicina savus ienaidniekus un nepriecājas par vieglām uzvarām…

Pēdīgi lībiešu grēknožēlnieki nostājās iepretim troņmantniekam, kas raudzījās uz viņiem no saviem zeltītajiem kaujasratiem kā nīlzirgs uz pīlēniem, kuriem nav kur patverties no viņa varenības.

— Vai tu esi Musāvasa, gudrais lībiešu vadonis? — Ramzess ierunājās.

— Esmu tavs kalps, — atteica uzrunātais un atkal nokrita pie zemes.

Licis viņam piecelties, princis turpināja:

Kā tu varēji atļauties tik smagu grēku — pacelt roku pret dievu zemi? Vai tevi būtu pametis tavs agrākais saprāts?

Valdniek, — viltīgais lībietis atbildēja, — niknums sajauca prātus faraona padzītajiem kareivjiem, un viņi devās pretī savam postam, aizraudami līdzi mani un manus ļaudis. Dieviem vien zināms, cik ilgi turpinātos šis nejaukais karš, ja mūžam dzīvā faraona armijas priekšgalā nestātos pats Amons tavā izskatā. Kā tuksneša vējš tu iebrāzies, kad tevi negaidīja, tur, kur tevi negaidīja, un, kā vērsis lauž niedri, tu satrieci apmāto pretinieku. Pēc tam visas mūsu ciltis saprata, ka pat briesmīgie Hbiesu pulki tikai tad ir ko vērti, ja tos vada tava roka.

Tu runā gudri, Musāvasa, — troņmantnieks sacīja, — bet esi rīkojies vēl labāk, iznākdams pretī dievišķā faraona armijai, negaidot, kamēr tā ieradīsies pie jums. Taču man tomēr gribētos zināt, cik patiesa ir jūsu pazemība.

«Lai noskaidrojas tavs vaigs, dižais Ēģiptes valdoni!» — Musāvasa uz to atbildēja. — «Mēs nākam pie tevis kā tavi pakļautie, lai tavs vārds tiktu daudzināts Lībijā un lai tu kļūtu mums par sauli, kā esi kļuvis par sauli deviņām tautām. Pavēli tikai saviem padotajiem, lai viņi ir taisnīgi pret uzvarēto un tavai valstij pievienoto tautu! Lai tavi priekšnieki valda pār mums godīgi un taisnprātīgi, nevis ar ļaunu nolūku, sniedzot tev melīgas ziņas un modinot tavu nelabvēlību pret mums un mūsu bērniem! Pavēli viņiem, visžēlīgā faraona vietvaldi, lai viņi vaida pār mums pēc tava prāta, saudzējot mūsu brīvību, mantību, valodu un mūsu tēvu un senču tikumus! Lai tavi likumi ir vienādi visām tev pakļautajām tautām, lai tavi ierēdņi nav iecietīgi pret vieniem un pārlieku bargi pret citiem! Lai viņi spriež pār visiem taisnu tiesu! Lai vāc nodevas, kas domātas tavām vajadzībām un labumam, un lai slepus neuzliek mums citas — tādas, kuras nenonāks tavā kasē, bet ļaus iedzīvoties taviem kalpiem un tavu kalpu kalpiem! Liec valdīt, nedarot pāri mums un mūsu bērniem, jo tu esi mūsu dievs un valdnieks mūžīgi mūžos! Esi kā saule, kas pār visiem izlej savu gaismu, dāvājot spēku un dzīvību! Mēs lūdzam tev žēlastību, mēs, pakļautie lībieši, un krītam tavā priekšā uz vaiga, diženā un varena faraona mantiniek.»1 (Uzraksts uz faraona Horemhepa (1342,—1338. g. p. m. ē.) kapenēm.)

Tā runāja izmanīgais lībiešu princis Musāvasa un beidzis atkal krita uz vēdera pie zemes. Bet Ramzesam, klausoties šajos gudrajos vārdos, spridzēja acis un raustījās nāsis kā jaunam ērzelim, kas, krietni pabarots, izskrien pļava, kur ganās ķēves.

— Piecelies, Musāvasa, — princis noteica, — un uzklausi, ko tev sacīšu! Tavs un tavu cilšu liktenis nav atkarīgs no manis, bet gan no visžēlīgā faraona, kurš paceļas pāri mums visiem kā debesis pār zemi, Tādēļ iesaku tev un lībiešu vecākajiem doties no šejienes uz Memfisu un tur, nokritušam uz vaiga valdnieka un šīszemes dieva priekša, atkārtot pazemīgo runu, kuru es šeit noklausījos. Es nezinu, kā jums sekmēsies. Bet, tā kā dievi nekad nenovērš savu vaigu no nožēlniekiem un lūdzējiem, domāju, ka jūs tiksit labi uzņemti. Un tagad parādiet man viņa majestātei izraudzītās dāvanas, lai varu spriest, vai tās aizkustinās visvarenā" ķēniņa sirdi!

Pentuers, stāvēdams prinča kaujasratos, ievēroja, ka Mentesufiss dod viņam mājienu. Kad viņš nokāpa no ratiem un piegāja pie svētā vīra, Mentesufiss pačukstēja:

Baidos, ka uzvara pārlieku nesagroza galvu mūsu jaunajam valdniekam. Vai tev nešķiet, ka būtu prātīgāk pārtraukt šīs svinības?

Gluži otrādi, — Pentuers atteica, — nepārtrauc svinības, un es galvoju, ka troņmantnieka vaigs nebūs priecīgs.

Tu veiksi brīnumu?

Vai gan es to spētu? Es tikai parādīšu viņam, ka šai pasaulē liels prieks mijas ar lielām skumjām.

Dari, kā zini, — Mentesufiss attrauca, — » dievi tevi apveltījuši ar gudrību, kas ir augstās padomes locekļa cienīga.

Ieskanējās taures, ierībējās bungas, un sākās triumfa gājiens.

Priekšgalā lībiešu augstmaņu apsardzībā gāja kaili vergi ar dāvanām. Tie nesa zelta un sudraba dievu veidolus, smaržvielām pilnas lādītes, ar emalju rotātus traukus, audumus, amatnieku darinājumus, visbeidzot, rubīniem, safīriem un smaragdiem pildītus zelta kausus. Vergiem bija noskūtas galvas un aizsietas mutes, lai kāds no viņiem nenoritu kādu dārgakmeni.

Stāvēdams kaujasratos, princis Ramzess no pakalna virsotnes raudzījās uz lībiešiem un uz savu karaspēku gluži kā dzeltengalvains ērglis uz raibām paipalām. Viņš bija lepnuma pārpilns, un visi juta, ka pasaulē nav varenāka vadoņa par šo.

Taču pēkšņi mirdzums prinča acīs apdzisa un sejā izpaudās pārsteigums, jo Pentuers, kas stāvēja viņam aiz muguras, bija pačukstējis:

— Pievērs man, princi, savu ausi! Kopš esi atstājis Būbastiju, tur atgadījušies dīvaini notikumi… Tava sieviete, feniķiete Kama, aizbēgusi ar grieķi Likonu…

— Ar Likonu? — princis pārvaicāja.

— Esi mierīgs, princi, un neizrādi savu vergu tūkstošiem, ka uzvaras dienā tevi māc skumjas…

Gar troņmantnieka kaujasratiem virzījās gara lībiešu virkne: viņi nesa grozus ar augļiem un maizes klaipiem, kā ari milzīgas vīna un eļļas krūkas ēģiptiešu karaspēkam. To redzot, kareivji ielīksmojas, tikai Ramzess neko nemanīja, klausīdamies Pentuera stāstā.

— Dievi, — pravietis čukstēja, — sodījuši neuzticīgo feniķieti…

— Viņu notvēra? — Ramzess jautāja.

Notvēra, taču viņu nācās nosūtīt uz austrumu tuksnesi … Viņai uzbrukusi spitālība…

Ak, dievi! — Ramzess nočukstēja. — Vai tā nedraud arī man?

Esi mierīgs, princi, — ja tu būtu aplipis, slimība jau tevi būtu pārņēmusi.

Troņmantniekam saltas tirpas pārskrēja pār kauliem. Cik gan viegli dievi nogrūž cilvēku no augstākajām virsotnēm visdziļākajā posta bezdibenī!

— Un kur nelietis Likons?

Tas ir liels noziedznieks, — Pentuers teica, — tādi zemes virsū reti rodas.

Es pazīstu viņu. Viņš ir līdzīgs man gluži kā mans spoguļattēls, — Ramzess sacīja.

Tagad tuvojās lībiešu pulks, kas veda neparastus dzīvniekus. Pa priekšu soļoja vienkupra kamielis ar iebaltu spalvu, viens no pirmajiem tuksnesī sagūstītajiem. Viņam nopakaļ divi degunradži, zirgu bars un pieradināts lauva krātiņā. Un tālāk milzums buru ar košiem putniem, pērtiķiem un klēpja sunīšiem galmadāmām. Pašās beigās dzina lielus vēršu un aitu barus karaspēka uzturam.

Troņmantnieks, uzmetis paviršu skatienu šai zvērnīcai, jautāja priesterim:

— Bet vai Likons notverts?

— Tagad teikšu tev visļaunāko, nelaimīgais princi, — Pentuers čukstēja, — bet papūlies, lai Ēģiptes ienaidnieki nemana skumjas tavā vaigā…

Troņmantnieks satrūkās.

Tava otrā sieviete, jūdiete Sāra..

Arī aizbēgusi?

Mirusi cietumā…

Ak, dievi! Kurš uzdrošinājās viņu tur iemest?

Viņa pati apsūdzēja sevi tava dēla slepkavībā…

Ko?!

Skaļi saucieni skanēja pie prinča kājām: tur soļoja gūstā saņemtie lībieši un viņu priekšgalā nelaimīgais Tehenna.

Sirds Ramzesam šai brīdī bija tik pilna ciešanu, ka viņš pamāja Tehennam un sacīja viņam:

— Pieej pie sava tēva Musāvasas, lai viņš var tevi apskaut un pārliecināties, ka esi dzīvs…

Šos vārdus pāršalca visu lībiešu un visu ēģiptiešu armijas kareivju gaviļu saucieni. Taču princis tos nedzirdēja.

— Mans dēls miris? — viņš jautāja priesterim. — Sāra apsūdzējusi sevi bērna slepkavībā? Vai viņai aptumšojies prāts?

Bērnu nogalinājis nelietis Likons…

Ak, dievi, dodiet man spēku! — Ramzess ievaidējās.

Valdies, princi, tu esi uzvarētājs!

Vai gan iespējams panest tādas sāpes? Ak, nežēlīgie dievi!

Bērnu nogalinājis Likons, bet Sāra uzņēmusies vainu, lai glābtu tevi… Ieraugot naktī slepkavu, viņa domājusi, ka tas esi tu.

— Un es padzinu viņu no savas mājas! Padarīju viņu par feniķietes kalponi!.. — Ramzess čukstēja.

Beidzot parādījās ēģiptiešu kareivji, nesdami grozus, pilnus ar kritušajiem lībiešiem nocirstām rokām.

To redzēdams, princis aizklāja seju un sāka gauži raudāt…

Ģenerāļi tūdaļ ielenca kaujasratus un sāka mierināt savu virspavēlnieku, bet svētais pravietis Mentesufiss ierosināja, lai turpmāk ēģiptiešu kareivji vairs necērt nost rokas kaujā kritušajiem ienaidniekiem.

Tā nu Ēģiptes troņmantnieka pirmās uzvaras svinības beidzās pavisam neparasti, taču viņa izlietās asaras ciešāk nekā veiksmīgā kauja piesaistīja viņam lībiešus. Un neviens nebrīnījās, kad, rimti apsēdušies pie ugunskuriem, lībiešu un ēģiptiešu kareivji sāka dalīt cits ar citu maizi un dzert vīnu no viena kausa. Karš un ienaids, kas būtu varējuši turpināties gadiem ilgi, atkāpās dziļa miera un savstarpējas uzticības priekšā.

Ramzess pavēlēja, lai Musāvasa, Tehenna un lībiešu augstmaņi nekavējoties dodas uz Memfisu, un piešķīra viņiem apsardzi — ne tik daudz lai uzraudzītu, bet gan lai sargātu viņus un viņu vestās dāvanas. Viņš pats iegāja savā teltī un nerādījās vairākas stundas. Viņš nepieņēma pat Tutmosu — kā jau cilvēks, kuram sāpes aizstājušas vistuvāko draugu.

Pievakarē pie troņmantnieka ieradās grieķu virsnieku deputācija Kalipa vadībā. Kad princis vaicāja, ko viņi vēlas, Kalips atbildēja:

— Mēs nākam lūgt tevi, valdniek, lai mūsu karavadoņa un tava kalpa Patrokla līķis netiek atdots ēģiptiešu priesteriem, bet gan sadedzināts pēc grieķu paražas.

Princis bija pārsteigts.

— Jums, liekas, ir zināms, — viņš sacīja, — ka Patrokla līķi priesteri grib pārvērst par mūmiju un novietot līdzās faraona kapenēm. Vai gan cilvēks var izpelnīties lielāku godu?

Grieķi minstinājās, līdz beidzot Kalips sadūšojies atteica:

— Valdniek, ļauj atklāt tev mūsu sirdis! Mēs zinām, ka iebalzamēšana ir labāka par sadedzināšanu, jo sadedzināta cilvēka dvēsele uzreiz nonāk mūžības valstībā, toties Iebalzamēta cilvēka dvēsele var tūkstošiem gadu dzīvot šai pasaulē un baudīt tās krāšņumu. Taču ēģiptiešu priesteri — lai tas neaizvaino tavas ausis, vadoni! — neieredzēja Patroklu. Tad kurš mums galvos, ka, izveidojuši viņa mūmiju, priesteri neaizkavēs dvēseli virs zemes, lai to tirdītu? Un ko vērti būtu mēs, ja, nojaušot atriebību, nepaglābtu no tās mūsu tautieša un komandiera dvēseli?

Ramzesa pārsteigums kļuva vēl lielāks.

— Dariet, — viņš sacīja, — ka uzskatāt par vajadzīgu.

Bet ja viņi neatdos mums līķi?

Sagatavojiet sārtu, par pārējo es parūpēšos. Grieķi aizgāja. Ramzess lika ataicināt Mentesufisu.


Astotā nodaļa


Priesteris, caur pieri palūkojies troņmantniekā, ievēroja, ka tas ir ļoti pārvērties. Ramzess bija novājējis, acis viņam bija dziļi iekritušas un zaudējušas spožumu.

Izdzirdīs, ko vēlas grieķi, Mentesufiss uzreiz piekrita atdot Patrokla līķi.

— Grieķiem taisnība, — priesteris sacīja. — Mēs varētu sagādāt ciešanas Patrokla ēnai pēc viņa nāves. Taču muļķīgi ir uzskatīt, ka ēģiptiešu vai haldejiešu priesteris būtu spējīgs izdarīt šādu noziegumu. Lai viņi ņem sava tautieša līķi, ja domā, ka grieķu paražas darīs Viņu laimīgāku pēc nāves!

Princis tūdaļ aizsūtīja virsnieku ar atbilstošu pavēli, taču Mentesufisu lūdza uzkavēties. Laikam jau gribēja viņam kaut ko sacīt, bet nevarēja izšķirties.

Pēc ilgākas klusēšanas Ramzess pēkšņi ievaicājās:

Tev droši vien zināms, svētais pravieti, ka viena no manam sievietēm — Sāra — ir mirusi, bet viņas dēls nogalināts?

Tas notika, — Mentesufiss atteica, — tai naktī, kad mēs atstājam Būbastiju…

Princis pietrūkās kājās.

Žēlīgais Amon! — viņš iekliedzās. — Tas noticis tik sen, bet jūs man neko nesacījāt! Pat to, ka es tiku turēts aizdomas par sava bērna slepkavību!

Princi, — priesteris sacīja, — virspavēlniekam kaujas priekšvakarā nav ne tēva, ne bērnu, nav neviena: ir tikai viņa armija un ienaidnieks. Vai gan mēs drīkstējām tik svarīgā brīdī satraukt tevi ar tādām ziņām?

Tas tiesa, — Ramzess padomājis noteica. — Ja mūs tagad pārsteigtu ienaidnieks, nezinu, vai es varētu, kā nākas, komandēt karaspēku… Es nezinu, vai vispār spēšu vēl kādreiz atgūt mieru… Tāds mazulītis, tāds piemīlīgs bērns! Un šī sieviete, kas uzupurējusies manis dēļ, lai gan es viņai tik ļoti nodarīju pāri… Es nenojautu, ka mēdz būt tādas nelaimes un ka cilvēka sirds spēj tās izturēt!

— Laiks visu dziedē… Laiks un lūgšanas, — priesteris nočukstēja.

Princis pašūpoja galvu, un teltī atkal iestājās tāds klusums, ka bija dzirdams, kā sijājas smiltis smilšu pulkstenī.

Saki man, svētais tēvs, — troņmantnieks beidzot ievaicājās, — kāda īsti atšķirība ir starp mirušā sadedzināšanu un viņa pārvēršanu mūmijā? Lai gan esmu dzirdējis par to skolā, lāgā neizprotu šo jautājumu, kuram grieķi piešķir tik lielu nozīmi…

Mēs tam piešķiram vēl lielāku… — priesteris atbildēja. — Par to liecina mūsu mirušo pilsētas, kas aizņem visu rietumu tuksneša malu, par to liecina piramīdas, kas ir Senās valsts faraonu kapenes, un mnemonas — mūsu laikmeta ķēniņu klintīs izcirstās milzīgās kapu velves. Mirušo apbedīšana un viņu pēcnāves mājokļu izveidošana cilvēkam ir pats galvenais. Savā miesīgajā čaulā mēs dzīvojam gadus piecdesmit vai simt, bet mūsu ēnas dzīvo desmitiem tūkstošu gadu, līdz notiek pilnīga šķīstīšanās. Asīriešu barbari smejas, ka mēs vairāk uzmanības veltām mirušajiem nekā dzīvajiem, taču viņi nožēlotu savu nevērību pret nelaiķiem, ja zinātu nāves un aizkāpa dzīves noslēpumu…

Princis nodrebēja.

Tu biedē mani, — viņš sacīja. — Vai esi aizmirsis, ka man starp mirušajiem ir divas tuvas būtnes, kas nav apglabātas pēc ēģiptiešu rituāla?

Tu maldies. Patlaban tiek veidotas viņu mūmijas. Un tiklab Sāra, kā tavs dēls saņems visu, kas viņiem var noderēt ilgajā ceļojumā.

Patiešām? — Ramzess, tāds kā iepriecināts, jautāja.

Galvoju, ka tā ir, — priesteris atteica, — un ka tiks darīts viss, lai tu, princi, sastaptu viņus laimīgus, kad arī tev būs apnikušas šīszemes gaitas.

Troņmantnieks, to dzirdot, bija ļoti aizkustināts.

Tātad tu domā, svētais vīrs, ka es reiz atkal ieraudzīšu savu dēlu un varēšu pateikt šai sievietei: «Sāra, es zinu, ka esmu bijis pret tevi pārlieku bargs…»

Esmu par to tikpat drošs kā par to, ka patlaban redzu tevi…

Runā… Stāsti! — princis iesaucās. — Cilvēks tikmēr nedomā par kapu, kamēr negulda tajā daļu sevis paša. Mani šī nelaime piemeklējusi tieši tai brīdī, kad man šķita, ka, izņemot faraonu, nav neviena, kas būtu varenāks par mani!

Tu vaicāji man, princi, — Mentesufiss uzsāka, — kāda atšķirība ir starp mirušā sadedzināšanu un viņa pārvēršanu mūmijā. Tāda pati kā starp apģērba, aizmešanu un tā noglabāšanu kambarī. Kad apģērbs tiek saglabāts, tas var ne vienreiz vien noderēt, turklāt, ja tas ir vienīgais, būtu neprāts to sadedzināt…

To es nesaprotu, — Ramzess bilda, — to jūs nemācāt pat augstākajā skolā.

Bet varam pateikt troņmantniekam… Tev ir zināms, — priesteris turpināja, — ka cilvēka būtne sastāv no miesas, dieva dzirksts un ēnas jeb Ka, kura savieno miesu ar dieva dzirksti. Kad cilvēks nomirst, viņa ēna un dzirksts pamet miesu. Ja cilvēks dzīvotu bezgrēcīgi, viņā iemājojusī dieva dzirksts kopā ar ēnu tūdaļ dotos pie dieviem mūžības valstībā. Taču ikviens cilvēks grēko, aptraipa sevi šai pasaulē, tālab viņa ēnai, Ka, ir jāšķīstās, un tas dažkārt ilgst vairākus gadu tūkstošus. Tā šķīstās tādējādi, ka neredzama klīst pa mūsu zemi starp cilvēkiem, darīdama labus darbus. Tiesa gan — noziedznieku ēnas pat aizkāpa dzīvē izdara noziegumus un galīgi pazudina gan sevi, gan dieva dzirksti, kas viņās mājo. Jāatceras — un tas tev laikam nebūs noslēpums —, ka ēna — Ka — ir mats matā līdzīga pašam cilvēkam, tikai šķiet izausta no ļoti smalkas dūmakas. Ēnai ir galva, rokas un viducis, tā var staigāt, runāt, mest vai cilāt priekšmetus, ģērbties kā cilvēks un — it īpaši pirmajos pārsimt gados pēc nāves — pat laiku pa laikam kaut ko iebaudīt. Vēlāk tā apmierinās ar ēdiena attēliem… Taču savu spēku ēna smeļas galvenokārt no miesas, kas palikusi zemes virsū. Ja mēs guldām miesu kapā, tā ātri bojājas un ēnai jāpārtiek no trūdiem un pīšļiem. Ja mēs miesu sadedzinām, ēnai atliek baroties tikai ar pelniem. Taču, ja izveidojam no miesas mūmiju, tas ir, ja iebalzamējam miesu uz tūkstoš gadiem, ēna — Ka — allaž ir vesela un spirgta un mierīgi, pat tīkami pavada savu šķīstīšanās laiku…

Apbrīnojami! — troņmantnieks nočukstēja.

Tūkstošiem gadu ilgos pētījumos priesteri uzzinājuši daudz svarīga par aizkāpa dzīvi. Viņi pārliecinājušies, ka tad, ja aizgājēja miesā paliek iekšas, viņa ēnai, Ka, vajag tikpat daudz barības kā cilvēkam un, kad barības pietrūkst, ēna uzklūp dzīvajiem un izsūc tiem asinis. Toties, ja iekšas no līķa izņem, kā mēs to darām, ēna iztiek gandrīz bez barības: viņas pašas iebalzamētas un ar stipri smaržojošām zālēm pildītās miesas tai pietiek miljoniem gadu. Tāpat ir noskaidrots — ja mirušā kaps ir tukšs, ēna skumst un bez vajadzības klīst pa pasauli Toties, ja pēcnāves mājoklī noliktas drānas, trauki, ieroči un priekšmeti, kas nelaiķim bijuši mīļi, ja sienas rotātas ar gleznojumiem, kas attēlo dzīres, medības, dievkalpojumus, karus un citus notikumus, kuros aizgājējs piedalījies, ja tur novietoti arī viņa tuvinieku, kalpotāju, zirgu, suņu un lopu veidoli, — tad ēna nenāk bez vajadzības pasaulē, jo atrod to savā pēcnāves mājoklī. Visbeidzot, ir izdibināts, ka daudzas ēnas pat pēc šķīstīšanās nevar iekļūt mūžīgās laimes valstībā, tādēļ ka nezina vajadzīgās lūgšanas un buramvārdus. To paredzēdami, mēs ievīstām mūmijas papirusos, uz kuriem uzrakstīti vajadzīgie izteicieni, un ieliekam šķirstā «Mirušo grāmatu». Vārdu sakot, mūsu apbedīšanas rits dod ēnai spēku, pasargā viņu no neērtībām un ilgām pēc zemes, palīdz viņai iekļūt dievu valstībā un paglābj dzīvos no Jaunuma, kuru tiem varētu nodarīt ēnas. Tieši to mēs paturam prātā, rūpēdamies par mirušajiem, tālabad ceļam viņiem pilis un tajās — greznus mājokļus. Princis kļuva domīgs, tad sacīja:

Es saprotu, ka jūs parādāt lielu žēlsirdību bezspēcīgām un neaizsargātām ēnām, sagādājot viņām visu nepieciešamo. Taču… kurš pārliecinās mani, ka ēnas tiešām eksistē? To, ka ir bezūdens tuksnesis, — princis turpināja, — es zinu, tālab ka redzu to, tālab ka esmu grimis tā smiltājos un izjutis tā svelmi. To, ka ir zemes, kur ūdens pārakmeņojas un tvaiki pārvēršas par baltām pūkām, es arī zinu — man par to stāstīja aculiecinieki, uz kuriem var paļauties. Bet ko jūs varat zināt par ēnām, kuras neviens nav redzējis, un par ēnu aizkāpa dzīvi, ja neviens cilvēks nav atgriezies no mirušo valstības?

Tu maldies, princi, — priesteris atbildēja. — Ēnas dažkārt parādās cilvēkiem, un ir gadījies, ka tās atklāj viņiem savus noslēpumus. Var nodzīvot Tēbās desmit gadus — un neredzēt lietu; var nodzīvot simt gadus — un nesastapt nevienu ēnu. Bet tas, kurš nodzīvotu simtiem gadu Tēbās vai tūkstošiem gadu zemes virsū, redzētu ne vienu vien lietusgāzi un ne vienu vien ēnu!..

Bet kurš tad dzīvojis tūkstoš gadu? — princis jautāja.

Dzīvojusi, dzīvo un dzīvos svēta priesteru kārta, — Mentesufiss atbildēja. — Tā pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu apmetusies Nīlas krastos, tā visu šo laiku pētījusi debesis un zemi, tā radījusi mūsu gudrību un izstrādājusi visu tīrumu, aizsprostu, kanālu, piramīdu un tempļu plānus…

Tas tiesa, — Ramzess viņu pārtrauca, — priesteru kārta ir gudra un varena. Bet kur ir ēnas? Kurš tās redzējis? Kurš sarunājies ar tām?

Tad zini, princi, — Mentesufiss turpināja, — ēna ir ikvienā dzīvā cilvēkā. Un, gluži tāpat kā ir cilvēki, kas apveltīti ar milzīgu spēku vai vērīgu skatienu, tā arīdzan ir tādi, kuriem piemīt neparasta spēja — dzīviem esot, izdalīt savu ēnu. Mūsu slepenajās grāmatās ir ne mazums ticamu nostāstu par to. Ne viens vien pravietis pratis iegrimt nāvei līdzīgā miegā. Tad viņa ēna, atdalījusies no miesas, acumirklī pārcēlusies uz Tīru, Nīnivi, Babilonu, noskatījusies, ko vajadzējis, nemanāma piedalījusies apspriedēs, kas mums bijušas svarīgas, un, kad pravietis pamodies, visu viņam izstāstījusi. Ne viens vien ļauns burvis aizmigdams sūtījis uz ienīstā cilvēka māju savu ēnu, lai biedētu visu viņa ģimeni. Gadījies, ka burvja ēnas vajāts cilvēks caurdūris to ar šķēpu vai zobenu. Tad vajātā mājā parādījušās asiņainas pēdas, bet burvim uz miesas radusies tieši tāda brūce, kāda bijusi ēnai. Tāpat ne vienreiz vien dzīva cilvēka ēna parādījusies kopā ar viņu — dažu soļu atstatumā no tā…

Zinu, kas tās par ēnām, — princis zobgalīgi nočukstēja.

Man jāpiebilst, — Mentesufiss turpināja, — ka ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem, augiem, akmeņiem, celtnēm un priekšmetiem ir savas ēnas. Tikai — dīvainā kārtā — nedzīva priekšmeta ēna nav nedzīva, tai piemīt dzīvība: tā kustas, pārvietojas, pat domā un izsaka savas domas ar dažādām zīmēm, visbiežāk ar klauvējieniem. Kad cilvēks nomirst, viņa ēna dzīvo un dažkārt rādās citiem cilvēkiem. Mūsu grāmatās pierakstīti tūkstošiem šādu gadījumu. Dažas ēnas prasījušas ēst, citas staigājušas pa māju, strādājušas dārzā vai medījušas kalnos kopā ar savu suņu un kaķu ēnām. Vēl citas ēnas savukārt spokojušās, postījušas cilvēku iedzīvi, sūkušas viņu asinis, pat pavedinājušas dzīvos uz netiklību… Taču bijušas arī labdabīgas ēnas: mātes, kas rūpējušās par bērniem, krituši kareivji, kuri brīdinājuši par ienaidnieka slazdiem, priesteri, kuri atklājuši mums svarīgus noslēpumus. Vēl astoņpadsmitās dinastijas laikā faraona Heopsa ēna (viņš izcieš sodu par to, ka apspiedis tautu, likdams celt sev piramīdu) parādījusies Nūbijas zelta raktuvēs un, iežēlojusies par strādājošo cietumnieku mokām, norādījusi viņiem jaunu ūdens avotu.

Tu stāsti interesantas lietas, svētais Mentesufis, — princis sacīja. — Taču atļauj arī man tev kaut ko pastāstīt. Reiz naktī Būbastijā man parādīja manu ēnu. Tā bija mats matā līdzīga man un pat ģērbusies tāpat kā es. Taču drīz vien es uzzināju, ka tā nebūt nav ēna, bet gan dzīvs cilvēks, vārdā Likons, kas vēlāk nonāvēja manu dēlu… Savas neģēlības viņš sāka ar to, ka draudēja feniķietei Kamai. Es apsolīju atalgojumu par viņa notveršanu… Taču mūsu policija ne tikai nenotvēra viņu, bet pat ļāva viņam nolaupīt Kamu un nogalināt nevainīgu bērnu… Tagad dzirdu, ka feniķiete Kama atrasta, bet par šo neģēli neko nezinu. Viņš droši vien sveiks un vesels dzīvo brīvībā un līksmojas par salaupītām dārglietām. Varbūt pat gatavojas jauniem noziegumiem.

Tik daudz cilvēku vajā šo slepkavu, ka galu galā viņš tiks notverts, — Mentesufiss sacīja. — Un, kad viņš reiz nonāks mūsu rokās, Ēģipte atmaksās viņam par troņmantniekam nodarītajām pārestībām. Tici man, princi, tu vari jau iepriekš piedot viņam visus noziegumus, tālab ka sods būs atbilstošs ļaunumam.

Man labāk gribētos, lai viņš būtu manās rokās, — princis atteica. — Lai nu kā, tāda «ēna» dzīvam cilvēkam ir bīstama!..

Ne visai apmierināts ar šādu sarunas nobeigumu, svētais Mentesufiss atvadījās no prinča. Pēc tam teltī ienāca Tutmoss un paziņoja, ka grieķi gatavo sārtu savam vadonim un ka vairākas lībiešu sievietes esot ar mieru apraudāt nelaiķi bēru ceremonijas laikā.

Vai tu zini, ka mans dēls nogalināts? Tāds mazulītis! Kad turēju viņu klēpī, viņš smējās un stiepa man pretī rociņas… Jābrīnās, cik gan zemiska var būt cilvēka sirds! Ja šis nelietis Likons būtu tīkojis pēc manas dzīvības, es viņu saprastu un pat piedotu viņam… Bet nogalināt bērnu…

Un par Sāras uzupurēšanos tev stāstīja? — Tutmoss jautāja.

Jā. Man liekas, ka tā bija visuzticamākā no manām sievietēm un ka esmu netaisni pret viņu izturējies… Bet kā tas var būt, ka līdz šim nav notverts nelietis Likons? — princis iesaucās, sizdams dūri galdā. — Man zvērēja feniķieši… Es apsolīju atalgojumu policijas priekšniekam… Tur noteikti kaut kas slēpjas…

Tutmoss piegāja Ramzesam klāt un sāka čukstēt viņam pie auss:

— Pie manis bija Hirama sūtnis, kurš, baidoties no priesteru dusmām, slapstās, iekams pametīs Ēģipti… Hirams esot uzzinājis no Būbastijas policijas priekšnieka, ka… Likons notverts … taču — par to ne vārda! — Tutmoss bailīgi piebilda.

Ramzesu sagrāba dusmas, bet viņš tūdaļ apvaldījās.

Notverts? — viņš atkārtoja. — Tad kādēļ tas jātur slepenībā?

Policijas priekšniekam nācies atdot viņu svētajam Nofri pēc augstās padomes pavēles…

Tā gan… tā gan!.. — princis atkārtoja. — Tātad godājamajam Nofri un augstajai padomei vajadzīgs cilvēks, kas līdzīgs man! Manam bērnam un Sārai grib sarīkot skaistas bēres… Balzamē viņu līķus, bet slepkavu slēpj drošā vietā … Tā gan … Svētais Mentesufiss ir liels prātnieks. Viņš šodien izstāstīja man visus aizkāpa dzīves noslēpumus, izskaidroja bēru ritu, it kā es būtu vismaz trešās pakāpes priesteris… Taču par to, ka Likons notverts un ka slepkavu paslēpis Nofri, nebilda ne pušplēsta vārda! Acīmredzot svētajiem vīriem vairāk rūp troņmantnieka privātās dzīves sīkumi nekā viņpasaules lielie noslēpumi…

— Man šķiet, princi, ka tev par to nevajadzētu brīnīties, — Tutmoss piemetināja. — Tu zini, ka priesteri nojauš tavu nelabvēlību un vēlas pasargāties no tās, jo vairāk tādēļ…

Kādēļ?

… ka faraons ir ļoti… ļoti slims…

— Ak tā? Mans tēvs ir slims, bet man tai laikā armijas priekšgalā jāsargā tuksneša smiltis, lai tās neaizplūst! Labi, ka tu man to atgādināji! Jā, faraons laikam ir nopietni slims, ja priesteri ir tik vēlīgi pret mani. Visu man izrāda, visu izstāsta — tikai to vien ne, ka Nofri paslēpis Likonu! Tutmos, — princis vērsās pie sava drauga, — vai tu joprojām esi pārliecināts, ka varu paļauties uz karaspēku?

Mēs iesim nāvē — tikai pavēli!

Un par muižniekiem tu arī galvo?

— Tāpat ka par karaspēku,

— Labi, — troņmantnieks atteica, — tagad mēs varam atdot pēdējo godu Patroklam.


Devītā nodaļa


Kamēr princis Ramzess valdīja Lejasēģiptē, viņa svētā tēva veselība kļuva jo dienas jo sliktāka. Tuvojās brīdis, kad mūžības kungam, Ēģiptes un visu saules apmirdzēto zemju pavēlniekam, kas raisīja prieku pavalstnieku sirdīs, būs jāieņem vieta līdzas saviem diženajiem senčiem Tēbu katakombas Nīlas rietumu krastā.

Dieviem līdzīgais valdnieks, kurš dāvāja dzīvību saviem pavalstniekiem un kuram bija tiesības pēc savas sirdspatikas atņemt vīriem viņu sievas, vēl nebija pārāk vecs, taču vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgā valdīšana bija viņu tik ļoti nogurdinājusi, ka viņš pats gribēja atpūsties, atgūt jaunību un skaistumu Rietzemē, kur ikviens faraons mūžīgi mūžos netraucēts valda pār saviem pavalstniekiem, kuri ir tik laimīgi, ka neviens vēl nekad nav vēlējies no turienes atgriezties.

Vēl pirms pusgada dievbijīgais faraons bija pildījis visus pienākumus, kurus uzlika viņa stāvoklis, kas bija visas redzamās pasaules drošības un labklājības pamatu pamats.

Agri no rīta, līdzko iedziedājās gaiļi, priesteri modināja ķēniņu, skandinādami himnu par godu austošajai saulei. Faraons cēlās no savas guļvietas un mazgājās ar rožūdeni pildītā zelta vannā. Tad viņa dievišķā miesa tika iesvaidīta ar dārgām mirrēm, skanot lūgšanām, kas aizbaidīja ļaunos garus.

Tā šķīstīts un apkvēpināts ar vīraku, ķēniņš devās uz kapelu, norāva no tās durvīm māla zīmogu un viens iegāja svētnīcā, kur ziloņkaula gultā atdusējās brīnumains dieva Osīrija veidols. Šim veidolam piemita dīvaina spēja: katru nakti tam atkrita galva, rokas un kājas, kuras reiz bija nocirtis ļaunais dievs Sets, bet rītos pēc faraona lūgšanas viss pats no sevis atkal pieauga klāt. Kad viņa majestāte bija pārliecinājies, ka Osīrijs ir atkal vesels, viņš izcēla veidolu no gultas, nomazgāja to, ietērpa dārgās drānās un, novietojis malahīta tronī, apkvēpināja ar vīraku. Šai ceremonijai bija milzum svarīga nozīme: ja kādu rītu Osīrija dievišķie locekļi nesaaugtu, tas nozīmētu lielu nelaimi ne vien Ēģiptei, bet arī visai pasaulei.

Augšāmcēlis un ietērpis dievu Osīriju, faraons atstāja kapelas durvis vaļā, lai pa tām plūstošā dieva svētība nāktu pār visu zemi. Viņš pats norīkoja priesterus, kuriem bija jāsargā svētnīca ne tik daudz no cilvēku ļaunprātības, kā no viņu vieglprātības — ne vienreiz vien bija gadījies, ka neuzmanīgs mirstīgais, piegājis pārāk tuvu svētvietai, saņēma nemanāmas rokas sitienu, kas lika viņam zaudēt samaņu un dažkārt ari dzīvību.

Noturējis aizlūgumu, faraons priesteru kora pavadībā gāja uz lielo ēdamzāli, kur stāvēja galds un atzveltnes krēsls viņam pašam un deviņpadsmit citi galdiņi iepretim deviņpadsmit statujām, kuras attēloja deviņpadsmit iepriekšējās dinastijas. Kad faraons apsēdās pie galda, zālē iesteidzās zēni un meitenes, nesdami sudraba šķīvjus ar gaļu un smalkmaizēm, kā arīdzan krūkas ar vīnu. Priesteris, kas uzraudzīja faraona virtuvi, nobaudīja ēdienu no pirmā šķīvja un vīnu no pirmās krūkas, kurus pēc tam ceļos nometušies kalpotāji pasniedza ķēniņam, bet pārējie šķīvji un krūkas tika nolikti pie senču statujām. Kad faraons, remdējis izsalkumu, atstāja ēdamzāli, priekštečiem domātos ēdienus atdeva ķēniņa bērniem un priesteriem.

No ēdamzāles faraons devās uz tikpat plašo audienču zāli. Te viņa priekšā krita uz vaiga augstmaņi un tuvākie ģimenes locekļi; pēc tam kara ministrs Herhors, augstākais mantzinis, augstākais tiesnesis un augstākais policijas priekšnieks ziņoja viņam par stāvokli valstī. Ziņojumu lasīšana mijās ar reliģisku mūziku un dejām, kuru laikā dejotājas apbēra troni ar vainagiem un ziedu pušķiem.

Pēc audiences viņa majestāte gāja uz blakuskabinetu un kādu brīdi, atlaidies uz dīvāna, atpūtās. Tad viņš upurēja dieviem vīnu, kvēpināja vīraku un stāstīja priesteriem savus sapņus, kurus iztulkojot prātnieki gatavoja rīkojumus lietās, kas valdniekam bija jāizšķir.

Ja gadījās, ka sapņu nebija vai arī to iztulkojums faraonam šķita nepareizs, viņš labsirdīgi smaidīja un lika rīkoties tā un tā. Šī pavēle bija likums, kuru neviens nedrīkstēja grozīt, ja nu vienīgi sīkumos.

Pēcpusdienā faraons, sēdēdams nestuvēs, pils pagalma rādīja savu vaigu uzticamajai gvardei, pēc tam kapa terasē un, vērsdamies pret četrām debespusēm, sūtīja tām svētību. Tad pilonos tika izkārti karogi un atskanēja tauru varenās skaņas. Ikviens, kurš tas dzirdēja — pilsētā vai uz lauka, ēģiptietis vai barbars —, krita uz vaiga pie zemes, lai ari pār viņu nāktu visaugstākās svētības mazumiņš.

Tādā brīdī nedrīkstēja sist ne cilvēku, ne lopu, un, ja uz nāvi notiesāts noziedznieks varēja pierādīt, ka spriedums viņam nolasīts brīdī, kad zemes un debess valdnieks izgājis terasē, sodu mīkstināja tālab, ka faraonam pa priekšu staigā varenība, bet nopakaļ žēlsirdība.

Aplaimojis tautu, visa esošā valdnieks nokāpa savos dārzos palmu un sikomoru pavēnī un guva tur atveldzi, ļaudamies savu sieviešu glāstiem un vērodams sava nama bērnu rotaļas. Ja kāds no bērniem pievērsa viņa uzmanību ar savu piemīlīgumu vai veiklumu, ķēniņš pieaicināja to pie sevis un vaicāja:

— Kas tu esi, mazuli?

— Esmu princis Binotriss, faraona dēls, — puisēns atbildēja.

Un kā sauc tavu māti?

Mana māte ir Ameses kundze, faraona sieviete.

Un ko tu esi mācījies?

— Es jau protu skaitīt līdz desmit un rakstīt: «Mūžos lai dzīvo mūsu tēvs un dievs — svētais faraons Ramzess!»

Mūžības kungs labsirdīgi smaidīja un ar savu maigo, gandrīz caurspīdīgo roku pieskārās ņiprā puisēna sprogainajai galvai. Kopš šī brīža bērns tik tiešām kļuva par princi, lai gan faraons joprojām tikai mīklaini smaidīja.

Taču — kuru reiz bija skārusi dievišķā roka, tam dzīvē nedraudēja nekādas nelaimes un tas bija celts pāri citiem.

Pusdienās valdnieks gāja uz citu ēdamzāli un ieturēja tās kopā ar visu Ēģiptes nomu dieviem, kuru statujas stāvēja gar sienām. Un viss, ko neapēda dievi, tika priesteriem un augstākajiem galminiekiem.

Vakarpusē ķēniņš uzņēma pie sevis troņmantnieka māti Nikotrises kundzi, noskatījās reliģiskas dejas un noklausījās koncertu. Pēc tam atkal devās vannā un šķīstījies gāja uz Osīrija kapelu, lai noģērbtu un apguldītu brīnumaino elku. To paveicis, viņš aizslēdza un aizzīmogoja kapelas durvis un priesteru pavadībā devās uz savu guļamistabu.

Priesteri blakusistabā līdz rītausmai raidīja klusas lūgšanas faraona dvēselei, kas miegā uzturas starp dieviem. Viņi vērsās pie tās ar lūgumu sekmīgi izlemt valsts lietas un sargāt Ēģiptes robežas un ķēniņu kapenes, lai neviens zaglis neuzdrošinātos ielavīties tajās un traucēt diženo valdnieku mūžīgo mieru. Taču nogurušo priesteru lūgšanas ne vienmēr tika uzklausītas: stāvoklis valstī aizvien vairāk sarežģījās, un arī svētās kapenes kāds vienādi izlaupīja, turklāt iznesa ne vien dārglietas, bet pat faraonu mūmijas.

Tas notika tādēļ, ka valstī bija apmetušies daždažādi svešzemnieki un pagāni, no kuriem tauta iemācījās necienīgi izturēties pret ēģiptiešu dieviem un svētvietām.

Ķēniņu ķēniņa naktsdusa tika traucēta vienreiz — pusnaktī. Šai stundā astrologi modināja faraonu un ziņoja viņam, kurā ceturksnī atrodas Mēness, kādas planētas mirdz virs apvāršņa, kāds zvaigznājs šķērso meridiānu un. vai debesīs nav vērojams kaut kas neparasts. Dažkārt gadījās, ka parādījās mākoņi, biežāk nekā parasti krita zvaigznes vai virs zemes lidoja ugunīgas lodes.

Ķēniņš noklausījās astrologu ziņojumus un kādas neparastas parādības gadījumā mierināja viņus, ka pasaulei nedraud nekādas briesmas, un visus novērojumus lika ierakstīt tabulās, kuras ik mēnesi tika nosūtītas Sfinksas tempļa priesteriem — Ēģiptes gudrākajiem cilvēkiem. Zinību vīri uz šo tabulu pamata izdarīja dažādus secinājumus, taču pašus svarīgākos neizpauda nevienam, ja nu tikai saviem domubiedriem — haldejiešu priesteriem Babilonā.

Pēc pusnakts faraons — ja vien vēlējās — varēja gulēt līdz pirmajiem gaiļiem.

Šādu dievbijīgu un darbīgu dzīvi vēl pirms pusgada bija dzīvojis labais dievs, dzīvības un veselības devējs, dienu un nakti sargādams zemi un debesis, redzamo un neredzamo pasauli. Taču jau pusgadu viņa mūžam dzīvo dvēseli māca zemes gaitu un miesīgās čaulas slogs. Bija dienas, kad viņš neko neēda, un naktis, kad nemaz negulēja. Dažkārt audiences laikā viņa laipnajā sejā parādījās dziļu ciešanu izteiksme, un ļoti bieži, aizvien biežāk un biežāk, viņš zaudēja samaņu.

Norūpējusies ķēniņiene Nikotrise, augstu godājamais ministrs Herhors un priesteri ne vienreiz vien jautāja, valdniekam, vai viņam kas nekaiš. Taču ķēniņš raustīja plecus un klusēja, joprojām pildīdams savus grūtos pienākumus.

Tad galma dziednieki sāka viņam paslepen dot visstiprākos līdzekļus spēku atjaunošanai. Vīnam un ēdienam viņi sākumā jauca klāt zirga un vērša, vēlāk lauvas, degunradža un ziloņa pelnus. Taču šiem spēcīgajiem dziedēkļiem, šķiet, nebija nekādas iedarbības. Faraons ģība tik bieži, ka ministri vairs nelasīja viņam savus ziņojumus.

Reiz godājamais Herhors ar ķēniņieni un priesteriem, nokrituši valdnieka priekšā uz vaiga, pielūdza viņu, lai viņš atļauj izmeklēt savu dievišķo miesu. Valdnieks piekrita. Dziednieki izmeklēja viņu, izklauvēja, taču, izņemot lielu novājējumu, nekādu bīstamu pazīmju neatklāja.

— Ko jūsu majestāte jūt? — beidzot jautāja gudrākais no dziedniekiem.

Faraons pasmaidīja.

Es jūtu, — viņš atbildēja, — ka man laiks atgriezties pie sava saulei līdzīgā tēva.

Jūsu majestāte nodarīs vislielāko ļaunumu savām tautām, — Herhors steigšus iebilda.

Es atstāju jums dēlu Ramzesu, kas ir lauva un ērglis vienā personā, — valdnieks sacīja. — Un patiesi, ja jūs viņam klausīsit, Ēģipti gaida tāds liktenis, par kādu nav dzirdēts kopš laika sākuma.

Svētajam Herhoram un citiem priesteriem auksts pārskrēja pār kauliem, dzirdot šādu solījumu. Viņi zināja gan, ka troņmantnieks ir lauva un ērglis vienā personā un ka viņiem būs tam jāpakļaujas, tomēr vēlējās, lai vēl ilgus gadus valda tas pats vecais ķēniņš, kura žēlsirdības pilnā sirds bija kā ziemeļu vējš, kas nes lietu tīrumiem un atveldzi cilvēkiem.

Tādēļ viņi visi kā viens vaidēdami krita pie zemes un gulēja uz vēdera, līdz faraons piekrita ārstēties.

Tad dziednieki iznesa viņu dārzā smaržīgu skujkoku paēnā, baroja ar kapātu gaļu, dzirdīja ar stipriem buljoniem, ar pienu un ar vecu vīnu. Šo teicamo līdzekļu iedarbībā faraons uz kādu nedēļu atguva spēkus, taču drīz atkal uznāca vājums, un, lai to pārvarētu, ķēniņam lika dzert svaigas svētā Api ja cilts teļu asinis. Bet arī asinis līdzēja tikai neilgu laiku, un bija jāgriežas pēc padoma pie ļaunā dieva Seta tempļa virspriestera.

Drūmais priesteris iegāja viņa majestātes guļamistabā, palūkojās uz sirdzēju un ieteica briesmīgas zāles.

— Vajag, — viņš sacīja, — dot faraonam nevainīgu bērnu asinis. Kausu dienā ….

Priesteri un augstmaņi, kas bija sapulcējušies istabā, vai zaudēja valodu, noklausoties šādu padomu. Tad sāka sačukstēties, ka šim nolūkam vislabāk noderēšot zemnieku bērni, jo priesteru un dižkungu bērni jau mazotnē zaudējot nevainību.

— Man vienalga, kas tie būs par bērniem, — nežēlīgais priesteris atteica, — lai tikai viņa majestāte ik dienas saņem svaigas asinis.

Ķēniņš, gulēdams gultā ar aizvērtām acīm, dzirdēja šo asinskāro padomu un galminieku bailīgos čukstus. Un, kad viens no dziedniekiem nedroši jautāja Herhoram, vai būtu jāsāk piemērotu bērnu meklēšana, faraons atguvās, vērīgi palūkojās ar savām gudrajām acīm klātesošajos un bilda:

— Krokodils neaprij savus mazuļus, šakālis un hiēna atdod dzīvību par saviem kucēniem — un es lai dzeru ēģiptiešu bērnu — manu bērnu asinis? Tiešām nebūtu domājis, ka man kāds uzdrošināsies ieteikt tik necienīgas zāles…

Ļaunā dieva priesteris nokrita pie zemes, taisnodamies, ka bērnu asinis Ēģiptē neviens nekad neesot dzēris, taču tumšie spēki tādā kārtā palīdzot atgūt veselību. Šo līdzekli lietojot Asīrijā un Feniķijā.

— Būtu jel kaunējies, — faraons atbildēja, — Ēģiptes valdnieku pilī stāstīt tik derdzīgas lietas! Vai tu nezini, ka feniķieši un asīrieši ir stulbi barbari? Bet pie mums pat vistumsonīgākais zemnieks neticēs, ka nevainīgi izlietas asinis var kādam nest labumu ….

Tā «runāja nemirstīgajiem līdzīgais.

Galminieki aizklāja no kauna piesarkušās sejas, bet Seta virspriesteris nemanot aizlavījās.

Tad Herhors, lai glābtu valdnieka dziestošo dzīvību, ķērās pie beidzamā līdzekļa un pateica faraonam, ka vienā no Tēbu tempļiem slēpjoties haldejietis Berojs, gudrākais Babilonas priesteris un nepārspējams brīnumdaris.

— Tavai majestātei, — Herhors sacīja, — tas ir svešs cilvēks, kuram nav tiesību dot padomus tik svarīgā lietā. Un tomēr atļauj viņam, ķēniņ, palūkoties uz tevi! Es ticu, ka viņš atradīs zāles pret tavu slimību un nekādā gadījumā neaizvainos tavu svētumu ar bezdievīgiem vārdiem.

Faraons arī šoreiz uzklausīja savu uzticamo kalpu, un pēc divām dienām kaut kādā noslēpumainā kārtā izsauktais Berojs ieradās Memfisā.

Gudrais haldejietis, pat sīki neizmeklēdams faraonu, deva šādu padomu:

— Vajag atrast Ēģiptē cilvēku, kura lūgšanas aizsniedz Visuaugstā troni. Un, kad viņš sirsnīgi aizlūgs par faraonu, valdnieks atgūs veselību un dzīvos ilgu mūžu.

Dzirdēdams šos vārdus, faraons paraudzījās uz apkārt-stāvošo priesteru pulciņu un sacīja:

— Es redzu šeit tik daudz svētu viru, ka atliek tikai vienam no viņiem parūpēties par mani — un es būšu vesels.

Un viņš tikko manāmi pasmaidīja.

Mēs visi esam tikai cilvēki, — brīnumdaris Berojs iebilda, — tālab mūsu dvēseles ne vienmēr spēj pacelties līdz Mūžīgā troņa pakājei, bet es parādīšu jūsu majestātei, kā var nemaldīgi atrast cilvēku, kurš lūdz vissirsnīgāk un kura lūgšanas nonāk līdz Visuaugstākajam.

Atrodi man viņu — un lai viņš top par manu draugu mūža pēdēja stundā!

Saņēmis valdnieka piekrišanu, haldejietis pieprasīja, lai viņam ierāda neapdzīvotu istabu ar vienām durvīm. Un tai paša dienā, stundu pirms saulrieta, lika pārvietot uz turieni faraonu.

Noteiktajā laikā četri augstākie priesteri ietērpa faraonu jaunās linaudekla drānas, noskaitīja garo lūgšanu, kas aizbaida ļaunos garus, un, iesēdinājuši valdnieku parastās ciedrkoka nestuvēs, aiznesa viņu uz tukšo istabu, kur stāvēja tikai mazs galdiņš. Istabā jau bija Berojs, kas, pavērsies pret austrumiem, nodevās lūgšanām.

Kad priesteri aizgāja, haldejietis aizvēra smagās durvis, aplika ap pleciem purpursārtu šalli un novietoja uz galdiņa faraona priekša melnu stikla lodi. Kreisajā rokā viņš paņēma asu Babilonas tērauda dunci, bet labajā — noslēpumainam zīmēm klātu zizli un apvilka ar šo zizli gaisa apli ap sevi un faraonu. Pēc tam, vērsdamies pēc kārtas pret visam četrām debespusēm, sāka čukstēt:

— Amorul, Taneha, Latisten, Rabur, Adonāj … Apžēlojies par mani un šķīsti mani, labais un žēlsirdīgais debesu tēvs … Dodi necienīgam kalpam savu svētību un izstiep visvareno roku pār spītīgiem un dumpīgiem gariem., lai varu rādīt tavu visspēcību ….

Viņš pārtrauca un vērsās pie faraona:

Meri Amon Ramzes, Amona virspriesteri, vai redzi dzirksteli šai melnajā lodē?

Redzu baltu dzirksteli, kas, šķiet, lidinās kā bite ap ziedu…

Meri Amon Ramzes, raugies šai dzirkstelē un nenovērs no tās acu, neskaties ne pa labi, ne pa kreisi, lai arī kas parādītos aiz lodes…

Un viņš atkal sāka čukstēt:

— Baralanensis, Baldahiensis, tumsas valstības ministru — vareno prinču Genio un Lahidaes vārdā piesaucu jūs un ar man doto augstāko varu aicinu, kvēli lūdzos un pavēlu…

Dzirdot šos vārdus, faraons aiz riebuma nodrebēja.

Meri Amon Ramzes, ko tu redzi? — haldejietis jautāja.

Aiz lodes izslienas kaut kāda briesmīga galva… Sarkani mati sacēlušies stāvus… Seja zaļgana… Acis pārvalbītas, tā ka redzami tikai baltumi… Mute plati ieplesta, it kā gribētu kliegt…

Tās ir bailes, — Berojs sacīja un pavērsa pret lodi dunča asmeni.

Pēkšņi faraons sarāvās čokurā.

— Diezgan! — viņš iesaucās. — Kādēļ tu moki mani? Gudrā miesa alkst miera, dvēsele grib aizlidot mūžīgās gaismas valstībā… Un jūs ne tikai neļaujat man nomirt, bet vēl izgudrojat jaunas mocības … Ak!.. es negribu!

— Ko tu redzi?

— No griestiem ik pa brīdim nolaižas tādas kā divas zirnekļa kājas, briesmīgas, resnas kā palmas, spalvainas, galos āķveidīgas… Jūtu, ka man virs galvas karājas drausmīgs zirneklis un aptin mani ar kuģa tauvu tīklu…

Berojs pavērsa dunci augšup.

— Meri Amon Ramzes! — viņš atkal sacīja. — Raugies visu laiku dzirkstelē un neskaties apkārt… Lūk, zīme, ko skaru, jums klātesot… — viņš čukstēja. — Lūk, es, uz dievu paļāvīgs, gaišredzīgs un bezbailīgs, piesaucu jūs ar burvības vārdiem… Aije, Saraije, Aije, Saraije, visvarenā un mūžīgā dieva vārda…

Faraona sejā atplauka mierīgs smaids.

— Man liekas, — viņš sacīja, — ka es redzu Ēģipti. Visu Ēģipti… Jā, tā ir Nīla … tuksnesis … Te Memfisa, tur Tēbas…

Viņš patiešām redzēja Ēģipti, visu Ēģipti, taču ne lielāku par aleju, kas šķērsoja viņa pils dārzu. Dīvainajai ainavai gan piemita tā īpatnība, ka, faraonam vēršot uz kādu punktu ciešāku skatienu, šis punkts izauga par gandrīz dabiska lieluma apvidu.

Saule jau rietēja, apmirdzēdama zemi ar sārtzeltainu gaismu. Dienas putni laidās uz guļu, naktsputni modās savos slapstos. Tuksnesī iegaudojas hiēnas un šakāļi, bet snaudošs lauva izstaipīja vareno ķermeni, gatavodamies medībām.

Nīlas zvejnieks skubīgi vilka laukā tīklus, lielie precu kuģi pietauvojās pie krasta. Noguris zemnieks noņēma no

vindas spaini, ar kuru augu dienu bija smēlis ūdeni, cits lēnam atgriezās no lauka savā kleķa būdā. Pilsētās iedegas ugunis, tempļos priesteri posās vakara dievkalpojumam. Uz lielceļiem nosēdās putekļi un aprima ratu riteņu cīkstoņa. No pilonu virsotnēm atskanēja žēlabainas balsis, aicinot tautu uz lūgšanu.

Brīdi vēlāk pārsteigtais faraons ieraudzīja paceļamies gaisa tādu kā sudrabainu putnu baru. Putni izlidoja no tempļiem, darbnīcām, Nīlas kuģiem, zemnieku būdām, pat no raktuvēm. Iesākuma katrs šāvās augšup kā bulta, bet, sastapis citu sudrabspalvainu putnu, kas aizšķērsoja ceļu, klupa tam virsu ar visu spēku, un abi beigti nokrita zeme.

Tās bija pretrunīgās cilvēku lūgšanas, kas neļāva cita citai uzlidot līdz Mūžīgā tronim…

Faraons ieklausījās. Sākumā bija jaušama tikai spārnu švīkoņa, taču drīz viņš sāka izšķirt vārdus.

Viņi dzirdēja slimnieku, kas lūdza, lai viņam atdod veselību, un arī ārstu, kurš lūdzās, kaut viņa pacients slimotu pēc iespējas ilgāk. Saimnieks lūdza Amonu sargāt viņa klēti un laidaru; zaglis stiepa rokas pret debesīm, kaut varētu mierīgi aizvest svešu govi no kūts un piepildīt maisus ar svešiem graudiem.

Viņu lūgšanas sadūrās cita ar citu kā no lingas izšauti akmeņi.

Ceļinieks tuksnesī krita uz vaiga smiltīs, lūgdams, lai uzbrāž ziemeļvējš, kas viņam atnestu lāsi ūdens; jūrasbraucējs dauzīja pieri pret kuģa klāju, lai vēl nedēļu pūš vēji no austrumiem. Zemnieks vēlējās, lai pēc paliem ātrāk nožūst purvi, nabaga zvejnieks — lai purvi nekad nenožūst.

Arī viņu lūgšanas sašķīda cita pret citu un neaizsniedza Amona dievišķās ausis.

Vislielākais troksnis nāca no akmeņlauztuvēm, kur važās iekaltie noziedznieki ar ūdenī mērcētiem ķīļiem šķēla milzīgus klintsbluķus. Tur dienas strādnieki lūdzās/ lai iestājas nakts un varētu likties gulēt, toties uzraugu modinātie nakts strādnieki dauzīja pie krūtīm, lūdzot, lai nekad nenoriet saule. Tirgotāji, kas iepirka atšķeltos akmeņus, lūdza dievus, lai akmeņlauztuvēs būtu cik iespējams vairāk noziedznieku, turpretī pārtikas piegādātāji gulēja uz vēderiem, lūgdamies, lai mēris iznīdē strādniekus, jo tas solīja viņiem lielākus ienākumus.

Raktuvju strādnieku lūgšanas arī nesasniedza debesis.

Uz rietumu robežas faraons ieraudzīja divas armijas, kas gatavojās kaujai. Abas gulēja smiltīs, piesaucot Amonu, lai viņš iznīcina ienaidnieku. Lībieši vēlēja sakāvi un nāvi ēģiptiešiem, ēģiptieši raidīja lāstus lībiešiem. Gan vienu, gan otru lūgšanas kā divi vanagu bari sadūrās virs zemes un nogāzās tuksnesī. Amons tās pat nepamanīja. Un, lai kur faraons vērsa savu gurdo skatienu, visur bija tas pats. Zemnieki lūdzās atpūtu un nodokļu samazināšanu, rakstveži — lai nodokļi pieaug un nekad nebeidzas darbs. Priesteri lūdza Amonu dāvāt ilgu mūžu Ramzesam XII un iznīdēt feniķiešus, kas traucēja viņiem naudas lietās; nomarhi piesauca dievus, lai tie sargā feniķiešus, un ļauj ātrāk uzkāpt tronī Ramzesam XIII, kurš darīs galu priesteru patvaļai. Lauvas, šakāļi un hiēnas alka svaigu asiņu; brieži, stirnas un zaķi bailīgi pameta savas paslēptuves, gudrodami, ka saglabāt savu nožēlojamo dzīvību vēl kaut vienu dienu, lai gan pieredze rādīja, ka arī šonakt kādiem desmit no viņu cilts jāiet bojā, lai neiznīktu plēsoņas.

Un tā visā pasaulē valdīja nesaticība. Ikviens vēlējas to, kas lika baiļoties citiem. Ikviens lūdza labumu sev, nedomādams, vai tas nekaitēs tuvākajam.

Tādēļ viņu lūgšanas — kaut arī tās bija ka sudrabaini putni, kas uzlido debesīs, — nesasniedza mērķi. Un dievišķais Amons, līdz kuram no zemes neaizkļuva neviena lūgšana, atbalstījis rokas uz ceļiem, aizvien vairāk gremdējās savas dievišķības pašapcerē, bet pasaulē joprojām valdīja akla patvaļa un nejaušība.

Un pēkšņi faraons izdzirda sievietes balsi:

Nāc, palaidni, mājās — laiks skaitīt lūgšanu!

Tūlīt! Tūlīt! — atsaucās bērna balstiņa. Valdnieks palūkojās turp, no kurienes skanēja balsis,

un ieraudzīja nabadzīgu laidara pārziņa kleķa būdu. Tas saimnieks rietošās saules gaisma beidza savus dienas pierakstus, viņa sieva drupināja ar akmeni kviešu graudus, lai izceptu plāceņus, bet mājas priekšā ka jauns kazlēns skraidīja un lēkāja gadus sešus vecs puisēns, smiedamies nezin par ko.

Laikam jau viņu skurbināja smaržīgais vakara gaiss.

Dēliņ, klau, dēliņ! Nāc taču ātrāk, noskaitīsim lūgšanu! — sieviete atkārtoja.

Tūlīt! Tūlīt! — puisēns attrauca, joprojām draiskodamies kā negudrs.

Pēdīgi matē, redzēdama, ka saule jau sāk grimt tuksneša smiltājos, nolika pie malas savu akmeni un, iznākusi pagalmā, noķēra palaidni kā kumeļu. Viņš pretojās, taču galu galā padevās pārspēkam. Bet māte ievilka viņu kleķa būdā, nosēdināja uz grīdas un turēja, lai puisēns neaizmūk.

— Negrozies! — viņa sacīja. — Pievelc kājas un sēdi taisni, bet rokas saliec un pacel uz augšu! Ak tu, nejaucēn!

Puisēns zināja, ka viņam vairs neizlocīties, un, lai ātrāk tiktu atkal pagalmā, dievbijīgi pacēla acis un rokas pret debesīm un smalkā, spiedzīgā balstiņā aizelsies sāka bērt lūgšanu:

Paldies tev, labais dievs Amon, par to, ka šodien pasargāji tēti no rūpestiem un māmiņai devi kviešus plāceņiem … Un par ko vēl? Par to, ka esi radījis debesis un zemi un dāvājis tai Nīlu, barotāju …Un vēl par ko? Ak jā, zinu! Un vēl paldies tev, ka laukā ir tik jauki, plaukst puķes, dzied putni un palmā aug saldas dateles… Un par to labo, ko esi mums devis, lai visi tevi mīl tāpat kā es un lai slavē tevi vairāk par mani, jo es vēl esmu mazs un mani nav mācījuši gudrībā. Nu, lūk, arī viss…

Nejaukais bērns! — pārzinis nomurmināja, noliecies pār savu sarakstu. — Nejaukais bērns! Tik nevērīgi tu godā dievu Amonu!

Bet faraons burvju lodē saskatīja pavisam ko citu. Draiskulīgā puisēna lūgšana kā cīrulis uzlidoja debesīs un, plivinot spārniņus, cēlās aizvien augstāk un augstāk — līdz pašam tronim, kur mūžīgais Amons, atbalstījis rokas uz ceļiem, nodevās savas visvarenības apcerei.

Lūgšana pacēlās vēl augstāk, līdz dieva ausīm, un dziedāja viņam smalkā bērna balstiņā:

— Un par to labo, ko esi mums devis, lai visi tevi mīl tāpat kā es…

Dzirdot šos vārdus, sevī iegremdējies dievs atdarīja acis — no tām pār zemi krita laimes stars. Visā pasaulē iestājās nebeidzams klusums. Aprima visas sāpes, visas bažas, mitējās visas pārestības. Svelpjoša bulta palika gaisā, lauva sastinga lēcienā pakaļ stirnai, pacelta nūja nenolaidās uz verga muguras. Slimnieks aizmirsa savas ciešanas, tuksnesī nomaldījies ceļinieks — izsalkumu, ieslodzītais — važas. Norima vētra un noplaka vilnis, kas jūrā grasījās nogremdēt kuģi. Un visu zemi pārņēma tāds miers, ka saule, kas jau bija paslēpusies aiz apvāršņa, atkal pacēla savu starojošo vaigu.

Faraons atguvās un ieraudzīja sev priekšā mazo galdiņu, melno lodi uz tā un līdzās haldejieti Beroju.

Mēri Amon Ramzes, — priesteris vaicāja, — vai esi atradis cilvēku, kura lūgšana aizsniedz Mūžīgā troņa pakāji?

Jā, — faraons atbildēja.

Kas viņš ir? Princis, karavīrs vai pravietis? Vai varbūt parasts vientuļnieks?

Tas ir mazs sešgadīgs puisēns, kas neko Antonam nav lūdzis, bet par visu pateicies.

Bet vai tu zini, kur viņš dzīvo? — haldejietis taujāja.

Zinu. Taču es negribu izmantot viņa lūgšanu spēku. Pasaule, Beroj, ir milzīgs virpulis, kurā cilvēki griežas kā smilšu graudi un viņus svaida nelaime. Toties bērns ar savu lūgšanu sniedz cilvēkiem to, ko es nespēju dot, — īsu aizmiršanās brīdi un mieru… Aizmiršanos un mieru … Saproti, haldejieti?

Berojs klusēja.


Desmitā nodaļa


Atira divdesmit pirmajā dienā, saulei lecot, nometnē pie Sāls ezeriem pienāca pavēle trim pulkiem doties uz Lībiju un izveidot tur pilsētu garnizonus, bet pārējai ēģiptiešu armijai kopā ar troņmantnieku atgriezties mājās.

Kareivji līksmiem saucieniem sveica šo rīkojumu. Uzturēšanās tuksnesī viņiem jau sāka apnikt. Kaut arī pievedumi nāca gan no Ēģiptes, gan no uzvarētās Lībijas, pārtikas tomēr nepietika, ūdens steigā izraktajās akās izsīka, saule kveldēja ādu, bet rūsganās smiltis gandēja plaušas un acis. Kareivji sāka slimot ar dizentēriju un bīstamu plakstiņu iekaisumu.

Ramzess pavēlēja nojaukt nometni. Trīs īstenu ēģiptiešu pulkus viņš nosūtīja uz Lībiju, piekodinādams kareivjiem, lai saudzīgi izturas pret iedzīvotājiem un nestaigā pa vienam. Bet pārējai armijai lika doties uz Memfisu, atstādams nelielu garnizonu cietoksnī un stikla kausētavā.

Deviņos no rīta, lai gan saule nežēlīgi svelmēja, abas armijas jau bija ceļā: viena uz ziemeļiem, otra uz dienvidiem.

Tad pie troņmantnieka piegāja svētais Mentesufiss un sacīja:

Būtu labi, ja tu, princi, pēc iespējas ātrāk atgrieztos Memfisā. Pusceļā būs svaigi zirgi….

Tātad mans tēvs ir tik smagi slims? — Ramzess jautāja.

Priesteris nolieca galvu.

Princis nodeva Mentesufisam virspavēlniecību, lūgdams viņu neko negrozīt jau dotajos rīkojumos, neapspriežoties ar karavadoņiem. Bet pats kopā ar Pentueru, Tutmosu un divdesmit labākajiem aziātu jātniekiem auļoja uz Memfisu.

Pēc piecām stundām viņi jau bija pusceļā, un tur, kā bija solījis Mentesufiss, viņus gaidīja svaigi zirgi. Konvojs nomainījās, un Ramzess ar abiem ceļabiedriem un jaunu konvoju pēc īsas atpūtas devās tālāk.

— Vai man! — Tutmoss sūkstījās. — Nepietiek ar to, ka es jau piecas dienas kopš neesmu bijis vannā un iesvaidījies ar rožeļļu, — man vēl jāveic divi strauji pārgājieni dienā. Esmu pārliecināts, ka pilsētā neviena dejotajā negribēs mani uzlūkot…

— Vai tu esi labāks par mums? — princis jautāja.

— Esmu vārgāks, — Tutmoss nopūtās. — Tu, princi, esi saradis ar zirgu kā hikss, Pentuers var jāt pat uz nokaitēta zobena. Bet man ir tik maiga āda…

Saulei rietot, ceļinieki uzjāja augstā pakalnā, no kura pavērās varens skats: tālumā pletās Ēģiptes zaļganā ieleja, bet uz tās fona, gluži kā virkne tumšsarkanu ugunskuru, kvēloja piramīdu trīsstūri. Pa labi no piramīdām arī šķita liesmojam zilganā dūmakā tītās Memfisas pilonu virsotnes.

— Ātrāk! Ātrāk! — Ramzess skubināja.

Brīdi vēlāk viņus atkal apņēma rūsgans tuksnesis un atkal iezaigojās piramīdu virkne, līdz beidzot viss izplēnēja palsā nokrēslā.

Kad nolaidās nakts, ceļinieki nonāca bezgalīgi plašā mirušo valstībā, kas stiepās gar Nīlas kreiso krastu vairāku desmitu kilometru garumā.

Tur Senās valsts laikā uz mūžu mūžiem glabāja ēģiptiešus: ķēniņus — milzīgās piramīdās, prinčus un augstmaņus — kapenēs, zemas kārtas ļaudis — kleķa būdās.

Tur atdusējās miljoniem mūmiju — ne tikai cilvēki, bet arī suņi, kaķi, putni — vārdu sakot, visi radījumi, kuri, cilvēkam dzīvam esot, bijuši viņam mīļi.

Ramzesa Lielā laikā ķēniņu un augstmaņu kapenes pārcēla uz Tēbām, bet līdzās piramīdām glabāja tikai zemniekus un strādniekus no tuvējās apkaimes.

Starp kapenēm princis un viņa pavadoņi uzdūrās pulciņam cilvēku, kas slīdēja klusu kā ēnas.

— Kas jūs tādi? — konvoja priekšnieks noprasīja.

— Mēs esam nabadzīgi faraona kalpi, atgriežamies no mūsu mirušajiem … Aiznesām viņiem dažas rozes, mazliet alus un plāceņus…

— Bet varbūt jūs ielūkojāties svešās kapenēs?

Ak, dievi! Vai gan mēs spētu tā zaimot? Vienīgi izlaidīgie tēbieši (lai viņiem nokalst rokas!) traucē mirušos, lai nodzertu krogos viņu mantību.

Un kas tie par ugunskuriem tur, ziemeļos? — princis ievaicājās.

Tu acīmredzot nāc no tālienes, ja nezini, ka rīt atgriežas mūsu. troņmantnieks ar uzvarām vainagoto armiju…. Dižens karavadonis! Vienas kaujas viņam bija gana, lai pieveiktu nožēlojamos lībiešus. Tālab Memfisas iedzīvotāji iznākuši svinīgi sagaidīt viņu… Trīsdesmit tūkstoši cilvēku … Tad ta būs kliegšana!

Saprotu, — princis pačukstēja Pentueram, — svētais Mentesufiss sūtīja mani agrāk, lai nesarīkoju triumfa gājienu … Bet lai nu tas pagaidām paliek!

Zirgi bija noguruši, vajadzēja atpūsties. Princis aizsūtīja dažus jātniekus uzmeklēt laivas, ar ko pārcelties, bet pats ar pārējiem pavadoņiem apstājās palmu paēnā starp piramīdām un sfinksu.

Šīs piramīdas atrodas milzīgā kapulauka ziemeļu nomalē. Kādu kvadrātkilometru lielā platībā izvietotas bezgaldaudzas kapenes un mazas piramīdas, virs kurām paceļas trīs visaugstākās: Heopsa, Hefrena un Mikerina piramīdas, kā arī sfinksa. Šīs kolosālās celtnes citu no citas šķir tikai pārsimt soļu. Trīs piramīdas stāv vienā rindā no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, bet austrumos no šīs līnijas, tuvāk Nīlai, guļ sfinksa, kuras pakājē atrodas Hora pazemes templis.

Piramīdas — un jo sevišķi Heopsa piramīda — kā cilvēku roku veikums pārsteidz ar savu varenību. Tas ir smails akmeņu krāvums trīsdesmit stāvu augstumā (simt trīsdesmit septiņi metri) uz kvadrātveida pamatnes, kam katra mala ir ap trīssimt piecdesmit soļu (divsimt divdesmit septiņus metrus) gara. Piramīda aizņem kādus piecus hektārus lielu platību, bet četras trīsstūrainās skaldnes nosegtu turpat deviņu hektāru platību. Tās celtniecībai tika izlietots tik daudz akmeņu, ka no tiem varētu uzsliet pusmetru biezu mūri cilvēka augumā divtūkstoš piecsimt kilometru garumā.

Kad prinča pavadoņi bija apmetušies zem nīkulīgajiem kokiem, daļa kareivju devās meklēt ūdeni, citi sadabūja sausiņus, bet Tutmoss nolikās zemē un aizmiga. Ramzess un Pentuers tērzēdami pastaigājās.

Nakts bija tik skaidra, ka vienā pusē bija labi redzami piramīdu milzu silueti, bet otrā — sfinksa, kas salīdzinājumā ar piramīdām likās maza.

— Esmu šeit jau ceturto reizi, — troņmantnieks sacīja, — un ikreiz mani pārņem apbrīns un žēlums. Kad vēl mācījos augstākajā skolā, domāju, ka, uzkāpis tronī, uzcelšu kaut ko diženāku par Heopsa piramīdu. Taču tagad man nāk smiekli par savu pārgalvīgumu, kad iedomājos, ka lielajam faraonam, ceļot savas kapenes, dārzeņi strādniekiem vien izmaksājuši tūkstoš sešsimt talantu. Kur lai es ņemu tādu naudu un tik daudz cilvēku?

— Neapskaud Heopsu, princi! — priesteris atteica. — Citi faraoni atstājuši labāku mantojumu: ezerus, kanālus, ceļus, tempļus un skolas.

— Bet vai to visu var salīdzināt ar piramīdām?

— Protams, nē, — priesteris uzreiz attrauca. — Manās acīs un visas tautas acīs ikviena piramīda Ir liels noziegums un vislielākais — Heopsa piramīda…

— Tu pārspīlē, — princis viņu atturēja.

— Nebūt ne. Savas gigantiskās kapenes faraons cēla trīsdesmit gadus, kuru laikā simttūkstoš cilvēku strādāja trīs mēnešus gadā. Un kāds labums no šī darba? Kuru tas pabarojis, apģērbis, izdziedējis? Gluži otrādi, katru gadu šai darbā gāja bojā no desmit līdz divdesmit tūkstoši cilvēku. Tātad Heopsa piramīda prasījusi pusmiljona vergu dzīvību, bet, cik asiņu, asaru, ciešanu, — kurš aplēsīs?

Tādēļ nebrīnies, princi, ka ēģiptiešu zemnieks vēl tagad ar šausmām raugās uz rietumiem, kur virs apvāršņa sārtojas vai melnē piramīdu trīsstūrainie apveidi. Tie taču ir viņa mocību un bezjēdzīgā darba atgādinājums…

Un, ja padomā, tā būs vēl ilgi, iekams šīs cilvēka godkārības liecības sagrūs pīšļos. Bet kad gan pienāks šis laiks? Jau trīs tūkstošus gadu tās biedē mūs ar savu izskatu, bet to sienas joprojām ir gludas un milzu uzraksti — salasāmi.

— Tonakt tuksnesī tu runāji citādi, — princis piebilda.

— Tad es tās neredzēju. Bet, kad tās man — kā tagad — ir acu priekšā, es dzirdu sev apkārt elsojam un čukstam nomocīto zemnieku garus: «Skaties, par ko mēs esam kļuvuši… Arī mūsu kauli taču juta sāpes, un arī mēs ilgojāmies pēc atpūtas …»

Ramzesu nepatīkami aizskāra šis priestera jūtu uzplūds.

— Mans svētais tēvs, — viņš, brīdi klusējis, sacīja, — man to attēloja citādi. Kad bijām ar viņu šeit pirms pieciem gadiem, dievišķais valdnieks vēstīja man šādu stāstu:

«Faraona Tutmosa I laikā atbraukuši etiopiešu sūtņi, lai vienotos par nodevām, kas viņiem jāmaksā. Tā ir nepakļāvīga tauta! Viņi paziņojuši, ka viens zaudēts karš vēl neko nenozīmējot, tālab ka nākamreiz liktenis varot būt viņiem labvēlīgāks, un vairākus mēnešus kaulējušies par nodevām. Veltīgi gudrais ķēniņš, gribēdams viņus laipni pārliecināt, rādījis viņiem mūsu ceļus un kanālus. Sūtņi atbildējuši, ka viņu valstī ūdens esot, cik uziet, un tas neko nemaksājot. Veltīgi viņiem atklājuši tempļu dārgumu krātuves — viņi apgalvojuši, ka Etiopijas zeme slēpjot sevī daudz vairāk zelta un dārgakmeņu nekā Ēģipte. Veltīgi ķēniņš rīkojis karaspēka skates — viņi sacījuši, ka etiopiešu esot nesalīdzināmi vairāk nekā viņa majestātes kareivju.

Tad faraons atvedis viņus vietā, kur mēs tagad stāvam, un parādījis piramīdas. Etiopiešu sūtņi apgājuši tām apkārt, izlasījuši uzrakstus un nākošajā dienā noslēguši līgumu, kāds no viņiem ticis prasīts.»

Es toreiz nesapratu šī stāsta jēgu, — Ramzess turpināja, — un mans tēvs man to izskaidroja.

«Mans dēls,» viņš sacīja, «šīs piramīdas ir Ēģiptes nepārspējamās varenības mūžīgs apliecinājums. Ja kāds cilvēks gribētu sev uzcelt piramīdu, viņš sakrautu nelielu akmeņu kaudzi un pēc dažām stundām pamestu savu darbu, jautādams: «Kam tas man vajadzīgs?» Desmit, simt vai tūkstoš cilvēku sanestu mazliet vairāk akmeņu, samestu tos, kā pagadās, un pēc dažām dienām arī pamestu darbu. Jo kam tas viņiem vajadzīgs?

Taču, kad Ēģiptes faraons, kad Ēģiptes valsts iedomājas sakraut akmeņu grēdu, tā sadzen tūkstošiem cilvēku un būvē desmitiem gadu, līdz darbs ir pabeigts. Jo nav jau runa par to, vai vajadzīgas piramīdas, bet gan par to, lai reiz izteiktā faraona griba būtu izpildīta.»

Jā, Pentuer, piramīda nav Heopsa kapenes, bet gan Heopsa griba. Griba, kurai ir tik daudz izpildītāju kā nevienam ķēniņam pasaulē un kura tiek īstenota tik pārdomāti un neatlaidīgi, kā to var vienīgi dievi. Vēl skolā man mācīja, ka cilvēka griba — tas ir liels spēks, vislielākais spēks zemes virsū. Bet cilvēka griba taču var pacelt tikai vienu akmeni. Cik gan liela griba piemīt faraonam, kurš uzslējis akmeņu grēdu vienīgi tādēļ, ka viņam tā labpaticies, kaut arī pilnīgi bezmērķīgi!

Bet vai tu, princi, gribētu šādi pierādīt savu varenību? — Pentuers viņam pēkšņi vaicāja,

Nē, — princis nešaubīdamies atbildēja. — Reiz apliecinājuši savu spēku, faraoni var būt žēlsirdīgi. Ja nu vienīgi kāds uzdrošinātos pretoties viņu pavēlēm…

«Bet šim jauneklim taču vēl ir tikai divdesmit trīs gadi!» priesteris bažīgi nodomāja.

Viņi nogriezās uz upes pusi un kādu laiku gāja klusēdami.

Atgulies, princi! — priesteris sacīja, — Mēģini iemigt! Mēs esam nogājuši krietnu gabalu.

Vai tad es spēju aizmigt? — troņmantnieks atbildēja. — Te mani ielenc simtiem zemnieku, kuri, tavuprāt, gājuši bojā, ceļot piramīdas (it kā bez šīm piramīdām viņi dzīvotu mūžīgi!), te man jādomā par savu svēto tēvu, kurš varbūt šobrīd izdveš pēdējo nopūtu… Zemnieki cieš! Zemnieki lej savas asinis!.. Kurš pierādīs man, ka mans dievišķais tēvs savā dārgajā gultā cieš mazākas mokas nekā tavi zemnieki, stiepdami saules nokaitētus akmeņus? Zemnieki! Allaž zemnieki! Tev, priesteri, šķiet, ka žēlastību pelna tikai tas, kuru ēd nost utis. Daudzi faraoni nogājuši kapā, vieni nomiruši no smagām slimībām, citi tikuši nogalināti, bet viņus tu neatceries. Tu domā tikai par zemniekiem, kuru vienīgais nopelns ir tas, ka viņi radījuši citus zemniekus, smēluši Nīlas dubļus vai bāzuši savām govīm mutē miežu kunkuļus! Bet mans tēvs? Un es? Vai man nav nogalinājuši dēlu un mana nama sievieti? Vai Tifons bija žēlsirdīgs pret mani tuksnesī? Vai man nesāp kauli pēc ilgā ceļojuma? Vai lībiešu lingotāju akmeņi nesvilpa pār manu galvu? Vai man varbūt noslēgts līgums ar slimībām un ar nāvi, lai tās būtu pret mani saudzīgākas nekā pret tavu zemnieku?

Paveries turp… Aziāti guļ, un viņu krūtīs valda miers, bet man, viņu pavēlniekam, sirds pilna vakardienas rūpju un rītdienas nemiera. Pavaicā simtgadīgam zemniekam, vai savā ilgajā mūžā viņš izbaudījis tik daudz rūgtuma, cik es dažos mēnešos, būdams vietvaldis un virspavēlnieks!

Viņu priekšā nakts tumsā pamazām iezīmējās dīvaina ēna. Tā bija piecdesmit soļus gara un četrus stāvus augsta celtne, kurai vienā galā pacēlās tāds kā sešstāvu tornis.

Lūk, arī sfinksa, — iesaucās sanīkušais troņmantnieks, — priesteru neizdibināmais veidojums! Cikreiz esmu to uzlūkojis dienā vai naktī, allaž mani mocījis jautājums: kas tā ir, un kam tā domāta? Es saprotu, kas ir piramīdas. Celdams piramīdas, varenais faraons gribējis apliecināt savu spēku vai, kas varbūt ir saprātīgāk, gribējis sev nodrošināt mūžīgu dzīvi aizsaulē, ko netraucētu neviens ienaidnieks vai zaglis. Bet sfinksa? Protams, to uzlūkojot, nāk prātā mūsu priesteru svētā kārta: liela, gudra galva un lauvas nagi… Derdzīgs, divdomīgs elks, kas šķiet lepojamies ar to, ka mēs viņam līdzās izskatāmies kā siseņi. Ne cilvēks, ne dzīvnieks, ne akmens klints… Tad kas tā tāda ir? Kāds viņas uzdevums? Un smaids… Tu apbrīno nesagraujamās piramīdas — tā smaida, ej aprunāties ar mirušajiem — tā atkal smaida. Vai sāk zaļot Ēģiptes tīrumi, vai Tifons palaiž uz visām pusēm savus ugunīgos rumakus, vai vergs meklē tuksnesī brīvību, vai Ramzess Lielais vajā uzvarētās tautas — tā visiem smaida vienu un to pašu nedzīvo smaidu. Deviņpadsmit dinastijas aizgājušas nebūtībā kā ēnas, bet tā smaida un smaidītu pat tad, ja izžūtu Nīla un Ēģipte nozustu zem smiltīm. Vai viņa nav briesmone, jo drausmīgāka tādēļ, ka tai ir rimta cilvēka seja? Mūžīga būdama, viņa nekad nav izjutusi žēlumu pret rūpju pilnās pasaules nīcīgumu.

Atceries, princi, dievu vaibstus, — sacīja Pentuers, — vai mūmijas. Visi nemirstīgie vienlīdz mierīgi noraugās uz iznīkstošo. Pat cilvēks, ja viņš jau aizgājis mūžībā.

Dievi dažkārt uzklausa mūsu lūgumus, — princis it kā pie sevis noteica, — taču sfinksu nekas neaizkustina. Tā nepazīst līdzcietības … Tā par visu zobojas un iedveš ikvienam bailes. Pat ja es zinātu, ka viņas mutē apslēpts mana likteņa pareģojums vai padoms, kā atjaunot valsts varenību, — arīdzan tad es neuzdrošinātos viņai vaicāt. Man liekas, ka es dzirdētu kaut ko šaušalīgu, kas tiktu pausts nepielūdzamā mierā, Lūk, kāda tā ir, šl priesteru veidotā briesmone, kas Iemieso viņus pašus! Briesmīgāka par cilvēku, jo tai ir lauvas ķermenis, briesmīgāka par zvēra, jo tai ir cilvēka galva, briesmīgāka par akmens klinti, jo apveltīta ar neizprotamu dzīvību.

Viņi izdzirda dobjas, kunkstošas balsis, kas nāca nezin no kurienes.

— Vai sfinksa dzied? — princis pārsteigts jautāja.

Tās ir balsis no pazemes tempļa, — priesteris atbildēja, — Bet kādēļ viņi lūdz dievu šai laikā?

Vaicā labāk, kādēļ viņi vispār lūdz dievu, ja viņus neviens nedzird!

Pentuers devās uz to pusi, no kurienes skanēja dziedāšana, bet princis atsēdās uz akmens, aizlika rokas aiz muguras un sāka raudzīties sfinksas milzīgajā sejā,

Lai gan bija tumšs, skaidri varēja saskatīt pārcilvēciskos vaibstus, kuriem nokrēsla piešķīra dvēseliskumu un dzīvīgumu. Jo ilgāk Ramzess lūkojās šai sejā, jo skaidrāk juta, ka bijis aizspriedumains un ka viņa netīksme pret sfinksu Ir nepamatota.

Sfinksas sejā nebija cietsirdības, tā pauda padevību liktenim, bet smaids likās drīzāk skumīgs nekā zobgalīgs. Tā neņirgājās par cilvēka postu un nīcību, bet itin kā nemanīja tos. Tās izteiksmīgās, pret debesīm vērstās acis raudzījās pāri Nīlai uz zemēm, kuras cilvēka skatienam apslēptas. Vai sfinksa vēroja asīriešu monarhijas varenības satraucošo pieaugumu vai feniķiešu uzmācīgo rosīšanos, vai paredzēja Grieķijas dzimšanu, bet varbūt notikumus, kas tuvojās Jordānas krastiem? Kas to lai zina?

Vienu Ramzess varēja pateikt droši — sfinksa raudzījās, domāja un gaidīja kaut ko ar mierīgu, pārdabiskas būtnes cienīgu smaidu, Un vēl viņam šķita — kad tas parādīsies pie apvāršņa, sfinksa piecelsies un dosies tam pretī.

Kas tas būs un kad pienāks? Noslēpums, kura atminējums staro no Mūžīgā vaiga. Taču tam jānotiek pēkšņi, ja jau sfinksa mūždien neaizdara acis un raugās, vienādi raugās…

Tikmēr Pentuers atrada logu, pa kuru no pazemes skanēja priesteru žēlabainā dziedāšana.

Pirmais koris. «Uzlec starojošs gluži kā Isīda, uzlec kā Sotiss pie debesu apvāršņa, kad iesākas gads.»

Otrais koris. «Dievs Amons-Ra bija man pie kreisās un pie labās rokas. Viņš deva man varu pār visu pasauli un līdzēja sakaut Ienaidniekus,»

Pirmais koris. «Tu biji vēl jauns un valkāji matus pīnītē, bet Ēģiptē nekas netika darīts bez tavas pavēles, bez tevis netika ielikts nevienas mājas stūrakmens.»

Otrais koris. «Esmu atnācis pie tevis, dievu valdniek, dižais dievs, Saules kungs! Tur sola man, ka uz-ausīs saule un es būšu līdzīgs viņam, bet Nīla — ka dabūšu Osīrija troni un tas man piederēs uz mūžu mūžiem.»

Pirmais koris, «Tu. esi atgriezies mierā, dievu cienītais abu zemju valdniek Ra Meri Amori Ramzes.. Dāvāju tev mūžīgu valdīšanu. Ķēniņi nāks pie tevis un cildinās tevi.»

Otrais koris. «Ak, Osīrij-Ramzes! Mūžam dzīvais debesu dēls, kuru dzemdējusi dieviete Nuta! Lai tava māte nolaiž pār tevi debess noslēpuma plīvuru un ļauj tev kļūt par dievu, ak tu, tu, Osīrij-Ramzes.»1

«Tātad svētais valdnieks jau miris…» Pentuers nodomāja.

Viņš atgāja no loga un tuvojās vietai, kur, sapņos nogrimis, sēdēja troņmantnieks. Priesteris noslīga viņa priekšā ceļos, nokrita uz vaiga un iesaucās:

— Esi sveicināts, faraon, pasaules valdniek!

Ko tu runā?!.. — princis iekliedzās, pietrūkdamies kājās,

Lai vienīgais un visuvarenais dievs dod tev gudrību, bet tavai tautai — spēku un laimību…

— Piecelies, Pentuer! Tātad es… tātad es.. Ramzess pēkšņi satvēra priesteri pie pleca un pagrieza

viņu pret sfinksu.

— Paraugies uz viņu! — viņš sacīja.

Nedz kolosa sejā, nedz visā stāvā nekas nebija mainījies. Viens faraons bija pārkāpis mūžības slieksni, otrs cēlās kā austoša saule, bet dieva vai briesmoņa akmens vaigs palika tāds, kā bijis. Lūpās rāms smaids zemes varenībai un slavai, skatienā gaidas, ka reiz kaut kam jānāk, taču nav zināms, kad tas atnāks.

Abi aizsūtītie kareivji atgriezās no pārceltuves un paziņoja, ka laivas drīz būs gatavas.

Pentuers devās pie palmām un uzsauca:

— Celieties! Celieties!

Modrie aziāti tūdaļ pietrūkās kājās un sāka likt zirgiem mutē laužņus. Piecēlās arī Tutmoss, briesmīgi žāvādamies.

— Brr, — viņš drebinājās, — ir gan auksts! Miegs ir laba lieta!.. Brītiņu nosnaudos — un atkal vara doties kaut uz pasaules malu, tikai ne pie Sāls ezeriem. Brr! Esmu jau aizmirsis, kā garšo vīns, un liekas, ka rokas man jau apaug ar spalvu kā šakālim … Bet līdz pilij vēl krietnas divas stundas, ko jāt. Zemniekiem gan ir labi: guļ, slamsti tādi, nemaz nejuzdami vajadzību nomazgāties, un neiet darbā, kamēr sieva nepabaro viņus ar miežu biezputru. Bet man, lielam kungam, naktī jāslapstās kā zaglim tuksnesi bez ūdens lāses mutē…

Zirgi bija apsegloti, Ramzess uzkāpa mugurā savējam. Tad pienāca Pentuers, paņēma valdnieka zirgu pavadā un veda to, pats soļodams kājām.

— Kas tad tas? — Tutmoss pārsteigts jautāja.

Bet tūdaļ pat atjēdzās, pieskrēja klāt un paņēma Ramzesa zirgu pavadā no otras puses. Visi gāja klusēdami, pārsteigti par priestera izturēšanos, taču juzdami, ka noticis kas ļoti svarīgs.

Pēc pārsimt soļiem tuksnesis beidzās un ceļinieku priekšā pavērās tīrumu ieskauts ceļš.

Zirgos! — Ramzess nokomandēja. — Mums jāpasteidzas!

Viņa majestāte pavēl sēsties zirgos! — Pentuers iesaucās.

Visi apstulba. Taču Tutmoss attapies uzlika roku uz zobena un uzsauca:

— Lai dzīvo mūžos visuvarenais un žēlīgais valdnieks — faraons Ramzess!

Lai dzīvo mūžos! — ieaurojās aziāti, žvadzinādami ieročus.

Paldies jums, mani uzticamie kareivji! — pavēlnieks atbildēja.

Bridi vēlāk jātnieki jau auļoja upes virzienā.


Vienpadsmitā nodaļa


Vai Sfinksas pazemes tempļa pravieši bija redzējuši Ēģiptes jauno valdnieku pie piramīdām, vai bija sūtījuši ziņu par to uz ķēniņa pili un kādā kārtā tas tika izdarīts — nav zināms. Taču, kad Ramzess tuvojās pārceltuvei, virspriesteris Herhors lika modināt galminiekus, un, kad viņš cēlās pāri Nīlai, augstmaņi jau bija sapulcējušies audienču zālē.

Saulei lecot, Ramzess XIII ar nelielu svītu iejāja pils pagalmā, kur kalpotāji nokrita viņa priekšā uz vaiga, bet gvardes vīri, taurēm skanot un bungām rībot, ieročiem rokās sumināja vadoni.

Sveicis karaspēku, viņa majestāte devās uz pili. Tad gremdējās ar smaržvielām piesātinātā vannā un ļāva frizierim sakārtot savus dievišķos matus. Kad tas pazemīgi jautāja, vai noskūt viņam matus un bārdu, valdnieks atbildēja:

— Nevajag. Es neesmu priesteris, bet karavīrs!

Šie vārdi vienā mirklī sasniedza audienču zāli, pēc stundas aplidoja pili, ap dienas vidu izplatījās Memfisā, bet pievakarē jau bija zināmi visos valsts tempļos — no Taminhoras un Sabnihetemas ziemeļos līdz Sunu un Pila-kai dienvidos.

Padzirdējuši šo izteikumu, nomarhi, muižnieki, armija, tauta un svešzemnieki līksmoja kā negudri, bet svētā priesteru kārta jo kvēlāk aizlūdza par mirušā faraona

dvēseli,

izkāpis no vannas, faraons uzvilka īsu karavīra kreklu ar melndzeltenām svītrām, tam virsū zelta krūšu bruņas, kājās ar siksnām piesaitētas sandales, bet galvā uzlika seklu bruņucepuri ar smaili galā. Tad viņš apjoza asīriešu tērauda zobenu, kuru bija nēsājis kaujā pie Sāls ezeriem, un lielas ģenerāļu svītas pavadībā, ieročiem šķindot, iegāja audienču zālē,

Šeit viņu sagaidīja virspriesteris Herhors, kuram līdzās stāvēja svētie virspriesteri Sens, Nofri un citi, bet viņiem aiz muguras — Memfisas un Tēbu augstākie tiesneši, vairāki tuvāko nomu nomarhi, augstākais mantzinis, kā arī labības klēšu, laidaru, sudraba un zelta krātuvju pārraugi un neskaitāmi citi augstmaņi.

Herhors palocījās Ramzesam un aizkustināts sacīja:

— Valdniek! Tavam mūžam dzīvajam tēvam labpaticis aiziet pie dieviem, kur viņš bauda mūžīgo svētlaimi. Uz tevi gūlies pienākums rūpēties par sērdienes valsts likteni. Esi sveicināts, pasaules kungs un pavēlniek, un lai dzīvo mūžos viņa majestāte faraons Hemsems Merers Amons Ramzess sesneterhegans!..

Klātesošie jūsmīgi atkārtoja šo saucienu. Visi gaidīja, ka jaunais valdnieks būs satraukts vai apmulsis. Taču, visiem par izbrīnu, viņš tikai sarauca uzacis un atbildēja:

— Saskaņā ar mana svētā tēva gribu un Ēģiptes likumiem pārņemu savās rokās varu un valdīšu, lai vairotu valsts slavu un tautas labklājību…

Pēkšņi valdnieks pagriezās pret Herhoru un, cieši raudzīdamies viņam acīs, vaicāja:

— Es redzu uz tavas Ínfulas zelta čūsku. Kālab tu esi rotājies ar šo ķēniņa varas simbolu?

Zālē iestājās nāves klusums. Pat vispārdrošākais cilvēks Ēģiptē nevarētu iedomāties, ka jaunais faraons uzsāks savu valdīšanu ar šādu jautājumu varenākajam, cilvēkam valstī, kurš, iespējams, bija varenāks ari par mirušo ķēniņu.

Taču jaunajam pavēlniekam aiz muguras stāvēja divdesmit ģenerāļi, pagalmā gluži kā no bronzas izlieti laistījās gvardes pulki, bet pāri Nīlai jau cēlās viņa armija, kas bija cīnījusies pie Sāls ezeriem, kas bija uzvaras apskurbusi un dievināja savu vadoni.

Es jautāju jūsu godībai, — faraons mierīgi atkārtoja, — ar kādām tiesībām uz jūsu ínfulas ir zelta čūska.

Tā ir tava vectēva svētā Amenhotepa ínfula, — Herhors klusu atteica. — Augstā padome pavēlējusi man to likt galvā, svarīgos gadījumos.

Mans svētais vectēvs, — faraons sacīja, — ķēniņienes tēvs, kā īpašu žēlastību bija ieguvis tiesības rotāt savu infulu ar urēju. Taču, cik man zināms, viņa svinību tērps pieder pie Amona tempļa relikvijām.

Herhors jau bija paguvis attapties.

— Lai tev labpatīk atcerēties, majestāte, — viņš paskaidroja, — ka veselu diennakti Ēģiptei nebija likumīga valdnieka! Kādam vajadzēja modināt un guldīt dievu Osīriju, svētīt tautu un godināt ķēniņa priekštečus. Šai grūtajā brīdī augstā padome pavēlēja man likt galvā svēto relikviju, lai valsts pārvaldīšana un kalpošana dieviem noritētu bez traucējumiem. Bet, tā kā tagad ieradies likumīgais un varenais valdnieks, es noņemu brīnumaino relikviju.

To sacījis, Herhors noņēma ar urēju rotāto infulu un pasniedza to virspriesterim Nofri.

Faraona bargā seja noskaidrojās, un valdnieks devās uz troni.

Pēkšņi svētais Nofri aizstājās viņam ceļā un, palocījies līdz zemei, sacīja:

— Uzklausi jel, svētais valdniek, vispazemīgāko no lūgumiem…

Taču ne viņa balsī, ne skatienā pazemības nebija, un viņš izslējies turpināja:

— Gribu tev paust augstās padomes, visu virspriesteru vārdus…

— Runā! — faraons atbildēja.

Vai jūsu majestātei zināms, — Nofri turpināja, ka faraons, kurš nav iesvētīts virspriesteru kārtā, nedrīkst dāvāt dieviem visaugstākos upurus, kā arī apģērbt un noģērbt dievišķo Osīriju?

Saprotu, — Ramzess viņu pārtrauca. — Esmu faraons, kurš nav iesvētīts virspriestera kārtā…

Tādēļ, — Nofri turpināja, — augstā padome pazemīgi lūdz jūsu majestāti iecelt virspriesteri, kas varētu aizstāt jūsu majestāti reliģiskajos rituālos,.

Klausoties šai valdonīgajā runā, virspriesteri un augstmaņi mīņājās kā uz nokaltētiem akmeņiem, bet ģenerāļi it kā neviļus tvēra pēc zobeniem. Svētais Nofri uzmeta viņiem nicinošu skatienu un atkal dzedrām acīm ieurbās faraona sejā.

Taču pasaules valdnieks arī šoreiz nelikās apmulsis.

— Labi, — viņš atteica, — ka tu atgādināji man šo svarīgo pienākumu. Armijas un valsts lietas neļaus man veltīt laiku mūsu svētās reliģijas rituāliem, un man vajag iecelt sev vietnieku…

To sacīdams, ķēniņš pārlaida skatienu klātesošajiem.

Herhoram pie kreisās rokas stāvēja virspriesteris Sens. Faraons Ielūkojās viņa lēnprātīgajā, godīgajā sejā un pēkšņi ievaicājās:

Kā tevi sauc, svētais tēvs, un kādus pienākumus tu pildi?

Mans vārds ir Sens, un esmu Ptaha tempļa virspriesteris Būbastijā.

Tu būsi mans vietnieks reliģiskajos rituālos, — faraons sacīja, norādīdams uz viņu ar pirkstu.

Zāli pāršalca apbrīnas pilni čuksti. Grūti būtu — pat pēc ilgākām pārdomām un apspriedēm — izvēlēties cienīgāku priesteri tik augstam amatam.

Tikai Herhors nobālēja vēl vairāk, bet Nofri saknieba zilganās lūpas un pievēra plakstiņus.

Mirkli vēlāk jaunais faraons atsēdās tronī, kas balstījās uz deviņu Ēģiptei pakļauto tautu prinču un ķēniņu statujām.

Herhors uz zelta paplātes pasniedza faraonam baltsarkanu kroni, ko apvija zelta čūska. Valdnieks klusēdams uzlika to galvā, un klātesošie krita pie zemes.

Tā vēl nebija svinīgā kronēšana, bet tikai varas pārņemšana.

Kad priesteri bija apkvēpinājuši faraonu ar vīraku un nodziedājuši himnu Osīrijam, lūgdami, lai viņš dāvā jaunajam valdniekam savu svētību, augstmaņiem tika atļauts noskūpstīt troņa viszemāko pakāpienu. Pēc tam valdnieks paņēma zelta karoti un, atkārtodams lūgšanas, kuras skaļā balsī skaitīja Sens, nokvēpināja vīraku dievu statujām, kas stāvēja abpus ķēniņa tronim.

Kas man tagad jādara? — valdnieks jautāja.

Jāparādās tautai, — Herhors atbildēja.

Pa plaši atvērtām zeltītām durvīm, pa marmora kāpnēm viņa majestāte izgāja uz terases un, pacēlis rokas pret debesīm, vērsa savu vaigu pēc kārtas uz četrām debespusēm. Atskanēja taures, un virs piloniem uzvijās karogi. Tie, kas atradās uz lauka, pagalmā vai uz ielas, krita uz vaiga; pār lopa vai verga muguru paceltā nūja nolaidās, nenodarot sāpes, un visi noziedznieki, kurus todien tiesāja, tika apžēloti.

Nokāpis no terases, valdnieks jautāja:

— Vai man vēl kas jādara?

Tagad jūsu majestāti gaida azaids, bet pēc tam — valsts lietas, — Herhors atbildēja.

Tātad es varu atpūsties, — faraons sacīja. — Kur atrodas mana svētā tēva mirstīgās atliekas?

Tās atdotas balzamētājiem… — klusu atbildēja Herhors,

Faraonam asaras sakāpa acīs un nodrebēja lūpas. Taču viņš savaldījās un klusēdams nodūra galvu. Neklājās ļaut kalpotājiem manīt, tik varena valdnieka satraukumu.

Lai pievērstu ķēniņa uzmanību kam citam, Herhors ierunājās:

Vai jūsu majestāte atļaus ķēniņienei — mātei parādīt jums pienācīgo godu?

Man?… Lai mana māte man parādītu godu?! — faraons uzbudināts iesaucās. Un, lai nomierinātos, ar piespiestu smaidu piebilda: — Vai esi aizmirsis, ko saka gudrais Enejs?… Varbūt svētais Sens atkārtos mums šos brīnišķīgos vārdus par māti?

— «Atceries,» — Sens uzsāka, — «ka viņa dzemdējusi un uzaudzinājusi tevi…»

— Jā, jā! Turpini! — valdnieks mudināja, Joprojām pūlēdamies valdīties.

— «Bet, ja tu to aizmirsīsi, viņa izstieps savas rokas pret debesīm — un dievs uzklausīs viņas žēlabas. Viņa ilgi nēsājusi tevi zem savas sirds kā smagu nastu un dzemdējusi, kad. pienāca laiks. Tad viņa nēsājusi tevi uz muguras un trīs gadus barojusi ar savu krūti. Tā viņa uzaudzinājusi tevi, nejuzdama riebumu pret tavu netīrību. Bet, kad tu aizgāji uz skolu un sāki apgūt rakstību, viņa ik dienas nesa tavam skolotājam maizi un alu no savas mājas.»

Faraons dziļi nopūtās un sacīja jau mierīgāk:

— Kā redzat, neklājas mātei mani sveikt. Labāk es iešu pie viņas.

Un ķēniņš devās cauri neskaitāmām zālēm, kuras bija izklātas ar marmoru, alabastru vai dārgu koksni, kuru sienas bija apgleznotas košām krāsām, izrotātas apzeltītiem bareljefiem. Viņam sekoja milzīga svīta. Nonācis līdz mātes istabām, viņš deva zīmi, lai viņu atstāj vienu.

Viņš izgāja cauri priekštelpai, bridi uzkavējās pie sliekšņa, tad pieklauvēja un klusu iegāja iekšā.

Istabā ar kailām sienām, kur sakarā ar sērām stāvēja vienīgi zems dīvāns un ieplaisājusi krūka ar ūdeni, uz akmens sēdēja faraona māte — ķēniņiene Nikotrise. Viņa bija rupjaudekla kreklā, basām kājām, piere viņai bija. noziesta ar Nīlas dūņām un sajukušie mati nokaisīti pelniem.

Ieraudzījusi Ramzesu, ķēniņiene noliecās, lai kristu viņam pie kājām. Taču dēls apskāva viņu un raudādams sacīja:

— Ja tu, māt, kritīsi manā priekšā pie zemes, man būs jānokāpj tavā priekšā pazemē…

Ķēniņiene pieglauda viņa galvu sev pie krūtīm, noslaucīja viņam asaras ar sava krekla piedurkni un, pacēlusi rokas pret debesīm, sāka čukstēt:

— Lai visi dievi… lai tava tēva un vectēva, gars sargā un svētī tevi… Ak, Isīda! Es neesmu neko tev žēlojusi, taču šodien ziedoju visdārgāko… Atdodu tev savu mīļoto dēlu… Lai mans ķēnišķais dēls kļūst par tavu dēlu, un lai viņa slava un varenība vairo tavu dievišķo mantību…

Valdnieks, apskāvis un vairākkārt noskūpstījis ķēniņieni, nosēdināja viņu uz dīvāna, bet pats apsēdās uz akmens.

Vai tēvs ir atstājis man kādus rīkojumus? — viņš vaicāja.

Viņš tikai lūdza tevi neaizmirst viņu, bet augstajai padomei sacīja šādus vārdus: «Atstāju jums mantinieku, kas ir lauva un ērglis vienā personā, klausiet viņam — un viņš darīs Ēģipti tik varenu, kāda tā nekad vēl nav bijusi…»

Tu domā, priesteri man pakļausies?

Atceries, — māte atbildēja, — ka faraona emblēma ir čūska, bet čūska — tā ir apdomība, kas klusē un nonāvē, dzeļot negaidīti. Ja izvēlēsies sev par sabiedroto laiku, tu visus uzveiksi.

Herhors ir pārāk nekaunīgs! Šodien viņš bija uzdrošinājies uzlikt galvā svētā Amenhotepa infulu… Protams, es liku viņam to noņemt; drīz atcelšu viņu no amata. Viņu un vēl dažus augstās padomes locekļus.

Ķēniņiene pašūpoja galvu.

— Tu esi Ēģiptes valdnieks, — viņa sacīja, — un dievi apveltījuši tevi ar lielu gudrību. Ja tā nebūtu, es ļoti baidītos no ķildas ar Herhoru.

Es nesākšu ķildoties ar viņu… Es viņu padzīšu….

Tu esi Ēģiptes valdnieks, — māte atkārtoja, — taču bīsties no cīņas ar priesteriem! Tiesa — tava tēva pārliecīgā lēnprātība padarījusi viņus nekaunīgus. Bet nevajag saniknot viņus ar savu bardzību… Turklāt apsver — kurš tev palīdzēs ar padomu?… Viņi zina visu, kas bijis, ir un būs virs zemes un debesīs; viņi lasa cilvēka visapslēptākās domas, un visas sirdis klausa viņiem kā lapas vējam. Bez viņiem tu nezināsi, kas notiek ne tikai Tīrā un Nīnivē, bet pat Memfisā un Tēbās.

Es neatraidu viņu gudrību, bet vēlos, lai viņi man kalpo, — faraons atbildēja. — Es zinu, ka priesteru gudrība ir liela, taču jāuzmanās, lai viņi nekrāptu mani, un jāsavalda tie, lai valsts netiktu izpostīta… Tu pati zini, māt, ko viņi trīsdesmit gados izdarījuši ar Ēģipti!.. Tauta cieš trūkumu vai dumpojas, armija ir maza, valsts kase tukša, bet tikmēr mums kaimiņos, gluži kā rūgstoša mīkla, ceļas Asīrija un jau tagad uztiepj mums līgumus!..

Dari, kā zini, taču atceries, ka faraona emblēma ir čūska! Un čūska nozīmē klusēšanu un apdomību.

Tev taisnība, māt, bet, tici man, dažkārt svarīgāka ir drosme. Tagad es jau zinu, ka priesteri bija nodomājuši karot ar lībiešiem vairākus gadus. Es karu pabeidzu dažās nedēļās — un tikai tādēļ, ka katru dienu spēru kādu neprātīgu, toties stingru soli. Ja es nebūtu meties pretī lībiešiem tuksnesī, kas, protams, bija tīrais bezprāts, viņi tagad būtu pie Memfisas…

Es zinu, ka tu vajāji Tehennu un jūs pārsteidza Tifons, — ķēniņiene sacīja. — Ai, vieglprātīgais bērns… tu nepadomāji par mani.. Ķēniņš pasmaidīja.

— Lai tava sirds ir mierīga! — viņš atteica. — Kad faraons karo, viņam pie kreisās un pie labās rokas stājas Amons. Un kurš gan viņam spēj līdzināties?

Viņš vēlreiz apskāva ķēniņieni un izgāja laukā.


Divpadsmitā nodaļa


Viņa majestātes milzīgā svīta joprojām stāvēja audienču zālē, taču bija it kā sašķēlusies divās daļās: vienā pusē Herhors, Nofri un daži gados vecāki virspriesteri, otrā — visi karavadoņi, valstsvīri un vairums jaunāko priesteru. Faraona vērīgā acs tūdaļ pamanīja šo augstmaņu sašķelšanos, un jaunā valdnieka sirds iekvēlojās priekā un lepnumā.

«Tātad, pat neizvilkdams zobenu, esmu guvis uzvaru,» viņš nodomāja.

Tikmēr karavadoņi un daļa augstmaņu aizvien tālāk un noteiktāk atvirzījās no Herhora un Nofri. Neviens vairs nešaubījās, ka abi virspriesteri — līdz šim ietekmīgākie valstī — nebauda jaunā faraona labvēlību.

Valdnieks iegāja ēdamzālē, kur viņu uzreiz pārsteidza apkalpojošo priesteru un pasniegto ēdienu skaits,

— Vai man tas viss jāapēd? — viņš, neslēpdams izbrīnu, vaicāja.

Priesteris, kurš pārzināja virtuvi, paskaidroja, ka ēdieni, kas paliekot pāri pēc viņa majestātes maltītes, tiekot upurēti dinastijas mirušajiem locekļiem.

To sacīdams, viņš norādīja uz virkni veidolu, kas stāvēja gar ēdamzāles sienām. Valdnieks paraudzījās uz šīm statujām, kas, spriežot pēc izskata, neko neēda, tad uz ziedošajiem priesteriem, kuri acīmredzot apēda visu, un pieprasīja sev alu un kareivju maizi ar ķiplokiem.

Vecākais priesteris apstulba, taču atkārtoja pavēli jaunākajam. Jaunākais brīdi minstinājās, tad nodeva rīkojumu zēniem un meitenēm. Zēni, liekas, neticēja savām ausīm, tomēr tūdaļ pat skriešus izklīda pa visu pili,

Pēc stundas ceturkšņa viņi atgriezās ar izbiedētām sejām, čukstēdami priesteriem, ka nekur neesot kareivji) maizes ar ķiplokiem,

Faraons pasmaidīja un piekodināja, lai turpmāk viņa virtuvē netrūktu vienkāršo ēdienu". Tad apēda balodi, gabalu zivs, kviešu plāceni un uzdzēra virsū vīnu.

Viņam bija jāatzīst, ka ēdieni ir lieliski un vīns — brīnišķīgs. Taču viņš nespēja atvairīt domu, ka galma virtuve prasa milzīgus līdzekļus.

Nokvēpinājis vīraku par godu senčiem, valdnieks devas uz ķēniņa kabinetu, lai noklausītos ziņojumus.

Pirmais runāja Herhors. Viņš palocījās faraonam daudz zemāk, nekā suminot viņu pirmoreiz, un dziļi aizkustināts apsveica ar uzvaru pār lībiešiem,

— Tu, valdniek, uzklupt lībiešiem kā Tifons nožēloja mani klaidoņu teltīm tuksnesī. Tu uzvarēji lielā kaujā ar ļoti maziem zaudējumiem un ar vienu dievišķā zobena cirtienu pabeidzi karu, kuram mēs, vienkāršie mirstīgie, galu nespējām paredzēt.

Faraons juta, ka viņa netīksme pret Herhoru sāk mazināties,

— Tālab, — Herhors turpināja, — augstā padome vispazemīgi lūdz tevi, valdniek, atvēlēt varonīgo pulku apbalvošanai desmit talantus… Bet tu pats, virspavēlnieka atļauj līdzās savam vārdam rakstīt «Uzvarētājs»!

Paļaudamies uz faraona jaunību, Herhors glaimojot bija pārcenties, un tas atskurbināja Ramzesu.

— Un kādu pievārdu jūs man dosit, kad es sagraušu asīriešu armiju un piepildīšu tempļus ar Nīnives un Babilonijas bagātībām? — viņš jautāja,

«Tātad viņš joprojām sapņo par to!…» virspriesteris pie sevis nodomāja. Bet faraons, kā apstiprinādams viņa bažas, ievaicājās:

Cik liels ir mūsu karaspēks?

Šeit, pie Memfisas?

Nē, visā Ēģiptē,

Jūsu majestātei bija desmit pulki, — virspriesteris atbildēja. — Godājamajam Nitageram austrumu pierobežā — piecpadsmit. Desmit pulki stāv dienvidos, jo Nūbijā rūgst nemieri… Un pieci izvietoti garnizonos pa visu valsti.

— Pavisam, tātad četrdesmit, — faraons, brīdi padomājis, sacīja, — Un cik tajos ir karavīru?

— Ap sešdesmit tūkstošu… Valdnieks pietrūkās kājās.

— Sešdesmit! Simt divdesmit vietā! — viņš iekliedzās. — Ko tas nozīmē? Kur jūs esat likuši manu armiju?

— Mums nav līdzekļu lielāka karaspēka uzturēšanai.. Ak, dievi! — faraons iesaucās, saķerdams galvu.

Pēc mēneša mums var uzbrukt asīrieši! Bet mēs esam atbruņoti!..

Ar Asīriju mums noslēgts pagaidu līgums, — Herhors piebilda.

Tā var atbildēt sieviete, nevis kara ministrs! Kāda nozīme līgumam, ja to nebalsta armija? Ķēniņam Tiglatpalasaram pietiek ar pusi sava karaspēka, lai mūs sagrautu!

Neraizējieties, majestāte! Tiklīdz uzzināsim par asīriešu nodevību, mums būs pusmiljons karotāju…

Faraons smējās viņam sejā,

— Ko?…No kurienes? Vai tu esi pie pilna prāta? Tu rocies savos papirusos, bet es septiņus gadus dienu armijā, neizlaizdams gandrīz ne dienas, lai būtu klāt mācībās vai manevros… Kādā veidā tu dažos mēnešos savāksi pusmiljonu lielu armiju?

— Visa muižniecība atsauksies…

— Kāds labums no tavas muižniecības? Muižnieki nav kareivji. Pusmiljonu lielai armijai vajadzīgi vismaz simt piecdesmit pulki, bet mums, kā tu pats saki, to ir tikai četrdesmit… Kur gan šie cilvēki, kas tagad gana lopus, ar zemi, darina podus vai dzer un slaistās savās muižās, — kur viņi apgūs karamākslu? Ēģiptieši ir slikti karotāji. Es to labi zinu, jo redzu viņus katru dienu… Lībieši, grieķi, heti, vēl bērni būdami, rīkojas ar loku un lingu un lieliski māk cilāt kaujas vāli; gada laikā viņi iemācās kārtīgi soļot. Bet ēģiptietis arī pēc trim apmācību gadiem soļo šā tā. Tiesa, ar zobenu un šķēpu viņš aprod divos gados, bet, lai iemācītos trāpīt mērķī, viņam arī četru gadu ir par maz… Tātad dažos mēnešos jūs savāksit nevis armiju, bet pusmiljonu cilvēku lielu salašņu baru, kuru vienā mirklī sakaus otrs — asīriešu bars, jo, lai gan asīriešu pulki ir vāji un slikti apmācīti, asīriešu kareivis tomēr prot raidīt akmeņus un bultas, cirst un durt, bet galvenais — mesties kaujā kā meža zvērs, kas nepavisam nav raksturīgi mierīgajam ēģiptietim. Mēs uzvaram ienaidnieku tikai tādēļ, ka mūsu disciplinētie un labi apmācītie pulki bliež kā tarāns. Lai izjauktu mūsu kolonnu, jāizkauj puse tās kareivju. Taču, ja nav kolonnu, nav ari ēģiptiešu armijas!

— Tu runā gudri un patiesi, valdniek, — Herhors sacīja satrauktajam faraonam. — Tikai dieviem, piemīt lāde lietpratība. Es arī zinu, ka Ēģiptes spēki ir vāji un, lai tos nostiprinātu, būs vajadzīgs gadiem ilgs darbs… Tālab es gribu noslēgt līgumu, ar Asīriju.

— Jūs taču esat to jau noslēguši!

— Tas ir pagaidu līgums. Sargons, uzzinājis par ķēniņa slimību un baidīdamies no jūsu majestātes, atlika īstā līguma parakstīšanu līdz tam laikam, kad jūs uzkāpsit tronī.

Faraonu atkal pārņēma dusmas.

— Ko?! — viņš iekliedzās, — Tātad viņi tiesām nodomājuši sagrābt Feniķiju? Un cer, ka es parakstīšu kaunpilno spriedumu sev? Ļaunie gari apmājuši jūs visus!..

Audience bija beigusies. Herhors šoreiz nokrita uz vaiga. Atgriezdamies no faraona, viņš klusībā prātoja:

«Viņa majestāte noklausījās ziņojumu — tātad viņš neatraida manus pakalpojumus. Es pateicu viņam, ka jāparaksta līgums ar Asīriju, tātad pats grūtākais ir paveikts … Viņš apdomāsies, iekams Sargons atkal ieradīsies pie mums … Bet ir gan lauva … pat ne lauva … šis jauneklis ir satrakots zilonis… Taču viņš kļuvis par faraonu tikai tādēļ, ka ir virspriestera mazdēls! Viņš vēl nesaprot, ka tās pašas rokas, kas viņu uzcēlušas tik augstu…»

Priekštelpā godājamais Herhors apstājās, kaut ko apsvēra un devās nevis uz savu namu, bet gan pie ķēniņienes Nikotrises,

Dārzā neviena nebija, tikai no apkārtējiem paviljoniem skanēja vaimanas. Tur mirušā faraona sievietes apraudāja uz Rietzemi aizgājušo.

Viņu sēras, šķiet, bija patiesas.

Tikmēr jaunā valdnieka kabinetā ieradās augstākais tiesnesis.

— Ko teiksi man, cienījamais? — Ramzess vaicāja.

— Pirms dažām dienām Tēbu tuvumā noticis dīvains gadījums, — tiesnesis atbildēja. — Kāds zemnieks nogalinājis sievu, trīs bērnus un pats noslīcinājies svētajā dīķī.

Vai sajucis prātā?

Liekas, viņš to izdarījis aiz bada.

Faraons kļuva domīgs.

— Savāds gadījums, — viņš sacīja. — Bet es gribētu jautāt tev ko citu. Kādi noziegumi tagad notiek visbiežāk?

Augstākais priesteris minstinājās.

— Runā droši, — faraons, zaudēdams pacietību, sacīja, — neko neslēp no manis! Es zinu, ka Ēģipte iestigusi purvā, un gribu to glābt, tādēļ man jāizdibina ļaunuma saknes…

— Visbiežākie, visparastākie noziegumi ir dumpji.. Taču dumpojas tikai vienkāršā tauta… — tiesnesis steidzās piebilst.

— Es klausos, — valdnieks mudināja,

Kosemā, — tiesnesis turpināja, — bija sadumpojušies mūrnieki un akmeņkaļi, kurus laikā neapgādāja ar visu nepieciešamo. Sehemā zemnieki nogalinājuši rakstvedi, kas ievācis nodokļus. Melkabā un Pihebitā zemnieki sagrāvuši feniķiešu nomnieku mājas… Kasās apkaimē viņi atteikušies labot kanālu, apgalvodami, ka par šo darbu viņiem pienākoties atlīdzība no valsts kases… Pēdīgi porfīra raktuvēs ieslodzītie piekāvuši uzraugus un gribējuši visā barā bēgt uz jūras pusi…

Mani nepārsteidz šīs ziņas, — faraons atteica. — Bet ko tu par to domā?

— Pirmām kārtām jāsoda vainīgie…

— Bet es domāju, ka pirmām kārtām jādod strādniekiem tas, kas viņiem pienākas, — valdnieks sacīja. — Izbadējies vērsis guļas zemē, izbadējies zirgs grīļojas un gārdz. Vai tad var prasīt, lai izsalcis cilvēks strādā un nesūdzas, ka viņam ir slikti?

— Tātad jūsu majestāte…

Pentuers izveidos padomi, lai izpētītu šos jautājumus, — faraons pārtrauca. — Bet pagaidām es nevēlos, ka soda vainīgos.

Tad taču uzliesmos vispārējs dumpis! — tiesnesis šausmās iesaucās.

Faraons, atbalstījis galvu rokās, kaut ko domāja.

— Labi, — viņš pēc brīža sacīja, — Lai tiesneši dara savu darbu, tikai… pēc iespējas saudzīgāk… Bet Pentuers lai šodien pat sasauc padomi… Tik tiešām, — viņš vēl piebilda, — vieglāk ir izšķirties kaujas laukā nekā tai juceklī, kas valda Ēģiptē…

Kad augstākais tiesnesis bija aizgājis, Ramzess ataicināja Tutmosu un pavēlēja viņam faraona vārdā sveikt karaspēku, kas atgriezies no Sāls ezeriem, un izdalīt divdesmit talantus virsniekiem un kareivjiem. Tad ķēniņš lika uzmeklēt Pentueru, bet, gaidīdams priesteri, pieņēma galveno mantzini.

Es vēlos zināt, — viņš sacīja, — kādā stāvoklī Ir valsts kase.

Šobrīd, — augstmanis atteica, — mūsu klētīs, laidaros, noliktavās un lādēs ir vērtības par divdesmit tūkstošiem talantu. Turklāt ik dienas ienāk nodokļi…

— Un ik dienas izceļas arī dumpji, — faraons piebilda,

— Bet cik lieli ir mūsu ienākumi un izdevumi?

— Karaspēka uzturēšanai mēs izdodam gadā divdesmit tūkstošus talantu. Faraona galmam divus — trīs tūkstošus mēnesī,

— Vai tiešām? Un sabiedriskie darbi?

— Patlaban tos veic par velti, — galvenais mantzinis sacīja, nodūris galvu,

— Un ienākumi?…

Cik mēs izdodam, tik ari saņemam… — mantzinis nomurmināja.

Tātad mēs saņemam četrdesmit — piecdesmit tūkstošu talantu gadā, — faraons noteica. — Un kur pārējais?

Ieķīlāts pie feniķiešiem, pie dažiem baņķieriem, pie tirgotājiem, beidzot — pie svētajiem priesteriem…

Labi, — sacīja valdnieks. — Bet ir taču faraonu neaizskaramais zelta, platīna, sudraba un dārgakmeņu fonds. Cik liels tas ir?

Tas jau kopš desmit gadiem laists apgrozībā un iztērēts…

— Kādiem nolūkiem? Kam?

Galma vajadzībām, — mantzinis atteica, — dāvanām nomarhiem un tempļiem…

Galmam bija ienākumi no nodokļiem, un vai tad dāvanas varēja izsmelt mana tēva dārgumu krātuvi?

Osīrijs-Ramzess, jūsu tēvs, bija devīgs valdnieks un ziedoja lielus upurus…

Cik lielus?… Es gribu beidzot to uzzināt — faraons nepacietīgi taujāja.

Precīzi rēķini ir arhīvos, es atceros tikai vispārējos skaitļus…

Runā!..

— Piemēram, tempļiem, — mantzinis nedroši iesāka, — savas laimīgās valdīšanas laikā Osīrijs-Ramzess uzdāvinājis ap simt pilsētu, kādus simt divdesmit kuģus, divus miljonus liellopu un divus miljonus maisu graudu, simt divdesmit tūkstošus zirgu, astoņdesmit tūkstošus vergu, ap divsimt tūkstošu mucu alus un vīna, trīs miljonus klaipu maizes, kādus trīsdesmit tūkstošus dārgu apģērbu, trīssimt tūkstošus medus, eļļas un vīraka krūku… Piedevām vēl tūkstoš talantu zelta, trīs tūkstošus sudraba, desmit tūkstošus bronzas stieņu, piecsimt talantu vara, sešus miljonus ziedu vainagu, tūkstoš divsimt dievu veidolu un kādus trīssimt tūkstošus dārgakmeņu.1 Citus skaitļus es tagad neatceros, taču tas viss ir pierakstīts…

Faraons smiedamies pacēla rokas augšup, taču pēkšņi aizsvilās un, uzsitis dūri galdā, iesaucās:

Tas Ir kas nedzirdēts! Saujiņa priesteru patērējusi tik daudz alus, maizes, vainagu un drānu, kaut arī tiem pašiem ir savi ienākumi! Milzīgi ienākumi, kas simtiem reižu pārsniedz svēto vīru vajadzības!..

Lai man atļauts atgādināt — jūsu majestāte aizmirsis, ka priesteri atbalsta desmitiem tūkstošu nabagu, dziedē slimniekus un uztur pārdesmit pulku uz tempļu rēķina…

Kam viņiem šie pulki? Faraoni taču izmanto tos vienīgi kara laikā. Bet, kas attiecas uz slimniekiem, tad gandrīz katrs maksā par sevi vai atstrādā to, ko palicis parādā templim par ārstēšanu. Un nabagi? Viņi strādā tempļu labā — nes dieviem ūdeni, piedalās svinīgās procesijās, bet galvenais — palīdz rādīt brīnumus. Viņi pie tempļu vārtiem atgūst zaudēto saprātu, redzi un dzirdi, viņiem sadzīst brūces, sāk darboties rokas un kājas, bet tauta, raugoties šais brīnumos, jo kvēlāk lūdz dievu un ziedo tiem jo dāsnākus upurus. Nabagi ir gluži kā tempļu vērši un avis. Viņi nes priesteriem tīru peļņu…

— Bet priesteri, — mantzinis uzdrošinājās iebilst, — jau neiztērē visas upurveltes, viņi uzkrāj tās un palielina fondu…

— Kādam nolūkam? — Kādai negaidītai valsts vajadzībai…

— Kurš redzējis šo fondu?

— Es pats, — augstmanis atbildēja. — Labirintā uzkrātās bagātības nemazinās, bet gan vairojas no paaudzes paaudzē, lai…

— Lai, — faraons viņu pārtrauca, — asīriešiem būtu Ko sagrābt, kad viņi iekaros Ēģipti, kuru tik jauki pārvalda priesteri! Paldies tev, mantzini! — viņš piebilda, — Es zināju, ka Ēģiptes stāvoklis ir slikts, taču nedomāju, ka valsts nonākusi galīgā postā… Valstī notiek dumpji, armijas nav, faraons Iestidzis parādos… toties Labirinta dārgumu krātuve bagātinās no paaudzes paaudzē… Ja katra dinastija, vesela dinastija upurētu tempļiem tik daudz, cik tiem upurējis mans tēvs, Labirintā jau botu deviņpadsmit tūkstoši talantu zelta, ap sešdesmit tūkstošu talantu sudraba, cik labības, ganāmpulku, zemes, vergu un pilsētu, — cik drānu un dārgakmeņu — to neaplēsīs pat vislabākais rēķinvedis!

Galvenais mantzinis sadrūvējies atvadījās no valdnieka. Taču ari faraons nebija ar sevi apmierināts» Padomājis viņš nosprieda, ka bijis pārāk atklāts ar saviem augstmaņiem.


Trīspadsmitā nodaļa


Sardze, kas dežurēja priekštelpā, ziņoja par Pentuera ierašanos, Priesteris nokrita faraona priekšā uz vaiga un vaicāja, vai viņam neesot kādu pavēļu,

Es negribu pavēlēt, bet gan lūgt tevi, — faraons sacīja. — Tu zini, ka Ēģiptē notiek dumpji! Dumpojas zemnieki, amatnieki, pat ieslodzītie… Dumpji no jūras līdz pat raktuvēm! Vēl tikai trūkst, ka sadumpotos mani kareivji un pasludinātu par faraonu… nu, kaut vai Herhoru…

Lai tu dzīvo mūžos! — priesteris atbildēja, — Nav Ēģiptē cilvēka, kas neziedotos tavā labā un nesvētītu tavu vārdu…

Ak, ja viņi zinātu, — valdnieks sašutis sacīja, — cik nabags un bezspēcīgs ir faraons, katrs nomarhs pasludinātu sevi par sava noma saimnieku!.. Es cerēju, ka, mantojis divkāršu troni, iegūšu kaut kādu ietekmi… Taču. jau pirmajā dienā pārliecinos, ka esmu tikai Ēģiptes kādreizējo valdnieku ēna! Jo kas gan var būt faraons bez naudas, bez armijas un, galvenais, bez uzticamiem kalpiem?… Esmu kā dieva statuja, kuras priekšā kvēpina vīraku un nemitīgi upurē… Taču statujas ir bezspēcīgas, un no upurveltēm sev vēderus uzaudzē priesteri… Bet ko es te spriedelēju? Tu jau piederi pie viņiem!..

Man ļoti žēl, — Pentuers atbildēja, — ka tu, valdniek, tā runā savas valdīšanas pirmajā dienā. Ja vēstis par to Izplatīsies Ēģiptē…

Kam lai uzticu to, kas mani nomoka? — faraons viņu pārtrauca. — Tu esi mans padomdevējs, tu izglābi vai vismaz gribēji man glābt dzīvību. Un, protams, ne jau tālab, lai izpaustu, kas notiek faraona sirdī, kuru es tev atklāju. Taču tev taisnība,.

Valdnieks pagājās dažus soļus pa istabu un pēc brīža daudz mierīgākā balsī sacīja:

Es uzdodu tev izveidot padomi, kurai jāizmeklē nebeidzamo dumpju iemesli manā valstī. Es vēlos, lai soda tikai vainīgos un lai izturas taisnīgi pret nelaimīgajiem»

Lai dievi tevi atbalsta ar savu žēlastību! — priesteris nočukstēja, — Es izdarīšu, ko pavēli, valdniek. Taču dumpju iemesli man zināmi arī bez izmeklēšanas …

— tad paskaidro man tos!

Es ne vienreiz vien esmu sacījis jūsu majestātei, ka darba tauta cieš badu, strādā pāri spēkiem un maksā pārlieku lielus nodokļus. Kas agrāk liecis muguru no saules lēkta līdz rietam, tam tagad jāsāk darbs stundu pirms lēkta un jābeidz stundu pēc rieta. Vēl necik sen vienkāršs cilvēks varēja ik pēc desmit dienām apmeklēt vecāku kapus, aprunāties ar viņu ēnām un ziedot viņiem, bet tagad nevienam vairs nav laika. Senāk, zemnieks apēda trīs kviešu plāceņus dienā, bet tagad viņam ne vienmēr iznāk viens miežu plācenis. Senāk darbu pie kanāliem, aizsprostiem un uz ceļiem ieskaitīja par nodokli — tagad nodokļi jāmaksā atsevišķi, bet sabiedriskie darbi jādara par velti. Lūk, dumpju iemesli!

Esmu visnabadzīgākais muižnieks valstī! — faraons Iesaucās, saķerdams galvu. — Jebkurš muižas īpašnieks dod saviem kustoņiem kārtīgu barību un atpūtu, bet mani lopi Ir allaž izsalkuši un noguruši! Saki man — ko lai es daru?

Tu pavēli, valdniek, lai pasaku?

Es lūdzu … Pavēlu … Kā vēlies … Tikai runā!

— Lai svētīta tava valdīšana, Osīrija īstenais dēls! — priesteris atteica. — Jādara, lūk, kas: pirmām kārtām pavēli, valdniek, lai par sabiedriskiem darbiem maksā, kā tas bija senāk …

— Protams…

— Pēc tam dod rīkojumu, lai darbs uz lauka ilgst tikai no saules lēkta līdz rietam, lai tauta atpūšas katru septīto dienu — nevis desmito, bet gan septīto, kā tas bija dievišķo dinastiju laikā. Tad vēl pasludini, ka kungiem turpmāk nav tiesību ieķīlāt zemniekus, bet rakstvežiem — viņus sist un mocīt pēc sava prāta, Un, beidzot, iedod … desmito, kaut vai divdesmito daļu zemes īpašumā zemniekiem, lai neviens to nevar atņemt vai ieķīlāt. Ja zemnieka ģimenei piederēs kaut vai tik liels zemes gabals kā šīs istabas grīda, tā vairs necietīs badu. Iedod, valdniek, zemniekiem īpašumā tuksneša smiltājus — un pēc dažiem gadiem tur būs dārzi…

Tu labi runā, — faraons piebilda, — taču runā to, ko saskati savā sirdī, nevis dzīvē. Cilvēka nodomi, pat vislabākie, ne vienmēr sakrīt ar notikumu dabisko norisi…

Jūsu majestāte, esmu jau novērojis šādus mēģinājumus un to rezultātus, — Pentuers atbildēja. — Dažu tempļu priesteri dziedē slimniekus, māca bērnus, audzē labākas lopu un augu šķirnes un cenšas audzināt cilvēkus. Un lūk, kas ticis panākts: ja slinkam, izdēdējušam zemniekam dod labu ēdienu un ļauj atpūsties katru septīto dienu, šis cilvēks atkopjas, kļūst strādīgāks un uzar vairāk zemes nekā agrāk. Algots strādnieks ir līksmāks un strādā labāk par vergu, kaut arī vergu sit ar dzelzs rīkstēm. Paēdušiem dzimst vairāk bērnu nekā izsalkušiem un darbā izvārgušiem; brīvu cilvēku pēcnācēji ir veselīgi un stipri, bet vergu pēcnācēji — vārgi un drūmi, ar noslieci zagt un melot. Un pēdīgi ir atzīts, ka zeme, kuru apstrādā pats īpašnieks, dod pusotras reizes vairāk graudu un dārzeņu nekā tā, ko uzar vergs. Un kas vēl ir zīmīgi: ja ļaudis strādā uz lauka un apkārt skan dziesmas un mūzika, tad ne vien viņi, bet arī vērši mazāk nogurst. Tas viss apstiprinājies mūsu tempļu īpašumos.

Faraons pasmaidīja.

— Būs arī man jāievieš mūzika savās muižās un raktuvēs, — viņš noteica. — Bet, ja jau priesteri redzējuši šos brīnumus, par kuriem tu man stāstīji, kādēļ viņi savos īpašumos nerīkojas ar zemniekiem tāpat?

Pentuers nodūra galvu.

Tālab, — viņš nopūties atteica, — ka ne visi priesteri ir gudri un cēlsirdīgi…

Tur jau ir tā lieta! — faraons iesaucās. — Bet tagad saki man, Pentuer, zemnieka dēls, — kādēļ, zinot, ka priesteru vidū ir bezgoži un muļķi, tu negribi līdzēt man cīņā pret viņiem? Tu taču saproti, ka es neuzlabošu zemnieku dzīvi, iekams neiemācīšu priesterus pakļauties savai gribai… Pentuers sažņaudza rokas.

Valdniek, — viņš atbildēja, — grēcīgi un bīstami ir cīnīties ar priesteriem! Ne viens vien faraons uzsāka šādu cīņu un… nespēja to novest līdz galam,

Jo viņus neatbalstīja tādi cilvēki kā tu! — faraons iesaucās. — Un patiešām es nekad nesapratīšu, kādēļ gudrie un cēlie priesteri pacieš sev līdzās neliešus, kuri ir šīs kārtas vairākums.

Pentuers pašūpoja galvu.

— Trīsdesmit tūkstošus gadu svētā priesteru kārta lolojusi Ēģipti un izveidojusi to tādu, kāda tā ir tagad — valsts, kuru apbrīno visa pasaule. Ar ko izskaidrojams, ka šai kārtai ar visiem tās trūkumiem izdevies to panākt? Ar to, ka priesteris ir gaismeklis, kurā deg gudrības liesma. Gaismeklis var būt apkvēpis, pat smirdīgs, taču tas glabā sevī dievišķo uguni, bez kuras cilvēki dzīvotu tumsonībā un mežonībā.

— Tu, valdniek, runā par cīņu ar priesteriem, — Pentuers turpināja, — Kā šī cīņa var beigties man? Ja tu zaudēsi, es būšu nelaimīgs, jo tu neuzlabosi zemnieku dzīvi. Bet ja tu uzvarēsi? Ak, es negribu, piedzīvot šo dienu! Jo — kas zina, vai, sadauzot gaismekli, tu neapdzēsīsi gudrības gaismu, kas gadu tūkstošiem kvēlo pār Ēģipti un visu pasauli… Lūk, manu valdniek, kādēļ es nevēlos iejaukties tavā cīņā ar svēto priesteru kārtu. Es jūtu, ka šī cīņa tuvojas, un ciešu tāpēc, ka, būdams nožēlojams tārps, nespēju to atvairīt. Taču iesaistīties tajā es neiešu, tālab ka man nāktos pievilt vai nu tevi, vai dievu — gudrības radītāju…

Faraons, klausīdamies Pentuera vārdos, domīgi staigāja pa istabu.

— Hm! — Viņš bez dusmām sacīja: — Rīkojies, kā zini! Tu neesi kareivis, un es nevaru pārmest tev drosmes trūkumu … Taču tu nevari būt man padomdevējs … Tomēr lūdzu tevi izdarīt zemnieku dumpju izmeklēšanu, un, kad es aicināšu, tu pateiksi man, ko tev pavēlēs tava gudrība.

Atvadoties no faraona, Pentuers noslīga ceļos,

— Katrā gadījumā, — faraons piebilda, — zini, ka es nevēlos apdzēst dievišķo gaismu… Lai priesteri lolo gudrību savos tempļos, taču lai negrauj manu armiju, lai neslēdz kaunpilnus līgumus un… lai neapzog ķēniņa dārgumu krātuves… Vai tikai viņi nedomā, ka es kā ubags stāvēšu pie viņu durvīm, lai saņemtu līdzekļus atjaunot valsti, kuru izpostījusi viņu aplamā un nekrietnā valdīšana? Ha! Ha! Pentuer, es pat dieviem nelūgšu to, uz ko man ir likumīgas tiesības… Tu vari iet!

Priesteris izgāja, kāpdamies atpakaļ un klanīdamies, bet durvīs nokrizdams pie zemes.

Faraons palika viens.

«Cilvēki,» viņš domāja, «ir kā bērni, Herhors taču ir gudrs. Viņš zina, ka Ēģiptei kara gadījumā būs vajadzīgs pusmiljons kareivju, zina, ka šie kareivji jāapmāca, — un tomēr viņš samazinājis pulku skaitu un sastāvu. Galvenais mantzinis arī nav muļķis, taču viņam šķiet pilnīgi dabiski, ka visi faraonu dārgumi pārceļojuši uz Labirintu! Beidzot — Pentuers. Ir gan dīvains cilvēks!.. Viņš grib, lai zemniekiem būtu ko ēst, lai viņiem piederētu zeme un lai viņi svinētu nebeidzamus svētkus. Labi… bet tas viss samazinās manus ienākumus, kuri jau tā ir pārāk niecīgi. Taču, ja es viņam sacīšu: «Palīdzi man atņemt priesteriem ķēniņu dārgumus…» — viņš nosauks mani par bezdievi, par gaismas dzēsēju Ēģiptē!.. Savāds cilvēks! Gatavs visu valsti apgāzt kājām gaisa, ja runa ir par zemnieku labklājību, taču neparko neiedrošināsies sagrābt virspriesteri aiz apkakles un iemest cietumā. Viņš itin mierīgi pieprasa, lai atsakos no krietnas daļas savu ienākumu, taču, esmu pārliecināts, neņems ne vara debenu no Labirinta.»

Ramzess pasmaidīja un atkal prātoja:

«Ikviens vēlas būt laimīgs. Taču, kolīdz gribi kaut ko darīt, lai visi būtu laimīgi, katrs tev ķeras pie rokas kā cilvēks, kuram rauj zobu …. tādēļ valdniekam jābūt apņēmīgam… Un mans dievišķais tēvs rīkojies aplam, pamezdams zemniekus novārtā un bezgala uzticēdamies priesteriem… Viņš atstājis man smagu mantojumu, bet gan es tikšu galā … Pie Sāls ezeriem arī nebija viegli… Grūtāk nekā šeit. Te visapkārt ir pļāpas un gļēvuļi, bet tur bija cilvēki ar ieročiem rokās, gatavi doties nāvē. Viena kauja atklāj mums to, ko mēs neuzzinātu desmit mierīgas valdīšanas gados. Cilvēks, kurš pateiks sev: «Pārvarēšu kavēkli!» — pārvarēs to. Bet, kurš šaubīsies, tam nāksies atkāpties.»

Krēsloja. Pilī nomainījās sardze, attālajās zālēs tika iedegtas lāpas. Tikai valdnieka istabās neviens neuzdrošinājās ieiet bez aicinājuma.

Faraons, bezmiega mākts, ceļojuma un valsts lietu nogurdināts, atlaidās krēslā. Viņam šķita, ka viņš valda jau simtiem gadu, un grūti "bija noticēt, ka vēl nav pagājusi ne diena, kopš viņš bijis pie piramīdām,

«Tikai diena?… Tas nevar būt!..»

Tad viņam ienāca prātā, ka troņmantnieka sirdi iemājo agrāko faraonu dvēseles. Laikam jau tā ir, jo citādi no kurienes gan šī ierastības sajūta? Un kādēļ pārvaldīt valsti viņam šodien liekas tik vienkārši, lai gan vēl pirms diviem mēnešiem viņš tik ļoti bažījās, vai tiks galā?

«Pagājusi tikai viena diena!» viņš domās atkārtoja. «Taču man šķiet, ka esmu šeit jau tūkstošiem gadu!»

Pēkšņi viņš izdzirda dobju balsi:

Mans dēls! Mans dēls! Ramzess pietrūkās no krēsla.

Kas tu esi? — viņš iesaucās,

— Es tas esmu, es… Vai tiešām tu jau esi mani aizmirsis?

Faraons nespēja saprast, no kurienes skan balss — no augšas vai no lejas. Varbūt no lielas Osīrija statujas kaktā?

— Mans dēls! — atkal atskanēja balss. — Godā dievu gribu, ja vēlies saņemt, viņu svētību… Ak, godā dievus— bez viņu palīdzības vislielākā zemes varenība ir pīšļi un niecība, Ak, godā dievus, ja vēlies, lai tavu kļūmju rūgtums nesagandē manu uzturēšanos laimes pārpilnajā Rietzemē!..

Balss apklusa. Faraons lika atnest gaismekli, Vienas istabas durvis bija aizslēgtas, pie otram stāvēja sardze. Neviens svešinieks nebūtu varējis te iekļūt.

Dusmas un nemiers plosīja faraona sirdi. Kas gan tas varēja būt? Vai tiešām ar viņu runājusi tēva ēna? Bet varbūt šī balss ir kārtējā priesteru viltība? Taču, ja priesteri var runāt ar viņu no attāluma, cauri biezajam sienām, tad viņi var arī noklausīties — un pasaules valdnieks tātad ir no Visām pusēm ielenkts meža zvērs.

Tiesa, ķēniņa pilī noklausīšanās bija parasta lieta. Taču faraons cerēja, ka vismaz savā kabinetā viņš ir no tās pasargāts un ka priestera nekaunība nepārkāps viņa slieksni.

Un ja nu tas tiešām bija tēva gars?

Faraons atteicās no vakariņām un devas gulēt. Viņam šķita, ka viņš neaizmigs, taču nogurums ņēma virsroku pār sapīkumu.

Pēc dažām stundām viņu uzmodināja zvaniņa skaņas un gaisma. Bija pusnakts; priesteris — astrologs bija ieradies, lai ziņotu par debess ķermeņu stāvokli, Faraons noklausījās ziņojumu un beigās sacīja:

— Vai tu, cienījamais pravieti, turpmāk nevarētu sniegt savus ziņojumus godātajam Senam? Viņš ir mans vietnieks reliģijas lietās…

Priesteri — astrologu gaužām pārsteidza faraona vienaldzība pret debesu spīdekļiem.

Jūsu majestātei labpatīk nonievāt norādījumus, ko valdniekiem dod zvaigznes…

Dod? — faraons atkārtoja. — Ko tad zvaigznes man sola?

Astrologs acīmredzot bija gaidījis šo jautājumu, tādēļ atbildēja, daudz nedomādams:

Apvārsnis pagaidām ir miglains… Pasaules valdnieks vēl nav nostājies uz patiesības ceļa, kas ved uz dievu gribas iepazīšanu… Taču agri vai vēlu viņš atradīs to un reizē ilgu un laimīgu mūžu un slavas pilnu valdīšanu…

Ak tā! Paldies tev, svētais vīrs! Tagad zinu, pēc kā man jātiecas, un es centīšos sekot norādījumiem, bet tevi vēlreiz lūdzu turpmāk griezties pie godājamā Sena, Viņš ir mans vietnieks, un, ja kādreiz nolasīsi zvaigznēs kaut ko pamācošu, viņš man pastāstīs par to no rīta.

Priesteris, galvu šūpodams, atstāja faraona guļamistabu.

Aizdzina man visu miegu!.. — Ramzess īgni noteica.

Augstu cienījamā ķēniņiene Nikotrise, — negaidīti ziņoja adjutants, — pirms stundas pavēlēja man izlūgties pie jums audienci.

— Tagad? Pusnaktī? — faraons brīnījās.

— Viņa sacīja, ka tieši pusnaktī jūs modīšoties. Faraons padomāja un atbildēja adjutantam, ka gaidīšot

ķēniņieni zelta zālē. Viņš domāja, ka tur neviens nenoklausīsies viņu sarunu.

Valdnieks apvilka apmetni, ieslidināja kājas sandalēs un lika parūpēties, lai zāle būtu kārtīgi apgaismota. Pēc tam izgāja, piekodinājis kalpotājiem viņu nepavadīt.

Māti viņš sastapa jau zālē sēru drānās no rupja audekla. Ieraudzījusi faraonu, ķēniņiene gribēja noslīgt ceļos, taču dēls viņu piecēla un apskāva.

— Vai noticis kas nopietns, māt, ka tu apgrūtini sevi lai stundā? — viņš jautāja.

— Es negulēju… lūdzu dievus… — viņa atteica.

— Ak, mans dēls! Tu savā gudrībā esi uzminējis, ka lieta ir nopietna. Es dzirdēju tava tēva dievišķo balsi…

Patiešām? — faraons noteica, juzdams, ka dvēselē uzverd niknums.

Tavs nemirstīgais tēvs, skumju pārpilns, man sacīja, ka tu esi nostājies uz maldīga ceļa. Tu atsakies no iesvētīšanas virspriesteru kārtā un aizvaino dievu kalpus… «Kas gan paliks kopā ar Ramzesu,» vaicāja tavs dievišķais tēvs, «ja viņš aizkaitinās dievus un ja priesteri viņu pametīs? Pasaki… pasaki viņam, ka viņš pazudinās Ēģipti, sevi un dinastiju!»

— Oho! Tad lūk, ar ko draud! — faraons iesaucās,

— Un jau pirmajā valdīšanas dienā!.. Suns rej visskaļāk, kad baidās. Māt, šie draudi patiešām ir ļauna zīme, taču ne jau man — priesteriem!

Bet to taču sacīja tavs tēvs! — ķēniņiene norūpējusies atkārtoja.

Mans nemirstīgais tēvs, — faraons atbildēja, — un svētais vectēvs Amenhoteps, būdami šķīsti gari, pazīst manu sirdi un redz Ēģiptes nožēlojamo stāvokli. Un, redzēdami, ka es cenšos nostiprināt valsts labklājību, darīdams galu ļaunprātībām, viņi negribēs man stāties ceļā…

Tātad tu netici, ka tava tēva gars dod tev padomus? — māte jautāja, šausmās uzlūkodama dēlu,

Nezinu, taču man ir pamats domāt, ka garu balsis, kas skan dažādos mūsu pils kaktos, ir kārtējā priesteru viltība. Tikai priesteri var baidīties no manis, bet dievi un gari nemūžam. Ne jau gari mūs biedē, māt…

Ķēniņiene kļuva domīga — dēla vārdi viņu acīm redzami ietekmēja. Viņa savā mūžā bija redzējusi daudz brīnumu, un daži viņai pašai bija šķituši aizdomīgi.

Tādā gadījumā, mans dēls, — viņa nopūzdamās sacīja, — tu esi ļoti neuzmanīgs. Šodien pēcpusdienā pie manis bija Herhors. Viņš ir ļoti neapmierināts ar audienci pie tevis. Viņš sacīja, ka tu gribot atstādināt priesterus no galma…

Bet kam viņi man vajadzīgi? Ja nu vienīgi, lai palielinātos manas virtuves un vīna pagraba izdevumi… Vai arī tādēļ, lai viņi noklausītos, ko runāju, un glūnētu, ko daru?

Visa valsts sadumposies, ja priesteri pasludinās, ka tu esi bezdievis, — ķēniņiene — māte uzstāja.

Valstī jau rūgst nemieri, taču priesteru vainas dēļ, — faraons atteica. — Un ari par ēģiptiešu tautas dievbijību man sāk veidoties cits priekšstats… Ja tu, māt, zinātu, cik Lejasēģiptē ir prāvu par dievzaimošanu, bet Augšēģiptē par mirušo aplaupīšanu, tu saprastu, ka mūsu tautai priesteri vairs nav svēti.

— Tur vainojami svešzemnieki, kas pārplūdinājuši Ēģipti! — ķēniņiene iesaucās. — Sevišķi feniķieši… „— Vai nav vienalga, kas tur vainojams? Diezgan, ja Ēģiptē ne statujas, ne priesterus vairs neuzskata par pārdabiskām būtnēm… Un, ja tu, māt, paklausītos, ko runā augstmaņi, virsnieki, kareivji, tu saprastu, ka pienācis laiks faraona varu celt pāri priesteru varai, lai nesagrūtu jebkura kartība šai zemē.

— Tu esi Ēģiptes valdnieks, — ķēniņiene nopūtās, — un tava gudrība ir liela. Dari, kā zini… Taču rīkojies piesardzīgi… Ai, piesardzīgi! Skorpions, pat būdams samīts, vēl spēj iedzelt pārsteidzīgam uzvarētājam…

Māte un dēls apskāvās, un faraons atgriezās guļamistabā. Bet viņš vairs nespēja aizmigt. Viņš skaidri redzēja, ka starp viņu un priesteriem sākusies cīņa vai — drīzāk — kaut kas derdzīgs, kas nav cīņas vārda cienīgs, un viņam, karavadonim, vēl nav ne jausmas, kā rīkoties.

Jo kur gan šeit ienaidnieks? Pret ko jākaro viņa uzticamajai armijai? Pret priesteriem, kuri krīt viņa priekšā pie zemes? Vai pret zvaigznēm, kas apgalvo, ka faraons vēl nav nostājies uz patiesības ceļa? Ar ko un ar kuru te jācīnās?

Varbūt ar šīm garu balsīm, kas skan no tumsas? Vai ar paša māti, kura šausmas lūdzas, lai viņš nepadzen priesterus?

Faraons svaidījās savā guļvietā, juzdamies pilnīgi bezpalīdzīgs. Taču pēkšņi viņam pavīdēja doma:

«Kāda man daļa gar ienaidnieku, kas, gluži kā dubļi, izšķīst gar pirkstiem?… Lai man draud tukšajās zālēs, lai niknojas par manu bezdievību … Es pavēlēšu, un ikviens, kurš uzdrīkstēsies nepildīt manas pavēles, būs mans ienaidnieks, un pret viņu es vērsīšu policiju, tiesu un armiju.»


Četrpadsmitā nodaļa


Tā nu faraons Meri Amons Ramzess XII, abu pasauļu valdnieks, mūžības kungs, kas dāvāja dzīvību un visvisādu prieku ļaudīm, atira mēnesī bija aizgājis ēnu valstī pēc trīsdesmit četriem laimīgas valdīšanas gadiem.

Viņš nomira, jo juta, ka miesa top vārga un dzīvotnespējīga. Nomira tālab, ka ilgojās pēc mūžīgās dzimtenes un gribēja nodot zemes varu jaunākās rokās. Pēdīgi, tālab, ka viņš tā vēlējās, tāda bija viņa griba. Viņa dievišķais gars bija aizlidojis kā vanags, kas, bridi palaidelējies virs zemes, nozūd gaišzilā plašumā.

Tāpat ka viņa dzīve bija vien nemirstīgas būtnes īslaicīga uzturēšanās nīcīgajā pasaulē, tā arī viņa nāve bija vien dievišķās esamības mirklis.

Savu zemes gaitu pēdējā dienā faraons pamodās līdz ar saullēktu un, divu praviešu atbalstīts, priesteru kora ielenkts, devās uz Osīrija kapelu. Tur, kā allaž, viņš augšāmcēla dieva veidolu, apmazgāja to un ietērpa, ziedoja upuri un pacēla lūgšanā rokas pret debesīm.

Pa to laiku priesteri dziedāja.

Pirmais koris. «Slava tev, kas pacelies virs apvāršņa un pārstaigā debesis …»

Otrais koris. «Tava svētpilnā gaita nes labklājību tiem, pār kuru vaigu krīt tavi stari…»

Pirmais koris. «Vai gan es varētu, ak, saule, staigāt bez apstājas kā tu! ….»

Otrais koris. «Bezgalīgās telpas dižais ceļiniek, kas esi kungs pār visiem, simt miljonu gadu tev ir vien īss mirklis …»

Pirmais koris. «Tu norieti, bet allaž pastāvi. Tu vairo stundas, dienas un naktis un pats esi mūžīgs un radi sev likumus …»

Otrais koris. «Tu apstaro zemi ar savām rokām, upurēdams pats sevi, kad Ra veidolā uzlec pie apvāršņa …»

Pirmais koris. «Ai, gaismas nesēj, kas uzausti pie apvāršņa liels savā mirdzumā, — tu pats radi savus apveidus. e.»

Otrais koris. «Un, neviena nedzemdināts, tu dzemdē pats sevi pie apvāršņa …» Pēc tam atskanēja faraona balss:

— «Ai, debesīs mirdzošais! Ļauj man ieiet mūžībā, savienoties ar dižajām un cildenajām augstākās pasaules ēnām un kopā ar viņām vērot tavu mirdzumu no rīta un vakarā, kad tu savienojies ar savu māti Nu tu, Un, kad tu vērsīsi savu vaigu uz rietumiem, lai manas rokas paceļas lūgšanā, slavinot aiz kalniem miegā grimstošo dzīvību….»

Tā, pacēlis rokas pret debesīm, runāja faraons, vīraka mākoņa apņemts. Tad piepeši apklusa un atmetas atpakaļ; aiz muguras stāvošie priesteri satvēra viņu.

Viņš bija miris.

Vēsts par faraona nāvi zibensātrumā aplidoja pili. Kalpotāji pameta darbu, uzraugi vairs nepieskatīja vergus. Tika izsaukta gvarde un pie visām ieejām nostādīta sardze. Galvenajā pagalmā sāka pulcēties pavāri, vīna pagrabu pārziņi, staļļu puiši, faraona sievietes un bērni. Vieni jautāja: — Vai tā ir taisnība? — Citi. brīnījās, ka saule vēl spīd pie debesīm. Un visi skaļi vaimanāja:

— «Ai, kungs!.. Ai, mūsu tēvs!.. Ai, mīļotais! …. Vai gan tas var būt, ka tu jau aizej no mums?… Jā, viņš dodas uz Abidu … Uz Rietzemi! Uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie. Tie, kurus tu biji iemīļojis, vaid un raud pēc tevis!..»

Briesmīgas vaimanas skanēja visos pagalmos, visā parkā. Tās vēlās līdz austrumu kalnājiem, vēja spārniem lidoja pāri Nīlai un radīja satraukumu Memfisā.

Tikmēr priesteri, skaitīdami lūgšanas, novietoja mirušā ķermeni bagātīgi rotātās, slēgtās nestuvēs, Astoņi cilvēki satvēra kārtis, četri paņēma rokās strausa spalvu vēdekļus, pārējie kvēpināmos traukus un grasījās doties ceļā.

Te atsteidzās ķēniņiene Nikotrise un, ieraudzījusi, ka mirstīgās atliekas jau novietotas nestuvēs, metās pie nelaiķa kājām.

«Ai, mans vīrs! Ai, mans brāli! Ai, mans mīļotais!» — viņa kliedza, gauži raudādama. — «Ai, mīļotais, paliec ar mums, paliec savā mājā! Nepamet savu mitekli zemes virsū!»

«Uz Rietzemi, uz Rietzemi!» — priesteri skandēja. — «Ai, diženais valdniek! Dodies mierā uz Rietzemi!»

«Vai man!» — elsoja ķēniņiene. — «Tu steidzies uz pārceltuvi, lai pārpeldētu otrā krastā! Ai, priesteri, ai, pravieši, nesteidzieties, atstājiet viņu šeit! Jūs taču atgriezīsities mājās, bet viņš aizies uz mūžības valstību!»

«Uz Rietzemi, uz Rietzemi!» — priesteru koris dziedāja. — «Ja dieviem labpatiks, mēs atkal ieraudzīsim tevi, valdniek, kad pienāks mūžības diena, jo nu tu dodies uz valstību, kas vieno visus cilvēkus …»

Pēc godājamā Herhora mājiena kalpotājas atrāva ķēniņieni no faraona kājām un ar varu aizveda uz viņas istabām.

Priesteri pacēla nestuves ar savu valdnieku, kas bija ietērpts kā dzīves laikā. Pa labi un pa kreisi, priekšā un aizmugurē soļoja karavadoņi, mantziņi, tiesneši, augstākie ierēdņi, āvnesis, stopnesis un milzīgs daždažādu pakāpju priesteru pūlis.

Pagalmā kalpotāji krita pie zemes vaimanādami un raudādami, bet kareivji, godam sveikdami, pacēla ieročus; atskanēja taures, gluži kā suminot dzīvu ķēniņu.

Un tik tiešām ķēniņš gluži kā dzīvs devās nestuvēs uz pārceltuvi. Sasnieguši Nīlas krastu, priesteri novietoja nestuves zeltītā laivā ar purpura baldahīnu — gluži kā faraonam dzīvam esot.

Šeit nestuves apbēra ar ziediem. Iepretī tām nolika Anubisa statuju, un ķēniņa laiva, kalpotāju un galma sieviešu apraudu pavadīta, devās uz Nīlas pretējo krastu.

Divu stundu attālumā no pils — aiz Nīlas, aiz kanāla, aiz auglīgiem laukiem un palmu audzēm, starp Memfisu un «mūmijas plakankalni» — atradās savdabīga apmetne. Visas tās celtnes bija veltītas mirušajiem, un tur dzīvoja tikai kolhiti un parashiti, kas balzamēja līķus.

Šī apmetne īstās kapsētas priekšā bija gluži kā tilts, kas savienoja dzīvo cilvēku pasauli ar mūžīgās atdusas vietu. Šurp veda nelaiķus un veidoja viņu mūmijas. Šeit mirušā tuvinieki vienojās ar priesteriem par apbedīšanas cenu, šeit izgatavoja svētos tīstokļus un apsējus, šķirstus, traukus un statujas aizgājējiem.

Apmetni, kas atradās dažu tūkstošu soļu attālumā no Memfisas, apjoza garš mūris ar vairākiem vārtiem. Faraona bēru gājiens apstājās pie vislepnākajiem. Kāds priesteris pieklaudzināja.

— Kas tur atnācis? — iekšpusē jautāja.

:— Osīrijs Meri Amons Ramzess, abu pasauļu valdnieks, ieradies pie jums un pieprasa, lai jūs sagatavojat viņu mūžīgajam ceļojumam, — priesteris atteica.

Vai gan iespējams, ka norietējusi Ēģiptes saule? Ka miris tas, kurš pats bija dzīves dvaša?

Tāda bija viņa griba, — priesteris atbildēja. — Saņemiet valdnieku ar pienācīgu godu, izdariet viņam visus pakalpojums, kā pieklājas, lai jūs nepiemeklē sods šajā un viņā saulē!

— Darīsim visu pēc jūsu prāta, — balss iekšpusē sacīja.

Tad priesteri atstāja nestuves pie vārtiem un steidzīgi devās projām, lai viņus neapdvestu šeit savesto līķu nešķistā elpa. Palika vienīgi augstmaņi ar augstāko tiesnesi un mantzini priekšgalā.

Pēc ilgāka brīža vārti atdarījās — un pa tiem iznāca pārdesmit cilvēku priesteru tērpos, aizklātām sejām.

Ieraugot viņus, tiesnesis sacīja:

— Atdodam jums mūsu un jūsu valdnieka ķermeni. Dariet ar to visu, ko reliģiskie priekšraksti liek, neaizmirstiet neko, lai jūsu vainas dēļ dižā nelaiķa miers netiktu traucēts viņā saulē!

Mantzinis savukārt piebilda:

Nežēlojiet zeltu, sudrabu, malahītu, jašmu, smaragdus, tirkīzus un visizmeklētākās smaržvielas mūsu ķēniņam, lai viņam nekā netrūktu un viss būtu pats labākais! To jums saku es, mantzinis. Un, ja atrastos kāds nelietis, kas dārgmetālus gribētu aizstāt ar lētiem viltojumiem un dārgakmeņus — ar feniķiešu stiklu, lai tas ielāgo, ka viņam tiks nocirstas rokas un izdurtas acis!

Būs tā, kā vēlējāt, — atbildēja viens no priesteriem ar aizklātām sejām.

Pārējie pacēla nestuves un iegāja ar tām mirušo atdusas vietā, dziedādami:

— «Tu dodies mierā uz Abidu! Lai tu nonāc mierā Tēbu Rietzemē! Uz Rietzemi! Uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie!»

Vārti aizdarījās. Augstākais tiesnesis, mantzinis un augstmaņi, kas viņus pavadīja, griezās atpakaļ uz pārceltuvi.

Priesteri kapucēs aizgādāja nestuves uz milzīgu ēku, kur balzamēja tikai mirušos ķēniņus un augstākos valstsvīrus, kas baudīja faraona īpašu labvēlību. Viņi apstājās priekštelpā, kur stāvēja zelta laiva uz riteņiem, un cēla nelaiķi ārā no nestuvēm.

— Paskat! — iesaucās viens no priesteriem. — Vai nav laupītāji? Faraons taču nomira Osīrija kapelā, tātad viņš bija svinīgā tērpā, bet te — raugi… Zelta aproču vietā — vara aproces, ķēde — arī no vara un gredzenos — viltoti dārgakmeņi…

Tiesa kas tiesa, — otrs apstiprināja. — Gribētos zināt, kas viņu tā apstrādājis — priesteri vai rakstveži.

Bez šaubām, priesteri… Lai jums rokas nokalst, bezgoži! Un vēl uzdrošinās, nelieši, mūs mācīt, lai dodam nelaiķim visu labāko…

— To nepieprasīja viņi, bet mantzinis … — Visi viņi vienādi,…

Tā runādamies, balzamētāji novilka nelaiķim ķēniņa drānas, apvilka viņam ar zeltu cauraustu garu kreklu un iecēla līķi laivā.

Lai pateicība dieviem, ka mums tagad ir jauns valdnieks! — kāds vīrs kapucē noteica. — Tas liks priesteriem trūkties! Viņiem par visu nāksies samaksāt.

Ahā!.. Runā, ka tas būšot bargs valdnieks, — cits piebilda. — Viņš draudzējas ar feniķiešiem, labprāt biedrojas ar Pentueru, kas nav dzimis priesteris, bet nāk no tādiem pašiem nabagiem kā mēs., Bet kareivji, kā dzird, gatavi par jauno faraonu doties ugunī un ūdenī….

— Turklāt viņš nule kā vareni sakāvis lībiešus…

Bet kur viņš ir tagad, šis jaunais faraons? — kāds ievaicājās. — Tuksnesī? Ka tikai viņam nenotiek kāda nelaime, iekams viņš nav atgriezies Memfisā…

Kas viņam var ko padarīt, ja karaspēks ir viņa pusē! Lai es nesagaidu godīgas bēres, ja mūsu jaunais valdnieks nesamīs priesterus kā vērsis kviešus!

Esi gan tu nejēga! — nolamājās balzamētājs, kas līdz šim bija klusējis. — Faraons lai tiktu galā ar priesteriem?!

— Un kālab gan ne?

— Bet vai tu esi kādreiz dzirdējis, ka lauva saplosījis piramīdu?

Ko vēl neteiksi!

Vai. vērsis to sadragājis?

Protams, nē!

Tad varbūt viesulis var to apgāzt?

Ko tu mani te izvaicā?

— Tad, lūk, es tev saku, ka drīzāk lauva, vērsis vai viesulis apgāzīs piramīdu, nekā faraons pievārēs priesterus… kaut viņš būtu lauva, vērsis un viesulis vienā personā!

Te no augšas kāds uzsauca:

— Ei, jūs tur, — vai nelaiķis gatavs?

— Gatavs, gatavs, tikai žoklis viņam atkāries, — no priekštelpas atbildēja.

— Nav svarīgi! Dodiet viņu ātrāk šurp — Isīdai pēc stundas jāiet uz pilsētu!

Pēc brīža zelta laiva ar nelaiķi tika virvēs uzcelta augšā — iekšējā galerijā.

No priekštelpas durvis veda uz lielu zāli, kuras sienas bija gaišzilā krāsā, izrotātas ar dzeltenām zvaigznēm. Visā zāles garumā gar vienu no sienām stiepās lokveida galerija, kuras gali atradās otrā stāva līmenī, bet vidus bija pusstāvu augstāk. Zāle attēloja debesu velvi, galerija — saules ceļu pie debesīm, mirušajam faraonam savukārt vajadzēja būt Osīrijam jeb saulei, kas virzās no austrumiem uz rietumiem.

Lejā stāvēja priesteri un priesterienes un, gaidīdami svinības, klusu tērzēja.

— Var sākt! — atskanēja no galerijas. Sarunas aprima.

Augšā trīskārt nodunēja bronzas gongs, un galerijā parādījās zelta saules laiva ar nelaiķi. Lejā atskanēja himna par godu saulei:

— «Lūk, viņš iznāk no mākoņa, lai atšķirtu zemi no debesīm un pēcāk tās savienotu … Allaž visur, bet apslēpts — dzīvs ir vienīgi viņš, un vienīgi viņā mūžīgi pastāv viss esošais.»

Laiva lēni virzījās pa loku augšup, līdz beidzot apstājās pašā virsotnē.

Tikmēr loka apakšējā galā parādījās par dievieti Isīdu pārģērbtā priesteriene ar dēlu Horu un tikpat nesteidzīgi sāka kāpt augšup. Viņa attēloja mēnesi, kas virzās aiz saules. Tagad laiva no loka virsotnes sāka slīdēt uz rietumiem.

Lejā atkal iedziedājās koris:

— «Dievs, kas iemiesojies visos priekšmetos, gars Šu, kas dzīvo visos dievos… Viņš ir dzīvā cilvēka miesa, tēvs tam kokam, kas nes augļus, viņš ir dāsno palu avots. Bez viņa nav dzīvības zemes virsū …»

Laiva nolaidās galerijas rietumu galā. Isīda ar Horu apstājās loka virsotnē. Pie laivas piesteidzās priesteri, izcēla faraona līķi un novietoja to uz marmora galda — gluži kā Osīriju atpūtai pēc dienas pūliņiem.

Tagad pie nelaiķa piegāja parashits dieva Tifona tērpā. Galvā viņam bija briesmīga maska un ruda, pinkaina parūka, mugurā meža cūkas āda, bet rokā — etiopiešu akmens duncis.

Ar šo dunci viņš sāka veikli dīrāt nost ādu no nelaiķa pēdām.

Ko tu dari dusošajam, brāli Tifon? — Isīda vaicāja viņam no galerijas.

Attīru kājas savam brālim Osīrijam, lai viņš ar zemes pīšļiem neapgāna debesis, — parashits Tifona tērpā atbildēja.

Nodīrājis pēdas, parashits paķēra izliektu stiepli, iebāza to nelaiķim degunā un sāka vilkt laukā smadzenes. Tad uzšķērda viņam vēderu un žigli izņēma iekšas, sirdi un plaušas.

Tikmēr Tifona palīgi atnesa četras lielas urnas, ko rotāja dievu Hapes, Emseta, Duamutfa un Kebneheufa galvas, un katrā no šīm urnām ielika kādu mirušā iekšējo orgānu.

Un ko tu tagad dari, brāli Tifon? — otrreiz vaicāja Isīda.

Šķīstu savu brāli Osīriju no visa laicīgā, lai viņš kļūtu cildenāks, — parashits atteica.

Līdzās marmora galdam atradās sālsūdens baseins. Parashiti, attīrījuši līķi, ielaida to baseinā, kurā tam bija jāmirkst septiņdesmit dienas. Tikmēr Isīda, pārstaigājusi visu galeriju, nokāpa zālē, kur parashits nupat kā bija uzšķērdis un attīrījis faraona līķi. Viņa. palūkojās uz marmora galdu un, redzēdama, ka tas ir tukšs, izbailēs jautāja:

— Kur ir mans brālis? Kur ir mans dievišķais vīrs?

Šai brīdī nogranda pērkons, ieskanējās taures un bronzas gongi. Parashits Tifona tērpā, ļauni iesmējies, iesaucās:

— Daiļā Isīda, tu, kas kopā ar zvaigznēm ielīksmo naktis! Nav vairs tava vīra! Nekad vairs mirdzošais Osīrijs neiekāps zelta laivā, nekad vairs saule neuzlēks pie debesīm! Es to izdarīju — es, Sets! Es noslēpu viņu tik dziļi, ka viņu neatradīs neviens dievs — pat visi dievi kopā!

Dzirdot šos vārdus, dieviete saplosīja drānas un sāka vaimanāt un plēst sev matus. Atkal nogranda pērkons, ieskanējās taures un nodunēja zvani, priesteru un priesterieņu pūlim pārskrēja kurnoņa, un pēkšņi visi metās virsū Tifonam, saukdami:

— Nolādētais tumsības gars, kas sacel tuksneša viesuļus, sabango jūru, apdzēs dienas gaismu! Kaut tu ieveltos bezdibenī, no kura pats dievu tēvs nespētu tevi

izpestīt! Nolādētais! Nolādētais Sets! Lai tavs vārds iedveš šausmas un riebumu cilvēkiem!

Visi ņēmās dauzīt Tifonu ar dūrēm un nūjām, un rudmatainais dievs metās bēgt un pēdīgi izskrēja no zāles.

Atkal trīskārt nodunēja bronzas gongs — un ceremonija beidzās.

Nu diezgan! — vecākais priesteris uzsauca pūlim, kas jau bija sācis pa īstam kauties. — Tu, Isīda, vari doties uz pilsētu, bet pārējie ejiet pie citiem nelaiķiem, kuri jau mūs gaida… Nenonieciniet parastos mirušos, jo vēl nav zināms, kā mums par šo samaksās…

Skaidrs, ka ne pārāk daudz! — balzamētājs piebilda. — Runā, ka valsts kase esot tukša, bet feniķieši draudot pārtraukt aizdevumus, ja viņiem nepiešķirs jaunas tiesības.

Kaut viņus mēris iznīdētu, tos jūsu feniķiešus! Viņi jau tiktāl sagrābuši visu savās rokās, ka drīz, tā vien raugi, būs jādiedelē no viņiem miežu plācenis!

Taču, ja viņi neiedos faraonam naudu, mēs par apbedīšanu neko nesaņemsim ….

Pamazām sarunas aprima, un visi pameta gaišzilo zāli. Tikai pie baseina, kur mirka faraona mirstīgās atliekas, palika sardze.

Šīs svinības, kas atveidoja leģendu, kurā Tifons (nakts un nozieguma dievs) nogalina Osīriju (sauli), bija vajadzīgas, lai uzšķērstu un attīrītu faraona līķi un sagatavotu viņu balzamēšanai.

Septiņdesmit dienu nelaiķis gulēja sālsūdenī — acīmredzot par piemiņu tam, ka ļaunais Tifons bija noslīcinājis brāļa līķi Sāls ezeros. Un katru dienu rītos un vakaros par Isīdu pārģērbtā priesteriene nāca uz gaišzilo zāli. Vaimanādama un plēsdama matus, viņa vaicāja klātesošajiem, vai kāds nav redzējis viņas dievišķo vīru un brāli.

Kad bija pagājis šis sēru laiks, zālē ieradās Osīrija dēls un mantinieks Hors ar savu svītu — un tikai viņi ieraudzīja baseinu ar ūdeni.

— Vai nemeklēt šeit mana tēva un brāļa līķi? — Hors jautāja.

Priesteriem skaļi gavilējot un mūzikai skanot, faraona mirstīgās atliekas tika atrastas un izceltas no baseina.

Tad līķi ievietoja akmens caurulē, pa kuru vairākas dienas plūda sakarsēts gaiss, un pēc kaltēšanas atdeva balzamētājiem.

Tagad sākās vissvarīgākās ceremonijas, kuras izpildīja mirušo atdusas vietas augstākie priesteri.

Faraona līķi, pavērstu ar galvu pret dienvidiem, mazgāja no ārpuses ar svētītu ūdeni, bet no iekšpuses — ar palmu vīnu. Uz grīdas, kas bija nokaisīta pelniem, sēdēja raudātājas un, plēsdamas sev matus un skrāpēdamas sejas, apraudāja mirušo. Ap nāves gultu bija sastājušies priesteri dievu veidolā: kailā Isīda ar faraonu kroni galvā, jauneklīgais Hors, Anubiss ar šakāļa galvu, Tots ar putna galvu un plāksnītēm rokās un daudzi citi.

Šīs godājamās sabiedrības uzraudzībā balzamētāji sāka piepildīt līķi ar smaržzālēm, zāģu skaidām un aromātiskiem sveķiem, nemitīgi skaitot lūgšanas. Viņa paša acu vietā mirušajam ielika stikla acis bronzas apdarē. Pēc tam līķi pārkaisīja ar sodu.

Tad pienāca cits priesteris un paziņoja klātesošajiem, ka nelaiķa miesa ir Osīrija miesa un visas tās īpašības ir Osīrija īpašības:

— «Viņa kreisā deniņkaula brīnumainais spēks ir dieva Turna deniņkaula spēks, bet viņa labā acs ir dieva Turna acs, kas ar saviem stariem caururbj tumsu. Viņa kreisā acs ir Hora acs, kas iznīcina visu dzīvo radību, viņa augšlūpa ir Isīda un apakšlūpa — Neftīda. Nelaiķa kakls ir dievs, rokas — dievu dvēseles, pirksti — debesu zalkši, dievietes Selkitas dēli. Viņa gurni ir Amona divi spārni, mugura — Sibu mugurkauls, vēders ir dievs Nue.»

Cits priesteris sacīja:

— «Mute man ir, lai runātu, kājas — lai staigātu, rokas — lai uzveiktu ienaidniekus. Es augšāmceļos, pastāvu, veru vaļā debesu vārtus, daru to, ko man vēlēja Memfisā.»

Tikmēr nelaiķim kaklā uzkāra no dārgakmeņa darinātu skarabeja attēlu ar uzrakstu:

«Ai, mana sirds, ko esmu saņēmis no mātes, kas man bija, kad dzīvoju uz zemes, — ai, sirds, nesacelies pret mani un neliecini man par ļaunu tiesas dienā!».

Tad priesteri aptina katru mirušā roku un kāju, katru viņa pirkstu ar lentēm, uz kurām bija uzrakstītas lūgšanas un burvju vārdi. Šīs lentes salīmēja ar sveķiem un balzāmiem. Uz krūtīm un kakla tika nolikts «Mirušo grāmatas» manuskripts, kura sentences skandēja priesteri:

— «Esmu tas, kuram neviens dievs nestājas ceļā. Kas viņš ir?

Viņš ir Tums savā aplī, viņš ir Ra savā aplī, kas uzlec debess austrumu pamalē. Esmu Vakardiena, un man zināma Rītdiena. Kas viņš ir?

Vakardiena ir Osīrijs, Rītdiena ir Ra tai dienā, kad viņš iznīdēs Visuma valdnieka ienaidniekus un kad upurēs savu dēlu Horu. Tai dienā, kad Osīrija šķirstu savā ceļā sastaps viņa tēvs Ra. Viņš uzveiks dievus pēc Amenti kalna valdnieka Osīrija pavēles.

Kas tas ir?

Amenti ir dievu dvēseļu esamība, kas radusies pēc Amenti kalna Valdnieka Osīrija pavēles. Amenti ir nerimtība, ko atmodinājis Ra. Ikviens dievs, tur ienākot, izcīna cīņu. Es pazīstu vareno dievu, kas tur mīt.

Es nāku no savas zemes, ierodos no savas pilsētas, izskaužu ļauno, atvairu slikto, atvairu šķīstos no netīrā. Dodos uz debess iemītnieku valstību, ieeju pa lielajiem vārtiem.

Un jūs, kas mani sagaidāt, sniedziet man roku, jo es būšu viens no jums!»1(Mirušo grāmata)

Kad katrs mirušā loceklis bija aptīts ar lūgšanu lentēm un apkarināts ar amuletiem, kad viņam krājumā jau bija diezgan sentenču, kas ļaus iedzīvoties dievu valstībā, laiks bija padomāt par dokumentu, kas atvērtu vārtus uz turieni. Tālab ka ceļā starp kapu un debesīm mirušo gaida četrdesmit divi bargi tiesneši, kas Osīrija vadībā izskata viņa zemes dzīvi. Vienīgi tad, kad nelaiķa sirds, nosvērta uz taisnības svariem, būs līdzvērtīga patiesības dievietei un kad dievs Tots, kas pieraksta uz plāksnītēm mirušā darbus, atzīs tos par labiem, — vienīgi tad Hors paņems ēnu pie rokas un vedīs viņu pie Osīrija troņa.

Un, lūk, tālab, lai mirušais varētu attaisnoties tiesas priekšā, mūmija jāietin papirusā, uz kura uzrakstīta visa viņa grēksūdze. Ievīstot mūmiju šai dokumentā, priesteri skaidri un izteiksmīgi, lai aizgājējs neko neaizmirstu, lasa:

— «Taisnības valdniek, nāku pie jums ar visīstāko patiesību: nevienam cilvēkam neesmu nodevīgā kārtā nodarījis ļaunu. — Neesmu sagādājis ciešanas nevienam no saviem tuvākajiem. — Neesmu pulgojis, nedz zaimojis patiesības namā. — Neesmu biedrojies ar ļaunu. — Pats neesmu darījis ļaunu. — Neesmu licis saviem padotajiem strādāt pāri spēkiem. — Neviens manas vainas dēļ nav tapis bailīgs, nabags, cietējs vai nelaimīgs. — Neesmu darījis neko tādu, ko nicinātu dievi — Neesmu mocījis vergus. — Neesmu mērdējis viņus badā, —Neesmu novedis viņus līdz asarām. — Neesmu nokāvis. — Neesmu licis nokaut nodevīgā kārtā. — Neesmu melojis.

Neesmu aplaupījis tempļus. — Neesmu samazinājis dieviem ziedotos upurus. — Neesmu zadzis maizi un apsējus mūmijām. — Neesmu nogrēkojies pret sava apgabala priesteri. — Neesmu atņēmis un ierobežojis viņa īpašumu. — Neesmu lietojis nepareizus svarus. — Neesmu atrāvis zīdaini no viņa barotājas krūts, — Neesmu pieļāvis zvērības. — Neesmu ķēris cilpās svētos putnus.

Neesmu kaitējis upes paliem. — Neesmu aizsprostojis kanālus. — Neesmu apdzēsis uguni nelaikā. — Neesmu zadzis dieviem atvēlētos upurus. — Esmu šķīsts… Esmu šķīsts … Esmu šķīsts …» 1(Mirušo grāmata 75.nodaļa)

Kad nelaiķis bija uzzinājis, kā izturēties mūžības valstībā un pirmām kārtām — kā attaisnoties četrdesmit divu dievu tiesas priekšā, priesteri deva viņam līdzi arī «Mirušo grāmatas» priekšvārdu un izskaidroja tās milzīgo nozīmi. Tādēļ balzamētāji, kas stāvēja ap nupat izveidoto faraona mūmiju, pagāja nostāk, un mirušo atdusas vietas virspriesteris čukstēja aizgājējam pie auss:

— «Zini, ka ar šo grāmatu tu piederēsi pie dzīvajiem un gūsi lielu ievērību dievu vidū.

Zini, ka neviens neuzdrošināsies tev stāties pretī. Paši dievi tev tuvosies, lai apskautu tevi un uzvemtu savā pulkā.

Zini, ka šī grāmata ļaus tev uzzināt, kas bija iesākumā.

Neviens cilvēks nav paudis tās saturu, neviena acs nav to redzējusi, un neviena auss nav to dzirdējusi. Šī grāmata ir pati patiesība, taču neviens nekad nav to iepazinis. Lai to ļauts aplūkot vienīgi tev un tam, kurš viņu tev iedevis! Neiztulko šo grāmatu pēc sava prāta un iztēles. Tā tiek rakstīta zālē, kur balzamē mirušos. Tas ir liels noslēpums, kuru nezina neviens vienkāršs mirstīgais, neviens pasaulē.

— Šī grāmata būs tev ceļamaize zemākajā garu valstībā, tā dos tavai dvēselei iespēju uzturēties uz zemes, apveltīs to ar mūžīgu dzīvošanu, un nevienam nebūs varas pār tevi.» 1(Mirušo grāmata 148.nodaļa)

Faraona mirstīgās atliekas ietērpa dārgās drānās, uz sejas uzlika zelta masku, uz sakrustotajām rokām — aproces un gredzenus. Zem galvas ķēniņam palika ziloņkaula atbalstu, uz kāda mēdza gulēt ēģiptieši. Un beidzot līķi ievietoja trīs šķirstos: papirusa šķirstā, kas bija klāts uzrakstiem, zeltītā ciedrkoka šķirstā un marmora šķirstā. Divu pirmo šķirstu apveidi precīzi atbilda mirušā ķermeņa apveidiem. Pat kokā iegrebtā seja bija līdzīga, tikai smaidoša.

Uzturējusies trīs mēnešus mirušo atdusas vietā, faraona mūmija bija gatava svinīgai apbedīšanai. Tad viņu nogādāja atpakaļ ķēniņa pilī.


Piecpadsmitā nodaļa


Visas šīs septiņdesmit dienas, kamēr faraona svētās atliekas mirka sālsūdens baseinā, Ēģipte sēroja.

Tempļi bija slēgti, nenotika procesijas. Neskanēja mūzika, netika rīkotas dzīres, dejotājas kļuva par apraudātajai un nevis dejoja, bet gan plēsa sev matus, kas arī sagādāja viņam ienākumus. Ļaudis nedzēra vīnu, neēda gaļu. Vislielākie augstmaņi staigāja rupjās drānās, basām kājām. Neviens neskuvās, izņemot priesterus, visapmātākie pat nemazgājās, bet notriepa seju ar dubļiem un kaisīja matus ar pelniem.

Itin visur — no Vidusjūras līdz Nīlas pirmajām krācēm, no Lībijas tuksneša līdz Sīnāja pussalai — valdīja klusums un bēdas. Bija apdzisuši Ēģiptes saule, bija aizgājis uz Rietzemi un pametis savus kalpus valdnieks, kas dāvāja ļaudīm prieku un dzīvību.

Augstākajās aprindās bija pieņemts runāt par vispārējam sērām, kuras izpaužas pat dabā.

Vai esi ievērojis, — viens augstmanis sacīja citam, — ka dienas kļuvušas īsākas un tumšākas?

Ja. Es neuzdrošinājos tev par to ieminēties, bet tā, patiešam ir. Es pat pamanīju, ka naktī pie debesīm ir mazāk zvaigžņu un ka pilns mēness bija redzams īsāku laiku, bet jauns mēness — ilgāk nekā parasti.

Gani stāsta, ka lopi ganības neēdot, bet tikai baurojot.

Bet es esmu dzirdējis no medniekiem, ka lauvas, sērodami par valdnieku, atteikušies no gaļas un vairs nemetas virsū stirnām.

Briesmīgi laiki! Ienāc pie manis šovakar, iedzersim pa glāzei piemiņas dzēriena, ko izgudrojis mans aldaris.

— Zinu … tev laikam ir tumšais Sīdonas alus?…

Lai dievi mūs pasargā! Tādā laikā lietot reibinošus dzērienus! Tas, ko izgudrojis mans aldaris, nav alus… Es to drīzāk salīdzinātu ar vīnu, kam pievienots muskuss un smaržzāles…

Īsten piemērots dzēriens laikā, kad mūsu valdnieks atrodas mirušo atdusas vietā, kur gaisā virmo muskusa un balzama smārds…

Tā augstmaņi sēroja visas septiņdesmit dienas.

Pirmās prieka šalkas pārskrēja Ēģiptei, kad no mirušo atdusas vietas pienāca ziņa, ka valdnieka ķermenis izņemts no sālsūdens baseina un ka balzamētāji un priesteri jau sākuši savus ritus.

Tai dienā ļaudis pirmoreiz apcirpa matus, notrausa dubļus no sejas, bet, kurš gribēja, — nomazgājās. Un tik tiešām nebija iemesla ilgāk sērot: Hors jau bija atradis Osīrija līķi, Ēģiptes valdnieks ar prasmīgo balzamētāju palīdzību bija atkal atguvis dzīvību un, priesteru lūgšanu un «Mirušo grāmatas» lasījumu atbalstīts, kļuvis līdzīgs dieviem.

Kopš šā brīža nelaiķis faraons Meri Amons Ramzess jau oficiāli ieguva Osīrija vārdu; neoficiāli viņu tā dēvēja jau tūlīt pēc nāves.

Ēģiptiešu tautas iedzimtais dzīvesprieks sāka ņemt virsroku pār sērām, jo sevišķi kareivju, amatnieku un zemnieku vidū. Bija arī gadījumi, kad vienkāršā tauta līksmojās pārlieku.

Nez no kurienes paklīda baumas, ka jaunais faraons, kuru visa tauta jau bija paguvusi iemīlēt, grib atvieglot zemnieku, strādnieku un pat vergu dzīvi.

Lūk, kādēļ mūrnieki, namdari un podnieki aizvien biežāk nevis mierīgi dzēra un tērzēja krodziņos par savam amata un ģimenes lietām, bet gan uzdrošinājās žēloties par nodokļiem un pat kurnēt par priesteru varu. Zemnieki brīvajā laikā nelūdza dievu un nepieminēja mirušos, bet spriedelēja, cik labi gan būtu, ja katram piederētu dažas vagas zemes un varētu atpūsties ik septīto dienu…

Par kareivjiem, it īpaši par svešzemnieku pulkiem, nav pat ko runāt. Šie ļaudis bija iedomājušies, ka viņi ir izredzēta kārta Ēģiptē vai drīzumā par tādu kļūs pēc kāda veiksmīga kara, kas teju, teju izcelsies.

Toties nomarhi un lauku muižu īpašnieki, bet pirmām kārtam dažādu tempļu virspriesteri noturēja jo svinīgākus aizlūgumus par mirušo valdnieku, lai gan varēja jau priecāties, jo faraons bija kļuvis par Osīriju.

Jaunais faraons būtībā nevienam līdz šim nebija nodarījis pāri, un augstmaņu skumju vienīgais iemesls bija baumas, kas tā ielīksmoja vienkāršo tautu. Nomarhi un augstmaņi vai stinga aiz šausmām, iedomājoties vien, ka viņu zemnieki varēs slaistīties piecdesmit dienas gadā un — vel ļaunāk — saņems īpašumā zemes gabalu — kaut vai tik lielu, ka tas varētu noderēt tik kapa vietai. Priesteri, raugoties Ramzesa XIII saimniekošanā, kļuva bāli, sakoda zobus un sašuta par valdnieka izturēšanos.

Ķēniņa pilī patiesi bija notikušas lielas pārmaiņas.

Faraons apmetās vienā no pils spārniem, kurā gandrīz visas telpas aizņēma karavadoņi. Pagrabstāvā viņš izvietoja grieķu kareivjus, augšstāvā — gvardi, bet pagalma puse — etiopiešus. Sardzē stāvēja aziāti, bet pie Ramzesa istabām bija ierādītas mītnes eskadronam, kura kareivji kopa ar viņu bija vajājuši Tehennu tuksnesī.

Piedevām vēl majestāte likās piemirsis neseno lībiešu dumpi, atkal dāvāja tiem savu žēlastību un nevienu nelika sodīt.

Tiesa, priesteri, kas dzīvoja lielākajā pilī, joprojām palika tur un izpildīja reliģiskās ceremonijas godājamā Sena vadībā. Bet, tā kā viņi vairs nepiedalījās faraona brokastīs, pusdienās un vakariņās, viņu ēdienkarte kļuva visai pieticīga.

Veltīgi svētie vīri atgādināja, ka viņiem jābaro deviņpadsmit dinastiju pārstāvji un daudzie dievi. Mantzinis, nopratis faraona velēšanos, atbildēja priesteriem, ka dievi un priekšteči iztikšot ar ziediem un smaržvielām, toties pašiem praviešiem, kā liek tikums, esot jāēd miežu plāceņi un jāuzdzer virsū ūdens vai alus. Lai pamatotu savus vulgāros uzskatus, mantzinis atsaucās uz virspriesteri Senu, kas dzīvoja grēknožēlnieka dzīvi, un turklāt vēl — uz faraonu, kurš, tāpat kā viņa karavadoņi, ēda no kareivju katla.

Tālab galma priesteri sāka klusībā domāt, vai nebūtu prātīgāk pamest neviesmīlīgo ķēniņa namu un pārcelties uz mājokļiem tempļu tuvumā, kur viņiem būtu mazāk pienākumu un nenāktos badoties. Un, iespējams, viņi tā arī darītu, ja godājamie Herhors un Nofri nebūtu viņiem pavēlējuši palikt savās vietās.

Taču arī Herhora stāvoklis, jaunajam faraonam nākot pie varas, nebija apskaužams. Viņš — vēl nesen visvarenais ministrs, kas gandrīz nekad nepameta ķēniņa istabas, — tagad vientulīgi sēdēja savā savrupmāja un dažkārt neredzēja jauno valdnieku desmitiem dienu. Viņš joprojām bija kara ministrs, bet tikpat kā vairs neizdeva pavēles, jo visas kara lietas faraons izlēma pats. Pats lasīja karavadoņu ziņojumus, pats izšķīra strīdīgus jautājumus, un viņa adjutanti nāca uz kara ministriju pēc nepieciešamajiem dokumentiem. Ja godājamais Herhors kādreiz arī tika uzaicināts pie valdnieka, tad vienīgi tādēļ, lai noklausītos pārmetumus.

Visiem augstmaņiem tomēr nācās atzīt, ka jaunais faraons daudz strādā.

Ramzess XIII cēlās pirms saullēkta, gāja vannā un kvēpināja vīraku Osīrija veidola priekšā. Tad noklausījās ziņojumus, ko viņam sniedza augstākais tiesnesis, visu Ēģiptes graudu noliktavu un laidaru galvenais rakstvedis, galvenais mantzinis un, beidzot, viņa galma ministrs, kuram nācās ciest vairāk par visiem, jo nebija dienas, kad valdnieks neaizrādītu viņam, ka galma uzturēšana izmaksā pārāk dārgi un ka tas ir pārlieku liels.

Tik tiešām ķēniņa pilī dzīvoja vairāki simti nelaiķa faraona sieviešu ar atbilstošu bērnu un kalpotāju skaitu. Saņemdams nemitīgus atgādinājumus, galma ministrs ik dienas izraidīja no pils kādus pārdesmit iemītniekus, bet pārējiem ierobežoja izdevumus. Rezultātā pēc mēneša visas galmadāmas kliegdamas un raudādamas aizsteidzās pie ķēniņienes Nikotrises meklēt aizstāvību.

Augstu godājamā ķēniņiene — māte tūdaļ pat devas pie valdnieka un, nokritusi viņa priekšā pie zemes, lūdza, lai dēls apžēlojas par sava tēva sievietēm un neļauj viņām nomirt badā un trūkumā.

Faraons, saraucis pieri, uzklausīja viņu un pavēlēja galma ministram vairs netaupīt uz sieviešu rēķina, taču vienlaikus paziņoja ķēniņienei — mātei, ka pēc tēva bērēm galmadāmas tikšot izraidītas no pils un nosūtītas uz muižām..

Mūsu galma uzturēšana izmaksā ap trīsdesmit tūkstošu talantu gada — pusotras reizes dārgāk nekā visas armijas uzturēšana. Es nevaru izdot tādu summu, neizputinot sevi un valsti,

Dari, kā zini, — ķēniņiene atteica. — Ēģipte pieder tev. Taču es baidos, ka izraidītie galminieki kļūs par taviem ienaidniekiem.

Tad faraons klusēdams paņēma māti aiz rokas, pieveda viņu pie loga un norādīja uz blīvajām šķēpnešu ierindām, kas soļoja pagalmā.

Šī faraona rīcība izraisīja negaidītas sekas. Ķēniņienes acīs, kas pirms brīža bija pilnas asaru, pavīdēja lepnums, viņa pieliecās, noskūpstīja dēla roku un aizkustinātā balsī sacīja:

— Tu patiešām, esi Isīdas un Osī rija dēls! Un es esmu labi darījusi, ziedodama tevi dievietei. Beidzot Ēģiptei ir īsts valdnieks!

Kopš tā laika ķēniņiene nekad vairs negāja pie dēla kādu aizstāvēt. Un, ja kāds lūdza viņu būt par aizbildni, mēdza atbildēt:

— Esmu viņa majestātes kalpone un iesaku arī jums pildīt valdnieka pavēles bez ierunām. Viss, ko viņš dara, ir dievu iedvesmots. Un kurš gan spēj pretoties dieviem!

Pēc brokastīm faraons nodarbojās ar kara ministrijas un valsts kases lietām, bet trijos pēcpusdienā lielas svītas pavadībā Izbrauca pie pulkiem, kuru apmetnes bija. Memfisas tuvumā, un vēroja karaspēka mācības.

Vislielākās pārmaiņas bija notikušas valsts kara lietas.

Nepilnos divos mēnešos faraons bija izveidojis piecus jaunus pulkus, pareizāk sakot — atjaunojis tos, kuri tika izformēti iepriekšējā valdnieka laikā. Virsnieki, kas bija nodevušies dzeršanai un kauliņu spēlei vai arī slikti izturējušies pret kareivjiem, tika atlaisti.

Kara ministrijas kancelejā, kur agrāk strādāja tikai priesteri, faraons iecēla savus visspējīgākos adjutantus, kas ļoti ātri apguva armijas lietvedību. Viņš lika sastādīt sarakstus, kuros būtu ietverti visi pie karavīru kārtas piederošie vīrieši, kas sen vairs nepildīja nekādus karadienesta pienākumus, vienīgi saimniekoja. Dibināja divas jaunas virsnieku skolas zēniem no divpadsmit gadu vecuma un atjaunoja, seno paradumu, saskaņā ar kuru kara jaunatne saņem brokastis tikai pēc trīs stundu ilgas soļošanas ierindās un kolonnās.

Un, visbeidzot, neviena karaspēka daļa vairs nedrīkstēja dzīvot ciematā, bet vienīgi kazarmas vai nometnē. Katram pulkam bija ierādīts mācību laukums, kur kareivji caurām dienām vai nu meta. akmeņus no lingām, vai arī šāva no loka pa mērķiem, kas atradās pārsimt soļu attālumā.

Tika arī izdots rīkojums karavīru kārtas ģimeņu vīriešiem vingrināties karamākslā regulāras armijas virsnieki vadībā. Jau divus mēnešus pēc Ramzesa XII nāves visa Ēģipte atgādināja kara nometni. Pat lauku un pilsētas bērni, kas līdz šim bija spēlējuši rakstvežus un priesterus, tagad, atdarinot pieaugušos, saka rotaļu karus. Visos laukumos un dārzos no rīta līdz vakaram svilpa akmeņi un bultas, un tiesas bija pārplūdinātas ar sūdzībām par miesas bojājumiem.

Ēģipti vairs nevarēja pazīt. Lai gan valdīja sēras, jaunais valdnieks bija radījis valstī lielu rosību.

Redzot, ka visi pilda viņa ķēniņa gribu, faraona lepnums auga augumā.

Taču pienāca brīdis, kad valdnieka vaigs apmācas.

Dienā, kad balzamētāji izcēla Ramzesa XII līķi no sālsūdens baseina, galvenais mantzinis, sniegdams kārtējo ziņojumu, sacīja faraonam:

Nezinu, ko iesākt… Mums kasē ir tikai divi tūkstoši talantu, bet nelaiķa valdnieka bērēm vajadzīgs vismaz tūkstotis

Kā — divi tūkstoši? — faraons brīnījās. — Kad pārņēmu varu, tu sacīji, ka mums esot divdesmit tūkstoši.

Astoņpadsmit mēs jau esam Iztērējuši.

Divos mēnešos?

Mums bija milzīgi izdevumi…

— Taisnība, — faraons atbildēja, — bet katru dienu taču ienāk jauni nodokļi.

— Nodokļi, — mantzinis turpināja, — nez kādēļ neienāk tādā daudzumā,-kā biju rēķinājis. Taču arī šīs naudas vairs nav… Uzdrošinos atgādināt jūsu. majestātei, ka mums ir pieci jauni pulki. Tātad kādi astoņi tūkstoši cilvēku pametuši savu darbu un dzīvo uz valsts rēķina. Faraons kļuva domīgs.

— Mums jādabū jauns aizņēmums, — viņš sacīja,

— Aprunājies ar Herhoru un Nofri, lai tempļi aizdod mums naudu.

Esmu jau runājis … Tempļi neko mums nedos…

Pravieši apvainojušies! — faraons pasmaidīja.

— Tādā gadījumā būs jāgriežas pie pagāniem. Atsūti pie manis Dagonu!

Vakarā ieradās feniķiešu augļotājs, krita faraona priekšā uz vaiga un uzdāvināja viņam ar dārgakmeņiem rotātu zelta kausu.

— Tagad es varu mierīgi nomirt! — Dagons iesaucās. — Mans visužēlīgais valdnieks uzkāpis troni!

— Taču pirms nāves, — faraons sacīja, — sagādā man dažus tūkstošus talantu.

Feniķietis apmulsa vai arī tikai izlikās, ka ir norūpējies.

Lai majestāte labāk liek man meklēt pēries Nīlā, — viņš atbildēja, — tad es aiziešu bojā uz vietas un mans kungs neturēs mani aizdomās, ka nevēlos palīdzēt. Bet sadabūt tādu summu … tagadējos laikos?…

Kā tad tā? — Ramzess XIII brīnījās, — Feniķiešiem nav naudas priekš manis?

Savas un mūsu bērnu asinis un dzīvību esam gatavi ziedot majestātei, — Dagons sacīja. — Bet naudu… Kur lai ņemam naudu? Senāk tempļi mums aizdeva uz piecpadsmit vai divdesmit procentiem gadā, taču kopš jūs, majestāte, vēl būdams troņmantnieks, apmeklējāt Hathoras templi pie Būbastijas, priesteri pilnīgi atteicās mūs kreditēt… Ja vien varētu, viņi jau šodien izdzītu mūs no Ēģiptes vai arī — vēl labprātāk — apkautu … Ai, kas tik mums nav jāpacieš viņu dēļ! Zemnieki strādā pa roku galam, maksā nieka nodokļus …. Iekausti kādu — tūdaļ dumpojas, un, ja nelaimīgais feniķietis griežas pēc palīdzības tiesā, viņš vai nu zaudē prāvu, vai maksā milzu atpirkšanās naudu… Redzams, mūsu dienas šai zemē ir skaitītas! — Dagons sūrojās.

Faraons sadrūma.

— Es parūpēšos, — viņš atteica, — lai jums spriež taisnīgu tiesu. Taču šobrīd man vajadzīgi kādi pieci tūkstoši talantu.

— Kur lai ņemam, valdniek? — Dagons stenēja. — Noradi mums, majestāte, pircējus — un mēs pārdosim savus namus un visu mājas mantu, lai tik izpildītu tavu pavēli… Bet kur ir pircēji?…. Ja nu vienīgi priesteri, kas nopirks mūsu mantību par pusvelti un turklāt nesamaksās skaidrā naudā!

Aizsūtiet kādu uz Tīru vai Sīdonu… — faraons sacīja. — Katra no šīm pilsētām taču varētu aizdot ne vien piecus, bet simt tūkstošus talantu…

Tīrā, Sīdona …. — Dagons atkārtoja. — Visa Feniķija patlaban krāj zeltu un dārglietas, lai atpirktos no asīriešiem… Mūsu zemē jau ložņā ķēniņa Tiglatpalasara ļaudis un saka — ja mēs ik gadus maksāšot bagātīgas nodevas, viņu ķēniņš un ierēdņi ne tikai mūs neapspiedīšot, bet ļaušot mums nopelnīt vairāk, nekā mēs nopelnām tagad ar jūsu majestātes un Ēģiptes žēlastību.

Faraons nobālēja un sakoda zobus. Feniķietis apķērās un steigšus piebilda:

— Bet ko es te kavēju jūsu majestātes laiku ar aplamām runām? Šeit, Memfisā, ir princis Hirams … Varbūt viņš visu izskaidros labāk, jo viņš ir gudrs vīrs un mūsu pilsētas augstās padomes loceklis.

Ramzess sarosījās.

— Tad sūti Hiramu ātrāk šurp! — viņš atbildēja. — Tālab ka tu, Dagon, runā ar mani nevis kā baņķieris, bet gan kā raudātāja apbedībās.

Feniķietis vēlreiz krita uz vaiga un jautāja:

— Vai godājamais Hirams nevarētu atnākt tūlīt? Tiesa, ir jau vēls, taču viņš tik ļoti baidās no priesteriem, ka labāk gribētu apliecināt savu cieņu jūsu majestātei naktī.

Faraons iekoda lūpā, taču piekrita. Viņš pat aizsūtīja Dagonam līdzi Tutmosu, lai tas atved Hiramu uz pili pa slepenu eju.


Sešpadsmitā nodaļa


Ap desmitiem vakarā pie faraona ieradās Hirams, tērpies tumšās drānās, kādas valkāja Memfisas tirgoņi.

Ko tu tā slapsties? — faraons aizvainots viņam jautāja. — Vai mana pils ir kāda spitālīgo patversme?

Ak, valdniek! — vecais feniķietis nopūtās. — Kopš esi kļuvis par Ēģiptes pavēlnieku, tie, kuri uzdrošinās tikties ar tevi un neziņot, ko esi runājis, tiek uzskatīti par noziedzniekiem…

— Kam tad jums jāziņo? — faraons vaicāja. Hirams pacēla acis un rokas pret debesīm.

Jūsu majestāte pazīst savus ienaidniekus… — viņš atbildēja.

Nav vērts viņus pieminēt, — faraons sacīja. — Tu zini, kādēļ esmu tevi ataicinājis? Gribu aizņemties dažus tūkstošus talantu…

Hirams ievaidējās un tā sagrīļojās, ka valdnieks atļāva viņam savā klātbūtnē apsēsties, kas bija lielākais pagodinājums.

Ērti apsēdies un atvilcis elpu, Hirams sacīja:

Kālab jāaizņemas, ja var arī citādi tikt pie lielas bagātības?

Kad iekarošu Nīnivi? — faraons viņu pārtrauca. — Tas vēl nebūs tik drīz, bet nauda man vajadzīga tūlīt.

Es nerunāju par karu, — Hirams atbildēja, — es runāju par tādu pasākumu, kas tūdaļ pat dotu valsts kasei prāvas summas un pastāvīgu gada ienākumu.

— Ka tas iespējams?

— Atļauj un palīdzi mums izrakt kanālu, kas savienotu Vidusjūru ar Sarkano jūru…

Faraons pietrūkās no krēsla.

Tu joko, vecais! — viņš iesaucās. — Kurš gan spēj paveikt tādu darbu, un kurš gribēs pakļaut Ēģipti briesmām? Jura taču mūs applūdinās…

Kāda jūra? Tak ne jau Sarkanā un ne Vidusjūra, — Hirams mierīgi atteica. — Es zinu, ēģiptiešu priesteri un inženieri ir pētījuši šo jautājumu un aprēķinājuši, ka tas ir ļoti izdevīgs pasākums… Izdevīgāku grūti iedomāties… Taču:.. viņi grib visu darīt paši, pareizāk — negrib, lai pie ta ķeras faraons.

— Kur tev pierādījumi? — Ramzess jautāja.

— Pierādījumu man nav, bet es atsūtīšu priesteri, kas tev visu izskaidros ar plāniem un aprēķiniem.

— Kas tas par priesteri? Brīdi padomājis, Hirams sacīja:

Vai varu paļauties, ka tas paliks starp mums? Viņš tev, valdniek, izdarīs lielākus pakalpojumus, nekā to spētu es. Viņam zināmi daudzi noslēpumi un daudzas … priesteru neģēlības…

Apsolu, — faraons atteica.

Šī priestera vārds ir Samentu. Viņš kalpo Seta templī pie Memfisas. Tas ir liels prātnieks, bet viņam vajadzīga nauda, un viņš ir ļoti godkārīgs … Un, tā kā priesteri neļauj viņam izcelties, viņš sacīja man — ja vien jūsu majestāte vēlēsies, viņš… gāzīšot priesteru kārtu. Viņš zina daudz noslēpumu … Ai, daudz!

Ramzess iegrima dziļās pārdomās. Viņš saprata, ka šis priesteris ir liels nodevējs, un vienlaikus atskārta, cik vērtīgus pakalpojumus Samentu varētu sniegt.

— Labi, — faraons sacīja, — es padomāšu par šo Samentu. Un tagad uz brīdi iedomāsimies, ka var uzbūvēt tādu kanālu. Kāds man no tā būs labums?

Pacēlis kreiso roku, Hirams sāka skaitīt uz tās pirkstiem.

Pirmkārt, — viņš sacīja, — Feniķija atdos Ēģiptei piecus tūkstošus talantu nenomaksāto nodevu. Otrkārt, Feniķija samaksās piecus tūkstošus talantu par tiesībām veikt darbus. Treškārt, kad sāksies darbi, mēs maksāsim Ēģiptei tūkstoš talantu nodokļu gadā un piedevām talantu par katriem desmit strādniekiem, kurus ta mums piegādās. Ceturtkārt, par katru ēģiptiešu inženieri mēs dosim jūsu majestātei talantu gadā. Piektkārt, kad darbi būs pabeigti, jūsu majestāte iznomās mums kanālu uz simt gadiem, un mēs maksāsim par to tūkstoš talantu gadā. Vai tā ir maza peļņa? — Hirams jautāja.

Bet tagad… šodien, — faraons sacīja, — vai dosit man šos piecus tūkstošus?

Ja tiks noslēgts līgums, dosim desmit tūkstošus un vēl pieliksim kādus trīs tūkstošus kā nodokli par trim gadiem uz priekšu.

Ramzess XIII kļuva domīgs. Neba pirmoreiz feniķieši piedāvāja ēģiptiešu faraoniem būvēt šo kanālu, taču allaž sastapās ar priesteru stūrgalvīgu pretestību. Ēģiptiešu priesteri vienmēr bija teikuši faraoniem, ka Ēģipti varot applūdināt Sarkanās jūras un Vidusjūras ūdeņi.

Bet, lūk, Hirams apgalvo, ka nekas tamlīdzīgs nenotikšot un ka priesteri to zinot…

— Jūs apsolāt, — faraons pec ilgāka brīža sacīja, — maksāt gadā tūkstoš talantu simt gadu laikā. Jus apgalvojat, ka šis smiltājos izraktais kanāls ir tik labs darījums, ka izdevīgāku grūti iedomāties … Es to nesaprotu un atzīšos, Hirarn, — man ir aizdomas…

Feniķietim iekvēlojās acis.

— Valdniek, — viņš sacīja, — pateikšu tev visu. Taču apzvēri man pie sava kroņa, pie sava tēva ēnas nevienam neatklāt šo noslēpumu …. Tas ir lielākais haldejiešu un ēģiptiešu priesteru un pat Feniķijas noslēpums. No tā atkarīga pasaules nākotne!

Nu, nu, Hiram … — faraons pasmaidīja.

Tevi, valdniek, — feniķietis turpināja, — dievi apveltījuši ar gudrību, enerģiju un cēlsirdību, tādēļ mēs tev uzticamies. Tu esi vienīgais valdnieks zemes virsū, kuram var atklāt šo noslēpumu, jo vienīgi tu spēj paveikt diženus darbus. Un tu sasniegsi tādu varenību, kādu vēl nav sasniedzis neviens cilvēks…

Faraons izjuta tīkamu lepnumu sirdī, taču neizrādīja to.

— Tu neslavē mani, — viņš sacīja Hiramam, — par to, ko vēl neesmu paveicis, bet pasaki — kādu labumu Feniķijai un manai valstij dos šis kanāls?

Hirams apsēdās ērtāk un klusinātā balsī iesāka:

— Tad zini, pavēlniek, — gan austrumos, gan dienvidos un ziemeļos no Asīrijas un Babilonijas nav vis tuksnesis vai purvāji, kur dzīvo briesmoņi, — tur atrodas plašas jo plašas zemes un valstis. Šīs zemes ir tik milzīgas, ka jūsu majestātes kājniekiem, kas slaveni ar saviem pārgājieniem, būtu gandrīz divi gadi jāsoļo uz austrumiem, lai šķērsotu tās.

Ramzess uzrauca uzacis kā cilvēks, kurš ļauj otram melot, lai gan saprot, ka tie ir meli.

Hirams viegli paraustīja piecus un turpināja: — Austrumos un dienvidos no Babilonijas, pie lielās jūras, dzīvo kad i simt miljoni cilvēku; viņiem ir vareni ķēniņi, priesteri viņiem ir gudrāki par ēģiptiešu priesteriem, viņiem ir senas grāmatas, prasmīgi amatnieki… Šīs tautas ne tikai prot darināt tikpat smalkus audumus, priekšmetus un traukus kā ēģiptieši, bet arī jau kopš neatminamiem laikiem ceļ virszemes un pazemes tempļus — un tie ir diženāki un bagātāki nekā Ēģiptē…

Turpini!.. Turpini!.. — faraons mudināja. Taču pēc Ramzesa sejas bija grūti noprast, vai viņu saistījis feniķieša stāsts vai arī viņš sašutis par Hirama meliem.

Šais zemēs ir pērles, dārgakmeņi, zelts, varš… Tur aug brīnumaina labība, ziedi un augi… Tur ir meži, kuros var mēnešiem ilgi klaiņot starp kokiem, kas ir resnāki par jūsu tempļu kolonnām un augstāki par palmām … Iedzīvotāji tur ir vienkārši un labsirdīgi… un, ja tu ar kuģiem aizsūtītu turp divus savus pulkus, tu varētu iekarot plašākas zemes nekā visa Ēģipte, bagātākas nekā Labirinta dārgumu krātuvē… Rīt, ja atļausi, atsūtīšu tev turienes audumu, koka, bronzas darinājumu paraugus. Atsūtīšu arī divus brīnišķīgo balzamu graudiņus, kurus norijot cilvēkam paveras mūžības vārti un viņš izjūt laimi, kāda lemta vienīgi dieviem…

Atsūti man audumu un darinājumu paraugus, — faraons piebilda, — taču balzāmi… lai paliek! Gan pagūsim izbaudīt mūžību un dievu klātesmi pēc nāves…

Bet tālāk uz austrumiem no Asīrijas, — Hirams turpināja, — atrodas vēl plašākas zemes — ar divsimt miljoniem iedzīvotāju.

Viegli gan tu piemet miljonus! — faraons pasmaidīja.

Hirams uzlika roku uz sirds.

— Zvēru, — viņš sacīja, — pie savu senču gariem un pie sava goda, ka runāju patiesību!

Faraons paliecās uz priekšu — viņu pārsteidza tik svinīgs zvērests.

— Stāsti! Stāsti tālāk! — viņš skubināja.

— Tad lūk, šīs zemes, — atkaļ uzsāka feniķietis, — ir ļoti dīvainas. Tur dzīvo ļaudis ar šķībām acīm un dzeltenu ādas krāsu. Šīm tautām ir ķēniņš, kuru sauc par Debesu dēlu un kuram palīdz valdīt gudrie, bet tie nav priesteri, un viņiem nav tādas varas kā Ēģiptē. Citādi šīs tautas atgādina ēģiptiešus. Tās godā mirušos senčus un rūpējas par viņu ķermeņiem. Tās lieto rakstību, kas līdzīga jūsu priesteru rakstībai, taču cilvēki tur staigā garās drānās no auduma, kas jums nav pazīstams, valkā sandales, kas atgādina mazus soliņus, bet galvā liek smailgalu kārbiņas … Viņu māju jumti arī ir smaili, ar uzliektām malām. Šīs neparastās tautas audzē daudz ražīgāku graudaugu par ēģiptiešu kviešiem un darina no tā dzērienu, kas ir stiprāks par vīnu. Viņiem ir arīdzan augs, kura lapas dod cilvēkam spēku, līksmu prātu un raisa možumu. Viņiem ir papīrs, un viņi apglezno to ar krāsainiem attēliem, viņiem ir māls, kas pēc apdedzināšanas top caurspīdīgs kā stikls un skan kā metāls … Rīt, ja jūsu majestāte atļaus, es atsūtīšu jums šo tautu izstrādājumu paraugus.

Tu stāsti brīnumus, Hiram! — faraons sacīja. — Taču es neredzu sakarību starp šiem tālo zemju jaukumiem un kanālu, kuru jūs gribat rakt…

Es tūdaļ paskaidrošu. Kad būs kanāls, visa feniķiešu un ēģiptiešu flote izbrauks Sarkanajā jūra, bet no tas dosies tālāk un pēc dažiem mēnešiem sasniegs šīs bagātās zemes, līdz kurām pa sauszemi gandrīz nav iespējams aizkļūt. Un vai jūsu majestāte, — Hirams kvēlošām acīm sacīja, — jau nesaskata dārgumus, kurus vairām tur iegūt: zeltu, dārgakmeņus, labību, kokus? Zvēru, valdniek, — viņš jūsmīgi turpināja, — ka tad tev būs vairāk zelta nekā tagad vara, koki nebūs dārgāki par salmiem, bet vergs — lētāks par govi… Tikai atļauj, valdniek, izrakt kanālu un piešķir mums piecdesmit tūkstošus algotņu…

Ramzess arīdzan aizrāvās.

Piecdesmit tūkstošus algotņu? — viņš atkārtoja. — Bet ko jūs man dosit par to?

Es jau sacīju: tūkstoš talantu gadā par tiesībām veikt darbus un piecus tūkstošus par strādniekiem, kurus mēs paši barosim un atalgosim.

— Un kurus nomocīsit ar darbu?

Lai dievi mūs pasargā! — Hirams iesaucās. — Kāds tur labums, ja iet bojā strādnieki? Jūsu majestātes kareivji, rokot kanālu, nestrādās vairāk kā tagad, būvējot nocietinājumus vai ceļus. Un kāda slava tev, valdniek! Kādi ienākumi valsts kasei! Kāds labums Ēģiptei! Visnabadzīgākajam zemniekam būs koka māja, vairāki lopi, darbarīki un, iespējams, pat vergs… Neviens faraons nav darījis valsti tik varenu un nav veicis tik diženu darbu!.. Jo kas gan ir nedzīvās un nekam nederīgās piramīdas salīdzinājumā ar kanālu, kas ļaus atvest bagātības no visām pasaules malām! ….

Un turklāt man būs piecdesmit tūkstoši kareivju uz austrumu robežas, — faraons piebilda.

Bez šaubām! — Hirams iesaucās. — Redzot tādus spēkus, kuru uzturēšana jūsu majestātei neko nemaksās, Asīrija neuzdrošināsies izstiept roku pēc Feniķijas.

Plāns bija tik žilbinošs un solīja tādus labumus, ka Ramzess XIII jutās apskurbis. Taču viņš neizrādīja to.

Hiram, — viņš sacīja, — tavi solījumi ir vilinoši…. Tik vilinoši, ka es baidos, vai tie neizraisīs kādas nepatīkamas sekas… Tādēļ man pašam viss labi jāapdomā un jāapspriežas ar priesteriem…

Labprātīgi viņi nekad tam nepiekritīs! — feniķietis iesaucās. — Taču — lai dievi piedod man zaimošanu! — esmu pārliecināts: ja augstākā vara valstī tagad pārietu priesteru rokās, pēc diviem trim mēnešiem viņi piedāvātu mums uzsākt šo būvi…

Ramzess palūkojās viņā ar vēsu nicinājumu.

— Atstāj priesterus manā ziņā, — viņš sacīja, — un labāk pierādi, ka viss, ko tu runāji, ir patiesība! Kas es būtu par ķēniņu, ja nespētu novērst traucēkļus starp savu gribu un valsts interesēm?

— Tu patiešām esi dižens valdnieks, — Hirams nočukstēja, palocīdamies līdz zemei.

Bija jau vēla nakts. Feniķietis atvadījās no faraona un kopā ar Tutmosu atstāja pili. Bet nākošajā dienā atsūtīja ar Dagonu šķirstiņu ar nezināmo zemju dārgumu paraugiem. Faraons atrada tajā dievu veidoliņus, indiešu audumus un gredzenus, opija graudiņus, bet otrā nodalījumā — sauju rīsu, tējas lapiņas, dažas apgleznotas porcelāna tasītes un vairākus krāsas un tušas zīmējumus uz papīra.

To visu ārkārtīgi uzmanīgi aplūkojis, faraons bija spiests atzīt, ka neko tamlīdzīgu nekad nav redzējis: ne rīsus, ne papīru, ne cilvēku attēlus ar smailgala cepurēm un greizām acīm.

Viņš vairs nešaubījās, ka ir kāda sveša zeme, kurā viss ir citāds nekā Ēģiptē: kalni, koki, mājas, tilti, kuģi….

«Un šī zeme droši vien pastāv jau gadsimtiem ilgi,» viņš domāja. «Mūsu priesteri zina par to, pazīst tās bagātības, taču neko nesaka …. Viltīgie nodevēji!.. Tie grib ierobežot faraonu varu, iegrūst viņus postā, lai vēlāk gāztu no troņa. Ai, mani priekšteči un pēcteči!» viņš domās teica. «Piesaucu jūs par lieciniekiem, ka darīšu šīm nelietībām galu! Es celšu godā gudrību, bet iznīdēšu liekulību; es dāvāšu Ēģiptei ilgus miera gadus.»

Tā prātodams, faraons pacēla acis un ieraudzīja Dagonu gaidām pavēles.

— Tavs šķirstiņš ir ļoti interesants, — viņš sacīja augļotājam. — Taču … ne jau to es gribēju no jums…

Feniķietis uz pirkstgaliem piegāja tuvāk un, noslīdzis faraona priekšā uz ceļiem, nočukstēja:

— Kad jūsu majestātei labpatiks parakstīt līgumu ar godājamo Hiramu, Tīra un Sīdona noliks pie jūsu kājām visas savas bagātības.

Ramzess sarauca uzacis. Viņu aizkaitināja nekaunība, ar kādu feniķieši iedrīkstējās izvirzīt viņam savus noteikumus. Viņš dzedri attrauca:

— Es vēl padomāšu un došu Hiramam atbildi. Tu vari iet, Dagon.

Pēc feniķieša aiziešanas Ramzess atkal iegrima domās. Viņa sirdī brieda neapmierinātība.

«Šie tirgoņi,» viņš prātoja, «uzskata mani par savu sabiedroto. Viņi pat uzdrošinās vilināt mani ar zelta maisu, lai piespiestu parakstīt līgumu! Tādu nekaunību nepieļautu neviens faraons. Diezgan! Ļaudis, kas Tiglatpalasara sūtņu priekšā krīt uz vaiga, nedrīkst sacīt man: «Paraksti, tad dabūsi…» Muļķa feniķiešu žurkas, kas, ielavījušās ķēniņa pilī, uzskata to par savu alu!..»

Jo ilgāk viņš domāja, jo skaidrāk atcerējās Hirama un Dagona izturēšanos, jo negantākas dusmas viņu pārņēma.

«Kā viņi uzdrošinās!.. Kā viņi uzdrošinās izvirzīt man noteikumus!»

Ei… Tutmos! — viņš pasauca. Mīlulis tūdaļ pat ieradās.

Ko pavēlēsi, valdniek?

Aizsūti kādu no zemākajiem virsniekiem pie Dagona ar vēsti, ka viņš vairs nav mans baņķieris! Viņš ir par stulbu, lai ieņemtu tik augstu stāvokli…

Bet kuram tad tu piešķirsi šo godu?

Pagaidām nezinu. Būs jāizvēlas kāds no ēģiptiešu vai grieķu tirgotājiem… Ļaunākajā gadījumā — griezīsimies pie priesteriem.

Šī ziņa aplidoja visas ķēniņa pilis, un nepagāja ne stunda, kad tā sasniedza Memfisu. Visā pilsētā stāstīja, ka feniķieši krituši faraona nežēlastībā, un pievakarē pūlis sāka demolēt ienīsto svešzemnieku tirgotavas. Priesteri sajuta atvieglojumu. Herhors pat ieradās pie svētā Nofri un sacīja viņam:

Mana sirds nojauta, ka mūsu valdnieks novērsīsies no šiem pagāniem, kuri sūc tautas asinis. Domāju, ka mums kaut kādā veidā jāpateicas viņam.

Un varbūt jāatdara viņa priekšā mūsu mantnīcu durvis? — svētais Nofri dzēlīgi jautāja. — Nesteidzies, godātais… Esmu jau iepazinis šo jaunekli, un vai! mums, ja kaut reizi ļausim viņam gūt virsroku…

Bet ja viņš pārtrauks sakarus ar feniķiešiem?

Ar to viņš vienīgi iegūs — nevajadzēs maksāt parādu, — Nofri atteica.

Manuprāt, — brīdi padomājis, sacīja Herhors, — ir pienācis brīdis, kad mēs varam atgūt jaunā faraona labvēlību. Iekarsīgs dusmās — viņš prot arī būt pateicīgs. Esmu to izbaudījis…

Tu maldies ikvienā vārdā! — stūrgalvīgais Nofri viņu pārtrauca. — Pirmkārt, princis vēl nav faraons, tādēļ ka nav kronējies templī… Otrkārt, viņš nekad nebūs īsts faraons, jo atteicies iesvētīties virspriesteru kārtā. Un, visbeidzot, mums viņa žēlastības nevajag; viņam pašam vajadzētu lūgt piedošanu dieviem, kurus tas pulgo ik uz soļa!

Dusmās aizelsies, Nofri atvilka elpu un turpināja:

Viņš nodzīvoja mēnesi Hathoras templī, kur apguva augstāku gudrību, un uzreiz pēc tam sāka biedroties ar feniķiešiem. Turklāt viņš gāja uz Ištaras templi un vēl ieguva šī tempļa priesterieni, kas vispār ir pretrunā ar jebkuras reliģijas priekšrakstiem… Pēc tam atklāti ņirgājās par manu dievbijību… Viņš sapinās ar tādiem pašiem vējgrābšļiem kā pats un ar feniķiešu starpniecību izdibināja valsts noslēpumus… Un, tikko uzkāpis tronī… pareizāk sakot, uz pirmā troņa pakāpiena, jau apkauno priesterus, musina zemniekus un kareivjus un atjauno sakarus ar saviem draugiem feniķiešiem… Vai esi aizmirsis to visu, godājamais Herhor? Bet, ja tomēr atceries, vai neaptver, cik bīstams mums šis zaļknābis? Viņš taču stūrē valsts kuģi, kas jāizvada starp virpuļiem un klintīm. Kurš man galvos, ka šis bezprātis, kas vakar aicinājis feniķiešus pie sevis, bet šodien jau sanīdies ar viņiem, rīt nepazudinās visu valsti?

Kas no tā visa izriet? — Herhors jautāja, cieši vērdamies virspriesterim acīs.

Tas, ka mums nav pamata viņam pateikties un reizē izrādīt savu vājumu. Viņam par varēm gribas dabūt naudu, bet mēs nedosim!

— Nu … un tālāk? — Herhors atkal jautāja.

Tālāk lai pārvalda valsti un palielina armiju bez naudas! — Nofri pikti atteica.

Bet… ja nu viņa izbadējusī armija gribēs izlaupīt tempļus? — Herhors taujāja.

— Ha-ha-ha! — Nofri sāka smieties.

Taču pēkšņi kļuva nopietns un, zemu palocījies, zobgalīgi sacīja:

Tas jau ir tavā ziņā, godājamais. Cilvēkam, kas tik daudzus gadus pārvaldījis valsti, jāapzinās šīs briesmas.

Labi, — Herhors lēnām iesāka, — pieļausim, ka es mācētu novērst valstij draudošās briesmas. Bet vai tu, svētais tēvs, būdams vecākais virspriesteris, spētu pretoties tam, kurš nopulgo priesteru kārtu un svētnīcas?

Brīdi viņi raudzījās viens otram acīs.

— Tu jautā man, vai es spētu? — Nofri atkārtoja. — Vai es spētu? Man nebūtu nemaz īpaši jāpūlas. Dievi man devuši varu pār pērkonu, kas izdeldēs ikvienu zaimotāju.

— Cst! — Herhors nočukstēja. — Lai notiek tā!

— Ar priesteru augstās padomes piekrišanu vai arī bez priesteru ziņas, — Nofri piebilda. — Kad laiva grimst, nav laika skaidroties ar airētājiem.

Abi izšķīrās drūmā noskaņojumā.

Tās pašas dienas vakarā faraons ataicināja viņus pie sevis.

Viņi ieradās noteiktajā laikā, zemu paklanījās faraonam un nostājās savrup, neskatīdamies viens uz otru.

«Vai būtu saķildojušies?» Ramzess nodomāja. «Nu ko, tas nemaz nav slikti.»

Brīdi vēlāk ienāca svētais Sens un pravietis Pentuers.

Ramzess apsēdās uz paaugstinājuma un, norādījis četriem priesteriem uz zemiem soliņiem sev iepretim, sacīja:

— Svētie tēvi! Neesmu līdz šim jūs aicinājis uz padomi, jo visas manas pavēles attiecās vienīgi uz kara lietām.

Tās ir tavas tiesības, valdniek, — Herhors piemetināja.

Esmu darījis visu, ko var tik neilgā laikā, lai nostiprinātu valsts aizsardzības spējas. Esmu dibinājis divas jaunas virsnieku skolas un atjaunojis piecus izformētus pulkus.

Tās ir tavas tiesības, valdniek, — Nofri sacīja.

Par citiem militāriem pārkārtojumiem es nerunāju, tālab ka jūs, svētie viri, tas nevar interesēt….

Tev taisnība, valdniek, — vienbalsīgi apliecināja Nofri un Herhors.

Taču ir kāds cits jautājums, — faraons paziņoja, apmierināts, ka viņam piekrīt šie augstmaņi, no kuriem viņš bija gaidījis iebildumus. — Tuvojas mana dievišķā tēva bēru diena, bet valsts kasē nav pietiekamu līdzekļu.

Nofri piecēlās no soliņa.

— Osīrijs Meri Amons Ramzess, — viņš sacīja, — bija taisnīgs ķēniņš. Viņš nodrošinājis savai tautai ilgstošu mieru un vairojis dievu slavu. Atļaujiet, jūsu majestāte, lai šī dievbijīgā faraona bēres notiek uz tempļu rēķina!

Ramzesu XIII pārsteidza un aizkustināja tēvam parādītais gods, Viņš brīdi klusēja, it kā nevarēdams rast atbildi, un pēdīgi sacīja:

— Esmu jums ļoti pateicīgs par godu, kuru jūs parādāt manam dieviem līdzīgajam tēvam. Dodu jums savu piekrišanu un vēlreiz pateicos…

Ramzess apklusa, atbalstīja galvu rokā un sēdēja tā, it kā izcīnīdams iekšēju cīņu. Pēkšņi viņš pacēla galvu, seja viņam bija atdzīvojusies, acis mirdzēja.

Mani aizkustina, — viņš sacīja, — jūsu labvēlības apliecinājums, svētie tēvi! Ja jums ir tik dārga mana tēva piemiņa, domāju, ka arī man jūs nevēlēsit ļaunu ….

Vai tu šaubies par to? — virspriesteris Sens jautāja.

Tev taisnība, — faraons turpināja, — es veltīgi turēju jūs aizdomās, ka esat aizspriedumaini pret mani. Taču gribu visu vērst par labu un būšu ar jums vaļsirdīgs…

Lai dievi tevi svētī, valdniek! — Herhors sacīja.

Teikšu atklāti. Mans dievišķais tēvs, būdams vecs un slims un pārlieku nododamies priestera pienākumiem, nespēja veltīt tik daudz spēka un laika valsts lietām, cik varu es. Esmu jauns, vesels, brīvs un tādēļ gribu valdīt un valdīšu pats. Tāpat kā karavadonim jākomandē armija pēc sava prāta, tā arīdzan es pārvaldīšu valsti. Tāda ir mana negrozāmā griba, un es no tā neatkāpšos. Taču es saprotu — pat vislielākā pieredze nevarētu man aizstāt uzticamus kalpus un gudrus padomdevējus. Tādēļ es dažkārt vaicāšu jums padomu dažādos jautājumos…

Tālab jau pastāv jūsu majestātes troņa augstā padome, — Herhors paziņoja.

— Labi, — faraons tikpat mundri turpināja, — es izmantošu jūsu pakalpojumus un tūdaļ pat, jau šajā pašā brīdī…

— Pavēli, valdniek… — Herhors sacīja.

Es gribu uzlabot ēģiptiešu tautas dzīvi. Bet, tā kā pārsteidzīga rīcība šādās lietās var tikai kaitēt, sākumam atvēlēšu tai pēc sešām darbadienām vienu atpūtas dienu…

Tā bijis astoņpadsmit dinastiju valdīšanas laikā. Šis likums ir tikpat vecs kā pati Ēģipte, — Pentuers ieminējās.

Atpūšoties ik septīto dienu, katram strādniekam būs piecdesmit brīvas dienas gadā, tas ir, viņa kungam būs jāzaudē piecdesmit drahmas. Bet miljons strādnieku dos valstij ap desmit tūkstošu talantu zaudējumu gadā, — Norfi sacīja. — Mēs jau to esam aprēķinājuši tempļos, — viņš piebilda.

— Jā — Pentuers apliecināja, — zaudējumi būs, bet tikai pirmajā gadā, jo, kad tauta atpūtīsies un nostiprinās savus spēkus, turpmākajos gados tā atstrādās visu ar uzviju.

— Tā ir, kā tu saki, — Nofri atbildēja, — taču katrā ziņā jāsagādā šie desmit tūkstoši talantu pirmajam gadam. Un es domāju, ka nebūtu par ļaunu arī divdesmit tūkstoši…

Tev taisnība, godājamais Nofri, — faraons ierunājās, — izdarot pārkārtojumus, kurus esmu iecerējis savā valstī, divdesmit un pat trīsdesmit tūkstoši talantu nebūs pārāk liela summa… Tādēļ, — viņš tūlīt piebilda, — man būs vajadzīga jūsu palīdzība, svētie vīri….

Mēs esam gatavi ikvienu tavu nodomu atbalstīt ar lūgšanām un procesijām, — Nofri sacīja.

— Protams, lūdziet dievus un aiciniet to darīt arī tautu. Taču piedevām dodiet valstij trīsdesmit tūkstošus talantu, — faraons atteica.

Virspriesteri klusēja.

Brīdi nogaidījis, faraons vērsās pie Herhora:

Tu klusē?…

Tu pats sacīji, valdniek, ka valsts kasē nav naudas pat Osīrija Meri Amona Ramzesa bērēm. Kur lai ņemam trīsdesmit tūkstošus talantu?

Un Labirinta dārgumi?

Tās ir dievu bagātības, kuras drīkst aiztikt tikai ārkārtējas valsts vajadzības brīdī, — Nofri atteica.

Ramzesu XIII sagrāba niknums.

Ja ne zemniekiem, — viņš iekliedzās, uzsizdams dūri pa troņa paroci, — tad man vajadzīga šī summa!

Tu vari, — Nofri atbildēja, — gada laikā iegūt vairāk nekā trīsdesmit tūkstošu talantu, bet Ēģipte — divreiz tik daudz.

Kādā veidā?

Ļoti vienkārši. Liec, valdniek, padzīt no mūsu zemes feniķiešus, — Nofri sacīja.

Šķita, ka faraons tūlīt metīsies nekaunīgajam priesterim virsū. Viņš bija nobālējis, lūpas viņam drebēja, acis bija izspiedušās no dobumiem. Taču viņš apvaldijās un apbrīnojami mierīgi sacīja:

— Nu diezgan! Ja jūs man nevarat dot labākus padomus, es iztikšu bez tiem … Mēs taču esam iedevuši feniķiešiem saistības rakstu — līdz pēdējam nomaksāt mūsu parādus. Vai tas tev neienāca prātā, Nofri?

— Piedod, valdniek, bet šobrīd mani nodarbina citas domas. Tavi senči bronzā un akmenī iekaluši, ka veltes, kuras viņi ziedojuši dieviem un tempļiem, pieder un mūžam piederēs dieviem un tempļiem.

— Un jums, — faraons zobgalīgi piebilda.

— Tikpat lielā mērā, cik valsts pieder tev, valdniek, — virspriesteris izaicinoši atbildēja, — Mēs sargājam un vairojam šis bagātības, bet izšķērdēt tās mums nav tiesību…

Dusmu pārņemts, faraons atstāja sanāksmi un devās uz savām istabām. Viņš bija atskārtis savu stāvokli visā tā skaudrumā.

Viņš vairs nešaubījās, ka priesteri viņu ienīst. Tie bija tie paši lepnības apstulbotie augstmaņi, kas pērngad nepiešķīra viņam Menfatas korpusu un padarīja viņu par vietvaldi vienīgi tādēļ, ka, pēc viņu domām, aiziedams no pils, viņš izrāda savu pazemību. Tie paši, kas sekoja katrai viņa kustībai, rakstīja par viņu ziņojumus un viņam, troņmantniekam, neteica ne vārda par līgumu ar Asīriju. Tie paši, kas krāpa viņu Hathoras templī un pie Sāls ezeriem apkāva gūstekņus, kurus viņš bija solījis apžēlot.

Faraons atcerējās Herhora klanīšanos, Nofri skatienus un viņu abu balss toni. Aiz ārējās godbijības vai ik brīdi pavīdēja augstprātība un nicinājums. Viņam vajadzīga nauda, bet priesteri piedāvā lūgšanas. Un vēl uzdrošinās apgalvot, ka viņš neesot vienīgais pavēlnieks Ēģiptē…

Jaunais faraons neviļus pasmaidīja: viņam ienāca prātā nolīgti gani, kuri saka saimniekam, ka viņš nav noteicējs par savu ganāmpulku. Taču patiesībā stāvoklis bija draudīgs. Valsts kasē bija atlikuši kādi tūkstoš talanti, kuru varēja pietikt septiņām, lielākais, desmit dienām. Un ko pēc tam?… Ko sacīs ierēdņi, kalpotāji un, galvenais, kareivji, kuri ne tikai nesaņems algu, bet gluži vienkārši cietīs badu?

Virspriesteriem, protams, ir zināms faraona grūtais stāvoklis, un, ja reiz viņi nesteidzas palīdzēt, — tātad grib viņu pazudināt… un pazudināt jau tuvākajās dienās, Vēl pirms tēva bērēm…

Ramzesam ienāca prātā kāds gadījums no bērnības.

Viņš vēl bija priesteru audzēknis, kad dievietes MLitas svētkos uzstājās visā Ēģiptē slavens āksts, kurš tēloja nelaimīgu varoni. Varonis pavēlēja — bet viņam neklausīja. Uz viņa dusmām atbildēja ar smiekliem. Un, kad viņš, gribēdams sodīt zobgaļus, paķēra cirvi, kāts salūza viņa rokā. Beigās viņam uzlaida virsū lauvu. Neaizsargātais varonis metās bēgt, taču izrādījās, ka viņu vajā nevis lauva, bet gan cūka lauvas ādā. Skolēni un skolotāji smējās līdz asarām, vērojot šīs izdarības, bet mazais princis sēdēja sadrūmis; viņam bija žēl cilvēka, kurš tiecās paveikt ko diženu, bet krita visiem par apsmieklu.

Šī aina un ar to saistītās izjūtas skaidri atdzīvojās faraona atmiņā.

«Par tādu viņi grib padarīt mani,» viņš pie sevis noteica.

Viņu pārņēma izmisums. Viņš saprata, ka, iztērējis pēdējo talantu, zaudēs savu varu un reizē ar to arī dzīvību.

Bet te viņa domas ieguva citu virzienu. Faraons apstājās istabas vidū.

«Kas mani gaida?… Tikai nāve … Es došos pie saviem slavenajiem senčiem, pie Ramzesa Lielā…. Taču viņiem es nevaru sacīt, ka aizgāju bojā neaizstāvēdamies … Tad pēc visām dzīves nelaimēm mani gaidītu mūžīgs negods …»

Kā? Viņš, lībiešu uzvarētājs, lai piekāptos dažiem liekuļiem, ar kuriem viegli tiktu galā viens aziātu pulks? Tātad tikai tālab, ka Nofri un Herhors grib valdīt pār Ēģipti un faraonu, viņa kareivjiem būs jācieš bads, bet miljons zemnieku nesaņems svētīgo atpūtu?… Vai tempļus nav cēluši viņa senči? Vai viņi tos nepiepildīja ar kara laupījumu? Kas uzvarēja kaujās — priesteri vai kareivji? Tad kam ir tiesības uz tempļu dārgumiem? Priesteriem vai faraonam un viņa armijai?

Jaunais faraons paraustīja plecus un lika pasaukt Tut-mosu.

Lai gan bija vēla nakts, ķēniņa mīlulis ieradās nekavējoties.

— Zini, — faraons sacīja, — priesteri atteicās man aizdot naudu, lai gan valsts kase ir tukša…

Tutmoss izslējās.

— Vai pavēlēsi aizvest viņus uz cietumu? — viņš jautāja.

— Un tu to izdarītu?

Nav Ēģiptē virsnieka, kurš neizpildītu mūsu pavēlnieka un vadoņa pavēli.

Tādā gadījumā, — faraons lēnām sacīja, — tādā gadījumā … nevajag nevienu apcietināt… Es pietiekami paļaujos uz sevi un nicinu viņus. Sprāgoni, ko cilvēks ierauga uz ceļa, viņš neies glabāt apkaltā lādē, bet apies tam apkārt…

— Taču hiēnu sēdina būrī, — Tutmoss iebilda.

— Vēl ir par agra, — Ramzess atbildēja. — Man. jābūt iecietīgam pret šiem cilvēkiem vismaz līdz mana tēva bērēm, citādi viņi var apgānīt viņa svēto mūmiju un iztraucēt viņa dvēseles mieru … Bet tagad, lūk, ko: dodies rīt pie Hirama un pasaki viņam, lai atsūta man to priesteri, par kuru esam runājuši.

Tiks izpildīts! Taču man tev jādara zināms, ka šodien pūlis postījis Memfisas feniķiešu namus…

Ak tā! To nu gan nevajadzēja!

Un vēl man liekas, — Tutmoss turpināja, — kopš esi licis Pentueram pētīt zemnieku un amatnieku stāvokli, priesteri musina nomarhus un muižniekus… Viņi apgalvo, ka tu gribot izputināt muižniekus par labu zemniekiem…

Un muižnieki tam tic?

Ir tādi, kuri tic, taču citi saka atklāti, ka tās esot priesteru Intrigas pret tevi.

Bet ja nu. es patiešām gribētu uzlabot zemnieku dzīvi? — faraons jautāja,

Tu, valdniek, darīsi to, ko uzskatīsi par vajadzīgu, — Tutmoss atbildēja.

Lūk, tāda atbilde man patīk! — līksmi Iesaucās Ramzess XIII. — Esi mierīgs un pasaki muižniekiem, ka viņi neko nezaudēs, pildot manas pavēles, gluži otrādi — viņu stāvoklis uzlabosies. Ēģiptes bagātības beidzot jāatņem necienīgajiem un jāatdod uzticamajiem kalpiem.

Faraons atvadījās no sava mīluļa, un apmierināts devās pie miera. Viņa mirklīgais izmisums tagad viņam šķita smieklīgs.

Nākamajā dienā ap pusdienlaiku viņa majestātei tika ziņots, ka ieradusies feniķiešu tirgotāju deputācija.

— Vai tikai netaisās sūdzēties par uzbrukumu viņu namiem? — faraons jautāja.

— Nē, — adjutants atteica, — viņi grib tev pasniegt veltes.

Tik tiešām, kādi pārdesmit feniķieši ar Rabsunu priekšgalā bija atnākuši ar dāvanām. Kad faraons iznāca pie viņiem, feniķieši nokrita pie zemes, pēc tam Rabsuns paziņoja, ka. pēc sena paraduma viņi uzdrošinoties nolikt savas niecīgās veltes pie kājām valdniekam! kas dāvājot viņiem dzīvību, bet viņu mantībai drošību,

Un sāka kraut galdos zelta bļodas, ķēdes un dārgakmeņiem pildītus kausus. Rabsuns nolika uz troņa pakāpieniem paplāti ar papirusa tīstokli, kur bija uzrakstīta feniķiešu apņemšanās dot armijai visu nepieciešamo par diviem tūkstošiem talantu,

Viss kopā bija dāsna dāvana kādu trīstūkstoš talantu vērtībā.

Faraons visžēlīgi pateicās uzticamajiem tirgotājiem., apsolīdams viņiem savu aizgādību. Feniķieši aizgāja aplaimoti.

Ramzess XIII atviegloti uzelpoja. Valsts kases izsīkšana un līdz ar to nepieciešamība lietot vardarbīgus līdzekļus pret priesteriem atvirzījās vēl par desmit dienām. Vakarā Tutmosa pavadībā viņa majestātes kabineta atkal ieradās godājamais Hirams. Šoreiz viņš nesūdzējās par nogurumu, bet, nokritis uz vaiga, raudulīgā balsī sāka lādēt muļķa Dagonu.

Man kļuvis zināms, — viņš uzsāka, — ka šis nešķīstenis iedrošinājies atgādināt jūsu majestātei mūsu norunu par kanālu līdz Sarkanajai jūrai… Kaut viņš iznīktu!.. Kaut viņu saēstu spitālība! … Lai viņa bērni top par cūkganiem, bet mazbērni piedzimst par jūdiem … Tu, valdniek, tikai pavēli — un visas bagātības, kādas vien Feniķijai pieder, tā noliks pie tavām kājām, neprasīdama nekādus līgumus un nekādas parādzīmes… Vai mēs kādi asīrieši vai … priesteri, — viņš piebilda čukstus, — un mums nepietiek ar vienu tik varena valdnieka vārdu?

Un ja nu es, Hiram, tiešām pieprasītu lielu summu? — faraons vaicāja.

Kādu?

Piemēram, trīsdesmit tūkstošus talantu,

Tagad? Uzreiz?

Nē, gada laikā.

— Tu saņemsi to, — Hirams atbildēja, ilgi nedomādams.

Faraons bija pārsteigts par šādu devību.

— Bet man vismaz jādod jums kāda ķīla…

— Tikai skata pēc, — feniķietis atbildēja. — Jūsu majestāte dos mums ķīlā raktuves, lai nemodinātu priesteru aizdomas. Citādi Feniķija atdotu jums sevi visu bez kādām ķīlām un parādzīmēm..

— Un kanāls? Vai līgums man jāparaksta tūlīt? — faraons jautāja.

— Nebūt ne. Tu noslēgsi līgumu, kad vēlēsies. Ramzesam šķita, ka prieks viņu spārnojis. Tikai tagad viņš sajuta ķēniņa varas saldmi — un turklāt ar feniķiešu gādību!

— Hiram, — viņš sacīja, vairs nevaldīdams pār sevi, — šodien pat dodu jums, feniķiešiem, atļauju būvēt kanālu, kas savienos Vidusjūru ar Sarkano jūru…

Sirmgalvis nokrita faraonam pie kājām.

Tu esi dižākais ķēniņš, kāds jebkad valdījis zemes virsū! — viņš iesaucās.

Pagaidām tu nedrīksti par to sacīt nevienam, jo manas slavas ienaidnieki ir nomodā. Bet par apliecinājumu dodu tev savu ķēniņa gredzenu…

Viņš novilka no pirksta gredzenu ar maģisku akmeni, uz kura bija iegravēts Hora vārds, un uzmauca to feniķietim pirkstā.

— Visas Feniķijas bagātības ir tavā rīcībā! — Hirams dziļi aizkustināts atkārtoja. — Tu paveiksi dižus darbus, un tavs vārds būs slavas apmirdzēts, kamēr vien spīdēs saule.

Faraons apskāva viņa sirmo galvu un lika viņam apsēsties,

— Tātad mēs esam sabiedrotie, — brīdi klusējis, faraons sacīja, — un es ceru, ka tas nesīs labklājību Ēģiptei un Feniķijai…

— Visai pasaulei! — Hirams iesaucās.

Pasaki man tomēr, princi, — kādēļ tu man tā uzticies?

Es pazīstu tavu cēlo raksturu… Ja tu, valdniek, nebūtu faraons, tu. pēc dažiem gadiem kļūtu par visbagātāko feniķiešu tirgotāju un mūsu padomes galvu…

Pieļausim, — Ramzess atteica, — taču, lai turētu jums doto solījumu, man vispirms jāiznīcina priesteri. Tā ir cīņa, bet cīņas iznākums nav zināms…

Hirams pasmaidīja.

— Valdniek, — viņš sacīja, — ja mēs būsim tik zemiski, ka pametīsim tevi, kad valsts kase ir tukša, bet ienaidnieki pārdroši, tu zaudēsi cīņu! Cilvēks bez līdzekļiem viegli kļūst mazdūšīgs, un no nabadzīga ķēniņa novēršas gan viņa armija, gan pavalstnieki, gan augstmaņi… Bet, tā kā tev, valdniek, ir mūsu zelts un mūsu aģenti, kā arī tava armija un karavadoņi, priesteri tev nesagādās vairāk rūpju kā skorpions zilonim. Tiklīdz uzliksi viņiem kāju, viņi būs samīti… Taču tā vairs nav mana darīšana. Dārzā gaida virspriesteris Samentu, kuram jūsu majestāte lika ierasties. Es aizeju. Tagad viņa kārta… Taču sagādāt naudu es neatsakos, un ar trīsdesmit tūkstošiem talantu jūsu majestāte var rēķināties…

Hirams atkal nokrita uz vaiga un devās projām, solīdams atsūtīt Samentu.

Samentu drīz vien bija klāt. Kā Seta priesterim pieklājas, viņš bija neskuvies, pinkainiem matiem. Seja viņam bija skarba, acīs vīdēja gudrība. Viņš paklanījās, lieki nezemodamies, un mierīgi izturēja faraona caururbjošo skatienu.

— Sēdies! — valdnieks sacīja.

Priesteris apsēdās uz grīdas,

— Tu man patīc, — Ramzess sacīja. — Tev ir hiksa stāja un sejas vaibsti, bet hiksi ir visdrosmīgākie kareivji manā armijā.

Un pēkšņi pajautāja:

— Vai tu pastāstīji Hiramam par mūsu priesteru nolīgumu ar asīriešiem?

Es, — Samentu atteica, nenovērsdams skatienu,

Arī tu piedalījies šai neģēlībā?

Nē, es tikai noklausījos viņu sarunu — Tempļu, tāpat kā jūsu majestātes piļu, sienās ierīkotas klausāmcaurules, pa kurām pat no pilonu virsotnēm var dzirdēt, ko runā pazemē…

Un no pazemes var uzrunāt cilvēkus, kas dzīvo augšstāva istabās… — faraons iestarpināja.

— liekot viņiem ticēt, ka viņi dzird dievu balsis, — priesteris nopietni piebilda.

Faraons pasmaidīja. Tātad doma, ka ne jau tēva gars runājis ar viņu un māti, bijusi pareiza,

Kādēļ tu uzticēji feniķiešiem tik svarīgu valsts noslēpumu? — Ramzess jautāja,

Es gribēju novērst kaunpilno līgumu, kas kaitēs gan mums, gan feniķiešiem.

— Tu varēji brīdināt kādu no ēģiptiešu augstmaņiem.

Kuru tad? — priesteris jautāja. — Tos, kuri Herhora priekšā ir bezspēcīgi, vai tos, kuri mani nosūdzētu, nolemjot mokpilnai nāvei? Es pateicu Hiramam, tādēļ ka viņš saietas ar mūsu augstmaņiem, ar kuriem es nekad nesatiekos.

Bet kādēļ Herhors un Nofri noslēguši tādu līgumu? — faraons jautāja,

— Tie, manuprāt, ir aprobežoti cilvēki. Viņus iebiedēja Berojs, dižais haldejiešu priesteris. Viņš pateica tiem, ka Ēģipti desmit gadus vajāšot ļauns liktenis un, ja mēs šai laikā uzsākšot karu ar Asīriju, mēs tikšot sakauti…

— Un viņi tam noticēja?

— Berojs esot rādījis viņiem brīnumus. Pat pacēlies gaisā… Tā, protams, ir liela māksla, taču es nekādi nesaprotu, kādēļ mums jāzaudē Feniķija, ja Berojs prot pacelties virs zemes,.

— Tātad arī tu netici brīnumiem?…

— Kā nu kuriem, — Samentu atteica. — Berojs, liekas, tiešām ir brīnumdaris, bet mūsu priesteri tikai krāpj gan tautu, gan valdniekus.

— Tu ienīsti priesteru kārtu? Samentu noplātīja rokas.

— Viņi mani arī necieš un, kas vēl ļaunāk, ņirgājas par mani it kā tādēļ, ka es kalpoju Setam. Bet patiesībā — kas tie par dieviem, kuriem ar aukliņām jāgroza galva un jākustina rokas? Vai arī — kas tie par priesteriem, kuri, izlikdamies dievbijīgi un atturīgi, dzīvo ar desmit sievietēm., tērē desmit un vēl vairāk talantu gadā, zog upurveltes no altāriem un nav neko gudrāki par augstākās skolas audzēkņiem?

— Bet tu savukārt pieņem dāvanas no feniķiešiem,

— No kā tad lai es ņemu? Vienīgi feniķieši pa īstam godā Setu, baidoties, ka tikai tas nenogremdē viņu kuģus. Bet pie mums to godā tikai nabagi, un, ja man būtu jāapmierinās ar viņu upuriem, es nomirtu badā kopā ar saviem bērniem.

Faraons nodomāja, ka šis priesteris tomēr nav ļauns cilvēks, lai gan izpauž tempļu noslēpumus. Turklāt viņš acīmredzot ir gudrs un runā patiesību.

Vai esi kaut ko dzirdējis par kanālu, kam jāsavieno Vidusjūra ar Sarkano jūru? — valdnieks atkal ievaicājās.

Šis plāns man Ir zināms, Vēl pirms dažiem simtiem gadu mūsu inženieri izstrādājuši kanāla projektu.

— Bet kādēļ tas līdz šim nav īstenots?

Priesteri baidās, ka Ēģiptē ieplūdis svešzemnieki, kas varētu sagraut mūsu ticību un līdz ar to mazināt viņu ienākumus.

Bet vai tā ir taisnība, ko Hirams stāstīja par tautām, kuras dzīvo tālu austrumos?

Tā ir visīstākā patiesība. Mēs zinām par tām jau sen, un nepaiet ne gadu desmits, kad mēs nesaņemtu no šīm zemēm kādu dārgakmeni, zīmējumu vai smalku darinājumu…

Faraons atkal iegrima domās un negaidīti jautāja:

Vai tu man uzticami kalposi, ja iecelšu tevi par savu padomdevēju?

Kalpošu tev uz dzīvību vai nāvi… Taču, ja kļūšu par faraona padomdevēju, sašutis priesteri, kas mani ienīst.

Bet vai tev neliekas, ka viņus var uzveikt?

Turklāt gluži viegli! — Samentu atteica.

Kāds būtu tavs plāns, ja es nolemtu tikt no viņiem vaļā?

Vajadzētu iegūt Labirinta dārgumu krātuvi, — priesteris paskaidroja.

— Bet vai tu mācētu līdz tai aizkļūt?

— Man jau ir daudz norādījumu. Pārējos atradīšu, jo zinu, kur meklēt.

— Un ko pēc tam? — faraons jautāja.

— Vajag ierosināt lietu pret Herhoru un Nofri, apsūdzot viņus valsts nodevībā. Par slepeniem sakariem ar Asīriju…

— Un kur pierādījumi?

— Tos mums palīdzēs atrast feniķieši, — priesteris atteica.

— Bet vai tas nedraud ar kādām briesmām Ēģiptei?

— Nepavisam ne. Pirms četrsimt gadiem faraons Amenhoteps Ceturtais gāza priesteru varu, ieviešot ticību vienīgajam dievam Ra-Hormahisam. Turklāt viņš, protams, sagrāba bagātības no citu dievu tempļiem. Un, lūk, jau toreiz ne tauta, ne armija, ne muižnieki neaizstāvēja priesterus… Kur nu vēl šoslaikus, kad senā ticība krietni mazinājusies!

Un kurš palīdzēja Amenhotepam?

Vienkāršs priesteris Eije.

— Tas pats, kurš pēc Amenhotepa nāves uzkāpa viņa tronī, — Ramzess sacīja, cieši raugoties priesterim acīs.

Taču Samentu mierīgi atbildēja:

— Šis gadījums rāda, ka Amenhoteps bija nevarīgs valdnieks, kas vairāk rūpējās par Ra slavu nekā par valsti.

— Tu no tiesas esi īsts prātnieks! — Ramzess iesaucās. «— Gatavs tev kalpot, valdniek!

— Ieceļu tevi par savu padomdevēju, — faraons sacīja, — bet tādā gadījumā tu nevari apmeklēt mani slepus, tev jāapmetas manā pilī.

— Piedod, valdniek, taču, iekams augstās padomes locekļi nenonāks cietumā par vienošanos ar valsts ienaidniekiem, mana klātbūtne pilī nesīs vairāk ļaunuma nekā labuma. Es kalpošu un došu padomus jūsu majestātei, taču slepeni.

— Un atradīsi ceļu uz Labirinta dārgumu krātuvi?

— Es ceru, valdniek, ka man izdosies to izdarīt, pirms tu atgriezīsies no Tēbām. Un, kad mēs būsim pārvietojuši bagātības uz pili un kad Herhors un Nofri būs notiesāti — vēlāk jau jūsu majestāte var viņus apžēlot —, tad es — ar faraona atļauju — vairs neslēpšos un nekalpošu Setam, kas tikai atbaida no manis cilvēkus.

— Un tu domā, ka viss noritēs veiksmīgi?

— Lieku savu galvu ķīlā! — priesteris iesaucās. — Tauta tevi mīl, un to ir viegli sadumpot pret nodevīgajiem augstmaņiem… Kareivji tev klausa kā nevienam no faraoniem kopš Ramzesa Lielā laikiem… Tad kurš gan tev spēs pretoties?… Un piedevām tavā rīcībā būs feniķieši un nauda — lielākais spēks pasaulē.

Kad Samentu grasījās doties projām, faraons atļāva viņam pieplakt pie savām kājām un dāvāja tam smagu zelta ķēdi un safīriem rotātu aproci.

Reti kurš augstmanis izpelnījās šādu žēlastību — pat pēc ilgiem kalpības gadiem.

Samentu solījumi pildīja faraona sirdi ar jaunām cerībām.

«Kaut nu izdotos iegūt Labirinta dārgumus! …»

Niecīgas daļas pietiktu, lai atbrīvotu muižniekus no parādiem, uzlabotu dzīvi zemniekiem un izpirktu faraona Ieķīlātās muižas.

Un kādas celtnes varētu uzbūvēt valstī!.. Jā, Labirinta dārgumi novērstu visas rūpes. Jo kāds labums no feniķiešu lielā aizdevuma? Aizdevums būs kādreiz ar procentiem jānomaksā, un agri vai vēlu būs jāieķīlā pārējās ķēniņa muižas. Tas varēja vienīgi attālināt postu, nevis to atvairīt.


Septiņpadsmitā nodaļa


Famenota mēneša vidū (janvāris) sākās pavasaris. Visā Ēģiptē zaļoja dīgstoši kvieši un svaigi uzartajos laukos rosījās zemnieki, sēdami lupīnu, pupas un miežus., Gaisā virmoja pomeranču ziedu smarža. Ūdeņi bija gandrīz noskrējuši, atbrīvodami aizvien jaunas zemes platības.

Viss bija sagatavots Osīrija Mēri Amona Ramzesa bērēm. Faraona svētā mūmija jau bija ievietota baltā šķirstā, kura vāks precīzi atveidoja nelaiķa vaibstus. Faraons šķita uzlūkojam visus ar savām emaljas acīm, un viņa dievišķā seja pauda klusas skumjas — nevis par atstāto pasauli, bet par cilvēkiem., kuriem vēl lemti šīszemes dzīves rūpesti. Galvā viņam bija baltzili svītrota ēģiptiešu cepurīte, ap kaklu — dārgakmeņu virtenes, uz krūtīm — amulets, kas attēloja ceļos noslīgušu. cilvēku ar atmestām rokām, uz kājām — dievu, svēto putnu un acu attēli; šis acis nepiederēja nevienam un it kā lūkojās no izplatijūma.

Šādā izskatā ķēniņa mirstīgās atliekas atdusējās mazā cledrkoka kapelā, kuras sienas klāja, uzraksti, kas daudzināja nelaiķa dzīvi un veikumus. Pār mūmiju lidinājās brīnumains vanags ar cilvēka galvu, bet līdzās tai dienu un nakti sēdēja, priesteris, pārģērbies par apbedību dievu Anubisu ar šakāļa galvu.

Piedevām vēl bija sagatavots smags bazalta sarkofāgs? mūmijas ārējais šķirsts, Sarkofāgam ari bija mirušā faraona apveidi un vaibsti, to klāja uzraksti un dievlūdzēju, svēto putnu un skarabeju attēli.

Famenota septītajā dienā mūmiju kopā ar kapelu un sarkofāgu pārnesa no mirušo atdusas vietas uz ķēniņa pili un novietoja, vislielākajā zālē. Šo zāli tūdaļ piepildīja priesteri, dziedādami sēra himnas, nelaiķa ķēniņa galminieki un kalpotāji, taču sevišķi daudz bija mirušā faraona sieviešu, kas vaimanāja tik skaļi, ka viņu gaudas bija dzirdamas Nīlas otrā krastā,

— Ai, kungs!.. Ai, mūsu kungs!.. — viņas kliedza, — Kālab tu pamet mūs? Tu, kas esi tik daiļš, tik labs, kas tik mīļu prātu allaž runājies ar mums… Kālab tu tagad klusē?… Tev taču patika būt ar mums, bet tagad tu esi tik tālu!

Tai pašā laikā priesteri dziedāja.

Pirmais koris, «Esmu Tums, kas esmu vienīgs…»

Otrais koris, «Bsnm Ra viņa pirmajos staros…»

Pirmais koris, «Esmu dievs, kurš pats sevi rada..»

Otrais koris. «Kurš pats dod sev vārdu, un neviens cits dievs nestājas viņa ceļā…»

Pirmais koris. «Es zinu saukt vārdā vareno dievu, kas tur mīt…»

Otrais koris. «Jo esmu dižais putns Benu un mana acs saredz visu,»

Pēc divām vaimanās un aizlūgumos pavadītām dienām pie pils piebrauca lieli laivveida rati. To galus rotāja aunu galvas un strausa spalvu vēdekļi, bet virs greznā baldahīna lidinājās ērglis un laistījās zelta čūska — urējs, faraona varas simbols.

Uz šiem. ratiem uzlika svēto mūmiju, nevērojot galma sieviešu izmisīgo pretošanos. Vienas ķērās klāt šķirstam, citas lūgšus lūdzās priesterus, lai neatņem viņām labo kungu, vēl citas skrāpēja sejas un plēsa sev matus, pat sita mūmijas nesējiem. Kliegšana bija neiedomājama.

Beidzot rati ar dievišķajām ķēniņa atliekām sāka virzīties cauri milzīgajam pūlim, kas drūzmējās abpus ceļam no pils līdz pašai Nīlai, Ari šeit bija dubļiem notriepušies, sēru apmetņos ietinušies cilvēki, kas skrāpēja sev sejas un nebalsī kliedza. Saskaņā ar sēru rituālu visgarām ceļam bija nostājušies kori,

Pirmais koris. «Uz Rietzemi, uz Osīrija mājokli, — uz Rietzemi dodies tu, vislabākais no cilvēkiem, kas ienīdi melus,»

Otrais koris. «Uz Rietzemi! Vairs neatgriezīsies cilvēks, kas tā mīlēja patiesību un ienīda melus,»

Trešais koris, «Uz Rietzemi, uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie! Tie, kurus tu esi iemīļojis, vaid un raud pēc tevis,»

Ļaužu pūlis. «Ej mierā uz Abidu!. Ej mierā uz Abldu!.. Lai nonāc mierā Tēbu Rietzemē!»

Raudātāju koris, «Ai, mūsu kungs… al, mūsu kungs, kad tu dodies uz Rietzemi, pasi dievi raud!..»

Priesteru koris. «Viņš ir laimīgs, godājamākais no cilvēkiem! Liktenis ļauj viņam atdusēties kapā, ko viņš pats sev sagatavojis,»

Vedēju, koris. «Uz Rietzemi, vērši, kas velkat sēru ratus! Uz Rietzemi!.. Jūsu kungs dodas jums nopakaļ …»

Ļaužu pūlis. «Ej mierā uz Abidu!.. Ej mierā uz Abidu, uz Vakar jūras pusi!..»

Ik pēc pārsimt soļiem stāvēja kareivju nodaļas, sveikdamas valdnieku ar dobju bungu rīboņu un pavadīdamas ar spalgām taura skaņām» Tās nebija apbedības, bet triumfa gājiens uz dievu valstību.

Pa gabalu no sēru ratiem lielas karavadoņu svītas pavadībā gāja Ramzess XIII, bet aiz viņa ķēniņiene Nikotrise, divu galmadāmu atbalstīta. Ne dēls, ne māte neraudāja, jo viņiem bija zināms (ko nezināja vienkāršā tauta|, ka nelaiķis ķēniņš jau atrodas līdzās Osīrijam un Ir tik apmierināts ar mājokli svētlaimības dzimtenē, ka nebūt nevēlētos atgriezties šaisaulē.

Pēc vairāku stundu ilga gājiena, ko pārskanēja nerimstošas vaimanas, rati ar mirstīgajām atliekām apstājās Nīlas krastā.

Šeit mūmiju izcēla no laivveida ratiem un pārlika īstajā, zeltītajā, kokgriezumiem un gleznojumiem rotātajā laivā ar baltām un purpursārtām burām.

Galma sievietes vēlreiz mēģināja atņemt mūmiju priesteriem, vēlreiz Iedziedājās visi kori, sāka spēlēt visi kara orķestri. Tad laivā, kas veda projām ķēniņa mūmiju, iekāpa ķēniņiene Nikotrise un vairāki priesteri, ļaudis sāka mest vainagus un ziedu pušķus. Airi iegrima ūdenī…

Ramzess XII pēdējo reizi pameta pili, dodoties uz savām kapenēm Tēbās. Pa ceļam — kā gādīgam valdniekam — viņam bija jāiegriežas visās ievērojamākās vietās, lai atvadītos no tām.

Ceļojums bija ļoti ilgs. Līdz Tēbām bija kādas simt jūdzes, jābrauc bija pret straumi, un mūmijai bija jāapmeklē vairāk nekā desmit tempļi un jāpiedalās svinīgos dievkalpojumos.

Dažas dienas pēc Ramzesa XII izvadīšanas viņam nopakaļ devās Ramzess XIII, lai, rādot savu vaigu, remdētu skumjas pavalstnieku sirdīs, saņemtu no viņiem goda apliecinājumus un upurētu dieviem.

Nelaiķim faraonam sekoja — katrs savā laivā — visi virspriesteri, daudzi vecākie priesteri, bagātākie muižu īpašnieki un vairums nomarhu.

Tādēļ jaunais faraons sarūgtināts domāja, ka viņa svīta būs neliela. Bet notika citādi. Ap Ramzesu XIII pulcējās visi karavadoņi, ļoti daudzi ierēdņi un sīkie muižnieki un visi zemākie priesteri, kas drīzāk pārsteidza nekā iepriecināja viņu.

Taču tas bija tikai sākums. Kad jaunā faraona laiva iebrauca Nīlā, tai pretī izpeldēja tāds milzums lielu un mazu, nabadzīgu un bagātu laivu, ka tās nosedza gandrīz visu ūdens virsmu. Tajās sēdēja kaili zemnieki un amatnieki ar savām ģimenēm, lepni ģērbušies tirgotāji, feniķieši košās drānās, izveicīgi grieķu jūrnieki un pat asīrieši un heti.

Šis pūlis vairs nekliedza, bet auroja, nelīksmo jās, bet trakoja. Vai ik brīdi ķēniņa laivā ierausās kāda deputācija, lai skūpstītu klāju, ko skāra pavēlnieka kājas un pasniegtu dāvanas: graudu sauju, auduma gabalu, vienkāršu māla krūku, dažus putniņus, bet lielāko tiesu — ziedu pušķus. Un, iekams faraons bija atstājis Memfisu laiva jau bija vairākkārt jāizkrauj, lai ta nenogrimtu.

Jaunākie priesteri runāja savā starpā, ka, izņemot Ramzesu Lielo, neviens faraons nav ta sumināts.

Tā noritēja viss ceļojums no Memfisas līdz Tēbām, un tautas sajūsma nebūt nemazinājās, bet auga augumā. Zemnieki pameta savus laukus, amatnieki — savas darbnīcas, lai tikai redzētu vaigā jauno Valdnieku, par kura nodomiem jau stāstīja leģendas. Tika gaidītas milzīgas pārmaiņas, lai gan neviens nezināja — kādas. Neapšaubāms bija viens: bargie ierēdņi kļuvuši pielaidīgāki, feniķieši nav tik nežēlīgi, ievācot nodokļus, un allaž pazemīgā ēģiptiešu tauta vairs neliec tik zemu galvas priesteru priekšā.

— Lai tikai faraons atļauj, — dzirdēja runājam krodziņos, tīrumos un tirgus laukumos, — mēs ieviesīsim kārtību un tiksim galā ar svētajiem vīriem! Viņi ir vainojami, ka mums jāmaksā tik lieli nodokļi un ka brūces uz mūsu mugurām nekad nesadzīst.

Septiņas jūdzes uz dienvidiem no Memfisas starp Lībijas kalnu atradzēm atradās Piomas jeb Faijūmas zeme, ievērojama ar to, ka bija cilvēku roku radīta»

Kādreiz šai vietā bija tuksnešaina ieplaka, kuru amfiteātra veidā ieskāva kaili kalni. Faraonam Amenemhetam 3500 gadu pirms Kristus dzimšanas radās pārdrošs nodoms padarīt to par auglīgu apvidu.

Šai nolūkā viņš nošķīra ieplakas austrumu daļu un apjoza šo zemes gabalu ar varenu dambi. Tas bija divstāvu mājas augstumā, ap simt soļu biezs pie! pamatnes un vairāk nekā četrdesmit kilometru garš.

Tādējādi tika izveidota ūdenskrātuve, kuras tilpums bija trīs miljardi kubikmetra jeb trīs kubikkilometri un virsmas platība ap trīssimt kvadrātkilometru. Šo ūdenskrātuvi izmantoja, lai apūdeņotu divsimt divdesmit tūkstošus liektām zemes, turklāt Nīlas palu laikā tā uzņēma sevī lieko ūdeni un pasargāja krietnu daļu Ēģiptes no negaidītiem plūdiem,

Šo milzīgo ūdens tilpni sauca par Merīda ezera, un tas tika uzskatīts par vienu no pasaules brīnumiem. Ezera veldzētais apvidus bija kļuvis par auglīgo Piomas zemi kur labklājībā dzīvoja ap divsimt tūkstošu iedzīvotāju, Šai provincē līdz ar palmām un kviešiem tika audzētas brīnišķīgas rozes, no kurām darinātā rožeļļa bija pazīstama ne tikai Ēģiptē, bet arī aiz tās robežām.

Merīda ezers bija saistīts ar citu ēģiptiešu inženiermākslas brīnumu — ar Jāzepa kanālu. Šis divsimt soļu platais kanāls stiepās vairāku desmitu jūdžu garumā Nīlas rietumu pusē. Atrazdamies divas jūdzes no upes, tas apūdeņoja zemes, kas robežojās ar Lībijas kalniem, un novadīja ūdeni Merīda ezerā.

Apkārt Faijūmas zemei slējās vairākas senas piramīdas un ļoti daudz mazāku kapeņu. Bet uz tās austrumu robežas, netālu no Nīlas, atradās slavenais Labirints. To arīdzan bija cēlis Amenemhets, un tas atgādināja gigantisku pakavu, kas aizņēma tūkstoš soļu garu un sešsimt soļu platu, zemes gabalu. Šī celtne bija Ēģiptes lielākā dārgumu krātuve. Tajā atdusējās daudzu ievērojamu faraonu, pazīstamu priesteru, karavadoņu, un celtnieku mūmijas, kā arī svēto dzīvnieku, galvenokārt krokodilu balzamētie ķermeņi. Šeit glabājās gadsimtos uzkrātās Ēģiptes valsts bagātības, kuru vērtību tagad grūti iedomāties/

Labirints no ārpuses nebija nepieejams un netika ari pārlieku modri apsargāts. Apsardzi veidoja neliela priesteru armijas nodaļa un daži visuzticamākie priesteri. Dārgumu krātuves neaizskaramību, nodrošināja tas apstāklis, ka, izņemot dažus cilvēkus, neviens pat nenojauta, kur tos meklēt šai milzu Labirintā, kam bija divi stāvi — virszemes un apakšzemes stāvs — un katrā no tiem tūkstoš piecsimt istabu…

Ikvienam faraonam, ikvienam virspriesterim, pēdīgi, ikvienam galvenajam mantzinim un augstākajam tiesnesim, stājoties amatā, pieklājās nekavējoties aplūkot valsts īpašumu. Taču neviens no augstmaņiem ne tikvien nespētu atrast turp ceļu, bet nevarētu pat uzminēt, kur atrodas dārgumu krātuve: galvenajā korpusā vai kādā no spārniem, virszemē vai apakšzemē.

Dažiem šķita, ka dārgumu krātuve tiešām atrodas zem zemes, tālu aiz paša Labirinta robežām. Citi uzskatīja, ka tā paslēpta zem ezera, lai briesmu gadījumā to varētu applūdināt. īstenībā valstsvīri daudz neprātoja par šo jautājumu, zinādami, ka ikviens dievu mantas tīkotājs neizbēgami ies boja.

Taču iespējams, ka galu galā kādam dēkainim arī būtu izdevies atrast turp ceļu, ja vien visus nestindzinātu bailes Tam, kurš uzdrošinātos bezdievīgā kārtā atklāt šis slēptuves, un tāpat visiem viņa tuviniekiem draudēja nāve gan šaisaulē, gan arī viņā saulē.

Ieradies šai pusē, Ramzess XIII vispirms apmeklēja Faijūmas provinci. Tā atgādināja dziļu bļodu, kuras dibenā atradās ezers, bet malas veidoja pauguri. Kur vien sniedzās viņa skatiens, visur tas sastapa sulīgas, ziedpilnas pļavas, palmu audzes, vīģeskoku un tamarindu birzis, kurās no rīta līdz vakaram skanēja putnu dziesmas un līksmas cilvēku balsis. Tas bija, šķiet, vislaimīgākais Ēģiptes nostūris.

Ļaudis jūsmīgi sagaidīja faraonu. Viņu pašu un viņa svītu apbēra ar ziediem, uzdāvināja viņam dažas krūciņas visdārgāko smaržu un pāri par desmit talantu zelta un dārgakmeņu.

Divas dienas faraons pavadīja, šai krāšņajā apvidū, kur prieks šķita uzplaukstam kokos, virmojam gaisā, atspoguļojamies ezera ūdeņos. Taču viņam tika atgādināts, ka jāapmeklē arī Labirints. Ramzess ar skumjām atstāja Faijūmu un, braukdams projām, vairākkārt atskatījās. Taču drīz viņa uzmanību saistīja majestātiska, pelēcīga celtne kādā pakalnā.

Pie mūžsenā Labirinta vārtiem faraonu sagaidīja askētiska izskata priesteru pulciņš, kā arī neliela nodaļa kareivju ar skūtām galvām.

Šie kareivji drīzāk atgādina priesterus! — Ramzess iesaucās.

Tādēļ ka visi viņi Iesvētīti priesteru, zemākajā kārtā, bet viņu virsnieki — augstākajā, — celtnes virspriesteris atbildēja.

Palūkojies ciešāk šajos dīvainajos kareivjos, kas neēda gaļu un dzīvoja bezlaulībā, faraons saskatīja viņos vērīgu prātu un rimtu apņēmību. Viņš pārliecinājās arī, ka viņa svētā persona šai vietā nevienā, nemodina bijību.

«Interesanti, kā šeit iekļūs Samentu?» faraonam pavīdēja prātā.

Viņš saprata, ka šos cilvēkus nevar ne iebiedēt, ne uzpirkt, No visiem dvesa tāda pašpārliecība, it kā viņus apsargātu neuzvarami garu pulki.

«Redzēsim,» Ramzess nodomāja, «vai mani grieķi un aziāti nobīsies no šiem dievbijīgajiem vīriem! Par laimi, viņi ir tik mežonīgi, ka pat nepamanīs, cik svētsvinīgi Ir šie ģīmji…»

Pēc priesteru lūguma Ramzesa XIII svīta palika pie vārtiem it kā Labirinta kareivju uzraudzībā.

Vai arī zobens jāatstāj šeit? — faraons jautāja,

Tas nespēs mums neko nodarīt, — vecākais saīga-tāls atbildēja.

Par tādu atbildi jaunais faraons gribēja zvelt dievbijīgajam vīram ar savu nonievāto zobenu," taču apvaldījās.

Šķērsojuši milzīgu pagalmu starp divām sfinksu rindām, faraons un priesteri nonāca galvenajā korpusā. Plašajā, taču mazliet krēslainajā priekštelpā bija astoņas durvis. Sargātājs jautāja:

Pa kurām durvīm jūsu majestāte vēlas nokļūt mantnīcā?

Pa tām, kuras mūs ātrāk turp aizvedis.

Katrs no pieciem priesteriem paņēma pa diviem lapo saišķiem, bet gaismu iededza tikai viens. Blakus viņam nostājās vecākais sargātājs, turēdams rokā garu virteni kreļļu, kurās bija iegravētas kaut kādas zīmes. Viņiem sekoja Ramzess ar trim pārējiem priesteriem.

Vecākais priesteris ar kreļļu virteni nogriezās pa labi un viņi iegāja liela zālē, kuras sienas un kolonnas klāja uzraksti un zīmējumi. No turienes viņi nokļuva šaurā gaitenī, kas veda augšup, un nonāca citā zālē ar ļoti daudzām durvīm. Te viņu priekšā atbīdījās sānis viena no grīdas plāksnēm, atsegdama lūku, pa" kuru viņi nokāpa lejā un atkal pa šauru gaiteni aizsoļoja līdz telpai, kurai vispār nebija durvju. Taču pavadonis pieskārās kādam hieroglifam — un siena viņa priekšā pašķīrās.

Ramzess gribēja iegaumēt virzienu, kurā viņi gāja, taču uzreiz apjuka. Viņš redzēja tikai, ka viņi ātri Iziet cauri lielām zālēm, mazām istabām, šauriem gaiteņiem, te rāpdamies augšup, te kāpdami lejup, un ka dažām zālēm ir daudz durvju, bet citām to nav nemaz. Vienlaikus viņš pamanīja, ka pavadonis pie katrām jaunām durvīm pārbīda vienu zīlīti savā garajā virtenē un dažreiz lāpas gaismā salīdzina zīmes uz krellēm ar zīmēm uz sienām.

— Kur mēs tagad esam, — faraons pēkšņi jautāja, — pazemē vai virszeme?

— Esam dievu varā, — atteica viens no viņa pavadoņiem.

Pēc vairākiem pagriezieniem un pārejām faraons atkal ierunājās.

— Bet mēs taču šeit jau esam bijuši un, liekas, pat divas reizes, — viņš sacīja.

Priesteri klusēja, tikai lāpnesis apgaismoja pēc kārtas visas sienas, un Ramzess, vērīgi ieskatījies, klusībā atzina, ka viņi šeit vēl nav bijuši.

Nelielā istabā bez durvīm priesteris nolaida lapu. zemāk — un faraons ieraudzīja uz grīdas melnu, izdēdējušu līķi, ievīstītu satrupējušās drānās.

— Tas ir, — sacīja celtnes sargātājs, — kāds feniķietis, kas sešpadsmitās dinastijas laikā mēģinājis iekļūt Labirintā un nonācis līdz šai vietai,

Viņu nogalināja? — faraons jautāja.

Viņš nomira badā.

Viņi gāja jau pusstundu, kad lāpnesis apgaismoja kādu iedobumu gaiteņa sienā, kur arī gulēja izdēdējis līķis.

— Tas ir, — sargātājs paziņoja, — nūbiešu priesteris, kas jūsu majestātes vectēva laikā mēģināja šeit ielavīties…

Faraons nejautāja, kas ar nūbieti noticis. Viņam likās, ka viņš atrodas kaut kur dziļi pazemē un ka celtne nospiež viņu ar savu smagumu. Par orientēšanos gaiteņu, zāļu un istabu simtos viņš vairs nedomāja, Un pat necentās noskaidrot, kādā brīnumainā kārtā viņu priekša pašķiras akmens sienas vai iekrīt grīdas,

«Samentu neko nepanāks,» viņš domāja, «vai arī aizies bojā kā tie divi, par kuriem man būs viņam jāpastāsta.»

Tik nomākts, tik nožēlojams un bezspēcīgs viņš vēl nekad nebija juties. Brīžiem viņam šķita, ka priesteri pametīs viņu kādā no šaurajām istabām bez durvīm. Viņu sagrāba izmisums, un viņš tvēra pēc zobena, gatavs tos sakapāt gabalos. Bet tūdaļ pat atģidās, ka bez viņu palīdzības neizkļūs no šejienes, un nokāra galvu.

«Ai, kaut uz brīdi ieraudzīt dienas gaismu!.. Cik gan briesmīgai jābūt nāvei, maldoties šais trīstūkstoš tumsas apņemtajās istabās!»

"Varoņi dažkārt izjūt tik dziļas dvēseles mokas, kādas parasts cilvēks nespēj pat iedomāties.

Viņi bija gājuši jau gandrīz stundu un beigu beigās nonāca kādā zālē ar zemiem griestiem, kuras balstīja astoņskaldņu kolonnas. Trīs priesteri, kas līdz šim bija turējušies cieši līdzās, izklīda, turklāt Ramzess ievēroja, ka viens no viņiem pieplaka pie kolonnas un it kā nozuda tajā. Pēc brīža kādā sienā pavērās šaura eja, priesteri atgriezās savās vietās, bet viņu pavadonis lika iedegi: četras lāpas. Visi devās uz šo eju un uzmanīgi iespraucās tajā,

— Lūk, mantnīcas… " — celtnes sargātājs sacīja.

Priesteri veicīgi iededza pie kolonnām un sienām piestiprinātās lāpas un Ramzess ieraudzīja virkni plašu istabu, kas bija pilnas daždažādu neiedomājami vērtīgu darinājumu. Šo kolekciju katra dinastija, ja ne katrs faraons papildināja ar skaistāko un dārgāko, kas viņiem piederēja.

Šeit glabājās rati, laivas, gultas, galdi, lādes un troņi, kas bija no tīra zelta vai apsisti ar zeltu un inkrustēti ar ziloņkaulu, perlamutru, krāsainu koku tik rūpīgi, ka, darinot ikvienu no šiem priekšmetiem, mākslas amatniekiem bija nācies strādāt desmitiem gadu. Šeit bija bruņas, bruņucepures, vairogi un bultu maki, kas laistījās dārgakmeņos, bija zelta krūkas, bļodas un karotes, dārgi tērpi un baldahīni.

Tas viss sausajā un tīrajā gaisā gadsimtiem bija saglabājies vesels un neskarts.

Ārkārtīgu retumu vidū faraons ievēroja asīriešu pils sudraba modeli, ko Ramzesam XII bija dāvājis Sargons. Virspriesteris, skaidrodams faraonam, kādu velti kurš pasniedzis, uzmanīgi vēroja viņa seju, taču neredzēja tajā apbrīnu., bet vienīgi neapmierinātību.

Sakiet man, — faraons pēkšņi ievaicājās, — kāds labums no šiem dārgumiem, kas Ieslēgti tumšā pazemē?

Tajos apslēpts milzīgs spēks gadījumam, ja Ēģipte nonāks briesmās, — virspriesteris atbildēja. — Par dažiem šiem. ratiem, zobeniem un bruņucepurēm mēs varam nopirkt sev visu asīriešu vietvalžu labvēlību. Bet varbūt kārdinājumam ļautos arī pats ķēniņš Tiglatpalasars, ja mēs viņam pasniegtu iekārtu troņa, vai Ieroču zālei.

Domāju, ka viņi labāk gribēs mums visu atņemt ar zobenu nekā gūt kādu nieku par savu labvēlību pret mums, — faraons piebilda.

— Lai pamēģina! — priesteris atteica.

Saprotu… Jūs acīmredzot varat Iznīcināt dārgumus. Bet tādā gadījumā tos vairs neizmantos neviens.

Tur mans prāts par īsu. Mēs sargājam to, kas mums uzticēts, un darām, kā pavēlēts.

— Bet vai nebūtu labāk izlietot daļu šo dārgumu, lai papildinātu valsts kasi un glābtu Ēģipti no posta, kādā tā nokļuvusi? — faraons jautāja.

— Tas nav atkarīgs no mums,

Ramzess sarauca uzacis. Kādu laiku viņš bez īpašas sajūsmas aplūkoja priekšmetus, tad atkal jautāja:

— Labi. Šie smalkie darinājumi var noderēt, lai iemantotu asīriešu augstmaņu labvēlību. Taču, ja uzliesmos karš ar Asīriju, par kādiem, līdzekļiem mēs iegūsim labību, cilvēkus un ieročus no tautām, kurām par tādiem mākslas retumiem nav nekādas sajēgas?

— Atdariet dārgumu krātuvi! — virspriesteris norīkoja. Arī šoreiz priesteri izklīda. Divi nozuda, it kā ieiedami

kolonnās, bet viens pa kāpnītēm uzrāpās gar sienu un sāka grozīt kādu griestu rotājumu.

Atkal pavērās slepenās durvis, un Ramzess iegāja īstajā krātuvē.

Tā bija plaša telpa, pilna nenovērtējamu dārgumu. Tur stāvēja māla mucas ar zelta smiltīm, zelta lietņu grēdas un zelta stieņu saišķi. Līdz griestiem sakrautie sudraba stieņi veidoja tādu kā pāris olekšu platu mūri. Nišās un uz akmens* galdiem gulēja visdažādāko krāsu dārgakmeņi: rubīni, topāzi, smaragdi, safīri, dimanti, arī pērles krietna rieksta un pat putna olas lielumā. Par dažu labu no tiem varētu nopirkt veselu pilsētu.

Tā ir mūsu bagātība nelaimes gadījumam., — priesteris — sargātājs sacīja.

Kādu nelaimi jūs vēl gaidāt? — faraons jautāja. — Tauta dzīvo trūkumā, augstmaņi un galminieki nonākuši parādos, armija samazināta uz pusi, faraonam nav naudas… Vai Ēģipte jebkad bijusi sliktākā stāvoklī?

— Bija vēl sliktākā, kad to iekaroja hiksi.

Pēc pārdesmit gadiem, — Ramzess atteica, — mūs iekaros pat Izraēlieši, ja vien viņus neapsteigs lībieši un etiopieši. Un tad šos skaistos dārgakmeņus sašķels smalkās drumslās, lai Izrotātu jūdu un nēģeru sandales,

Esiet mierīgs, jūsu majestāte, — briesmu gadījumā ne tikai dārgumu krātuve, bet arī viss Labirints pazudīs bez pēdām kopā ar saviem sargātājiem,

Ramzesam kļuva pilnīgi skaidrs, ka šie priesteri ir fanātiķi, kas domā tikai par vienu — lai neviens netiktu klāt šīm bagātībām.

Faraons atsēdās uz zelta lietņu kaudzes un sacīja:

— Tātad jūs glabājat šos dārgumus Ēģiptes posta dienām?

— Tā ir, kā tu saki, valdniek.

Labi. Bet kas jūs, sargātājus, pārliecinās, ka šādos posta dienas pienākušas, ja tās pienāks?

Šai nolūkā jāsasauc dzimušo ēģiptiešu ārkārtēja sapulce, kura piedalītos faraons, trīspadsmit augstākie priesteri, trīspadsmit nomarhi, trīspadsmit muižnieki, trīspadsmit virsnieki un tikpat daudz tirgotāju, amatnieku un

Tātad šādai sapulcei jūs atdosi! dārgumus? — faraons vaicāja,

Dosim nepieciešamo summu, ja visa sapulce vienbalsīgi nolems, ka Ēģipte ir briesmās, un…

— Un kas?

— … un ja Amona statuja Tēbās apstiprinās šo lēmumu. Ramzess nolieca galvu, lai apslēptu savu prieku. Viņam jau bija radies plāns.

«Es sasaukšu tādu sapulci un panākšu tās vienprātību,» viņš pie sevis domāja. «Ceru, ka arī dievišķā" Amona statuja apstiprinās tas lēmumu, ja mani aziāti ielenks priesterus.»

Pateicos jums, dievbijīgie tēvi; — viņš skaļi sacīja, — par to, ka parādījāt man dārgumus, kuru milzu vērtība gan nepasargā mani no tā, ka esmu visnabadzīgākais ķēniņš pasaulē! Bet tagad palūgšu jūs izvest mani no šejienes pa taisnāko un ērtāko ceļu.

Vēlam jūsu majestātei, — sargātājs atbildēja, — guldīt Labirintā otrtik bagātību! Bet, kas attiecas uz izkļūšanu no šejienes, tad ceļš ir tikai viens — un pa to mums nāksies atgriezties.

Viens no priesteriem pasniedza Ramzesam dažas dateles, otrs trauku ar vīnu, kam bija piejauktas spēcinošas vielas. Faraons atguva spēkus un moži "devās uz priekšu.

— Es daudz ko dotu, — viņš smiedamies sacīja, — lai iegaumētu šī dīvainā ceļa visus līkločus.

Viņa pavadonis apstājās.

Ticiet man, jūsu majestāte, — viņš sacīja, — ka ari mēs paši nezinām un neatceramies šo ceļu, lai gan ikviens no mums gājis pa to desmitiem reižu.

Kā tad jūs šeit nokļūstat?

Mēs Izmantojam dažus norādījumus, taču, ja kāds no tiem — kaut vai tagad — pazustu, mums būtu šeit jānomirst bada…

Beidzot viņi nonāca priekštelpā, bet no tās izkļuva pagalmā.

" Faraons palūkojās visapkārt un vairākas reizes dziļi ievilka elpu,

Pat ja man piesolītu visus Labirinta degumus, es negribētu tos sargāt! — viņš iesaucās. — Sirds sažņaudzas aiz bailēm, iedomājoties vien, ka var nomirt šai akmens cietumā…

Taču var tam ari pieķerties, — virspriesteris smaidot atteica.

Faraons pateicās katram pavadonim un beigās sacīja:

— Es gribētu jūs atalgot… Sakiet, ko vēlaties… Taču priesteri vienaldzīgi klusēja, bet viņu vecākais

sacīja:

— Piedod man, valdniek, manu pārdrošību — bet ko gan mēs varētu vēlēties?… Mūsu vīģes un dateles ir tikpat saldas kā tava dārza augļi, ūdens tikpat dzidrs kā tavā akā, bet, ja mūs vilinātu — bagātības, vai mums to nav vairāk kā visiem ķēniņiem?

«Viņus es savā pusē nedabūšu,» faraons nodomāja «Taču… es došu viņiem sapulces lēmumu un Amona spriedumu.»


Astoņpadsmitā nodaļa


Atstājis Faijūmu, faraons ar savu svītu nedēļas divas brauca, uz dienvidiem. — augšup pa Nīlu; viņus pavadīja neskaitāmas laivas, viņus sumināja līksmiem saucieniem un apbēra ar ziediem.

Upes abos krastos uz zaļo lauku fona stiepās zemnieku kleķa būdu virknes, vīģeskoku un palmu audzes. Ik pa laikam pavīdēja kādas pilsētiņas baltie nami vai lielāka pilsēta ar košām celtnēm, ar tempļu, varenajiem piloniem.

Rietumpusē neskaidri Iezīmējās Lībijas kalni, bet austrumos Arābijas grēda nāca aizvien tuvāk upei. Varēja saskatīt tās izrobotās dzeltenās, rožainās un gandrīz melnās klintis, kas atgādināja milžu būvētu cietokšņu vai tempļu drupas.

Nīlas vidū vietām gadījās saliņas, kas, liekas, tikai vakar bija iznirušas no ūdens, bet šodien tās jau klāja krāšņa augu sega, kur mitinājās neskaitāmi putnu bari. Tuvojoties faraona trokšņainajai svītai, putni tramīgi pacēlās gaisā un, riņķodami virs laivām, šķiet, pievienoja sayas klaigas ļaužu varenajām balsīm. Visam pāri jumas dzidras debesis un saule lēja savu dzīvinošo gaisinu, kuras staros iemirdzējās pat melnā zeme un akmeni laistījās visās varavīksnes krāsās.

Laiks gāja nemanāmi. Sākumā faraonu mazliet kaitināja nebeidzamie kliedzieni, taču vēlāk viņš jau aprada tiktai, ka vairs nepievērsa tiem uzmanību un varēja izskatīt dokumentus, apspriesties un pat gulēt.

Trīsdesmit četrdesmit jūdžu no Faijūimas Nīlas kreisajā krastā atradās liela pilsēta Siuta, kuri Ramzess dažas dienas atpūtas. Viņam bija šeit jāuzkavējas, jo nelaiķa ķēniņa mūmija vēl joprojām atradās Abidā, kur pie Osīrija kapa notika svinīgi aizlūgumi,

Siuta bija viena no Augšēģiptes bagātākajām pilsētām. Šeit no baltā un melna māla darināja iecienītus traukus un auda audumus; uz šejienes tirgu veda preces no tuksneša oāzēm. Šeit atradās slavenais templis, kur godāja Anubisu, dievu ar šakāļa galvu.

Nākamajā dienā pēc apmešanās šai pilsētā pie faraona Ieradās priesteris Pentuers, kas vadīja, zemnieku stāvokļa pētīšanas komisiju.

Vai tev ir kādi jaunumi?

Ir. Visa Ēģipte svēti tevi, valdniek! Ar kuriem vien esmu runājis, visi ir pilni cerību un domā, ka tava valdīšana atjaunos valsti.

Es gribu, — faraons atbildēja, — lai mani pavalstnieki ir laimīgi un tauta uzelpo brīvāk. Gribu, lai Ēģiptē — kā senāk — būtu astoņi miljoni iedzīvotāju un lai tā atgūst zemes, kuras tai atņēmis tuksnesis. Gribu, lai darba-cilvēks atpūšas ik septīto dienu un lai katram zemkopim pieder gabals zemes.

Pentuers nokrita uz valga žēlsirdīgā valdnieka priekšā.

— Piecelies! — Ramzess sacīja, — Teikšu tev atklāti — brīžiem mani māc skumjas. Es redzu savas — tautas postu, es gribu tai palīdzēt, taču. man ziņo, ka valsts kase ir tukša. Tu pats lieliski zini, ka bez. dažiem desmittūkstošiem talantu skaidrā naudā es nevaru neko uzsākt. Taču šodien mana sirds ir mierīga: esmu atradis iespēju iegūt nepieciešamos līdzekļus no Labirinta,

Pentuers pārsteigts palūkojās uz valdnieku.

— Dārgumu sargātājs paskaidroja man, kas jādara. Jāsasauc visu kārtu kopējā sapulce, kurā piedalītos pa trīspadsmit cilvēkiem no katras kārtas, un, ja viņi atzīs, ka Ēģipte ir briesmās, Labirints atvēlēs man savas bagātibas… Ak, dievi! — viņš piebilda, — Par dažiem, par vienu no dārgumiem, kas tur glabājas, vai iedot tautai piecdesmit atpūtas dienas gadā!.. Vai gan iespējams tos kādreiz izmantot vēl labāk?., Pentuers pašūpoja galvu.

Valdniek, — viņš sacīja, — seši miljoni ēģiptiešu, es un mani draugi pirmām kārtām, piekritis, lai tu pasmelies no šīs dārgumu krātuves. Taču… nelolo veltas cerības: simt augstākie valstsvīri pretosies — un Labirints neko tev neizsniegs.

Vai tikai viņi negrib, lai es sāku ubagot pie kāda no tempļiem? — faraons sašuta.

Nē, — priesteris atteica, — viņi baidīsies, ka dārgumu krātuve var izsīkt, ja to reiz sāk tukšot. Viņi turēs aizdomās tavus visuzticamākos kalpus, ka tie smeļ sev labumu no šī avota. Un tad skaudība pačukstēs viņiem: «Kālab arī mums to neizmantot?» Ne jau naids pret tevi, bet savstarpēja neuzticība un alkatība liks viņiem pretoties.

Uzklausījis Pentueru, faraons nomierinājās un pat pasmaidīja,

— Ja tā ir, kā tu saki, dārgais Pentuer, nešaubies par mani, — viņš sacīja. — Tagad es saprotu, kālab Amons iedibinājis faraona varu un apveltījis viņu ar pārcilvēcisku spēku… Tālab, lai ari visdižciltīgāko neliešu simts nevarētu pazudināt valsti!

Ramzess piecēlās no krēsla un piemetināja:

Saki manai tautai, lai ta strādā un vēl kādu laiku paciešas… Saki man uzticamajiem priesteriem, lai kalpo dieviem un krāj gudrību, kas ir pasaules gaisma! Bet nepakļāvīgos un aizdomu pilnos augstmaņus atstāj manā ziņā. Vai! viņiem, ja tie iesvels dusmas manā sirdī!

Valdniek! — priesteris sacīja. — Es allaž tev uzticami kalpošu.

Taču, kad Pentuers atvadījies devās projām, viņa sejā bija lasāmas rūpes.


Piecpadsmit jūdžu no Siutas augšup pa upi Arābijas mežonīgās klintis sniedzas gandrīz līdz pašai Nīlai, bet Lībijas kalni atvirzījušies no tās tik tālu, ka turienes ieleja, šķiet, ir visplatākā Ēģiptē. Šai vieta reiz līdzās atradās divas cildenas pilsētas: Tīna un Abida. Tur bija dzimis Meness, Ēģiptes pirmais faraons; tur pirms simt tūkstošiem gadu tika guldītas kapā dieva Osīrija svētās atliekas pēc tam, kad viņu nodevīgā kārtā bija nogalinājis brālis Tifons. Tur, visbeidzot, par piemiņu šiem lielajiem notikumiem slavenais faraons Seti bija uzcēlis templi, uz kuru plūda svētceļnieki no visām Ēģiptes malām. Katram īstenticīgajam kaut reizi mūžā bija jāpieskaras ar pieri svētītajai zemei. Taču patiesi laimīgs bija tikai tas, kura mūmija varētu aizceļot uz Abidu un uzkavēties tempļa mūru tuvumā.

Ramzesa XII mūmija palika tur vairākas dienas, jo viņš bija ļoti dievbijīgs ķēniņš. Tādēļ saprotams, ka ari Ramzess XIII uzsaka savu valdīšanu, apliecinot godu Osīrija. kaparu,

Seti templis nebija ne visvecākais, ne visdiženākais templis Ēģiptē, bet tajā visskaidrāk izpaudās ēģiptiešu stils. Viņa majestāte Ramzess XIII apmeklēja to un kopā ar virspriesteri Senu tur upurēja dieviem.

Templim piederošās zemes aizņēma gandrīz astoņdesmit hektāru lielu platību; tur bija zivju dīķi, puķu, augļu un sakņu dārzi, kā arī priesteru mājas, pareizāk sakot — pilis. Visur auga palmas, vīģeskoki, apelsīnkoki, papeles, akācijas, veidodamas vai nu četru debespušu virzienā ierīkotas alejas, vai regulārus pudurus ar gandrīz vienāda augstuma kokiem.

Priesteru modrā uzraudzībā pat augi šeit neattīstījās dabiski, bet ieguva ģeometrisku figūru formas.

Palmas, tamarindi un mirtes līdzīgi kareivjiem bija nostājušas ierindās vai kolonnās. Zāle bija ziediem rotāts paklājs, kur krāsas bija izvēlētas tā, lai tauta, raugoties šais zālienos no augšas, redzētu dievu vai svēto dzīvnieku attēlus, bet prātnieks saskatītu ar hieroglifiem rakstītas sentences.

Dārzu vidusdaļu aizņēma deviņsimt soļu garš un trīssimt soļu plats taisnstūris. To ieskāva ne visai augsts mūris, kurā bija vieni visiem redzami vārti un vairākas apslēptas durtiņas. Pa vārtiem dievlūdzēji iekļuva akmens plāksnēm izklātā pagalmā.

Pagalma vidū slējās Osīrija svētnīca — četrsimt piecdesmit soļu gara un simt piecdesmit soļu plata taisnstūra ēka.

No tautai domātajiem vārtiem, uz templi veda sfinksu aleja. Sfinksas ar lauvu ķermeņiem un "cilvēku galvām stāvēja divās rindās, pa desmit kairā, un lūkojās cita citai acis. Pa šo aleju drīkstēja iet tikai vislielākie augstmani.

Sfinksu alejas galā iepretim vārtiem pacēlās divi obeliski — divas slaidas četrskaldņu granīta kolonnas, uz kurām bija uzrakstīta faraona Seti valdīšanas vēsture.

Aiz obeliskiem bija redzami tempļa varenie vārti, kuru abās pusēs nošķeltu, piramīdu veidā slējās milzīgas celtnes, ko sauca par piloniem. Tie bija kā divi smagnēji torņi, kuru sienas klāja gleznojumi, kas attēloja Seti uzvaram kaujās vai upurējam dieviem.

Pa šiem vārtiem vairs nedrīkstēja ieiet zemnieki, tikai bagātie pilsētnieki un privileģēto kārtu pārstāvji varēja spert tur kāju. Vārti veda uz peristilu jeb pagalmu, kuru apjoza daudzu kolonnu balstīta galerija. Peristils varēja uzņemt kādus desmit tūkstošus dievlūdzēju.

No pagalma dižciltīgie ļaudis vēl drīkstēja ieiet pirmajā zālē, hipóstila, kura griestus balstīja divas rindas augstu kolonnu. Hipóstila varēja saiet ap divi tūkstoši ticīgo. Tālāk par šo zāli laicīgie ļaudis vairs netika laisti. Pat vislielākajiem augstmaņiem, kas nebija iesvētīti priesteru kārtā, bija tiesības lūgt dievu tikai šeit un no šīs vietas raudzīties uz aizklāto Osīrija statuju, kas stāvēja «dievišķās atklāsmes» zālē.

Aiz «atklāsmes «zāles atradās «upurgaldu» zāle, kur priesteri novietoja dieviem atnestās veltes. Tālāk bija «atdusas» zāle, kur dievs atpūtās pirms svinīgās procesijas un pēc tās. Pēdējā telpa bija kapela vai svētnīca, kur dievs mājoja.

No viena akmens bluķa izcirstā kapela bija maza un parasti tumša. Tai no visām pusēm pieslējās tikpat nelielas telpas, kur glabājās dieva drānas, trauki un dārglietas. Dievs "savā patvērumā gulēja, mazgājās, iesvaidi jās ar smaržvielām, ēda, dzēra un, iespējams, pat uzņēma jaunas un daiļas sievietes.

Svētnīca bija pieejama tikai virspriesterim un valdošajam faraonam, ja tas bija iesvētīts priesteru kārtā. Vienkāršs mirstīgais, tur iekļuvis, varēja zaudēt dzīvību.

Ikvienas zāles sienas bija klātas uzrakstiem un simboliskiem gleznojumiem. Galerijā, kas apjoza pagalmu (peristilu), bija iemūžināti visu faraonu vārdi un ģīmetnes, sākot ar Ēģiptes pirmo valdnieku Menesu un beidzot ar Ramzesu XII Hipóstila jeb dižciltīgo zālē uzskatāmā veidā bija attēlota Ēģiptes un pakļauto zemju ģeogrāfija un saimniecība, «Atklāsmes» zālē atradās kalendārs un astronomisko novērojumu pieraksti, «upurgaldu» un «atdusas» zālēs — ar reliģiskajiem rituāliem saistītas gleznas, bet svētnīcā — priekšraksti, kā izsaukt viņpasaules garus un savaldīt dabas spēkus.

Šīs pārdabiskās zinības bija Izklāstītas tik sarežģītā valodā, ka pat Ramzesa XII laika priesteri vairs nesaprata to. Tikai haldejieša Beroja spēkos bija atdzīvināt izmirstošo gudrību.

Atpūties divas dienas Abidas pilī, Ramzess XIII devās uz templi. Faraons bija baltā kreklā, zelta bruņās, priekšautā ar oranžām un zilām svītrām, zobenu pie sāniem un zelta bruņucepuri galvā. Viņš iekāpa kaujasratos, kuru strausa spalvām rotātos zirgus pie pavadas veda nomarhi, un svītas pavadībā lēnām brauca uz Osīrija mājokli,

Kur vien viņš paraudzījās, uz laukiem, uz upi, uz māju jumtiem, pat uz tamarindiem un vīģeskokiem — visur drūzmējās ļaudis un skanēja vētras auriem līdzīgas, nerimstošas klaigas.

Aizbraucis līdz templim, faraons apturēja kaujasratus un izkāpa pie ārējiem — tautai domātajiem vārtiem» un tas ļoti patika pūlim un iepriecēja priesterus. Viņš izgāja cauri sfinksu alejai un, svēto vīru sveikts, nokvēpināja vīraku pie sēdošā Seti statujām abpus lielajiem vārtiem,

Peristilā virspriesteris vērsa viņa majestātes uzmanību uz prasmīgi darinātajām faraonu ģīmetnēm un parādīja vietu, kas bija paredzēta viņa attēlam. Hipóstila viņš paskaidroja faraonam ģeogrāfisko karšu un statistisko tabulu nozīmi. «Dievišķās atklāsmes» zālē Ramzess nokvēpināja vīraku milzīgas Osīrija statujas priekšā, bet virspriesteris parādīja viņam kolonnas, kas bija veltītas atsevišķām planētām: Merkūrijam, Venērai, Mēnesim, Marsam, Jupiteram un Saturnam. Šīs kolonnas stāvēja ap saules dieva veidolu.

Tu saki, — Ramzess bilda, — ka Ir sešas planētas, bet es redzu šeit septiņas kolonnas…

Šī septītā attēlo zemi, kas arī ir planēta, — virspriesteris nočukstēja.

Pārsteigtais faraons pieprasīja paskaidrojumus, taču prātnieks klusēja, ar rokas kustību likdams saprast, ka pārliekai vaļsirdībai viņa mute ir slēgta.

«Upurgaldu» zālē atskanēja klusa, patīkama mūzika, kuras pavadījumā priesterienes nodejoja svinīgu deju. Faraons noņēma savu zelta bruņucepuri un dārgās bruņas un ziedoja tās Osīrijam, pieteikdams, ka šim veltēm jāpaliek dieva mantnīcā un tās nav jānodod Labirintā,

Par šo devību virspriesteris uzdāvināja valdniekam visdaiļāko piecpadsmit gadus vecu dejotāju, kas, liekas, bija ļoti apmierināta ar savu likteni.

Nonācis «atdusas» zālē, Ramzess apsēdās troni, bet viņa vietnieks reliģijas lietās virspriesteris Sens, mūzikai skanot, vīraka dūmu apņemts, iegāja svētnīcā, lai iznestu no turienes dieva veidolu.

Drīzumā atskanēja apdullinoša zvanoņa — un pustumšajā zālē parādījās zelta laiva; tā bija aizklāta ar aizkariem, kas kustējās, it kā aiz tiem sēdētu dzīva būtne.

Priesteri nokrita uz vaiga, bet Ramzess vērīgāk ieskatījās caurspīdīgajos aizkaros. Viens no tiem pašķīrās — un faraons ieraudzīja brīnumdaiļu bērnu, kas palūkojās viņā ar tik gudrām acīm, ka Ēģiptes valdniekam kļuva baisi.

— Lūk, Hors, — čukstēja priesteri, — Hors — austošā saule… viņš ir Osīrija dēls un tēvs un vīrs savai mātei, kas ir viņa māsa…

Sākās procesija, bet tikai tempļa iekšpusē. Pa priekšu gāja arfisti un dejotājas, pēc tam balts vērsis ar zelta disku starp ragiem, tad divi priesteru kori un virspriesteri, nesdami dieva veidolu, pēc tam atkal kori un beidzot faraons nestuvēs, kuras nesa astoņi priesteri.

Kad procesija bija apstaigājusi visas tempļa zāles un galerijas, dievs un Ramzess atgriezās «atdusas» zālē. Svētās laivas aizkari pašķīrās otrreiz — un daiļais bērns uzsmaidīja faraonam. Pēc tam Sens aiznesa laivu un dievu uz svētnīcu.

«Varbūt man kļūt par virspriesteri?» nodomāja faraons, kuram bērns bija tik ļoti iepaticies, ka viņam gribējās to redzēt biežāk.

Taču, kad viņš izgāja no tempļa, ieraudzīja sauli un milzīgo līksmojošās tautas pūli, viņš klusībā atzina, ka neko nesaprot. No kurienes radies šis bērns, kas nav līdzīgs ēģiptiešu bērniem, no kurienes šī pārcilvēciskā gudrība viņa acīs, un ko tas viss nozīmē?

Pēkšņi viņam ienāca prātā viņa nogalinātais dēls, kas varēja būt tikpat skaists, un simttūkstoš pavalstnieku acu priekšā Ēģiptes valdnieks sāka raudāt.

— Pievērstais!.. Pievērstais faraons!.. — priesteri čukstēja, — Kolīdz iegāja Osīrija svētnīcā, tā atmaiga viņa sirds!..

Tai pašā dienā izdziedinājās aklais un divi paralītiķi, kas bija lūguši dievu aiz lempja mūriem. Tādēļ priesteri] padome nolēma izsludināt šo dienu par brīnumdienu un uz tempļa ārējās sienas uzgleznot pamācošu ainu, kas attēlotu raudošo faraonu un izdziedinātos kropļus.

Vēlu pēcpusdienā Ramzess atgriezās savā pilī, lai noklausītos ziņojumus. Kad visi augstmaņi bija atstājuši faraona kabinetu, ieradās Tutmoss un sacīja:

— Priesteris Samentu grib apliecināt tev savu uzticību,

Labi, atved viņu.

Viņš pazemīgi lūdz tevi, valdniek, lai tu pieņem viņu teltī karaspēka nometnē, jo apgalvo, ka pils sienām esot ausis.

Es gribētu zināt, kas viņam vajadzīgs … — faraons sacīja un paziņoja galminiekiem, ka nakti pavadīs nometnē.

Pirms saules rieta valdnieks kopā ar Tutmosu aizbrauca pie saviem uzticamajiem pulkiem un atrada nometnē ķēniņa telti, pie kuras pēc Tutmosa rīkojuma stāvēja sardzē aziāti.

Vakarā ieradās Samentu svētceļnieka apmetni un, godbijīgi sveicis viņa majestāti, nočukstēja.-

— Šķiet, ka visu ceļu man sekoja kāds cilvēks, kas apstājās netālu no tavas dievišķās telts. Varbūt viņu uzsūtījuši priesteri?

Pēc faraona pavēles Tutmoss izskrēja laukā un tiešām uzgāja svešu virsnieku. — Kas tu tāds?

Esmu Einana, Isīdas pulka simtnieks… nelaimīgais Einana. Vai jūsu godība neatceras mani? Vairāk nekā pirms gada manevros Pi-Bailā es pamanīju svētos skarabejus…

Ak tas esi tu? — Tutmoss brīnījās. — Bet tavs pulks taču nestāv Abidā?

Ar tavu muti runā patiesība. Mūsu apmetne ir nomaļā vietā pie Menas, kur priesteri liek mums labot kanālu kā tādiem zemniekiem vai jūdiem.

Kā tad tu gadījies šeit?

Es izlūdzos dažas brīvas dienas, — Einana atbildēja, — un naski atskrēju šurpu kā izslāpis briedis pie avota.

Un ko tu gribi?

Gribu izlūgties valdnieka aizstāvību pret skūtajiem pauriem, kas nepaaugstina mani tikai tālab, ka jūtu līdzi kareivju ciešanām.

Tutmoss sadrūvējies atgriezās teltī un atkārtoja faraonam savu sarunu ar Einanu.

— Einana? — faraons pārjautāja, — Jā, atceros … Viņš sagādāja mums lielas rūpes ar saviem skarabejiem, lai gan, tiesa, vēlāk ar Herhora gādība dabūja piecdesmit nūju sitienus. Tu saki, viņš sūdzas par priesteriem? Lai nāk šurp!

Faraons lika Samentu aiziet uz citu telts nodalījumu, bet savu mīluli aizsūtīja pēc Einanas.

Nelaimīgais virsnieks tūdaļ ieradās, nokrita uz vaiga, tad, stāvēdams uz ceļiem un nopūzdamies, sacīja:

«Ik dienas es lūdzu Ra-Hormahisu, viņam uzlecot un norietot, lūdzu Amonu un Ra, un Ptahu un citus dievus un dievietes, lai tu būtu sveiks un vesels, Ēģiptes valdniek! Lai tev ilgs mūžs! Lai tev labi vedas, bet es lai varu skatīt kaut vai tavu gaišo soļu pēdas!»

Ko viņam vajag? — faraons jautāja Tutmosam, pirmoreiz ievērodams etiķeti.

Viņa majestāte jautā, ko tev vajag, — Tutmoss atkārtoja.

Liekulīgais Einana, joprojām stāvēdams uz ceļiem, pagriezās pret faraona mīluli un turpināja:

— Tu esi mūsu valdnieka auss un acs, un es atbildēšu tev kā pie Osīrija tiesas. Es dienu dievišķās Isīdas priesteru pulkā desmit gadus. Sešus gadus esmu karojis pie austrumu robežām. Mani vienaudži jau uzkalpojušies par pulkvežiem, bet es vēl arvien esmu simtnieks, un mani vēl arvien sit pēc dievbijīgo priesteru pavēles. Un kā-labad man jācieš šīs pārestības?

«Dienā visas manas domas ir pie grāmatām, bet naktī es lasu, jo nelga, kas pamet grāmatas tik žigli, kā aizbēg stirna, ir līdzīgs ēzelim, kurš saņem sitienus, ir līdzīgs kurlajam, kurš nedzird un kuram viss jārāda ar roku. Un, lai gan tiecos pēc zinībām, es nedižojos ar savu gudrību, bet taujāju padomu visiem, jo no ikviena var kaut ko mācīties, un godājamajiem prātniekiem izrādu cienību.»

Faraons nepacietīgi sakustējās, taču klausījās vien tālāk, zinādams, ka īsts ēģiptietis uzskata daudzvārdību par savu pienākumu un par vislielākās godbijības apliecinājumu priekšniekiem.

— Lūk, kāds es esmu, — Einana turpināja. — «Svešā mājā nemetu acis uz sievietēm, saimei dodu ēst. cik pienākas, un, pats nestrīdos, dalot mantību. Seja man vienmēr apmierināta, priekšniekus es godāju un neapsēdīšos, ja vecāks cilvēks stāv. Neesmu uzbāzīgs un nelūgts neeju svešā mājā. Ko ierauga mana acs, par to es klusēju, |o zinu, ka ļaudis ir kurli pret tiem, kuri daudz runā. Gudrība māca, ka cilvēks ir līdzīgs lādei, kas pilna dažādām atbildēm. Tālab es allaž izvēlos labo atbildi un arīdzan dodu to, bet slikto paturu pie sevis, Svešus melus neatkārtoju, bet, kas attiecas uz rīkojumiem, vienādi izpildu tos cik iespējams labi.»1 (Seneģiptiešu dzīves gudrības)

— Un kāds man no tā visa labums? — Einana saērcināts pabeidza. — Es ciešu badu, staigāju skrandās un nevaru gulēt uz muguras — tik ļoti tā sadauzīta. Grāmatās lasu, ka priesteru kārta apbalvojusi kareivjus par drosmi un apķērību. Tā laikam bijis ļoti sen. Jo tagad priesteri neciena apķērīgos, bet drosmi un spēku izdzen virsniekiem ar nūju…

— Es aizmigšu, viņā klausoties, — faraons sacīja.

Einana, — Tutmoss vērsās pie lūdzēja, — tu pārliecināji viņa majestāti, ka esi daudz lasījis. Bet tagad pasaki, tikai īsāk, — ko tu vēlies?

Bulta nesasniedz mērķi tik ātri, kā mans lūgums nonāks pie valdnieka dievišķajām kājām, — Einana atbildēja. — Man tā apriebies dienēt pie skūtajiem pauriem, ar tādu rūgtumu priesteri pildījuši manu sirdi, ka es noduršos pats ar savu zobenu, kas ne reizi vien licis drebēt Ēģiptes ienaidniekiem, ja mani nepārcels uz faraona karaspēku. Labāk būšu ierindas kareivis pie viņa majestātes nekā virsnieks priesteru pulkos. Cūka vai suns var viņiem kalpot, ne īstens ēģiptietis!

Pēdējo frāzi Einana Izteica ar tādu niknumu, ka faraons sacīja Tutmosam grieķiski:

Pieņem viņu gvardē! Virsnieks, kas nemīl priesterus, var mums noderēt,

Viņa majestāte abu pasauļu valdnieks pavēlēja tevi pieņemt savā gvardē, — Tutmoss atkārtoja.

Mana veselība un dzīvība pieder mūsu pavēlniekam Ramzesam — lai viņš dzīvo mūžos! — Einana iesaucās un noskūpstīja paklāju pie faraona kājām.

Kamēr aplaimotais Einana kāpās atpakaļ no telts, no-krizdams ik pa brīdim pie zemes un pateikdamies valdniekam, faraons sacīja Tutmosam:

— Man kaklā kņud no viņa pļāpāšanas. Vajag iemācīt ēģiptiešu kareivjiem un virsniekiem Izteikties īsi, nevis tā kā mācīti rakstveži.

— Būtu viņam tikai šis viens trūkums! — nočukstēja Tutmoss, uz kuru Einana bija atstājis nepatīkamu iespaidu.

Faraons lika ataicināt Samērītu.

Vari būt mierīgs, — viņš sacīja priesterim, — virsnieks, kas gāja tev nopakaļ, neizsekoja tevi. Viņš ir pārāk stulbs, lai izpildītu šādus uzdevumus. Taču roka viņam ir smaga, un viņš ver būt noderīgs. Bet tagad pasaki man, — faraons piebilda, — kas tev liek būt tik piesardzīgam?

Es jau gandrīz zinu ceļu uz Labirinta dārgumu krātuvi, — Samentu atbildēja.

Faraons pašūpoja galvu.

Tas nebūs viegli, — viņš klusu noteica. — Es veselu stundu līkumoju pa gaiteņiem un zālēm gluži kā pele, kurai dzenas pakaļ kaķis. Un, atzīšos tev, ne tikai neiegaumēju ceļu, bet ari nekad neuzdrošinātos iet pa to viens. Nāve gaišā dienas laikā varbūt arī nav tik briesmīga, bet nomirt alās, kur apmaldītos pat kurmis… brr!

Un tomēr mums jāatrod un jāapgūst šis ceļš, — Samentu sacīja.

Bet ja nu sargātāji paši atdos mums vajadzīgo dārgumu daļu? — faraons jautāja.

Viņi nedarīs to, kamēr dzīvi Ir Herhors, Nofri un viņu piekritēji. Tici man, valdniek, šie augstmaņi grib ievīstīt tevi autiņos gluži kā zīdaini.,

Faraons nobālēja aiz dusmām.

— Ka tikai es neievīstu viņus važās!.. Kādā veidā tu gribi izdibināt ceļu uz mantnīcu?

— Šeit, Abidā, Osīrija kapenēs es atradu pilnīgu ceļa plānu, — priesteris atbildēja.

Bet kā tu uzzināji, ka tas ir šeit?

No uzrakstiem Seta templī.

Un kad tu atradi plānu?

Kad tava mūžam dzīvojošā tēva mūmija bija novietota Osīrija templī, — Samentu atbildēja, — Es pavadīju dievišķo nelaiķi un, stāvot naķtssardzē «atdusas» zālē, iegāju svētnīcā.

Tev jābūt karavadonim, nevis virspriesterim! … Ramzess smiedamies iesaucās. — Tātad tev jau ir skaidrs Labirinta ceļš?

Skaidrs tas man bija sen, bet tagad esmu savācis norādījumus, pēc kuriem jāvadās.

— Vai vari man to paskaidrot?

Kā tad! Varu pat parādīt jūsu majestātei plānu. Šis ceļš, — Samentu turpināja, — četrreiz vijas līkločiem cauri visam Labirintam. Tas sākas visaugstākajā stāvā un beidzas dziļi pazemē, un piedevām met daudzas cilpas. Tādēļ tas ir tik garš,

Bet kā tu nokļūsi no vienas zāles, kur daudz durvju, otrā?

Uz katrām durvīm, kas ved uz mērķi, uzrakstīta daļa teikuma: «Vai! nodevējam, kas cenšas uzzināt vislielāko valsts noslēpumu un izstiept zaimojošo roku pēc dievu mantības … Viņa līķis būs kā sprāgonis, bet dvēsele nepazīs miera un klīdīs tumsā, savu grēku tirdīta …».

— Un tevi nebiedē šis uzraksts?

— Bet vai tevi, valdniek, biedē lībiešu šķēps? Draudēt var pūlim, nevis man — es pats protu uzrakstīt vēl briesmīgākus lāstus.

Faraons iegrima domās.

— Tev taisnība, — viņš sacīja, — šķēps nav bīstams tam, kas prot to atvairīt, un kļūmīgs ceļš nemaldinās prātnieku, kurš zina patiesības vārdus… Taču kā tu panāksi, lai tavā priekšā pašķiras akmens sienas un kolonnas paveras gluži kā durvis?

Samentu nicīgi paraustīja plecus.

— Manā templī, — viņš atteica, — arī ir daudz neredzamu durvju, kuras atvērt vēl grūtāk nekā Labirintā, Kas zina slepenos vārdus, tas visur iekļūs — to tu pareizi pateici.

Faraons, atbalstījis galvu rokā, ilgi kaut ko domāja.

Man būtu žēl, — viņš sacīja, — ja tev šai ceļā gadītos nelaime.

Ļaunākajā gadījumā mani tur gaida nāve. Bet vai tā nedraud pat faraoniem? Tu pats, valdniek, droši devies uz Sāls ezeriem, lai gan nebiji pārliecināts, ka atgriezīsies no turienes. Nedomā, — priesteris turpināja, — ka man būs jānostaigā viss ceļš, pa kuru iet Labirinta apmeklētāji. Es atradīšu īsāko ceļu un, iekams noskaitīšu vienu lūgšanu Osīrijam, būšu tur, kurp iedams tu pagūtu noskaitīt trīsdesmit lūgšanas.

— Vai tur ir citas ieejas?

— Bez šaubām. Un man tās jāatrod. Es taču neiešu — kā jūsu majestāte — dienā vai pa galvenajiem vārtiem…

Bet kā tad?

Arējā mūrī ir daudz slepenu vārtiņu, kurus es zinu un kurus gudrie Labirinta sargātāji nekad neuzrauga… Naktī sardzesvīru pagalmā ir maz un viņi tik ļoti paļaujas uz dievu aizgādību vai pūļa bailēm, ka lielākoties guļ… Turklāt no saules rieta līdz lēktam priesteri trīsreiz dodas uz templi noskaitīt lūgšanu, bet kareivji nododas reliģiskiem rītiem zem klajas debess. Iekams viņi pabeigs lūgt dievu, es jau būšu Labirintā.

Un ja tu apmaldīsies?

Man taču ir plāns.

Un ja plāns ir viltots? — faraons jautāja, nespēdams apslēpt savas bažas.

Un ja tu, valdniek, nedabūsi Labirinta dārgumus?… Ja feniķieši pārdomājuši un nedos apsolīto aizdevumu?… Ja kareivji cietīs badu un tautas cerības būs pieviltas?.. Tici man, valdniek, — priesteris turpināja, — Labirinta gaiteņos es būšu lielākā drošībā nekā tu savā valstī…

Bet tumsa… tumsa… un nesagraujamie mūri., un dziļdziļā pazeme, un šie ceļu "simti, kuros nevar neapmaldīties?… Cīņa ar cilvēkiem, Samentu, ir nieka lieta, bet nokaušanās ar tumsību un neziņu ir kaut kas briesmīgs!

Samentu pasmaidīja.

— Jūsu majestāte nezina par mani neko, — viņš atteica. — Būdams divdesmit piecus gadus vecs, es biju Osīrija priesteris…

— Tu? — Ramzess izbrīnījies jautāja.

— Es. Un tūlīt pateikšu, kādēļ pārgāju Seta kalpībā. Mani nosūtīja uz Sīnāja pussalu, lai uzceltu tur nelielu templi kalnračiem. Būvdarbi ilga sešus gadus. Un, tā kā man bija daudz brīva laika, es klaiņoju pa kalniem un ielūkojos turienes alās. Ko tik es neredzēju!.. Garu garās ejas, šauras pārejas, pa kurām jārāpjas uz vēdera, grotas — tik lielas kā tempļi! Es vēroju pazemes upes un ezerus, kristāla- pilis, pilnīgi tumšas alas, kurās neredz savu roku, vai atkal tik gaišas, it kā tajās spīdētu otra saule…

Cik reižu es netiku apmaldījies neskaitāmās ejās, cik reižu man nenodzisa lāpa, cik reižu neievēlos bezdibeni, kas pavērās man zem kājām… Man gadījās vairākas dienas pavadīt pazemē, pārtikt no grauzdētiem miežiem un veldzēt slāpes, laizot miklas klintis, un es bieži nezināju, vai izkļūšu dienas gaismā…

Toties es uzkrāju pieredzi, redze man kļuva asāka, un es pat iemīlēju šos briesmīgos nostūrus. Un tagad, kad iedomāju Labirinta bērnišķīgos slēpņus, man nāk smiekli. Cilvēku celtas ēkas ir kurmja rakumi salīdzinājumā ar milzu būvēm, kuras uzslējuši mēmie un neredzamie zemes gari…

Reiz es ieraudzīju kaut ko šaušalīgu, kas lika man mainīt savus uzskatus…

Rietumos no Sīnāja raktuvēm atrodas aizām izvagoti kalni, kur bieži nogrand pazemes pērkoni, nodreb zeme un palaikam uzšaujas liesmas… Ziņkārības dzīts, es devos turp uz ilgāku laiku un, ceļu meklēdams, uzgāju tikko samanāmu plaisu. Ielūkojies tajā, es atklāju veselu virkni milzīgu alu, zem kuru velvēm pietiktu vietas vislielākajai piramīdai.

, Klaiņodams tur, es sajutu asu trūdu smaku, kas bija tik derdzīga, ka man gribējās bēgt. Pārvarējis riebumu, es iegāju ala, no kurienes nāca šī smaka, un ieraudzīju…

Iedomājies, valdniek, cilvēku, kuram kājas un rokas ir divreiz īsākas nekā mums, taču resnas, neveiklas, ar ķetnām galos. Piedevām plata, gar malām saplacināta aste, augšā robota ka gaiļa sekste; piedevām briesmīgi garš kakls un uz ta suņa galva. Visbeidzot ietērp šo nezvēru bruņas ar uzliektiem, dzeloņiem uz muguras… Tagad iztēlojies, ka šis radījums stāv uz kājām, atbalstījies ar rokām un krūtīm pret klinti…

Kaut kas pagalam pretīgs, — faraons noteica, — es to uzreiz nobeigtu…

Tas nebija pretīgs, jo, ņem vērā, valdniek, šis nezvērs bija tik liels kā obelisks!

Ramzess XIII neapmierināts sakustējās.

Samentu, — viņš sacīja, — man liekas, ka tu staigāji pa savam alām sapņos…

Zvēru tev, valdniek, pie savu. bērnu dzīvības, ka. runāju patiesību!.. Un, ja. šis nezvērs rāpuļa ādā, kas klāta dzeloņainam bruņām, gulētu zemē, tad kopā ar asti tas būtu piecdesmit soļu garš … Lai gan jutu balles un riebumu, es vairākkārt atgriezos alā un aplūkoju to ļoti uzmanīgi.

— Tātad viņš bija dzīvs?

— Nē, tas jau sen bija līķis, taču saglabājies kā mūsu mūmijas neparasti sausajā gaisā, varbūt arī mums nezināmu zemes sāļu iespaidā.

Tas bija mans pēdējais atklājums, — Samentu turpināja, — es vairs neklīdu pa alām, bet daudz domāju. Osīrijs, es prātoju, rada lielus dzīvniekus — lauvas, ziloņus, zirgus, bet Sets — čūskas, sikspārņus, krokodilus. Nezvērs, kuru. es redzēju, neapšaubāmi bija Seta radīts. Un, tā kā tas ir milzīgs un briesmīgāks par visu zem saules, tātad dievs Sets ir varenāks par dievu Osīriju,

Tā nu es pievērsos Setam un, atgriezies Ēģiptē, apmetos viņa templī. Taču, kad pastāstīju priesteriem par savu atklājumu, viņi man paziņoja, ka pazīstot daudz tādu nezvēru.

Samentu atvilka elpu un turpināja:

Ja kādreiz tev, valdniek, labpatiks apmeklēt mūsu templi, es parādīšu kapenēs dīvainus un briesmīgus radījumus: zosis ar čūskas galvu un sikspārņa spārniem, gulbjiem līdzīgas ķirzakas, kas lielākas par strausiem, krokodilus, kas trīsreiz garāki par tiem, kuri dzīvo Nīlā, vardi suņa augumā… Tās ir vai nu mūmijas, vai alās atrasti ģindeņi, kas glabājas mūsu kapenēs. Tauta domā, ka mēs tos pielūdzam, bet patiesībā mēs pētām viņu uzbūvi un sargājam no bojāšanās,

Es noticēšu tev, kad pats redzēšu, — faraons atbildēja. — Taču saki man — kā šādi radījumi varēja uz-rasties alas?…

Valdniek, — priesteris atteica, — pasaulē, kurā mēs dzīvojam, noris lielas pārmaiņas. Pašā Ēģiptē mēs atrodam dziļi zemē apslēptas pilsētu un tempļu drupas. Bija laiks, kad Lejasēģiptes vietu aizņēma jūras līcis, bet Nīlas ūdeņi plūda pa visu mūsu plašo ieleju. Bet vēl agrāk šeit, kur atrodas mūsu valsts, bija jūra… Mūsu senči apdzīvoja zemes, kuras tagad klāj rietumu tuksnesis…

Vēl agrāk, pirms desmitiem tūkstošu gadu, nebija tādu cilvēku kā mēs, bet bija pērtiķiem līdzīgi radījumi, kas prata tikai būvēt zaru būdas, uzturēt uguni, kauties ar vālēm un akmeņiem. Tad nebija ne zirgu, ne vēršu, bet ziloņi, degunradži un lauvas bija augumā trīsreiz lielāki par tagadējiem. Taču arī milzu ziloņi nav vissenākie nezvēri. Vēl pirms viņiem dzīvojuši milzu rāpuļi, kas lidojuši, peldējuši un staigājuši pa sauszemi. Pirms rāpuļiem pasaulē bijuši tikai gliemeži un zivis, bet pirms viņiem — vienīgi augi, tādi, kādu tagad vairs nav…

— Un vēl agrāk? — Ramzess jautāja.

Vēl agrāk zeme bija tukša un neapdzīvota un dieva gars lidinājās virs ūdeņiem…

Esmu dzirdējis par to, — faraons sacīja. — Taču neticēšu, iekams tu neparādīsi man nezvēru mūmijas, kuras glabājas jūsu templī.

Ja atļausi, es pabeigšu savu stāstu, — Samērītu sacīja, — Tad, lūk, kad es ieraudzīju Sīnāja alā šī nezvēra līķi, mani sagrāba bailes un es vairākus gadus neuzdrošinājos ieiet nevienā alā. Taču, kopš Seta priesteri man izskaidroja, no kurienes nākuši šie dīvainie radījumi, bailes man pārgāja, bet ziņkāre kļuva vēl lielāka. Un tagad man nav patīkamākas izklaidēšanās kā klaiņot pa pazemi un meklēt ceļus tumsā. Tādēļ ceļojums pa Labirintu man nesagādās vairāk pūļu kā pastaiga pa ķēniņa dārzu,

Samentu, — faraons sacīja, — es augstu vērtēju tavu pārcilvēcisko drosmi un gudrību. Tu pastāstīji man tik daudz interesanta, ka arī es gribētu aplūkot alas un kādreiz varbūt došos kopā ar tevi uz Sīnāju. Un tomēr es baidos, ka tev Labirintā var nepaveikties, un katram gadījumam sasaukšu ēģiptiešu sapulci, kas dos man tiesības izmantot dārgumu krātuvi.

Tas nekaitēs, — priesteris atbildēja. — Taču mani pūliņi nebūs veltīgi, jo Nofri un Herhors tikpat nepiekritīs atdot dārgumus.

Un tu esi pārliecināts, ka tev viss izdosies? — faraons taujāja.

Kopš pastāv Ēģipte, — Samentu pārliecināti sacīja, — nav bijis cilvēka, kurš būtu tik labi sagatavojies, lai uzvarētu šai cīņā, kas man neliekas cīņa, bet rotaļa. Vienus biedē tumsa, bet es mīlu to un pat redzu tumsā; citi neprot orientēties daudzajās istabās un gaiteņos, bet man tas izdodas viegli; vēl citi nezina, kā atvērt slepenās durvis, bet es to lieliski protu. Ja man nebūtu nekādu citu priekšrocību kā vien tās, ko esmu minējis, arī tad es jau pēc mēneša vai diviem atrastu ceļu Labirintā. Man turklāt ir precīzs šo eju plāns, un es zinu vārdus, kas ved no zāles uz zāli. Kas mani var aizkavēt?

Un tomēr sirds dziļumos tu šaubies. Tu taču nobijies no virsnieka, kas it kā tev sekojis!

Priesteris paraustīja plecus.

— Es ne no kā un ne no viena nebaidos, — viņš mierīgi atbildēja, — es tikai esmu piesardzīgs. Es paredzu visu un esmu sagatavojies pat tam, ka mani notvers»

— Tad tevi gaida briesmīgas mokas! … — Ramzess nočukstēja.

Nebūt ne! Tieši no Labirinta pazemes es atdarīšu sev durvis uz mūžīgās saules valstību.

Un tu nenožēlosi savu rīcību?

— Nē. Es taču sasniegšu lielu mērķi: gribu ieņemt valstī Herhora vietu…

— Zvēru, ka tu to ieņemsi!

Ja neaiziešu bojā, — Samentu atteica. — Un, pat ja, kāpjot kalna virsotnē, jāiet gar bezdibeņiem, ja šai ceļa var paslīdēt kāja un es varu nogāzties, — kāda tam nozīme? Tu, valdniek, parūpēsies par maniem bērniem.

Nu, tad ej! — faraons sacīja. — Tu esi manas uzticības cienīgs.


Deviņpadsmitā nodaļa


Atstājis Abidu, Ramzess XIII turpināja ceļu augšup pa Nīlu uz Tantarenas (Denderas) un Kenas pilsētām, kas atradās gandrīz iepretim — viena Nīlas austrumu, otra rietumu krastā.»

Tantarenā bija divas Ievērojamas vietas: dīķis, kur audzēja krokodilus, un Hathoras templis ar priesteru augstāko skolu, kur mācīja dziedniecību, garīgās dziesmas, aizlūgumus, kā arī astronomiju.

Faraons apmeklēja abas šīs vietas. Viņš bija sašutis, kad viņam lika kvēpināt vīraku svētajiem krokodiliem, kurus tas uzskatīja par smirdošiem un stulbiem rāpuļiem. Un, kad viens no krokodiliem upurēšanas laikā, Izrāpies no ūdens, ieķērās ar zobiem valdnieka drānās, Ramzess tā iebelza viņam pa galvu ar kvēpināmo bronzas karoti, ka rāpulis uz brīdi pievēra acis un iepleta kājas, tad, kāpdamies atpakaļ, ierāpās ūdenī, it kā sapratis, ka jaunais valdnieks necietīs uzmācību pat no dievišķa radījuma puses.

Varbūt esmu zaimojis? — faraons jautāja virspriesterim. Svētais tēvs palūkojās apkārt, vai kāds nenoklausās, tad atbildēja:

Ja es zinātu, ka tu, valdniek, ziedosi viņam tādu upuri, es tev karotes vietā iedotu vāli. Šis krokodils ir neciešamākais lops visā templī… Reiz viņš sagrāba bērnu…

Un aprija?

Vecāki bija apmierināti… — priesteris atteica.

— Saki man, — faraons padomājis jautāja, — kā jūs, gudri, cilvēki, varat godāt dzīvniekus, kurus, citiem neredzot, dauzāt ar nūjām?.,

Virspriesteris, atkal pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, atbildēja:

— Tu, valdniek, šķiet, neturēsi aizdomās vienīgā dieva piekritējus, ka viņi tic dzīvnieku svētumam… Tas, kas tiek darīts, domāts pūlim… Vērsis Apijs, kuru it kā godā priesteri, ir skaistākais vērsis visā Ēģiptē un uztur mūsu lopu šķirni. Ibisi un stārķi attīra mūsu laukus no sprāgoņām. Kaķi iznīcina peles un tādējādi saglabā labības krājumus, bet, ja nebūtu krokodilu, mēs saindētos ar Nīlas ūdeni. Vieglprātīgā un tumsonīgā tauta nesaprot šo dzīvnieku noderīgumu un būtu izskaudusi tos gada laikā, ja mēs nepasargātu viņus ar reliģiskiem ritiem. Lūk, dzīvniekiem veltīto tempļu un viņu godāšanas noslēpums. Mēs kvēpinām vīraku tam, kas tautai noderīgs un tālab saudzējams.

Hathoras templī faraons ātri izgāja cauri dziedniecības skolas pagalmiem un diezgan vienaldzīgi noklausījās astrologu pravietojums. Taču, kad virspriesteris — astronoms parādīja viņam zelta plāksni, kurā bija iegravēta debesu karte, faraons pavaicāja:

— Vai bieži piepildās šie pareģojumi, kurus jūs izlasāt zvaigznēs?

— Reizēm piepildās,

— Bet, ja jūs zīlētu pēc kokiem, akmeņiem vai ūdens plūduma, vai tie arī piepildītos?

Virspriesteris apmulsa.

— Neturi mūs par krāpniekiem! Mēs pareģojam cilvēkiem nākotni, jo tā viņus interesē, un, taisnību sakot, tāpēc vien viņus astronomija saista.

Un kas aizrauj jūs pašus?

Mēs pētām debess uzbūvi un zvaigžņu kustību,

Un kāds no tā labums?

— Mēs izdarām Ēģiptei lielus pakalpojumus. Mēs norādām virzienus, kādos jābūvē celtnes un jārok kanāli. Bez mūsu zināšanām jūras kuģi nevarētu attālināties no krasta. Mēs sastādām kalendāru un nosakām paredzamas debesu parādības. Arī tagad drīz gaidāms aptumsums…

Taču Ramzess viņā vairs neklausījās, bet pagriezās un devās projām.

«Kā var,» viņš domāja, «celt tempļus tik bērnišķīgām nodarbībām un vēl iegravēt to rezultātus zelta plāksnēs? Svētie vīri nezina, ko iesākt aiz bezdarbības…»

Pēc īsas uzturēšanās Tantarenā faraons pārcēlās Nīlas otrā krastā — uz Kenas pilsētu.

Tur nebija ne slavenu tempļu, ne svētu krokodilu, ne zelta plākšņu ar zvaigznēm, toties tur plauka podniecības māksla un tirdzniecība, No Kenas veda divi trakti uz Sarkanās jūras ostām. — Koseiru un Bereniku — un ceļš uz Porfīra kalniem, no kurienes piegādāja statujas un lielus būvbluķus.

Kenā mudžēt mudžēja feniķieši, kas jūsmīgi sagaidīja faraonu un pasniedza viņam visdažādākās dārglietas par desmit talantiem,

Tomēr faraons pavadīja šeit tikai vienu dienu. Viņš bija saņēmis ziņu no Tēbām, ka Ramzesa XII svētā mūmija jau atrodas Luksoras pilī un gaida apbedīšanu.

Tais laikos Tēbas bija milzīga pilsēta un aizņēma gandrīz divpadsmit kvadrātkilometru lielu platību. Šeit atradās Ēģiptē diženākais Amona templis un neskaitāmas sabiedriskas un privātas ēkas. Galvenās ielas bija platas, taisnas un izklātas ar akmens plāksnēm, gar Nīlas krastiem stiepās bulvāri, mājām bija pieci seši stāvi.

Tā kā ikvienam templim un ikvienai pilij bija vareni vārti ar piloniem, Tēbas sauca par «simtvārtu» pilsētu. Šī pilsēta ar attīstītu amatniecību un tirdzniecību vienlaikus bija it kā mūžības slieksnis, jo Nīlas pretējā — rietumu krastā kalnu ielejās atradās bezgaldaudzas priesteru, augstmaņu un ķēniņu kapenes.

Par Tēbu diženumu bija rūpējušies divi faraoni: Amenhoteps XII jeb Memnons, kas māla būdu vietā uzcēla pilsētā mūra mājas, un Ramzess II, kurš pabeidza un paplašināja Amenhotepa uzsāktās celtnes.

Nīlas austrumu krastā, pilsētas dienvidu daļā, atradās vesels kvartāls varenu ķēniņa piļu un tempļu, uz kuru drupām tagad stāv Luksoras pilsētiņa. Šeit faraona mūmija gaidīja pēdējos rituālus.

Kad ieradās Ramzess XIII, visi Tēbu iedzīvotāji iznāca viņam pretim. Mājās palika tikai sirmgalvji un kropļi, bet nomalēs — zagļi.

Šeit ļaudis pirmoreiz izjūdza zirgus no faraona kaujas-ratiem un vilka tos paši. Šeit faraons pirmoreiz izdzirda pret priesteriem vērstus kliedzienus un lāstus, kas viņu ļoti iepriecēja, kā arī saucienus, lai katra septītā diena būtu svētdiena, Un tas lika viņam padomāt. Viņš gribēja pasniegt šādu dāvanu ēģiptiešu darba tautai, taču nebija paredzējis, ka viņa nodomi jau kļuvuši zināmi un ļaudis gaida tos piepildāmies.

Jūdzi garais ceļš cauri blīvajam pūlim ilga vairākas stundas. Faraona kaujasratiem bieži nācās apstāties, un tie netika uz priekšu, iekams viņa majestātes gvarde nepiecēla zemē nokritušos ļaudis.

Nokļuvis līdz pils dārziem, kur viņš apmetas neliela paviljonā, Ramzess jutās tik noguris, ka tai dienā nenodarbojās ar valsts lietām. Bet nākamajā diena, nokvēpinājis vīraku tēva mūmijai, kas atradās lielajā ķēniņa pilī, viņš sacīja Herhoram, ka nelaiķi var izvadīt uz kapenēm.

Taču tas nenotika tik drīz.

No pils mirušo pārveda uz Ramzesa templi, kur viņš diennakti atpūtās. Tad mūmiju svinīgi pārnesa uz Amona-Ra templi.

Apbedīšanas rituāls bija tāds pats kā Memfisā, taču norisinājās daudz vērienīgāk.

Ķēniņa pilis Nīlas labajā krastā, pilsētas dienvidu daļa, ar Amona-Ra templi tās ziemeļu daļā savienoja neparasts ceļš. Tā bija plata, divus kilometrus gara aleja, kurai abas pusēs auga milzīgi koki un divās rindās gulēja sfinksas ar lauvu ķermeņiem un cilvēku vai aunu galvām. Šo statuju bija vairāki simti.

Gar aleju drūzmējās neskaitāmi ļaužu pūļi no Tēbām un to apkaimes, bet pa ceļa vidu virzījām bēru gājiens. Tur gāja dažādu pulku orķestri, raudātājas, dziedātāju kori, amatnieku un tirgotāju pārstāvji, vairāku desmitu nomu deputācijas ar saviem dieviem un karogiem, daždažādu Ēģiptes kaimiņtautu deputācijas — un atkal orķestri, raudātājas un priesteru kori.

Arī šoreiz ķēniņa mūmiju veda ratos iecelta zelta laivā, taču daudz lepnākā nekā Memfisā. Rati, kurus vilka astoņi baltu vēršu pāri, bija gandrīz divu stāvu augstumā un grima vainagos un ziedos. Tos rotāja strausa spalvas un dārgi audumi un ietina biezi vīraka dūmi, tādēļ šķita, ka Ramzess XII rādās savai tautai jau kā dievs mākoņos.

No visu Tēbu tempļu piloniem skanēja pērkondimdoši dārdi un bronzas gongu varenā, žēlabainā zvanoņa.

Kaut arī bēru gājiens virzījās pa tukšo un plato sfinksu aleju ēģiptiešu karavadoņu uzraudzībā, tātad saglabājot vislielāko kārtību, tomēr, lai noietu šos divus kilometrus, kas šķīra pilis no Amona tempļa, bija vajadzīgas trīs stundas.

Tikai kad Ramzesa XII mūmiju ienesa templī, no pils divu ugunīgu zirgu vilktos zelta kaujasratos izbrauca Ramzess XIII. Gar aleju stāvošie ļaudis, kas procesijas laikā bija izturējušies mierīgi, tagad, ieraugot savu valdnieku, sumināja viņu tik skaļām gavilēm, ka tajās noslāpa pērkonam līdzīgie dārdi un gongu dunoņa tempļu pilonos.

Sajūsmas pārņemtais pūlis bija gatavs piepildīt aleju un ielenkt faraonu. Taču Ramzess ar vienu rokas mājienu apturēja ļaužu plūsmu un nepieļāva zaimošanu.

Pēc stundas ceturkšņa faraona rati apstājās pie Ēģiptes diženākā tempļa milzu piloniem.

Tāpat kā Luksora savā dienvidu daļā bija ķēniņa piļu kvartāls, tā Kārnāka ziemeļu daļā bija dievu pilsēta. Un Kārnākas centrs bija Amona-Ra templis.

Pati ēka aizņēma divus hektārus, bet apkārtējie dārzi un dīķi — ap divdesmit hektāru lielu platību. Tempļa priekšā slējās divi desmitstāvu piloni. Pagalms, ko apjoza kolonnu balstīta galerija, aizņēma gandrīz hektāru, bet kolonnu zāle, kurā pulcējās privileģētās kārtas, bija hektāru liela. Tā vairs nebija ēka, drīzāk vesels kvartāls.

Šī zāle jeb hipostils bija vairāk nekā simt piecdesmit soļu gara un septiņdesmit piecus soļus plata. Griestus balstīja simt trīsdesmit četras kolonnas, no kurām divpadsmit vidējo kolonnu apkārtmērs bija piecpadsmit soļi un augstums pieci seši stāvi…

Statujām, kas bija novietotas līdzās piloniem un pie svētā dīķa, bija atbilstoši izmēri.

Milzu vārtos faraonu gaidīja godājamais Herhors, tempļa virspriesteris. Priesteru ielenkts, Herhors sveica valdnieku gandrīz augstprātīgi un, kvēpinādams viņa priekšā vīraku, to pat neuzlūkoja. Tad cauri pagalmam faraonu ieveda hipóstila un pavēlēja ielaist deputācijas tempļa teritorijā.

Hipóstila vidū stāvēja laiva ar mirušā ķēniņa mūmiju, bet abpus laivai, viens otram iepretim, divi vienāda augstuma troņi. Uz viena apsēdās Ramzess XIII, karavadoņu un nomarhu ielenkts, uz otra — Herhors, priesteru ielenkts. Tad Nofri pasniedza Herhoram Amenhotepa infulu — un jaunais faraons otrreiz ieraudzīja virspriestera galvā zelta čūsku, ķēniņa varas simbolu.

Ramzess nobālēja aiz dusmām un nodomāja;

«Kaut man nenāktos nocelt tev urēju kopā ar galvu!»

Taču viņš nebilda ne vārda, zinādams, ka šai Ēģiptes diženākajā templī Herhors ir dieviem līdzīgs kungs un gandrīz vai lielāks valdnieks par pašu faraonu.

Kamēr ļaudis piepildīja pagalmu, un aiz purpursārtā aizkara, kas šķīra mirstīgos no pārējās tempļa daļas, skanēja arfas un klusa dziedāšana, Ramzess aplūkoja zāli. Neskaitāmās milzu kolonnas, kas no augšas līdz apakšai bija klātas ar gleznojumiem, noslēpumainā gaisma, griesti, kas, šķiet, jumās pie debesīm, radīja nomācošu iespaidu.

«Ko gan vērta uzvara pie Sāls ezeriem?» viņš domāja. «Lūk, uzbūvēt tādu celtni ir varoņdarbs!» Un viņi to paveikuši…»

Šai brīdī viņš atskārta, cik varena ir priesteru kārta. Vai tad viņš, viņa armija un pat visa tauta spētu sagraut šo templi?… Un, ja ir grūti tikt galā ar ēku, vai gan vieglāk pievārēt tās cēlājus?…

No nepatīkamajām pārdomām viņam atgūties lika virspriestera Nofri balss.

— Jūsu majestāte, — sirmgalvis sacīja, — un tu, dievu izredzētais (te viņš palocījās Herhoram), jūs — nomarhi, rakstveži un vienkāršā tauta! Šī tempļa godājamais virspriesteris Herhors aicinājis mūs, lai mēs pēc senas paražas apcerētu mirušā faraona zemes gaitas un liegtu viņam vai atzītu viņa tiesības uz apglabāšanu…

Faraonu sagrāba niknums. Šeit ne tikai, nievājoši izturas pret viņu pašu, bet uzdrošinās arī spriest par tēva darbiem, lemt par viņa apbedīšanu!

Viņa dusmas tomēr drīz norima. Tas bija tikai rituāls, turklāt tikpat sens kā ēģiptiešu valdnieku dinastijas. Tā būtībā nebija mirušā tiesāšana, bet slavināšana.

Pēc Herhora mājiena virspriesteri apsēdās uz soliņiem, Nomarhi un karavadoņi, kas ielenca Ramzesa troni, palika stāvam — viņiem pietrūka krēslu.

Faraons paturēja prātā arī šo aizvainojumu, taču rādīja tik rimtu vaigu, ka neviens nebūtu varējis pateikt, vai valdnieks ievērojis viņa galminiekiem izrādīto necieņu.

Tikmēr svētais Nofri apcerēja mirušā valdnieka dzīvi.

— Ramzesam Divpadsmitajam, — viņš sacīja, — nepiemita neviens no četrdesmit diviem grēkiem, tālab dievu tiesas spriedums būs viņam labvēlīgs. Un, tā kā priesteri īpaši rūpīgi apgādājuši ķēniņa mūmiju ar visiem amuletiem, lūgšanām, priekšrakstiem un buram vārdiem, tad nav jāšaubās, ka mirušais faraons jau atrodas dievu mājoklī, ieņem vietu līdzās Osīrijam un pats ir Osīrijs.

Ramzesa Divpadsmitā dievišķā iedaba izpaudās jau viņa dzīves laikā. Viņš valdīja vairāk nekā trīsdesmit gadu, deva tautai ilgu mieru, uzcēla vai pabeidza celt daudzus tempļus. Piedevām pats bija virspriesteris un savā dievbijībā pārspējis visdievbijīgākos priesterus. Valdīdams viņš pirmām kārtām rūpējās par dievu slavu un svētās priesteru kārtas godā celšanu. Tādēļ arī debesu spēki bija pret viņu labvēlīgi, bet viens no Tēbu dieviem — Honss, uzklausot faraona lūgumu, pat devās uz Buhtenas zemi un izdziedēja tur ķēniņmeitu, izdzenot viņai ļauno garu. Nofri atvilka elpu un turpināja:

— Tagad, kad esmu pierādījis jums, godājamie, ka Ramzess Divpadsmitais bija dievs, jūs jautāsit, kālab šī augstākā būtne nokāpa uz Ēģiptes zemes un pavadīja uz tās vairākus gadu desmitus.

Viņš to darīja tālab, lai atjaunotu tikumus, kurus sašķobījis ticības pagrimums. Jo kam gan tagad rūp dievbijība? Kas gādā, lai tiktu pildīta dievu griba?

Tālajos ziemeļos mēs redzam lielo asīriešu tautu, kas tic vienīgi zobena spēkam, nekrāj gudrību un nekalpo dieviem, bet tiecas pakļaut citas tautas. Tuvāk mums dzīvo feniķieši, kuru elks ir zelts un kuriem kalpošanu dieviem aizstāj Mēdīšanās un augļošana. Heti austrumos, lībieši rietumos, etiopieši dienvidos un grieķi Vidusjūrā ir barbari un laupītāji. Viņi nestrādā, bet zog, neapgūst gudrību, bet dzer, spēlē kauliņus vai gulšņā kā noguruši kustoņi.

Pasaulē ir tikai viena patiesi dievbijīga un gudra tauta — ēģiptieši. Bet raugiet — vai arī pie mums nenotiek tas pats?

Svešzemju bezdievjiem pārplūdinot mūsu zemi, ticība mazinājusies. Muižnieki un augstmaņi pie vīna kausiem zobojas par dieviem un mūžīgo dzīvošanu, bet tauta apmētā ar dubļiem svētās statujas un negrib vairs upurēt tempļiem.

Dievbijību aizstājusi greznība, gudrību — netiklība. Ikviens grib nēsāt milzīgas parūkas, iesvaidīties ar izmeklētām smaržām, valkāt ar zeltu cauraustus kreklus un priekšautus, rotāties ar zelta kaklarotām un dārgakmeņu rokassprādzēm. Ar kviešu plāceni ēģiptietis vairs neapmierinās — viņam vajag medus raušus ar pienu. Ar alu viņš mazgā kājas, slāpes veldzē ar svešzemju vīniem. Tādēļ visi muižnieki ir iestiguši parādos, tauta izvārguši darbā, ļimst zem nūju sitieniem un dažviet uzliesmo dumpji. Un kālab es saku «dažviet»?…. Kopš kāda laika tauta visā Ēģiptē, nezināmu kūdītāju musināta, pieprasa: «Dodiet mums ik septīto dienu atpūtai! Nesitiet mūs bez tiesas sprieduma! Iedaliet mums pa zemes gabalam īpašumā!»

Tas draud mūsu valstij ar bojāeju, un mums jāatrod glābiņš. Bet glābiņš ir vienīgi reliģijā, kas māca, ka tautai ir jāstrādā, svētajiem vīriem, kas zina dievu gribu, jāierāda tai darbs, bet faraonam un viņa augstmaņiem jāraugās, lai darbs tiktu darīts godīgi.

To mums māca reliģija. Tās garā valdīja dieviem līdzīgais Osīrijs-Ramzess Divpadsmitais. Un mēs, priesteri, atzīdami viņa dievbijību, iekalsim uz viņa kapenēm un uz tempļu sienām šādu uzrakstu:

«Vērsis Hors, varenais Apijs, kas apvienojis divu ķēniņvalstu kroņus, zelta piekūns, kas valda ar zobenu, deviņu tautu uzvarētājs, Augšēģiptes un Lejasēģiptes ķēniņš, divu pasauļu valdnieks, saules dievs Meri Amons Ramzess, Amona-Ra iemīļotais, Tebaīdas kungs un pavēlnieks, Amona-Ra dēls, Hora padēls, kuru dzemdinājis Hormahs, Ēģiptes ķēniņš, Feniķijas valdnieks, deviņu tautu pavēlnieks.»[1 - Kapa pieminekļa uzraksts. (Aut. piez.)]

Kad klātesošie uzgavilēja šim priekšlikumam, pavērās aizkars, Izskrēja dejotājas un nodejoja sarkofāga priekšā svētu deju, bet priesteri nokvēpināja vīraku. Tad mūmiju izcēla no laivas un Ienesa Amona svētnīcā, kur Ramze-sam XIII vairs nebija tiesību ieiet.

Drīz aizlūgums beidzās — un klātesošie atstāja templi.

Atceļā uz Luksoras pili jaunais faraons bija tā nogrimis domās, ka gandrīz nemanīja milzu pūli un nedzirdēja tā saucienus.

«Kādēļ sevi maldināt?» Ramzess prātoja. «Virspriesteri izturas pret mani ar necieņu. Līdz šim to nav piedzīvojis neviens faraons. Viņi pat norāda man, kādā kārtā varu atgūt viņu labvēlību. Viņi grib pārvaldīt valsti, bet man jāseko, lai tiktu pildītas viņu pavēles … Taču tas nenotiks: es pavēlu, un jums ir jāpakļaujas! Vai nu es aiziešu bojā, vai arī uzlikšu savu ķēnišķo kāju uz jūsu nepakļāvīgajām mugurām!»

Divas dienas Ramzesa XII cildenā mūmija palika Amona-Ra templī svētā vietā, kur pat virspriesteri, izņemot Herhoru un Nofri, nedrīkstēja Ieiet. Nelaiķa priekšā dega tikai viens gaismeklis, kura brīnumainā kārtā uzturētā liesma ne mirkli neapdzisa. Pār viņu lidinājās dvēseles simbols — piekūns ar cilvēka galvu. Neviens nezināja, vai tas Ir mākslīgs darinājums vai dzīva būtne,

Vienīgi priesteri, kas uzdrošinājās slepus palūkoties aiz aizkara, redzēja, ka šī būtne turas gaisā bez atbalsta, grozīdama galvu un acīs.

Apbedīšanas ceremonijas tālākajā gaitā zelta laiva pārveda nelaiķi uz Nīlas otru krastu. Bet pirmāk tā, priesteru, raudātāju, karaspēka un tautas pavadīta, vīraka dūmu apņemta, vaimanām, sēra dziesmām un mūzikai skanot, virzījās pa Tēbu galveno ceļu. Tā, liekas, bija pati skaistākā iela visā Ēģiptē: plata, līdzena, kokiem apstādīta. Piecstāvu un pat sešstāvu nami no augšas līdz apakšai bija klāti ar mozaīku vai izrotāti ar krāsainiem bareljefiem. Šķita, ka pie šīm ēkām izkārti milzīgi, koši paklāji vai gleznas, kas attēlo tirgotāju, amatnieku, jūrasbraucēju darbu, kā arī tālas zemes un tautas. Vārdu sakot, tā nebija iela, bet drīzāk bezgalīga gleznu galerija. Zīmējums šais gleznās bija primitīvs, bet krāsas neparasti spilgtas.

Bēra procesija nogāja.kādus divus kilometrus no ziemeļiem uz dienvidiem. Pilsētas centrā tā apstājās un tad pagriezās uz rietumiem, Nīlas virzienā.

Šai vietā upes vidū atradās liela sala, uz kuru veda peldošs tilts. Lai negadītos nelaime, karavadoņi, kas vadīja procesiju, vēlreiz izkārtoja gājienu, nostādīdami cilvēkus rindās pa četri, un deva pavēli virzīties uz priekšu gausi, pie tam neejot kopsolī. Drošības labad nodaļu priekšgalā soļojošie orķestri spēlēja katrs savā taktī.

Pēc dažām stundām procesija šķērsoja pirmo tiltu, pēc tam salu, tad otro tiltu un nonāca Nīlas kreisajā — rietumu krastā.

Tēbu austrumdaļu varēja saukt par dievu un ķēniņu pilsētu, turpretī rietumdaļa bija monumentālu tempļu un kapeņu pilsēta.

No Nīlas gājiens virzījās pa ceļu, kas veda kalnup, Uz dienvidiem no šī ceļa kādā pakalnā stāvēja templis, kas bija uzcelts par godu Ramzesa III uzvarām. Tā sienas klāja pakļauto tautu — lietu, amoriešu, filistiešu, etiopiešu, arābu, lībiešu attēli. Mazliet zemāk slējās divas kolosālas sēdoša Amenhotepa II statujas, kura augstums bija pieci stāvi. Vienai no šīm statujām piemita brīnumaina īpašība: kad uz to krita austošās saules stari, statuja skanēja kā arfa, kurai pārtrūkst stīgas.

Vēl tuvāk ceļam, tāpat pa kreisi no tā atradās Ramzesejs — ne visai liels, bet skaists Ramzesa II templis, Tā ieeju sargāja četras pilnauguma statujas ar ķēniņa varas simboliem rokās. Pagalmā slējās Ramzesa II statuja četru stāvu augstumā,

Ceļš joprojām gāja kalnup, un aizvien skaidrāk bija saskatāmi stāvi, šūnaini pauguri: tās bija ēģiptiešu augstmaņu kapenes. To priekšā starp kraujām klintīm pacēlās ļoti savdabīgs ķēniņienes Hatasu templis. Šī celtne bija četrsimt piecdesmit soļu gara. No mūru apjoztā pagalma kāpnes veda uz kolonnām ieskautu pagalmu, zem kura atradās pazemes templis. Savukārt no kolonnu pagalma citas kāpnes veda uz klintī izcirstu templi, zem kura arī bija pazemes telpas.

Tādējādi templim bija divi līmeņi — zemākais un augstākais — un katram no tiem bija savs apakšstāvs un augšstāvs. Kāpnes bija milzīgas, par margām noderēja divas sfinksu rindas. Ikvienu kāpņu ieeju sargāja divas sēdošas statujas.

Pie Hatasu tempļa sākās drūma aiza, kas no augstmaņu kapenēm veda uz ķēniņu kapenēm. Tur atradās klintī izcirstas virspriestera Retemenofa kapenes. To zāles un gaiteņi aizņēma kādu hektāru pazemes platības,

Aizas ceļš kļuva tik stāvs, ka cilvēkiem nācās palīdzēt vēršiem, kas vilka sēru ratus ar laivu. Gājiens virzījās pa tādu kā klints terasi un beidzot apstājās plašā laukumā pārdesmit stāvu augstumā virs aizas dibena.

Šeit bija ieeja pazemes kapenēs, ko faraons bija cēlis sev visus trīsdesmit valdīšanas gadus. Tā bija vesela pils ar istabām ķēniņam, viņa ģimenei un kalpotājiem, ēdamzāli, guļamtelpu un vannas Istabu, dažādiem dieviem veltītām kapelām un, visbeidzot, aku ar mazu kambarīti dziļumā, kur faraona mūmijai bija jārod mūža mājas.

Degošo lāpu gaismā bija redzamas telpu sienas, kuras klāja lūgšanu uzraksti un gleznojumi, kas attēloja nelaiķa gaitas un izpriecas: medības, tempļu un kanālu būvi, triumfa gājienus, svinības par godu dieviem, kaujas ar ienaidniekiem, pavalstnieku darbu, Turklāt istabas bija ne tikai piekrautas ar mēbelēm, traukiem, kaujasratiem un ieročiem, pilnas ziediem, saldumiem, cepešiem un vīniem, bet tajās atradās arī jo daudzas statujas. Tās attēloja Ramzesu XII, viņa priesterus, ministrus, sievietes, kareivjus un vergus, jo ķēniņš arī viņsaulē nevar iztikt bez dārgiem priekšmetiem, smalkiem ēdieniem un uzticamiem kalpiem.

Kad sēru rati bija apstājušies pie kapeņu ieejas, priesteri izcēla ķēniņa mūmiju no sarkofāga un novietoja to zemē, atbalstot ar muguru pret klinti. Tad Ramzess XIII nokvēpināja tēva mirstīgo atlieku priekšā vīraku, bet ķēniņiene Nikotrise, apskāvusi mūmiju, sāka vaimanāt:

— «Esmu tava māsa, tava sieva Nikotrise! Nepamet mani, ai, diženais! Vai tu patiesi vēlies, mans labais tēvs, lai aizeju no tevis? Ja es aiziešu, tu paliksi viens — un vai kāds būs tev līdzās?…»

Pēc tam virspriesteris Herhors nokvēpināja mūmijas priekšā vīraku, bet Nofri, ziedojis vīnu, sacīja:

— «Tavam līdziniekam upurējam to, Osīrij Meri Amon Ramzes, Augšēģiptes un Lejasēģiptes valdniek, kura balss lielā dieva priekšā ir taisnīga …»

Raudātājas un priesteru kori skandināja:

Pirmais koris. «Raudiet, raudiet bez mitas, vaimanājiet, vaimanājiet, cik skaļi vien varēdami…»

Raudātājas. «Ai, godājamais ceļiniek, kas vērs savus soļus uz mūžības valstību, cik ātri mums nākas tevi zaudēt!»

Otrais koris. «Cik gan skaists, cik brīnumains Ir tas, kas ar viņu notiek! Viņš tā iemīļojis dievu Honsu no Tēbām, ka dievs ļāvis viņam sasniegt Rietzemi, kur mājo tā uzticamo kalpu paaudzes …»

Raudātājas. «Ai, tu, kam allaž bijuši tik daudzi kalpi, paliksi tagad zemē, kur tev lemta vientulība! Tu, kas valkāji smalkas drānas un svaigu veļu, tagad guli vakardienas ietērpā!..»

Pirmais koris. «Ej mierā, mūsu valdniek, ej mierā, ej mierā uz Rietzemi… Mēs redzēsim tavu vaigu, kad pienāks mūžības diena, jo tu dodies uz valstību, kas vieno visus cilvēkus …»

Sākās pēdējie rituāli.

Tika atvests vērsis un antilope, kuri bija jānokauj Ramzesam XIII, taču tos nokāva viņa vietnieks dievu priekšā virspriesteris Sens. Zemākie priesteri veikli atdalīja liemeņus, pēc tam Herhors un Nofri, paņēmuši dzīvnieku gurnu gabalus, pēc kārtas pielika tos mūmijai pie mutes. Bet mūmija negribēja ēst, jo nebija vēl atdzīvināta, un mute tai bija ciet.

Tad Nofri apslacīja mūmiju ar svētītu ūdeni un apkvēpināja ar vīraku un alaunu, runādams:

— «Lūk, kur stāv mans tēvs, lūk, kur stāv Osīrijs Meri Amons Ramzess… Esmu tavs dēls, esmu Hors, nāku pie tevis, lai šķīstītu tevi un atdotu tev dzīvību … Satieku atkal kopā tavus locekļus, savienoju, kas bija pārcirsts,

jo esmu Hors, sava tēva atriebējs. Tu sēdi Ra tronī un pavēli dieviem, jo tu esi Ra, kas radies no Nutas, kura ik rītu dzemdē Ra, kas dzemdina ik dienas Meri Amonu Ramzesu — tāpat kā Ra.»

To sacīdams, virspriesteris skāra ar amuletiem mūmijas lūpas, rokas un kājas.

Atkal iedziedājās kori.

Pirmais koris» «Osīrijs Meri Amons Ramzess kopš šā laika ēdīs un dzers visu, ko ēd un dzer dievi… Viņš tagad sēž dieviem līdzās… Viņš ir stiprs un vesels kā dievi…»

Otrais koris. «Visi viņa locekļi ir spēka pilni; viņam netīk, ja, būdams izsalcis, viņš nevar ēst un, būdams izslāpis, nevar dzert…»

Pirmais koris. «Ak, dievi! Atvēliet Osīrijam Meri Amonam Ramzesam tūkstoš tūkstošus krūku vīna, tūkstošiem tērpu, maizes klaipu un vēršu …»

Otrais koris. «Ai, jūs, kas dzīvojat uz zemes, kad iesit šeit garām, ja dzīvība jums ir dārga un nāve pretīga, ja gribat, lai jūsu krietnos vārdus manto jūsu pēcteči, skaitiet šo lūgšanu par še apglabāto nelaiķi…»

Nofri. «Ai, jūs, diženie, jūs, pravieši, jūs, prinči, rakstveži un faraoni, jūs, citi ļaudis, kas atnāksit miljons gadu pēc manis, ja kāds no jums mana vārda vietā ierakstīs savējo, dievs viņu sodīs, aizmēzdams no zemes virsas …»

Pēc šiem maģiskajiem vārdiem priesteri iededza lāpas, paņēma ķēniņa mūmiju un atkal ielika to šķirstā, tad kopā ar šķirstu akmens sarkofāgā, kam bija cilvēka ķermeņa apveidi. Pēc tam, nevērojot raudātāju vaimanas un izmisīgo pretošanos, aiznesa šo lielo smagumu uz kapenēm. Izgājuši lāpu gaismā vairākus gaiteņus un istabas, viņi apstājās telpā, kur bija aka. Šai akā priesteri nolaida sarkofāgu un arī paši nokāpa pazemē. Tur viņi novietoja sarkofāgu šaurajā kambarītī un veicīgi aizmūrēja ieeju tā, lai pat visvērīgākā acs nevarētu pamanīt kapu. Pēc tam atgriezās augšā un tikpat cieši aizmūrēja ieeju akā. To visu priesteri paveica bez lieciniekiem un paveica tik rūpīgi, ka Ramzesa XII mūmija vēl šobaltdien atdusas savā mājoklī, vienlīdz pasargāta kā no laupītājiem, tā no mūsdienu pētniekiem. Divdesmit deviņu gadsimtu laikā daudzas ķēniņu kapenes tikušas izlaupītas, bet šī palikusi neskarta.

Kamēr vieni priesteri mūrēja ciet dievbijīgā faraona kapu, citi, apgaismojuši pazemes zāles, aicināja dzīvos uz mielastu.

Ēdamzālē iegāja Ramzess XIII, ķēniņiene Nikotrise, virspriesteri Herhors, Nofri un Sens, kā arī pārdesmit augstmaņu un karavadoņu. Istabas vidū stāvēja ēdieniem, vīniem un ziediem nokrauti galdi, bet pie sienas sēdēja porfīrā izcirsts mirušā faraona veidols. Viņš šķita raugāmies uz klātesošajiem ar grūtsirdīgu smaidu un aicinām visus pie galda.

Mielasts sākās ar svinīgu deju, ko pavadīja vecākās priesterienes dziedāšana:

— «Baudiet laimības dienas, jo dzīve ilgst tikai īsu mirkli… Baudiet laimi, jo, nogājuši kapā, jūs gulēsit tur mūža dusā un jūsu dienas vilksies bezgalīgi! ….»

Priesterienei savu dziesmu beidzot, iznāca pravietis un arfu pavadījumā skandēja:

— «Pasaule mūžīgi pārvēršas un mūžīgi atjaunojas. Tā ir gudri iekārtota, un apbrīnas vērts ir Osīrija lēmums, ka, vieniem ķermeņiem sairstot un izzūdot, to vietā jāstājas citiem…

Faraoni, šie dievi, kas dzīvojuši pirms mums, atdusas savās piramīdās; viņu mūmijas un līdzinieki saglabājušies, lai gan pilis, ko tie cēluši, vairs nestāv agrākajās vietās, tās pazudušas…

Tālab neļaujies skumjām, bet seko savām vēlmēm, baudi priekus un velti nedeldē savu sirdi, iekams nav pienākusi tava raudu diena, kad Osīrijs, kura sirds vairs nepukst, negribēs uzklausīt lūgšanas un žēlabas…

Visas pasaules sēras neatdos laimi cilvēkam, kas guļ kapā. Tādēļ baudi laimības dienas un nepagurdams līksmojies! Tik tiešām nav cilvēka, kas varētu paņemt līdzi savu mantību uz viņpasauli, tik tiešām nav cilvēka, kas, turp aizgājis, būtu atgriezies ….»

Mielasts beidzās, un tā godājamie dalībnieki, vēlreiz nokvēpinājuši vīraku mirušā veidolam, devās atpakaļ uz Tēbām. Kapeņu svētnīcā palika vienīgi priesteri, lai pastāvīgi upurētu faraonam, un sardze, lai sargātu kapenes no zagļu zaimojošiem tīkojumiem.

Nu Ramzess XII palika viens savā svētajā mājoklī.

Pa mazu, klintī apslēptu lodziņu pie viņa iespraucās blāva gaisma. Pār valdnieku nešalkoja strausa spalvas, bet plivinājās milzu sikspārņi. Neskanēja mūzika; naktīs gaudoja hiēnas un laiku pa laikam ierēcās lauva, no sava tuksneša sveikdams kapā dusošo faraonu.


Divdesmitā nodaļa


Pēc faraona bērēm Ēģipte atgriezās pie ierastās dzīves kārtības un Ramzess XIII atkal pievērsās valsts lietām.

Jaunais valdnieks epifi mēnesī (aprīlis — maijs) apmeklēja pilsētas gar Nīlu augšpus Tēbām. Viņš pabija Sni, pilsēta ar attīstītu amatniecību un tirdzniecību, kur atradās dieva linuma jeb «pasaules dvēseles» templis, apmeklēja Edfū, kur bija templis ar desmitstāvu piloniem un tajā — milzīga papirusu bibliotēka; uz tempļa sienām bija uzrakstīta un uzzīmēta tāda kā tālaika ģeogrāfija, astronomijas un teoloģijas enciklopēdija. Viņš iegriezās Hennu akmeņlauztuvēs, Nūbi jeb Kom-Obo upurēja Horam, gaismas dievam, un Sobekam, tumsas valdniekam. Bija Abu salā, kas likās kā smaragds uz melno klinšu fona. Šeit auga vislabākās dateles, un salu dēvēja par «ziloņu galvaspilsētu», jo tā bija liels ziloņkaula tirdzniecības centrs. Iebrauca Sunim pilsētā, kas atradās pie pirmajām Nīlas krācēm, kā arī apmeklēja granīta un sienīta milzu akmeņlauztuves, kuras ar ūdenī mērcētiem koka ķīļiem skaldīja klintis un darināja obeliskus desmit stāvu augstumā.

Kur vien parādījās jaunais Ēģiptes valdnieks, pavalstnieki sveica viņu ar vētrainu sajūsmu. Pat akmeņlauztuvēs strādājošie noziedznieki, kuru muguras klāja nedzīstošas brūces, — arī tie tika aplaimoti, jo faraons pavēlēja uz trim dienām atsvabināt viņus no darbiem.

Ramzess XIII varēja būt apmierināts un lepns: neviens faraons — pat triumfa, braucienu laikā — nebija ticis tā sagaidīts kā viņš šai mierīgajā ceļojumā. Nomarhi, rakstveži un virspriesteri, redzēdami tautas bezgalīgo mīlestību pret jauno faraonu, pakļāvās viņa varai.

— Pūlis ir kā vēršu bars, — viņi čukstēja, — bet mēs ka sapratīgas, darbīgas skudras. Tālab godāsim jauno valdnieku, lai baudītu veselību un saglabātu mūsu mājas neskartas.

Tādējādi augstmaņu, pretdarbību, kas vēl pirms dažiem mēnešiem bija ļoti stipra, tagad nomainīja pazemība. Visa aristokrātija, visa priesteru kārta krita uz valga Ramzesa XIII priekšā. Tikai Nofri un Herhors palika nelokāmi.

Un, kad faraons no Sunnu atgriezās Tēbās, jau pirmajā dienā galvenais mantzinis ieradās pie viņa ar nepatīkamām ziņām.

Visi tempļi, — viņš sacīja, — atteikuši valsts kasei kredītu un pazemīgi lūdz jūsu majestāti dot rīkojumu divu gadu laikā atmaksāt aizdotās summas.

Saprotu, — faraons atbildēja, — tās ir svētā Nofri izdarības. Cik tad mēs esam viņiem parādā?

— Ap piecdesmit tūkstošu talantu,

Tātad mums jānomaksā piecdesmit tūkstoši talantu divu gadu laikā?… Nu, un kas vēl?…

Nodokļi Ienāk ļoti trūcīgi, — mantzinis turpināja. — Jau trīs mēnešus saņemam tikai ceturto daļu no tā, kas mums pienākas.

— Kas tad noticis? Mantzinis apmulsa.

Esmu dzirdējis, — viņš sacīja, — ka nezināmi ļaudis iedvešot zemniekiem, it kā tavas valdīšanas laikā viņi varot nemaksāt nodokļus…

Oho-ho! — Ramzess smiedamies iesaucās. — Šie nezināmie liek man domāt par godājamo Herhoru! Vai tikai viņš nav sadomājis nomērdēt mani badā? Kur tad jūs ņemat naudu kārtējiem izdevumiem?

Pēc Hirama rīkojuma mums aizdod feniķieši, — mantzinis atbildēja. — Esam jau aizņēmušies astoņus tūkstošus talantu…

— Bet parādzīmes jūs viņiem dodat?

— Gan parādzīmes, gan ķīlas… — mantzinis nopūtās. — Viņi saka, ka tā esot tīrā formalitāte, un tomēr apmetas tavās muižās un atņem zemniekiem, ko vien var atņemt.

Tautas suminājuma un augstmaņu pazemības apskurbināts, faraons vairs nedusmojas uz Herhoru un Nofri. Dusmu laiks bija pagājis, bija pienācis brīdis rīkoties — un Ramzess jau tai pašā dienā izstrādāja plānu.

Nākamajā dienā viņš ataicināja visuzticamākos cilvēkus: virspriesteri Senu, pravieti Pentueru, savu mīluli Tutmosu un feniķieti Hiramu. Kad tie bija sapulcējušies, faraons paziņoja:

— Jums droši vien ir zināms, ka tempļi pieprasījuši, lai atmaksāju summas, kuras no viņiem aizņēmies mans mūžam dzīvais tēvs. Ikviens parāds ir svēts, bet to, kas pienākas dieviem, man gribētos nomaksāt pirmām kartēm … Taču mana kase ir tukša, jo pat nodokļi Ienāk neregulāri … Tādēļ es uzskatu, ka valsts ir briesmās, un esmu spiests sniegties pēc dārgumiem, kas glabājas Labirinta krātuvēs..

Abi priesteri nemierīgi sagrozījās savos krēslos,

— Es zinu, — faraons turpināja, — ka pēc mūsu svētajiem likumiem ar manu pavēli nepietiek, lai atdarītu Labirinta pagrabus. Bet turienes priesteri paskaidroja man, kas jādara: jāsasauc visu Ēģiptes kārtu pārstāvji, pa trīspadsmit cilvēkiem no katras kārtas, lai viņi apstiprina manu gribu…

Te nu faraons pasmaidīja un pabeidza:

Šodien esmu ataicinājis jūs, lai jūs man palīdzētu sasaukt šo kārtu pārstāvju sapulci, un lūk, ko es pavēlu: tu, godājamais Sen, izmeklēsi man trīspadsmit priesterus un trīspadsmit nomarhus. Tu, dievbijīgais Pentuer, atvedīsi no dažādiem nomiem trīspadsmit zemkopjus un trīspadsmit amatniekus. Tutmoss atgādās trīspadsmit virsniekus un trīspadsmit muižniekus, bet princis Hirams parūpēsies, lai man būtu trīspadsmit tirgotāji. Es vēlos, lai šī sapulce pēc iespējas ātrāk sanāk manā pilī Memfisā un, nešķiežot laiku tukšam runām, atzīst, ka Labirintam jāizsniedz līdzekļi manai kasei….

Atļaušos atgādināt jūsu majestātei, — Ieminējās virspriesteris Sens, — ka šai sapulcē ir jāpiedalās godājamajam Herhoram un godājamajam Nofri un ka viņiem ir tiesības un pat pienākums iebilst pret Labirinta dārgumu aizskaršanu.

Labi, es tam piekrītu, — faraons attrauca. — Viņi minēs savus apsvērumus, es — savējos. Un sapulce izlems, vai valsts var pastāvēt bez naudas un vai ir saprātīgi glabāt dārgumus pagrabos laikā, kad valdībai draud trūkums.

Ar dažiem safīriem, kas glabājas Labirintā, varētu nomaksāt visus parādus feniķiešiem! — Hirams sacīja. — Es tūdaļ došos pie tirgotājiem un nekavējoties atvedīšu nevis trīspadsmit bet trīspadsmit tūkstošus vīru, kas balsos, ka jūsu majestātei labpatiks…

To pateicis, feniķietis nokrita pie zemes un atvadījās no faraona.

Kad Hirams bija aizgājis, virspriesteris Sens ieminējās:

Nez vai ir labi, ka šai apspriedē piedalījās svešzemnieks…

Viņam bija jāpiedalās!.. — faraons, iesaucās, — Viņam ir ne tikai liela ietekme mūsu tirgotāju vidū, bet, kas tagad Ir vēl svarīgāk, viņš piegādā mums naudu … Es gribēju pieradīt viņam, ka atceros savus parādus un spēju tos nolīdzināt…

Iestājās klusums, ko izmantoja Pentuers, sacīdams:

— Ja jūsu majestāte atļauj, es tūdaļ braukšu, lai savāktu vajadzīgos zemkopjus un amatniekus. Viņi visi balsos par mūsu valdnieku. Taču no daudzajiem jāizvēlas vissaprātīgākie.

Viņš atvadījās no faraona un devās projām.

— Un tu, Tutmos? — Ramzess jautāja

— Mans valdniek, — mīlulis atbildēja, — esmu tik drošs par taviem muižniekiem un karavīriem, ka nemaz nerunāšu par viņiem, bet uzdrīkstēšos pats tev kaut ko lūgt.

Tev vajag naudu?

Nebūt ne. Es gribu precēties…

— Tu?! — faraons iesaucās. — Kura sieviete tad izpelnījusies šādu laimi?

— Tā ir daiļā Hebrona, Tēbu godājamā nomarha Antefa meita, — Tutmoss smiedamies atteica. — Ja tev, valdniek, labpatiktu ieteikt mani šai cienījamai ģimenei… Es gribēju sacīt, ka mana mīlestība pret tevi kļūtu vēl lielāka, taču neteikšu to, jo tie būs meli…

Faraons uzsita viņam uz pleca.

— Labi… labi… Nevajag pārliecināt mani par to, par ko jau tāpat esmu drošs, — viņš sacīja. — Rīt pat braukšu pie Antefa, un, zvēru pie dieviem, nepaies ne dažas dienas, kad sarīkošu tev kāzas. Bet tagad vari doties pie savas Hebronas.

Palicis vienatnē ar Senu, valdnieks jautāja:

— Redzu, ka tavs vaigs ir apmācies … Vai tu šaubies, ka atradīsies trīspadsmit priesteri, kas būs gatavi izpildīt manu pavēli?…

— Esmu pārliecināts, — Sens atbildēja, — ka gandrīz visi priesteri un nomarhi darīs to, kas nepieciešams Ēģiptes laimei un kas apmierinās jūsu majestāti… Taču neaizmirsti, valdniek, ka par Labirinta dārgumu krātuvi pēdējo vārdu teiks Amons…

— Amona statuja Tēbās?

— Jā.

Faraons nicīgi atmeta ar roku.

— Amons, — viņš sacīja, — tas ir Herhors un Nofri… Ka viņi nepiekritīs — to es zinu. Taču nedomāju divu cilvēku stūrgalvības dēļ pazudināt valsti.

— Tu maldies, — Sens nopietni atbildēja. — Tiesa, dievu statujas ļoti bieži dara to, ko vēlas viņu virspriesteri. Taču… ne vienmēr… Mūsu tempļos, valdniek, dažkārt notiek neparastas, noslēpumainas lietas. Dievu statujas dažkārt dara un runā to, ko pašas vēlas…

Tādā gadījuma esmu mierīgs, — faraons viņu pārtrauca. — Dievi zina valsts stāvoklī un lasa manā sirdī… Es gribu, lai Ēģipte būtu laimīga, un cita mērķa man nav, tāpēc neviens gudrs un labs dievs nestāsies man ceļa.

— Kaut nu tavi vārdi piepildītos! — virspriesteris nočukstēja.

— Tu gribi sacīt man vēl kaut ko? — Ramzess jautāja, redzēdams, ka Sens nesteidzas atvadīties.

— Ja, valdniek, Mans pienākums ir tev atgādināt, ka ikvienam faraonam tūlīt pēc uzkāpšanas tronī un pēc sava priekšgājēja apbedīšanas jāsāk domāt par divu celtņu būvi: par kapenēm sev pašam un par templi dieviem.

— Ka tad! — faraons iesaucās. — Es jau daudzkārt esmu par to domājis, taču, būdams bez naudas, nesteidzos dot rīkojumus, Jo, saproti, — viņš dedzīgi piebilda, Ja es ko celšu, tad tikai kaut ko diženu, kaut ko tādu, kas liks Ēģiptei mani ilgi atminēties»

— Tu gribi uzcelt piramīdu?

— Nē. Es taču neuzcelšu neko lielāku par Heopsa piramīdu vai Amona templi Tēbās. Mana valsts ir par vāju, lai veiktu grandiozus darbus … Tādēļ man Jābūvē kaut kas pilnīgi jauns, jo, teikšu atklāti, mūsu celtnes man Ir jau apnikušas. Visas tas ir līdzīgas cita citai gluži kā cilvēki un atšķiramas varbūt tikai pēc lieluma — kā pieaugušie no bērniem.

— Tātad?… — priesteris izbrīnījies jautāja.

— Esmu runājis ar grieķi Dionu, mūsu slavenāko arhitektu, un viņš Izteicās atzinīgi par manu plānu, — faraons turpināja. — Savam kapenēm es gribu uzbūvēt apaļu torni ar ārējām kāpnēm, tādu, kāds bija Babilonā… Turklāt es celšu templi nevis Osīrijam vai Isīdai, bet gan vienīgajam dievam, kuram tic visi: ēģiptieši, haldejieši, feniķieši, jūdi… Un es gribu, lai templis būtu līdzīgs ķēniņa Tiglatpalasara pilij, kuras modeli Sargons atveda manam tēvam…

Virspriesteris pašūpoja galvu.

— Tie ir diženi nodomi, mans valdniek, — viņš atbildēja. — Taču tos īstenot nav iespējams, Babilonas torņi savu apveidu dēļ ir ļoti neizturīgi un viegli sagrūst. Toties mūsu celtnēm jāstāv mūžīgi. Templi vienīgajam dievam uzcelt nevar, jo viņam nevajag ne drānu, ne ēdamā, ne dzeramā un visa pasaule ir viņa mājoklis. Kur templis, kas viņu uzņems, kur priesteris, kas uzdrīkstēsies viņam upurēt?…

— Tad celsim templi Amonam-Ra, — faraons ierosināja.

— Labi. Tikai ne tādu kā ķēniņa Tiglatpalasara pils. Jo tā ir asīriešu celtne, bet mums, ēģiptiešiem, neklājas atdarināt barbarus…

— Es tevi nesaprotu… — faraons, mazliet sapīcis, viņu pārtrauca.

— Uzklausi mani, valdniek! — Sens sacīja. — Pavēro gliemežus — katram no tiem. ir citāda gliemežnīca: vienam spirālveidīga, taču plakana; citam — arī spirālveidīga, bet iegarena; vēl citam — līdzīga kārbiņai… Tāpat katra tauta būvē citādas celtnes, kas atbilst tās iedabai un raksturam.

Ēģiptiešu celtnes tikpat lielā mērā atšķiras no asīriešu celtnēm kā ēģiptieši no asīriešiem. Mums ikvienas celtnes pamatā ir nošķelta piramīda, visnoturīgākā no visām formām, gluži tāpat kā Ēģipte ir visnoturīgākā no visam valstīm. Toties asīriešiem pamatforma ir kubs, kas viegli sagāžas.

Iedomīgais un vieglprātīgais asīrietis novieto savus kubus citu uz cita un būvē daudzstāvu celtnes, zem kuru smaguma iegrimst zeme. Toties pazemīgais un saprātīgais ēģiptietis novieto savas nošķeltās piramīdas citu aiz citas. Tādējādi mums nekas nekarājas gaisā, bet visa ēka balstās uz zemes. No tā izriet, ka mūsu celtnes ir garenas un mūžīgas, bet asīriešu celtnes — augstas un trauslas gluži kā viņu valsts, kas tagad strauji tiecas augstumos, bet pēc dažiem gadsimtiem no tās paliks vienīgi drupas.

Asīrietis ir klaigulīgs llelībnieks un savās celtnēs visu izvirza uz āru — kolonnas, gleznojumus un skulptūras. Pieticīgais ēģiptietis visskaistākās skulptūras un kolonnas slēpj tempļa iekšienē gluži kā gudrais, kas cēlas domas, jūtas un vēlmes glabā dziļi sirdī, bet nerotā ar tām savas krūtis. Pie mums viss daiļais ir apslēpts. Viņiem viss ir ārišķīgs. Asīrietis, ja vien varētu, uzšķērstu sev vēderu, lai parādītu pasaulei, cik smalkus ēdienus viņš ēd..

— Stāsti… stāsti tālāk! — Ramzess iesaucas.

— Man nav vairs daudz, ko piebilst, — Sens turpināja. — Gribu vēl tikai pievērst tavu uzmanību, valdniek, mūsu un asīriešu celtņu vispārējiem apveidiem.

Kad pirms daudziem gadiem, būdams Nīnivē, es nolūkojos, cik lepni pret debesīm slejas asīriešu torņi, man šķita, ka tie ir satrakoti zirgi, kas saslējušies stāvus, bet teju, teju paklups — labi vēl, ja nesalauzīs kājas.

Bet pamēģiniet, jūsu majestāte, paraudzīties no kāda paugura uz ēģiptiešu templi. Ko tas atgādina? Cilvēku, kas pieplacis pie zemes un lūdz dievu. Divi piloni — tās ir divas pret debesīm paceltas rokas. Divi mūri, kas apjož pagalmu, — tie ir pleci. Kolonnu jeb «debesu» zāle — tā ir galva, «dievišķas atklāsmes» un «upurgaldu» zāles — tas ir krūtis, bet apslēptais dieva mājoklis — tā Ir dievbijīga ēģiptieša sirds. Mūsu templis māca, kādiem mums jābūt.

«Lai tavas rokas ir varenas kā piloni,» tas saka mums, «bet pleci stipri kā mūri! Lai tavs prāts ir plašs un devīgs ka tempļa priekšnams, dvēsele šķīsta kā «atklāsmes» un «upuru» zāles, bet sirdī, ēģiptiet, lai tev mājo dievs!» Turpretī asīriešu celtnes saka savai tautai: «Slienies pāri par visiem, cel galvu augstāk par citiem! Ja arī nepaveiksi neko diženu, vismaz atstāsi daudz drupu …»

Vai tiešām, tev, valdniek, pietiks drosmes būvēt pie mums asīriešu celtnes, atdarinot tautu, pret kuru Ēģipte izjūt nicinājumu un riebumu?!

Ramzess kļuva domīgs. Par spīti Sena prātojumiem, viņam joprojām šķita, ka asīriešu pilis ir skaistākas par ēģiptiešu pilīm. Taču viņš tik ļoti ienīda asīriešus, ka sāka šaubīties par savu nodomu.

— Tādā gadījumā, — viņš atteica, — es pagaidām necelšu templi un kapenes. Bet jūs, gudrie, kas vēlat man labu, apdomājiet plānus tādām celtnēm, kas saglabātu manu vardu visattālāko paaudžu atmiņā.

«Pārcilvēciska lepnuma pilna ir šī jaunekļa dvēsele!» virspriesteris klusībā noteica un noskumis devās projām.


Divdesmit pirmā nodaļa


Tikmēr Pentuers posās atpakaļ uz Lejasēģipti, lai sameklētu faraonam trīspadsmit delegātus gan no zemkopju, gan no amatnieku, kārtas un pie reizes pamudinātu darba-tautu pieprasīt atvieglojumus, kurus bija apsolījis jaunais valdnieks. Pēc viņa pārliecības, Ēģiptē pirmām kārtām bija jādara gals pārestībām un ļaunprātībām, no kurām cieš strādājošie. Tomēr Pentuers bija un palika priesteris un ne tikai nevēlējās nostāties pret savu kārtu, bet pat negribēja saraut saites, kas viņu ar to vienoja.

Tādēļ, lai apliecinātu savu uzticību, viņš devās atvadīties no Herhora.

Kādreiz varenais augstmanis uzņēma viņu, laipni smaidīdams.

— Rets ciemiņš! Rets ciemiņš! — Herhors iesaucas. — Kopš tev bija iespēja kļūt par faraona padomdevēju, tu vairies no manis… Tiesa, ne jau tu vienīgais… Bet, lai arī kas mūs sagaida, es neaizmirsīšu tavus pakalpojumus, pat ja tu pavisam nerādīsies pie manis.

Es neesmu mūsu valdnieka padomdevējs un nevairos no jūsu godības, kuras žēlastība man ļāvusi kļūt par to, kas tagad esmu… — Pentuers atbildēja.

Zinu, zinu! — Herhors viņu pārtrauca. — Tu atteicies no augstā amata, lai tava darbošanās nenestu postu tempļiem. Zinu… zinu… Lai gan — varbūt arī žēl, ka neesi kļuvis par padomdevēju šim patvarīgajam zaļknābim, kas it kā valda pār mums… Tu droši vien neļautu viņam saieties ar nodevējiem, kas viņu pazudinās…

Pentuers, nevēlēdamies turpināt sarunu par šo delikāto tematu, pastāstīja Herhoram, kālab dodas uz Lejasēģipti.

— Nu ko, lai jau Ramzess XIII sasauc visu kārtu sapulci … Tās ir viņa tiesības. Taču, — Herhors piebilda, — man žēl, ka tu tur iejaucies. Tevi nevar vairs pazīt Atminies, ko tu manam adjutantam sacīji manevru laika pie Pi-Bailas? Es tev atgādināšu: tu sacīji, ka vajag ierobežot faraonu patvaļu un izlaidību. Bet tagad pats atbalsti aplamās prasības, ko izvirza vislielākais netiklis, kādu jebkad pazinusi Ēģipte.

Ramzess XIII, — Pentuers iebilda, — grib uzlabot tautas stāvokli. Un es, zemnieka dēls, būtu gatavais stulbenis un nelietis, ja nepalīdzētu viņam.

Un tu nedomā, ka tas varētu kaitēt mums, priesteriem?

Pentuers izbrīnījās.

— Jūs taču paši piešķirat lielus atvieglojumus saviem zemniekiem! — viņš iesaucās. — Turklāt man ir jūsu atļauja.

— Kāda atļauja? — Herhors sašuta.

— Atceries, tai naktī, kad mēs Seta templī uzņēmām svēto Beroju, Nofri sacīja, ka Ēģiptes posta cēlonis ir priesteru kārtas ietekmes mazināšanās, bet es apgalvoju, ka valsts nelaimes cēlonis ir tautas nabadzība. Uz to tu, cik atminos, atbildēji: «Lai Nofri parūpējas par priesteru godā celšanu, bet Pentuers — par zemnieku stāvokļa uzlabošanu! Es savukārt centīšos novērst postošo karu starp Ēģipti un Asīriju.»

Redzi nu, — Herhors viņu pārtrauca, — tātad tev jāsadarbojas ar mums, nevis ar Ramzesu.

Vai tad viņš vēlas karot ar Asīriju? — Pentuers iebilda. — Vai neļauj priesteriem vairot savu gudrību? Viņš grib iedot tautai septīto dienu atpūtai, bet vēlāk iedalīt katrai zemnieku ģimenei nelielu zemes gabalu. Un nestāsti man, godātais, ka faraons vēlas ļaunu! Mēs taču esam novērojuši, ka tempļa muižās brīvs zemnieks, kam pieder sava zemes strēmele, strādā nesalīdzināmi labāk par vergu.

Bet es jau nemaz neiebilstu pret atvieglojumiem vienkāršajai tautai! — Herhors iesaucās. — Esmu tikai pārliecināts, ka Ramzess neko tās labā neizdarīs!

— Protams, ja jūs nedosit viņam naudu…

— Ja mēs arī dotu viņam piramīdu zelta un sudraba un piramīdu dārgakmeņu, viņš tikpat neko neizdarītu, jo ir tikai izlutināts bērns, kuru asīriešu sūtnis Sargons nesauca citādi kā par niekkalbi.

— Faraonam ir lielas dotības…

— Taču viņš nekā nesajēdz… neko nav mācījies! — Herhors atbildēja. — Tikko pārkāpis augstākās skolas slieksni, tūdaļ atkal no tās aizbēga. Lūk, kādēļ tagad pārvaldes lietās viņš ir akls kā bērns, kas droši bīda dambretes kauliņus, neko nesajēgdams no pašas spēles.

— Tomēr viņš valda…

— Kas tā par valdīšanu, Pentuer! — virspriesteris smaidot atteica. — Tiesa, viņš nodibinājis jaunas karaskolas, palielinājis pulku skaitu, apbruņo visu tautu, sola svētkus vienkāršajiem ļaudīm… Bet kā viņš to visu dabūs gatavu.? Tu turies nomaļus un tādēļ neko nezini, bet es tev galvoju, ka viņš, dodams pavēles, pat nepadomā, kas tās īstenos, vai pietiks līdzekļu un kādas būs sekas!

Tev liekas, ka valda viņš. Patiesībā valdu es, joprojām valdu es, kaut arī esmu padzīts… Es gādāju, lai valsts kasē ieplūst mazāk nodokļu, taču nepieļauju arī zemnieku dumpi, kas citādi jau sen būtu izcēlies. Es rūpējos, lai netiktu pamesta kanālu, aizsprostu un ceļu būve. Es galu galā jau divreiz esmu atturējis Asīriju, lai tā nepiesaka mums karu, ko šis bezprātis var izraisīt ar saviem militārajiem pasākumiem…

Ramzess valda!.. Viņš tikai rada sajukumu… Tu taču redzēji, kā viņš saimniekoja Lejasēģiptē: dzēra, uzdzīvoja, lika gādāt sev aizvien jaunas piegulētajās un it kā nodarbojās ar nomu pārvaldīšanu, nekā no tā visa nejēgdams. Un ļaunākais — sagājās ar feniķiešiem, izputējušiem muižniekiem un visvisādiem nodevējiem, kas grūž viņu postā…

— Bet uzvara pie Sāls ezeriem? — Pentuers ieminējās.

— Es atzīstu viņa enerģiju un izveicību karamākslā — tas ir viss, ko viņš prot, — Herhors atteica. — Bet saki atklāti — vai viņš būtu uzvarējis kaujā pie Sāls ezeriem bez tavas un citu priesteru palīdzības? Es taču zinu, ka jūs ziņojāt viņam par katru lībiešu karapūļa kustību … Un tagad padomā — vai Ramzess varētu — pat ar jūsu palīdzību — uzvarēt kaujā, piemēram, Nitageru? Nitagers ir meistars, bet Ramzess tikai.māceklis.

— Bet pie kā novedīs tavs ienaids? — Pentuers vaicāja.

— Ienaids? — Herhors atkārtoja. — Vai tad es varu ienīst niekkalbi, kas turklāt atgādina aizā iedzītu briedi? Tomēr man jāatzīst viņa valdīšana par tik kaitīgu Ēģiptei, ka, būtu Ramzesam brālis vai Nitagers būtu jaunāks, mēs jau būtu atcēluši tagadējo faraonu.

— Un tu stātos viņa vietā? — Pentuers nenovaldījās, Herhors nemaz neapvainojās.

— Tu spried aplam, Pentuer, — viņš sacīja, paraustīdams plecus, — kopš esi sācis nodarboties ar politiku uz savu roku. Protams, ja Ēģipte paliktu bez faraona, man kā Tēbu Amona virspriesterim un priesteru augstās padomes vadītājam nāktos pārņemt varu. Bet kālab man tas vajadzīgs? Vai tad man jau vairākus gadus nepieder lielāka vara kā faraonam? Un vai pašlaik es, padzītais kara ministrs, nedaru valstī to, ko uzskatu par vajadzīgu? Tiem pašiem virspriesteriem, mantziņiem, tiesnešiem, nomarhiem un pat karavadoņiem, kas tagad vairās no manis, tik un tā jāpilda ikviena augstās padomes slepenā pavēle, kas apliecināta ar manu zīmogu, Vai ir Ēģiptē cilvēks, kas neizpildītu šādu pavēli? Vai tu pats uzdrošinātos tai pretoties?

Pentuers nodūra galvu. Ja pēc Ramzesa XII nāves ir saglabājusies augstā slepenā priesteru padome, tad Ramzesam XIII vai nu jāpakļaujas tai, vai jāizcīna ar to cīņa uz dzīvību vai nāvi

Faraona pusē ir visa tauta, visa armija, daudzi priesteri un vairums augstmaņu. Padome var cerēt tikai uz dažiem tūkstošiem piekritēju, uz savām bagātībām un lielisku organizāciju. Spēki augstākā mērā nevienlīdzīgi, taču cīņas iznākums — visai apšaubāms…

— Tātad jūs esat izlēmuši pazudināt faraonu? — Pentuers čukstus jautāja.

Nebūt ne! Gribam vienīgi glābt valsti.

Kā tad jārīkojas Ramzesam XIII?

— Kā viņš rīkosies? Nezinu, — Herhors atbildēja» — Taču zinu, kā rīkojies viņa tēvs.

Ramzess XII arī uzsāka valdīt, būdams nepraša un stūrgalvis. Bet, kad viņam aptrūka naudas un visdedzīgākie piekritēji sāka izturēties pret viņu nevērīgi, viņš pievērsās dieviem. Tuvināja sev priesterus, mācījās no viņiem un pat apprecēja virspriestera Amenhotepa meitu… Tad pagāja desmit — divpadsmit gadi, un viņš pats kļuva ne tikai par dievbijīgu, bet pat augsti mācītu virspriesteri.

— Bet ja nu faraons neklausīs šim padomam? — Pentuers jautāja.

— Tad mēs iztiksim bez viņa, — Herhors atbildēja. Pēc brīža viņš turpināja:

— Uzklausi mani, Pentuer, — es ne tikai zinu, ko dara, bet zinu pat, ko domā tavs faraons, kurš, starp citu, vēl nav svinīgi kronējies un mūsu acīs nav nekas. Es zinu, ka viņš grib padarīt priesterus par saviem kalpiem, bet sevi — par Ēģiptes vienīgo valdnieku. Taču tā ir ne tikai aplamība, tā jau ir nodevība. Ne jau faraoni — tu it labi to zini — radījuši Ēģipti, bet gan dievi un priesteri. Ne jau faraoni nosaka ūdens celšanos Nīlā un regulē tās palus. Ne jau faraoni iemācījuši tautai sēt, ievākt ražu, audzēt lopus. Ne jau faraoni dziedē slimības un ir nomodā, lai valstij neuzbrūk ārējie ienaidnieki. Kas gan notiktu, saki pats, ja mūsu kārta atstātu Ēģipti faraonu ziņā? Gudrākajam no viņiem ir dažu gadu desmitu pieredze. Toties priesteru kārta vērojusi un mācījusies desmitiem tūkstošu gadu. Visvarenākajam valdniekam ir tikai viens pāris acu un roku. Toties mums ir tūkstoš acu un roku visos nomos un pat citās valstīs… Vai tad faraona darbība var līdzināties mūsējai? Un, rodoties domstarpībām, kuram jāpiekāpjas — mums vai viņam?

Ko lai es tagad daru? — Pentuers jautāja.

Dari, ko tev liek šis zaļknābis, tikai neizpaud svētos noslēpumus! Bet pārējo… paveiks laiks! Es patiesi vēlos, lai jauneklis, kuru dēvē par Ramzesu XIII, atjēgtos, un domāju, ka tā arī notiktu, ja… viņš nebūtu saistījies ar zemiskiem nodevējiem, kurus jau gaida nenovēršams dievu sods.

Pentuers atvadījās skumju priekšnojautu pilns, Taču viņš nezaudēja dūšu, zinādams, ka viss, ko viņš tagad panāks tautas labā, saglabāsies, arī ja faraons pakļausies priesteru varenībai.

«Visbezcerīgākājā stāvoklī,» viņš domāja, «jādara viss, ko mēs varam un kas no mums tiek prasīts. Kādreiz attiecības nokārtosies un šodienas sēja dos ražu.»

Tomēr viņš nolēma nemusināt tautas prātus. Gluži otrādi — bija gatavs mierināt nepacietīgos, lai nesagādātu faraonam, jaunas rūpes.

Pēc pāris nedēļām Pentuers iebrauca Lejasēģiptē. Pa ceļam viņš vēroja zemniekus un amatniekus, no kuru vidus varētu izvēlēties visprātīgākos par delegātiem sapulcei, ko bija iecerējis sasaukt faraons.

Visur bija manāms liels satraukums: kā zemnieki, tā amatnieki pieprasīja, lai viņiem dod septīto dienu atpūtai un maksā par visiem sabiedriskajiem darbiem, kā tas bijis agrāk. Un tikai ar priesteru pūliņiem izdevās novērst vispārēju dumpi un darbu pārtraukšanu.

Piedevām viņu pārsteidza dažas jaunas parādības, kuras viņš pirms mēneša vēl nebija manījis.

Pirmām kārtām ļaudis bija sašķēlušies divās partijās. Vieni bija faraona piekritēji un priesteru ienaidnieki, otri kurnēja pret feniķiešiem. Vieni centās pierādīt, ka priesteriem jāizsniedz faraonam Labirinta dārgumi, otri čukstēja, ka faraons pārlieku atbalsta svešzemniekus. Visdīvainākās bija nez kur palaistās baumas, ka Ramzess XIII izrādot ārprāta pazīmes gluži kā viņa vecākais pusbrālis, kuram tieši tādēļ bijis liegts uzkāpt tronī. Par to runāja priesteri, rakstveži un pat zemnieki.

Kas jums stāsta tādas aplamības? — Pentuers vaicāja kādam pazīstamam inženierim.

Tās nav aplamības, — inženieris atbildēja, — bet skumja patiesība. Tēbu pilīs faraons redzēts kails skraidām pa dārziem, bet reiz naktī viņš uzrāpies kokā pie ķēniņienes Nikotrises logiem un runājies ar viņu.

Pentuers centās pārliecināt inženieri, ka vēl pirms pusmēneša redzējis faraonu sveiku un veselu, taču inženieris viņam neticēja.

— Te jau būs pacenties Herhors, — Pentuers nodomāja. — Tikai priesteri varēja saņemt šādas ziņas no Tēbām,. Uz brīdi viņam zuda vēlēšanās meklēt delegātus, taču drīz viņš atģidās un joprojām atkārtoja pie sevis: visu, ko tauta iegūs šodien, tā nezaudēs rīt. Ja vien nenotiks kas ārkārtējs…

Aiz Memfisas ziemeļos no piramīdām un sfinksas, pie pašas smiltāju robežas, paceļas neliels dievietes Nutas templis. Tur dzīvoja sirmais priesteris Meness, gudrākais Ēģiptes zvaigžņu tulks un mērniecības lietpratējs.

Kad valstī uzsāka lielas celtnes vai jauna kanāla būvi, ieradās Meness un nosprauda virzienu. Pārējo laiku viņš dzīvoja trūcīgi un vientulīgi savā templī, naktī pētīdams zvaigznes, bet dienā darbodamies ar kaut kādām dīvainām ierīcēm.

Pentuers jau vairākus gadus nebija te iegriezies, tādēļ viņu pārsteidza tempļa pamestība un nolaistība. Ķieģeļu mūris bija sagruvis, koki dārzā nokaltuši, pagalmā slamstījās kārna kaza un dažas vistas.

Tempļa tuvumā neviena nebija, Tikai kad Pentuers skaļi uzsauca, no pilona iznāca vecs vīrs. Kājas viņam bija basas, galvā netīra zemnieka cepurīte, ap gurniem nodriskāts apsējs, pār plecu pārmesta noplukuši panteras āda. Un tomēr viņa stājā jautās pašapziņa, bet vaibstos gudrība. Viņš cieši palūkojās uz atnācēju un sacīja:

Vai man tikai liekas, vai arī tas esi tu, Pentuer?

Jā, tas esmu es, — atbildēja atnācējs un sirsnīgi apskāva sirmgalvi.

Oho! — iesaucās Meness, jo tas patiešām bija viņš.

— Redzu, ka esi pārvērties, dzīvodams lepnos namos. Āda tev gluda, rokas baltas un kaklā zelta ķēde. Tādas rotas ilgi nāksies gaidīt debesu okeāna dievietei — mātei Nu-tai.

Pentuers gribēja noņemt ķēdi, bet Meness viņu smiedamies atturēja.

— Liecies mierā! — viņš sacīja. — Ja tu zinātu, kādi dārgumi mums ir debesīs, tu nesteigtos upurēt zeltu… Vai domā apmesties pie mums?…

Pentuers noliedzoši papurināja galvu.

Nē, — viņš atbildēja, — esmu atnācis tikai paklanīties tev, dievišķais skolotāj.

Un atkal uz pili? — vecais vīrs smējās. — Ek, jūs! Ja jūs zinātu, ko zaudējat, mainot gudrību pret pilīm, jūs būtu skumju sagrauzti cilvēki.

— Tu esi viens, skolotāj?

— Kā palma tuksnesī, it īpaši šodien, kad mans kurlmēmais devies ar grozu uz Memfisu kaut ko saubagot Ra mātei un viņas priesterim.

— Vai trūkums tev nav par nastu?

— Man?! — iesaucās Meness. — Pa to laiku, kamēr ar tevi neesam tikušies, esmu izvīlis dieviem dažus noslēpumus, kurus neatdotu par abiem Ēģiptes troņiem.

— Vai nepateiksi, kādus? — Pentuers jautāja.

— Kālab gan ne! Pirms gada pabeidzu zemes lieluma mērījumus un aprēķinus…

— Kā to lai saprot?

Meness paraudzījās apkārt un klusākā balsī ierunājās: — Tev taču zināms, ka zeme nav plakana kā galds, ka

tā ir milzīga lode, uz kuras virsmas atrodas jūras, valstis

un pilsētas…

— Tas ir zināms, — Pentuers sacīja.

— Bet ne visiem, — Meness atbildēja, — taču neviens līdz šim nezināja, cik liela varētu būt šī lode…

— Un tu tagad zini? — gandrīz vai izbijies, jautāja

Pentuers.

Zinu. Mūsu kājnieki dienā nosoļo ap trīspadsmit ēģiptiešu jūdžu. Tad, lūk, zemeslode ir tik liela, ka mūsu karaspēks tai varētu apiet apkārt piecos gados.

Ak, dievi! — iesaucās Pentuers. — Vai tev nav baisi domāt par tādām lietām?

Meness paraustīja plecus.

— Mērīt attālumus — kas tur briesmīgs? — viņš atteica. — Aprēķināt piramīdas vai zemes izmērus — vai nav vienalga? Esmu paveicis ko grūtāku — esmu izmērījis attālumu starp mūsu templi un faraona pili, nepārceļoties pāri Nīlai…

— Šausmas! — nočukstēja Pentuers.

— Kas nu tās par šausmām! Lūk, esmu atklājis arī kaut ko tādu, kas jums visiem patiešām iedvesīs šausmas, tikai nestāsti to nevienam. Paofi mēnesī pie mums būs saules aptumsums. Dienā kļūs tumšs kā naktī, un lai es nomirstu bada nāvē. ja esmu kļūdījies aprēķinos kaut par stundas divdesmito daļu…

Pentuers pieskārās amuletam, kas karājas viņam pie krūtīm, un noskaitīja lūgšanu. Tad sacīja:

— Esmu lasījis svētajās grāmatās, ka jau ne reizi vien, ļaudīm par lielām izbailēm, dienā kļuvis tumšs ka naktī. Bet, kādēļ tā notiek, nezinu.

— Vai redzi piramīdas? — Meness piepeši jautāja, norādīdams uz tuksneša pusi.

— Redzu,

— Bet tagad pieliec plaukstu pie acīm. Vai redzi piramīdas? Neredzi. Tad, lūk, saules aptumsums ir apmēram tas pats: starp sauli un mums nostājas mēness, aizklāj gaismas tēvu, — un iestājas tumsa.

— Un tas notiks pie mums? — Pentuers jautāja.

Paofi mēnesī. Es rakstīju par to faraonam, cerēdams, ka viņš ziedos kādu upurvelti mūsu pamestajam templim. Taču viņš, izlasījis vēstuli, izzoboja mani un lika manam sūtnim aiznest šo ziņu Herhoram..

Un Herhors?

Iedeva mums trīsdesmit mērus miežu. Tas Ēģiptē ir vienīgais cilvēks, kas ciena gudrību. Bet jaunais faraons ir vieglprātīgs.

Neesi pārāk bargs pret viņu, tēvs! — Pentuers sacīja. — Ramzess XIII grib uzlabot zemnieku un amatnieku stāvokli: viņš dos tiem katru septīto dienu atpūtai, aizliegs viņus sist bez tiesas sprieduma un varbūt iedalīs viņiem zemi.

Bet es tev saku, ka viņš ir vējgrābslis, — Meness pikti atteica. — Pirms diviem mēnešiem es aizsūtīju viņam sīku plānu, kā atvieglot zemnieku darbu, un… viņš atkal izzoboja mani! Tas ir nepraša un vīzdegunis.

— Tu esi aizspriedumains pret viņu, tēvs… Bet pastāsti man par savu plānu — un es tev palīdzēšu to īstenot.

— Plānu? — vecais vīrs atkārtoja. — Tas vairs nav plāns, bet gatava ierīce…

Viņš piecēlās no sola un kopā ar Pentueru devās uz dārzu, kur dīķmalā stāvēja vīteņaugiem kupli noaugusi lapene, Lapenē atradās liels rats uz horizontālas ass ar daudziem spainīšiem ārmalā. Meness iekāpa rata iekšpusē un iekustināja to ar kājām. Rats griezās, un spainīši, smeldami ūdeni no dīķa, lēja to augstāk novietotā silē.

Interesanta ierīce, — noteica Pentuers.

Vai vari iedomāties, ko tā spēj dot ēģiptiešu tautai?

Nē.

Tad iztēlojies, ka šāds rats ir piecas vai desmit reizes lielāks un ka to darbina nevis cilvēks, bet vairāki pāri vēršu.

Daudzmaz spēju to iedomāties, — Pentuers sacīja, — tikai lāgā nesaprotu..

— Tas taču ir tik vienkārši! — Meness atbildēja. — Ar šādu ratu vērši vai zirgi varēs smelt ūdeni no Nīlas un pārliet to kanālos, kas atrodas cits virs cita… Un tad pusmiljons cilvēku, kuri strādā pie vindām, varēs atpūsties … Tagad tu redzi, ka gudrība dara cilvēku labā vairāk nekā faraoni.

Pentuers pašūpoja galvu.

Bet cik tam vajadzētu koku, cik vēršu, cik ganību! Man liekas, ka tavs rats neaizstās septīto atpūtas dienu…

Redzu, — Meness atbildēja, paraustīdams plecus, — ka augstie amati tev nav nākuši par labu. Un, lai gan tu esi zaudējis apķērību, kuru esmu apbrīnojis tevī, parādīšu tev vēl kaut ko… Varbūt tu atkal pievērsīsies gudrībai un, kad es būšu miris, tev radīsies vēlēšanās pilnveidot un izplatīt manus izgudrojumus.

Viņi atgriezās pie pilona. Meness palika mazliet iekura zem vara katliņa, uzpūta uguni — un drīz ūdens sāka vārīties.

No katliņa slējās vertikāla caurule, kuras galā bija uzlikts smags akmens. Kad katlā sāka burbuļot, Meness sacīja:

— Nostājies tur, iedobumā, un skaties…

Viņš pagrieza rokturi, kas bija piestiprināts pie caurules, — un smagais akmens acumirklī uzlidoja gaisā, bet telpa piepildījās ar tvaika mutuļiem.

Apbrīnojami! — Pentuers iesaucās, taču attapies pajautāja: — Nu, bet kā šis akmens uzlabos tautas stāvokli?

Akmens neko neuzlabos, — prātnieks jau mazliet īdzīgi atbildēja. — Bet tici man un ielāgo — pienāks laiks, kad zirgs un vērsis aizstās cilvēka darbu un verdošs ūdens strādās zirga un vērša vietā.

Bet kāds labums no tā tiks zemniekiem? — Pentuers taujāja.

Negals man ar tevi! — Meness iesaucās, saķerdams galvu. — Nezinu, vai esi vecs kļuvis vai prātu izkūkojis, taču zemnieki tev aizēnojuši visu pasauli. Ja prātnieki domātu tikai par zemniekiem, viņiem būtu jāpamet grāmatas un aprēķini un jāiet ganīt lopus.

Visam jādod kāds labums, — Pentuers nedroši ieminējās.

— Jums, galma cilvēkiem, — Meness pārmetoši sacīja, — bieži ir divas mērauklas. Kad feniķietis atnes jums rubīnu vai safīru, jūs nejautājat, kāds no tā labums, bet nopērkat dārgakmeni un noglabājat to lādē. Bet, kad prātnieks atnāk pie jums ar izgudrojumu, kas var grozīt pasaules ainu, jūs tūdaļ jautājat, kāds no tā labums. Jūs acīmredzot baidāties, ka pētnieks pieprasīs sauju miežu par priekšmetu, kura nozīme jums nav aptverama.

Tu dusmojies, tēvs? Es taču negribēju tevi sarūgtināt…

Es nedusmojos — es bēdājos. Vēl pirms divdesmit gadiem mēs šai templī bijām pieci cilvēki, kas strādājām pie jaunu noslēpumu atklāšanas. Tagad esmu palicis viens un — ak, dievi! — nekādi nevaru atrast ne tikai gudrības mantinieku, bet pat cilvēku, kas mani saprastu,

Es laikam paliktu šeit līdz mūža galam, tēvs, lai iepazītu tavus dievišķos nodomus, — Pentuers sacīja, — Taču pasaki — vai varu nošķirties templī tagad, kad tiek izlemti valsts likteņi, vienkāršās tautas laime un kad mana līdzdalība…

Var ietekmēt valsts un vairāku miljonu cilvēku likteņus… — zobgalīgi pārtrauca Meness. — Ak jūs, pieaugušie bērni, kas rotājaties ar infulām un zelta ķēdēm… Tālab, ka varat pasmelt ūdeni Nīlā, jums jau liekas, ka spējat apturēt ūdenslīmeņa celšanos un krišanos upē. Nudien, arī aita, iedama baram nopakaļ, iedomājas, ka dzen to uz priekšu.

Bet padomā, skolotāj: jaunais faraons ir cēlsirdīgs! Viņš grib dot tautai septīto dienu atpūtai, taisnīgu tiesu un pat zemi īpašumā.

Meness pašūpoja galvu.

— Tas viss pakļauts iznīcībai, — viņš sacīja. — Jaunie faraoni noveco, bet tauta… Tautai jau daudzkārt bijusi septītā diena atpūtai un piederējusi zeme, bet vēlāk… tā atkal visu zaudējusi. Ak, ja tas vien mainītos! Cik dinastiju un priesteru trīs tūkstošu gadu laikā nav nomainījies Ēģiptē, cik pilsētu un tempļu nav pārvērties drupās, uz kurām uzauguši jauni zemes slāņi!…

Viss ir mainījies, izņemot to, ka divreiz divi Ir četri, ka trijstūris ir taisnstūra puse, ka mēness var aizklāt sauli, bet verdošs ūdens uzsviež gaisā akmeni…

Iznīcībai pakļautajā pasaulē nemainīga paliek vienīgi gudrība. Un vai! tam, kas gaistošā dēļ pamet mūžīgo! Viņa sirds nekad nezinās miera, bet prāts svaidīsies kā laiva vētrā…

— Dievi runā ar tavu muti, skolotāj, — Pentuers padomājis atbildēja, — taču varbūt tikai viens cilvēks no miljoniem spēj uzkrāt sevi viņu gudrību. Un tas ir labi. Jo kas gan būtu, ja zemnieki caurām naktīm lūkotos zvaigznēs, kareivji veiktu aprēķinus un faraons ar saviem augstmaņiem nepārvaldītu valsti, bet mestu gaisā akmeņus ar verdoša ūdens palīdzību? Iekams mēness vienreiz apriņķotu zemi, visiem būtu jānomirst badā… Un nekāds rats, nekāds katliņš nepasargātu valsti no barbaru iebrukuma, nespriestu taisnu tiesu aizvainotajiem. Tālab, — Pentuers pabeidza, — lai gan gudrība vajadzīga kā saule, kā asinis un elpa, mēs visi tomēr nevaram būt prātnieki.

Uz to Meness vairs neko neatbildēja.

Pentuers nodzīvoja vairākas dienas dievišķās Nutas templī, tīksminādamies gan par smilšu jūras, gan par auglīgās Nīlas ielejas ainavām. Kopā ar Menesu viņš lūkojās zvaigznēs, vēroja ūdenssmeļamo ratu, palaikam aizstaigāja līdz piramīdām, apbrīnoja sava skolotāja trūkumu un ģēniju, taču domās sacīja sev:

«Meness neapšaubāmi ir cilvēkā iemiesojies dievs, un tālab viņam nerūp laicīgā dzīve. Taču viņa ūdenssmeļamais rats neieviesīsies Ēģiptē, pirmkārt, tādēļ, ka mums trūkst koku, un, otrkārt, lai darbinātu šādus ratus, vajadzīgi simttūkstoš vēršu. Bet kur lai viņiem atrod ganības, kaut vai Augšēģiptē?»


Divdesmit otrā nodaļa


Kamēr Pentuers apbraukāja valsti, izvēloties delegātus, Ramzess XIII dzīvoja Tēbās un precināja savu mīluli Tutmosu.

Vispirms abu pasauļu valdnieks lepnas svītas pavadībā zeltītos kaujasratos ieradās godājamā Antefa — Tabu nomarha pilī. Augstmanis izsteidzās savam pavēlniekam pretī līdz pat vārtiem un, noāvis dārgās sandales, ceļos nometies, palīdzēja Ramzesam Izkāpt.

Pateicībā par šādu sagaidīšanu faraons atļāva viņam noskūpstīt roku un paziņoja, ka no šī brīža Antefs kļūstot par viņa draugu un tam esot tiesības ienākt apavos pat troņa zālē,

Kad viņi nonāca Antefa pils milzīgajā istabā, valdnieks visas svītas klātbūtnē sacīja:

— Es zinu, godājamais Antef, ka, tāpat kā tavi augsti cienījamie senči mājo visgreznākajās kapenēs, tā tu, viņu pēctecis, esi cildenākais Ēģiptes nomarhu vidu. Taču tev droši vien ir zināms, ka manā galmā un armijā un arīdzan manā ķēniņa sirdī pirmo vietu ieņem mans mīlulis — manas gvardes priekšnieks Tutmoss,

Kā sacījuši gudrie: slikti rīkojas bagātnieks, kas nerotā ar vērtīgāko dārgakmeni skaistāko gredzenu. Un, tā kā. tava dzimta, Antef, man ir dārgāka par visām, bet Tutmoss — mīļāks par visiem, esmu nodomājis jūs sarādot Tas it viegli izdarāms, ja tava meita, daiļā un gudrā Hebrona, izvēlēsies sev par vīru Tutmosu.

Uz to godājamais Antefs atbildēja:

— Jūsu majestāte, dzīvo un mirušo pasaules valdniek! Tāpat kā visa Ēģipte un viss, kas tajā rodams, pieder tev, tā ari šis nams un visi viņa iemītnieki ir tavs īpašums. Ja jau tu vēlies, lai mana meita Hebrona kļūst par tava mīluļa Tutmosa sievu, lai notiek tā…

Tad faraons pastāstīja Antefam, ka Tutmoss saņemot divdesmit talantu algas gadā un turklāt viņam esot lielas muižas dažādos nomos. Savukārt godājamais Antefs paziņoja, ka viņa vienīgā meita Hebrona saņemšot piecdesmit talantu gadā un varēšot izmantot tēva muižas tais nomos, kur apmetīsles ķēniņa galms.

Un, tā kā Antefam neesot dēla, viss viņa milzīgais un no parādiem brīvais īpašums dienās pāriešot Tutmosa rokās reizē ar Tēbu nomarha amatu, ja vien tāda būs faraona griba.

Sarunām beidzoties, ienāca Tutmoss un pateicās Antefam par to, ka viņš atdod savu meitu viņam, tādam nabagam, kā arī par to, ka ir viņu tik labi audzinājis. Tika norunāts, ka laulību ceremonija notiks pēc dažām dienām, tādēļ ka Tutmosam kā gvardes priekšniekam nav laika pārāk ilgām svinībām.

— Vēlu tev laimi, dēls, — Antefs smaidīdams sacīja, — un lielu pacietību, jo manai mīļotajai meitai Hebronai ir jau divdesmit gadu, viņa ir pirmā modes dāma Tēbās un ļoti untumaina… Zvēru pie dieviem, ka mana vara pār Tēbām allaž beidzas pie manas meitas dārza vārtiem, un es baidos, ka tavs augstais amats neatstās uz viņu lielāku iespaidu.

Antefs aicināja savus viesus uz lepnām dzīrēm, kurās ieradās daiļā Hebrona savu draudzeņu pavadībā»

Mielasta zālē stāvēja daudz galdiņu diviem un četriem cilvēkiem, kā arī viens lielāks galds uz paaugstinājuma faraonam, Lai parādītu godu Antefam un savam mīlulim, viņa majestāte piegāja Hebronai klāt un lūdza viņu pie sava galda.

Hebrona patiešām bija daiļa un likās esam pieredzējusi jaunava, kas Ēģiptē nebija retums. Ramzess drīz ievēroja, ka līgava nemaz nepievērš uzmanību nākamajam vīram, toties met izteiksmīgus skatienus uz viņu, faraonu.

Tas arīdzan nelikās nekas dīvains Ēģiptē.

Kad viesi bija sasēdušies pie galdiņiem, kad atskanēja mūzika un dejotājas sāka iznēsāt dzīrotājiem vīnu un ziedus, Ramzess uzrunāja viņu:

Jo ilgāk uzlūkoju tevi, jo vairāk esmu pārsteigts. Ja šeit ienāktu kāds no malas, viņš noturētu tevi par dievieti vai virspriesteriem, bet nemūžam par laimīgu līgavu.

Tu maldies, valdniek, — viņa atteica, — šai brīdi es esmu laimīga, bet ne jau tādēļ, ka esmu līgava…

— Kā tas var būt? — faraons jautāja,

— Laulība mani nevilina, un es labāk kļūtu par Isīdas virspriesteriem nekā par kāda sievu…

— Tad kālab tu dodies pie vīra?

— Es daru to tēva dēļ, kas vēlas, lai tam būtu viņa slavas mantinieks… Taču visvairāk gan tādēļ, ka tu tā vēlies, valdniek.

— Vai tad tev nepatīk Tutmoss?

— To es nesaku. Tutmoss ir skaists, viņš ir pirmais švīts Ēģiptē, labi dzied un saņem godalgas sacensībās. Viņa gvardes priekšnieka postenis ir viens no augstākajiem valstī. Un tomēr, ja tēvs mani nelūgtu un tu, valdniek, nepavēlētu, es nekļūtu viņa sieva… Lai gan — viņa sieva es tik un tā nebūšu!.. Tutmoss apmierināsies ar manu bagātību un mana tēva tituliem, bet pārējo atradīs pie dejotājām.

— Un viņš zina par savu nelaimi? Hebrona pasmaidīja.

— Viņš sen zina — ja arī es nebūtu Antefa, bet pēdīgā parashita meita, es, vienalga, nepiederētu cilvēkam, kuru nemīlu. Mīlēt es varētu tikai tādu, kas ir augstāks par mani.

— Patiešām? — Ramzess brīnījās.

— Man taču ir divdesmit gadu — tātad jau sešus gadus mani aplido pielūdzēji. Bet es ātri vien uzzināju, ko viņi vērti… un tagad labāk klausos mācītu priesteru sarunās nekā jaunu švītu dziesmās un glaimos.

Tādā gadījumā man neklājas sēdēt tev blakus, Hebron, jo es neesmu pat švīts un priesteru gudrība man ar nepiemīt.

Tu, valdniek, esi dižāks par viņiem, — Hebrona atteica, tumši pietvīkdama. — Tu esi karavadonis, kas guvis uzvaru. Tu esi "straujš kā lauva, acīgs kā vanags… Tavā priekšā miljoni krīt pie zemes un bijībā nodreb valstis … Vai tad mēs nezinām., kādas balles Tīrā un Nīnivē iedveš tavs vārds? Dievi varētu apskaust tavu varenību…

Ramzess apmulsa.

Ai, Hebron, Hebron! Ja tu zinātu, kā tavi vārdi satrauc manu sirdi!

Tādēļ, — viņa sacīja, — es piekritu laulībām ar Tutmosu… Es būšu tuvāk jūsu majestātei un kaut paretam redzēšu tevi, valdniek…

To pateikusi, viņa piecēlās no galdiņa un devās projām. Viņas rīcību pamanīja Antefs un izbailēs piegāja pie Ramzesa.

Ak, valdniek! — viņš Iesaucās. — Vai mana meita nepateica ko nepiedienīgu? Viņa Ir nevaldāma kā lauvene…

Nomierinies, — faraons atbildēja, — tava meita ir ļoti gudra un nopietna. Viņa izgāja laukā, manīdama, ka tavs vīns pārāk ielīksmina viesus.

Tik tiešām dzīru zālē jau valdīja liels troksnis, jo vairāk tādēļ, ka Tutmoss, aizmirsis par savu otrā namatēva lomu, līksmojās uz nebēdu.

— Runājot starp mums, — Antefs nočukstēja, — nabaga Tutmosam neklāsies viegli ar Hebronu.

Pirmās dzīres ilga līdz rītam. Tiesa, faraons drīz vien aizbrauca, taču citi palika — sākumā krēslos, vēlāk uz grīdas —, kamēr Antefam galu galā nācās atmanu zaudējušos izvadīt pa mājām.

Pēc dažām dienām notika laulību ceremonija.

Antefa pilī ieradās virspriesteri Herhors un Nofri, kaimiņu nomu nomarhi un Tēbu lielākie augstmaņi. Vēlāk gvardes virsnieku sabiedrībā atbrauca Tutmoss un beidzot — viņa majestāte Ramzess XIII.

Viņu pavadīja augstākais rakstvedis, loka šāvēju priekšnieks, jātnieku priekšnieks, augstākais tiesnesis, galvenais mantzinis, virspriesteris Sens un ģenerāļi adjutanti»

Kad šī lieliskā sabiedrība bija sapulcējusies godājamu, Antefa senču zālē, Ieradās Hebrona baltās drānās, draudzeņu un kalpotāju ielenkta. Viņas tēvs, nokvēpinājis vīraku Amonam, sava tēva veidolam un uz paaugstinājuma sēdošajam Ramzesam XIII, paziņoja, ka atbrīvojot Hebronu no savas aizgādības un dāvājot viņai pūru. Un viņš pasniedza tai zelta šķirstiņā uz papirusa uzrakstītu un tiesas apliecinātu atbilstošu aktu.

Pēc nelielas maltītes līgava Iesēdās dārgās nestuvēs, kuras nesa astoņi noma ierēdņi. Pa priekšu gāja muzikanti un dziedātāji, visapkārt nestuvēm — augstmaņi, bet viņiem nopakaļ — liels ļaužu pūlis. Gājiens virzījās uz Amona templi pa Tēbu skaistākajām ielām caur tikpat milzīgu pūli kā faraona bērēs.

Nonākuši pie tempļa, ļaudis palika aiz mūra, bet līgavainis un līgava, faraons un augstmaņi iegāja kolonnu zālē. Šeit Herhors nokvēpināja vīraku aizklātās Amona statujas priekšā, priesterienes nodejoja svētu deju, bet Tutmoss nolasīja sekojošu aktu:

— «Es, Tutmoss, viņa majestātes Ramzesa XIII gvardes priekšnieks, ņemu tevi, Hebrona, Tēbu nomarha Antefa meita, par sievu. Dodu tev tagad desmit talantus par to, ka esi piekritusi kļūt mana sieva. Tērpiem atvēlu tev trīs talantus gadā, bet mājas izdevumiem — pa talantam mēnesī. Mūsu vecākais dēls mantos visu, kas man pieder patlaban un ko varu iegūt nākotnē. Ja es nedzīvošu ar tevi, šķiršos no tevis un apprecēšu citu sievu, apņemos Izmaksāt tev četrdesmit talantus, kurus nodrošinās mans īpašums. Kad mūsu dēls pārņems īpašuma tiesības, viņam būs jāmaksā tev piecpadsmit talanti gadā. Bērniem, kas piedzims no citas sievas, nebūs tiesību uz mūsu pirmdzimtā dēla īpašumu.»

Pēc tam augstākais tiesnesis Hebronas vārdā nolasīja aktu, kurā jaunā sieva solīja labi barot un ģērbt, savu vīru, rūpēties par viņa māju, ģimeni, kalpotājiem, saimniecību un vergiem un uzticēja viņam pārvaldīt īpašumu, kas viņai pieder patlaban, un visu, ko viņa ar laiku saņems no tēva,

Pēc aktu nolasīšanas Herhors pasniedza Tutmosam kausu vīna. Līgavainis nodzēra pusi, līgava apmērcēja lūpas, pēc tam abi nokvēpināja vīraku purpura aizkara priekšā.

Atstājuši Tēbu Amona templi, jaunlaulātie un viņu lieliskā svīta devās pa sfinksu aleju uz ķēniņa pili. Ļaužu un kareivju pūļi sveica viņus, mezdami ceļā ziedus.

Tutmoss līdz šim bija dzīvojis Ramzesa istabās, taču kāzu dienā faraons uzdāvāja viņam nelielu, skaistu pili, kuru ieskāva dārzi ar vīģeskokur miršu un baobabu audzēm un kurā jaunlaulātie varēja baudīt laimi tālu 0.0 ļaužu skatieniem, nošķirti no pasaules, Šai klusajā nostūrī tik reti ieradās cilvēki, ka pat putni nelaidās prom no viņiem.

Kad jaunlaulātie nonāca jaunajā mājoklī, notika pēdējā ceremonija.

Tutmoss saņēma pie rokas Hebronu un pieveda viņu pie uguns, kas dega Isīdas statujas priekšā. Nofri izlēja līgavai uz galvas karoti svētītā ūdens, Hebrona piedūra roku ugunij, bet Tutmoss dalījās ar viņu maizes gabalā un uzvilka viņai pirkstā savu gredzenu par zīmi tam, ka no šī brīža viņa kļūst par sava vīra īpašumu, kalpotāju, ganāmpulku un vergu saimnieci.

Tikām priesteri, dziedādami kāzu himnas, iznēsāja dievišķās Isīdas statuju pa visu māju. Priesterienes dejoja svētās dejas.

Diena beidzās ar Izrādi un lielām dzīrēm, un visi ievēroja, ka Hebrona palika faraona tuvumā, bet Tutmoss turējās nomaļus un tikai cienāja viesus.

Kad uzlēca zvaigznes, svētais Herhors pameta dzīres, un drīz pēc viņa nemanāmi nozuda arī daži lielākie augstmaņi. Ap pusnakti Amona tempļa pazemē sapulcējās šādas cienījamas personas: virspriesteri Herhors, Nofri un. Mentesufiss, Tēbu augstākais tiesnesis, kā arī Absas, Horti un Emsuhas nomarhi.

Mentesufiss aplūkoja biezās kolonnas, aizslēdza durvis un nodzēsa gaismu; zemajā telpā palika degam tikai viens gaismeklis — Hora nelielā veidola priekšā. Augstmaņi apsēdās uz trim akmens soliem, un Absas nomarhs sacīja:

— Ja man būtu jānosaka viņa majestātes Ramzesa XIII raksturs, es nudien nespētu to Izdarīt…

— Ārprātīgs! — Nofri nenovaldījās.

Vai viņš ir ārprātīgs, es nezinu, — Herhors atbildēja, — bet katrā ziņā ļoti bīstams cilvēks. Asīrija jau divreiz atgādinājusi mums par galīgā līguma noslēgšanu un tagad, kā dzirdēju, sāk bažīties par Ēģiptes bruņošanos…

Tas vēl nebūtu nekas, — Nofri sacīja. — Ļaunāk ir, ka šis bezdievis patiešām nodomājis aizskart Labirinta dārgumus…

— Bet es uzskatu, — Emsuhas nomarhs ierunājās, — ka bīstamāks par visu ir solījums, kuru viņš devis zemniekiem. Valsts un mūsu ienākumi neapšaubāmi mazināsies, ja vienkāršā tauta sāks svinēt ik septīto dienu. Un ja faraons iedalīs viņiem zemi.

Viņš taisās to darīt, — augstākais tiesnesis apliecināja,

Vai tiešām taisās? — Horti nomarhs jautāja. — Man liekas, ka viņš grib tikai naudu. Ja viņam atvēlētu kaut ko 110 Labirinta dārgumiem…

Nekādā gadījumā! — Herhors viņu pārtrauca. — Briesmas jau nedraud valstij, briesmas draud faraonam, un tas nav viens un tas pats. Turklāt, gluži tāpat kā aizsprosts tikmēr ir stiprs, kamēr tam nesūcas cauri kaut strūkliņa ūdens, tā Labirints tikmēr ir pilns, kamēr mēs neaizskaram tajā kaut vienu zelta lietni. Pirmajam lietnim sekos viss pārējais… Galu galā — kuru tad mēs atbalstīsim ar dievu un valsts dārgumiem? Jaunekli, kas nievā ticību, pazemo priesterus un musina tautu? Vai viņš nav sliktāks par Tiglatpalasaru? Tiesa, tas Ir barbars, bet viņš vismaz mums nekaitē.

Faraonam neklājas tik atklāti lakstoties ap sava mīluļa sievu viņa kāzu dienā, — tiesnesis ieteicās.

Hebrona pati viņu pavedina! — Horti nomarhs sacīja.

Sieviete vienmēr vilina vīrieti, — Emsuhas nomarhs atteica, — bet tālab jau cilvēkam ir dots saprāts, lai viņš negrēkotu,

Vai tad faraons nav vīrs visām Ēģiptes sievietēm? — Absas nomarhs nočukstēja. — Turklāt par grēkiem lai spriež tiesu dievi, bet mums jālemj tikai par valsts lietām…

Viņš Ir bīstams cilvēks! — Emsuhas nomarhs atkārtoja, kratīdams rokas un galvu. — Nav ne mazāko šaubu, ka tauta jau kļuvusi pārdroša un teju, teju sadumposies. Un tad neviens virspriesteris vai nomarhs nevar būt drošs ne tikai par savu vara un mantu, bet arī par dzīvību…

Pret dumpi man Ir līdzeklis, — Herhors sacīja,

Kāds?

Dumpī var novērst, — Nofri paziņoja, — iedvešot gudrākajiem no tautas vidus, ka tas, kurš sola viņiem, lielus atvieglojumus, ir ārprātīgs.

Viņš Ir veselākais cilvēks pasaulē, — Horti nomarhs nočukstēja. — Vajag tikai izprast, ko viņš grib…

— Viņš Ir ārprātīgs! Ārprātīgs! — Nofri tiepās. — Viņa vecākais pusbrālis jau tēlo pērtiķi un žūpo ar parasta-tiem, un šis drīz vien darīs to pašu…

Tas ir nelāgs un nekam nederīgs paņēmiens — pasludināt par ārprātīgu cilvēku ar veselu saprātu, — Horti nomarhs ieteicās. — Ja tauta nomanīs krāpšanu, tā mums nemaz vairs neticēs — un tad dumpis ir nenovēršams,

Ja reiz es apgalvoju, ka Ramzess ir ārprātīgs, tad man ir arī pierādījumi, — Nofri sacīja. — Lūk, paklausieties!

Augstmaņi sakustējās savos solos.

— Sakiet, — Nofri turpināja, — vai cilvēks ar veselu saprātu, būdams troņmantnieks, iedrošinātos cīnīties ar vērsi aziātu acu priekšā? Vai saprātīgs ēģiptietis, turklāt princis, klaiņotu naktīs gar feniķiešu templi?… Vai viņš bez iemesla padzītu savu pirmo sievieti, vai mitinātu viņu pie kalpotājiem, tādējādi ļaudams noslepkavot gan šo sievieti, gan savu bērnu?

Atskanēja šausmu pilna kurnoņa.

— To visu, — virspriesteris turpināja, — mēs redzējām Būbastijā, turklāt es un Mentesufiss bijām liecinieki dzeršanas orģijām, kurās jau pusjukušais troņmantnieks zaimoja dievus un pulgoja priesterus.

— Tā tiešām bija, — Mentesufiss apliecināja,

— Un kā jūs domājat, — Nofri, aizvien vairāk iekaisdams, turpināja, — vai cilvēks ar veselu saprātu, būdams virspavēlnieks, pametis armiju, lai tuksnesī dzītos pakaļ dažiem lībiešu laupītājiem? Es nemaz nerunāju par sīkumiem, kaut vai par nodomu dot zemniekiem zemi un atpūtai ik septīto dienu, es vaicāju jums, vai varu uzskatīt par saprātīgu cilvēku, kas pastrādājis tik daudz noziedzīgu aplamību bez jebkāda iemesla, tāpat vien.

Klātesošie klusēja. Horti nomarhs šķita nobažījies.

— Tas viss labi jāapdomā, — augstākais tiesnesis piebilda, — lai nenodarītu cilvēkam pāri…

Tad Herhors sacīja:

— Svētais Nofri parāda Ramzesam žēlastību, uzskatīdams viņu par ārprātīgu. Pretējā gadījumā mums nāktos atzīt viņu par nodevēju…

Klātesošie atkal nemierīgi sakustējās.

— Jā, cilvēks, kuru dēvē par Ramzesu XIII, ir nodevējs, jo viņš ne tikai meklē sev spiegus un zagļus, lai tie atklātu viņam ceļu uz Labirintu, ne tikai atsakās noslēgt līgumu ar Asīriju, kas Ēģiptei visnotaļ nepieciešams…

— Tā ir smaga apsūdzība, — tiesnesis sacīja.

— Piedevām — vai dzirdat? — viņš vienojas ar zemiskajiem feniķiešiem par kanāla būvi starp Sarkano jūru un Vidusjūru. Bet šis kanāls Ir vislielākie draudi Ēģiptei, jo mūsu zeme var acumirkli tikt applūdināta!.. Te vairs nav runa. par Labirinta dārgumiem, bet gan par mūsu tempļiem, mājām, laukiem, par sešiem miljoniem neizglītotu, taču nevainīgu cilvēku un galu galā — par mūsu un mūsu bērnu dzīvību…

— Ja tā… — Horti nomarhs nopūtās.

— Es un godājamais Nofri galvojam, ka tas tā ir un ka šis cilvēks nodarīs Ēģiptei tādu ļaunumu, kāds tai vēl nekad nav draudējis… Tālab mēs esam sapulcinājuši jūs, godājamie vīri, lai apdomātu glābšanās iespējas.». Taču mums jārīkojas veicīgi, jo šī cilvēka nodomi ir brāzmaini kā viesulis tuksnesī, Kaut tie nepazudinātu mūs!..

Uz brīdi tumšajā telpā iestājās klusums.

Kas te ko spriest? — beidzot ierunājās Emsuhas nomarhs. — Mēs dzīvojam nomos tālu no galma un, dabiski, ne tikai nezinām šī bezprāša nodomus, bet pat nenojaušam tos, tie šķiet neticami… Lūk, kādēļ es domāju, ka vislabāk ir atstāt šo lietu jūsu ziņā, svētie tēvi Herhor un Nofri, Jūs esat atklājuši slimību, tad atrodiet tagad dziedēkli un ārstējiet… Bet, ja jūs biedē atbildība, ņemiet sev palīgā augstāko tiesnesi…

Jā! Jā! Viņš pareizi runā! — satrauktie augstmaņi viņu atbalstīja.

Mentesufiss iededza lāpu un nolika uz galda dieva veidola priekšā papirusu, uz kura bija rakstīts:

«Sakarā ar valstij draudošajām briesmām slepenās padomes vara tiek piešķirta Herhoram, kuram par palīgiem iecelti Nofri un augstākais tiesnesis.»

Šis akts, ko klātesošie augstmaņi apliecināja ar saviem parakstiem, tika ieslēgts šķirstiņā un noglabāts slepenā vietā zem altāra. Turklāt ikviens no septiņiem dalībniekiem apzvērēja, ka pildīs visas Herhora pavēles un Iesaistīs sazvērestībā desmit citus augstmaņus. Herhors savukārt apsolīja viņiem pierādījumus, ka Asīrija pieprasa noslēgt līgumu un ka faraons negrib to parakstīt, toties vienojas ar feniķiešiem par kanāla būvi un nolēmis nodevīgā kārtā ielavīties Labirintā.

— Mana dzīvība un gods ir jūsu rokās, — Herhors piebilda. — Ja tas, ko esmu pateicis, nav taisnība, sodiet mani ar nāvi, bet manu līķi sadedziniet..

Tagad neviens vairs nešaubījās, ka virspriesteris runa skaidru patiesību, jo neviens ēģiptietis neļautu sadedzināt savu līķi, tas ir, pazudināt savu dvēseli.

Dažas dienas pēc kāzām Tutmoss ar Hebronu nodzīvoja pilī, ko viņam bija uzdāvinājis faraons. Taču ik vakaru viņš Ieradās kazarmās, kur līksmi pavadīja naktis virsnieku un dejotāju sabiedrībā.

No viņa Izturēšanās biedri noskārta, ka Tutmoss apprecējis Hebronu vienīgi pūra dēļ, bet tas nevienu īpaši nepārsteidza.

Pēc piecām dienām Tutmoss ieradās pie faraona un paziņoja, ka gatavs atkal kalpot viņam. Tādējādi viņš varēja apmeklēt savu sievu tikai dienas laikā, bet nakti modri sargāja valdnieku.

Reiz vakarā faraons sacīja viņam:

Šai pilī ir tik daudz kaktu, lai slepus noskatītos un noklausītos, ka ikviens mans solis tiek novērots. Pat manu cienījamo māti atkal uzrunā kaut kādas noslēpumainas balsis, kas šķita apklusušas Memfisā, kad biju padzinis priesterus… Tādēļ es nevaru nevienu šeit pieņemt un man ir jāiet ārā no pils, lai apspriestos ar saviem kalpiem drošā vietā.

Vai man jāpavada jūsu majestāte? — Tutmoss jautāja, redzēdams, ka faraons meklē apmetni.

Nē. Paliec šeit un raugies, lai neviens neienāk manā istabā! Un nelaid iekšā nevienu, kaut tā būtu mana māte vai pat mana mūžam dzīvā tēva ēna… Pasaki, ka es guļu un nevēlos nevienu redzēt.

Būs, kā pavēlēji! — Tutmoss atbildēja, pasniegdams faraonam apmetni un kapuci. Tad nodzēsa gaismu guļamistabā, bet faraons izgāja pa sānu gaiteņiem.

Nonācis dārzā, Ramzess apstājās un uzmanīgi palūkojās apkārt. Tad, aptvēris, kurp jāiet, veicīgi devās Tutmosam uzdāvinātas pils virzienā.

Pēc brīža tumšajā alejā kāds aizšķērsoja viņam ceļu un jautāja:

— Kas nāk?

— Nūbija, — faraons atteica.

— Lībija, — savukārt atbildēja jautātājs un itin kā satrūcies pēkšņi atkāpās. Tas bija viņa majestātes gvardes virsnieks. Faraons vērīgi paskatījās viņā un iesaucās:

— A, tas esi tu, Einana! Kādēļ tu šeit?

Apstaigāju dārzus. Daru to katru nakti vairākas reizes, jo te mēdz ielavīties zagļi,

Tas labi, — faraons padomājis atteica. Tika] ielāgo, ka virsnieka pirmais pienākums ir klusēt! Zagli padzen, bet, ja sastapsi kādu cienījamu personu, neaptur! viņu. Un klusē, vienādi klusē… Kaut tas būtu pats virspriesteris Herhors…

Ak, valdniek! — Einana iesaucās. — Tikai neliec man naktī atdot godu Herhoram vai Nofri.. Nezinu, vai, ieraugot viņus, zobens pats neizspruks no maksts…

Ramzess pasmaidīja.

— Tavs zobens ir mans zobens, — viņš atbildēja, — un to var cilāt, tikai kad es pavēlu…

Viņš pamāja Einanam un devās tālāk.

Noklaiņojis brīdi pa maldu takām, faraons nonāca pie biezoknī apslēptas lapenes. Viņam šķita, ka viņš dzird čaboņu, un valdnieks klusu pavaicāja:

— Hebrona?

Ramzesam pretī izskrēja melnā apmetnī tērpusies sieviete un pieplaka viņam pie krūtīm, čukstēdama:

— Tas esi tu, kungs? Tas esi tu? Cik ilgi es gaidīju!..

Faraons, juzdams, ka sieviete izslīd no viņa skavām, paņēma to uz rokām un ienesa lapenē. Pa ceļam viņam nokrita apmetnis. Ramzess gribēja to pacelt, taču atstāja guļam zemē.

Nākamajā dienā godājamā ķēniņiene Nikotrise ataicināja pie sevis Tutmosu. Palūkojies viņā, faraona mīlulis iztrūkās. Ķēniņiene bija briesmīgi bāla. Acis viņai bija iekritušas, skatiens neprātīgs.

— Sēdies, — viņa sacīja, norādīdama uz soliņu līdzās savam krēslam.

Tutmoss neuzdrošinājās apsēsties.

Sēdies! Un… zvēri, ka nestāstīsi nevienam to, ko tev tūdaļ pateikšu.

Zvēru pie tēva ēnas!.. — Tutmoss atteica,

Klausies, — ķēniņiene klusā balsī iesāka, — es biju tev kā māte… Un, ja tu izpaudīsi noslēpumu, dievi tevi sodīs… Nē… Tad posts, kas draud manai dzimtai, neies arī tev secen…

Tutmoss pārsteigts klausījās. «Sajukusi prātā?» viņš bažīgi nodomāja.

— Paskaties šurp, uz logu… uz šo koku.. Vai zini, ko es šonakt redzēju šai kokā aiz loga?

Vai no Tēbām būtu atbraucis viņa majestātes pusbrālis?

Nē, tas nebija viņš — tas bija Ramzess. — ķēniņiene elsoja, — mans dēls, mans Ramzess!

Kokā? Šonakt?

Jā. Lāpas gaisma skaidri apgaismoja viņa seju un augumu… Mugurā viņam bija krekls ar baltzilām svītrām… Skatiens neprātīgs… Viņš mežonīgi smējās kā tas nelaimīgais, viņa brālis, un sacīja: «Skaties, māt, es jau protu lidot, ko nav pratis ne Sets, ne Ramzess Lielais, ne Heopss! Skaties, kādi man aug spārni!…»

Viņš pastiepa man pret! roku, un es, neapjēgdama aiz žēluma, ko daru, pieskāros tai pa logu. Tad viņš nolēca no koka un aizbēga…

Tutmoss, šaubu pārņemts, klausījās Taču pēkšņi iesita sev pa pieri,

— Tas nebija Ramzess, — viņš apņēmīgi atbildēja, — Tas bija viņam ļoti līdzīgs cilvēks, zemiskais grieķis Likons, kas nogalinājis viņa dēlu, bet tagad atrodas virspriesteru varā… Tas nav Ramzess! Tā ir šo neģēļu — Herhora un Nofri izdarība…

Ķēniņienes sejā atplaiksnīja cerība, taču tikai uz īsu brīdi,

Vai tad es nebūtu pazinusi savu dēlu?

Likons esot ārkārtīgi līdzīgs Ramzesam. To nostrādājuši priesteri, — Tutmoss apgalvoja. — Nelieši! Nāvessoda viņiem par maz!

Bet vai faraons gulēja šonakt mājās? — ķēniņiene pēkšņi pavaicāja.

Tutmoss apmulsa un nodūra acis. Tātad negulēja?

Gulēja… mīlulis nedroši atbildēja.

Tu melo!.. Bet pasaki man vismaz — vai viņam mugurā bija krekls ar baltzilām svītrām?

Neatceros… — Tutmoss nočukstēja.

Tu atkal melo!.. Un apmetnis — vai tas nav mana dēla apmetnis? Mans vergs to atrada šai pašā kokā…

Ķēniņiene pietrūkās kājās un izņēma no lādes brūnu apmetni ar kapuci…

Tieši tobrīd Tutmoss atcerējās, ka faraons atgriezās pēc pusnakts bez apmetņa un pat taisnojās, ka esot pazaudējis to kaut kur dārzā. Tutmoss svārstījās, kaut ko domās pārlika, tad pārliecināti atteicas

— Nē, ķēniņien, tas nebija valdnieks, tas bija Likons. Tā Ir noziedzīga priesteru Izrīcība, par kuru nekavējoties jāziņo viņa majestātei…

— Bet ja nu tas Ir Ramzess? — vēlreiz vaicāja ķēniņiene, lai gan viņas acīs jau mirdzēja cerības dzirksts,

Tutmoss apjuka. Viņa minējums attiecībā uz Likonu bija saprātīgs un varēja būt pareizs. Un tomēr netrūka ari pierādījumu, ka ķēniņiene redzējusi Ramzesu. Viņš atgriezās mājās pēc pusnakts, bija tērpies kreklā ar baltzilām svītrām, pazaudējis apmetni… Viņa brālis taču ari bija ārprātīgs… Un galu galā vai mātes sirds varēja kļūdīties?…

Tutmosa sirdī pamodās šaubas. Par laimi, kamēr viņš svārstījās, ķēniņienes dvēselē atplaiksnīja cerība.

— Labi, ka tu man atgādināji par Likonu… Atceros! Viņa dēļ Nofri turēja Ramzesu aizdomās par dēla nonāvēšanu. c. Bet tagad viņš varbūt izmanto šo nelieti, lai celtu neslavu valdniekam. Katrā ziņā nevienam ne vārda par to, ko esmu tev uzticējusi Ja Ramzess… ja viņam tiešām uzbrukusi tāda nelaime, tā var būt pārejoša … Nedrīkst izplatīt šādas ziņas, un nedrīkst patviņam to sacīt. Bet, ja nu tā ir noziedzīga priesteru izdarība, mums jābūt vēl piesardzīgākiem, lai gan… cilvēki, kas tā krāpjas, nevar būt stipri…

Es to izdibināšu, — Tutmoss sacīja, — bet ja es pārliecināšos…

Tikai nesaki Ramzesam — apzvēri pie savu senču ēnām! — ķēniņiene Iesaucās, izstiepdama lūdzot rokas. — Faraons nepiedos viņiem, nodos viņus tiesai, un tad neizbēgt no nelaimes: vai nu tiks notiesāti ar nāvi valsts augstākie priesteri, vai tiesa attaisnos viņus, un tad… Labāk izseko Likonu un nogalini viņu bez žēlastības kā plēsīgu zvēra, kā čūsku

Tutmoss atvadījās no ķēniņienes, kas bija kļuvusi daudz mierīgāka, kurpretī viņa bažas pieauga.

«Ja šis zemiskais grieķis Likons, kuru priesteri turējuši cietumā, vēl ir dzīvs,» viņš prātoja, «tad viņš nerāptos vis kokos un nerādītos ķēniņienei, bet gan būtu pacenties aizbēgt. Es pats atvieglotu viņam bēgšanu un dāsni atalgotu vēl turklāt, ja viņš man atzītos un meklētu pie manis patvērumu no šiem neliešiem. Bet krekls, apmetnis? Kā varēja kļūdīties māte?»

Kopš šī laika Tutmoss vairījās no faraona un neuzdrošinājās palūkoties viņam acīs. Un, tā kā ari Ramzess bija atturīgāks, varēja likties, ka viņi viens pret otru atsaluši.

Taču kādu vakaru faraons atkal ataicināja savu mīluli.

— Man jāaprunājas, — viņš sacīja, — ar Hiramu par svarīgām lietām, tādēļ aizeju. Paliec šeit, manā guļamistabā, un, ja. kāds gribētu sastapt mani, nelaid iekšā…

Kad Ramzess nozuda pils slepenajos gaiteņos, Tutmosu sagrāba nemiers.

«Varbūt,» viņš nodomāja, «priesteri saindējuši Ramzesu ar kaut ko apdullinošu, un viņš, juzdams slimības lēkmes tuvošanos, bēg laukā no mājas? Redzēsim»

Faraons pārradās krietni pēc pusnakts. Apmetnis, tiesa, viņam bija, bet kareivju apmetnis, ne savs.

Satrauktais Tutmoss negulēja līdz ritam, gaidīdams, ka drīz viņu atkal aicinās ķēniņiene, Taču ķēniņiene neaicināja viņu, toties rīta skates laikā virsnieks Einana palūdza savu priekšnieku uz dažiem vārdiem.

Kad viņi palika divatā atsevišķā istabā, Einana nokrita Tutmosam pie kājām, lūgdams nevienam nestāstīt, ko tagad dzirdēs.

Kas noticis? — jautāja Tutmoss, juzdams, ka sirds viņam pamirst.

Priekšniek, — Einana sacīja, — vakar ap pusnakti divi mani kareivji notvēra dārzā cilvēku, kas skraidīja kails un kliedza nelabā balsī. Viņu atveda pie manis un … nogalini mani, priekšniek!..

Einana atkal nokrita Tutmosam pie kājām.

Šis kailais cilvēks… tas bija… es nevaru pateikt…

Kas viņš bija? — Tutmoss šausmās jautāja.

Es neko vairs neteikšu, — novaidējās Einana. — Es novilku savu. apmetni un apsedzu svēto kailumu… Gribēju aizvest viņu uz pili, bet… valdnieks lika man palikt un klusēt,

Un kurp viņš devās?

— Nezinu … es neskatījos un neļāvu skatīties kareivjiem. Viņš nozuda kaut kur dārza biezoknī… Es piekodināju saviem ļaudīm, ka viņi neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši… — Einana pabeidza savu stāstu. Tutmoss tikmēr bija paguvis apvaldīties.

— Nezinu, — viņš sacīja dzedri, — nezinu un nesaprotu neko no tā, ko tu man sacīji. Taču ielāgo vienu: es pats reiz skraidīju kails, kad biju Iedzēris pārlieku daudz vīna, un dāsni atalgoju tos, kas mani «nepamanīja». Zemnieki, Einana, zemnieki un strādnieki vienmēr staigā kaili, bet dižciltīgie — tikai tad, kad viņiem labpatikas, Un, ja nu man vai kādam no augstmaņiem ienāktu prātā nostāties uz galvas, gudrs un dievbijīgs virsnieks par to nebrīnīsies.

— Saprotu, — Einana atbildēja, cieši lūkodamies priekšniekam acīs. — Un es ne tikai atkārtošu to saviem kareivjiem, bet šonakt pat, novilcis drēbes, staigāšu pa dārzu, lai viņi zina, ka vecākais var darīt visu, kas viņam patīk…

Lai gan tādu cilvēku, kas bija redzējuši faraonu vai viņa līdzinieku ārprāta stāvoklī, bija maz, valodas par šiem dīvainiem gadījumiem tomēr izplatījās ļoti ātri. Pēc dažām dienām visi Tēbu iedzīvotāji, sākot ar parashitiem un ūdensnesējiem un beidzot ar rakstvežiem un tirgoņiem, čukstēja cits citam pie auss, ka Ramzesu XIII piemeklējusi tā pati nelaime, kuras dēļ viņa vecākie brāļi atstumti no troņa.

Bailes un bijība pret faraonu bija tik lielas, ka par to neuzdrošinājās runāt skaļi, sevišķi starp svešiem cilvēkiem» Tomēr to zināja visi, izņemot pašu Ramzesu.

Tādēļ dīvainākais bija tas, ka šīs baumas ļoti ātri aplidoja visu valsti. Acīmredzot tās izplatījās ar tempļu starpniecību, jo tikai priesteriem bija zināms noslēpums, kā nogādāt ziņas dažu stundu laikā no viena Ēģiptes gala uz otru.

Tutmosam neviens tieši nestāstīja par šīm nelāgajām baumām, taču faraona gvardes priekšnieks uz katra soļa juta to ietekmi. Pēc ļaužu izturēšanās viņš noprata, ka kalpotāji, vergi, kareivji, galma piegādātāji runā par valdnieka ārprātu, apklusdami vienīgi tad, kad viņus varēja dzirdēt kāds no galminiekiem.

Pēdīgi aizkaitināts un satraukts Tutmoss nolēma aprunāties ar Tēbu nomarhu.

Ieradies pie viņa pilī, Tutmoss sastapa Antefu zvilnam uz dīvāna zālē, kuras vienā pusē bija iekārtots retiem augiem apstādīts puķu dārziņš. Vidū urdza rožūdens strūklaka. Kaktos stāvēja dievu veidoli. Sienas bija apgleznotas ar ainām, kas attēloja slavenā nomarha veikumus. Galvgalī stāvošais melnais vergs ap vēdina ja kungu ar strausa spalvu vēdekli. Uz grīdas sēdēja noma rakstvedis un lasīja ziņojumu»

Tutmosa seja pauda tādu satraukumu, ka nomarhs tūdaļ pat aizraidīja rakstvedi un vergu, un, piecēlies no dīvāna, ielūkojās visos kaktos, lai pārliecinātos, vai kāds nenoklausās.

Manas cienījamās laulātās draudzenes Hebronas godājamais tēvs, — Tutmoss uzsāka, — pēc tavas izturēšanās redzu, ka tu noproti, par ko gribu runāt…

Tēbu nomarham allaž jābūt piesardzīgam, — Antefs atbildēja, — Turklāt es domāju, ka viņa majestātes gvardes priekšnieks nevar mani pagodināt ar apmeklējumu nieku dēļ.

Bridi viņi lūkojās viens otram acīs. Beidzot Tutmoss apsēdās sievastēvam līdzās un pačukstēja:

Vai esi dzirdējis nelāgās baumas, kuras valsts ienaidnieki Izplata par mūsu valdnieku?

Ja runa ir par manu meitu Hebronu, — steigšus atteica nomarhs, — tad varu tev pateikt, ka tagad tu esi viņas kungs un nedrīksti ļaunoties uz mani…

Tutmoss nevērīgi atmeta ar roku.

— Kaut kādi bezgoži, — viņš sacīja, — izplata baumas, ka faraons zaudējis prātu… Vai esi dzirdējis to, mans tēvs?

Antefs pašūpoja, galvu tik nenoteikti, ka tas varēja nozīmēt gan apstiprinājumu, gan noliegumu. Beidzot viņš sacīja:

Cilvēku muļķība ir bezgalīga kā jūra. Tā visu var sevī uzņemt…

Tā nav muļķība, tās ir noziedzīgas priesteru izdarības. Viņu rīcībā Ir cilvēks, kas līdzīgs viņa majestātei, un viņi Izmanto to savos zemiskajos nolūkos.

Un Tutmoss pastāstīja nomarham par grieķi Likonu un viņa noziegumu Būbastijā.

Par šo Likonu, kas nogalinājis troņmantnieka bērnu, es esmu dzirdējis, — Antefs atbildēja, — bet kur tev pierādījumi, ka Nofri apcietinājis Likonu Būbastijā, atvedis viņu uz Tēbām un izlaiž ķēniņa dārzos, lai viņš tur uzdotos par ārprātīgo faraonu?

Tālab es arī jautāju tev, godājamais, ko lai iesāk. Es taču esmu gvardes priekšnieks, un man jābūt nomodā par mūsu valdnieka godu un drošību,

Ko lai iesāk? Ko lai iesāk? — Antefs atkārtoja. — Pirmām kārtām jāgādā, lai šīs bezdievīgās baumas nenonāk faraona ausīs.. -.-

Kādēļ?

— Tādēļ, ka notiks liela nelaime. Kad mūsu valdnieks uzzinās, ka Likons, uzdodoties par viņu, tēlo ārprātīgo, viņš briesmīgi saniknosies.. Un, dabiski, vērsis savu niknumu pret Herhoru un Nofri… Varbūt tikai norās viņus, varbūt apcietinās, bet varbūt pat nogalinās.», Bet, lai ko viņš darīs, viņš darīs bez jebkādiem pierādījumiem — un kas tad?«Mūsdienu Ēģiptei vairs nepatīk upurēt dieviem, bet tā var iestāties par nepelnīti aizvainotiem priesteriem…. Un kas tad?… Domāju, — Antefs piebilda, — tas būtu dinastijas gals..«

— Ko lai dara?

Izeja ir viena. Vajag atrast šo Likonu, — Antefs turpināja, — un pierādīt, ka Nofri un Herhors slēpuši viņu un, likuši viņam tēlot ārprātīgu faraonu. Tas jāizdara tev, ja gribi saglabāt valdnieka labvēlību! Pierādījumus! Pēc iespējas vairāk pierādījumu! Te nav Asīrija, Virspriesterus bez augstākās tiesas sodīt nedrīkst, bet nekāda tiesa viņus nenotiesās, ja nebūs lietisku pierādījumu… Un kur tev pārliecība, ka faraonam nav-iedota kāda apdullinoša dzira? Tas taču būtu vienkāršāk nekā sūtīt naktī cilvēku, kas nezina paroli un nekad nav bijis ne pilī, ne dārzā… Saku tev: par Likonu esmu dzirdējis no kāda, liekas, no Hirama. Taču nesaprotu, kā Likons varētu Tēbās pastrādāt tādus brīnumus.

Starp citu, — Tutmoss viņu pārtrauca, — kur ir Hirams?

Tūlīt pēc jūsu kāzām aizbraucis uz Memfisu un šais dienās bijis jau Hitenā.

Tutmosa sejā. atkal parādījās rūpes.

«Tonakt,» viņš domāja, «kad pie Einanas atveda kailo cilvēku, faraons sacīja, ka ejot aprunāties ar Hiramu. Bet, tā kā Hirama nebija Tēbās, tātad viņa majestāte jau tobrīd neaptvēra, ko runā.»

Tutmoss atgriezās pagalam apjucis. Viņš vairs ne tikai nesaprata, kā rīkoties šai nepieredzētajā stāvoklī, bet pat nezināja, ko domāt. Sarunā ar ķēniņieni Nikotrisi viņš bija gandrīz pārliecināts, ka dārzā rādījies priesteru uzsūtītais Likons, taču tagad viņa pārliecība bija sašķobījusies.

Un, ja tik ļoti apstulbis bija Tutmoss, kas ik dienas tikās ar Ramzesu, tad kāds apmulsums gan valdīja svešu cilvēku sirdīs?… Pat visdedzīgākie faraona un viņa nodomu piekritēji varēja sākt šaubīties, dzirdot no visām pusēm, ka valdnieks zaudējis prātu.

Tas bija pirmais trieciens, ko priesteri deva Ramzesam. Lai gan pats par sevi tas bija nenozīmīgs, tam varēja būt neparedzētas sekas.

Tutmoss ne tikai šaubījās, bet arī cieta. Aiz vieglprātīgās ārienes viņā slēpās cēls un enerģisks raksturs. Un tagad, kad bija apdraudēts viņa kunga gods un vara, Tutmosu nomāca bezdarbība. Viņam šķita, ka viņš ir komandants cietoksnim, zem kura rokas ienaidnieks, bet viņš tikai bezpalīdzīgi noraugās uz notiekošo. Šī doma tā mocīja Tutmosu, ka viņam radās pārdroša Iecere. Sastapis reiz virspriesteri Senu, viņš sacīja tam:

Vai jūs, godājamais, esat dzirdējis baumas, kādas klīst par mūsu valdnieku?…

Faraons ir jauns, par viņu var klīst visdažādākās baumas, — Sens atbildēja, dīvaini raudzīdamies Tutmosā. — Taču mani tas neskar: es aizstāju viņa majestāti kalpošana dieviem un cenšos to darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet pārējais man nerūp.

Zinu, ka jūsu godība ir uzticams faraona kalps, — Tutmoss sacīja, — un netaisos iejaukties priesteru noslēpumos. Man tomēr jāpievērš jūsu uzmanība kādam sīkumam…

— Esmu uzzinājis no drošiem avotiem, ka svētelis Nofri slēpj kādu grieķi Likonu, kurš ir divkārtējs noziedznieks: pirmkārt, viņš ir faraona dēla slepkava, un, otrkārt, viņš ir pārak līdzīgs viņa majestātei…

Tādēļ lai godājamais Nofri neapkauno cienījamo priesteru kārtu un pēc iespējas ātrāk nodod slepkavu tiesai! Gadījumā ja mēs atradīsim Likonu, zvēru, ka Nofri zaudēs ne tikai savu amatu, bet arīdzan galvu. Mūsu valstī nevar nesodīti atbalstīt noziedzniekus un slēpt cilvēkus, kas līdzīgi augstākajam pavēlniekam…

Sens, kura klātbūtnē Nofri bija atņēmis policijai Likonu, apmulsa, varbūt bažīdamies, ka viņu tur aizdomās par līdzdalību. Tomēr viņš atbildēja:

Es pacentīšos brīdināt svēto Nofri par šīm apkaunojošām aizdomām. Bet vai jūs, godājamais, zināt, kāds sods draud cilvēkiem, kas nepatiesi apsūdz kādu noziegumā?

Zinu un uzņemos atbildību. Esmu tik ļoti pārliecināts par to, ko runāju, ka mani nemaz neuztrauc manu aizdomu sekas. Lai uztraucas godājamais Nofri: līdz šim esmu tikai brīdinājis, bet novēlu viņam, lai man nav jāsāk rīkoties!

Sarunai bija nenoliedzamas sekas: kopš šī laika neviens vairs ne reizi neredzēja faraona līdzinieku.

Taču baumas nenorima. Ramzess XIII neko nezināja, jo pat Tutmoss, baidīdamies, ka valdnieks pārāk bargi nevēršas pret priesteriem, neko viņam nestāstīja.

Paofi mēneša sākumā (jūlijs — augusts) faraons, ķēniņiene Nikotrise un galms atgriezās no Tēbām pilī Memfisas tuvumā.

Beidzoties ceļojumam, kas ari šoreiz notika pa Nilu, Ramzess XIII bieži iegrima pārdomas un reiz sacīja Tutmosam:

Dīvaini… Tautas pūļi abos krastos ir tikpat lieli un, iespējams, pat lielāki nekā turpceļā, bet gaviles ir daudz rimtākas, mūs pavada mazāk laivu, un ziedus vairs nemet tik dāsni…

Svēta patiesība nāk no tavas mutes, valdniek, — Tutmoss atbildēja. — Tik tiešām ļaudis šķiet paguruši, bet tam par iemeslu laikam Ir briesmīgā tveice…

Tev taisnība, — faraons piekrita, un viņa vaigs noskaidrojās.

Taču Tutmoss pats neticēja saviem vārdiem. Viņš juta un — vēl ļaunāk — visa faraona svīta juta, ka tautas mīlestība pret valdnieku mazinājusies.

Vai tas izskaidrojams ar Ramzesa slimību vai kādām citām intrigām, Tutmoss nezināja. Taču viņš bija pārliecināts, ka šo atvēsumu sekmējuši priesteri.

«Stulbais pūlis!» viņš domāja, ļaudams vaļu savam nicinājumam. «Vēl nesen viņi metās ūdenī, lai tikai ieraudzītu faraona vaigu, bet tagad nevīžo lieku reizi uzgavilēt. Vai viņi būtu aizmirsuši gan par septīto dienu atpūtai, gan par zemi, kas viņiem solīta?»

Tūlīt pēc atgriešanās pilī faraons deva pavēli sapulcināt delegātus, kuriem bija jāpiešķir viņam tiesības aizskart Labirinta dārgumus. Vienlaikus viņš uzdeva uzticamajiem ierēdņiem un policijai, lai urda tautu uzstāties pret priesteriem un pieprasīt septīto dienu atpūtai.

Drīz Ēģiptē atkal sāka mutuļot kā katlā. Zemnieki prasīja ne vien svētkus, bet arī samaksu par sabiedriskiem darbiem. Amatnieki krodziņos un uz ielām pulgoja priesterus, kas gribēja ierobežot faraona svēto varu. Noziegumu skaits pieauga, taču noziedznieki atsacījās ierasties tiesā. Rakstveži pierimās, un neviens no viņiem neiedrošinājās iesist vienkāršam cilvēkam, zinādams! ka tas parādā nepaliks. Tempļos retāk tika nestas upurveltes; nomu robežsargātājus dievus aizvien biežāk apmētāja akmeņiem un dubļiem un pat apgāza tos.

Bailes sagrāba priesterus, nomarhus un viņu dienderus. Velti tiesneši tirgus laukumos un krustceļos atgādināja, ka senais likums aizliedz zemniekam, amatniekam un pat tirgotājam nodoties tenkām., kas atrauj viņus no darba.. Pūlis smiedamies un klaigādams apmētāja vēstītājus ar sapuvušiem dārzeņiem un dateļu kauliņiem.

Dižciltīgie steidzās uz pili un, krizdami faraonam pie kājām, lūdzās, lai glābjot viņus.

Mums liekas, — viņi sauca, — ka zeme paveras zem kājām, ka pasaulei pienācis gals!.. Stihijas plosās, prātos sajukums, un, ja tu neglābsi mūs, valdniek, mūsu stundas ir skaitītas…

Mana kase ir tukša, armija neliela, policijai sen netiek maksāta alga, — faraons atbildēja. — Ja gribat mieru un drošību, jums jāsagādā man līdzekļi. Bet, tā kā man rūp jūsu liktenis, es darīšu visu, kas manos spēkos, un ceru, ka man izdosies atjaunot kārtību.

Faraons tik tiešām lika savilkt karaspēku un izvietot to valsts vissvarīgākajos punktos. Vienlaikus viņš nosūtīja pavēli Nitageram, lai tas uztic austrumu robežu savam palīgam, bet pats ar labākajiem pulkiem soļo uz Memfisu.

Valdnieks tā rīkojas, ne tik daudz lai pasargātu dižciltīgos no pūļa, bet lai viņam būtu pie rokas lieli spēki gadījumam, ja virspriesteri saceltu pret viņu Augšēģiptes iedzīvotājus un tempļiem piederošos pulkus.

Desmitajā paofi ķēniņa pilī un tās apkaimē valdīja liela rosība. Bija sapulcējušies delegāti, lai izšķirtu jautājumu par faraona tiesībām smelt no Labirinta dārgumu krātuves, kā arī milzums ļaužu, kas vēlējās vismaz ieraudzīt vietu, kur notika ēģiptiešiem tik neierastās svinības.

Delegātu gājiens sākās rīta agrumā. Pa priekšu gāja zemnieki baltas cepurītēs un gurnautos, katram rokā bija rupja auduma gabals, ko apsegt muguru faraona klātbūtnē. Aiz viņiem soļoja amatnieki, ari cepurītēs un gurnautos, taču viņiem auduma gabali bija smalkāki un šaurie priekšauti izšūti košiem rakstiem.

Viņiem sekoja tirgotāji garos kreklos un apmetņos; dažiem galvā bija parūkas, citi bija rotājušies ar dārgām rokassprādzēm, kājsprādzēm un gredzeniem.

Tad nāca virsnieki cepurītēs un Kreklos ar melni dzeltenām, zili baltām, zili sarkanām svītrām… Diviem kreklu vietā bija misiņa krūšubruņas.

Pēc ilgāka brīža parādījās trīspadsmit muižnieki milzīgās parūkās un baltās drānās līdz zemei. Viņiem nopakaļ gāja nomarhi tērpos ar purpura apmali un kroņiem galvās. Gājienu noslēdza priesteri ar skūtām galvām un sejām, pantera ādām pār plecu.

Delegāti iegāja faraona pils lielajā zālē, kur cits aiz, cita stāvēja septiņi soli: viszemākais zemniekiem, visaugstākais — priesteru kārtai.

Drīz nestuvēs parādījās faraons Ramzess XIII, kura priekšā delegāti nokrita pie zemes. Apsēdies augstajā troni, abu pasauļu valdnieks atļāva saviem uzticamajiem pavalstniekiem piecelties un ieņemt vietas solos. Tad zālē ienāca un zemākos troņos apsēdās virspriesteri Herhors, Nofri un Labirinta sargātājs ar šķirstiņu rokā. Spoža karavadoņu svīta ielenca faraonu, viņam aiz muguras nostājās divi augstāki ierēdņi ar pāva spalvu vēdekļiem.

— Istenticīgie ēģiptieši! — abu pasauļu valdnieks iesāka. — Jums ir zināms, ka mans galms, mana armija un mani ierēdņi izjūt līdzekļu trūkumu, ko valsts kase nevar segt. Par izdevumiem manas svētas personas vajadzībām es nerunāju, jo ēdu un ģērbjos kā kareivis un jebkuram karavadonim vai lielajam rakstvedim ir vairāk kalpotāju un sieviešu nekā man.

Klātesošo vidū atskanēja piekrītoši čuksti.

Līdz šim, — Ramzess turpināja, — kad valsts kasei bija vajadzīgi līdzekļi, parasti paaugstināja nodokļus darba cilvēkiem. Taču es, pazīdams savu tautu un tās trūkumu, ne tikai nevēlos tai uzvelt jaunu nastu, bet gan gribu tai sagādāt dažus atvieglojumus…

Dzīvo mūžos, mūsu valdniek! — atskanēja no zemākajiem soliem.

Par laimi Ēģiptei, — faraons turpināja, — mūsu valstij pieder bagātības, ar kurām var nostiprināt armiju, atalgot ierēdņus, atvieglot dzīvi tautai un pat nomaksāt visus mūsu parādus kā tempļiem, tā feniķiešiem. Šīs manu cildeno senču savāktās bagātības guļ Labirinta pagrabos. Bet tās varēs aizskart vienīgi tad, ja jūs, istenticīgie, visi kā viens atzīsit, ka Ēģipte atrodas briesmās un man, ķēniņam, ir tiesības rīkoties ar manu priekšteču dārgumiem.

Atzīstam! Lūdzam tevi, valdniek, — ņem, cik vajadzīgs! — atskanēja balsis no visiem soliem.

Godājamais Herhor! — faraons vērsās pie virspriestera, «— Vai svētajai priesteru kārtai Ir kas piebilstams šai sakarā?

— Vien daži vārdi, — virspriesteris pieceldamies atbildēja» — Pēc mūžsena likuma Labirinta dārgumus drīkst aizskart tikai tad, kad valsts rīcībā nav nekādu citu līdzekļu. Taču patlaban stāvoklis ir citāds. Ja valdība atteiktos maksāt feniķiešiem parādus, kas uzkrāti nelietīgas augļošanas ceļā, varētu ne tikai piepildīt faraona kasi, bet arī atvieglot dzīvi vienkāršajai tautai, kas tagad sūri strādā feniķiešu labā…

Delegātu solos atkal atskanēja piekrītoši čuksti.

— Tavs padoms, svētais vīrs, ir gudrības pilns, — faraons mierīgi atteica, — taču bīstams. Ja mans mantzinis, godājamie nomarhi un muižnieki kaut reizi neatzīs savus parādus, šodien viņi nesamaksās feniķiešiem, bet rit var piemirst arī to, kas pienākas faraonam, un tempļiem. Un kurš galvos, ka arī vienkāršā tauta, sekojot dižciltīgo paraugam, neuzskatīs sevi par tiesīgu aizmirst savus pienākumus pret mums?

Trieciens bija tik stiprs, ka godājamais Herhors pat saguma savā krēslā un apklusa.

Un tu, Labirinta galvenais sargātāj, — vai gribi ko sacīt? — faraons vaicāja.

Man te ir šķirstiņš ar baltiem un melniem oļiem, — priesteris atteica. — Katrs delegāts saņems abu krāsu oļus un vienu iemetīs krūkā. Kas piekrīt, ka jūsu majestāte aizskar Labirinta dārgumu krātuvi, iemetīs melnu oli, bet, kas vēlas, lai dievu īpašums paliek neskarts, ieliks baitu.

Nepieļauj to, valdniek! — mantzinis pačukstēja faraonam. — Labāk lai katrs delegāts atklāti pasaka, kas viņam uz sirds.

— Ievērosim senās paražas, — Nofri atgādināja.

— Labi, lai met oļus krūkā! — faraons izlēma. — Mana sirds ir skaidra un nodomi nelokāmi.

Nofri un Herhors saskatījās.

Labirinta sargātājs divu karavadoņu pavadībā apstaigāja solus, izsniegdams katram delegātam divus oļus: melnu un baltu. Nabagi no tautas vidus bija ļoti apjukuši, redzot tik lielus augstmaņus. Daži zemnieki krita pie zemes, neuzdrošinādamies ņemt oļus, un nespēja saprast, ka drīkst iemest tikai vienu oli — melnu vai baltu.

— Man gribētos iztapt gan dieviem, gan viņa majestātei, — murmināja vecs gans

Galu galā augstmaņiem Izdevās ieskaidrot un zemniekiem saprast, kas jādara. Sākās balsošana. Katrs delegāts gāja pie krūkas un iemeta savu oli tā, lai citi neredzētu, kādā krāsā tas ir.

Tikmēr galvenais mantzinis, stāvēdams ceļos aiz troņa, čukstēja faraonam:

Viss pagalam! Ja balsotu atklāti, būtu panākta vienprātība. Lai man nokalst roka, ja krūkā tagad nebūs savi divdesmit balti oļi

Nomierinies, mans uzticamais mantzini! — Ramzess smaidīdams atteica. — Manā rīcībā ir vairāk pulku nekā cilvēku, kas balso pret mums.

Kālab tas vajadzīgs? Kālab? — mantzinis sūrojās. — Ja nebūs vienprātības, mums neatdarīs Labirintu…

Ramzess joprojām smaidīja.

Balsošana bija beigusies. Labirinta sargātājs pacēla krūku un izbēra tās saturu uz zelta paplātes: deviņdesmit viens balsotājs bija iemetis astoņdesmit trīs melnus oļus un astoņus baltus.

Karavadoņi un ierēdņi sastinga šausmās, virspriesteri uzvaroši noraudzījās klātesošajos, taču pēkšņi viņus pārņēma satraukums: Ramzesa sejā joprojām rotājās smaids.

Neviens neuzdrošinājās skaļi paziņot, ka faraona priekšlikums Izgāzies. Faraons ierunājās pirmais, bez jebkāda mulsuma:

— Īstenticīgie ēģiptieši, mani labie kalpi! Jūs esat izpildījuši manu pavēli, un es parādīšu jums savu labvēlību. Divas dienas jūs būsit mana nama viesi. Saņēmuši dāvanas, jūs atgriezīsities pie savām ģimenēm un ikdienas darba. Miers ar jums un mana svētība!

To pateicis, faraons ar svītu izgāja no zāles, Virspriesteri Nofri un Herhors bažīgi saskatījās.

— Viņš nemaz nav norūpējies, — Herhors nočukstēja.

— Es taču sacīju, ka viņš ir neaprēķināms, — Nofri atteica. — Viņš ir gatavs pat uz vardarbību, ja mēs nepasteigsimies,

— Dievi pasargās mūs un savus mājokļus ….

Vakarā Ramzesa XIII istabās sapulcējās viņa uzticamākie kalpi: galvenais mantzinis, augstākais rakstvedis, Tutmoss un grieķu korpusa komandieris Kalips.

— Ak, valdniek! — mantzinis bēdājās. — Kālab tu nerīkojies tā kā tavi mūžam dzīvie priekšteči? Ja delegāti būtu balsojuši atklāti, mums jau būtu tiesības uz Labirinta dārgumiem!..

— Godātajam mantzinim taisnība, — augstākais rakstvedis viņu atbalstīja,

Faraons papurināja galvu.

— Jūs maldāties, Pat ja visa Ēģipte iesauktos: «Atdodiet valsts kasei Labirinta bagātības!» — virspriesteri tām neļautu pieskarties

— Tad kālab mēs sasaucām delegātus! Tas ļoti uzbudināja un iedrošināja tautu, kas tagad ir kā palojoša upe..

— Es nebaidos no paliem, — faraons sacīja, — mani pulki būs tiem aizsprosti… Taču delegāti Izdarīja man pakalpojumu, parādot pretinieku vājumu: astoņdesmit trīs oļi — par mums, astoņi — par viņiem. Tas nozīmē, ka viņi var rēķināties ar vienu korpusu, bet es — ar desmit.

Nevajag sevi maldināt, — faraons turpināja, — starp mani un virspriesteriem jau sācies karš. Viņi ir cietoksnis, kura esam aicinājuši padoties. Viņi ir atteikušies — tātad cietoksnis jāieņem triecienā.

— Dzīvo mūžīgi! — Tutmoss un Kalips iesaucās.

Pavēli, valdniek! — augstākais rakstvedis piebalsoja.

Lūk, mana griba! — Ramzess sacīja. — Tu, mantzini, izdalīsi simt talantus policistiem, strādnieku nodaļu virsniekiem un ciemu vecākajiem Seftas, Neha-Hentas, Neha-Pehu, Sebet-Hetas, Dvavas, Amentas un Ka nomos. Izsniegsi krodziniekiem un Iebraucamo vietu saimniekiem miežus, kviešus un vīnu, kas ir pie rokas, lai vienkāršā tauta varētu saņemt ēdamo un dzeramo par brīvu. Darīsi to nekavējoties, lai līdz divdesmitajam paofi pārtikas krājumi būtu, kur vajag.

Mantzinis zemu paklanījās, — Tu, rakstvedi, uzraksti un liec izziņot uz ielām, ka barbari no rietumu tuksneša grasās ar lieliem spēkiem Iebrukt svētajā Faijūmas provincē… Tu, Kalip, nosūti četrus grieķu pulkus uz dienvidiem! Divi lai paliek pie Labirinta, divi lai virzās līdz Hanesai! Ja priesteru karaspēks pienāks no Tēbu puses, jūs atsviedīsit to atpakaļ un nepieļausit, ka tas iebrūk Faijūmā. Un, kad tauta, vērsdamas pret priesteriem, sāks apdraudēt Labirintu, — lai tavi grieķi Ieņem to!

— Bet ja nu Labirinta sardze izrādīs pretestību? — Kalips jautāja.

Tas būtu dumpis, — faraons atbildēja, — Un tev, Tutmos, — viņš turpināja, — jānosūta trīs pulki uz Memfisu un jāizvieto tie Ptaha, Isīdas un Hora tempļu tuvumā. Kad sacēlusies tauta gribēs tur iebrukt, lai pulki stājas vārtiem priekšā, nelaiž pūli svētnīcās un pasargā virspriesterus no aizvainojumiem! Gan Labirintā, gan Memfisas tempļos atradīsies priesteri, kas iznāks pulkiem pretī ar zaļiem zariņiem rokā. Pulku komandieri pajautās viņiem paroli un palūgs padomu.

Un ja kāds uzdrošināsies pretoties? — Tutmoss jautāja.

Tikai dumpinieki nepildīs faraona pavēli, — Ramzess atteica. — Tempļi un Labirints karaspēkam jāieņem divdesmit trešajā paofi, — viņš turpināja, vērsdamies pie augstākā rakstveža, — tālab gan Memfisā, gan Faijūmā tauta var sākt pulcēties jau astoņpadsmitajā — iesākumā nelielām grupām, vēlāk aizvien lielākā skaitā. Un, ja ap divdesmito sāksies sīkas nekārtības, nevajag tās aizkavēt. Bet uzbrukt tempļiem viņi drīkst tikai divdesmit otrajā un divdesmit trešajā. Kad iejauksies karaspēks, visam jānorimstas.

Vai nebūtu labāk tūdaļ apcietināt Herhoru un Nofri? — Tutmoss vaicāja.

Kādēļ? Man jau nerūp viņi, bet gan tempļi un Labirints, kuras ieņemt karaspēks vēl nav gatavs. Turklāt Hirams, kas pārtvēris Herhora vēstules asīriešiem, atgriezīsies ne agrāk par divdesmito. Tādēļ tikai divdesmit pirmajā paofi mums būs pierādījumi, ka virspriesteri ir nodevēji, un mēs varēsim to pavēstīt tautai.

Vai man jādodas ar saviem pulkiem uz Faijūmu? — Kalips jautāja.

Nē. Jūs ar Tutmosu paliksit pie manis ar izlases pulkiem. Mums taču vajadzīgas rezerves gadījumam, ja virspriesteri dabūs savā pusē daļu tautas.

Vai tu nebaidies no nodevības, valdniek? — Tutmoss jautāja.

Faraons nevērīgi atmeta ar roku.

— Nodevība ir neizbēgama, tā sūcas kā ūdens no ieplaisājušas mucas. Protams, virspriesteri daļēji nojauš manus plānus, bet arī es zinu viņu nodomus. Bet, tā kā es agrāk par viņiem esmu sakopojis spēkus, viņi būs vājāki. Dažu dienu laikā nevar izveidot pulkus…

— Un burvestības? — Tutmoss jautāja.

— Nav tādu burvestību, kuras neizgaisinātu zobena cirtiens! — Ramzess smiedamies iesaucās.

Tutmoss gribēja tūdaļ pat Izstāstīt faraonam par priesteru izdarībām ar Likonu. Taču arī šoreiz viņu atturēja apsvērums, ka saniknojies valdnieks zaudēs mieru, kas tagad dara viņu apņēmīgu.

«Karavadonis pirms kaujas drīkst domāt tikai par kauju. Pievērsties Likonam būs laika diezgan, kad priesteri sēdēs cietumā,» Tutmoss prātoja.

Pēc faraona mājiena augstmaņi, zemu palocījušies, izgāja laukā. Palika vienīgi Tutmoss.

Beidzot! — atviegloti nopūtās augstākais rakstvedis, kad viņi bija atstājuši faraona istabas. — Beidzot pienāks gals skūto pauru varai!

Sen jau laiks! — mantzinis piebalsoja. — Pēdējos desmit gados jebkuram pravietim bija lielāka teikšana nekā Tēbu vai Memfisas nomarham!

Domāju, ka Herbors jau klusībā gatavo laivu, lai aizmuktu vēl pirms divdesmit trešā paofi, — Kalips piemetināja.

Kas tam ko bēdāt! — rakstvedis sacīja. — Valdnieks viņam piedos, kad viņš kļūs pazemīgs…

… un ar ķēniņienes Nikotrises aizgādību atstās priesteriem viņu īpašumus, — mantzinis piebilda. — Katrā ziņā valstī tiks ieviesta kārtība, kuras jau sāka pietrūkt…

Man šķiet, ka faraons pārāk plaši tam gatavojas, — rakstvedis sacīja. — Es aprobežotos ar grieķu pulkiem, neaicinot talkā tautu…

Viņš vēl ir jauns… viņam patīk rosme… jezga … — mantzinis noteica.

Uzreiz redzams, ka jūs neesat kareivji. Kad gaidāma cīņa, jāsakopo visi spēki, jo vienmēr var gadīties nejaušības, — Kalips iebilda.

Protams, ja vien mūsu pusē nebūtu tauta, — rakstvedis apliecināja. — Bet kādas tagad var būt nejaušības! Dievi taču nekāps no debesīm aizstāvēt Labirintu.

Tu runā tā, godātais, jo esi mierīgs, — Kalips sacīja, — zinādams, ka virspavēlnieks ir modrs, ka viņš cenšas visu paredzēt. Citādi tev varbūt saltas tirpas skrietu pār kauliem…

Es neparedzu neko negaidītu, — rakstvedis tiepās. — Ja nu vienīgi priesteri atkal palaidīs baumas, ka faraons sajucis prātā.

— Priesteri gan Izmēģinās visus līdzekļus, taču spēku viņiem nepietiks, — galvenais mantzinis žāvādamies pabeidza. — Katrā ziņā es pateicos dieviem, ka viņi ierādījuši man vietu faraona nometnē. Bet tagad laiks gulēt.

Kad augstmaņi bija projām, Tutmoss atvēra slepenas durvis kādā no sienām un ielaida Samentu. Valdnieks sagaidīja Seta tempļa virspriesteri ar lielu prieku, ļāva noskūpstīt savu roku un apskāva viņu.

Miers ar tevi, mans krietnais Samentu! faraons sacīja. — Ar kādām ziņām tu nāc?

Esmu divas reizes bijis Labirintā, — priesteris atteica.

— Un jau zini ceļu?

— Es zināju to jau agrāk, bet tagad esmu atklājis ko jaunu: Labirinta krātuve var iegrūt, nonāvēt cilvēkus un iznīcināt nenovērtējamos dārgumus…

Faraons sarauca uzacis.

— Tālab, — Samentu turpināja, — lai jūsu majestāte piešķir man kādus desmit uzticamus cilvēkus. Naktī pirms uzbrukuma es ieiešu ar viņiem Labirintā un ieņemšu telpas, kas atrodas līdzās mantnīcai… sevišķi augšējo…

— Tu viņus ievedīsi?

— Jā. Lai gan… es tomēr došos vēlreiz uz Labirintu viens pats un noskaidrošu galīgi, vai iegruvumu nevar novērst bez citu palīdzības. Ari visuzticamākie cilvēki var mūs nodot.

— Varbūt tevi jau novēro? — faraons jautāja.

— Tici man, valdniek, — priesteris atbildēja, likdams roku uz sirds, — lai mani izsekotu, jānotiek brīnumam. Viņi ir vientiesīgi kā bērni. Viņi gan nojauš, ka Labirintā kāds grib ielavīties, taču divkāršo sardzi tikai pie redzamajiem vārtiem. Kurpretī es mēneša laikā esmu uzgājis trīs slepenas ieejas, par kurām viņi aizmirsuši vai vispār nezina. Tikai gars varētu, viņus brīdināt, ka es klīstu pa Labirintu, vai norādīt istabu, kurā atrodos. Trīstūkstoš istabās un gaiteņos tas ir pilnīgi neiespējami…

Samentu taisnība, — iejaucās Tutmoss. — Šķiet, mēs esam pārāk piesardzīgi ar šiem zemiskajiem virspriesteriem.

Nesaki vis, komandieri, — priesteris sacīja, — Viņu spēki līdzās valdnieka spēkiem ir kā smilšu sauja pret tuksnesi, taču Herhors un Nofri ir gudri cilvēki un, jādomā, lietos pret mums tādus ieročus un paņēmienus, kur! mūs padarīs mēmus no brīnumiem… Mūsu tempļi ir pilni noslēpumu, kas pārsteidz arī prātniekus, nemaz nerunājot par vienkāršo tautu,

Pastāsti mums, ko tu par tiem zini! — faraons lūdza,

Es varu jau. iepriekš pateikt, ka tavi kareivji tempļos sastapsies ar visādiem brīnumiem. Te viņiem apdzisis lapas, te viņus apņems liesmas un ielenks briesmīgi nezvēri … Te mūris aizšķērsos viņiem ceļu, te zem kājām pavērsies bezdibenis» Dažos gaiteņos viņus applūdinās ūdens, citos neredzamas rokas apmētās ar akmeņiem… Un kādi pērkoni dunēs, kādas balsis skanēs visapkārt!

Visos tempļos Ir man labvēlīgi jaunākie priesteri, bet Labirinta būsi tur — faraons sacīja.

Un mūsu zobeni, — Tutmoss piebilda, — Slikts tas karavīrs, kas atkāpjas uguns vai briesmoņu priekšā vai arī zaudē laiku, klausoties noslēpumainās balsīs.

Pareizi, komandieri! — Samentu iesaucās. — Ja vien jūs droši iesit uz priekšu, visi mūdži atkāpsies, balsis apklusīs un liesmas jūs nededzinās. Tagad pēdējais lūgums, valdniek, — priesteris vērsās pie Ramzesa. — Ja es aiziešu boja..

Nerunā tā! — faraons viņu pārtrauca.

… ja es aiziešu bojā, — Samentu, skumji smaidīdams, turpināja, — pie tevis ieradīsies jauns Seta tempļa priesteris ar manu gredzenu. Lai kareivji ieņem Labirintu, padzen sardzesvīrus un lai nepamet celtni! Šis jauneklis pēc mēneša, bet varbūt arī agrāk atradīs ceļu uz dārgumiem pēc norādījumiem, kurus viņam atstāšu… Bet, valdniek, — viņš piebilda, noslīgdams ceļos, — vienu es tev lūdzu: kad tu uzvarēsi, atriebies par mani un, galvenais, nepiedod Herhoram un Nofri Tu nezini, kas tie par ienaidniekiem! Ja viņi gūs virsroku, iesi bojā ne vien tu pats, bet arī tava dinastija…

Vai tad uzvarētājam neklājas būt augstsirdīgam? — faraons sadrūmis jautāja.

Nekādas augstsirdības, nekādas žēlastības! — Samentu iesaucās. — Kamēr viņi dzīvi, gan tev, gan man, valdniek, draud nāve, negods, pat mūsu līķu apgānīšana. Var padarīt rāmu lauvu, uzpirkt feniķieti, Izpelnīties lībieša vai etlopieša mīlestību… Var aizkustināt haldejiešu priestera sirdi, jo viņš kā ērglis lidinās augstumos un ir pasargāts no nāvējošām bultām… Taču ēģiptiešu pravieti, kas baudījis greznību un varu, nekādi neiežēlināsi. Un tikai ar viņu vai tavu nāvi var beigties cīņa.

— Tev taisnība, Samentu, — Tutmoss atbildēja. — Par laimi, ne jau viņa majestāte, bet mēs, kareivji, izšķirsim mūžseno strīdu starp priesteriem un faraonu.


Divdesmit ceturtā nodaļa


Divpadsmitajā paofi no daudziem Ēģiptes tempļiem, pienāca satraucošas vēstis,

Dažu dienu laikā Hora templī bija apgāzies altāris, Isīdas templī raudājusi dievietes statuja, bet no Tēbu Amona tempļa un Osīrija kapenēm Denderā tika saņemti ļauni pareģojumi. Pēc nepārprotamam pazīmēm priesteri bija izsecinājuši, ka vēl līdz mēneša beigām Ēģipti piemeklēs liela nelaime.

Šai sakarā virspriesteri Herhors un Nofri lika rīkot procesijas ap tempļiem un upurēšanu mājās.

Nākamajā dienā, trīspadsmitajā paofi, Memfisā notika svinīga procesija: dievs Ptahs un dieviete Isīda Iznāca no savām svētnīcām. Abas dievības devās uz pilsētas centra pusi neliela ticīgo pulciņa, galvenokārt sieviešu pavadībā. Taču dieviem nācās griezties atpakaļ, jo pilsētnieki sāka ņirgāties par viņiem, bet citticībnieki pat iedrošinājās dievu svētās laivas apmētāt ar akmeņiem.

Policisti nelikās ne zinis par šiem izlēcieniem, bet daži arīdzan paši izkliedza nepiedienīgus jokus. Kopš pusdienlaika kaut kādi nepazīstami cilvēki sāka izplatīt valodas, ka priesteri nepieļaušot nekādus atvieglojumus vienkāršajai tautai un pat gatavojot dumpi pret faraonu. Pievakarē ap tempļiem sāka pulcēties amatnieki: viņi svilpa, lādēm priesterus un svieda akmeņus vārtos, bet kāds dievzaimotājs, visiem redzot, nodauzīja degunu Horam, kas sargāja savu templi.

Drīz pēc saulrieta priesteri un viņu uzticamie piekritēji sapulcējās Ptaha templī. Tur bija godājamie Herhors, Nofri, Mentesufiss, trīs nomarhi un Tēbu augstākais tiesnesis.

Briesmīgi laiki! — augstākais tiesnesis žēlojās. — Man droši zināms, ka faraons grib sakūdīt pūli, lai tas uzbrūk tempļiem.

— Esmu dzirdējis, — ierunājās Sepas nomarhs, — ka nosūtīta pavēle Nitageram, lai viņš steidzas šurp ar jauniem pulkiem, it kā jau esošo nebūtu diezgan!.

Sakari starp Lejasēģipti un Augšēģipti kopš vakardienas pārtraukti, — Dvavas nomarhs piebilda. — Uz ceļiem stāv kareivji, un viņa majestātes galeras pārmeklē ikvienu pa Nīlu braucošu kuģi…

Ramzess XIII nav «majestāte», — Nofri dzedri pie metināja, — viņš vēl nav saņēmis kroni no dievu rokām.

— Tie visi būtu sīkumi, — augstākais tiesnesis atkal ierunājās. — Ļaunākais ir nodevība… Man ir pamats domāt, ka daudzi jaunākie priesteri jūt līdzi faraonam, un ziņo viņam par visu.

ir pat tādi, kas apsolījuši palīdzēt karaspēkam ieņemt tempļus, — Herhors piebilda.

Karaspēks iesoļos tempļos! — šausmās Iesaucās Senas nomarhs.

Vismaz tāda tam dota pavēle uz divdesmit trešo, — Herhors atbildēja.

Un jūsu godība runā par to tik mierīgi? — Anantas nomarhs brīnījās.

Herhors paraustīja plecus. Nomarhi saskatījās.

To nu es nesaprotu! — Dvavas nomarhs sašutis noteica. — Tempļiem ir tikai daži simti kareivju, faraons nogriezis mums ceļu uz Tēbām un musina tautu, bet godājamais Herhors runā par to, it kā ielūgdams mūs uz dzīrēm… Vai nu aizstāvēsimies, ja vēl iespējams, vai…..

… padosimies viņa majestātei? — Nofri zobgalīgi vaicāja. — To jūs vienmēr pagūsit izdarīt.

Mēs tomēr gribētu kaut ko uzzināt par aizsardzības līdzekļiem, — Sepas nomarhs pieprasīja.

Dievi paglābs savus uzticamos kalpus, — Herhors atteica.

Dvavas nomarhs sasita rokas.

Atklāti sakot, arī mani pārsteidz jūsu vienaldzība, — augstākais tiesnesis ierunājās. — Gandrīz visa tauta Ir pret mums…

Tauta ir kā mieži laukā: lokās pa vējam, — Herhors sacīja.

Un armija?

Kura armija gan nekritīs uz vaiga Osīrija priekšā!

Zinu, — Dvavas nomarhs nepacietīgi pārtrauca, — taču es neredzu Osīriju un nejūtu arī to vēju, kas pievērsīs tautu mums… Toties faraons jau šodien piesaistījis viņus ar solījumiem, bet rīt piesaistīs vēl ciešāk ar dāvanām…

Bailes ir stiprākas par solī jumiem un dāvanām, — Herhors atbildēja.

No kā viņiem jābaidās? No tiem trīssimt kareivjiem, kas mums ir?

Viņi bīsies no Osīrija.

Bet kur viņš ir? — sašuzdams vaicāja Dvavas nomarhs.

— Jūs visi viņu redzēsit. Un laimīgs būs tas, kas kļūs akls tai dienā…

Šos vārdus Herhors izteica tik nesatricināmā mierā, ka visi klātesošie apklusa.

Ko tad mēs galu galā darīsim? — pēc brīža jautāja augstākais tiesnesis.

Faraons grib, — Herhors sacīja, — lai tauta uzbrūk tempļiem divdesmit trešajā. Bet mums jāpanāk, lai mums uzbrūk jau divdesmitajā paofi.

Mūžam dzīvie dievi! — Dvavas nomarhs atkal iesaucās, paceldams augšup rokas. — Kālab mums pašiem jāuzvēl sev nelaime, turklāt divas dienas agrāk?

Klausiet Herhoram, — Nofri apņēmīgi sacīja, — un visādi gādājiet, lai uzbrukums notiek divdesmitajā paofi no rīta!

Un ja mūs patiešām sakaus? — tiesnesis apjucis jautāja.

Ja nelīdzēs Herhora burvestības, tad es piesaukšu palīgā dievus, — Nofri atbildēja, un viņa acis draudīgi iedzalkstījās.

Jums, virspriesteriem, ir savi noslēpumi, kurus mums nav ļauts zināt, — augstākais tiesnesis sacīja. — Tādēļ darīsim, kā pavēlat. Izraisīsim uzbrukumu divdesmitajā. Tikai atcerieties, ka gan mūsējās, gan mūsu bērnu asinis nāks pār jūsu galvām…

Lai nāk!

— Lai notiek tā! — abi virspriesteri reizē iesaucās. Un Herhors piemetināja:

— Desmit gadus mēs pārvaldām valsti, un visu šo laiku nevienam no jums nav nodarīts pāri, visus savus solījumus esam pildījuši. Tad saglabājiet pacietību un uzticību vēl dažas dienas — un jūs ieraudzīsit dievu varenību un tiksit apbalvoti.

Nomarhi atvadījās no virspriesteriem, necenšoties pat slēpt savu grūtsirdību un nemieru. Herhors un Nofri palika vieni.

Pēc ilgāka klusuma brīža Herhors ierunājās:

— Ja, šis Likons bija labs, kamēr tēloja jukušu. Bet, lūk, ja varētu uzdot viņu par pašu Ramzesu!

— Ja ari māte nevarēja atšķirt, — Nofri atbildēja, — tātad viņš ir ļoti līdzīgs. Bet sēdēt tronī un pateikt dažus vārdus tautai, domāju, viņš pratīs. Turklāt mēs būsim viņam līdzās…

Briesmīgi stulbs āksts! — Herhors nopūtās, berzēdams pieri,

Gudrāks par miljoniem, citu. Viņš ir gaišreģis un var izdarīt lielus pakalpojumus valstij,.

Tu man vienādi stāsti par viņa gaišredzību, — Herhors sacīja. — Ļauj man beidzot pašam par to pārliecināties…

Gribi? — Nofri jautāja. — Tad ejam! Tikai, pie visiem dieviem, Herhor, to, ko redzēsi, pat domās nepiemini…

Viņi nokāpa Ptaha tempļa pazemē un nonāca plašā pagrabtelpā, ko apgaismoja kvēpeklis. Blāvajā gaismā Herhors ieraudzīja cilvēku, kas sēdēja pie galda un ēda. Mugurā viņam bija faraona gvardes krekls.

— Likon, — Nofri sacīja, — valsts lielākais augstmanis grib pārliecināties par spējām, ar kurām tevi apveltījuši dievi…

Grieķis atgrūda bļodu ar ēdienu un sāka purpināt:

— Lai nolādēta tā diena, kad manas kājas skāra jūsu zemi! Labāk es strādātu akmeņlauztuvēs, labāk lai mani dauza ar nūjām…

— Tam laika vēl gana! — Herhors skarbi noteica.

Grieķis apklusa un, ieraudzījis Nofri rokā tumšu kristāla lodīti, pēkšņi sāka drebēt. Viņš nobālēja, skatiens viņam apmiglojās, seja norasoja aukstiem sviedriem. Acis stingi raudzījās vienā punktā — gluži kā piekaltas kristāla lodei.

Jau guļ, — Nofri sacīja. — Vai tas nav dīvaini?

Ja tikai neizliekas,

— ieknieb viņam… Iedur… Piededzini ar kaut ko! — Nofri mudināja.

Herhors izvilka no balto drānu krokām dunci un atvēzējās pret Likona galvu. Taču grieķis pat nepakustējās, pat plaksti viņam nenodrebēja.

— Paraugies šurp, — Nofri sacīja, tuvinādams Likona sejai kristālu. — Vai redzi to, kas nolaupījis Kamu?

Grieķis pietrūkās no krēsla ar sažņaugtām dūrēm un putām uz lūpām,

— Laidiet mani! — viņš gārdza. Laidiet mani! Es alkstu viņa asiņu…

Kur viņš tagad? — Nofri jautāja,

Pilī, dārza galā, pie upes. Ar viņu ir daiļa sieviete, — Likons čukstēja.

Viņu sauc par Hebronu — tā ir Tutmosa sieva, — Herhors pateica viņam priekšā. — Atzīsti, Nofri, — viņš piebilda, — lai to zinātu, nav jābūt gaišreģim,

Nofri saknieba plānās lūpas.

Ja tas vēl nepārliecina tevi, es parādīšu tev ko labāku, — viņš atbildēja.

Likon, atrodi tagad nodevēju, kas meklē ceļu uz Labirinta mantnīcu…

Aizmidzinātais grieķis vērīgāk ielūkojās kristālā un pēc brīža atteica:

Es redzu viņu… viņš tērpies ubaga kreklā.,?

Kur viņš ir?

Viņš guļ iebraucamajā vietā pie paša Labirinta… No rīta viņš būs tur…

Kāds viņš izskatās?

Viņam ir rudi mati un bārda, — Likons atbildēja.

Nu, ko? — Nofri jautāja Herhoram.

Tev ir laba policija, — Herhors attrauca.

— Toties Labirinta sargi ir guļavas! — Nofri nikni sacīja. — Šonakt pat kopā ar Likonu braukšu turp, lai brīdinātu vietējos priesterus. Bet, ja man izdosies paglābt dievu mantību, atļauj man kļūt par tās sargātāju…

— Kā vēlies, — Herhors vienaldzīgi atbildēja, taču klusībā nodomāja:

«Dievbijīgais Nofri sāk rādīt zobus un nagus… Pats grib kļūt — tikai — par Labirinta sargātāju, bet savu auklējumu Likonu padarīt — tikai — par faraonu… Tik tiešām, lai apmierinātu manu palīgu alkatību, dieviem vajadzētu radīt desmit Ēģiptes…»

Kad abi augstmaņi iznāca no pazemes, Herhors kājām atgriezās Isīdas templī, kur dzīvoja, bet Nofri lika sagatavot divas zirgu nestuves: vienās jaunie priesteri noguldīja aizmidzināto Likonu ar maisu galvā, otrās virspriesteris iekāpa pats un dažu jātnieku pavadībā rikšiem devās uz Faijūmu.

Naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito paofi virspriesteris Samentu saskaņā ar faraonam doto solījumu j)a viņam vien zināmu gaiteni iegāja Labirintā. Rokā viņam bija lāpu saišķis, viena no tām bija aizdegta, bet uz muguras — neliels grozs ar darbarīkiem.

Samentu it viegli atrada ceļu no zāles uz zāli, no gaiteņa uz gaiteni, ar vienu pieskārienu atbīdīdams akmens plāksnes kolonnās un sienās, kur bija slepenas durvis. Palaikam viņš šaubīdamies apstājās, bet, izlasījis noslēpumainās zīmes uz sienām un salīdzinājis tās ar zīmēm uz krellēm, kas bija viņam kaklā, devās tālāk…

Pēc pusstundas gājiena viņš nonāca mantnīcā un, nobīdījis vienu no grīdas plāksnēm, iekļuva stāvu zemākā zālē. Tā nebija augsta, bet plaša, un tās velves balstīja neskaitāmas strupas kolonnas.

Samentu nolika grozu un, iededzis divas lāpas, to gaismā sāka lasīt uzrakstus uz sienām.

«Būdams neizskatīgs,» vēstīja viens uzraksts, «esmu īstens dievu dēls. Manas dusmas ir briesmīgas. Klajā laukā pārtopu par ugunsstabu un radu zibeņus; iesprostots kļūstu par pērkonu un ārdītāju, neviena celtne nespēj pretoties manai varenībai. Apvaldīt mani var tikai svētītais ūdens, kas atņem man spēku. Bet manas dusmas rodas tiklab no liesmas, kā no mazākās dzirksteles.

Manā priekšā viss griežas un grūst. Esmu kā Tifons, kas apgāž visaugstākos kokus un uzsviež gaisā akmeņus.»

«Katram templim ir savs noslēpums, par kuru citi nezina,» Samentu nodomāja,

Viņš atvēra vienu kolonnu un izņēma no tās prāvu podu. Podam bija ar vasku piestiprināts vāks un atvere, pa kuru vijās gara, tieva aukla, kas beidzās nez kur kolonnas iekšpusē. Samentu nogrieza gabalu auklas, piedūra to lāpai un redzēja, ka aukla švirkstēdama ātri sadeg.

Tad viņš ar nazi uzmanīgi noņēma vāku un atrada podā tādas kā pelēkas smiltis un akmentiņus. Viņš izņēma dažus akmentiņus un, pagājis malā, piegrūda tiem lāpu. Acumirklī uzšāvās spēcīgas liesmas — un no akmentiņiem palika tikai biezi dūmi un nepatīkama smaka,

Samentu pagrāba vēl sauju pelēko smilšu, izbēra uz grīdas, iebāza tajās auklas gabalu, ko bija atradis līdzās podam, un tam visam virsū uzlika smagu akmeni. Tad piedūra lāpu, aukla sāka gruzdēt, un pēc brīža liesmu apņemtais akmens uzlidoja gaisā.

— Nu man šis dieva dēls ir rokā, — Samentu smaidīdams noteica. — Tagad mantnīca neiegrūs..

Viņš sāka staigāt no kolonnas pie kolonnas, atbīdīt plāksnes un ņemt laukā paslēptos podus. Pie katra poda bija aukla, Samentu pārgrieza tās, bet podus nolika malā.

— Nu, — priesteris sacīja, — viņa majestāte varētu uzdāvāt man pusi šo dārgumu vai, mazākais, iecelt manu dēlu par nomarhu! Un viņš droši vien to darīs, jo tas ir augstsirdīgs valdnieks… Bet man pašam pienāktos vismaz Amona templis Tēbās…

Tādā kārtā nodrošinājis apakšējo zāli, Samentu atgriezās mantnīcā, bet no turienes uzkāpa augšējā zālē. Tur arīdzan bija uzraksti uz sienām un neskaitāmas kolonnas, bet tajās podi ar auklām un akmentiņiem, kuri, saskaroties ar uguni, uzsprāga gaisā.

Samentu pārgrieza auklas, izņēma podus no kolonnām un sauju pelēko smilšu iesēja lupatiņā.

Pēc tam noguris atsēdās. Viņam bija izdegušas jau sešas lāpas. Nakts acīmredzot gāja uz beigām.

«Nemūžam nebūtu domājis,» Samentu prātoja, «ka šejienes priesteriem ir tik brīnumains līdzeklis. Ar to taču var graut asīriešu cietokšņus. Nu, mēs gan arī visu neizpaužam saviem mācekļiem …»

Nokusis viņš ļāvās sapņiem. Tagad viņš bija pārliecināts, ka ieņems augstāko stāvokli valstī, vēl augstāku par to, ko bija ieņēmis Herhors.

Ko viņš tad darīs? Ļoti daudz ko! Atstās saviem pēcnācējiem mantojumā gudrību un bagātību. Lūkos izdibināt visu tempļu noslēpumus, lai neierobežoti nostiprinātu savu varu un nodrošinātu Ēģiptei pārākumu pār Asīriju.

Jaunais faraons pulgo dievus. Tas palīdzēs Samentu iedibināt ticību vienam dievam, piemēram, Osīrijam, un apvienot feniķiešus, jūdus, grieķus, lībiešus vienā valstī ar Ēģipti.

Vienlaikus viņš sāks būvēt kanālu, kas savienos Sarkano jūru ar Vidusjūru. Kad gar kanālu tiks uzcelti cietokšņi un izvietots liels karaspēks, visa tirdzniecība ar Austrumu un Rietumu nezināmām tautām nonāks ēģiptiešu rokās.

Tāpat jānodibina sava flote un jāapmāca ēģiptieši jūrlietās… Taču pirmām kārtām jāpieveic Asīrija, kas ar katru gadu top aizvien draudīgāka. Jāierobežo priesteru greznība un alkatība. Lai viņi ir prātnieki, lai dzīvo pārticībā, taču lai kalpo valstij, nevis izmanto — kā tagad — varu savtīgos nolūkos.

«Jau atira mēnesī,» viņš sev sacīja, «es būšu visvarens. Jaunais valdnieks pārlieku mīl sievietes un armiju, lai nodotos valsts pārvaldīšanai. Un, ja viņam nebūs dēlu, tad mans dēls … mans dēls…»

Viņš atģidās. Bija izdegusi vēl viena lāpa, laiks bija atstāt pazemi. Samentu piecēlās, paņēma savu grozu un pameta augšējo zaļi.

«Man nav vajadzīgi palīgi,» viņš smaidīdams domāja, «es pats visu paveicu… Es pats… nicināmais Seta priesteris …»

Viņš bija izgājis cauri jau kādām pārdesmit istabām un gaiteņiem, kad pēkšņi apstājās… Viņam šķita, ka uz grīdas zāle, kura viņš bija iegājis, redzama šaura gaismas strēle.

Acumirklī viņu sagrāba tik briesmīgas bailes, ka viņš nodzēsa lapu. Bet arī gaismas strēle uz grīdas nozuda.

Samentu sasprindzināja dzirdi, taču dzirdēja vienīgi, kā dun asinis deniņos.

— Man būs rādījies! — viņš sacīja.

Drebošām rokām viņš izņēma no groza trauciņu, kur gruzdēja posa, un no jauna iededza lāpu.

«Esmu ļoti miegains,» viņš nodomāja.

Tad palūkojās apkārt un piegāja pie sienas ar slepenajam durvīm. Viņš piespieda naglu — durvis neatdarījās. Piespieda otrreiz … trešo reizi… veltīgi…

— Ko tas nozīmē? — viņš neizpratnē čukstēja.

Viņš jau bija aizmirsis par gaismas strēli. Viņam likās, ka ar viņu noticis kaut kas nepieredzēts. Tik daudz slepenu durvju viņš bija atvēris savā mūžā, tik daudz atdarījis to pašā Labirintā, ka tagad nespēja aptvert šo negaidīto kavēkli.

Viņu atkal sagrāba bailes. Samentu sāka skraidīt, meklēdams izeju. Pēdīgi vienas slepenas durvis padevās. Samentu atviegloti uzelpoja. Viņš bija nonācis milzīgā zālē, ka parasti, ar daudzām kolonnām. Viņa lāpa apgaismoja tikai nelielu daļu telpas, pārējā grima biezā tumsā.

Tumsa, kolonnu mežs un nepazīstamā zāle uzmundrināja priesteri. Samentu sirdī uzplaiksnīja naivas cerības dzirksts: viņam šķita, ka reiz viņš nezina šo vietu, tad arī neviens cits to nezina, neviens te neienāks.

Viņš mazliet nomierinājās, atsēdās, sajutis, ka ļogās kājas. Tad atkal pietrūkās un sāka raudzīties visapkārt, itin ka gribēdams pārbaudīt, vai tiešām viņam draud briesmas un no kurienes… No kura tumšā kakta tās iznāks, lai uzkluptu viņam?

Samentu — kā neviens cits Ēģiptē — bija apradis ar pazemi, tumsu, maldīšanos… Viņam dzīvē bija nācies izbaudīt visādas briesmonības. Bet tas, ko viņš izjuta tagad, bija kaut kas pilnīgi jauns un tik šaušalīgs, ka priesteris baidījās to nosaukt vārdā.

Beidzot viņš ar grūtībām sakopoja domas un sacīja:

— Ja es patiešām esmu redzējis gaismu, ja kāds patiešām aizslēdzis durvis — tātad mani nodevuši. Un ko tad?

«Nāve!» kaut kur dvēseles dzīles apslēptā balss pačukstēja.

— Nāve?!

Seja viņam pārklājās sviedriem, elpa aizrāvās. Samentu sagrāba ārprātīgas bailes. Viņš sāka skraidīt pa zāli, dauzīt ar dūrēm pa sienām, meklēdams izeju. Viņš jau bija aizmirsis, kur atrodas un kā šeit iekļuvis, viņš bija zaudējis virziena izjūtu un pat spēju orientēties pēc krellēm.

Un reizē Samentu juta, ka viņā ir it kā divi cilvēki: viens — gandrīz sajucis, otrs — mierīgs un saprātīgs. Saprātīgais centās ieskaidrot, ka viss ir tikai rēgi, ka neviens viņu nav atklājis, neviens viņu nemeklē un ka viņš izkļūs no šejienes, tiklīdz mazliet atgūsies. Taču pirmais, sajukušais, neuzklausīja saprāta baisi un ar katru brīdi guva virsroku pār savu iekšējo pretinieku.

Ak, ja varētu paslēpties kādā no šīm kolonnām! Lai tad viņu meklē!.. Kaut gan neviens viņu droši vien nemeklētu un neatrastu — un viņš izgulējies atkal atjēgtos.

«Kas man šeit var draudēt?» viņš centās sev iegalvot, raustīdams plecus. «Vajag tikai nomierināties. Lai dzenas man pakaļ pa visu Labirintu! Bet, lai nogrieztu man visus ceļus, vajadzīgi vairāki tūkstoši cilvēku, un, lai noteiktu, kurā zālē atrodos, — jānotiek brīnumam!

Pieļausim, ka mani notvers. Nu, un tad? Pielikšu pie lūpām šo pudelīti un acumirklī būšu tik tālu, ka mani vairs neviens nepanāks, pat dievi…»

Taču, par spīti šiem prātojumiem, Samentu atkal sagrāba tādas bailes, ka viņš otrreiz nodzēsa lāpu un, zobus klabinādams, pieplaka pie kolonnas.

«Kādēļ? Kādēļ man vajadzēja šeit ienākt?» viņš atkārtoja. «Vai man nebija ko ēst? Nebija kur galvu nolikt? Skaidrs, ka mani meklē… Labirintā taču ir daudz modru sargu, un tikai bērns vai nelga var domāt, ka apkrāps viņus. Bagātība! Vara! Kur ir tādi dārgumi, kuru dēļ būtu vērts atdot vienu dzīves dienu? Un, lūk, es — spēkpilns cilvēks — pakļauju briesmām savu dzīvību…»

Pēkšņi viņš dzirdēja kaut ko smagi noklaudzam. Viņš pietrūkās un ieraudzīja zāles galā gaismu.

Jā. Tā bija īsta gaisma, nevis redzes māņi… Zāles attālajā sienā bija atvērtas durvis, pa kurām uzmanīgi nāca iekšā vairāki bruņoti vīri ar lāpām.

Ieraugot viņus, priesterim pamira kājas, sirds, galva. Vairs nebija šaubu, ka viņam tikuši uz pēdām., ka viņš tiek vajāts, ka viņš ir ielenkts…

Kas varēja viņu nodot? Protams, tikai viens cilvēks — jaunais Seta priesteris, kuru viņš bija sīki iepazīstinājis ar saviem plāniem. Pašam nodevējam būtu jāklaiņo pa Labirintu kādu mēnesi, bet, ja viņš pastāstījis sargiem, tie varēja atrast Samentu vienā dienā.

Šai mirklī priesteri pārņēma izjūtas, kādas mēdz būt vienīgi cilvēkiem, kas lūkojas acīs nāvei. Viņš vairs nebaidījās, jo viņa iedomātās šausmas pagaisa, ieraugot īstās lāpas. Viņš ne tikai atģidās, bet pat sajutās bezgala pārāks par visu dzīvo… Pēc brīža viņam nedraudēs vairs nekādas … nekādas briesmas!

Domas šaudījās galvā ātri un spilgti kā zibeņi. Viņš atminējās visu savu dzīvi: grūtības, briesmas, cerības, centienus … Tas viss viņam tagad šķita nenozīmīgs… Kas tiktu no tā, ja viņš šobrīd būtu faraons vai ari viņam piederētu visi ķēniņa dārgumi? Tas viss ir niecība, pīšļi, vēl ļaunāk — pašapmāns. Viens tikai ir dižens un patiess — nāve…

Tikmēr cilvēki ar lāpām, rūpīgi pārmeklēdami visus kaktus, bija nonākuši līdz milzīgās zāles vidum. Priesteris redzēja viņu šķēpu spožos asmeņus un saprata, ka viņi svārstās, ka virzās uz priekšu bailīgi un nedroši. Dažus soļus aiz viņiem gāja cits ļaužu pulciņš ar vienu lāpu.

Samentu pat nejuta pret viņiem naidu, vienīgi ziņkārību: kurš gan varēja viņu nodot? Bet arī tas viņu pārlieku neuztrauca, nesalīdzināmi svarīgāks šķita jautājums: kādēļ cilvēkam jāmirst, un kālab viņš piedzimis? Jo nāves priekšā dzīve, pat ilga un pārdzīvojumiem bagāta, sarūk līdz vienam sāpjpilnam mirklim.

Kālab tas viss? Kam tas vajadzīgs?

Viņš attapās, dzirdot kāda apbruņota vīra balsi:

— Šeit neviena nav un nevar būt!

Bruņotie vīri apstājās. Samentu juta, ka mīl šos cilvēkus, kas nevēlas iet tālāk, un sirds viņam iepukstējās straujāk..

Lēnām tuvojās otrs ļaužu pulciņš. Divi cilvēki strīdējās,

Kā. jūsu godība var pat pieļaut, ka šeit kāds ienācis?! — sacīja sašutumā dreboša balss. — Visas ieejas taču ir apsargātas, it īpaši tagad, bet, ja kāds arī ielavījies, tad vienīgi tādēļ, lai nomirtu badā…

Tomēr paskaties uz Likonu! — atteica otra balss. — Viņš guļ, bet it kā visu laiku jūt ienaidnieka tuvumu.

«Likons?» nodomāja Samentu. «Ak, tas grieķis, kas līdzīgs faraonam… Ko es redzu? Nofri atvedis viņu šurp…»»

Šai mirklī aizmidzinātais grieķis metās uz priekšu un apstājās pie kolonnas, aiz kuras bija patveries Samentu. Bruņotie vīri skriešus devās viņam pakaļ, viņu lāpas apgaismoja priestera tumšo stāvu.

— Kas te ir? — sardzes priekšnieks piesmakušā balsī iekliedzās.

Samentu iznāca priekšā. Viņa parādīšanās bija tik negaidīta, ka visi atsprāga atpakaļ. Viņš varētu paiet šiem apstulbinātajiem cilvēkiem garām — un neviens viņu neaizturētu. Taču priesteris nedomāja par bēgšanu,

— Nu, vai mans gaišreģis ir kļūdījies? — Nofri iesaucās, pastiepdams roku. — Lūk, nodevējs!

Samentu piegāja, viņam klāt un smaidīdams sacīja:

— Es pazinu tevi pēc šī izsauciena, Nofri. Kad tu neesi krāpnieks, tu esi muļķis.

Klātesošie šausmās sastinga. Samentu turpināja ar mierīgu ironiju:

— Lai gan šobrīd tu esi gan krāpnieks, gan muļķis. Krāpnieks — jo tu centies iestāstīt Labirinta sargiem:, ka šis nelietis ir gaišreģis, bet muļķis — jo domā, ka tev noticēs. Labāk pasaki uzreiz, ka arī Ptaha templī ir Labirinta precīzs plāns…

— Tie ir meli! — Nofri iesaucās,

— Pavaicā šiem cilvēkiem — kam viņi tic: tev vai man? Esmu šeit tāpēc, ka atradu plānus Seta templī, bet tu atnāci, nemirstīgā Ptaha vadīts, — Samentu pabeidza

smiedamies.

— Sasieniet šo nodevēju un meli! — Nofri iekliedzās. Samentu atkāpās dažus soļus, aši izņēma no apģērb krokām pudelīti un, pacēlis to pie lūpām, sacīja:

— Tu, Nofri, līdz pat nāvei paliksi muļķis… Prāta tev pietiek vienīgi tad, kad runa ir par naudu…

Viņš pielika pudelīti pie mutes un nogāzās zemē. Bruņotie vīri metās pie viņa, piecēla, bet viņš jau bija miris.

— Lai paliek šeit tāpat kā citi… — Labirinta sargātājs noteica.

Rūpīgi aizslēguši slepenās durvis, visi atstāja zāli. Drīz viņi iznāca virszemē.

Nokļuvis pagalmā, godājamais Nofri lika saviem priesteriem sagatavot zirgu nestuves un tūdaļ pat kopā ar guļošo Likonu devās uz Memfisu.

Labirinta sargi, neparasto notikumu apstulbināti, raudzījās te cits uz citu, te uz Nofri svītu, kas nozuda palsajā putekļu mākonī.

Nespēju noticēt, — virspriesteris sargātājs sacīja, — ka mūsu dienās atradies cilvēks, kas spējis iekļūt Labirintā…

Jūsu godība aizmirst, ka šodien tādi bija trīs, — kāds jaunākais priesteris sacīja, greizi palūkodamies uz viņu.

Tev taisnība, — virspriesteris atteica. — Vai dievi būtu aptumšojuši man prātu? — viņš piebilda, berzēdams pieri un sažņaugdams amuletu pie krūtīm.

Un divi no viņiem aizbēga, — jaunākais priesteris pateica priekšā, — āksts Likons un svētais Nofri.

Kālab tu man to nepateici tur, pazemē? — priekšnieks apskaitās.

— Es nezināju, ka tā notiks…

Esmu pagalam! — virspriesteris iekliedzās. — Man būtu jābūt šeit nevis par priekšnieku, bet gan par vārtsargu! Mūs brīdināja, ka kāds cenšas ielavīties Labirintā, bet es nenodrošinājos pret to. Un arī tagad ļāvu aiziet diviem visbīstamākajiem cilvēkiem, kas var ievest šeit jebkuru … Vai man!

Neraizējies, — viņu mierināja cits priesteris — mūsu likums ir skaidrs. Nosūti uz Memfisu četrus vai sešus vīrus ar tiesas spriedumiem. Pārējo paveiks viņi…

— Man aptumšojies prāts, — virspriesteris zūdījās.

— Kas noticis, tas noticis, — jaunākais priesteris mazliet ironiski sacīja. — Viens ir skaidrs: nodevējiem, kas ne tikai iekļuvuši pazemē, bet pat staigājuši pa to kā pa savām mājām, jāmirst…

— Tad norīkojiet sešus no mūsu apsardzes!

Protams! Tam jādara gals! — priesteri sargātāji apliecināja.

Kas zina, vai Nofri nav darbojies saziņā ar godājamo Herhoru? — kāds nočukstēja.

Diezgan! — virspriesteris atteica. — Ja atradīsim Herhoru Labirintā, mēs rīkosimies pēc likuma. Taču turēt aizdomās kādu, ja nav pierādījumu, mēs nedrīkstam. Lai rakstveži sagatavo spriedumu Nofri un Likonam, lai mūsu ļaudis steidzas viņiem pa pēdām, bet sardze lai divkāršo posteņus! Vajag pārbaudīt arī visas celtnes iekštelpas un izdibināt, pa kurieni ienācis Samentu. Lai gan esmu pārliecināts, ka sekotāji viņam tik drīz neradīsies.

Pēc dažām stundām seši vīri devās uz Memfisu.


Divdesmit piektā nodaļa


Jau astoņpadsmitajā paofi Ēģiptē sākās jukas. Sakari starp Lejasēģipti un Augšēģipti bija pārtraukti, tirdzniecība apsīka, pa Nīlu braukāja tikai sargkuģi, sauszemes ceļus pārplūdināja karaspēks, kas devās uz pilsētām, kurās atradās ievērojamākie tempļi.

Uz lauka strādāja tikai priesteriem piederošie zemnieki, bet muižnieku, nomarhu un it īpaši jau faraona īpašumos lini stāvēja neplūkti, āboliņš nepļauts, vīnogas nenovāktas. Zemnieki neko nedarīja, tikai bariem slaistījās apkārt, dziedāja, ēda, dzēra un draudēja te priesteriem, te feniķiešiem.

Pilsētās tirgotavas bija slēgtas un dīkie amatnieki augām dienām spriedelēja par valsts pārkārtošanu. Šī nelāgā parādība Ēģiptē nebija vairs nekas jauns, taču šoreiz tā izpaudās tik draudīgos apmēros, ka nodokļu piedzinēji un pat tiesneši sāka slēpties — jo vairāk tādēļ, ka policija izturējās pret visu notiekošo ļoti iecietīgi.

Tomēr, lai cik dīvaini tas liktos, pārtikas un vīna bija papilnam. Krodziņos, it īpaši tajos, kas piederēja feniķiešiem — tiklab Memfisā, kā provincē —, ikviens varēja ēst un dzert, cik uziet, par nieka maksu vai pilnīgi par velti.

Stāstīja, ka faraons rīkojot savai tautai dzīres, kas turpināšoties veselu mēnesi. Tā kā sakari bija apgrūtināti un vietām pat pilnīgi pārtraukti, neviena pilsēta nezināja, kas notiek pārējās, Un vienīgi faraonam, bet vēl labāk priesteriem bija zināms vispārējais stāvoklis valstī.

Šo stāvokli pirmām kārtām raksturoja šķelšanās starp Augšas jeb Tēbu Ēģipti un Lejas jeb Memfisas Ēģipti. Tēbas pārsvars bija priesteru, Memfisā — faraona pusē. Tēbās runāja, ka Ramzess XIII sajucis prātā un gribot pārdot Ēģipti feniķiešiem; Memfisā apgalvoja, ka priesteri gribot noindēt faraonu un ielaist valstī asīriešus.

Vienkāršā tauta kā ziemeļos, tā dienvidos neapzināti atbalstīja Ramzesu. Taču tauta bija pasīvs un svārstīgs spēks. Kad uzstājās valdības pārstāvis, zemnieki bija gatavi uzbrukt tempļiem un sist priesterus, bet, kad garām gāja procesija, — krita pie zemes un drebēja, klausoties pareģojumus par nelaimēm, kas draudot Ēģiptei vēl šomēnes.

Pārbiedētie muižnieki un nomarhi gandrīz visi bija sabraukuši Memfisā, lai lūgtu faraonu paglābt viņus no dumpiniekiem. Bet, tā kā Ramzess XIII ieteica viņiem būt pacietīgiem un neapspieda nemierniekus, muižnieki uzsāka sarunas ar priesteriem.

Tiesa, Herhors klusēja vai arīdzan ieteica būt pacietīgiem, toties citi priesteri centās pierādīt augstmaņiem, ka Ramzess XIII ir ārprātīgs, un lika noprast, ka viņam jāatņem vara.

Pašā Memfisā līdzās pastāvēja divas nometnes: bezdievji, kas žūpoja, ālējās un apmētāja dubļiem tempļu mūrus un pat dievu veidolus, un dievbijīgie, galvenokārt sirmgalvji un sievietes, kas pulcējās ielās, skaļi pareģodami visvisādas nelaimes un lūgdami dievus paglābt viņus, Bezdievji ik dienas izdarīja kaut kādus pārkāpumus, dievbijīgo vidū ik dienas izdziedējās kāds sirdzējs vai kroplis.

Taču dīvaini: lai gan kaislības bangot bangoja, abas nometnes nedarīja viena otrai pāri un nebūt neķērās pie vardarbīgiem līdzekļiem. Tas bija izskaidrojams ar apstākli, ka gan vieni, gan otri cēla nemierus, vadoties pēc augstākas aprindās izstrādāta plāna.

Faraons, vēl nesavācis visas karaspēka daļas un visus pierādījumus pret priesteriem, nesteidzās dot signālu izšķirošajam uzbrukumam tempļiem; priesteri savukārt šķita kaut ko gaidām. Tomēr bija manāms, ka tagad viņi vairs nejūtas tik vāji kā pirmajās dienās pēc delegātu balsošanas. Un arīdzan pats Ramzess XIII kļuva domīgs, kad viņam no visām malām ziņoja, ka priesteriem piederošie zemnieki tikpat kā nepiedalās nemieros, bet gan strādā.

«Ko tas nozīmē?» faraons sev jautāja, «Vai skūtie pauri domā, ka es neuzdrošināšos aizskart tempļus? Varbūt viņiem ir kādi man nezināmi aizsardzības līdzekļi?»

Deviņpadsmitajā paofi policija darīja zināmu faraonam, ka pagājušonakt tauta sākusi graut mūrus ap Hora templi.

— Vai jūs viņiem to pavēlējat? — faraons jautāja priekšniekam.

— Nē, viņi to darīja paši…

— Atturiet viņus… Ne pārāk bargi, bet atturiet, — faraons sacīja. — Pēc dažām dienām viņi varēs darīt visu, kas viņiem ienāks prātā. Bet pagaidām lai nelieto varu…

Ramzess XIII, būdams karavadonis un uzvarētājs pie Sāls ezeriem, zināja: ja pūlis reiz dosies uzbrukumā, to vairs nekas neapturēs — tam jāsakauj pretinieks vai pašam jātiek sakautam. Ja tempļi neaizsargāsies, tauta tiks ar tiem galā, bet ja nu tie sadomās aizsargāties?…

Tādā gadījumā tauta izklīdīs un vajadzēs tas vietā sūtīt karaspēka daļas, kuru gan nav tik daudz, cik nepieciešams pēc faraona aprēķiniem. Turklāt Hirams vēl nav atgriezies no Būbastijas ar vēstulēm, kas pierāda Nofri un Herhora nodevību. Bet, galvenais, faraonam labvēlīgi noskaņotie priesteri apsolījuši sniegt viņam palīdzību tikai divdesmit trešajā paofi. Kā lai brīdina viņus tik daudzos tempļos, kas atrodas tālu cits no cita? Un vai piesardzība neliek vairīties no jebkādas sazināšanās, kas varētu viņus nodot?

Tādēļ Ramzess XIII nevēlējās, lai tauta priekšlaikus uzbrūk tempļiem.

Tikmēr pretēji faraona gribai nemieri vērsās plašumā. Pie Isīdas tempļa tika nogalināti vairāki dievbijīgie, kas pareģoja Ēģiptei nelaimes vai brīnumainā kārtā bija izdziedējušies. Pie Ptaha tempļa pūlis metās virsū procesijai, piekāva priesterus un sadauzīja svēto laivu, kurā pārvietojās dieva statuja. Gandrīz vienlaikus no Sehemas un Onu atsteidzās ziņneši ar vēstīm, ka dumpinieki mēģinājuši ielauzties tempļos, bet Herau pat ielauzušies un apgānījuši svētnīcu.

Pievakarē gandrīz vai slepus faraona pilī ieradās priesteru deputācija. Godājamie pravieši raudādami nokrita valdniekam pie kājām, lūgdami pasargāt dievus un tempļus.

Šis negaidītais notikums pildīja Ramzesa sirdi ar lielu prieku un ar vēl lielāku lepnumu. Viņš lika delegātiem piecelties un žēlīgi atbildēja, ka viņa pulki allaž gatavi sargāt tempļus, ja vien tiks tur ielaisti.

— Es nešaubos, — viņš paziņoja, — ka paši postītāji atkāpsies, ieraudzījuši, ka dievu mājokļus ieņēmis karaspēks.

Delegāti svārstījās.

Jūsu majestātei ir zināms, — vecākais no viņiem sacīja. — ka karaspēks nedrīkst ieiet pat tempļa pagalmā… Mums nāksies vaicāt virspriesteru domas,

Protams, vaicājiet, — faraons atteica. — Es neprotu darīt brīnumus un no savas pils nejaudāšu pa gabalu aizsargāt tempļus.

Delegāti sarūgtināti devās projām, bet valdnieks pēc viņu aiziešanas sasauca slepeno padomi. Ramzess bija pārliecināts, ka deputācija nav nekas cits kā vien Herhora viltība ar nolūku viņu maldināt.

Kad ķēniņa zālē bija sanākuši augstmaņi un karavadoņi, Ramzess, lepnuma pilns, ierunājās.

Es gribēju, — viņš sacīja, — ieņemt Memfisas tempļus divdesmit trešajā paofi. Tomēr uzskatu, ka labāk to paveikt rīt.

Mūsu karaspēks vēl nav sapulcējies, — Tutmoss sacīja.

Un mums nav Herhora vēstuļu asīriešiem, — augstākais rakstvedis piemetināja.

Nav svarīgi, — faraons atteica, — lai tauta jau rīt uzzina, ka Herhors un Nofri ir nodevēji, bet nomarhiem un priesteriem sniegsim pierādījumus pēc dažām dienām, kad Hirams atgriezīsies no Būbastijas.

Tava jaunā pavēle lielā mērā maina sākotnējo plānu, — Tutmoss sacīja. — Labirintu mēs rītdien neieņemsim … Un, ja arī Memfisā tempļi uzdrošināsies izrādīt pretestību, mums nav pat tarānu, lai uzlauztu vārtus…

Tutmos, — faraons atbildēja, — es varētu nepaskaidrot savas pavēles. Taču gribu jūs pārliecināt, ka dziļāk vērtēju notikumu gaitu…

— Ja ļaudis, — viņš turpināja, — jau šodien uzbrūk tempļiem, rītdien viņi gribēs tajos ielauzties. Ja mēs tos neatbalstīsim, uzbrukums tiks atvairīts un pēc trim dienām ļaužu cīņasspars, jādomā, apsīks.

Un tas, ka priesteri jau tagad sūta pie mums delegāciju, liecina par viņu vājumu. Turpretī pēc dažām dienām viņu piekritēju skaits tautā var pieaugt.

Aizrautība un bailes ir kā vīns kruķa: jo vairāk to izlaista, jo mazāk tā paliek — un nodzerties var vienīgi tas, kurš laikus pastiepj savu kausu. Ta kā ļaudis šodien gatavi uzbrukumam, bet ienaidnieks ir iebiedēts, izmantosim to, jo, kā jau sacīju, pēc dažām dienam veiksme var mūs pamest un pat vērsties pret mums.

Un arī pārtikas krājumi izsīkst, — mantzinis piebilda. — Pēc trim dienām visiem jāatgriežas pie darba, jo ilgāk barot viņus par velti mēs nespēsim…

Redzi nu, — faraons sacīja Tutmosam. — Es pats pavēlēju policijas priekšniekam, lai viņš attur pūli. Bet, ja to atturēt nav iespējams, jāizmanto saviļņojums. Pieredzējis jūrasbraucējs necīnās ar straumi vai vēju, bet ļauj sevi nest vēlamā virzienā…

Šai brīdī ienāca ziņnesis ar ziņojumu, ka ļaudis uzbrūk svešzemniekiem: grieķiem, sīriešiem un it īpaši feniķiešiem. Aplaupītas daudzas tirgotavas, un vairāki cilvēki nogalināti…

— Lūk, jums pierādījums, — iesaucas sašutušais faraons, — ka pūli nedrīkst novirzīt no reiz nosprausta mērķa! Rīt lai karaspēks ir tempļu tuvuma… Un lai nekavējoties ieņem tos, ja tauta sāks lauzties tur iekšā, vai… vai atkāpjas, sastopot pretestību…

Tiesa, vīnogas jānovāc paofi mēnesī, bet vai kāds dārznieks atstās ķekarus pie vīnstīgām, ja tie nogatavosies mēnesi agrāk?

Atkārtoju: es gribēju atturēt pūli, līdz būsim pilnīgi gatavi. Bet, ja jau kavēties vairs nedrīkst, izmantosim ceļavēju un uzvilksim buras! Rīt Herhors un Nofri jāapcietina un jāatved uz pili, bet Labirintu ieņemsim pēc dažām, dienām.

Padomes locekļi atzina, ka faraona lēmums ir pareizs, un izklīda, apbrīnodami viņa apņēmību un gudrību. Pat vadoņi uzskatīja, ka labāk izmantot radušos izdevību nekā krāt spēkus tam laikam, kad šādas izdevības vairs nebūs.

Bija jau nakts. Atsteidzās otrs ziņnesis no Memfisas ar ziņojumu, ka policijai izdevies pasargāt, svešzemniekus. Taču tauta ir saniknota — un nav zināms, ciktāl nonāks rīt,

Tagad ziņneši nāca cits pēc cita. Vieni atnesa vēstis, ka ar cirvjiem un nūjām bruņojušies milzīgi zemnieku pūļi no malu malām dodas uz Memfisu. Citi ziņoja, Ka Pemes, Sehemas un Onu apkaimē ļaudis bēg tīrumos, kliegdami, ka rīt būšot pasaules gals. Kāds vīrs atveda vēstuli no Hirama, ka viņš drīz ieradīšoties. Cits darīja zināmu, ka priesteru pulki slepus manās uz Memfisu, bet no Augšēģiptes virzās vareni tautas un kareivju pūļi, kas noskaņoti naidīgi pret feniķiešiem un pat pret viņa majestāti.

«Kamēr tie pienāks,» faraons nodomāja, «virspriesteri man jau būs rokā un piesteigsies Nitagera pulki. Svētie vīri novēlojušies par dažām dienām…»

Piedevām tika ziņots, ka dažviet uz ceļiem kareivji notvēruši pārģērbušos priesterus, kas centušies ielavīties faraona pilī — droši vien nelāgā nolūkā.

— Lai atved viņus pie manis! — faraons smiedamies atbildēja. — Gribu redzēt tos, kuriem bijuši ļaunprātīgi nodomi pret mani.

Ap pusnakti audienci lūdza cienījamā ķēniņiene Nikotrise. Ķēniņiene bija bāla un drebēja pie visām miesām. Viņa pavēlēja virsniekiem iziet no faraona istabas un, palikusi ar viņu vienatnē, sacīja raudādama:

Mans dēls, es nāku ar ļoti ļauniem pareģojumiem.

Es labāk gribētu saņemt precīzas ziņas par manu ienaidnieku spēkiem un nodomiem.

Šovakar dievišķās Isīdas statuja manā kapelā pagriezās ar seju pret sienu, bet ūdens svētajā tvertnē kļuva asinssarkans…

Tas pierāda, — faraons atteica, — ka mums pilī ir nodevēji. Taču viņi nav pārāk bīstami, ja prot vienīgi sagandēt ūdeni un pagriezt statujas.

Visi mūsu kalpotāji, — ķēniņiene turpināja, — visa tauta ir pārliecināta — ja tavs karaspēks iesoļos tempļos, Ēģipti piemeklēs liela nelaime.

Vēl lielāka nelaime, — valdnieks sacīja, — ir priesteru nekaunība. Mans mūžam dzīvais tēvs ielaidis viņus pilī, un tagad viņi domā, ka kļuvuši par tās saimniekiem… Bet — ak, dievi! — kas atliks man, ja viņi sagrābs visu varu? Vai man būtu jāatsakās no savām ķēniņa tiesībām?!..

Esi vismaz žēlsirdīgs, — brīdi padomājusi, ķēniņiene noteica, — esi žēlsirdīgs… Jā, tiesības tev jāpatur, tomēr neļauj kareivjiem apgānīt svētnīcas un aizskart priesterus. Atceries, ka žēlsirdīgie dievi dāvā prieku Ēģiptei, bet priesteri, kaut arī viņi dažkārt maldās (un kurš gan nemaldās?), izdara nenovērtējamus pakalpojumus mūsu zemei… Padomā — ja tu viņus padzīsi un padarīsi par nabagiem, tu iznīcināsi gudrību, kas cēlusi mūs pāri citām tautām.

Saņēmis mātes rokas, noskūpstīja viņu un smiedamies atbildēja:

— Sievietes allaž pārspīlē. Tu, māt, runā ar mani tā, it kā es būtu mežonīgu hiksu vadonis, nevis faraons. Vai gan es vēlu ļaunu priesteriem? Vai ienīstu viņu gudrību? Kaut vai tik neauglīgu kā zvaigžņu kustību vērošana: zvaigznes arī bez mums virzās pa debesīm, un labuma mums no tā neatkrīt ne par vara debenu.

Mani nekaitina ne viņu prāts, ne dievbijība, bet Ēģiptes posts, kad tai jāvārgst aiz bada un jābaidās no niecīgākajiem Asīrijas draudiem. Tikmēr priesteri ar visu savu gudrību ne tikai neatbalsta manus ķēniņa nodomus, bet gan pretojas tiem visnekaunīgākā kārtā!

Tad atļauj man viņus pārliecināt, ka nevis viņi, bet gan es pats esmu sava mantojuma saimnieks] Es nespētu atriebties pazemīgajiem, bet samīšu augstprāšus!

Viņi to labi zina, bet vēl arvien negrib ticēt un, nebūdami pietiekami spēcīgi, cenšas iebiedēt mani, pareģojot kaut kādas nelaimes. Tas ir viņu pēdējais ierocis un glābiņš … Toties, kad priesteri sapratīs, ka nebaidos no rēgiem, viņi kļūs pazemīgi… Un tad ne akmens nenokritīs no viņu tempļiem, ne gredzens netiks paņemts no dārgumu krātuvēm.

Es pazīstu viņus! Tagad viņi jūtas visvareni, jo esmu tālu. Bet, kad atvēzēšu pret viņiem savu bruņoto dūri, viņi kritīs uz vaiga, viss šis jūklis aprims un iestāsies vispārēja labklājība!

Ķēniņiene apskāva valdnieka kājas un aizgāja nomierinājusies, taču atvadoties nozvērināja Ramzesu, lai goda dievus un ir augstsirdīgs pret viņu kalpiem.

Pēc mātes aiziešanas faraons ataicināja Tutmosu.

— Tātad rit, — viņš sacīja, — mans karaspēks ieņems tempļus. Tomēr piekodini karavadoņiem, lai viņi zina, ka gribu saglabāt svētos mājokļus neskartus, un lai neviens nepaceļ roku pret priesteriem!

— Pat pret Nofri un Herhoru? — Tutmoss jautajā.

— Pat pret viņiem, — faraons atteica. — Viņi būs pietiekami sodīti, kad, atcelti no saviem amatiem, apmetīsies gudrības tempļos, lai netraucēti lūgtu dievus un krātu gudrību…

— Būs tā, kā tu pavēli, lai gan…

Ramzess pacēla pirkstu, likdams saprast, ka nevēlas uzklausīt nekādus iebildumus. Pēc tam, lai mainītu sarunas tematu, sacīja smaidīdams:

— Vai atminies, Tutmos, manevrus pie Pi-Bailas? Pagājuši jau divi gadi… Kad es toreiz sašutu par priesteru nekaunību un alkatību, vai tu varēji iedomāties, ka es tik ātri tikšu ar viņiem galā? Ak, nabaga Sāra! Ak, mans dēliņš! Cik viņš bija jauks!

Asara noritēja pār faraona vaigu.

— Tik tiešām, — viņš sacīja, — ja es nebūtu žēlprātīgo un augstsirdīgo dievu dēls, maniem ienaidniekiem rīt neklātos viegli… Cik pazemojumu viņi man sagādājuši! Cik reižu viņu vainas dēļ asaras aizmiglojušas man skatienu!


Divdesmit sestā nodaļa


Divdesmitajā paofi Memfisā valdīja svētsvinīga noskaņa. Neviens nestrādāja, pat nesēji nestaipīja savas smagās nastas. Visi iedzīvotāji bija Izgājuši laukumos un ielās vai drūzmējās pie svētnīcām, it īpaši pie Ptaha tempļa, kas bija vislabāk nocietināts. Tur bija sapulcējušies augstmaņi un priesteri ar Herhoru un Nofri priekšgalā.

Karaspēka nodaļas tempļu tuvumā stāvēja izklaidus, lai kareivji varētu sarunāties ar tautu.

Pūlī un starp kareivjiem šaudījās daudzi tirgotāji ar maizes groziem, ar vīnu krūkās un ādas maisos. Viņi cienāja visus par velti. Ja kāds vaicāja, kādēļ viņi neņem maksu, daži atbildēja, ka viņa majestāte cienājot savus pavalstniekus, bet citi sacīja:

— Ēdiet un dzeriet, īstenticīgie ēģiptieši! Kas zina, vai nodzīvosim līdz rītdienai!

Tie bija priesteru nolīgtie tirgotāji.

Šeit lodāja arī visvisādi musinātāji. Daži centās skaļi pārliecināt savus klausītājus, ka priesteri dumpojas pret faraonu un pat grib viņu noindēt par to, ka viņš apsolījis tautai septīto dienu atpūtai. Citi čukstēja, ka faraons sajucis prātā un vienojies ar svešzemniekiem par pazudināšanu tempļiem un Ēģiptei. Pirmie urdīja tautu, lai uzbrūk tempļiem, kur priesteri un nomarhi spriež, kā vairāk paverdzināt amatniekus un zemniekus. Otrie izteica bažas — ja uzbruks tempļiem, var notikt liela nelaime…

Un tomēr pie Ptaha tempļa mūriem uzradās vairāki pamatīgi resni baļķi un akmeņu grēdas.

Cienīgie Memfisas tirgoņi, grozīdamies pūlī, ne brīdi nešaubījās, ka tautas nemieri izraisīti mākslīgi. Sīkie rakstveži, policisti, strādnieku pulku virsnieki un pārģērbušies desmitnieki neslēpa nedz savu amatu, nedz to, ka grib pamudināt ļaudis sagrābt tempļus. Savukārt parashiti, ubagi, tempļu kalpotāji un zemākie priesteri gan centās sevi nenodot, tomēr ikviens redzēja, ka arī viņi musina tautu uz vardarbību.

Pilsētnieki bija pārsteigti par tādu priesteru piekritēju izturēšanos, un tautas nesenā aizrautība sāka atslābt. Dzimušie ēģiptieši nespēja saprast, kas notiek un kas patiesībā izraisa nekārtības. Jūkli vairoja plānprātīgi svētuļi, kuri, skraidīdami kaili pa ielām, plosīja savu miesu līdz asinīm un klaigāja:

— Posts Ēģiptei! Bezdievība nezina vairs mēra! Tuvojas atmaksas stunda!.. Dievu sods nāks pār lepnības pārņemtajiem grēkdariem!..

Kareivji saglabāja mieru, gaidīdami, kad tauta sāks lauzties tempļos. Pirmkārt, tieši tāda pavēle bija nākusi no ķēniņa pils; otrkārt, virsnieki bažījās, ka tempļos ierīkoti slazdi, un labāk vēlējās, lai iet bojā vienkāršā tauta, nevis kareivji. Kareivjiem tāpat būs darba diezgan.

Taču pūlis, nevērojot musinātāju klaigas, svārstījās: zemnieki paļāvās uz amatniekiem, amatnieki — uz zemniekiem, un visi kaut ko gaidīja.

Pēkšņi ap vieniem dienā no sānielām izlingoja ar cirvjiem un nūjām bruņojusies dzērāju varza un devās uz Ptaha templi. Tie bija zvejnieki, grieķu jūrnieki, gani, lībiešu klaidoņi, pat ieslodzītie no Turras raktuvēm. Priekšgalā gāja milzīgs strādnieks ar lāpu rokā. Viņš apstājās pie tempļa vārtiem un pērkondimdošā balsī vērsās pie tautas:

— Bet vai jūs, īstenticīgie, zināt, par ko šeit spriež virspriesteri un nomarhi? Viņi grib piespiest viņa majestāti faraonu Ramzesu, lai viņš atņem strādniekiem vēl vienu miežu plāceni dienā, bet zemniekus apliek ar jaunu nodokli — pa drahmai no cilvēka. Tālab es saku jums, ka jūs rīkojaties aplam un zemiski, stāvēdami šeit saliktām rokām! Vajag beidzot saķert šos tempļu žurkas un vest viņus pie mūsu valdnieka, pret kuru sazvērējusies bezdievji! Ja mūsu pavēlniekam nāksies piekāpties priesteru padomes priekšā, kurš tad aizstāvēs godīgos ļaudis?

Viņam taisnība! — pūlī atskanēja saucieni.

Faraons lika mums atvēlēt septīto dienu atpūtai!

Un iedalīt mums zemi!

Viņš vienmēr jutis līdzi vienkāršajiem ļaudīm! Atminieties, kā pirms diviem gadiem viņš atbrīvoja zemniekus, kas bija nodoti tiesai par uzbrukumu jūdietes mājai!

Es pats redzēju, kā viņš toreiz iekaustīja rakstvedi, kas piedzina no zemniekiem nelikumīgus nodokļus!

Lai dzīvo mūžos mūsu valdnieks Ramzess XIII, apspiesto aizgādnis!

Skatieties! — atskanēja attāla balss. — Lopi paši atgriežas no ganībām, itin kā tuvotos vakars…

Ko tur lopi! Ejam slānīt priesterus!

Ei, jūs! — milzis pie tempļa vārtiem iekliedzās. — Atveriet mums ar labu; mēs gribam zināt, par ko spriež priesteri ar nomarhiem!

Atveriet, citādi izgāzīsim vārtus!

Dīvaini, — tālākstāvošie ieteicās, — putni taisās uz guļu… Bet diena vēl tikai pusē…

Gaisā jūtams kaut kas nelāgs…

Ak, dievi! Nāk virsū nakts, bet es vēl neesmu saplūkuši salātus pusdienām! — kāda meitene apķērās.

Taču visas šīs piezīmes pārmāca dzērāju varzas bļāvieni un pret tempļa vārtiem triekto baļķu belzieni.

Ja pūļa uzmanību nesaistītu uzbrucēju izdarības, tas būtu ievērojis, ka dabā norisinās kaut kas neikdienišķs: saule spīdēja, pie debesīm nebija neviena mākonīša, tomēr dienas spožums sāka bālēt un uzvēdīja dzestrums.

Dodiet šurp vēl vienu baļķi! — kliedza vārtu lauzēji. — Vārti padodas!

Stiprāk! Vēlreiz!

Apkārtstāvošie auroja kā vētra. Dažviet atdalījās nelielas grupas un pievienojās uzbrucējiem, līdz beidzot viss pūlis lēnām pievirzījās pie tempļa mūriem.

Lai gan bija dienas vidus, laukā sabiezēja krēsla. Ptaha tempļa dārzos iedziedājās gaiļi. Taču pūļa niknums jau bija tik liels, ka reti kurš ievēroja šīs pārmaiņas.

— Raugiet, — kāds ubags sauca, — lūk, nāk tiesas diena! Dievi… — Viņš gribēja vēl ko sacīt, taču, saņēmis nūjas sitienu pa galvu, nokrita uz vietas.

Uz tempļa mūriem sāka rāpties kaili, taču apbruņoti cilvēki. Virsnieki deva pavēli kareivjiem sagatavoties triecienam — pārliecībā, ka drīz būs jāatbalsta pūļa uzbrukums.

— Ko tas nozīmē? — čukstēja kareivji, lūkodamies debesīs. — Nav neviena mākoņa, bet liekas, ka nāk negaiss.

— Sit! Lauz! — kliedza pie tempļa vārtiem. Baļķu belzieni skanēja aizvien biežāk,

Šai brīdī terasē virs vārtiem parādījās Herhors, priesteru un augstmaņu svītas ielenkts. Virspriesterim mugurā bija zelta ietērps un galvā ar ķēniņa urēju apvīta Amenhotepa infula.

Pārlaidis skatienu nepārredzamajam pūlim, kas bija apstājis templi, viņš uzrunāja to, sacīdams:

— Lai kas jūs būtu, īstenticīgie vai pagāni, dievu vārdā aicinu jūs atkāpties no tempļa…

Pūļa auri piepeši aprima, un bija dzirdami tikai baļķu belzieni pret bronzas vārtiem, taču drīz arī tie mitējās.

— Atdariet vārtus! — no lejas iekliedzās milzis. — Mēs gribam pārbaudīt, vai jūs tur neperināt nodevību pret mūsu valdnieku!

Mans dēls! — Herhors atbildēja. — Krīti uz vaiga un lūdz dievus, lai viņi piedod tev zaimošanu!

Tu pats lūdz dievus, lai viņi tevi pasargā! — pūļa vadonis iekliedzās un, paķēris akmeni, svieda to augšup, mērķēdams uz virspriesteri.

Šai brīdī no pilona loga milzim tieši sejā iešļācās tāda kā ūdens strūkliņa. Viņš sazvārojās, pameta gaisā rokas un nogāzās zemē.

Tuvākstāvošie šausmās iekliedzās, toties ļaudis attālākās rindās, nezinādami, kas noticis, sāka smieties un lādēties.

— Gāziet laukā vārtus! — kliedza aizmugurē, un akmeņu krusa lidoja uz Herhora un viņa svītas pusi.

Herhors pacēla augšup abas rokas. Kad pūlis atkal norima, virspriesteris skaļā balsī iesaucās:

— Dievi! Jūsu aizgādībā nododu svētos tempļus, kuriem uzbrūk nodevēji un zaimotāji…

Brīdi vēlāk kaut kur virs tempļa atskanēja pārcilvēciska balss:

— Novēršu savu vaigu no nolādētās tautas, un lai zemi pārklāj tumsa!

Un notika kaut kas šaušalīgs. Balsij vēstījot, saule zaudēja spožumu… Izskanot pēdējam vārdam, kļuva tumšs kā naktī. Debesīs iedegās zvaigznes, un saules vietā vīdēja melns disks liesmu gredzenā.

Mežonīgs kliedziens izlauzās no simttūkstoš cilvēku krūtīm. Vārtu sturmētāji pameta baļķus, zemnieki nokrita pie zemes…

— Tiesas un nāves diena ir klāt! — : ielas galā kāds ievaimanājās.

Dievi! Apžēlojieties! Svētais vīrs, novērs no mums nelaimi! — pūlis ieaurojās.

Vai! kareivjiem, kas pilda bezdievju priekšnieku pavēles! — noskandēja balss no tempļa.

Tam par atbildi visa tauta nokrita uz vaiga, bet pulkos, kas stāvēja tempļa pievārtē, radās sajukums. Kareivji pameta ieročus un pa galvu pa kaklu metās pie upes. Vieni, drāzdamies tumsā, uzskrēja virsū sienām un sašķaidīja galvas, citi nokrita uz bruģa un tika savu biedru samīti. Pēc īsa brīža slēgto kolonnu vietā uz laukuma palika vienīgi pamesti šķēpi un āvas, bet pie tempļa gulēja ievainoto un līķu grēdas.

Neviena zaudēta kauja nebija beigusies ar tādu slaktiņu.

Dievi! Dievi! — vaimanāja un raudāja tauta. — Apžēlojieties par nevainīgajiem!

Osīrij! — Herhors no terases iesaucās. — Rādi savu vaigu nelaimīgajai tautai!

Pēdējo reizi uzklausu savu priesteru lūgšanu, jo esmu žēlsirdīgs, — atbildēja pārcilvēciskā balss no tempļa.

Un tai pašā brīdī tumsa izklīda un saule atguva agrāko spožumu.

Jauni kliedzieni, jaunas raudas, jaunas lūgšanas atskanēja pūlī. Priekā apskurbušie ļaudis sveica atdzimušo sauli. Sveši cilvēki apskāvās, un visi uz ceļiem rāpoja pie tempļa, lai skūpstītu tā mūrus.

Virs vārtiem stāvēja godājamais Herhors, vērdamies debesīs. Divi priesteri atbalstīja viņa svētās rokas, ar kurām viņš bija izkliedējis tumsu un glābis savu tautu no bojāejas.

Līdzīgas ainas bija vērojamas visā Lejasēģiptē. Visās pilsētās divdesmitajā paofi ļaudis no rīta pulcējās pie tempļiem, un visās pilsētās ap pusdienlaiku pūlis metās virsū svētajiem vārtiem. Visur ap vieniem dienā virs vārtiem parādījās tempļa virspriesteris ar svītu, nolādēja bezdievjus un uzsūtīja tumsu. Kad pūlis apjukumā bēga vai krita pie zemes, virspriesteri lūdza Osīriju, lai tas rāda savu vaigu, un dienas spožums atkal atgriezās uz zemes.

Tādējādi izmantodama saules aptumsumu, viedā priesteru kārta arī Lejasēģiptē iedragāja Ramzesa XIII autoritāti. Dažu minūšu laikā faraona valdība, pati to nezinādama, nokļuva bezdibeņa malā. To glābt varēja tikai dižens prāts un stāvokļa precīza izpratne. Bet tieši tā pietrūka ķēniņa pilī, kur visgrūtākajā brīdī sāka valdīt visvarenā nejaušība.

Divdesmitajā paofi faraons piecēlās līdz ar sauli un, lai būtu tuvāk notikumu vietai, pārgāja no galvenās pils uz savrupmāju, kas atradās stundas gājienā no Memfisas. Savrupmājai vienā pusē bija izvietotas aziātu karaspēka kazarmas, otrā pusē — Tutmosa un viņa daiļās sievas Hebronas pils. Kopā ar valdnieku šeit ieradās augstmaņi un pirmais gvardes pulks, kuram faraons bezgalīgi uzticējās.

Ramzess XIII bija lieliskā noskaņojumā. Viņš bija nomazgājies vannā, krietni pabrokastojis un sāka uzklausīt ziņnešus, kuri ik stundas ceturksni atsteidzās no Memfisas. Viņu ziņojumi bija vienveidīgi līdz apnikumam. Virspriesteri un daži nomarhi ar Herhoru un Nofri priekšgalā ieslēgušies Ptaha templī. Armija apņēmības pilna, tauta uzbudināta. Visi svētī faraonu un gaida pavēli uzbrukumam.

Kad pulksten deviņos ceturtais ziņnesis atkārtoja to pašu, faraons sarauca uzacis.

— Ko viņi gaida? — valdnieks jautāja. — Lai nekavējoties sāk uzbrukumu!

Ziņnesis atbildēja, ka vēl neesot sanākuši barveži, kas uzbruks templim un uzlauzīs bronzas vārtus.

Šāds paskaidrojums faraonam nepatika. Viņš papurināja galvu un nosūtīja uz Memfisu virsnieku ar pavēli pasteidzināt uzbrukumu.

— Kādēļ viņi kavējas? — viņš brīnījās. — Es cerēju, ka mani kareivji uzmodinās mani ar ziņu par tempļa ieņemšanu… Šādos gadījumos ātra rīcība ir veiksmes priekšnoteikums!

Virsnieks aizjāja, bet pie Ptaha tempļa nekas nemainījās. Ļaudis kaut ko gaidīja, bet barvežu laukumā joprojām nebija.

Varēja domāt, ka kaut kāda sveša griba aizkavē pavēļu izpildi.

Desmitos no rīta savrupmājā, kur bija apmeties faraons, ieradās nestuves ar ķēniņieni Nikotrisi. Cienījamā ķēniņiene — māte gandrīz ar varu ielauzās dēla istabā un raudādama nokrita pie viņa kājām.

Kas noticis, māt? — Ramzess jautāja, ar mokām slēpdams īgnumu. — Vai esi piemirsusi, ka sievietēm neklājas atrasties nometnē?

Šodien es neaiziešu no šejienes, nepametīšu tevi ne brīdi! — viņa iesaucās, — Tiesa, tu esi Isīdas dēls, un viņa sargā tevi… Tomēr es mirstu aiz uztraukuma!

Kas tad man draud? — faraons jautāja, plecus paraustīdams.

Priesteris, kas vēro zvaigznes, — ķēniņiene elsodama atteica, — pateicis vienai no kalpotājām — ja šodien … ja šī diena tev paies laimīgi, tu dzīvosi un valdīsi simt gadu.

Lūk, kā?! Kur tad ir šis cilvēks, kam tik labi zināms mans liktenis?

— Aizbēdzis uz Memfisu, — ķēniņiene atbildēja. Brīdi padomājis, faraons sacīja smiedamies:

— Kā lībieši pie Sāls ezeriem apmētāja mūs ar akmeņiem, tā priesteri tagad vērš pret mums savus draudus… Esi mierīga, māt! Tukša priesteru pļāpāšana ir mazāk bīstama par bultām un akmeņiem.

No Memfisas atskrēja jauns ziņnesis ar ziņojumu, ka viss ir kārtībā, tikai… pūlis vēl neuzbrūk… Faraona skaistajā sejā parādījās dusmu pazīmes. Gribēdams nomierināt valdnieku, Tutmoss sacīja:

Pūlis nav armija. Tas neprot sapulcēties noteiktā stundā un neklausa komandu. Ja pulkiem būtu uzticēts ieņemt tempļus, tie būtu jau tur…

Ko tu runā, Tutmos! — ķēniņiene iesaucās. — Kur tas dzirdēts, ka ēģiptiešu karaspēks…

Tu esi aizmirsis, — Ramzess piebilda, — ka pēc manas pavēles karaspēkam nebija vis jāuzbrūk, bet gan jāsargā tempļi no pūļa uzbrukuma…

Tādēļ jau viss kavējas, — Tutmoss īgni atbildēja.

Lūk, viņi — ķēniņa padomdevēji! — ķēniņienei izlauzās. — Faraons rīkojas gudri, ņemdams savā aizgādībā dievus, bet jūs mudināt viņu uz vardarbību.

Tutmosam asinis saskrēja galvā. Par laimi, adjutants izsauca viņu laukā no istabas un ziņoja, ka pie vārtiem aizturēts sirmgalvis, kas vēlas runāt ar viņa majestāti.

— Pie mums tagad, — adjutants piktojās, — katrs cenšas tikt pie faraona, it kā faraons būtu kāds iebraucamās vietas īpašnieks…

Tutmoss nodomāja, ka Ramzesa XII laikā neviens neuzdrošinātos tā izteikties par valdnieku… Taču izlikās, ka nav neko dzirdējis.

Sirmgalvis, kuru bija aizturējusi sardze, bija feniķiešu princis Hirams. Mugurā viņam bija noputējis kareivja apmetnis, pats viņš bija noguris un aizkaitināts.

Tutmoss lika ielaist Hiramu un, kad viņi iegāja dārzā, sacīja viņam:

— Domāju, godājamais, ka tu nomazgāsies un pārģērbsies, iekams izgādāšu tev audienci pie viņa majestātes.

Hirams savilka sirmās uzacis, acis viņam pieplūda asinīm.

— Pēc tā, ko esmu redzējis, — viņš skarbi atteica, — varu iztikt bez audiences…

— Tev taču ir virspriesteru vēstules asīriešiem?

— Kam jums šīs vēstules, ja esat izlīguši ar priesteriem?

— Ko tu runā, godājamais?! — Tutmoss izbrīnījās.

Es zinu, ko runāju! — Hirams atbildēja. — Desmitiem tūkstošu talantu jūs esat izkrāpuši feniķiešiem, it kā lai atbrīvotu Ēģipti no priesteru varas, bet tagad laupāt mūs un slepkavojat! Paraugies, kas notiek no jūras līdz pirmajām krācēm: visur jūsu pūlis vajā feniķiešus kā suņus, jo tāda ir priesteru pavēle…

Tu esi prātu zaudējis, feniķieti! Šai brīdī mūsu tauta ieņem Ptaha templi Memfisā…

Hirams atmeta ar roku.

— Jūs neieņemsit to! — viņš atbildēja. — Jūs krāpjat mūs vai paši esat piekrāpti… Jūs gribējāt ieņemt Labirintu un tā dārgumu krātuvi divdesmit trešajā paofi… Bet tikmēr šķiežat spēkus pie Ptaha tempļa — un Labirints ir vējā…

Kas šeit notiek? Kur jums prāts?! — feniķietis iekaisdams turpināja. — Kādēļ ieņemt tukšas ēkas? Jūs laikam uzbrūkat tām vienīgi tālab, lai tiktu pastiprināta Labirinta apsardze!

— Ieņemsim arī Labirintu! — Tutmoss iesaucās.

— Neko jūs neieņemsit! Neko! Labirintu varēja ieņemt tikai viens cilvēks, kura nodomus izjauks jūsu šodienas izgāšanās Memfisā…

Tutmoss apstājās.

Par ko tu īsti runā? — viņš jautāja Hiramam.

Par nekārtībām, kādas pie jums te valda. Par to, ka jūs vairs neesat valdība, bet virsnieku un augstmaņu saujiņa, ko priesteri dzen, kur viņiem ienāk prātā. Jau trīs dienas visā Lejasēģiptē vaida tāds sajukums, ka pūlis grauj mūs, feniķiešus, jūsu vienīgos draugus. Bet kādēļ? Tādēļ, ka vadības groži izslīdējuši jums no rokām un tos jau satvēruši priesteri!

Tu runā tā, jo nepārzini stāvokli, — Tutmoss atbildēja. — Tiesa, priesteri visvisādi mums kaitē un kūda tautu pret feniķiešiem, taču vara ir faraona rokās un viss noris pēc viņa pavēles.

Arī šodienas uzbrukums Ptaha templim? — Hirams jautāja.

Jā, — Tutmoss sacīja, — es pats biju klāt slepenā padomē, kurā faraons pavēlēja ieņemt tempļus šodien, nevis divdesmit trešajā.

Nu, — Hirams iesaucās, — tad es varu pateikt tev, gvardes priekšniek, ka jūs esat pazuduši! Man ir droši zināms, ka lēmums uzbrukt šodien tika pieņemts virspriesteru un nomarhu apspriedē, kas notika Ptaha templī trīspadsmitajā paofi.

Kādēļ viņiem būtu jāpieņem lēmums par uzbrukumu pašiem sev? — Tutmoss zobgalīgi vaicāja.

Acīmredzot tas viņiem vajadzīgs. Un viņi gan māk nokārtot visu labāk par jums — par to esmu jau pārliecinājies!

Tālāko sarunu pārtrauca adjutants, aicinādams Tutmosu pie faraona.

— Ak jā! Gandrīz vai piemirsu. Jūsu kareivji aizturējuši uz ceļa priesteri Pentueru, kas vēlas paziņot faraonam kaut ko svarīgu, — Hirams piemetināja.

Tutmoss saķēra galvu un nekavējoties aizsūtīja virsnieku uzmeklēt Pentueru. Tad devās pie faraona un atgriezies paaicināja feniķieti.

Iegājis ķēniņa istabā, Hirams sastapa tur ķēniņieni Nikotrisi, galveno mantzini, augstāko rakstvedi un dažus karavadoņus. Ramzess XIII satraukti staigāja pa istabu.

— Lūk, faraona un Ēģiptes posts! — ķēniņiene iesaucās, norādīdama uz feniķieti.

— Augsti cienījamā ķēniņien, — neapmulsis un klanīdamies viņai, atbildēja Hirams, — laiks rādīs, kurš bijis uzticams un kurš slikts faraona kalps.

Ramzess XIII pēkšņi nostājās Hirama priekšā.

— Vai tev ir Herhora vēstules asīriešiem? — viņš jautāja.

Feniķietis dabūja zem apmetņa paslēpto sainīti un klusēdams pasniedza to faraonam.

Tas man bija vajadzīgs! — faraons uzvaras priekā Iesaucās. — Vajag nekavējoties paziņot tautai, ka virspriesteri nodevuši valsti!

Mans dēls, — ķēniņiene lūdzošā balsī ieteicās, — pie tava tēva ēnas, pie mūsu dieviem — pagaidi dažas dienas ar šo paziņojumu. Ar feniķiešu veltēm jābūt ļoti piesardzīgiem…

Valdniek, — Hirams sacīja, — tu vari pat sadedzināt šīs vēstules. Man tās nebūt nav vajadzīgas.

Faraons padomāja un noglabāja sainīti azotē.

Nu, ko esi dzirdējis Lejasēģiptē? — viņš jautāja Hiramam.

Visur vajā feniķiešus, — tas atbildēja. — Mūsu mājas sagrauj, mantību izlaupa, un nogalināti jau daudzi cilvēki.

— Esmu dzirdējis. Tur vainojami priesteri!

— Labāk saki, mans dēls, ka tās ir feniķiešu bezdievības un alkatības sekas, — ķēniņiene piemetināja.

Neskatīdamies uz ķēniņieni, Hirams turpināja:

Jau trīs dienas Memfisā uzturas Būbastijas policijas priekšnieks ar diviem palīgiem. Viņi tikuši uz pēdām slepkavām un krāpniekam Likonam…

Kas uzaudzis feniķiešu tempļos! — ķēniņiene Nikotrise iesaucās,

…. Likonam, — Hirams turpināja, — kuru virspriesteris Nofri nolaupījis policijai un tiesai… Likonam, kurš Tēbās, uzdodamies par jūsu majestāti, skraidījis kails pa dārzu kā vājprātīgais.,

— Ko tu runā?! — faraons iekliedzās.

— Lai jūsu majestāte pavaicā augsti cienījamai ķēniņienei! Viņa to redzējusi… — Hirams atteica.

Ramzess apjucis palūkojās uz māti.

— Jā, — sacīja ķēniņiene, — es redzēju šo nelieti, bet neteicu tev neko, lai nesarūgtinātu tevi. Un kurš gan pierādīs, ka Likonu uzsūtījuši virspriesteri; tikpat labi to varēja izdarīt feniķieši!

Hirams ironiski pasmaidīja,

Māt! Māt! — Ramzess pārmetoši sacīja, — vai tiešām tavai sirdij priesteri tuvāki par mani?

Tu esi mans dēls un valdnieks, par kura dārgāka irían nav neviena visā pasaulē! — ķēniņiene pacilāti iesaucās, — Taču es nevaru pieļaut, lai svešs cilvēks, pagáis, pulgo svēto priesteru kārtu, no kuras mēs abi esam cēlušies! Ak, Ramzes! — viņa iekliedzās, noslīgdama ceļos, — Padzen sliktos padomdevējus, kas tev māca apgānīt tempļus, pacelt roku pret tava vectēva Amenhotepa pēcteci! Vēl ir laiks izlīgt… lai glābtu Ēģipti!..

Pēkšņi istabā ienāca Pentuers saplosītās drēbēs, — Nu, un ko tu sacīsi? — faraons dīvainā mierā jautāja.

— Šodien, iespējams, tūlīt, — priesteris satraukts atbildēja, — notiks saules aptumsums…

Faraons pat satrūkās aiz pārsteiguma:

Kas man daļas gar saules aptumsumu? Turklāt tādā brīdī?

Valdniek, — Pentuers atbildēja, — es arī tā domāju, kamēr neizlasīju senās hronikās aptumsuma aprakstus… Tā ir tik baismīga parādība, ka būtu jābrīdina par to visa tauta…

— Katrā ziņā! — Hirams piebilda,

— Kādēļ tu agrāk mums to nedarīji zināmu? — Tutmoss vaicāja priesterim.

— Divas dienas mani noturēja cietumā kareivji…

— Tautu mēs vairs nepagūsim brīdināt, bet paziņojiet vismaz pils karaspēkam, lai tas neļaujas apjukumam! Faraons sasita plaukstas,

— Cik nelāgi! — viņš nočukstēja un pēc tam skaļi sacīja: — Kā tas notiks un kad?…

— Dienā kļūs tumšs kā naktī… — priesteris atbildēja, — Tas turpināšoties tik ilgi, cik vajadzīgs, lai noietu piecsimt soļu. Bet sākšoties pusdienas laikā. Tā man sacīja Meness…

Meness? — faraons atkārtoja. — Man pazīstams šis vārds…

Viņš rakstījis tev par to, valdniek! Bet. paziņojiet taču karaspēkam!.…

Tūdaļ pat atskanēja taures. Gvarde un aziāti nostājās pilnā aprīkojumā, un faraons, štāba virsnieku ielenkts, paziņoja kareivjiem par aptumsumu, piebilzdams, lai nebaidās, jo tumsa drīz izklīdīšot un viņš pats būšot ar viņiem.

— Dzīvo mūžīgi! — atbildēja ciešās karavīru ierindas.

Vienlaikus tika aizsūtīti vairāki jātnieki uz Memfisu.

Karavadoņi nostājās kolonnu priekšgalā, faraons domīgi soļoja pa pagalmu, augstmaņi klusu tērzēja ar Hiramu, bet ķēniņiene, palikusi viena, nokrita uz vaiga Osīrija statujas priekšā.

Bija pāri vieniem, kad saules gaisma sāka kļūt blāvāka.

— Vai tiešām Iestāsies nakts? — faraons jautāja Pentueram.

Jā. Bet tikai uz īsu brīdi.

Un kur paliks saule?

Noslēpsies aiz mēness.

«Būs jāparāda lielāka labvēlība priesteriem, kas pēta zvaigznes,» faraons nodomāja.

Tumsa ātri sabiezēja. Aziātu zirgi kļuva tramīgi, putnu bari laidās lejā un, skaļi klaigādami, nometās dārza kokos.

— Ei, dziesminieki! — Kalips nokomandēja grieķus. Ierībējās bungas, iespiedzās flautas, un šai pavadījumā grieķu pulks uzsāka līksmo dziesmu par priestera meitu, kas tā baidījusies no spokiem, ka varējusi gulēt tikai kazarmās.

Te pār Lībijas pakalniem nolaidās draudīga ēna un zibensātri aizklāja Memfisu, Nīlu un pils dārzus, Tumsa apņēma zemi, bet pie debesīm parādījās ogļmelna lode liesmu gredzenā.

Mežonīgi auri apslāpēja grieķu pulka dziedāšanu. Tur aziāti izgrūda kaujas saucienu un palaida gaisā simtiem, bultu, lai aizbaidītu ļauno garu, kas gribēja aprīt sauli.

— Tu saki, ka šis melnais aplis ir mēness? — faraons jautāja Pentueram.

Tā apgalvo priesteris Meness.

Tas ir dižens prātnieks! Un tumsa tūlīt izklīdīs?

Par to nav šaubu.

Bet ja nu mēness atrausies no debesīm un nokritīs uz zemes?

Tas nav iespējams… Lūk, arī saule! — Pentuers līksmi iesaucās.

Pulki uzgavilēja par godu Ramzesam XIII. Faraons apskāva Pentueru.

— Tik tiešām, — valdnieks sacīja, — mēs redzējām brīnumainu parādību. Taču es negribētu to redzēt vēlreiz. Ja es nebūtu karavīrs, bailes pārņemtu manu sirdi.

Hirams piegāja pie Tutmosa un nočukstēja:

— Sūti tūdaļ pat ziņnešus uz Memfisu! Baidos, ka tikai virspriesteri nav pastrādājuši ko nelāgu.

— Tu domā?

Hirams pamāja ar galvu.

— Viņi nebūtu tik ilgi pārvaldījuši valsti, — viņš sacīja, — nebūtu pārdzīvojuši deviņpadsmit dinastijas, ja nemācētu izmantot tādus gadījumus kā šis…

Pateicies karaspēkam par labo stāju, sastopoties ar neparasto parādību, faraons atgriezās savās istabās. Viņš joprojām bija domīgs, runāja mierīgi, pat lēnprātīgi, taču viņa skaistajā sejā atspoguļojās nedrošība.

Ramzesa dvēselē norisēja mokoša cīņa. Viņš sāka atskārst, ka priesteru rīcībā ir spēki, kurus viņš ne tikai nebija ņēmis vērā, bet atvairījis pat domās, negribēdams par tiem ne dzirdēt.

Priesteri, kas vēroja zvaigžņu kustību, īsā brīdī bija neiedomājami cēlušies viņa acīs. Un faraons nodomāja, ka vajag noteikti iepazīt šo brīnumaino gudrību, kas tik baismīgā kārtā izjauc cilvēka nodomus.

Ziņnesis pēc ziņneša traucās no ķēniņa pils uz Memfisu, lai uzzinātu, kas tur noticis aptumsuma laikā. Taču ziņneši neatgriezās — un pār faraona svītu izpletās neziņas melnie spārni. Ka pie Ptaha tempļa noticis kaut kas nelāgs — par to neviens nešaubījās, bet neviens arī neuzdrošinājās nodoties minējumiem. Šķita, ka gan faraons, gan viņa uzticamie ļaudis priecājās par katru mirkli, kas aizrit neziņā.

Tikmēr ķēniņiene, nosēdusies līdzās faraonam, čukstēja:

— Atļauj man rīkoties, Ramzes! Sievietes mūsu valstij izdarījušas ne vienu vien pakalpojumu… Atceries kaut vai ķēniņieni Nikotrisi no sestās dinastijas vai Makam, kas izveidoja floti Sarkanajā jūrā… Mūsu dzimumam netrūkst ne saprāta, ne apņēmības. Ļauj man rīkoties…

Ja Ptaha templis nav ieņemts un priesteri nav aizskarti, es samierināšu tevi ar Herhoru. Tu apprecēsi viņa meitu, un tava valdīšana būs slavas pilna… Atceries, tavs vectēvs svētais Amenhoteps arī bija virspriesteris un faraona vietvaldis. Un kas zina, vai tu valdītu tagad, ja svētā priesteru kārta negribētu redzēt tronī savu atvasi! Vai tāda ir tava pateicība par dāvāto varu?

Faraons klausījās un domāja, ka priesteru gudrība tomēr ir varens spēks un cīnīties ar viņiem grūti.

Tikai ap trijiem ieradās pirmais vēstnesis no Memfisas, pie tempļa izvietotā pulka adjutants. Viņš pastāstīja faraonam, ka templis nav ieņemts dievu dusmu dēļ; tauta "dusi, priesteri triumfē, un pat kareivju vidū radies sajukums šīs briesmīgās, lai arī tik īsās nakts laikā.

Tad, paaicinājis malā Tutmosu, adjutants paziņoja viņam bez aplinkiem, ka karaspēks ir iebiedēts un pēc paniskās bēgšanas ir tikpat daudz ievainoto un nogalināto, kā tikai pēc kaujas mēdz būt.

Kas notiek ar pulkiem? — Tutmoss šausmās ievaicājās.

Protams, — adjutants atteica, — mums izdevās savākt un nostādīt kareivjus ierindā, taču par to, ka varētu sūtīt viņus pret tempļiem, nevar būt ne runas., Sevišķi tagad, kad priesteri sniedz palīdzību ievainotajiem. Tagad kareivis, ieraugot skūto pauri un panteras ādu, gatavi krist pie zemes, un paies ilgs laiks, iekams kāds no viņiem uzdrošināsies pārkāpt tempļa slieksni….

— Un ko priesteri?

— Svētī kareivjus, baro viņus, dzirda un izliekas, ka karaspēks nav vainojams uzbrukumā tempļiem, ka tās bijušas feniķiešu izdarības…

— Un jūs to pieļaujat?! — Tutmoss iesaucās.

— Viņa majestāte bija mums pavēlējis aizstāvēt priesterus no pūļa, — adjutants atteica. — Ja mums būtu atļauts Ieņemt tempļus, mēs tur būtu jau desmitos no rīta, bet priesteri tupētu pagrabos…

Šai brīdī sardzes virsnieks paziņoja Tutmosam, ka no Memfisas ieradies vēl viens priesteris, kas vēlas runāt ar viņa majestāti.

Tutmoss pārlaida skatienu atnācējam. Tas bija vēl samērā jauns cilvēks ar tādu kā kokā grebtu seju. Viņš sacīja, ka nākot pie faraona no Samentu.

Ramzess tūdaļ pieņēma priesteri, kas, nokritis pie zemes, pasniedza valdniekam gredzenu, kuru ieraugot faraons nobālēja.

— Ko tas nozīmē? — faraons jautāja.

— Samentu vairs nav starp dzīvajiem… — sūtnis atbildēja.

Ramzess brīdi nespēja izrunāt ne vārda. Beidzot viņš vaicāja:

— Kā tas notika?

— Liekas, — priesteris atbildēja, — ka Samentu notverts kādā no Labirinta zālēm un pats noindējies, lai izbēgtu no mocībām… Un šķiet, ka viņam uz pēdām ticis Nofri ar kaut kāda grieķa palīdzību, turklāt šis grieķis esot ļoti līdzīgs jūsu majestātei…

— Atkal Nofri un Likons! — Tutmoss saniknots iesaucas. — Valdniek, vai tu vēl ilgi pacietīsi šos nodevējus?

Faraons atkal sasauca slepeno padomi, ielūgdams tajā Hiramu un priesteri, kas bija ieradies ar Samentu gredzenu. Pentuers nevēlējās piedalīties padomē, bet augsti cienījamā ķēniņiene Nikotrise atnāca bez uzaicinājuma.

— Baidos, — Hirams pačukstēja Tutmosam, — ka pēc priesteru padzīšanas Ēģiptē sāks valdīt sievišķi.

Kad augstmaņi bija sapulcējušies, faraons deva vārdu Samentu sūtnim.

Jaunais priesteris negribēja neko stāstīt par Labirintu, toties gari un plaši runāja par to, ka Ptaha templis nemaz netiekot apsargāts un pietiktu pārdesmit kareivju, lai sagūstītu visus, kas tajā patvērušies.

— Šis cilvēks ir nodevējs! — ķēniņiene iesaucās. — Pats būdams priesteris, kūda uz vardarbību pret priesteriem!

Taču sūtņa sejā nenodrebēja ne vaibsts.

Augsti cienījamā ķēniņien, — viņš atteica. — Nofri pazudināja manu skolotāju un aizgādni Samentu, un es būtu pēdīgais neģēlis, ja negribētu atriebties. Nāve pret nāvi!

Šis jauneklis man patīk! — Hirams nočukstēja.

Tik tiešām klātesošie sajuta it kā svaigu vēsmu. Karavadoņi izslējās, augstmaņi ziņkāri raudzījās uz priesteri, pat faraona seja bija atdzīvojusies.

Neklausies viņā, mans dēls! — ķēniņiene lūdzās.

Kā tu domā, — faraons pēkšņi uzrunāja jauno priesteri, — ko darītu tagad svētais Samentu, ja būtu dzīvs?

Esmu pārliecināts, — priesteris apņēmīgi atbildēja,

— ka Samentu iekļūtu Ptaha templī, nokvēpinātu vīraku dieviem, bet nodevējus un slepkavas sodītu.

Bet es atkārtoju, ka tu esi ļaunākais nodevējs! — ķēniņiene nerimās.

Es tikai izpildu savu pienākumu, — priesteris nesatricināmā mierā atteica.

Šis cilvēks patiesi ir Samentu māceklis, — Hirams piemetināja. — Viņš vienīgais skaidri redz, kas mums jādara.

Karavadoņi un augstmaņi piekrita Hiramam, bet augstākais rakstvedis piebilda:

Ja jau mēs esam uzsākuši cīņu ar priesteriem, tad tā jānoved līdz galam, jo vairāk tagad, kad mums ir vēstules, kas pierāda, ka Herhors ved sarunas ar asīriešiem — un tā ir valsts nodevība…

Herhors turpina Ramzesa XII politiku, — ķēniņiene ieminējās,

— Bet es esmu Ramzess XIII! — faraons pikti atbildēja. Tutmoss piecēlās no krēsla.

Mans valdniek, — viņš sacīja, — atļauj man rīkoties! Bīstami ir vilkt garumā šo nenoteikto stāvokli, un būtu noziedzīgi un muļķīgi neizmantot gadījumu. Tā kā šis priesteris apgalvo, ka templis nav aizsargāts, atļauj man doties turp ar vīriem, kurus pats izvēlēšos!

Es došos tev līdzi! — Kalips pieteicās. — Es zinu no pieredzes, ka pašpārliecināts ienaidnieks ir visvājākais. Un ja mēs tagad iebruksim Ptaha templī.

Jums nemaz nav jāiebrūk — jūs varat tur ieiet kā faraona pavēles izpildītāji, lai apcietinātu nodevējus, — augstākais rakstvedis paziņoja. — Tam nav vajadzīgs īpašs spēks … Cik bieži viens policists metas virsū veselai zagļu bandai un saķer, kurus grib ….

Mans dēls piekāpjas, uzklausot jūsu padomus, — ķēniņiene sacīja. — Taču viņš negrib vardarbības, viņš aizliedz jums…

Hm! Ja tā, — jaunais Seta priesteris ieteicās, — pateikšu viņa majestātei vēl kaut ko…

Viņš vairākkārt dziļi atvilka elpu un klusinātā balsī turpināja:

Memfisas ielās priesteru piekritēji sludina, ka…

Ko? Runā droši! — faraons viņu mudināja,

… ka tu, valdniek, esi zaudējis pratu, ka neesi iesvētīts par virspriesteri un ka neesi pat vēl kronēts… Ka tevi var gāzt no troņa…

— Tieši no tā es baidos, — ķēniņiene nočukstēja. Faraons pietrūkās no krēsla.

— Tutmos! — viņš iesaucās, un viņa balsī jautās agrākā enerģija. — Ņem kareivjus, cik vien tev vajag, dodies uz Ptaha templi un atved pie manis Herhoru un Nofri, kurus apsūdz valsts nodevībā! Ja viņi pieradīs, ka nav vainīgi, es atkal dāvāšu viņiem savu žēlastību. Pretējā gadījumā…

— Vai tu aptver, ko runā? — ķēniņiene viņu pārtrauca.

Šoreiz saniknotais faraons neatbildēja viņai, bet augstmaņi iekliedzās:

— Nāve nodevējiem! Kopš kura laika Ēģiptē faraonam jāziedo uzticamie kalpi, lai izlūgtos neliešu žēlastību?!

Ramzess XIII pasniedza Tutmosam sainīti ar Herhora vēstulēm asīriešiem un svinīgi paziņoja klātesošajiem:

Līdz priesteru dumpja apspiešanai nododu savu varu gvardes priekšniekam Tutmosam. Tagad klausiet viņam, bet tu, cienījamā māt, griezies pie viņa ar saviem aizrādījumiem!

Gudri un taisnīgi tu rīkojies, valdniek! — augstākais rakstvedis iesaucās. — Faraonam neklājas noņemties ar dumpi, bet enerģiskas varas trūkums var mūs pazudināt!

Visi augstmaņi nolieca galvas Tutmosa priekšā. Ķēniņiene vaimanādama noslīga pie dēla kājām.

Tutmoss karavadoņu pavadībā izgāja pagalmā, lika pirmajam gvardes pulkam nostāties ierindā un vērsās pie kareivjiem:

— Man vajadzīgi pārdesmit cilvēki, kas gatavi mirt par mūsu valdnieku.

Kareivju un virsnieku pieteicās vairāk, nekā vajag, un viņu priekšgalā izvirzījās Einana.

— Vai esat gatavi mirt? — Tutmoss jautāja.

— Mirsim, komandier, ar tevi par viņa majestāti! — Einana iesaucās.

— Jūs nemirsit, bet uzvarēsit zemiskos noziedzniekus, — Tutmoss atbildēja. — Kareivji, kas piedalīsies šai uzbrukumā, tiks iecelti par virsniekiem, bet virsnieki tiks paaugstināti par divām pakāpēm. To saku jums es, Tutmoss, virspavēlnieks pēc faraona gribas!

— Dzīvo mūžīgi!

Tutmoss lika iejūgt divdesmit piecus smagās kavalērijas ratus un iesēdināt tajos brīvprātīgos. Pats kopā ar Kalipu uzlēca zirgos, un drīz visa kolonna, virzoties uz Memfisu, nozuda putekļu mākonī.

Vērodams to no ķēniņa pils loga, Hirams palocījās faraonam un nočukstēja:

— Tikai tagad es ticu, ka tu, valdniek, neesi bijis uz vienu roku ar priesteriem…

— Vai tev prāts! — faraons sašuta.

— Piedod, valdniek, taču šodienas uzbrukumu templim organizēja priesteri. Kā viņi tur iesaistīja jūsu majestāti — netieku gudrs.

Bija jau pieci pēc pusdienas.


Divdesmit septītā nodaļa


Tieši šai brīdī priesteris, kas dežurēja uz Ptaha tempļa pilona Memfisā, paziņoja virspriesteriem un nomarhiem, kas apspriedās zālē, ka faraona pils dod kaut kādas zīmes.

— Liekas, viņa majestāte grib salīgt mieru ar mums, — smiedamies sacīja kāds nomarhs.

— Šaubos, — Nofri atteica.

Herhors uzkāpa pilonā — viņam signalizēja no pils. Drīz viņš atgriezās un sacīja klātesošajiem:

— Mūsu jaunais priesteris lieliski ticis ar visu galā… Šurp brauc Tutmoss ar pārdesmit brīvprātīgajiem, lai apcietinātu mūs vai nogalinātu.

Un tu vēl atļaujies aizstāvēt Ramzesu! — Nofri iekliedzās.

Man jāaizstāv un es aizstāvēšu viņu, jo esmu to svinīgi apzvērējis ķēniņienei … Ja mums nepalīdzētu svētā Amenhotepa augsti cienījamā meita, mūsu stāvoklis nebūtu tāds, kāds tas ir.

Nu, toties es neesmu zvērējis! — Nofri atteica un atstāja zāli.

— Ko viņš grib uzsākt? — kāds nomarhs jautāja.

— Vecais galīgi nonācis bērna prātā, — Herhors atteica, paraustīdams plecus.

Ap sešiem vakarā gvardes nodaļa, neviena neaizturēta, piebrauca pie Ptaha tempļa; komandieris pieklaudzināja pie vārtiem, kas tūdaļ atdarījās. Tas bija Tutmoss ar saviem brīvprātīgajiem.

Kad virspavēlnieks iegāja tempļa pagalmā, viņš izbrīnījās, ieraugot, ka viņam pretī nāk ar Amenhotepa infulu rotājies Herhors, kuru pavada vienīgi priesteri.

— Ko tu vēlies, mans dēls? — virspriesteris jautāja virspavēlniekam, kas bija mazliet apmulsis.

Taču Tutmoss ātri attapās un atbildēja:

Herhor! Tēbu Amona virspriesteri! Pamatojoties uz vēstulēm, kuras tu esi rakstījis asīriešu vietvaldim Sargonam un kuras man ir klāt, tu tiec apsūdzēts valsts nodevībā un tev jāatbild faraona priekšā!

Ja jaunais valdnieks, — mierīgi atbildēja Herhors, — grib noskaidrot, mūžam dzīvā Ramzesa XII politikas mērķus, lai griežas mūsu augstajā padomē — tur viņš saņems paskaidrojumus.

Aicinu tevi nekavējoties sekot man, ja negribi, lai tevi piespiežu! — Tutmoss Iesaucās.

Mans dēls, es lūdzu dievus, lai viņi pasargā tevi no vardarbības un soda, kādu esi pelnījis.

Tu nāc? — Tutmoss jautāja,

Es gaidu Ramzesu šeit, — Herhors atbildēja.

— Tad paliec šeit, krāpniek! — Tutmoss iekliedzās. Viņš izvilka zobenu un metās virsū Herhoram. Šai mirklī viņam aiz muguras stāvošais Einana pacēla zobenu un no visa spēka cirta Tutmosam pa plecu tā, ka asinis pašķīda uz visām pusēm. Faraona mīlulis nogāzās zemē gandrīz pušu pāršķelts.

Vairāki kareivji ar noliektiem šķēpiem klupa virsu Einanam, taču pēc īsas cīņas ar saviem biedriem krita. Trīs ceturtdaļas brīvprātīgo bija priesteru uzpirkti.

Lai dzīvo svētais Herhors — mūsu pavēlnieks! — iesaucās Einana, vicinādams asiņainu zobenu.

Lai dzīvo mūžos! — kareivji un priesteri atkārtoja un visi nokrita uz vaiga.

Visgodājamais Herhors pacēla rokas pret debesīm un svētīja viņus.

Atstājis tempļa, pagalmu, Nofri nokāpa pazemē, kur mitinājās Likons. Virspriesteris jau pie sliekšņa izņēma no azotes kristāla lodīti, kuru ieraugot grieķi sagrāba niknums.

Kaut zeme jūs aprītu! Kaut jūsu līķi nezinātu miera! — Likons lādējās, līdz beidzot apklusa, un aizmiga.

Ņem šo ieroci, — Nofri sacīja, pasniegdams grieķim dunci ar šauru asmeni, — ņem šo dunci un ej uz pils dārzu …. Tur nostājies vīģeskoku audzē un gaidi to, kurš tev atņēmis un pavedis Kamu…

Likons bezspēcīgās dusmās sāka griezt zobus,

— Un, kad ieraudzīsi viņu, — pamosties, — Nofri pabeidza. Tad uzmeta grieķim virsnieka apmetni ar kapuci, Iečukstēja viņam ausī paroli un izveda viņu no pazemes pa slepenajiem tempļa vārtiem tukšā ielā.

Pēc tam Nofri žigli kā jauneklis uzskrēja pilona virsotnē un, paņēmis rokā vairākus krāsainus karodziņus, sāka signalizēt faraona pils virzienā. Viņu acīmredzot pamanīja un saprata, jo virspriestera pergamentam līdzīgajā sejā parādījās derdzīgs smaids,

Nofri satina karodziņus, atstāja pilona terasi un lēnām sāka kāpt lejā. Kad viņš jau bija otrajā stāvā, viņu pēkšņi Ielenca vairāki viri brūnos apmetņos, zem kuriem vīdēja krekli ar melnām un baltām svītrām.

— Lūk, viņš, visgodājamais Nofri! — sacīja viens no viņiem.

Un visi trīs noslīga ceļos virspriestera priekšā, kurš neviļus pacēla roku svētībai, taču atģidīes jautāja:

Kas jūs esat?

Labirinta sargātāji,

Kādēļ esat aizstājušies man ceļā? — Nofri vaicāja, un viņa rokas un plānās lūpas iedrebējās.

Mums nav jāatgādina tev, svētais vīrs, — viens no sargātājiem, palikdams ceļos, sacīja, — ka pirms dažām dienām tu biji Labirintā un zini ceļu uz turieni tikpat labi kā mēs, lai gan šis noslēpums tev nav uzticēts… Bet tu esi pārāk gudrs, lai nezinātu mūsu tiesības šādos gadījumos…

Ko tas nozīmē?! — Nofri, paceldams balsi, Iekliedzās. — Jūs esat slepkavas, kurus uzsūtījis Herh … — viņš nepabeidza. Viens no vīriem sagrāba viņu pie rokas, otrs uzmeta viņam lakatu galvā, bet trešais iešļāca sejā bezkrāsainu šķidrumu.

Nofri sagrīļojās un nokrita. Viņam vēlreiz uzšļāca šķidrumu, un, kad viņš bija miris, Labirinta sargātāji noguldīja viņu nišā, ielika stingstošajā rokā kaut kādu papirusu un nozuda pilona gaiteņos.

Trīs līdzīgi ģērbušies cilvēki sekoja Likonam kopš tā paša brīža, kad, izlaists no tempļa, tas nokļuva tukšajā ielā. Šie cilvēki slēpās netālu no vārtiem, pa kuriem bija Iznācis grieķis, un sākumā Jāva viņam mierīgi attālināties, Taču drīz viens no viņiem pamanīja grieķa kustībās kaut ko aizdomīgu — un visi devās viņam nopakaļ.

Dīvaini: aizmidzinātais Likons, itin kā juzdams, ka viņam seko, pēkšņi iegriezās kādā dzīvā ielā, tad ļaužu pārpilnā laukumā, bet pēc tam pa zvejnieku ieliņu skrēja uz Nīlas pusi. Te kādā līcī viņš atrada nelielu laivu, ielēca tajā un neiedomājami ātri sāka irties uz pretējo krastu.

Viņš jau bija pārsimt soļu no krasta, kad viņam nopakaļ atīrās laiva ar vienu laivinieku un vēl trim vīriem. Pēc īsa laiciņa parādījās cita laiva — ar diviem laiviniekiem un arī trim vīriem.

Abas laivas sparīgi dzinās pakaļ Likonam.

Laivā ar vienu airētāju sēdēja Labirinta sargātāji un vērīgi sekoja saviem sāncenšiem, cik atļāva krēsla, kas, saulei norietot, ātri sabiezēja.

— Kas ir tie trīs? — Labirinta sargātāji čukstējās.

— Viņi jau aizviņdien klaiņoja gar templi, bet tagad dzenas viņam pakaļ… Vai tikai viņi negrib Likonu pasargāt no mums?

Likona laivele piestāja pretējā krastā, Aizmidzinātais grieķis izlēca no tās un naski devās uz pils dārziem. Lāgiem viņš sagrīļojās, apstājās un saķēra galvu, tad atkal soļoja uz priekšu kā nezināma spēka pievilkts,

Labirinta sargātāji arī izkāpa pretējā krastā, taču viņus jau bija paguvuši apsteigt viņu sāncenši.

Sākās vienreizējs skrējiens. Likons joņoja ķēniņa pils virzienā kā ātrskrējējs, viņam nopakaļ trīs nepazīstamie, bet aizmugurē — trīs Labirinta sargātāji,

Pārsimt soļu no dārza abas vajātāju grupas nonāca līdzās. Bija jau nakts, taču gaiša.

Kas jūs tādi? — Labirinta sargātājs jautāja nepazīstamajiem.

Esmu Būbastijas policijas priekšnieks, Ar diviem virsniekiem vajāju lielu noziedznieku,

Bet mēs esam Labirinta sargātāji un arī vajājam šo cilvēku.

Abas grupas vēroja viena otru, turot rokas uz zobenu vai nažu spaliem.

— Ko jūs gribat ar viņu darīt? — beidzot jautāja policijas priekšnieks.

Mums ir spriedums viņam…

Un līķi jūs pametīsit?

— Ar visu, kas viņam mugurā, — vecākais sargātājs atteica.

Policisti sačukstējās,

— Ja jūs runājat patiesību, — pēdīgi paziņoja policijas priekšnieks, — mēs jums netraucēsim. Gluži otrādi, atdosim viņu uz brīdi jums, ja viņš nonāks mūsu rokās.

Vai zvērat? — Zvēram!

Tad varam iet kopā.

Abas grupas apvienojās, taču grieķis jau bija nozudis no redzes loka.

— Nolādēts! — policijas priekšnieks iesaucās. — Atkal aizmucis…

— Gan atradīsies, — Labirinta sargātājs atteica.

— Droši vien pa to pašu ceļu nāks atpakaļ.

— Kas viņam vajadzīgs ķēniņa dārzā? — priekšnieks

jautāja.

— Virspriesteri sūta viņu turp kaut kādos savos nolūkos. Bet gan viņš atgriezīsies templī! … — sargātājs atbildēja.

Viņi nolēma gaidīt un rīkoties kopīgi,

— Trešo nakti mokāmies, — kāds policists žāvādamies teica.

Viņi ietinās apmetņos un atgūlās zālē,

Tūlīt pēc Tutmosa aizbraukšanas ķēniņiene klusēdama piecēlās un, lūpas sakniebusi, devās laukā no istabas. Kad Ramzess gribēja māti nomierināt, tā skarbi pārtrauca viņu:

— Paliec sveiks, faraon!.. Es lūdzu dievus, lai viņi ļauj man rīt sveikt tevi vēl kā faraonu…

— Tu šaubies par to, māt?

— Kā lai nešaubās, ja tu uzklausi bezprāšu un nodevēju padomus!

Viņi izšķīrās aizkaitināti.

Drīz viņa majestāte, atguvis labu noskaņojumu, līksmi tērzēja ar augstmaņiem. Taču jau sešos viņu sāka urdīt nemiers.

Tutmosa ziņnesim jau vajadzēja būt klāt, — viņš sacīja saviem galminiekiem. — Esmu pārliecināts, ka viss ir izšķīries…

Grūti pateikt, — galvenais mantzinis atteica. — Viņi varēja nedabūt laivas… Varēja sadurties ar pretestību templī….

— Bet kur jaunais priesteris? — Hirams pēkšņi jautāja.

— Priesteris?… Mirušā Samentu sūtnis? — augstmaņi apjukuši atkārtoja. — Patiešām — kur viņš palicis?

Aizsūtīja kareivjus pārmeklēt dārzu. Viņi apskrēja visus celiņus, taču priestera nekur nebija.

Augstmaņi sadrūvējās. Visi sēdēja klusēdami, iegrimuši nemierīgās domās.

Saulei rietot, Istabā ienāca kāds faraona kalpotājs un pačukstēja viņam, ka cienījamā Hebrona smagi saslimusi un ļoti lūdz, lai viņa majestāte to apmeklē.

Galminieki, zinot attiecības, kādas saistīja faraonu ar daiļo Hebronu, saskatījās, taču, kad Ramzess izteica vēlēšanos iziet dārzā, neviens neiebilda. Dārzā, kur netrūka sardzes posteņu, bija tikpat droši kā pilī, un neviens neuzskatīja par piedienīgu kaut vai iztālēm novērot faraonu, zinot, ka Ramzesam tas nepatīk.

Kad valdnieks nozuda gaitenī, augstākais rakstvedis sacīja mantzinim:

Laiks velkas kā rati tuksnesī, Varbūt Hebronal ir kādas ziņas no Tutmosa?

Taisnību sakot, — mantzinis atbildēja, — viņa uzbrukums ar pārdesmit kareivjiem man tagad šķiet pilnīgs bezprāts…

Vai tad pie Sāls ezeriem faraons rīkojās prātīgāk, augu nakti dzīdamies pakaļ Tehennam? — Hirams piebilda. — Drosme ir svarīgāka par kareivju skaitu,

— Kur tad ir jaunais priesteris? — mantzinis vaicāja.

— Viņš atnāca nepieteicies un aizgāja, nevienam atļauju neprasot… Te visi izturas kā sazvērnieki.

Mantzinis bēdīgi pašūpoja galvu.

…Ramzess ātri aizskrēja līdz Tutmosa pilij. Kad viņš iegāja iekšā, Hebrona raudādama metās viņam ap kaklu.

Es mirstu aiz bailēm! — viņa iesaucās.

Tu baidies par Tutmosu?

Kas man daļas gar viņu! — Hebrona attrauca, nicīgi savilkusi lūpas. — Tu esi vienīgais, kas man rūp …. tikai par tevi es domāju… par tevi baidos…

Lai svētītas tavas bailes — tās kaut uz brīdi izkliedēja manu garlaicību! — smiedamies atbildēja faraons.

— Ak, dievi! Cik grūta diena … Ja tu būtu bijusi klāt mūsu apspriedē!.. Ja būtu dzirdējusi, par ko mēs runājām, un redzētu manu padomdevēju ģīmjus!.. Un piedevām augsti cienījamajai ķēniņienei labpatika pagodināt mūs ar savu klātbūtni. Es nespēju ne iedomāties, ka augstais faraona stāvoklis man var tā apnikt!

— Nerunā par to tik skaļi! — Hebrona viņu brīdināja.

— Ko tu iesāksi, ja Tutmosam neizdosies ieņemt templi?

— Atcelšu viņu no virspavēlnieka amata, noglabāšu kroni lādē un uzlikšu galvā virsnieka bruņucepuri, — Ramzess atbildēja. — Esmu pārliecināts — ja es pats nostāšos armijas priekšgalā, dumpis norims..

— Kurš dumpis? — Hebrona jautajā.

— Ak jā! Mums taču ir divi dumpji, — Ramzess iesmējās. — Tauta pret priesteriem, priesteri pret mani…

Viņš sagrāba Hebronu apkampienos un, nosēdinājis uz dīvāna, sāka čukstēt viņai:

— Cik tu šodien daiļa!.. Ikreiz, kad redzu tevi, tu man liecies pavisam cita un aizvien daiļāka!..

— Laid mani! Reizēm es baidos, ka tu man iekodīsi.

— Kost ne… bet es varētu skūpstīt un skūpstīt tevi bez gala… Tu pat nezini, cik tu esi brīnišķīga…

— Līdzās ministriem un karavadoņiem … Nu, laid…

Ak, ja es būtu granātkoks! Ja man būtu tik daudz roku, cik tam ir zaru, lai apskautu tevi! Tik daudz plaukstu, cik tam ir lapu, un tik daudz lūpu, cik tam ir ziedu, lai reizē varētu skūpstīt tavas acis, lūpas, krūtis!..

Kā valdnieks, kurš var zaudēt troni, tu esi apbrīnojami vieglprātīgs,.

Tavās skavās es neraizējos par troni, — Ramzess attrauca. — Kamēr man klāt ir zobens, es saglabāšu arī varu.

Bet tavs karaspēks ir sakauts, — Hebrona sacīja, raisīdamās vaļā no viņa apkampieniem.

Rīt nāks jauni pulki, bet parit savākšu izklīdinātos … Nedomā par niekiem … Viens mīlestības mirklis Ir vairāk vērts nekā vesels valdīšanas gads…

Stundu pēc saulrieta faraons atstāja Hebronas mājokli un nesteidzīgi devās uz savu pili. Viņš bija sapņains, noguris un domāja, ka virspriesteri ir nelgas, pretodamies viņa gribai. Kopš laika gala Ēģiptē nebūtu bijis labāka valdnieka par viņu…

Pēkšņi no vīģeskoku skupsnas iznāca cilvēks tumšā apmetnī un aizstājās faraonam ceļā.

Ramzess, lai labāk viņu saskatītu, piegāja viņam tuvāk un iesaucās:

— Ak tas esi tu, nelieti?! Beidzot es tevi dabūju rokā! Tas bija Likons. Ramzess sagrāba viņu aiz spranda.

Grieķis iesēcās un nokrita uz ceļiem. Šai mirklī faraons sajuta svelošas sāpes vēdera kreisajā pusē.

— Tu vēl kodīsi?! — Ramzess iekliedzās un abām rokam sažņaudza grieķa kaklu. izdzirdis nobrakšķam skriemeļus, viņš riebumā atgrūda to. Likons nogāzās, raustīdamies pirmsnāves krampjos.

Faraons, paspēris dažus soļus, saķēra sānus un sataustīja dunča spalu.

— Vai esmu ievainots?

Viņš izvilka no brūces šauro asmeni un aizspieda ievainojumu.

«Diez vai kādam no maniem padomdevējiem ir apsējs?» viņš nodomāja un, juzdams, ka zaudē samaņu, pasteidzināja soļus.

Jau pie pašas pils viņam pretī izskrēja kāds virsnieks, saukdams:

— Tutmoss nonāvēts! Viņu nogalinājis nodevējs Einana!

— Einana? — faraons atkārtoja, — Un ko pārējie?

— Gandrīz visi brīvprātīgie, kas devās līdzi Tutmosam, bija priesteru uzpirkti….

— Diezgan! Laiks darīt tam galu! — faraons iesaucās.

— Taurējiet, lai pulcējas aziātu pulki…

Ietaurējās taure — un aziāti skrēja laukā no kazarmām, vedot pavadā zirgus.

Dodiet arī man zirgu, — faraons sacīja. Taču, sajutis, ka stipri apreibst galva, piebilda:

Nē … dodiet man nestuves … Es negribu nogurdināt sevi….

Un pēkšņi sagrīļojās un iekrita virsnieku rokās.

— Gandrīz piemirsu … — viņš sacīja dziestošā balsī.

— Atnesiet man bruņucepuri un zobenu …. tērauda zobenu … kas man bija līdzi pie Sāls ezeriem… Ejam pret Memfisu…

No pils izskrēja augstmaņi un kalpotāji ar lāpām.

Virsnieku balstītajam faraonam seja kļuva pelēka, acis apmiglojās. Viņš pastiepa roku, it kā sniegdamies pēc ieroča, pavēra lūpas un vispārējā klusumā izdvesa pēdējo nopūtu — viņš, kas bija valdījis pār abām pasaulēm — pār laicīgo un pār mūžīgo.


Divdesmit astotā nodaļa


No Ramzesa XIII nāves līdz viņa apbedīšanas dienai valsti pārvaldīja Tēbu Amona tempļa virspriesteris un nelaiķa faraona vietvaldis — visgodājamākais Sens Amons Herhors.

Vietvalža īslaicīgā valdīšana labvēlīgi ietekmēja valsts stāvokli. Herhors nomierināja dumpiniekus un atļāva darbatautai atpūsties ik septīto dienu, kā tas bijis senos laikos. Priesteriem lika Ievērot stingru kārtību, ņēma aizgādībā svešzemniekus, it īpaši feniķiešus, un noslēdza līgumu ar Asīriju, tomēr neatdodams tai Feniķiju, kas joprojām maksāja Ēģiptei nodevas.

Šīs neilgās valdīšanas laikā tiesa tika spriesta ātri, taču bez pārliecīgas bardzības. Neviens nedrīkstēja sist zemniekam, kas varēja sūdzēties par pāridarījumiem tiesā, ja vien viņam bija laiks un pietiekami daudz liecinieku.

Herhors sāka nomaksāt parādus, kuros bija iestidzis faraons un valsts. Viņš panāca, ka feniķieši daļēji atteicās no tām summām, kuras viņiem bija parādā valsts kase, bet, lai segtu atlikušo parādu, pieprasīja no Labirinta milzīgus līdzekļus par trīsdesmit tūkstošiem talantu.

Jau pēc trim mēnešiem valstī iestājās miers un labklājība un ļaudis runāja:

— Lai slavēta vietvalža Sena Amona Herhora valdīšana! Dievi tik tiešām lēmuši viņam kļūt par valdnieku, lai viņš glābtu Ēģipti no posta, kādā to iegrūdis Ramzess XIII — vieglprātis un brunču mednieks!..

Pagāja tikai daži mēneši — un tauta jau bija paguvusi aizmirst, ka visi Herhora veikumi bija vienīgi jaunā faraona cildeno ieceru īstenojums.

Tobi mēnesī (oktobris — novembris), kad Ramzesa XIII mūmija jau bija guldīta ķēniņa kapenēs, Tēbu Amona templī sapulcējās gandrīz visi virspriesteri, nomarhi, karavadoņi un arī slavenais austrumu armijas pavēlnieks Nitagers.

Tai pašā milzīgajā zālē, kur pirms pusgada priesteri bija apcerējuši Ramzesa XII dzīves gaitas un pauduši savu netīksmi pret Ramzesu XIII, — šai pašā vietā tagad bija sanākuši augstmaņi, lai Herhora vadībā izlemtu vissvarīgāko valsts jautājumu.

Un, lūk, divdesmit piektajā tobi tieši pusdienlaikā Herhors Amenhotepa infulā apsēdās tronī, bet pārējie krēslos — un notika padome.

Tā beidzās ārkārtīgi ātri, it kā tās iznākums jau būtu iepriekš izšķirts.

— Virspriesteri, nomarhi un karavadoņi! — Herhors iesāka. — Mēs esam šeit sapulcējušies bēdīga un svarīga iemesla dēļ. Aizejot mūžībā Ramzesam XIII, kura neilgā un vētrainā valdīšana beigusies tik nelaimīgi…

Te Herhors nopūtās.

— Aizejot mūžībā Ramzesam XIII, nomiris ne tikai faraons — beigusi pastāvēt arī slavenā divdesmitā dinastija…

Klātesošajiem pārskrēja kurnoņa.

— Dinastija nav beigusi pastāvēt! — diezgan skarbi piebilda varenais Memfisas nomarhs. — Ir taču dzīva ķēniņiene Nikotrise. Tātad tronis pieder viņai.

Brīdi klusējis, Herhors atbildēja:

— Mana augsti cienījamā laulātā draudzene ķēniņiene Nikotrise.

Tagad zālē atskanēja nevis kurnoņa, bet gan kliegšana, kas nerimās ilgāku laiku. Kad tā apklusa, Herhors mierīgi un izteiksmīgi atsāka:

Mana augsti cienījamā laulātā draudzene ķēniņiene Nikotrise neremdināmās bēdās pēc dēla nāves atteikusies no troņa,

Atļaujiet! — Memfisas nomarhs Iesaucās, — Visgodājamākais vietvaidis dēvē ķēniņieni par savu laulāto draudzeni» Tā ir pavisam jauna ziņa, kas vispirms jāpārbauda.

Pēc Herhora mājiena Tēbu augstākais tiesnesis izņēma no zelta lādītes un skaļi nolasīja aktu par laulībām, kuras pirms divām dienām bija noslēdzis visgodājamākais Amona virspriesteris Sens Amons Herhors un ķēniņiene Nikotrise, Ramzesa XII atraitne, Ramzesa XIII māte.

Pēc šī paskaidrojuma iestājās kapa klusums.

Herhors turpināja:

Tā kā mana laulātā draudzene un vienīgā troņmantniece atteikusies no savām tiesībām un tādējādi beigusies divdesmitās dinastijas valdīšana, mums jāizvēl jauns valdnieks … Vajag, lai šis valdnieks būtu nobriedis, enerģisks un valsts lietās pieredzējis cilvēks. Tādēļ es iesaku jums, godājamie, šim augstajam amatam izvēlēt…

Herhoru! — kāds iesaucās,

… izvēlēt slaveno austrumu armijas pavēlnieku Nitageru, — Herhors pabeidza,

Nitagers ilgi sēdēja, acis piemiedzis un smaidīdams. Pēdīgi viņš piecēlās un sacīja:

— Laikam jau nekad nepietrūks cilvēku, kas tīkotu pēc faraona titula. Iespējams, ka to atrastos pat vairāk, n kā vajadzīgs. Par laimi, paši dievi, izdeldējot bīstamos sāncenšus, norādījuši mums cilvēku, kas vienīgais ir augstākās varas cienīgs, Un, manuprāt, es rīkošos saprātīgi, ja, atsakoties no man visžēlīgi piedāvātā kroņa, atbildēšu: «Lai dzīvo mūžos viņa majestāte Sens Amons Herhors, jaunās dinastijas pirmais faraons!»

Klātesošie — ar dažiem izņēmumiem — atkārtoja šo suminājumu, un augstākais tiesnesis atnesa uz zelta paplātes divus kroņus: baltu — Augšēģiptes un sarkanu — Lejasēģiptes. Vienu no tiem paņēma Osīrija virspriesteris, otra — Hora virspriesteris un pasniedza Herhoram, kurš, noskūpstījis zelta čūsku, uzlika tos sev galvā,

Pēc tam sākās goddevības apliecināšanas ceremonija, kas ilga vairākas stundas, Tad tika sastādīts atbilstošs akts, padomes dalībnieki uzspieda tanī savus zīmogus, un kopš tā brīža Sens Amons Herhors kļuva par īsteno faraonu, par abu pasauļu, kā ari par savu pavalstnieku dzīvības un nāves valdnieku.

Pievakarē viņa majestāte atgriezās savās Istabās, kur sastapa Pentueru. Priesteris bija Izdēdējis, un viņa izvārgušajā sejā bija redzams pagurums un skumjas,

Kad Pentuers nokrita uz vaiga, valdnieks piecēla viņu un sacīja smaidīdams:

Tu neparakstīji manas Izvēlēšanas aktu, neapliecināji man savu goddevību, un es baidos, vai man nenāksies kādreiz tevi aplenkt Ptaha templī. Nu ko, tu esi nolēmis nepalikt pie manis? Labāk dosies pie Menesa?

Piedod, valdniek, — priesteris atteica, — bet galma dzīve mani tā nogurdinājusi, ka mana vienīgā vēlēšanās tagad ir mācīties gudrībā,

Tu nespēj aizmirst Ramzesu? — Herhors jautāja, — Bet tu taču pazini viņu ļoti īsu laiku, toties pie manis strādāji vairākus gadus…

Nenosodi mani, valdniek, taču… Ramzess XIII bija pirmais faraons, kas juta līdzi nelaimīgajai ēģiptiešu tautai,

Herhors pasmaidīja,

Ak jūs, zinību vīri! — viņš sacīja, pašūpodams galvu, — Tu jau biji tas, kas pievērsi Ramzesa uzmanība vienkāršās tautas stāvoklim, Un tagad tu sēro par viņu, lai gan viņš neko tās labā nav darījis. Tu to paveici, nevis viņš…

Jūs esat dīvaini cilvēki, lai gan prāts jums dižens! — Herhors turpināja, — Arī Meness ir tāds pats… Šis gudrais priesteris uzskata sevi par vismiermīlīgāko cilvēku Ēģiptē, lai gan tieši viņš gāzis dinastiju un pavēris man ceļu uz varu!

Ja viņš nebūtu atsūtījis vēstuli par saules aptumsumu, mēs ar nelaiķi Nofri, iespējams, pašreiz liektu muguras akmeņlauztuvēs… Nu, ej tagad, ej un pasveicini Mēnešu no manis! Un zini, ka es protu būt pateicīgs — tas ir liels valdīšanas noslēpums. Pasaki Menesam, ka izpildīšu jebkuru viņa lūgumu, izņemot vienu — atteikšanos no troņa. Bet pats atgriezies pie manis, kad būsi atpūties. Es parūpēšos, lai tev atrodas cienīgs postenis.

Un Herhors pieskārās ar roku priestera pazemīgi noliektajai galvai.


Epilogs


Mehira mēnesi (novembris — decembris) Pentuers ieradās templi pie Memfisas, kur Meness cītīgi nodevās debesu un zemes pētījumiem.

Vecais prātnieks» nogrimis savās domās, sākumā atkal nepazina Pentueru. Taču atģidies apskāva viņu un vaicāja:

Vai atkal dodies musināt zemniekus, lai stiprinātu faraona varu?

Esmu atnācis, lai paliktu ar tevi un kalpotu tev, — Pentuers atbildēja.

Oho! — Meness iesaucās, uzmanīgi viņu nopētīdams. — Oho! Tātad tev jau apnikusi galma dzīve un augstie amati? Ja tā, lai slavēta šī diena! Kad no mana pilona virsotnes palūkosies uz pasauli, tu redzēsi, cik tā maza un nožēlojama!

Pentuers neko neatbildēja, un Meness atgriezās pie savām nodarbībām. Pēc dažām stundām viņš pārnāca un atrada savu mācekli sēžam tai pašā vietā un stingri raugāmies tālumā, kur vīdēja faraona pils.

Meness iedeva viņam miežu plāceni, nolika blakus krūzi piena un vairs netraucēja viņu.

Tā tas turpinājās vairākas dienas. Pentuers maz ēda, vēl mazāk runāja, naktī reizēm uztrūkās no miega, bet dienā sēdēja nekustīgi, vērdamies vienā punktā.

Menesam nepatika šāds Pentuera noskaņojums. Tādēļ, nosēdies viņam reiz līdzās uz akmens, viņš sacīja:

— Vai tu esi galīgi zaudējis prātu, vai tumsas gari tikai uz laiku apsēduši tevi?

Pentuers palūkojās viņā ar aizmiglotu skatienu.

— Paveries apkārt! — sirmgalvis turpināja. — Tagad ir pats jaukākais gadalaiks. Naktis ir garas un zvaigžņotas, dienas — vēsas, zemi klāj jauna zāle un ziedi. Ūdens upē ir dzidrāks par kristālu, tuksnesī valda klusums, bet gaisā viss skan, čiepst, džinkst…

Pavasaris paveicis tādus brīnumus uz nedzīvās zemes, bet cik gan sastingusi ir tava dvēsele, ja tevi tas neaizkustina! Attopies, es tev saku! Tu esi kā mironis dzīvās dabas vidū. Zem šīs saules tu atgādini sakaltušu dubļu kukurzni, kas trūd starp narcisēm un vijolītēm,

Sirds man sāp.

Kas tev noticis?

Jo vairāk domāju, jo skaidrāk atskāršu — ja es nebūtu pametis Ramzesu XIII, ja būtu kalpojis viņam uzticīgi šis cēlsirdīgākais no faraoniem būtu dzīvs. Viņam apkārt bija simtiem nodevēju, bet neviena, kas norādītu viņam glābiņa ceļu.

— Un tev patiešām liekas, ka tu būtu varējis viņu glābt? — Meness vaicāja. — Ak, pusmācīta prātnieka pašpārliecība! Visa pasaules gudrība nespēj glābt vanagu, kas ielidojis vārnu barā, bet tu, gluži kā tāds dieviņš, gribi grozīt cilvēka likteni!

— Tātad Ramzesam bija jāiet bojā?

— Par to nav šaubu. Kaut vai tādēļ, ka viņš bija faraons — karotājs, bet tagadējā Ēģiptē karavīri nav cieņā. Ēģiptieši dod priekšroku zelta aprocēm, ne zobenam, kaut ari tērauda zobenam, labam dziedātājam vai dejotājam, ne drosmīgam kareivim, bagātībai un saprātībai, ne karam.

Ja olīve nogatavotos mehira mēnesī vai tota mēnesī uzziedētu vijolīte, tās ietu bojā, kā aiziet bojā viss, kas nāk pasaulē pārlieku agri vai pārlieku vēlu. Bet tu gribi, lai Amenhotepu un Herhoru laikmetā tronī noturas faraons, kas pieder pie hiksu laikmeta. Visam ir savs ziedēšanas un savs iznīkšanas laiks. Ramzess XIII piedzima sev nelabvēlīgā laikmetā — un viņam bija jāatkāpjas.

— Un nekas viņu nevarēja glābt?

Es neredzu tādu spēku. Viņš ne tikai nederēja savam laikam un amatam, viņš uzkāpa tronī, kad valstī bija Iestājies pagrimums, un bija kā jauns dzinums pie trūdoša koka.

Un tu tik mierīgi runā par valsts pagrimumu? — Pentuers brīnījās.

Es vēroju šo pagrimumu jau desmitiem gadu, bet pirms manis to redzējuši mani priekšgājēji šai templī. Bijis diezgan laika, lai pierastu!

— Vai esat gaišreģi?

— Nebūt ne, — Meness atteica, — taču mēs protam daudz ko paredzēt. Pēc karodziņa kustības var noteikt vēja virzienu, Nīlas aka norāda upes ūdeņu kāpumu vai kritumu, bet par valsts vājumu mums kopš neatminamiem laikiem vēstī šī sfinksa.

Un viņš norādīja ar roku piramīdu virzienā.

— Es neesmu par to dzirdējis, — Pentuers nočukstēja.

— Palasi mūsu tempļa vecās hronikas — un tu pārliecināsies, ka ikreiz, kad Ēģipte piedzīvoja uzplaukumu, sfinksa stāvēja neskarta, augstu paceldamās pāri tuksnesim. Taču, kad valstij draudēja pagrimums, sfinksa plaisāja, drupa un tuksneša smiltis sniedzās līdz tas pakāje!. Pēdējos divsimt gados sfinksa pamazām sadrūp. Un, jo vairāk to aizputina smiltis, jo dziļākas plaisas klāj tās ķermeni, jo valsts kļūst nespēcīgāka. — Un tā aizies bojā?

— Nekādā gadījumā! — Meness iebilda. — Tāpat kā diena seko naktij un sausumu nomaina pali, tā pēc pagrimuma atkal iestājas uzplaukums. Mūžsenā pasaules gaita! Dažiem kokiem lapas nobirst mehira mēnesī tikai tālab, lai saplauktu no jauna pahona mēnesi.

Ēģipte ir tūkstošgadīgs koks, bet valdnieku dinastijas — tā zari. Mūsu acu priekšā tagad izaug divdesmit pirmais zars — kas te ko bēdāties? Vai par to, ka, zaudēdams zarus, koks turpina dzīvot?

Pentuers kļuva domīgs, taču viņa skatiens bija atdzīvojies.

Pagāja vēl dažas dienas, un Meness sacīja Pentueram:

— Mums beidzas pārtikas krājumi. Būs jāaiziet uz Nīlas pusi un jāapgādājas ar kaut ko.

Nākamajā dienā agri no rīta priesteri uzlika, mugura lielus grozus un devās uz piekrastes ciematiem. Viņi apstājās pie zemnieku mājokļiem, dziedāja garīgas dziesmas, tad Meness klaudzināja pie durvīm un sacīja:

— Žēlsirdīgie ļaudis, istenticīgie ēģiptieši, ziedojiet Gudrības dievietes kalpiem!

Viņiem iznesa (visbiežāk sievietes) te sauju kviešu vai miežu, te plāceni vai kaltētu zivteli. Taču reizēm viņiem uzbruka nikni suņi vai pagānu bērni apmētāja viņus ar akmeņiem vai dubļiem.

Dīvaini izskatījās šie pazemīgie ubagi, no kuriem viens vairākus gadus bija ietekmējis valsts likteņus, bet otrs, apguvis dabas visdziļākos noslēpumus, bija grozījis vēstures gaitu.

Bagātākos ciematos viņus uzņēma labāk, bet reiz kādā mājā, kur svinēja kāzas, priesterus pabaroja, padzirdīja ar alu un atļāva viņiem pārnakšņot šķūnī.

Ne viņu skūtās sejas un galvas, ne noplukuši panteras āda neiedvesa vietējiem ļaudīm cieņu. Lejasēģiptes iedzīvotāji, sajaukušies ar citticībniekiem, neizcēlās ar dievbijību, bet pret Gudrības dievietes priesteriem, par kuriem nerūpējās valsts, viņi izturējās pavisam nicinoši.

Gulēdami šķūnī uz svaigi grieztām niedrēm, Meness un Pentuers klausījās kāzu mūzikā, dzērāju klaigās, bet lāgiem arī līksmo viesu ķildās.

Cik tas briesmīgi! — Pentuers iesaucās. — Pagājuši tikai daži mēneši, kopš miris valdnieks, šo zemnieku labdaris, bet viņi jau to aizmirsuši. Tik tiešām īslaicīga ir ļaužu pateicība!

Un tu gribētu, lai ļaudis mūždien kaisa pelnus uz galvas? — Meness jautāja. — Vai tikai tu nedomā, ka, krokodilam sagrābjot sievieti vai bērnu, Nīlas ūdeņi apstājas? Nē, tie plūst uz priekšu, nemanīdami ne līķus, ne upes līmeņa celšanos vai krišanos.

Tas pats notiek ar tautas dzīvi. Vai beidzas viena dinastija vai aizsākas cita, vai valsti satricina dumpji un kari vai, gluži otrādi, plaukst labklājība — neatkarīgi no tā cilvēki ēd, dzer, guļ, precas un strādā, tāpat kā koks aug, nevērojot lietu un svelmi. Tad lai danco un lēkā tie, kuriem ir veselas kājas, lai dzied un vaimanā tas, kuram sirds jūtu pārpilna!

Taču atzīsti, ka viņu līksmība šķiet dīvaina līdzās visam, ko tu man stāstīji par valsts pagrimumu, — Pentuers pārtrauca.

Tā nebūt nav dīvaina, jo šie ļaudis ir valsts — un viņu dzīve ir valsts dzīve! Allaž un visur vieni cilvēki priecājas, citi ļaujas skumjām. Nav tāda brīža, kad neskanētu smiekli un nelītu asaras. Tas arī nosaka vēstures gaitu. Un, kad cilvēku vidū vairāk ir līksmības, mēs sakām, ka valsts plaukst, bet, kad biežāk līst asaras, mēs runājam par pagrimumu,

Nevajag pieķerties vārdiem, vajag vērot cilvēkus. Šai būdiņā valda līksme — tātad šeit tautas dzīve plaukst un tu nevari sūroties par pagrimumu. Tu vari tikai gādāt, lai laimīgu māju būtu aizvien vairāk un vairāk.

Kad prātnieki, savākuši savas ubagdāvanas, atgriezās templī, Meness uzveda Pentueru pilona virsotnē. Šeit vecais vīrs parādīja viņam lielu marmora lodi, uz kuras ar zelta punktiem bija atzīmēts zvaigžņu stāvoklis, un lika Pentueram līdz pusnaktij vērot mēness kustību.

Pentuers labprāt piekrita un tonakt pirmoreiz mūžā pats savām acīm pārliecinājās, ka dažu stundu laikā debesjums it kā pagriežas uz rietumiem, toties mēness attiecībā pret zvaigznēm pavirzās uz austrumiem.

Šīs vienkāršās parādības Pentueram gan bija labi zināmas, bet tikai pēc nostāstiem. Un, lūk, tagad, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja debess kustību un mēness nesteidzīgo gaitu, viņu pārņēma tāda aizgrābtība, ka viņš nokrita uz vaiga un sāka raudāt.

Pentuera dvēselei pavērās jauna pasaule, un viņš varēja novērtēt tās skaistumu jo labāk tādēļ, ka bija jau liels prātnieks.

Pēc dažām dienām bagāts nomnieks griezās pie priesteriem ar piedāvājumu nospraust un izrakt kanālu. Viņš apņēmās barot viņus darbu laikā un atalgot ar kazu un kazlēnu.

Tā kā piena templī nebija, Meness piekrita, un viņi abi ar Pentueru ķērās pie darba. Izdarīja mērījumus, nosprauda virzienu un sāka rakt.

Smagajā darbā Pentuers atdzīvojās un, palicis vienatnē ar Menesu, pat labprāt ar viņu tērzēja. Toties, sastopoties ar citiem cilvēkiem, viņš atkal kļuva drūms. Viņu smiekli un dziesmas, šķiet, vairoja viņa ciešanas.

Meness negāja naktī uz ciematu, bet kopā ar Pentueru nakšņoja uz lauka. Viņi vēroja ziedošās pļavas un klausījās cilvēku prieka atbalsīs, paši tajā nepiedalīdamies.

Reiz vakarā lauka darbi tika pabeigti agrāk nekā parasti — ciematā bija ienācis nabadzīgs priesteris ar mazu puisēnu. Lūgdami žēlastības dāvanas, viņi gāja no mājas uz māju. Puisēns spēlēja uz flautas skumīgu melodiju, bet, tai apklustot, priesteris skanīgā balsī dziedāja pa pusei garīgas, pa pusei laicīgas dziesmas.

Meness un Pentuers, gulēdami paugura nogāzē, rau dzijās liesmojošās debesīs, uz kuru zeltainā fona skaidri iezīmējās piramīdu melnie trijstūri un palmu brūnie stumbri ar tumšzaļiem vainagiem. Bet priesteris klīda ar savu dziesmu no mājas uz māju, aizvien ilgāk atpūzdamies pēc katra panta:

— «Cik gan mierīgs šis taisnīgais valdnieks! Beidzot piepildījies brīnišķīgais pareģojums! Kopš Ra laikiem viss vecais iznīkst un tā vietā nāk jaunais. Ik rītu saule uzlec un ik vakaru aiziet uz rietumiem. Vīrietis apaugļo, sieviete ieņem, brīvas elpas pilna ir ikviena krūts! Bet visi, kas dzimuši, — itin visi dodas uz vietu, kura viņiem nolemta…»

— Un kālab tas viss? — pēkšņi ievaicājās Pentuers. — Ja vismaz patiesība būtu tā, ka dzīvība dota dieviem un tikumam par godu! Bet tā nav. Viltīgs ļaundaris, māte, kas top par sievu sava dēla slepkavām, iemīļotā, kas glāstot domā par neuzticību, — lūk, kuriem veicas un sekmējas. Bet prātnieki vada savas dienas bezdarbībā, un krietnie un cēlsirdīgie aiziet bojā, neatstādami pat atmiņas par sevi,

«Pildi ar līksmi šo dienu, ai, valdniek,» — priesteris dziedāja, — «neba daudz tev viņu ir dots! Lai tevi apņem smaržas un vīraks, ar lotosvītnēm apvij slaiko stāvu savai māsai, kas, mājodama tavā sirdī, sēž tev līdzās! Lai dzied un spēlē jums par godu! Atmetiet rūpestus, ļaujieties priekam, jo pēkšņi atausis diena, kad aiziesit klusuma valstībā…»

Saldas smaržas, lotosvītnes — un pēc tam klusums! — Pentuers iesaucās. — Tik tiešām āksts, kas tēlo karavīru, ir vairāk vērts nekā šī pasaule, kur mēs visi par kaut ko izliekamies, negūstot nekādu labumu. Un šis zemes gājums lai būtu nemitīgs aņskurbums? Kur nu!.. Kam iekšas neplosa bads, tam sirdi plosa nemiers. Un, kad iestājas miera brīdis, uzvilnī doma par mūžīgā klusuma valstību un tirda cilvēka dvēseli…

«Tad baudi līksmības dienu, ai, Neferhotep, vīrs ar neaptraipītām rokām! Man zināms tavu priekšteču liktenis. Viņu cietokšņu mūri ir sagruvuši, pilsētas izzudušas, no viņiem pašiem vairs nav ne miņas. No turienes neatgriežas neviens, kas mums varētu pastāstīt, kā viņiem tur klājas, un nomierināt mūsu sirdis. Un tā būs, iekams paši neaizceļoši! turp, kur aizgājuši viņi.»

Vai tev gadījies redzēt mierīgu jūru? — Meness jautāja. — Vai nav tiesa, cik tā garlaicīga — gluži kā miegs bez sapņiem! Un tikai, kad vējš sabango tās gludo virsmu, kad viens vilnis gāžas bezdibenī, bet otrs saslienas stāvus, kad ūdens sāk vizuļot, bet no dzelmes atskan te draudi, te vaimanas, — tad jūra ir lieliska.

Tas pats notiek ar upi. Tā šķiet nedzīva, kamēr plūst vienā virzienā, bet līkumojot tā kļūst valdzinoša. Tāpat arī kalnos. Viendabīga plakankalne ir apnicīga, bet robainas virsotnes, dziļas aizas ir brīnumainas…

— «Iesvaidies ar mirrēm, ietērpies smalkās drānās un priecājies par dievu veltēm!» — dziedāja priesteris.

— «Grezni izrotājies un neļauj grūtsirdībai pārmākt tevi! Izbaudi visu, kamēr dzīvo uz zemes, un neskumdini savu sirdi, iekams pienāk tava sēru diena!»

— Tāpat arī cilvēka dzīve, — Meness turpināja.

— Priekpilni brīži — tie ir viļņi un kalnu virsotnes, bet ciešanas — bezdibeņi un aizas, un dzīve tikai tad ir skaista, ja tajā apvienojas gan viens, gan otrs, ja tā ir līdzīga robainai austrumu kalnu grēdai, kuru mēs apbrīnojam.

— «Tas, kura sirds vairs nepukst,» — priesteris dziedāja, — «nedzird žēlabas un to neskumdina citu bēdas. Tālab rādi gaišu vaigu, baudi līksmības dienas un vairo to skaitu …»

— Vai dzirdi? — Pentuers jautāja, rādīdams uz ciemata pusi, — Tas, kura sirds stājusi pukstēt, ne tikai neskumst par citu bēdām, bet pat nepriecājas par paša dzīvi, lai cik jauka tā būtu. Tad kālabad šis dzīves skaistums, par ko jāmaksā ar mokām un rūgtām asarām?

Nolaidās nakts. Meness ietinās apmetnī un sacīja:

— Ikreiz, kad tev uzmāksies šādas domas, ej uz kādu no mūsu tempļiem un ielūkojies tā sienās, kur gleznojumos savijusies kopā cilvēki, dzīvnieki, augt upes, zvaigznes — gluži kā šai pasaulē, kurā mēs dzīvojam.

Nezinātājs šais gleznojumos neredz nekādas vērtības, un, iespējams, dažs labs ir vaicājis: «Kam tie vajadzīgi? Kālab tajos ieguldīts tik milzīgs darbs?» Bet prātnieks tuvojas šiem gleznojumiem godbijīgi: viņš saskata tajos pagājušo gadsimtu notikumus un apgūst gudrības noslēpumus.


1895, gada 2. maijā trijos pēc pusdienas


Boļeslavs Pruss un viņa romāns «Faraons»


Boļeslavs Pruss ir izcilākais deviņpadsmitā gadsimta poļu klasiskā reālisma pārstāvis. Līdzās tādiem ievērojamiem rakstniekiem kā Henriks Senkevičs, Elīza Ožeško, Stefans 2eromskis un Vladislavs Reimonts viņš devis lielu ieguldījumu pasaules jaunlaiku literatūrā.

Boļeslavs Pruss (īstajā, vārdā Aleksandrs Glovackis) dzimis 1847, gadā Hrubešovā, Ļubļinas apkaimē, paputējuša muižnieka ģimenē. Pēc vecāku nāves rūpes par zēna audzināšanu uzņemas mātesmāsa. 1856. gadā Aleksandrs sāk mācīties Ļubļinas reālskolā, tad pārceļas uz Sedlci. 1883. gadā Polijā uzliesmo pret cara valdību vērsta sacelšanās. «Toreiz,» par šo laikposmu rakstīja V. I. Ļeņins, «revolucionāra bija visa Polija… Toreiz Polija patiesi bija civilizācijas balsts pret carismu, demokrātijas priekšpulks.» {Ļeņins V. 1. Raksti, 6. sēj., 397,—398. Ipp.) Arī Aleksandrs, būdams tai laikā sestās klases skolnieks, piedalās cīņās, tiek ievainots, vēlāk apcietināts un ieslodzīts Ļubļinas cietumā. Kā «dumpiniekam» un «valsts noziedzniekam» viņam draud nāvessods, taču ar krustmātes gādību zēnam izdodas izkļūt brīvībā. Sacelšanās traģiskā sakāve atstāj dziļas pēdas nākamā rakstnieka apziņā: Pruss līdz sirmam vecumam paliek jebkādu bruņotu apvērsumu pārliecināts pretinieks.

1866. gadā Aleksandrs Glovackis beidz Ļubļinas skolu. Šai laikā viņš aizrautīgi interesējas par matemātiku un dabzinātnēm, tādēļ iestājas Varšavas Galvenās skolas Matemātikas un fizikas fakultātē. Grūto materiālo apstākļu dēļ 1868. gadā viņam studijas jāpārtrauc.

Lai nopelnītu iztikai, viņš sāk publicēties Varšavas humoristiskajos žurnālos «Mucha» («Muša») un «Kolce» («Dzeloņi»), gan izjuzdams kaunu par šādu «necienīgu» nodarbošanos, Tādēļ savus joku stāstiņus viņš paraksta ar pseidonīmu Pruss. Zīmīgi, ka pseidonīmam rakstnieks izvēlējies savu dižciltīgo senču ģerboņa nosaukumu «Prus Primo», apliecinādams nevērību pret šļahtiču tradīcijām,

Prusa satīriķa talants saista populārā laikraksta «Kurier Warszawski» («Varšavas Kurjers») redaktora uzmanību, un viņš piedāvā jaunajam autoram kļūt par avīzes pastāvīgu līdzstrādnieku. 1874. gadā B. Pruss sāk tajā iespiest savas slavenās «Hronikas», kuras viņam, ir īsta rakstniecības skola. Viņš ļoti apzinīgi izturas pret saviem žurnālista pienākumiem, cenšoties līdz sīkumiem precīzi attēlot tālaika sabiedriskās parādības. Tādēļ «Hronikas» sniedz ne tikai plašu toreizējās Varšavas dzīves panorāmu, bet arī parāda rakstnieka kritisko nostāju pret valdošās iekārtas netaisnībām, pauž viņa dziļo līdzcietību pret zemāko slāņu postu. Ņirbīgajās sadzīves ainiņās daudz trāpīgu socioloģisku un psiholoģisku novērojumu, kas jau iezīmē B. Prusa rakstniecības stilu nākotnē.

Savas publicista darbības sākumā B. Pruss izjūt poļu liberālās buržuāzijas sabiedriski politiskās programmas (tā saucamā Varšavas pozitīvisma) ietekmi un aizraujas ar buržuāziskā progresa idejām, kuru pamatā ir strauja ekonomiskā attīstība, rūpniecības un lauksaimniecības modernizācija. Pozitīvistus iedvesmoja evolucionisma par matlicējs angļu filozofs un sociologs Herberts Spensers, kas, pamatodamies uz Darvina mācību, pielīdzināja sabiedrību dzīvam organismam. Tāpat kā bioloģiska organisma veselību nosaka visu tā orgānu saskanīga darbība, tā sabiedrības sekmīgu attīstību veicina visu šķiru harmoniska sadarbība. Tādēļ pozitīvisti nosodīja šļahtas dīkdienīgo dzīvesveidu, aicināja uz «organisku» darbu, sludināja sieviešu emancipāciju un veicināja tautas izglītību, saskatot zinātņu popularizēšanā vienu no galvenajiem progresa priekšnoteikumiem. Šīs idejas radušas atspoguļojumu visā Prusa daiļradē, arī romānā «Faraons».

Vēlākajos rakstos Pruss kritiski vērtē buržuāzisko sabiedrību un atmasko sociālās pretrunas. LiteratūrkrRiskajos apcerējumos rakstnieks iestājas par reālistisku mākslu, kas kalpo sabiedrības interesēm, nevis noslēdzas sevī.

1878.—1888. gadā līdzās humoristiskajiem parādās ari viņa nopietnie stāsti, tādi kā «Stasja piedzīvojumi» (1879), «Mihalko» (1880), «Aņeļka» (1880), «Anteks» (1880), «Lei jerķaste» (1881), «Bērnības grēki» (1883), «Pils un būda» (1885), «Bāreņu liktenis» (1886). Šajos darbos atainojumu gūst vienkārši cilvēki, kas, pievīlušies savās dzīves cerībās, izjūt sabiedrisku netaisnību. Precīza psiholoģiska analīze tajos apvienojas ar humoru un siltu lirismu, kas piešķir stāstiem neatkārtojamu nokrāsu. Prusa īsajā prozā ieskanas arī dzēlīga šļahtas kritika, sašutums par necilvēciskajiem apstākļiem, kādos dzīvo nabadzīgie pilsētnieki, sāpe par bērnu likteni. Kā norādīja H. Senkevičs, «Pruss pirmais ievedis literatūrā dienas algādžu šķiru, kas pārtiek no darba fabrikās».

Astoņdesmitajos gados rakstnieks pievēršas apjomīgākiem darbiem, kas vēl lielākā mērā pauž viņa vilšanos buržuāziskajā progresā. Taču pat visdziļākās ideoloģiskās krīzes gados B. Pruss nezaudē ticību tautai; par to liecina viņa garais stāsts «Priekšpostenis» (1885), kur galvenais varonis ir zemnieks. Rakstnieks meistariski attēlojis zemnieka raksturu, kurā patriarhālās īpašības apvienojas ar dumpīgām noskaņām. Stāsta pamatideja ir pārliecība, ka vienīgi zemnieks ar savu strādīgumu un sīkstumu spēj noturēt «priekšposteni» un uzvarēt cīņā ar vācu kolonistiem, kuriem gļēvi padodas muižnieki.

Romānā «Lelle» (1887–1889) B. Pruss pārsteidz laikabiedrus ar plašu dzīves tvērumu, satura bagātību, raksturu dažādību un kompozīcijas svaigumu. Šai darbā rakstnieks radījis toreizējās Polijas sabiedriskās dzīves un tikumu episku panorāmu vairākās paaudzēs. Galvenā varoņa Staņislava Vokuļska tēlā B. Pruss atveidojis pretrunīgu un sarežģītu raksturu, kas apliecina domu, ka tālaika sabiedrībā ar neparastām dotībām apveltīts cilvēks, kurš izvirza sev augstākus mērķus, neglābjami iet bojā.

Savā nākamajā darbā — romānā «Emancipantes» (1890–1893) rakstnieks attēlo Varšavas un provinces dzīvi. Romāna varone jauniņā, trauslā skolotāja Madzja Bžeska, kas allaž gatava palīdzēt citiem, «labsirdības ģēnijs», neatrod sev vietu sabiedrībā, kur visu pērk un pārdod.

Lasītājiem un kritiķiem pilnīgi negaidīta ir Prasa pievēršanās vēsturiskajai tematikai, kad 1895, 1896, gadā žurnāla variantā, bet 1897. gadā atsevišķā grāmatā iznāk viņa jaunais romāns «Faraons». Lai gan nosaukums vedina domāt, ka autora uzmanības centrā būs viens cilvēks, Ramzess XIII, un viņa liktenis, faktiski romānā attēlota Senās Ēģiptes sabiedrība, visu tās slāņu plaša dzīves aina. Sižeta pamatā ir divu pretēju spēku cīņa ne tikai varas dēļ — tā ir cīņa par principiem, uz kurieni, pēc rakstnieka domām, jābalstās veselīgai sabiedrībai. Vienā pusē — tālredzīgie, piesardzīgie, gudrie un viltīgie priesteri ar Herhoru priekšgalā, otrā — jaunais, pārgalvīgais princis, kas nevadās pēc abstraktām idejām, bet cenšas īstenot savas sirdsvēlmes. Taču, lai cik labvēlīgi autors noskaņots pret cēlsirdīgo jaunekli, viņš apzinās, ka Ramzesa XIII uzvara būtu objektīvi kaitīga valstij. Faraons pēdējā sadursmē ar priesteriem zaudē tāpēc, ka viņi spējuši atklāt dabas noslēpumus un izmantot šīs zināšanas, ne tikai lai apvaldītu sadumpojušos tautu, bet arī lai dabūtu to savā pusē. Pūli, kas atbalsta valdnieku, šausmina saules aptumsums, un tas paniskās bailēs pamet kaujas lauku, vēl iekams kauja sākusies. Par spīti savām neslēptajām simpātijām pret Ramzesu, racionālists Pruss liek svinēt uzvaru priesteru saltajam intelektam, nevis faraona kvēlajām jūtām.

Prusa interese par Seno Ēģipti saistīta ar jaunatklājumiem, kas deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē izdarīti tās teritorijā. Tomēr «Faraons» nav zinātnisks traktāts un nepretendē uz dokumentālu precizitāti. Romānā attēloto laikmetu un vidi no autora šķir trīs tūkstoši gadu un tikpat daudz kilometru, taču tas rakstīts, nevis lai pavēstītu par seniem notikumiem un tālām zemēm, bet gan lai izvirzītu aktuālus jautājumus par valsts un varas mehānismu. Ar to izskaidrojamas B, Prusa apzināti un neapzināti pieļautās atkāpes no vēsturiskās patiesības, kuru rakstnieks iepazinis, iepriekš rūpīgi Izstudējot viņam pieejamos zinātniskos pētījumus eģiptoloģijā. Šeit pirmām kārtām jāmin Gastona Maspero «Apcerējumi par Ēģiptes mitoloģiju un arheoloģiju». Ziņas par Ramzesu XIII Pruss smēlies no 1879. un 1890. gadā Viļņā izdotās poļu ceļotāja un zinātnieka Ignācija Zagella divsējumu «Senās Ēģiptes vēstures».

Dažādos avotos minēti vienpadsmit, divpadsmit un pat trīspadsmit (kā Zagellam) faraoni ar Ramzesa vārdu. Jaunākie pētījumi tomēr liecina, ka pēdējais XX dinastijas valdnieks bijis Ramzess XI un ka tieši viņam atņēmis varu virspriesteris Herhors, pats uzkāpdams tronī. Turpretī Pruss bija pārliecināts, ka Ramzess XIII ir vēsturiska persona, taču rakstura īpašības autors viņam piedēvē pēc sava prāta. Pretēji tam, ko par XX dinastijas pēdējiem faraoniem apgalvo Žagells, Pruss attēlo Ramzesu XIII kā enerģisku un cēlsirdīgu jaunekli, bet viņa tēvu — kā vāju, nevarīgu sirmgalvi. Turklāt rakstnieks savu Ramzesu XIII apveltī ar XVIII dinastijas faraona Amenhotepa IV Ehnatona iezīmēm, kurš, kā zināms, tiecās reformēt reliģiju, ieviešot vienīgā dieva Atona kultu, un vienlaikus konfiscēja milzīgos tempļu īpašumus, lai, balstoties uz sabiedrības vidējiem slāņiem, vājinātu priesteru vara, kas jau toreiz Ēģiptē bija ārkārtīgi liela. Romāna galvenā tēma ir cīņa starp šiem abiem spēkiem — cīņa, kurā, aizstāvot savtīgās intereses, iesaistās dažādas šķiras un sabiedriskie grupējumi.

Pruss rāda priesteru nevaldāmo mantkārību, kas nenovēršami izraisīja tautas lielum lielā vairuma nabadzību un nežēlīgu ekspluatāciju. Romānā spilgti attēlots drausmīgais stāvoklis, kādā bija nonākuši ēģiptiešu tautas zemākie slāņi — valsts varenības īstenais pamats: «Sodīšana ar nūjām bija tikpat izplatīta «laimīgā» faraona valstī kā ēšana un gulēšana. Sita bērnus un pieaugušos, zemniekus, amatniekus, kareivjus, virsniekus, ierēdņus. Ikviens saņēma savu tiesu nūju, izņemot priesterus un augstmaņus, kurus nebija vairs kam sist.» Priesteru kārta bija sagrābusi neizsmeļamas bagātības un milzīgas zemes platības, tai piederēja veselas pilsētas un zelta raktuves Nobijā. Pieaugot priesteru ekonomiskajai varenībai, nostiprinājās ari viņu politiskā loma, un bieži viņiem izdevās izšķiroši ietekmēt valsts likteņus. Šai ziņā Prusa sniegtā Senās Ēģiptes sabiedrības aina pilnīgi atbilst vēsturiskajai patiesībai. Te atskāršama arī antiklerikālā ievirze, kas parādās rakstnieka daiļradē, autoram vērojot sava laika garīdzniecības dzīvi, it īpaši katoļu baznīcas noteicošo stāvokli Polijā.

Turpretī Ramzesa XIII demokrātiskajās tieksmēs izpaužas Prusa pozitīvistiskās ilūzijas. Viņš pūlas parādīt ideālu valsts iekārtu, kurā «tauta strādāja, faraons valdīja, priesteri sastādīja plānus». Romānā atainotā Ramzesa XIII sakāve arī izskaidrojama ar Prusa tai laikā vēl joprojām negatīvo attieksmi pret jebkuru mēģinājumu panākt sociālo taisnību bruņota apvērsuma ceļā. Tikai mūža nogalē — 1905. gada revolūcijas notikumu ietekmē — rakstnieks atzīs, ka šai ziņā ir maldījies. Taču «Faraona» tapšanas laikā viņš vēl ir evolucionistisku uzskatu varā, romāna ievadā norādīdams, ka ēģiptiešu tauta «veidoja it ka vienotu organismu, kurā priesteri iemiesoja domu, faraons — gribu, tauta — ķermeni, bet paklausība — cementu». Šādi Pruss cenšas lasītāju pārliecināt, ka viņa iedomātā ideālā valsts iekārta kādreiz pastāvējusi īstenībā.

Nepatiess ir arī Prasa apgalvojums, ka Herhors, uzkāpdams tronī, esot īstenojis Ramzesa XIII progresīvos centienus, uzlabojis tautas stāvokli un nostiprinājis valsts varenību. Gluži otrādi — tieši Herhora laikā valsts faktiski saira divās daļās, kas nekad, vairs neapvienojās. Par tās prestiža vājināšanos attiecībās ar ārvalstīm liecina dokumentos sastopamās ironiskās piezīmes un pat draudi, kurus nācās uzklausīt Herhora sūtnim Feniķijā. Bet alkatīgo priesteru nežēlīgi ekspluatētās tautas masas joprojām dumpojās kā agrāk. Un citādi tas arī nevarēja būt: lai tiktu realizētas demokrātiskās Idejas, ko romānā sludina faraons, bija jāpaiet vairākiem gadu tūkstošiem un jānomainās vairākām sabiedriskām formācijām.

Tomēr grāmatā atveidotais Herhora tēls pretstatā Ram-zesam XIII daudzējādā ziņā rod apstiprinājumu vēsturiskajos faktos. Un tie ir šādi.

Par Tēbu Amona tempļa virspriesteri Herhors kļuva 1095.g.p.m.ē., Ramzesa XI valdīšanas otrajā gadu desmitā. Zīmīgi, ka tai pašā laikā no Tēbu pārvaldnieka amata tika atcelts nežēlastībā kritušais Ramzesa XI favorīts Panehsejs, kura galmā Nūbijā Herhors bija sācis savu karjeru. Pēc pāris gadiem viņš aizstāja Panehseju arī Nūbijas viet-valža amatā.

Nav zināms, kā Herhoram izdevās uzkāpt faraona tronī. Tomēr pēc dažiem norādījumiem var secināt, ka tas noticis pakāpeniski. Tā, piemēram, plašajā Tēbu Amona svētnīcu kompleksā Kārnākas Honsa templī atrasti zemciļņi, kas sākumā rāda Ramzesu XI upurējam kopā ar Herhoru, bet pēc tam vairs tikai Herhoru vienu pašu, rotātu ar valdnieka regālijām. Līdz ar to gadsimtiem ilgā cīņa starp Ēģiptes laicīgajiem valdniekiem un priesteru kārtu šoreiz vainagojās ar priesteru pilnīgu uzvaru.

Var minēt vēl dažas romānā pieļautās neprecizitātes.

Visai pārspīlēti ir ēģiptiešu sasniegumi eksaktajās zinātnēs. Prasa attēlotais astronomijas līmenis ir vismaz tikpat augsts, kāds tas bija Aleksandrijā Klaudija Ptolemaja laikā, tātad mūsu ēras otrajā gadsimtā, jo autors ļauj noprast, ka priesteriem jau bijusi zināma planētu sistēmas heliocentriskā struktūra, ko pamatojis tikai Koperniks mūsu ēras sešpadsmitajā gadsimtā.

Diez vai tālaika ēģiptiešiem varēja būt optiskā iekārta, kādu Izmantojuši priesteri kaujā pie Sāls ezeriem, vai dinamītam līdzīgā sprāgstviela, ko Labirintā uzgājis Samentu. Fantastisks ir ari paša Labirinta apraksts, Faijūmā gan atrastas kolosālas celtnes drupas, kas tiek uzskatītas par deviņpadsmitā gadsimta pirms mūsu. ēras faraona Amenemhata līī kapenēm, kurām par paraugu esot noderējis slavenais Krētas Labirints un kuras bijis 3000 istabu, taču šīs ziņas ir visai apšaubāmas.

Lai gan dokumentālu liecību par to nav, Ēģiptes priesteriem varēja būt zināms hipnotisms — to izmanto arī mūsdienu primitīvās tautas, kas vispārējās attīstības ziņa atrodas pat uz vēl zemākas pakāpes. Tomēr romānā atainotās epizodes ar Likona hipnotizēšanu, tāpat arī haldejiešu priestera Beroja izdarības, šķiet, izskaidrojamas drīzāk ar to, ka Pruss kādu laiku aizrāvies ar spiritismu.

Romānā attēlotie grieķu pulki uzskatāmi par fikciju, jo pirmā grieķu kolonija Ēģiptē izveidojās sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras un grieķu algādži ieradās šeit nedaudz agrāk. Turklāt Prusa atveidoto grieķu vaibsti liek domāt par klasisko Grieķiju, t. i., par laikmetu, kas iestājās piecus gadsimtus pēc romānā aprakstītajiem notikumiem. Pruss hellenizējis arī daudzus īpašvārdus: gan vēsturiski reālos, piemēram, Tēbas (ēģiptiešu valodā Veset), Me-fisa (Mennofer), Apijs (Hapei jeb Hapi), gan izdomātos, tādus kā Tutmoss, Meness, Mefress (pēdējais tulkojumā «ēģiptiskots» kā Nofri). Taču šis «pārmetums» nav adresējams Prusam vien. Mēs visi Senās Ēģiptes vēsturi joprojām skatām caur hellēnisma laikmeta prizmu. Atgādināsim kaut vai tikai to, ka ari patlaban pieņemtā Ēģiptes vēstures periodizācija, iedalot to trijās «valstīs» (Senajā, Vidējā un Jaunajā) un trīsdesmit dinastijās, aizgūta no ēģiptiešu priestera Manetona (2. gs. p. m. ē.) vēsturiskā darba, kas sarakstīts grieķu valodā. Un pat vārds «faraons» ir ēģiptiešu vārdkopas per-o («lielais nams») grieķiskota forma Phaiao.

Cits anahronisms ir grāmatā minētie mēnešu nosaukumi, kas Ēģiptē ieviesti tikai sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras.

XX dinastijas beigās nav pastāvējusi Prusa aprādītā monetārā sistēma. Vissenākās mums zināmās monētas ir septītajā gadsimtā pirms mūsu ēras Lidijā (Mazāzijā) lietotie dzintara statēri. Romāna darbības laikā pārsvarā vēl bija naturālā saimniecība un maiņas tirdzniecība, lai gan reizumis kā maksāšanas līdzeklis lietoti ari cēlmetāli — zelts, sudrabs, tāpat varš. To svara vienība tolaik nebija daudz vēlākais grieķu talants (ap 28 kg), bet gan debens (91 kg), ko Pruss kļūdaini sauc par utenu, un kidets (9,1 kg). Taču gandrīz kapitālistiskās finansu attiecības Pruss ieviesis romānā apzināti, lai jo spilgstāk izceltu sava laika valdošo principu: kam nauda, tam vara.

Visumā jāteic, ka Pruss meistariski tēlo pirms trim gadu tūkstošiem dzīvojušo tautu, tās mentalitāti, sabiedriskās attiecības, karus, ticējumus, rituālus, sadzīvi, politisko iekārtu. Vietām viņš stilizē autoru valodu pēc Seno Austrumu literatūras pieminekļu parauga, citur atkal iestarpina autentisku ēģiptiešu tekstu fragmentus. Taču, kā norāda Prusa daiļrades poļu komentētāji, līdz šim nav mēģināts novērtēt ēģiptiešu laicīgās literatūras tekstu para-frāzes, īpaši tādas kā «Nostāstu par Satni un Tbubui», ko Kamai pavēsta princis Ramzess, Sārai dziedāto «Dārza dziesmu» un «Arfista dziesmu», kura tik lieliski iekomponēta «Faraona» epilogā. Atklāts paliek arī jautājums par visā romānā izkliedēto reliģisko tekstu tulkojumu kvalitāti.

B. Prusa proza pieder pie poļu literatūras augstākajiem sasniegumiem. Tai raksturīga sabiedrisko parādību dziļa analīze, lielo vēsturisko un idejisko procesu vispārinājums, psiholoģisks novatorisms, apbrīnojams humora un lirisma apvienojums, kas no visiem poļu rakstniekiem tieši Prusu tuvina Č. Dikensam un A. Čehovam. Lasītāju paaudzes apbrīno arī Prusa stilu — brīvu, no izskaistinājumiem, objektīvu, apvaldītu un reizē tādu, kas pauž līdzjūtību pret saviem varoņiem, kas ir neatkārtojami individualizēts dialogos, vienmēr ideāli pielāgots rakstura psiholoģijai un situācijai.

Ar savu izcilo rakstnieka talantu Pruss allaž centies kalpot tautai. Lai gan pēc saviem uzskatiem viņš nebija revolucionārs, viņa daiļdarbos patiesais sabiedrības atainojums objektīvi modināja tas labāko pārstāvju sirdsapziņu, aicināja uz cīņu par sociālo taisnību.

Boļeslavs Pruss miris 1912. gada 18. maijā un apglabāts 22 maijā Varšavas Povonzku kapsētā, kur atdusas daudzi poļu tautas varoņi. Viņa kapakmeni rotā uzraksts:

SIRŽU SIRDS.


Irēna Blizvalka


notes


1


Kapa pieminekļa uzraksts. (Aut. piez.)